Žurnāla rubrika: Svarīgi

Labā laulībā nevienam nepieder galavārds

Posted on jūnijs 9, 2015 by - Intervija

Vācijas Konstitucionālās tiesas priekšsēdētājs par konstitucionālo «kodolu», privātuma apdraudējumu un demokrātijas pašaizsardzību

Vācijas Konstitucionālās tiesas delegācija tās priekšsēža Andreasa Foskūles (Andreas Voßkuhle) vadībā maijā apmeklēja Rīgu, lai tiktos ar kolēģiem no Latvijas Satversmes tiesas. Pēdējos gados tiesas lēmumi ieguvuši plašu rezonansi arī ārpus Vācijas, jo tie potenciāli skar arī Eiropas Savienības integrācijas procesus, tāpēc Ir izmantoja ekskluzīvu iespēju intervēt Foskūli un iztaujāt par šiem un vēl citiem mūsdienās svarīgiem tiesību jautājumiem.

Vācijas konstitucionālā tiesa ir pieņēmusi vairākus lēmumus par Eiropu, sākot ar lēmumu par Lisabonas līgumu 2009.gadā. Pēdējos gados esat bijuši gatavi vērtēt Eiropas Centrālās bankas rīcību. Daudzi uzskata, ka šie lēmumi ir, ja ne tieši eiroskeptiski, tad katrā ziņā novelk robežu, kuru ES nevar pārkāpt. No otras puses, ES dibināšanas līgumā rakstīts, ka ES tiecas pēc aizvien ciešākas savienības. Vai tur nav pretruna?
Nē, pretrunas nav. Federālā konstitucionālā tiesa līdz šim nav likusi šķēršļus nevienam Eiropas integrācijas solim. Jau tāpēc vien jēdziens «eiroskeptisks» ir pilnīgi nevietā. Mēs savā tiesu praksē vienmēr esam uzsvēruši, ka Eiropas integrācija jāveido uz tiesiskās kopienas labiem pamatiem. Valsts parādu krīzi nedrīkst izmantot par argumentu, lai atceltu iepriekš pieņemtu regulējumu. Tiesiskumam jābūt spēkā arī krīzes laikā. Mūsu uzdevums kā nacionālai konstitucionālai tiesai ir aizsargāt Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikumu. Mūsu Pamatlikums ir Eiropai draudzīgs. Tajā pašā laikā ir noteikti Pamatlikuma strukturālie principi, no kuriem nav atļauts atteikties arī Eiropas integrācijas procesa ietvaros. Pie tādiem pieder, piemēram, demokrātijas un tiesiskuma princips. Šajā kontekstā mēs izmantojam «konstitucionālās identitātes» jēdzienu. Konstitucionālo identitāti nedrīkst aizskart pat konstitucionālais likumdevējs. Tāpēc tā jāņem vērā arī Eiropas līmeņa kompetenču piešķiršanas gadījumos.

Taču te redzam konfliktu starp Eiropas tiesību sistēmu un nacionālo tiesību sistēmu.
Zināms saspīlējums izriet no ES dalībvalstu konstitucionālo tiesu struktūras. Eiropas Savienības tiesa darbojas centralizētā perspektīvā, tā pieņem lēmumus, balstoties uz autonomu Eiropas tiesību sistēmu. Dalībvalstu konstitucionālās tiesas darbojas no dalībvalstu perspektīvas, kuras Eiropas Līgumu ietvaros pārnesušas uz ES tikai daļu no savas valstiskās suverenitātes. Šo divu perspektīvu pretstats nav pilnībā izlīdzināms. Tomēr tas nav slikti, tā ir daļa no labi konstruēta eiropeiska tiesību rāmja, kurā funkcionē checks and balances [varas līdzsvara] princips. Mēs uzskatām, ka Eiropas tiesību sistēma nav piramīda, bet drīzāk ir kā mobīlis [līdzsvarota kinētiska skulptūra]. Tas pieļauj kustības visos līmeņos, tomēr nodrošina stabilu līdzsvaru.

Ja ir konflikts starp dažādām tiesām, kam pieder gala lēmums?
Lēmums ir jāpieņem kopā, dalot atbildību – tam ir pieejami daudzveidīgi instrumenti. Labā laulībā vajadzētu būt tā, ka pēdējais vārds nepieder nevienam.

Vācijas konstitucionālā tiesa ir pieņēmusi arī vairākus citus lēmumus, kas piesaistījuši dzīvu sabiedrības interesi. Tikušas paplašinātas tiesības viendzimuma partnerattiecībās dzīvojošiem cilvēkiem adoptēt bērnus, arī noteikts, ka nodokļu maksājumos šādi pāri pielīdzināmi laulībā dzīvojošam vīrietim un sievietei. Kas ir šādu lēmumu pamats?
Vispirms likumdevējs 2001.gadā pieņēma lēmumu ieviest reģistrētas partnerattiecības viendzimuma pāriem. No šādām partnerattiecībām izriet tādi paši pienākumi kā no laulības, bet tiesības dažās jomās ir atšķirīgas. Mūsu lēmumi balstās uz to, ka virknei diskriminācijas gadījumu nebija konkrēta pamata. Tādēļ tika pārkāpts Pamatlikumā ietvertais vienlīdzības princips. Jautājumā par tiesībām uz adopciju tiesa nolēma, ka viena partnera bērnu var adoptēt otrs partneris. Par kopīgu adopciju patlaban konkrēts lēmums nav pieņemts.

Lēmumā, kas piesaistīja plašāku ievērību Eiropā, bija noteikts, ka bēgļus nedrīkst diskriminēt, nosakot sociālos pabalstus. Viņi nav Vācijas pilsoņi – vai viņiem pienākas līdzīgi pabalsti kā Vācijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem?
Pamatlikumā cilvēciskā cieņa kopā ar sociālās valsts principu paredz tiesības uz eksistences minimumu. Tiesības uz cilvēcisko cieņu pieder visiem cilvēkiem, ne tikai Vācijas pilsoņiem. Tāpēc tās attiecas arī uz Vācijā dzīvojošiem patvēruma meklētājiem. Tiesa nevar lemt, cik lieliem ir jābūt sociālajiem pabalstiem, tas ir likumdevēja uzdevums.

Privātums ir svarīgs jautājums Vācijā, par kuru jūsu tiesa pieņēmusi vairākus lēmumus. Kas mūsdienās ir lielākie draudi privātumam?
Viens nozīmīgs tiesu prakses jautājumu loks skar pilsoņu tiesības saglabāt informacionālo pašnoteikšanos iepretim valstij. Tas attiecas, piemēram, uz telefonsarunu noklausīšanos vai datora kontroli, ko veic valsts iestādes. Vēl nav aptveroši noskaidrots jautājums, ciktāl pamattiesības atspoguļojas arī privāttiesiskajās attiecībās, piemēram, ja manā mobilajā telefonā uzkrātie dati tiek izmantoti kādai citai vajadzībai kāda privāta uzņēmēja labā. Saskaņā ar Vācijas tiesību tradīciju pamattiesības atspoguļojas arī privāttiesiskajās attiecībās. Kā tieši tiks veidota šāda privāto uzņēmēju saikne, tas būs viens no centrālajiem nākotnes jautājumiem.

Tieši attiecībā uz datu aizsardzību mēs, vācieši, esam ļoti jutīgi – iespējams, tas saistīts ar nacionālsociālisma un VDR laikā piedzīvoto valsts kontroli. Savukārt citās zemēs valsts drošību daudz vienkāršāk uzskata par pamatu, lai ierobežotu cilvēku tiesības uz privātumu. Eiropas kontekstā pamattiesību standarti lielos vilcienos gan ir ļoti tuvinājušies, bet konstitucionālā kultūra dažkārt mēdz izteikti atšķirties. Viens piemērs ir videonovērošana, ko būtu acīmredzami problemātiski ieviest Vācijā tādā apjomā, kā to izmanto Lielbritānijā. Cits piemērs ir valsts un baznīca, kas Francijā ir krietni nošķirtākas nekā Vācijā. Šādi aspekti ir jāņem vērā Eiropas integrācijas procesā. Konstitucionālo kultūru vienādošana nenāktu par labu Eiropas idejai. Tāpēc daļas pamattiesību pilnīga nodošana Eiropas Savienības tiesas rokās nebūtu risinājums.

Latvijā arī sākušās diskusijas par konstitucionālo kodolu. Cik lielā mērā tas ir kaut kas fiksēts un nemainīgs?
Daudzās ES dalībvalstīs pieņem, ka konstitucionālā identitāte ir nemainīgs kodols. To ir iespējams mainīt tikai tad, ja tauta sev pieņem jaunu konstitūciju.

To, starp citu, bieži neņem vērā tie, kas kritizē dažus mūsu [tiesas] lēmumus. Mēs nekādā gadījumā nenostājamies pret Eiropas integrāciju, tomēr Pamatlikums novelk robežu. Ņemot vērā konstitucionālo identitāti, federālu Eiropas valsti nav iespējams īstenot ar Pamatlikuma palīdzību. Protams, par šādu politisku projektu var diskutēt. Bet tad būtu nepieciešama jauna konstitūcija un būtu jāiesaista tauta lēmuma pieņemšanā.

No Krievijas agresīvā politikas, it sevišķi informācijas jomā, izriet jautājums par valstu tiesībām pretoties demokrātijas graušanai, izmantojot demokrātiskas brīvības. Cik lielā mērā var ierobežot demokrātiju, lai to pasargātu?
Pamatlikums paredz, piemēram, ka partijas, kuras cīnās pret brīvības un demokrātijas pamatiem, var tikt aizliegtas. Šādi pasākumi tomēr ir ambivalenti, jo, lai nosargātu brīvību, tiek atceltas brīvības. Tādēļ Pamatlikumā partiju aizliegums ir saistīts ar stingriem priekšnoteikumiem. Vācijas Federatīvās Republikas vēsturē līdz šim partiju aizliegums ir īstenots tikai divas reizes.

Cik lielā mērā var ierobežot vārda brīvību, piemēram, Krievijas informācijas kanālus?
Vārda brīvība ir ļoti nozīmīga pamattiesība. Aizliegumi bieži vien panāk to, ka padara aizliegto vēl pievilcīgāku. Valstij vajadzētu vispirms radīt apstākļus, kuros var attīstīties kvalitatīva žurnālistika.

Jums tika piedāvāta iespēja kļūt par Vācijas prezidentu, bet jūs atteicāties. Kāpēc?
Man ir svarīgs amats, kuru es negribēju atstāt pirms laika. Turklāt patlaban mums ir izcils prezidents, tā ka viss ir labi sanācis.

Neatbildētie jautājumi

Posted on jūnijs 9, 2015 by - Analīze

Kur radās neafišētās 13 papildu balsis Valsts prezidenta ievēlēšanai, un vai koalīcijas sašķeltība novedīs pie valdības maiņas?

Mulsi smaidi, izvairīgas frāzes – «mēs balsojam tā, kā balsojam», «pēc sirdsapziņas», «jautājiet frakcijas vadītājam». Saskaņas deputāti ir vārdos atturīgi un veikli izklīst pēc frakcijas sēdes vēlā 3.jūnija pēcpusdienā pirms izšķirošā balsojuma par nākamo Valsts prezidentu. Tobrīd Saskaņas prezidenta amata kandidāts deputāts Sergejs Dolgopolovs jau ir izkritis no sacensības, savukārt Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) kandidāts aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis apsteidzis Nacionālās apvienības izvirzīto Eiropas Savienības tiesas tiesnesi Egilu Levitu, taču vēl nav ieguvis Saeimas vairākuma atbalstu. Atlicis balsojums, kurā vēlēšanu zīmēs būs tikai Vējoņa uzvārds. Saskaņa ir lielākā Saeimas frakcija, un tās lēmums var noteikt vēlēšanu rezultātu, kurā koalīcija sašķēlusies starp diviem kandidātiem, nespējot panākt vairākumu nevienam no tiem.

Situācijas nopietnību apliecina arī Saskaņas priekšsēdētāja, Rīgas mēra Nila Ušakova personīga klātbūtne Saeimā. Neoficiāli zināms par abu Saskaņas līderu  –  Ušakova un Saeimas frakcijas vadītāja Jāņa Urbanoviča – saspīlētajām attiecībām, bet līdz šim partijas vadītājs nebija aktīvi iesaistījies Saeimas frakcijas darbā, šos jautājumus vairāk atstājot Urbanoviča pārraudzībā. Valsts prezidenta vēlēšanu dienā viss bija citādi –  Ušakovs līdz pat vēlai pēcpusdienai personīgi klātienē sekoja procesam. Uz Ir jautājumu, vai neuzticas frakcijas vadītājam, atbildēja ar pretjautājumu Urbanovičam: «Jāni, vai es tev varu uzticēties?» Savukārt savu klātbūtni skaidroja kā «valdes priekšsēdētāja pienākumu atsevišķos momentos būt kopā ar biedriem».

Oficiāli Saskaņas līderi apgalvo, ka frakcijas deputāti pēc Dolgopolova atsijāšanas balsojuši pret visiem pārējiem kandidātiem, taču balsu matemātika un vairāki citi apstākļi liek šaubīties par vārdu atbilstību darbiem.

Neatšifrētais velna ducis

Valsts prezidenta vēlēšanās pēdējā balsošanas reizē par Vējoni nobalsoja 55 Saeimas deputāti, 42 bija pret, viens balsošanas biļetens izrādījās nederīgs, un viens parlamentārietis nebija piedalījies balsojumā. Vēlēšanas ir aizklātas, tāpēc neviena politiķa teikto nav iespējams pārbaudīt. Līdz ar to arī izsekot, vai partijas ir turējušas savus publiski paustos solījumus, nav iespējams, taču varētu tā būt, ka par Vējoni balsojis 21 ZZS deputāts un 21 Vienotības deputāts (Vējoni neatbalstīja divas Vienotības deputātes –  Ilze Viņķele un Lolita Čigāne), kā publiski solījuši šo frakciju vadītāji, un 13 līdz šim neatšifrēti Saeimas politiķi, kuri balsojuši pretēji tam, ko solījušas viņu frakcijas.

Var tikai minēt, vai Vējoņa atbalstītāju vidū pēdējā balsošanas reizē nebija arī kāds Latvijas Reģionu apvienības pārstāvis. Partijas pieteiktais prezidenta kandidāts Mārtiņš Bondars pirms izšķirošā balsojuma apgalvoja, ka Satversme viņam liedzot atklāt, kā pats un frakcija rīkosies, bet nākamajā dienā partija izplatīja foto-grāfijas, mēģinot pierādīt, ka balsojuši pret Vējoni. 

Līdzīgi šādus jautājumus var uzdot arī Ingunas Sudrabas vadītās partijas No sirds Latvijai deputātiem, kas kategoriski noliedz savu atbalstu «koalīcijas prezidenta vēlēšanās», un arī Nacionālajai apvienībai, kas pēc Levita izkrišanas nolēma tomēr nebalsot par Vējoni, cerot uz jaunām vēlēšanām, kurās viņš kandidētu atkal. Arī NA līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars  kategoriski noliedz, ka kāds no frakcijas varētu atbalstīt Vējoni. «Nekad ne par ko politikā nevar būt 100% drošs, bet es neredzu ne mazāko motivācju, kāpēc balsot atšķirīgi,» saka Dzintars, norādot Saskaņas virzienā.

Ir rīcībā esošā informācija liecina, ka Saskaņā neoficiāli tomēr tiek pieļauts, ka atsevišķi partijas biedri varētu būt atbalstījuši Vējoni pretēji tam, ko partija publiski paudusi. Par to liecina arī nākamajā dienā pēc prezidenta vēlēšanām negaidīti sasauktā Saskaņas frakcijas sēde, kurā vadība aicināja savus biedrus – Vējoņa atbalstītājus – pieteikties un pamatot savu rīcību. Neviens gan neesot atzinies. Notikušais nokaitinājis frakcijas vadītāju Urbanoviču, kurš tagad pārdomājot savu turpmāko rīcību. 

Slēgtais balsojums liedz iespēju jelkādā veidā uzzināt, kā politiķi balsojuši, taču no Saskaņas biedru vidus nāk minējumi, vai atbalstu Vējonim līdzējis nodrošināt partijas priekšsēdis Ušakovs, kuram ar Ventspils līderi Aivaru Lembergu pēdējā laikā esot labas attiecības, vai varbūt savu lomu nospēlējusi atsevišķu ZZS politiķu ciešā sadarbība ar Ušakova partneriem Rīgā –  partiju Gods kalpot Rīgai, kur tās līderis Andris Ameriks un Vējoņa partijas biedrs, Zaļās partijas pārstāvis Viesturs Silenieks labi cieši sastrādājušies dažādos amatos.

Darījuma iespējamā cena –  atbalsts Rīgas domei budžeta jautājumos. Izskan arī minējumi, kuri deputāti atbalstījuši Vējoni –  aizdomas esot par Saskaņas pārstāvētajiem Latvijas Sociālistiskās partijas deputātiem. Visi trīs –  Alfrēda Rubika dēli Artūrs un Raimonds, kā arī Igors Zujevs – to kategoriski noliedz, pēdējais turklāt norāda, ka biļetenu arī fotografējis. Vienlaikus, piemēram, Raimonds Rubiks neslēpj, ka Vējonis no visām piedāvātajām kandidatūrām nav sliktākais. «Mēs kādu laiku atpakaļ strādājām vienā komisijā, viņš ir mierīgs, nav agresīvs. Es domāju, ka viņš labi pildīs savus pienākumus.» 

Meklējot «velna duča» pārstāvjus, kas balsojuši citādi, nekā publiski solīja frakciju vadība, vai bojājuši biļetenus, Saskaņā minējumi izskanējuši arī par pašu deputātes Julijas Stepaņenko lomu. Esot aizdomas, ka Stepaņenko varētu būt tā, kas visās balsošanas reizēs bojājusi biļetenu. Deputāte to kategoriski noraida. «Es esmu ieguvusi augstāko [juridisko] izglītību un uzskatu sevi par diezgan saprātīgu būtni, tā ka es protu ievilkt krustiņu pareizās vietās,» saka Stepaņenko. 

Aizdomas partijas biedriem radušās, jo vēlēšanu dienā Saeimā uzturējies arī Stepaņenko dzīvesbiedrs, Gods kalpot Rīgai Rīgas domes frakcijas vadītājs un valdes loceklis Vjačeslavs Stepaņenko un dažiem radies iespaids – varbūt deputātes dzīvesbiedrs vēloties piedāvāt Jūlijas Stepaņenko balsojumu kādam, kuram šī viena balss būtu izšķiroša. Deputāte to kategoriski noliedz, norādot, ka vīrs uz Saeimu nācis «kopā ar mani pavadīt brīvos brīžus». Arī pats Vjačeslavs Stepaņenko stingri noraida šādus minējumus, skaidrojot, ka  nācis uz Saeimu «novērot to pasākumu, jo šī ir reta iespēja reizi četros gados redzēt, kā vēlē Valsts prezidentu».

Jauna valdība rudenī?

Koalīcijas nespēja vienoties Valsts prezidenta vēlēšanās pavērusi iespēju partiju līderiem atklāti runāt par drīzu Laimdotas Straujumas vadītās valdības galu. Vienotības priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa uzskata, ka teorētiski Straujumas valdībai ir izredzes nostrādāt visus četrus gadus, tomēr pašlaik esot vērojamas problēmas «ikdienas spējā sadarboties» ar NA. Tā bijis ne tikai prezidenta vēlēšanās, bet arī iepriekš – tiesiskuma un citos jautājumos, līdz ar to, viņasprāt, Saeimas pēdējā plenārsēde un darbs pie nākamā gada, kā arī vidējā termiņa  budžeta parādīs, cik šī koalīcija ir rīcībspējīga. 

Pēc Vienotības līderes domām, no līdzsvara viedokļa pašreizējā koalīcija esot «loģiska», taču pašreizējā valdība «nepietiekami aktīvi risina tieši Latvijas sabiedrībai svarīgus jautājumus». Ja šī valdība nespēs strādāt «vai varbūt Straujuma nevarēs vai nevēlēsies turpināt pildīt tālāk premjeres pienākumus», partija lemšot par turpmāko rīcību, un Āboltiņa nenoliedz, ka pati varētu veidot nākamo valdību. «Es neizslēdzu. Ļoti daudz esmu kritizēta par to, ka neesmu uzņēmusies premjera pienākumus, bet šobrīd tas jautājums nav dienas kārtībā.»

Patriarha aiziešana

Posted on jūnijs 9, 2015 by - Pusdienās

Latvijas Avīzes tēvs Voldemārs Krustiņš stāsta, kā viņu atlaida no darba, cik miljonus savulaik viņam aizdevis Aivars Lembergs un kāpēc apbrīno Solvitu Āboltiņu

Kad piebraucu pie Mežaparka mājas – glītas, pēc neatkarības atgūšanas celtas ēkas ar rūpīgi koptu dārzu -, saimnieks iznāk pa vārtiem un aicina iebraukt sētā. Nedēļu pirms mūsu tikšanās, 29.maijā, Latvijas žurnālistikas leģenda Voldemārs Krustiņš tika atlaists no LA redakcijas padomes priekšsēdētāja amata. Viņa straujā aiziešana piesaistīja uzmanību ne tikai tāpēc, ka to skaidroja ar avīzes īpašnieku politiskajām interesēm prezidenta vēlēšanās. Krustiņa krišana iezīmē ēras noslēgumu Latvijas žurnālistikā. Laikrakstu, ko tolaik sauca Lauku Avīze, Krustiņš izveidoja 1987.gadā un kopš tā laika vadīja ar padomju laikos kaldinātu tvērienu. Viņš ir pēdējais no avīžu redaktoriem patriarhiem, kuri uzspieda savu personības zīmogu laikrakstam un politiskaja šahā tika uzskatīti par ministriem līdzvērtīgām figūrām. Formāli galvenā redaktora amatu Krustiņš atstāja jau 1997.gadā, bet reti kurš šaubījās, ka līdz pat liktenīgajai piektdienai viņš noteica avīzes līniju.

Intervija notiek lielā, nedaudz krēslainā istabā, kur sēžam masīvkoka ādas atzveltņos. Savos 82 gados Krustiņš joprojām ir enerģisks, izteiksmīgs runātājs.

Līdz šim Krustiņš tikai netieši norādījis atlaišanas iemeslus. «Manuprāt, runa ir par vēlmi mainīt avīzes nacionāli konservatīvo kursu. Visticamāk, šie uzskati sākuši kādam traucēt,» Krustiņš izteicās pirms atbrīvošanas. Ko saka tagad?

Atbilde sākas ar vēsturisku atkāpi par naudas ietekmi. Vislabākajos laikos LA metiens bijis pat 330 000, bet, kad noslīdēja līdz «reālam tirgus stāvoklim», tad «teikšana bija tiem, kam ir nauda, un visvairāk tā bija Ventspilij». Taču ostas pilsētas valdnieku loma laikraksta uzturēšanā sākās jau sen pirms 2001.gada, kad slepenā darījumā LA nopirka tolaik ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu saistītais uzņēmumus Ventbunkers. Kā stāsta Krustiņš, «kad avīze izkļuva no padomju režīma varas, bija vajadzīga nauda, lai šo avīzi pat iespiestu». Papīrs jāpērk ārzemēs, un «pienāk brīdis – vajag desmit miljonus». Krustiņš gan precīzi neatceroties, vai bija runa par pārējas naudu – Latvijas rubļiem. «Tad pirmo reizi parādījās mums labvēlis. Tas bija Lembergs. Viņš ierodas redakcijā pie manis, kad es biju visvarena persona, un saka: vai tu negribi aizņemties 10 miljonus?» Krustiņš prasījis, kādi būs procenti. «Lembergs bija ļoti cēls. Viņš man 10 miljonus iedeva uz godavārda.» (Pēc 1993.gada maiņas kursa 10 miljoni Latvijas rubļu būtu 50 000 latu – red.) No tā brīža ventspilnieki LA pievērsuši sevišķu uzmanību, «un tā mēs esam līdz tai Ventspilij šodien nodzīvojušies».

Krustiņš gan noliedz, ka Lembergs ietekmējis saturu. «Viņš izdarīja dažus mēģinājumus, bet viņam bija tāda realitātes sajūta, ka [saprata] – mēs viens ar otru vai nu nesatiksim, vai satiksim. Es tiku vienreiz, taisni tāpat kā tagad, izdzīts, bet viņš to nedēļas laikā atcēla, izlamāja valdi, kas bija to izdarījusi,» un kopš tā laika viņi tīri labi sadzīvojuši. Krustiņš pat savulaik atteicies publicēt melno PR, kuru viņam pienesuši par Ventspils pretiniekiem. «Es kā zināmu nopelnu varu uzskatīt, ka līdz pēdējam brīdim no principiālām pozīcijām es nekur un nekad neesmu atkāpies.»

Pirms divām nedēļām paziņojumu par politisko ietekmi viņš izplatījis, lai «cienījamais Berķa kungs» būtu spiests paziņot, ka avīzes kurss nemainīsies. (Olafs Berķis, kas pirms dažiem gadiem pārņēma Ventbunkera vadību, ir arī a/s Lauku Avīze padomes priekšsēdētājs un tiek pieskaitīts pie Lemberga oponentiem – red.) Līdz atlaišanai Berķis neesot ar viņu nekad atklāti runājis par politiskiem principiem vai interesēm, tikai šad tad saņemti signāli – «nu kāpēc jūs [intervijās] runājat ar to?»

Vai taisnība, ka Vienotības līdere Āboltiņa zvanījusi Krustiņam, lai sūdzētos par interviju ar prezidenta kandidātu Egilu Levitu? «Āboltiņas kundze nekad man šajā dzīvē nav zvanījusi, nav pagodinājusi ne ar kādām uzmanības pazīmēm.» Taču tas nenozīmējot, ka viņa nav spēlējusi lomu Krustiņa atlaišanā. Ilggadīgi novērojumi ļaujot teikt, ka Āboltiņai ir liela ietekme. «Es pat nezinu, kuram ir lielāka, bet es zinu – kad viņai uznāca dusmas, tad mēs tās jutām.»

29.maijā Krustiņam bijusi nepilnu pusstundu gara saruna ar Berķi, kurā viņš uzzinājis, ka «pārkāpis sarkano līniju». Kas tā bija? Atbildi neesot saņēmis. Uzskati nesakrītot, sacījis Berķis. Krustiņam visi saka – pēdējais piliens bijis komentārs, kurā teicis, ka politiķi neļaušot prezidenta amatā nokļūt spilgtai personībai. Pēc tā pienācis «rīkojums no Šveices», kur tobrīd atradies Berķis, ka Krustiņš jāatlaiž. Tas gan ir «ilgākā laikā krājies, un pirmās pazīmes sākās ar [Juri] Vidiņu», kurš publiskoja informāciju par balsu pirkšanu Saeimas vēlēšanās Vienotības frakcijas vadītāja Dzintara Zaķa labā. Februārī Krustiņš un viņa kolēģis Egils Līcītis devušies uz Latgali intervēt Vidiņu, kuru Vienotība grasījās izslēgt, un jau ceļā saņēmuši zvanu no «īpašnieku pārstāvja». Krustiņš sapratis, ka «tas bija pirmais lielais pārkāpums», un domā, ka Āboltiņa spiedusi Berķi viņu atlaist. «Mums ir bijušas absolūti korektas attiecības, un esmu izbrīnīts, ka viņš šajā gadījumā, es varu atļauties teikt, bija nesavaldīgs. Pieļauju, viņš bija vienkārši izvests no pacietības.»

Mūsu saruna pāriet uz viņa mūža pieredzi. Krustiņš mācījies Jaunpils vidusskolā, kur starp skolotājiem bijuši daudzi no Rīgas izraidītie, angļu valodu pasniegusi Latvijas armijas virsnieka sieva, kura studējusi Kembridžā. Maskavas augstākajā partijas skolā, kur gatavoja kadrus padomju sistēmas vadošiem amatiem, Krustiņš klausījies kompartijas līdera Ņikitas Hruščova lekcijas. 1968.gadā «Prāgas pavasara» laikā mobilizēts, lai kopā ar padomju armijas vienību dotos uz Čehoslovākiju, kur gan nekādu nopietnu pienākumu neesot bijis. Viņš bijis Padomju Jaunatnes galvenais redaktors, tad norīkots uz Galveno enciklopēdiju redakciju, vēlāk pārņēmis žurnālu Lauku Dzīve un beidzot 1987.gadā, igauņu piemēra iedvesmots, panācis, ka Latvijā izveido lauksaimniecības nozares laikrakstu Lauku Avīze.

Atmodas laikā avīze atbalstīja nevis LTF, bet gan ar kolhozu priekšsēdētājiem – tā sauktajiem sarkanajiem baroniem – saistīto Lauksaimnieku savienību. «Latvija nebūtu atguvusi nekādu patstāvību, ja zināma kategorija ļaužu, tajā skaitā partijas aprindās, nebūtu tam nobrieduši,» skaidro Krustiņš. Taču viņam nacionālā pārliecība esot bijusi jau padomju laikā. Tā radusies ģimenē, jo starp radiem bijuši gan leģionāri, gan Latvijas armijas ģenerālis, kuru pēc okupācijas Maskavā nošāva. Kas tad dzina taisīt karjeru padomju sistēmā? «Es negribēju zem tām sīkām partijas žurkām sēdēt.»

Viņa paspārnē LA redakcijā izauguši divi tagad redzami politiķi – Nacionālās apvienības līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars un Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece. Krustiņš teic, ka drošinājis Visu Latvijai! pārtapt no kustības partijā, mudinājis Mūrnieci iesaistīties politikā. Tagad noraizējies, ka NA amatu dēļ gatava atteikties no principiem. «Es [Dzintaram] kādreiz teicu: jūs uzmanieties no šīs lietas, ka sāksit ar principiem tirgoties. Solvita ir tāda politiska psiholoģe – es to apbrīnoju no visas tiesas, bez ironijas. Viņa prot visus piespiest, sabaidīt, satramdīt, ka visiem ir tikai prātā savas vietas.»

Ko pats darīs tālāk? Memuārus nerakstīšot, jo neuzskata sevi par tik nozīmīgu personu. Publicēties LA vairs nevarēs, bet citur nebūtu solīdi. Varbūt dosies makšķerēt.

Kārtībnieki

Posted on jūnijs 9, 2015 by - Komentārs

Pasaules līderi: Krievija ir atbildīga par konflikta turpināšanos Ukrainā

Antiglobālistiem tā nebija laba nedēļas nogale.

Sestdien un svētdien Bavārijas dienvidu ciematā ar Alpu sniegotām virsotnēm fonā pulcējās pasaules septiņu lielāko ekonomiski attīstīto demokrātisko valstu vadītāji uz G7 galotņu tikšanos.

Samitu ieskandināja tradicionālie kreiso radikāļu protesti, taču tie izrādījās krietni kuslāki, nekā būtu gaidāms Vācijā, kur ik pa brīdim uzliesmo agresīvu anarhistu grautiņi.

Piedzīvojumu meklētājiem arī G7 tikšanās sākās cerīgi – sestdienas rītā vairāki tūkstoši protestētāju pulcējās samitam tuvākajā pilsētiņā Garmišā-Partenkirhenē un apmētāja policistus ar pudelēm. Taču drīz vien entuziasms noplaka, un jau tās dienas pievakarē bija palikuši tikai daži simti protestētāju ar plakātiem, kurus uzraudzīja 23 000 pasākumam mobilizētu policistu.

Pret līdzīgu mūri samita laikā atdūrās vairāki citi pasaules nemiera cēlāji. Ne tikai tikšanās laikā pieņemtais paziņojums, bet arī līderu izteicienu saturs un tonis liecināja par vienotību un apņēmību, stājoties pretī dažādiem draudiem pasaules kārtībai, no kuras atkarīga daudzu miljardu cilvēku brīvība un labklājība.

Krievija, kuru pērn izslēdza no līdzdalības šajā forumā agresijas dēļ Ukrainā, vēl šopavasar cerēja, ka pēc Minskas pamiera noslēgšanas varētu vienlaikus drupināt gan Ukrainu, gan rietumval-stu vienotību. Taču ASV, Vācijas, Lielbritānijas, Francijas, Japānas, Itālijas un Kanādas līderi Putinam skaidri pateica, ka viņa meliem un māņu gājieniem neviens vairs netic. Tikšanās noslēguma paziņojuma sadaļa par konfliktu Ukrainā noteikti nebija patīkama lasāmviela Kremlī. Pats pirmais teikums skan: «Mēs atkārtojam mūsu jau agrāk izteikto nosodījumu tam, ka Krievijas Federācija ir nelikumīgi anektējusi Krimas pussalu, un atkal apstiprinām, ka šo rīcību neatzīstam.» 

Tālāk seko skarbi vārdi par Krievijas lomu konflikta paildzināšanā. G7 paziņo, ka «sankciju ilgums būtu skaidri jāsaista ar to, ka Krievija pilnīgi izpilda Minskas vienošanos un respektē Ukrainas suverenitāti», un ka «mēs gaidām, ka Krievija pārstās atbalstīt separātistu spēkus». Rietumu līderi apliecināja, ka ir «gatavi ieviest papildu ierobežojumus, lai palielinātu cenu Krievijai, ja tās rīcības rezultātā tas būs nepieciešams». Savukārt Ukraina tiek uzslavēta: «Mēs apsveicam un atbalstām Ukrainas valdības soļus ieviest visaptverošas strukturālas reformas.» 

ASV prezidents Baraks Obama preses konferencē brīdināja Putinu necensties «atjaunot padomju impērijas lepnību». ES Padomes prezidents Donalds Tusks teica, ka patlaban varētu runāt tikai par sankciju pastiprināšanu. Krievijas ārlietu ministram Sergejam Lavrovam atlika tikai sūkstīties, ka «tā sauktais G7» ir kļuvis par Ukrainas valdības «ķīlnieku».

Vēl viena pazīme, ka Rietumu līderi saslēdz rindas pret Krievijas centieniem viņu starpā iedzīt ķīļus, bija uzsvērti labās attiecības, kuras pasaulei izrādīja Obama un Vācijas kanclere Angela Merkele. 2013.gada oktobrī attiecības starp viņiem tika iedragātas, kad uz Maskavu aizbēgušā ASV spiegošanas aģentūras NSA bijušā darbinieka Edvarda Snoudena nopludinātie dokumenti atklāja, ka amerikāņi ir noklausījušies Merkeles telefonsarunas. Taču Bavārijā Obama un Merkele kopā brokastoja (tradicionālās baltās desiņas ar sāļiem kliņģeriem un kviešu alu, tiesa, bezalkoholisku) un pirms tam presei uzsvēra abu valstu labās attiecības. Vācija ir ASV «neatdalāmais sabiedrotais Eiropā», teica Obama. Amerika ir Vācijas «neaizvietojamais partneris», atbildēja Merkele. Samita rezultāti nedeva pamatu par to šaubīties.

Atskurbinošu vēsti no Bavārijas saņēma arī Grieķija, kura jau atrodas draudīgi tuvu bankrotam un kuras kreiso populistu valdība pēdējos mēnešos bija cerējusi iedzīt Eiropas Savienību un Starptautisko Valūtas fondu stūrī, lai panāktu papildu naudas piešķiršanu bez papildu saistībām. Pēc premjerministra Aleksa Cipra piektdienas uzstāšanās Grieķijas parlamentā, kurā viņš nosauca starptautisko aizdevēju jaunāko, ne bez grūtībām kopīgi sastādīto piedāvājumu par «absurdu», pat Atēnu visiecietīgāko draugu pacietības mērs bija pilns. Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers, kuru daudzi uzskatīja par Grieķijas lielāko aizstāvi ES diskusijās, atteicās pacelt klausuli, kad Ciprs viņam sestdien zvanīja, un publiski sūdzējās, ka Ciprs solījis sūtīt atbildi aizdevējiem «ceturtdien, tad piektdien, tad sestdien, taču es viņa priekšlikumu neesmu saņēmis». 

Arī Obama, kura nostāja pret Grieķiju līdz šim bija izprotoša, publiski pateica, ka atbildība par vienošanās panākšanu tagad gulstas uz Cipra valdības pleciem. «Grieķijai būs nopietni jāpievēršas dažām svarīgām reformām,» viņš teica. «Grieķiem būs jāpilda solījumi un jāpieņem smagi politiski lēmumi.»

Visapkārt mahinācijas un maldi, bet vismaz šajos jautājumos tīrajā kalnu gaisā svarīgāko demokrātisko valstu vadītāji izteicās pilnīgi skaidri, liekot vilties tiem, kuri cer uz Rietumu nesaskaņām un apjukumu.

Komentārs 140 zīmēs

Vai Loginovs beidzot tiks nomainīts? Konkurences padome uzlikusi Rīgas brīvostai 1,5 miljonu eiro lielu sodu par tirgus kropļošanu.

Farmaceits nav rūpīgi izlasījis instrukciju. Veselības ministrs Belēvičs nonācis interešu konfliktā, pieņemot lēmumu ar dēlu saistītā lietā.

Biznesam vieglāk elpot. Latvijas reitings Heritage Foundation ekonomiskās brīvības indeksā kopš 2011.gada piedzīvojis otro straujāko pieaugumu Eiropā.

Bergmanis un valdība

Posted on jūnijs 9, 2015 by - Komentārs

ZZS kritēriji aizsardzības ministra izvēlē parāda, ka tai nerūp valsts drošība

Raimonda Vējoņa ievēlēšana par Valsts prezidentu radīja ne tikai nervozas runas par valdības iespējamo krišanu, bet arī nepieciešamību atrast viņam aizstājēju Latvijai pašlaik tik svarīgajā aizsardzības ministra amatā. Kandidātu meklēšanas nenopietnums varēja tikai pastiprināt aizdomas, ka pašreizējai valdībai nav paredzēts ilgs mūžs, tāpēc nav svarīgi, kurš būs ministrs.

Koalīcijas līgumā šis amats atvēlēts ZZS. Ir pāragri vērtēt, vai šās apvienības Saeimas frakcijas deputāts Raimonds Bergmanis tiks galā ar pienākumiem, ja Saeima viņu apstiprinās amatā. Varbūt viņš var pacelt ne tikai bruņurupuci Rīgas zoodārzā, bet arī NATO valsts aizsardzības ministra amatu.

Taču stāsts ir nevis par lāga cilvēku un godprātīgu deputātu Bergmani, kā viņu raksturo kolēģi, bet gan par viņa izvirzītājiem. ZZS vadoņi kārtējo reizi parādīja attieksmi pret Latvijas valsti kā savu ķešu un pret saviem vēlētājiem kā lēti nopērkamiem pēcpadomju lumpeņiem.

Viņu argumenti kūleņojuši kā brīvā ripojumā no kalna. Esot meklējuši «ar jomu saistītu» kandidātu, bet, kad atrastajam šī saistība izrādījās esam ļoti vaļīga (Bergmanis pēc sportista karjeras beigām strādājis arī Rekrutēšanas centrā), ņēmās skaidrot, ka tas tomēr politisks amats, tāpēc ministram nav jābūt militāristam. Tomēr tas, ka kandidātam nav arī gandrīz nekādas politiskas pieredzes (Bergmanis tikai pērnruden ievēlēts Saeimā), neesot svarīgi, jo Valsts prezidenta un ministrijas profesionāļu uzraudzībā un NATO vadlīniju rāmjos viņš pats neko neuzsākšot. Varam secināt, ka ZZS ieskatā šajā amatā varētu būt arī jebkurš «lielākais kretīns», ka tik būtu saistīts ar ZZS.

Sākotnēji uzsvērtā «saistība ar aizsardzības jomu» ir padomjlaiku kritērijs, kad aizsardzības ministri vienmēr bija ģenerāļi un maršali. Bet ZZS izpildījumā šis kritērijs izpaudās kā visīstākais farss – otrs no apvienības kandidātiem, Latvijas Biškopības biedrības priekšsēdētājs Armands Krauze arī esot saistīts ar aizsardzības jomu, jo Ādažu poligonā izvietojis bišu stropus. (Jābrīnās, kāpēc ZZS nevirzīja arī savu deputātu Kārli Seržantu, kuram vismaz uzvārds ir nepārprotami «saistīts ar jomu».)

ZZS nodemonstrēja, ka šis amats tai patiesībā neinteresē un valsts drošība Krievijas augošās agresivitātes apstākļos šķiet labākajā gadījumā nesvarīga (sliktākajā – pakārtojama ZZS patrona Aivara Lemberga drošības doktrīnai, ka NATO ir «okupante»). Otrkārt, ka uzskata savus vēlētājus par tik aprobežotiem, ka tiem pietiek parādīt «stipru veci», kad jau «spēka ministrija», un tie norīs vismuļķīgākos argumentus, kāpēc ar to vien pietiek, lai būtu ministrs.

Tomēr arī premjerministre Laimdota Straujuma (Vienotība) nevilcinādamās atzina ZZS kandidātu par gana labu, un arī trešā koalīcijas partnere Nacionālā apvienība neiebilst. Ir acīmredzams, ka labāka kandidāta «zaļajiem zemniekiem» nav, bet apšaubīt viņu izvēli vai vismaz sākt diskusiju par izvēles kritērijiem nozīmētu riskēt vēl vairāk sabojāt jau tāpat gana saspringtās attiecības valdības koalīcijā.

Tomēr arvien virmojošās runas par drīzu valdības maiņu šķiet krietni pārspīlēta dažu politikas spēlmaņu vēlmju domāšana. Daļēji varbūt arī reliktais starojums no shēmām, kuras bija sagatavotas krīzes situācijai, ja ZZS virzītais un daļas Vienotības atbalstītais Vējonis nebūtu ievēlēts un būtu radies iemesls pārskatīt pašreizējo spēku samēru koalīcijā. Taču Vējonis ir ievēlēts, un ZZS diezin vai var pretendēt vēl arī uz premjerministra amatu, pat ja Vienotība būtu kļuvusi par tās piedēkli, kā prezidenta vēlēšanu dienā teica NA kandidāts Egils Levits.

Droši vien Lembergs labprāt apmainītu Aizsardzības ministriju pret naudīgo Satiksmes ministriju, ko pārzina Vienotība, vai Vides ministriju, ko apsaimnieko «nacionāļi». Varbūt Vienotības priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa tiešām gribētu mazliet papremjerministrēt, pirms aiziet Latvijas politikas vēsturē. Taču, lai tā varētu notikt, būtu papriekš jānogāž Straujumas valdība.

Kā teicis Valdis Zatlers, valdības savulaik krita, kad divi oligarhi apvienojās pret trešo. Bet valdības gāšanas darbs parasti tika uzticēts TB/LNNK. Arī pašlaik droši vien daži tā gribētu, spriežot pēc kūdīšanas informatīvajā telpā, ka, sak, nezin cik ilgi «nacionāļi» turpināšot «rīt krupjus» un piecietīšot «sitienus un pļaukas». Taču Visu Latvijai! vadonis Raivis Dzintars ir paziņojis, ka neredzot pamatu ne valdības mainīšanai, ne pārmaiņām valdības sastāvā.

Ja valdība nav gatava krist, to nevar nogāzt ne domstarpības par budžetu, ne pensionāru vadones Dzintras Žildes sarakstē ar cīņubiedriem paustā vēlme redzēt krītam «stulbās Straujumas» valdību un vietā nākam «mūsu Aivaru Lembergu». Reālākā vai pat vienīgā alternatīva pašreizējai Vienotības, ZZS un NA valdībai ir cita šo pašu partiju veidota. Dažu ietekmi zaudējošu spēlmaņu vēlme palielināt savu ietekmi nav pietiekams iemesls, lai citi piekristu mainīt sev ērto izkārtojumu.

Tāpēc Bergmanim var iznākt būt ministram ilgāk nekā dažus mēnešus. Var novēlēt viņam izrādīties esam labākam par saviem katastrofāli bezjēdzīgajiem izvirzītājiem.

Komentārs 140 zīmēs

Virzienu maiņa. Eksports uz Krieviju šogad samazinājies par 24%, taču kopējais Latvijas eksporta apjoms aprīlī bija par 7% lielāks nekā pirms gada. 

Pagodinājums vai brīdinājums? Krievijas sabiedriskās domas aptaujās Latvija ir trešā nedraudzīgākā valsts pēc ASV un Ukrainas.

Rīga nekaros ar NATO! Mežacūku medības koordinēs izpilddirektors Radzēvičs, nevis Ušakova vietnieks Ameriks, kuram šķiet, ka dzīvniekus pilsētā iedzenot NATO.

Prezidenta vēlēšanas

Posted on jūnijs 9, 2015 by - Lasītāju aptauja

 

Kā vērtējat Saeimas lēmumu ievēlēt Valsts prezidenta amatā Raimondu Vējoni?


Kāds ir Jūsu sākotnējais iespaids par Raimondu Vējoni kā jaunievēlēto prezidentu? 

(skalā no 1 līdz 10, kur 1 ir pilnīgi neatbilstošs, bet 10 – izcili atbilstošs amatam)


Kāda ir jūsu prognoze – vai koalīcijas sašķeltais balsojums par prezidentu ietekmēs valdības stabilitāti?


Aptauja veikta internetā 8.-9.jūnijā. Atbildēja 1033 respondenti

Laid mūs tur laimē diet

Posted on jūnijs 9, 2015 by - Viedoklis

Kāpēc pirms 10 gadiem Satversmē ierakstītā laulības definīcija kļuvusi svarīgāka par cilvēku likteņiem?

Kad man bija divpadsmit gadu, es kādā grāmatā izlasīju, ka nacistiskajā Vācijā ebrejiem bija aizliegts iet pa ietvi, jo trotuāri rezervēti āriešiem. Es ļoti raudāju, jo iztēlojos kaimiņos dzīvojošo ebreju onkulīti ejam pa ielas braucamo daļu. Domāju – kā būtu, ja tā notiktu te un tagad. Ko es darītu, redzot, ka pret tādu pašu cilvēku kā es apkārtējie izturas tā, it kā viņš nebūtu cilvēks.

Pēc desmit gadiem aizbraucu mācīties uz ārzemēm un kādu laiku dzīvoju ASV. Tur iepazinos ar divām meitenēm no Latvijas, kuras bija pāris. Mēs pavadījām daudz laika kopā: runājām par mājām, gatavojāmies eksāmeniem, braucām mazos ceļojumos, vārdu sakot, bijām draudzenes.

Pēc pāris gadiem satikušās Latvijā, gājām vakariņās: es, abas meitenes un mans draugs. Bija silts vasaras vakars, Rīgā ziedēja liepas, mēs bijām mājās, viss bija labi. Es ievēroju, ka manas draudzenes uz ielas nesadodas rokās, lai gan Ņujorkā viņas tā darīja vienmēr. Rīgā tā nevarot, esot bīstami. Bīstami? Apkārtējie var izsmiet, var uzbrukt, var pazemot. Tāpat vien – garāmejot. Ar skatienu, vārdiem vai darbiem liekot justies nepareizām, neiederīgām un nicināmām.

Tovakar man gribējās raudāt gluži kā 12 gadu vecumā: te un tagad, savā dzimtajā pilsētā man blakus gāja divi cilvēki, tādi paši cilvēki kā es, mani draugi, kuri nevarēja bez bailēm darīt to, kas man bija tikpat vienkārši kā elpot – iet roku rokā ar savu mīļoto. Šis vienkāršais žests izrādījās privilēģija, kura man atvēlēta, jo esmu piedzimusi «pareiza». Tāda pati privilēģija kā iešana pa ietvi 30.gadu Vācijā.

Es atkal un atkal domāju, kā tas var būt. Kā iespējams, ka 21.gadsimtā Latvijas sabiedrība reālajā dzīvē kā «tradicionālas vērtības» apliecina augstprātību, diskrimināciju un naidu, nevis cieņu, empātiju un toleranci. Kā var būt, ka Šlesera mācītāju partijas vadībā Satversmē ierakstītā laulības definīcija kļuvusi par neaizskaramu svētumu, kas svarīgāks par cilvēku likteņiem. Kā iespējams, ka mana valsts neaizsargā manu līdzcilvēku tiesības būt laimīgiem, skaļi un skaidri apliecinot – visi Latvijas cilvēki ir vienlīdzīgi un brīvi dzīvesbiedra izvēlē un tiesīgi laulāties, tādējādi izbeidzot demokrātiskai sabiedrībai nepieņemamo situāciju, kurā daļa pilsoņu tiek diskriminēta, bet daļa padarīta par diskriminētājiem.

Gandrīz pirms simt gadiem, 1918.gada 18.novembrī, viens no Latvijas valsts dibinātājiem Emīls Skubiķis  aicināja: «Dosim, pilsoņi, šinī lielā vēsturiskā brīdī [..] svinīgu solījumu, ka pieliksim visus savus intelektuālos, ētiskos un fiziskos spēkus, lai Latvijā viņas pilsoņi būtu nevis vien brīvi, bet arī laimīgi.»

Sabiedrības iniciatīvu platformā Manabalss.lv jau vairāk nekā divus mēnešus ir iespēja parakstīties par dzimumneitrālu kopdzīves likumu. Tā ir iespēja katram no mums ar konkrētu rīcību apliecināt vēlēšanos dzīvot brīvu un laimīgu cilvēku sabiedrībā. Te un tagad.

Troļļi nāk

Posted on jūnijs 9, 2015 by - Redaktores sleja

 

Krietnu laiku jau nelasu interneta komentārus vietnēs, kur tos ieklabina anonīmi personāži – mani neinteresē nejaušu garāmgājēju vērtējumi vai apmaksātas PR armijas radīta «tautas balss». Sociālajos tīklos ignorēju mēstules, ko ražo troļļotāji, bet viņu darbība ir tik uzmācīga, ka reizēm tiešām izkropļo iespaidu par to, kā sabiedrība uztver aktuālus notikumus. Nošķirt patiesību un melus ir jātrenējas.

Vairāku mēnešu garumā veiktais The New York Times pētījums par Kremļa troļļu darbību, ko pārpublicējam šonedēļ, atklāj milzīgās ambīcijas un vērienu, ar kādu kaimiņvalsts ir izkopusi melu stratēģiju. Ik dienu simtiem, tūkstošiem cilvēku sēžas pie datora, lai ar viltotām identitātēm neskaitāmas reizes atražotu nodiktētus viedokļus, izliekoties par «īstiem» līdzpilsoņiem. Troļļi vilto realitāti, sēj paniku un vajā cilvēkus. Pa īstam, tagad.

Lasot šo stāstu un domājot par Latviju, uztrauc divas lietas. Pirmā ir žurnālistikas kvalitāte – vai izvārgušajā mediju tirgū redakcijas neuzķersies uz provokācijām, kādas troļļi pērn sarīkoja ASV? Pieredze ar pašmāju viltus «meteorītu» neiedvesmo.

Otra ir izglītības kvalitāte – Saeima debatē par tikumību skolās, kamēr jau otro desmitgadi kopš interneta uzvaras gājiena gandrīz nekas nav nopienti darīts, lai bērni apgūtu īstu izdzīvošanas māku: mediju pratību jeb spēju orientēties modernajā digitālās informācijas laukā, kurā izzuduši daudzi kvalitātes filtri. Patiesība un meli ir rakstīti tiem pašiem burtiem, un prasme atpazīt trolli ir ne mazāk svarīga kā prasme atpazīt indīgu sēni vai luksofora gaismas signālus – tā palīdz nekļūt par upuri.

Radars pasaulē

Posted on jūnijs 3, 2015 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

Lielbritānijas karalienes Elizabetes II uzrunā tautai, atklājot jaunā parlamenta pirmo sesiju, solīts, ka Apvienotā Karaliste turpinās spiediena politiku pret Krieviju Ukrainas kara dēļ. Karalienes runā arī apstiprināta premjerministra Deivida Kamerona iecere līdz 2017.gada beigām sarīkot referendumu par Lielbritānijas dalību Eiropas Savienībā.

Par spīti sešu augsta līmeņa Starptautiskās Futbola federāciju asociācijas (FIFA) amatpersonu aizturēšanai aizdomās par korupciju, kratīšanai organizācijas galvenajā mītnē un Eiropas Futbola federāciju asociācijas valdes aicinājumam atcelt gaidāmo FIFA kongresu un prezidenta vēlēšanas, Zeps Blaters uzvarēja FIFA prezidenta vēlēšanās un piekto reizi pēc kārtas kļuva par šīs asociācijas vadītāju. Tomēr otrdien viņš paziņoja, ka atkāpsies un «iespējami drīz» sasauks ārkārtas kongresu jaunām vēlēšanām.FIFA amatpersonu aresti veikti saistībā ar kukuļdošanu cīņā par 2010.gada pasaules kausa finālturnīra organizēšanas tiesībām.

NATO savus spēkus Polijā palielinās divas reizes, reaģējot uz Krievijas iebrukumu Ukrainā. Daudznacionālais korpuss Ščecinā oficiāli sācis darbību jaunā sastāvā, karavīru skaits bāzē tiek palielināts no 200 līdz 400. Turpmākajos mēnešos vienībai piebiedrosies karavīri no apmēram 20 valstīm. Jaunā struktūra ļaus īstenot individuālus uzdevumus NATO spēku kopīgo operāciju ietvaros un varēs kalpot arī kā apvienotais štābs mazāku kopīgu operāciju laikā.

Krievijā turpmāk par valsts noslēpumu tiks uzskatīti dati par Aizsardzības ministrijas militārpersonu zaudējumiem specoperācijās miera laikā, jo tiem valsts noslēpuma statusu piemērojis prezidents Vladimirs Putins. Tas liek domāt par Krievijas klātbūtni Ukrainā un ir uzbrukums vārda brīvībai, paziņojusi cilvēktiesību organizācija Amnesty International.

Bijušais Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili iecelts par Odesas apgabala gubernatoru. Viņš jau atteicies no Gruzijas pilsonības, jo ir Ukrainas pilsonis. Saakašvili ir gatavs pilnībā nomainīt apgabala administrāciju. Atbalstu kardinālām apgabala vadošo darbinieku izmaiņām viņš esot saņēmis no Ukrainas prezidenta Petro Porošenko, kurš 13.maijā Saakašvili iecēla par Konsultatīvās starptautiskās reformu padomes priekšsēdētāju. Tās uzdevums ir rekomendāciju un padomu sniegšana par reformu īstenošanu Ukrainā.

Kā sadalīs bēgļus?

Eiropas Komisija pieņēmusi pirmos priekšlikumus, lai uzlabotu migrācijas pārvaldību un ES dalībvalstu starpā solidāri sadalītu patlaban Itālijā un Grieķijā esošos Āfrikas bēgļus.

Radars Latvijā

Posted on jūnijs 3, 2015 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

Saeima Ivaru Bičkoviču atkārtoti apstiprināja par Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētāju. Par Bičkoviča kandidatūru AT priekšsēdētāja amatā nobalsoja 53 tautas kalpi, pret bija 27, bet atturējās četri. Parlamenta lēmums stāsies spēkā 16.jūnijā.

Krievijas izveidotajā ES politiķu sarakstā, kuriem liegts ieceļot Krievijā, iekļauti arī pieci Latvijas politiķi. Starp 89 Krievijai nevēlamiem politiķiem ir Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (V) un četri deputāti Eiropas Parlamentā – Sandra Kalniete (V), Inese Vaidere (V), Artis Pabriks (V) un Roberts Zīle (NA).

Pēc tam, kad ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers paziņoja, ka neredz pamatu mainīt Satversmes aizsardzības biroja lēmumu par pielaides valsts noslēpumam anulēšanu, Valsts kancelejas (VK) direktore Elita Dreimane iesniegusi atlūgumu. Darbu VK no jūnija pametīs arī viņas palīgs jurists Ivars Mēkons, kuram, tāpat kā Dreimanei, tika liegta piekļuve valsts noslēpumu saturošiem dokumentiem.

Darbu a/s Latvijas gāze (LG) pamet ilggadējais uzņēmuma vadītājs Adrians Dāvis. Jauns vadītājs varētu tikt izvēlēts akcionāru sapulcē 3.jūlijā. Iespējams, tas tiks meklēts starptautiski. Dāvis par LG vadītāju nostrādājis 27 gadus.

Turpmāk tā sauktos ātros kredītus nevarēs izsniegt naktī. Šīs un vēl citas izmaiņas Patērētāju tiesību aizsardzības likumā pieņēmusi Saeima.

11 Latvijas zivju pārstrādes uzņēmumiem Ķīna oficiāli atļāvusi sākt produkcijas eksportu. Līdzīgu atļauju pirms dažām nedēļām saņēma arī Latvijas piena pārstrādes uzņēmumi. Savukārt Krievija paziņoja, ka aizliegs Latvijas un Igaunijas zivju produkcijas importu, par ko Krievijas veterinārās un fitosanitārās uzraudzības dienests Rosseļhoznadzor informējis abu valstu veterināros dienestus. Krievijas embargo līdz šim netika attiecināts uz zivju konserviem.

Partijas Par dzimto valodu! līderim Jevgeņijam Osipovam par valsts karoga zaimošanu  krimināllietā piespriestas 100 stundas piespiedu darba.

Trīs Latvijas bankas tur aizdomās par iesaisti miljarda eiro zādzībā Moldovā, vēsta TV3 raidījums Nekā personīga. Finanšu un kapitāla tirgus komisija sākusi pārbaudi, vai Aizkraukles banka, Latvijas Pasta banka un Privatbank nav pārkāpušas likumu. Ja pārbaudē atklāsies, ka bankas nav veikušas pienācīgu klienta un darījumu izpēti, tās var sodīt pat ar 10% no peļņas.

Izdevniecība a/s Lauku Avīze redakcijas padomē apvienos visu līdzšinējo izdevumu redakcijas, bet līdzšinējais laikraksta redakcijas padomes priekšsēdētājs Voldemārs Krustiņš jaunajā padomē darbu neturpinās, nolemts uzņēmuma padomes un valdes sēdē. Redakcija no īpašniekiem saņēmusi solījumu, ka laikraksta līdzšinējais nacionāli konservatīvais kurss netiks mainīts.

Pēc gadu ilgas rekonstrukcijas oficiāli atvērti trīs Rīgas vēsturiskā centra parki – Grīziņkalns, Miera dārzs un Ziedoņdārzs. Atjaunošana izmaksājusi deviņus miljonus eiro.

Pošas uz ārzemēm

Baltijas valstīs vislielākais darba ņēmēju īpatsvars, kas gada laikā ieplānojis doties strādāt uz ārzemēm, ir Latvijā – gandrīz katrs ceturtais jeb 23% aptaujāto, liecina CV-Online pētījums. Pēdējo četru gadu laikā situācija nav būtiski mainījusies. Lietuvā uz ārzemēm plāno doties 17%, Igaunijā – 13%.

Kas aizbrauc
Dažādu jomu speciālisti 34%
Kvalificēti strādnieki 26%
Vidējā līmeņa vadītāji 17%
Augstākā līmeņa vadītāji  6%
Zemākā līmeņa vadītāji 6%
Mazkvalificēti strādnieki 5%
Asistenti  3%
Bez pieredzes 1%

Nedēļas citāts