Par komentāru Bēgļi un mēs • IR.lv

Par komentāru Bēgļi un mēs

4

 

Paula Raudsepa raksts 14.maija izdevumā iet pie sirds. Paldies viņam par to! Man kā bijušo bēgļu bērnam, kas uzauga Vācijas bēgļu nometnēs (no 1945. līdz 1961.gadam – jā, patiesi tik ilgi!), ir kauns lasīt, ka Latvijā šādu un tādu iemeslu dēļ nevarētu uzņemt sauju izmisušu cilvēku. Cilvēkus, kas bēg no galvu nogriešanas, dzīvu sadedzināšanas – gandrīz neaprakstāmiem briesmu darbiem savās dzimtajās zemēs. Būtu laiks sākt pierast, ka arī citādas izcelsmes līdzcilvēkam var sāpēt, ir vajadzīgs jumts virs galvas, gribas tīru ūdeni…

Esmu dzimusi Krustpils pagastā 1941.gadā. Ar vecvecākiem, vecākiem un divām mazām māsām (kopā septiņi cilvēki) 1944.gada ziemas sākumā nonācām sabumbotajā Vācijā, Minsteres apkaimē. Vācija bija pārpildīta ar Austrumeiropas valstu bēgļiem un pašu vācu bēgļu miljoniem. Sabiedrotie – amerikāņi, briti, franči – kopā ar vāciešiem mēģināja tikt galā ar gandrīz neizdarāmo! Vai Latvijā patiesi nav vietas nedaudziem briesmas pārdzīvojušiem cilvēkiem? Neesam taču visnabadzīgākā zeme pasaulē. Un pasaule, tagad sevišķi Eiropa, Latvijai ir daudz palīdzējusi un turpinās to darīt.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu