Žurnāla rubrika: Svarīgi

Ēriku Kalnmeieru amatā atkārtoti apstiprināja bez diskusijām – politiķus apmierina ģenerālprokurora stabilitāte. Tomēr Ir nolēma viņa otrā pilnvaru termiņa sākumā šonedēļ uzdot neērtos un noklusētos jautājumus. Atbildes uz tiem, gluži kā automašīnas signāllampiņa brīdina par benzīna beigšanos, mudina rīkoties – nākamajos piecos gados ir daudz iespēju vēl uzlabot prokuratūras darbu

Popmūzika ritmiski dun ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera kabineta priekštelpā darbdienas pēcpusdienā. Nekas neliecina, ka prokuratūrai nupat nepatikšanas – pirms pāris stundām kļuvis zināms par KNAB veiktu kratīšanu pie diviem prokuroriem. Viens no viņiem, Vilnis Ulmis, ir virsprokurors ar 18 gadu darba pieredzi finanšu un ekonomisko noziegumu izmeklēšanas prokuratūrā, otrs – viņa padotais ar 12 gadu stāžu Vladimirs Krupskijs. Ja aizdomas apstiprināsies, Ulmis būs pēdējo gadu laikā  augstākā prokuratūras amatpersona, kas pieķerta saistībā ar koruptīviem darījumiem.

Kukuļa pieprasīšanā prokurori pieķerti arī agrāk – ģenerālprokurora Jāņa Maizīša vadības 10 gados kriminālvajāšana sākta pret deviņiem, lielākoties par kukuļu ņemšanu. Maizītis arī aktīvi reaģējis uz šādām aizdomām, piemēram, 2008.gadā, kad par kukuļa pieprasīšanu tika aizturēta Jūrmalas prokurore Irina Bogdanova, pēc viņas atstādināšanas no amata tika organizēta disciplinārpārbaude par vairāku prokuratūras amatpersonu rīcību un, nesagaidot atestācijas komisijas lēmumu par atbilstību, amatu pati atstāja Bogdanovas priekšniece virsprokurore Sigita Priede.

Kalnmeiera vadības piecu gadu laikā šis ir otrais korupcijas skandāls prokuratūrā un reakcija ir atturīga. KNAB lieta, pēc Kalnmeiera domām, esot sasteigta, un vēl nevar zināt, kā beigsies. «Diemžēl ar KNAB ir tā, ka viņi ļoti, ļoti cenšas kaut ko sasteigt un tad savāra ziepes,» tāpēc Kalnmeiers apšauba, vai lieta «aizies pilnā apmērā kā pasludināts, mums ir bēdīga pieredze». Taču viņš uzsver, ka Ulmis tāpat nebūtu saglabājis vadošo amatu, jo Kalnmeieru nav apmierinājis viņu darbs. Pavasarī par virsprokurora pienākumu izpildītāju esot atstāts tikai tāpēc, lai netraucētu KNAB izmeklēšanu.

Par ko Ulmis un Krupskijs turēti aizdomās, nav precīzi zināms. Informācija par lietas apstākļiem ir skopa – tiekot izmeklētas vairākas epizodes: dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, nelikumīgas darbības ar personu datiem un kukuļa pieprasīšanas mēģinājums. Taču arī bez šīs KNAB izmeklēšanas par Ulmi jau gadiem ir publiski pieejama informācija, kas liek uzdot jautājumus, vai visu šo laiku finanšu un ekonomisko noziegumu izmeklēšanas uzraudzība ir uzticēta piemērotākajam cilvēkam?

Pirmkārt, Ulmja amatpersonas deklarācijas liecina, ka viņš jau kopš 2005.gada spēlē azartspēles, turklāt viņam neticami labi veicas, kopumā šajā laikā prokurors laimējis 77 592 eiro. Īpaši ienesīgs izrādījies dižķibeles sākums – 2008.gadā vinnējis 41 tūkstoti eiro. Otrkārt, rīcība atsevišķās situācijās radījusi iespaidu par nopietnām problēmām saistībā ar alkoholu. Treškārt, Ulmis regulāri apmeklējis varai pietuvinātu uzņēmēju un politiķu zolītes turnīrus, kur izklaidējas arī cilvēki, kas nonākuši zem tiesībsargu lupas. 

Kalnmeiers līdz šim notiekošo teicās neredzam. «Es nelasu dzelteno presi. Lūdzu, kur tad ir mūsu korupcijas vajātāji, kāpēc man nav šādas informācijas?» – tā vēl pērn janvārī man intervijā atbild ģenerālprokurors, kad jautāju par virsprokurora atbilstību amatam. 

Tagad, kad KNAB izmeklē prokurora mēģinājumu prasīt kukuli, ģenerālprokurors norāda – prokuratūra «iespēju robežās seko līdzi» darbiniekiem, un par pārkāpumiem viņi tiek disciplināri sodīti. Taču prokuratūras iekšienē korupcijas risku izvērtēšana un negodprātīgo izskaitļošana netiek veikta, jo prokuratūrai neesot operatīvās darbības funkciju – tas jādara KNAB un VID. Pašiniciatīva šajā jautājumā būtu «bez likumīga pamata, nesaprātīga un nepamatota valsts līdzekļu tērēšana». 

Kalnmeiers arī kategoriski iebilst pret šādu funkciju piešķiršanu prokuratūrai ar likumu, piemēram, izveidojot ko līdzīgu iekšējās kontroles nodaļai kā, piemēram, VID. Ar šo ideju nesen nāca klajā konkurents uz ģenerālprokurora amatu prokurors Jānis Ilsters. «Cilvēks uzrakstīs sūdzību, ka prokurors ņem kukuļus, ko tālāk tā iekšējā drošība darīs? Ar burciņu pie sienas klausīsies, ko runā? Staigās pakaļ, pielīmējuši ūsas un parūku?» šādu ideju noraida Kalnmeiers.

Par korupciju nerunā

Maija otrajā pusē Saeima lielā vienprātībā (atturoties tikai Vienotības deputātei Ilzei Viņķelei) atkārtoti apstiprināja Kalnmeieru ģenerālprokurora amatā. Bieži nesamierināmie koalīcijas un opozīcijas deputāti nedebatēja par šo jautājumu – prokuratūras darbs politiķus apmierina. Kalnmeiers, kura otrais pilnvaru termiņš sākas 11.jūlijā, pats savu darbu raksturo ar vārdu «stabilitāte». «Prokuratūra visu šo laiku ir strādājusi stabili, bez būtiskiem satricinājumiem, skandāliem un, neraugoties uz to, ka tiek publiski izteikti pārmetumi par it kā politisko ietekmējamību, arī politiski neietekmējama.»

Lielu skandālu patiešām nav bijis. Ikgadējos pārskatos par prokuratūras darbu redzams, ka Kalnmeieram ir rūpējusi pirmstiesas izmeklēšanas uzraudzības stiprināšana, prokuroru profesionālās kvalifikācijas celšana, sadarbības stiprināšana ar Valsts kontroli, iestāšanās OECD, Latvijas prezidentūra un saimnieciska rakstura jautājumi.

Tomēr, salīdzinot Kalnmeiera un Maizīša pārskatus par prokuratūras darbu, redzams, ka notikušas izmaiņas arī prokuratūras prioritātēs, vismaz tajās, kas tiek pasniegtas sabiedrībai. Līdz 2010.gadam prokuratūras ziņojumos pastiprināta uzmanība veltīta korupcijas apkarošanai, analizējot prokuratūras darbu šajā virzienā. Kopš Kalnmeiera kļūšanas par ģenerālprokuroru koruptīvie noziegumi ziņojumos vairs netiek pieminēti. Vārds «korupcija» desmitiem lappušu garajos pārskatos atrodams tikai KNAB un atbildīgās Saeimas komisijas nosaukumos. Savukārt Krimināllikuma panti, pēc kuriem amatpersonas sauc pie atbildības par koruptīviem noziegumiem, Kalnmeiera pirmajos vadības gados vēl tiek minēti pie lietām, kurās pastiprināta uzraudzība, bet pēdējos gados arī tur vairs neparādās.

Kāpēc tā ir noticis? Kalnmeiers atbild – nekur nav noteikts, kādiem jābūt šiem ziņojumiem, un, tā kā KNAB regulāri informē par korupcijas noziegumiem, «viņu sniegtā informācija netiek dublēta prokuratūras ziņojumā, bet ir iekļauta kopējā statistikā».

Gadskārtējie ziņojumi ļauj salīdzināt arī disciplinārlietu statistiku. Kalnmeiera piecos vadības gados prokuratūrā disciplināri sodīti aptuveni tikpat daudz prokuroru, cik Maizīša pēdējos piecos gados (attiecīgi 83 un 90). Tomēr tagad piemērotie sodi ir maigāki – neviens no darba nav atlaists, savukārt no 2005. līdz 2009.gadam šāds disciplinārsods izmantots piecas reizes.

Spiediena nav, atbalsta arī

Veidojot šo rakstu, uzrunāju virkni esošo un bijušo prokuroru, lūdzot vērtēt iestādes darbu. Daļa lūdza viņu vārdus neatklāt, lai izvairītos no iespējamām vadības represijām. Apkopojot viedokļus, tos varētu iedalīt labās un ne tik labās ziņās.

Par labajām: neviens prokurors nav sūdzējies par vadības spiedienu kādu konkrētu lēmumu pieņemšanā savu lietu ietvaros. Ne tik labās ziņas – daļa prokuroru nejūt tiešās vadības ieinteresētību aktīvai rīcībai un situācijās, kad apsūdzībai būtu tiesā krietni jāpacīnās, labāk izlemj nemaz necensties un izbeigt lietas.

«Šobrīd prokuratūrā tāda apmēra izmeklēšanu kā Lemberga lietā nemaz nebūtu iespējams ierosināt,» saka viens no prokuroriem, kurš savu vārdu nevēlas publiskot. Viņaprāt, kopējā atmosfēra neesot tendēta uz ātru un efektīvu rezultātu sasniegšanu. Arī jaunās lietas, kas ienāk no KNAB, prokuratūrā «iestrēgstot» uz ilgāku laiku, kaut gan procesu varētu organizēt raitāk. Līdzīgi situāciju raksturo cits prokurors. «Ja ir jautājums 50% uz 50%, labāk nesūtīšu [uz tiesu], lai nav pēc tam liekas galvassāpes.» Kāpēc šāda situācija izveidojusies? «Kalnmeiers prot ļoti prasmīgi vadīt savu iestādi. Lai nekas nenotiek ne ar iestādi, ne ar viņu.»

Savukārt pensijā aizgājušais digitālgeitas prokurors Edvīns Piliksers pēdējos darba gadus Kalnmeiera vadītajā prokuratūrā raksturo tā: «Darba rutīna, kas uzrāda tendenci uz apsīkumu.» Atklāti runāt piekrīt vēl vairāki prokurori, arī valsts apsūdzības uzturētājs Lemberga lietā Juris Juriss. Viņš ir viens no jaunās paaudzes prokuroriem, nesen ieguvis arī juridisko zinātņu doktora grādu, taču atzīst – nezina, cik ilgi vēl turpinās darbu. Kopumā ar vadību Juriss ir apmierināts, nepieciešamais atbalsts darbam tiek sniegts. Lai neizdegtu, būtisks ir finanšu un sociālais nodrošinājums, šajā ziņā jūtama Kalnmeiera interese, tāpat kā rūpes par prokuratūras materiāltehnisko stāvokli. Taču kopumā viņš gribētu redzēt aktīvāku prokuratūras darbu. «Mans viedoklis ir tāds, ka mēs [prokuratūra] varam būt pareizā nozīmē agresīvāki,» saka Juriss. Viņš paskaidro: «Reālajā dzīvē var redzēt, kāda ir sabiedrības attieksme pret prokuroru. Cik tālu viņu respektē, uztver kā nozīmīgu amatu vai varbūt uzskata šo starpposmu [starp policiju un tiesu] kā piedēkli. Ja tas sāks dominēt sabiedrībā, tad tā ir prokuratūras kā iestādes vājuma pazīme.» Viņaprāt, prokuratūrai jāturpina veikt izmeklēšanas funkcijas. «Nevis tāpēc, ka es šajā nodaļā strādāju, bet tāpēc, ka uzskatu – ir un būs lietas, ko mums rakt.»

Kalnmeiers komentē – nevar teorētiski atbildēt uz jautājumu, vai viņa vadītā prokuratūra spētu sākt tāda mēroga lietu kā Lemberga izmeklēšana. Taču prokuratūrai, viņaprāt, nevajadzētu būt procesa virzītājiem šādu lietu izmeklēšanas stadijā. «Prokuratūra nav izmeklēšanas iestāde. Prokuratūra ir kriminālvajāšanas iestāde, un tā ir būtiska atšķirība, nevajag jaukt peļu mēslus ar putraimiem kopā,» saka Kalnmeiers.

Viņa viedoklis atspoguļojas arī iestādes darbā. Prokuratūrā ierosinātās lietas tiek pārsūtītas izmeklēšanai citām tiesībsargājošajām iestādēm. Izmeklēšanas darbā prokurori piedalās, taču procesu virzītāji ir citi – policija, KNAB. Prokuratūra nodrošina izmeklēšanas uzraudzību, kriminālvajāšanu, valsts apsūdzības uzturēšanu, bet paši jaunu procesu izmeklēšanā ir ļoti pasīvi. Vērienīgākās lietas ir Maizīša laikos sāktie procesi, kuros turpinās izmeklēšana. Pēc Ir lūguma apkopotā informācija liecina – būtiski sarucis lietu skaits, kurās izmantotas Kriminālprocesa likumā nodrošinātās tiesības noteikt prokuroru par procesa virzītāju izmeklēšanas stadijā. No 2005. līdz 2009.gadam prokuratūra to izmantojusi 32 reizes, bet no 2010. līdz 2015.gada vidum – 19 reizes. «Kriminālprocesa likumā ir ierakstīts, tā ir izņēmuma tiesība,» uzsver Kalnmeiers. Šogad sešos mēnešos tas nav darīts ne reizi.

Šādu «izņēmuma iespēju» uzņemties procesa virzību prokuratūra neizmantoja arī Latvijas neatkarības laika lielākās traģēdijas izmeklēšanā, kad zem Zolitūdes lielveikala Maxima drupām dzīvību zaudēja 54 cilvēki. Lai gan ģenerālprokurors uzsvēra, ka šī izmeklēšana ir viņa prioritāte, prokurors netika noteikts kā procesa virzītājs. Turklāt arī uzraudzība par policijas izmeklēšanu nav uzticēta Ģenerālprokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļai, bet novirzīta pakāpi zemāk – Rīgas tiesu apgabala prokuroriem, lai gan Ģenerālprokuratūrā strādā augstākas raudzes profesionāļi un arī atalgojuma ziņā viņi ir augstāk novērtēti.

Labā ziņa – pēc vairāku avotu sacītā, Kalnmeiers personiski seko līdzi prokuroru darbam šajā lietā un ne tikai formāli rīko regulāras sanāksmes, bet arī pēc būtības iedziļinājies detaļās. Tomēr jautājums paliek – vai prokuratūra šai izmeklēšanai tiešām atvēlējusi visus labākos resursus? «Apspriežoties mēs nolēmām, ka Ģenerālprokuratūra nepavilks šo lietu, jo visiem ir lietas tiesās – liels apjoms. Pie lielāka cilvēku skaita [apgabala prokuratūrā] to ir vieglāk regulēt. Tur nav nekādas sazvērestības, mafijas,» skaidro Kalnmeiers. Turklāt sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļa vairāk esot specializējusies «balto apkaklīšu» jautājumos. Līdzīgi komentē arī nodaļas virsprokurors Modris Adlers. «Kapacitātes nav, un celtniecības speciālistu mums arī nav,» Adlers pamato, kāpēc apgabala prokuratūrā esot vairāk resursu šīs lietas uzraudzībai.

Tomēr liels skaits lietu ir arī apgabalu un rajonu prokuroriem. Dažkārt mēdz gadīties, ka vienam cilvēkam ir vairāki tūkstoši uzraudzības lietu un slodze tik liela, ka prokuroram ir cietumā jāuzmanās, lai nesajauktu apsūdzētos, pieredzē dalās viens no prokuroriem. Tikpat noslogoti ir arī policijas izmeklētāji, kuriem ir daudz mazāks atalgojums nekā prokuroriem.

Prokuroru algas ir procentuāli piesaistītas tiesnešu atalgojumam, līdz ar to lielākas nekā izmeklētājiem policijā vai KNAB. Savulaik šīs sistēmas iecere bija ļaut prokuratūrai piesaistīt labākos no labākajiem juristiem. Pēdējā laikā gan vairāki lielajās, sarežģītajās lietās pieredzējušie darbinieki vairs nestrādā prokuratūrā. 2013.gadā darbu atstāja Lemberga lietu izmeklējošais Andis Mežsargs, par kura lomu pašreizējais šīs lietas vadītājs Andris Urbāns atzīst, ka «bez viņa šādas lietas vispār nebūtu vai, ja būtu, kaut kad daudz vēlāk». Pensijā aizgājis arī digitālgeitas prokurors Edvīns Piliksers.

Ģenerālprokurors pēdējos gados lepojies ar augsto konkursu uz prokuroru vietām, vienlaikus norādot uz kvalificētu speciālistu trūkumu – pārbaudījumus neiztur arī tādi juristi, kas strādājuši par prokuroru palīgiem. Kopumā pēc prokuratūras lielās štatu mazināšanas kopš 2011.gada tendence ir mainījusies, un pēdējo četru gadu laikā ieplūst jaunas asinis – vairāk darbinieku pieņemti nekā atlaisti (attiecīgi 61 pret 59). Rekords bijis 2012.gadā, kad klāt nākuši 24 jauni prokurori. Uz šī fona uzmanību piesaista konkurss, kurā veiksme pavadījusi trīs prokuratūras vadības tuviniekus, kas darbu sākuši vienā dienā – 2012.gada 3.janvārī. Tā bija pirmā darba diena Kasparam Zgirskim, Kasparam Kalniņam un Antrai Voino. Zgirskis ir Rīgas tiesu apgabala virsprokurora Aivara Zgirska dēls, Kalniņš ir Ģenerālprokuratūras krimināltiesiskā departamenta virsprokurora Arvīda Kalniņa dēls, bet Voino – Aivara Zgirska vietnieka Aleksandra Voino sieva. Zgirskis prokuroru eksāmenu kārtoja divreiz, otrajā piegājienā kopā ar Kalniņu un Voino visi trīs tika atzīti par labākajiem «iesaukumā», kurā sacentās pavisam 98 cilvēki, arī daudzu prokuroru palīgi. Kalnmeiers norāda – visi trīs savu zināšanu, nevis radniecības dēļ bijuši labāki par pārējiem. «Katru gadu nāk mūsu palīgi kārtot un izkrīt. Katru gadu. Tā ka nav atkal nekādas sazvērestības, nekādas mafijas,» saka Kalnmeiers. «Cik tādu gadījumu ir – trīs, četri, kad kādam dēls. Kas tur slikts?»

Manevri ar KNAB un tiesnešiem

Papildus tiešajiem pienākumiem ģenerālprokuroram bijusi arī būtiska loma citos ar tiesībsargājošo iestāžu darbu saistītos jautājumos. 

Kad 2013.gada nogalē Tieslietu padomei vajadzēja izšķirties, kam turpmāk uzticēt Rīgas apgabaltiesas vadību – līdzšinējai vadītājai Sandrai Strencei vai tiesnesei Daigai Vilsonei -, pēc aculiecinieku teiktā, Kalnmeiers esot pacēlis balsi un uzvedies gluži kā Strences advokāts, nevis ģenerālprokurors apstākļos, kad bija publiskotas KNAB aizdomas par tiesā notiekošām negodprātīgām darbībām «atsevišķu personu grupu, nevis visas sabiedrības interesēs». Kalnmeieru šie KNAB argumenti tolaik neesot pārliecinājuši. «Ja tiek publiski apgalvots, ka Rīgas apgabaltiesā darbojas kaut kādi atsevišķi tiesneši, kas ir saistīti ar kādām personām, kuru interesēs spriež tiesu, – tad kas ir izdarīts? Kur ir kriminālprocess? Nav!» intervijā 2014.gada sākumā komentēja Kalnmeiers. Taču tā paša gada nogalē KNAB aizturēja apgabaltiesas tiesnesi Ivetu Bērziņu, bija kriminālprocess par kukuļa ņemšanu un notika kratīšana pie vēl viena tiesneseša. Kad tas nāca gaismā, ģenerālprokurors skaidroja, ka pirms gada vēl nav zinājis par Bērziņas lietu. Žurnāla rīcībā esošā informācija gan liecina, ka tiesnese Bērziņa jau tolaik bija nonākusi tiesībsargu uzmanības lokā, tāpat kā vēl vairāki apgabaltiesas tiesneši.

KNAB un prokuratūras viedokļu atšķirības iezīmējās arī citā ar tiesnešu parkāpumiem saistītā lietā. Kad KNAB nodeva kriminālvajāšanas sākšanai lietu pret Rīgas Zemgales priekšpilsētas tiesas priekšsēdētāju Ziedoni Strazdu un Rīgas apgabaltiesas tiesnesi Skaidrīti Buividi saistībā ar septiņu personu fiktīvu nodarbināšanu un vairāk nekā 100 tūkstošu eiro kaitējuma nodarīšanu, Ir uzzināja, ka prokuratūra mīkstinājusi pantus, pēc kuriem tiesneši saucami pie atbildības. 

Atbildīgā prokurore atteicās atbildēt uz jautājumiem, bet Kalnmeiers skaidroja, ka prokuroru lietās nejaucas. Vēlāk stingrākais pants apsūdzībā tomēr atgriezās, taču KNAB un prokuratūrai saglabājās pretēji viedokļi jautājumā, vai tiesneses Buivides darbībās, piesedzot seno notikumu, ir vai nav iestājies noilgums. Tagad šī lieta izčākstējusi tiesā, ar kuras lēmumu Buivides krimināllieta īsi pirms Jāņiem izbeigta «noziedzīga nodarījuma sastāva trūkuma dēļ».

Šī lieta ir pieminēšanas vērta vēl kāda apstākļa dēļ – 2012.gada otrajā pusē, kad Strazds jau bija nonācis KNAB redzeslokā un operatīvo darbību ietvaros tika uzraudzīts, tiesnesis uzstājīgi mēģināja sazināties un beigās tikās ar ģenerālprokuroru viņa mājās Jūrmalā.  Kalnmeiers zinājis, ka Strazdam seko, un tiesneša atnesto viskija pudeli vēlāk nodevis KNAB, sakot, ka neko citu kā «izzondēt» situāciju Strazds neesot gribējis, taču atteicies ierakstīt sarunu.

Būtiska loma Kalnmeieram bijusi arī jautājumos, kas skar pašu KNAB. Kamēr tiesa citu pēc cita atcēla KNAB vadītāja Jaroslava Streļčenoka lēmumus, ar kuriem viņš vērsies pret padotajiem un arvien skaidrāk aktualizējās jautājums par Streļčenoka atbilstību amatam, ģenerālprokurors nav redzējis pamatu vadības nomaiņai.

Vecās saites

Turīgu uzņēmēju un savulaik arī oligarha Aināra Šlesera iecienītās viesnīcas Rīdzene darbdiena rāmi rit aiz ģenerālprokurora Kalnmeiera kabineta logiem. Kopš publiskotas Rīdzenē ierakstītās uzņēmēju sarunas, kas vedināja domāt par slēptām īpašumtiesībām virknē uzņēmumu, nekas būtiski šajā lietā nav mainījies. KNAB jau piekto gadu turpina šo izmeklēšanu, bet aizdomās turamo nav joprojām. Kalnmeiera prognozes par lietas rezultātu ir ļoti piesardzīgas, gluži kā apliecinājums viņa viedoklim arī jautājumā par to, ir vai nav Latvijā notikusi valsts nozagšana. «Kā notikušu faktu es nevaru apstiprināt. Vismaz manā uztverē. Es nedomāju, ka likumdevējvara, izpildvara, tiesu vara būtu visa šajos gados vai līdz kādai robežšķirtnei darbojusies nelikumīgi,» viņš teica intervijā pērn.

Kalnmeiers ir pieredzējis prokurors – profesionālis, kura viedoklī ieklausās. Darbu prokuratūrā sācis vēl padomju laikos kā prokurora, vēlāk neatkarīgās Latvijas pirmā ģenerālprokurora Jāņa Skrastiņa palīgs. «Viņš ir, vecā padomju terminoloģijā runājot, mans darbaudzinātājs,» saka Kalnmeiers. Ar Skrastiņu joprojām uzturot labas attiecības. Tādas bijušas arī ar otru bijušo priekšnieku – sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas pārvaldes priekšnieka vietnieku Ļevu Voronovu, kurš vēlāk kļuva par Parex bankas juridiskās direkcijas vadītāju. Gan Skrastiņš, gan īsu brīdi arī pats Kalnmeiers pēc darba prokuratūrā gaitas turpināja Valērija Kargina un Viktora Krasovicka vadītajā Parex bankā, kas gadu garumā nodarbinājusi arī citus augsta līmeņa valsts pārvaldes darbiniekus un bijušos politiķus. 

Vai prokuratūra nav pievērusi acis uz Karginam un Krasovickim labvēlīgiem lēmumiem, kad finanšu krīzes laikā valsts glāba banku no kraha? «Kad pārņēma Parex, es biju tiesās izskatāmo krimināllietu nodaļas virsprokurors, un ar to man nebija nekāda sakara,»  atbild Kalnmeiers.

Kalnmeieru ar Voronovu vieno arī pirmais un vienīgais mēģinājums uzņēmējdarbībā – viņš vēl strādāja prokuratūrā, kad abi 1992.gadā dibināja juridisko pakalpojumu firmu Interprotekts, kuras daļas pārdeva tālāk 1995.gadā. Par šo laiku Kalnmeiers ir īpaši skops atbildēs. Lai gan uzņēmumu reģistrā atrodamā informācija liecina, ka tieši Kalnmeiers bijis sekretārs firmas dibināšanas sapulcē, viņš tagad intervijā teic, ka firmas darbībā neesot piedalījies un pati firma nodarbojusies «ne ar ko». Kopā ar Kalnmeieru un Voronovu firmas līdzdibinātāji bija vēl divas privātpersonas Boriss Kabanovs un Oļegs Agafonovs (kurš nav agrāk tiesātais un savulaik kontrabandā iesaistītais Zilupes mērs) un trīs uzņēmumi. To skaitā Latvijas un Šveices kopuzņēmums Hoetika SP, kas vēlāk kļuva par nopietnu spēlētāju atkritumu biznesā, un a/s Rīgas birža, kuras padomē atradās virkne politikai pietuvinātu cilvēku.

Kalnmeiers ir nerunīgs arī par saviem klientiem, kas viņam kā advokātam bijuši, strādājot Guntara Antoma birojā laikā starp prokuratūras atstāšanu 1993.gadā un atgriešanos tajā 2000.gadā. Antoma pakalpojumus savulaik izmantojis arī Ventspils mērs Aivars Lembergs – advokāts pārstāvēja politiķi vissmagākajā periodā, kad tas tika aizturēts.

Ir izdevās noskaidrot, ka 90.gadu otrajā pusē advokāts Kalnmeiers pārstavējis vienu vai vairāku aizturēto intereses vērienīgā pirmstiesas izmeklēšanas procesā, kur aizdomas bijušas par organizētas grupas darbu apjomīgās automašīnu zādzībās un legalizācijā. Aizdomas kritušas uz muitniekiem, virkni policijas struktūrvienībās strādājošo. Šī lieta interesanta ar to, ka izmeklēšana gadu gaitā izsīka pašā prokuratūrā. Kalnmeiers šo procesu advokāta gaitās sakās neatceramies un arī procesus prokuratūrā nevēlējās komentēt.

Vēl viena apjomīga lieta, kurā Kalnmeiers bijis iesaistīts, ir Bankas Baltija kriminālprocess. Viņš aizstāvējis neformāli par Bankas Baltija otro personu dēvētā uzraudzības padomes priekšsēdētāja Aleksandra Laventa vietnieka Aleksandra Šenkmana intereses. Interesanti, ka šie 90.gados nodibinātie kontakti saglabājušies vēl laikā, kad Kalnmeiers jau bija nonācis ģenerālprokurora amatā. Kad KNAB oligarhu lietas ietvaros bijusi nepieciešmība pratināt arī konkursa Jaunais vilnis radītājus Igoru Krutoju un organizācijas komitejas priekšsēdētāju Šenkmanu, izrādījies, ka pratināmais personiski sazvanījies šajos jautājumos ar ģenerālprokuroru Kalnmeieru.

Personiski labi kontakti ģenerālprokuroram izveidojušies arī ar kādreizējo varas eliti – Kalnmeiers nav atteicies no iespējas kopīgi izklaidēties medībās ar eksprezidentu Gunti Ulmani, ekspremjeru Aigaru Kalvīti, Latvijas gāzes līdzīpašnieka Itera Latvija vadītāju un bijušo VDK virsnieku Juri Savicki, ilggadējo brīvostas pārvaldnieku Leonīdu Loginovu. Medības un vakariņas augstajiem viesiem uzsauca būvuzņēmēji Guntis Rāvis un Ivars Millers no Skonto būves. Kalnmeiers tajās bijis vismaz divus gadus pēc kārtas, taču vairs neesot braucis pēc tam, kad remonta laikā izcēlies ugunsgrēks nopostīja Rīgas pili un likumsargiem bija jāšķetina būvnieku atbildība šajā nelaimē.

Pirms vairāk nekā 20 gadiem, skaidrojot aiziešanu no prokuratūras, Kalnmeiers savai kursabiedrenei, tagadējai Augstākās tiesas tiesnesei Veronikai Krūmiņai teicis, ka nespēj samierināties ar to, ka negodīgi cilvēki nesaņem sodu. «Viņam bija ļoti grūti iet pa ielu un redzēt – pretī nāk cilvēks, par kuru viņš ir pilnīgi pārliecināts, ka tas cilvēks nav godīgs un nodarbojas ar ļoti sliktām lietām, bet viņš nespēj pierādīt to, ka šim cilvēkam jāsēž aiz restēm,» atminas tiesnese Krūmiņa. Tagad Kalnmeiers saka: nekas nav mainījies. Otrais pilnvaru termiņš būtu iespēja to arī apliecināt.

Jautājumi pārdomām pirms ģenerālprokurora otrā termiņa

Kāpēc korupcijas jēdziens pazudis no prokuratūras ikgadējiem pārskatiem?

Kāpēc sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļa nav procesa virzītājs Maxima traģēdijas izmeklēšanā un lietu uzrauga zemākas raudzes apgabala prokurori?

Kāpēc ģenerālprokurors iesaistījās medību izklaidēs, ko uzsauc ietekmīgi būvuzņēmēji un piedalās vecais politiskās elites zieds?

Kāpēc pusotru reizi samazinājies lietu skaits, kurās izmeklēšanas procesu virza pati prokuratūra?

Kāpēc pieredzējušie prokuratūras darbinieki, atstājot darbu, pārmet vadībai intereses trūkumu?