Kā premjerministrs Māris Kučinskis vērtē oligarhu sarunas, un vai pats tajās ir piedalījies? Un kāpēc nodokļu reforma valdībā iet kā pa celmiem?
Latvijā valdības vadītājiem reti kad dzīve ir mierīga, tomēr premjerministra Māra Kučinska (ZZS) pēdējie mēneši bijuši sevišķi trauksmaini. Saspīlējumu un krasu pavērsienu pilnai nodokļu reformas veidošanai un ārstu streikam nācis klāt plašais sabiedrības sašutums par Ir publicētajām oligarhu sarunām. Jautājumu daudz, tāpēc dodamies uz Ministru kabinetu meklēt atbildes.
Kā vērtējat oligarhu sarunas?
Protams, šobrīd pie visām lietām – nodokļu reformas, veselības aprūpes – neteiksim, ka šīs sarunas nenomāc visu darba prieku… Bet, ja mēs paņemtu 90. gadus, dzirdētu vairāk un ne to vien. Ja paņemam stāvokli šobrīd, man vismaz ir sajūta, ka esam latiņu pavilkuši uz augšu.
Ir pilnīgi skaidrs, ka KNAB šobrīd ir visas šīs lietas jāpārskata, iesaistītie cilvēki jāatsauc pie sevis. Protams, es nevienu brīdi neesmu izvairījies no atbildības. Varat nešaubīties – es spēju pieņemt lēmumus. Bet tajā pašā laikā saprotu savu atbildību par to, ka visur [var rasties] haoss. Ar rungām mēs neieviesīsim tiesiskumu. Man šobrīd gribas drusciņ apslāpēt emocijas.
Jā, es pasaku, ka norobežojos no tādām sarunām. Kā mana sieva teica, es tādās sarunās tādus vārdus arī īpaši daudz nelietoju.
Bet nenoliedzami šobrīd apstākļi prasa, lai KNAB skatītu pilnīgi visu to spektru. Esmu par tiesisku risinājumu.
Vai pats kādreiz bijāt pie Šlesera Rīdzenē?
Rīdzenē tajā slavenajā numurā tajā brīdī, kad Tautas partijas pieņēma lēmumu iesaistīties [apvienībā] Par labu Latviju – pilnīgi oficiāli kā frakcijas vadītājs. Ja paskatāmies vēsturē, man nekad tā īsti neuzticējās.
Es sapratu Šlesera stilu un zināju, ka [viņā] ir gan ļoti liela lielība, gan arī ļoti gribas salikt visu un dzīvi sakārtot. Politikā bizness – tas ir tas, kas tur acīmredzot arī notika.
Konkretizēsim – jūs tikai vienu reizi tur bijāt?
Es biju tikai oficiālajās sarunās, tāpēc stādos priekšā, kāda ir atmosfēra. Mēs oficiāli runājām – dibināsim Par labu Latviju. Es arī atceros, kad mēs gājām ar Ulmaņa kungu kampaņas laikā.
Tagad runā par Saskaņu – nu, mēs bijām ar eksprezidentu pilnīgi vienojušies, ka nebūs tāda atbalsta. Tur daudz kas ir arī pārspīlēts ar to varēšanu, [salīdzinot ar to], ko kāds varbūt būtu gribējis.
Kad jūs tur bijāt, vai kāds runāja tādiem vārdiem, kas lasāmi publicētajās sarunās?
Nē.
Jūs runājat par tiesiskiem risinājumiem, bet ir arī politiskā atbildība. Tagad vairākas organizācijas prasa Dūklava un Auguļa atkāpšanos.
Varbūt jūs vēl kaut ko publicēsiet, bet es īsti nesaprotu Auguļa parādīšanos tur. Par Dūklavu mēs lasījām. Protams, Jānim Dūklavam tur bija pusotru stundu gara saruna, un šeit ir [publicēti] tikai divi fragmenti, bet šobrīd atbildes ir jāsniedz arī viņam.
Es pieņemu lēmumus, bet ne pārsteidzīgus.
Tātad ar šo ierakstu nepietiek?
Es nekad nesaku, ka politiska atbildība ir tiesas lēmums. To gan es neatzīstu. Kaut kur ir jābūt sabalansētībai, kad tu saproti, ka tiesā varbūt uzvari, bet kopumā – jā, [ir jāaiziet]. Bet es vēlreiz vēršu [uzmanību] uz to, ka mēs šobrīd [nerunājam] par iepriekšējo nedēļu, ir tomēr [pagājuši] septiņi gadi.
Taču tie cilvēki vēl ir aktīvi politikā.
Vērtētājs jau pēc tam vienalga ir vēlētājs. Nebūtu pazudis Šlesers no skatuves, ja nebūtu bijis vērtējums.
Vai Lembergs pēc šīm sarunām drīkst piedalīties koalīcijas padomes sēdēs?
Viņš jau tur ir ļoti maz. Lembergs kā sadarbības partneris šīs valdības laikā piedalās [ZZS valdes sapulcēs] pirmdienas pēcpusdienās, kur pēdējos mēnešos es ar viņu ļoti daudz strīdos par nodokļu reformu, viņš ir pret to. Šādās diskusijās partijas iekšienē mēs nevaram ne šķirot, ne aizliegt.
Ir jau arī valdībai jāstrādā, koalīcijai ir līgums, partijas atbalstam arī ir jābūt.
Vai ir pareizs tāds koalīcijas līgums, kas balstās uz partiju, kuru vada Lembergs?
Tas nebalstās uz partiju, kuru vada Lembergs, bet uz partiju, kas saucas partiju apvienība ZZS, ieskaitot arī manis pārstāvēto Liepājas partiju un Ventspils sadarbības partneri. Tas ir mīts, ka kāds kādam spēj diktēt, un es ceru, ka daudzās lietās to esmu pierādījis.
Vai ZZS nebūtu jānorobežojas no partijas Latvijai un Ventspilij?
Tādus lēmumus nepieņem neviens vienpersoniski.
Jūsu viedoklis?
Šobrīd es atturos no sava viedokļa, ņemot vērā, ka ZZS ir tāda nodibināta, cilvēki iet kaujā kopā.
Diezgan lielu neizpratni izraisīja jūsu lēmums atstāt Dūklavu kā premjera vietas izpildītāju, kamēr pats bijāt ārzemēs.
Ņemot vērā šo kontekstu, domāju, ka laimīgs tai brīdī nebija ne Dūklavs, ne es. Šī automātiskā sistēma strādāja. Ja lēmums bija pieņemts, to atcelt vairs negribēju.
Paskaidrojiet, lūdzu, šo automātisko sistēmu.
Automātiskā sistēma ir ZZS lēmums, kas [pieņemts] pirms valdības dibināšanas, un solījumus es arī pildu. Tā bija vienošanās, ka manas prombūtnes laikā ir aizvietotāji – nr. 1 Dūklavs, nr. 2 Reizniece. Atzīstu, ka, ņemot vērā šo fonu, es faktiski kaitēju visiem ar to. Dūklavs tagad dodas uz VID, uz KNAB, viņš pats arī ir ieinteresēts kaut kādā skaidrībā.
Rīt (intervija notika trešdien, 12. jūlijā – red.) būs pikets, prasīs ģenerālprokurora atkāpšanos…
Mēs nevaram visu tā uz urrā, atkal mēs ar rungu [sekosim] revolucionārajai pārliecībai. Nav jābūt premjeram, lai pamanītu, ka šobrīd viens spiediens ir upurēt ģenerālprokuroru, otrs [ir] uz prezidentu ar milzīgu daudzumu trafaretu vēstuļu – prezident, esi vecis, atlaid šo Saeimu. Nu, mums jāskatās aukstasinīgi, jo valsts nevar pieļaut vispārējo haosu.
Vai prezidents Vējonis varētu pieņemt tādu lēmumu?
Es to nevaru jums pateikt. Vējonis jebkurā gadījumā pats lēmumus pieņem. Es neprognozēju, ko viņš darīs.
Bet vai nav atbalstāma sabiedrības prasība pēc lielākas politiķu atbildības, pēc lielāka taisnīguma?
Latiņa ir jāceļ, neapšaubāmi. Gan par darbu, gan par ētikas prasībām. Latiņa nav pietiekami augsta, tur es varu piekrist.
Kā vērtējat Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio lēmumu pārtraukt attiecības ar Ventspili?
Tas ir viņu lēmums. Tur gan jāskatās. Šobrīd tas izskatījās vairāk pēc [mediju] tēla glābšanas operācijas. Nākotne parādīs.
Vai tomēr nebūtu pareizi, ka sabiedriskie mediji ir nošķirti no politiskās varas?
Mēs varam politiski nošķirt jebkuru mediju, bet nevaram mediju pašu uzskatus padarīt neitrālus. Vienalga, pret kaut ko viņiem ir simpātijas vai antipātijas. Es īsti nezinu, kurš šobrīd sabiedriskā medija darba kārtībā iejaucas, izņemot to, ka viņi, protams, valdībai ir prasījuši budžeta pieaugumu nākamajā gadā.
Uzraudzība vairāk vai mazāk ir atkarīga no tā, kāds izdodas NEPLP kvalitatīvais sastāvs. Ja viņiem ir indikācijas, ka tur politiski tiek ietekmēti, es būtu priecīgs dzirdēt, ja kāds pačukstētu. Pagaidām man ar viņiem ir bijušas sarunas tikai par naudu.
Vai pēc pēdējo nedēļu atklājumiem jūs kaut ko mainīsit savā darbā vai spersit kādus konkrētus soļus?
Droši vien, ka paaugstināšu savu prasību līmeni pret citiem, tajā skaitā arī pret iestādēm, kuras uzrauga. Pirmais – šī situācija jānovada līdz risinājumam. Tad ir tās lielākās prasības – konsekventa latiņas celšana. Tas ir viss, ko es šobrīd varu darīt. Par politiskām lietām mēs droši vien runāsim nākamo vēlēšanu sakarā.
Pāriesim pie nodokļiem. Pēc ļoti ilga laika, kad progresīvais nodoklis Latvijā bija tabu tēma, jūsu valdība ir apstiprinājusi tā ieviešanu. Kā jūs nonācāt līdz šādam solim? Tas gan jūsu programmā nebija.
Var teikt, ka tas attaisno teicienu – viss, kas notiek, notiek uz labu. Tajā brīdī, kad dabūjam apstāties, kad ar uzņēmējiem apspriestā konkurētspējas paaugstināšana aiziet uz urrā, bet mums paliek neatrisināta veselības aprūpe, mums paliek riskantas diskusijas Eiropas Komisijā, turklāt vēl arī risks kaut ko neiekasēt. Pārāk daudz risku. Tajā pašā laikā ir runa par sociālās nevienlīdzības likvidēšanu. Tad mēs vienkārši modelējam, kā tikt atpakaļ, nesabojājot tos solījumus, kuri tika doti.
Progresivitāte tomēr ir instruments, kas ir virzīts uz tās starpības izlīdzināšanu sociālajā nevienlīdzībā. No neskaitāmām tabulām pēkšņi redzi, ka tas nav nemaz tik sāpīgi, jo neejam uz Skandināvijas [likmēm]. Tad ir jautājums – kāpēc ne?
Protams, ir risks ar diezgan strauju minimālās algas celšanu reģionos. Tas atkal bija kompromiss ar arodbiedrībām. Bet tagad sākusies virzība uz nozares vidējo algu, uz būvnieku piemēra. Ja tas tālāk ietu visur uz ģenerālvienošanos, es pieņemu, ka ar laiku varētu no [minimālās algas] atteikties. Taču tas procents, kas šobrīd maksā tikai minimālo uz papīra un saņem citādi… Ēnu ekonomikas lielums šobrīd ir pilnīgi katastrofāls.
Finanšu ministres februārī prezentētais priekšlikums, kuru uzņēmēji sagaidīja ar lielu entuziasmu, tomēr nav realizēts. Vai jums nav bažas, ka tas varētu dažos uzņēmējos psiholoģiski nostiprināt sajūtu – es ne uz ko nevaru paļauties, tāpēc turpināšu izvairīties no nodokļu maksāšanas?
Ja [šīs jaunās izmaiņas] apstiprinās, tad ne. Mums ir jāvienojas par pamata nodokļu sistēmu, kur iestājas zināma stabilitāte. Neesam priekš uzņēmējiem ieguvuši to, ko viņi grib, bet tam jau arī ir zināms pamats, jo nevar tikai kaut ko samazināt, neko neliekot pretī.
Valdības programmā rakstīts, ka plānojat sasniegt nodokļu iekasējamībā 1/3 no IKP.
Tagad pēc šīm izmaiņām tas tuvojas – ja pieskaitām 1% [sociālo iemaksu] veselībai, tad tas ir jau pie 32%. Tad vēl pietiktu ar ēnu ekonomiku tiešām vēl kārtīgi pacīnīties.
Tad līdz 2020. gadam būtu sasniegta tā trešā daļa.
Tad jā, tad tas aiziet. Tāpat kā IKP [pieaugums par] 5%. Es jau domāju, ka tā ir realitāte. Diemžēl vienlaikus ir drusciņ bažas par inflāciju.
Parādījušās ziņas, ka Saeimā varētu tikt mainīts mikrouzņēmumu nodokļu regulējums. Kā tas izpaustos?
Jāsagatavo jautājums – cik mikrozuņēmumos tu vari vienlaikus strādāt? Šobrīd ir tā, ka tev ir viena čaula, tu piepildi, nemaksājot daudz nodokļus, un uztaisi sev nākamo čaulu. Labklājības un Ekonomikas ministrijas saņēma uzdevumu izstrādāt piedāvājumu uz otro lasījumu, lai [to skaitu] ierobežotu.
Nākamais – ēnu ekonomikas padomē ir diskusijas, jo ir lielas sūdzības, ka mikrouzņēmumi piedālās konkursos un vinnē. Tas nav godīgi. Mums ir jāskatās, vismaz valsts un pašvaldības pasūtījumos. Nu, nebūs īsti šī forma perspektīva. Tiem, kas grib atvērt jaunu [mikrouzņēmumu], jo redz, ka tā varētu mazāk maksāt nodokļus, es tomēr neieteiktu. Es negarantēju stabilu nākotni šai uzņēmējdarbības formai.
Jūsu domas diezgan bieži mainās. Pēc Jāņiem teicāt, ka solidaritātes nodokļa vairs nebūs, tad izrādījās, ka maksājums tomēr paliek. Oktobrī valdība lēma, ka cilvēkiem nebūs jāpiemaksā par veselības aprūpi, bet maijā nācāt ar ideju, ka katram būs jāmaksā papildus 20 eiro, un tagad esat nonākuši pie papildu 1% sociālās iemaksas. Plašāk ņemot – finanšu ministre februārī nāca klajā ar nodokļu izmaiņu priekšlikumu, par kuru jau pirmajā acu uzmetienā varēja redzēt, ka tas varētu būt par dārgu. Pagāja četri mēneši, kamēr to atzināt. Vai nav tā, ka nereti nākat ar priekšlikumiem, kurus pats neesat līdz galam izanalizējis?
Es esmu ļoti mērķtiecīgs. Es jau varu ieskriet ar galvu sienā pirmajā pagriezienā un tad vainot visu pasauli, ka savu labo [darbu] neizdarīju, bet man vienmēr ir bijis vadmotīvs izdarīt līdz galam. Ceļš, kamēr tu nonāc līdz nodokļu reformai, protams, ir pilns ar kompromisiem.
Piemēram, kā nonācām līdz tam vienam procentam – 0,5% [no darba devēja un no darba ņēmēja] sociālajās iemaksās. Pirmais piedāvājums Latvijas Bankai bija katram [maksāt] 20 eiro. Bet, kad parēķināja, tas apēd pilnīgi visu [ieguvumu no nodokļu samazinājuma].
Nākamais – psiholoģiski, ja cilvēks maksās 20, viņš arī gribēs pilnīgi gatavu sistēmu. Tu apzinies, ka uz to sistēmas gatavību tikai ej, pa ceļam vēl būs daudz grūtību. Bet jautājums ir jāatrisina, un tad es pats uzliku šo izvēli [paaugstināt PVN vai sociālās iemaksas, jo] mēs gājām strupceļā. Ja es nebūtu iznācis [ar šo priekšlikumu], tad vēl mēnesi visi diskutētu un cits uz citu rādītu, kurš to slikto ziņu nesīs ārā. Arī tagad uzskatu, ka PVN būtu solidārāks pret visiem, plus tas ir patēriņa nodoklis.
Bet pretestība no politiķiem un bailes bija lielas. Man bija visi aprēķini, PVN būtu bijis labāks, bet, ja atrisina to ar sociālo nodokli, tad mēs nepazaudējam mērķi, ejam uz veselības aprūpes risinājumu. Līdzīgi tas bija ar nodokļiem. Ja ir argumenti priekšā, tad tikai idioti nemaina viedokli. Man nācās šajā ceļā ļoti daudz sliktu ziņu iznest.
Tagad valdība ir apņēmusies līdz 2020. gadam nodrošināt veselības aprūpei 4% no IKP. Arī tas ir ļoti maz, ne tikai salīdzinot ar ES vidējo – 8% -, bet arī ar kaimiņiem. Lietuvā un Igaunijā jau tagad pārsniedz 4%.
Jāsāk ar varēšanu, kā tas iespējams realitātē. Līdzīgi arī aizsardzībai, kur summas ir daudz mazākas, tomēr mēs nevarējām teikt – jā, nākamgad būs. Mēs šobrīd trīs gadu periodā ejam [uz 2% no IKP]. Nākamajā gadā aizsardzības [pieaugums] beidzas, kas nozīmē, ka pieaug masa citiem.
Mēs pakāpeniski gribētu vispār pāriet uz procentiem no budžeta, [kuru nosaka katrai nozarei]. Tad arī saprastu, ka visas nākamās prasības prasa, piedodiet, jaunus nodokļus. Šie 4% ir apmēram 12% no budžeta.
Ir grūti saprast – kā tas var būt, ka pēc visiem ekonomiskiem rādītājiem mēs esam no krīzes ārā, bet mediķi vēl strādā krīzes režīmā?
Acīmredzot to var atrisināt, tikai [nosakot], ka, augot ekonomikai, nozarei augs [finansējums]. Šādas vienošanās nebija. Stihiski parādoties jaunai naudai, tā vienkārši gāja kaut kur citur, plus vēl parādījās aizsardzība. Mēs jau nodokļus nebijām cēluši, un tā masa ir tik, cik ir.
Latvijas veselības rādītāji uz Eiropas fona ir ļoti slikti, un cilvēkiem jau tagad ir daudz jāpiemaksā, lai saņemtu veselības aprūpes sistēmas pakalpojumus. Vai pieejamība daudziem cilvēkiem nekļūs vēl grūtāka, ja veselības aprūpi piesaistīs nodokļu samaksai?
Šis sakārtos sistēmu. Ja lasījāt šobrīdējo, ļoti zaļo piedāvājumu, pamatgrozs pilnīgi visiem jau ietver primāro veselības aprūpi, tas ietver diezgan daudz. Vēl ir jautājums, vai izdodas izdalīt ārā tos, kuriem vajadzētu maksāt, un nošķirt no tiem, kuri nevar samaksāt. Mana nostāja ir ļoti uzmanīga pret cilvēkiem. Esmu uzaicinājis uz diskusijām manā skatījumā saprātīgākos pašvaldību vadītājus, lai diskutētu, kā pašvaldības [var palīdzēt]. Cilvēkam, kurš nevar kaut ko samaksāt, būtu jābūt pašvaldības redzeslokā. Būsim ļoti uzmanīgi, netaisāmies nekādu Amerikas sistēmu ieviest.
Arī samaksāto nodokļu lielums nav saistīts ar to, ko tu saņem. Protams, jo vairāk pelni, jo papildus varēsi pirkt kaut kādu luksusu, bet galvenais – vai tev būs [veselības apdrošināšanas] karte? Tas disciplinēs cilvēkus, jo šobrīd ir tik daudz prasītāju. Ir tādi, kuri, piedodiet, pēdējo nodokli pirms astoņiem gadiem maksāja, toties lamā visus pārējos. Kaut kā drusciņ jāmaina tā domāšana – ja gribam pakalpojumu, tad arī iesaistāmies.
Ārstu aprindās klīst doma, ka nevēlēšanās palielināt viņu algas ir slēpts atbalsts maksas medicīnai. Cilvēki būs spiesti aiziet no valsts darba, un beigās mums reāli būs maksas medicīna.
Šis ir beidzamais brīdis, kad no tā scenārija var aizbēgt. Protams, līdz sakārtošanai ir diezgan tālu. Apzināmies, ka tādu [slimnīcu] tīklu mēs nepacelsim, bet, tikko paceļas [jautājums par] kādu slimnīcu – netiek pat neviena iznīcināta, bet tai jākooperējas -, tā visi ir kājās, un tā mēs to naudiņu izšķīdinām.
Finanšu ministre ar lielu pompu prezentēja nodokļu reformu plānu, kas tādā formā netiks un nevarēja realizēties. Mēs zinām, ka pagājušajā gadā arī bija vairākas kļūdas. Vai neesat vīlies viņas darbā?
Katrā ziņā man ir daudz patīkamāk straujas ministres drusciņ pabremzēt, nekā mēģināt kādu pagrūst uz priekšu. Finanšu ministre varbūt pretēji šaha apdomīgumam ļoti bieži ļoti strauji iet, bet nenoliedzami viņa ir ministrs, kas grib kaut ko izdarīt. Jā, kļūdas ir bijušas, bet kļūdas labāk ir palabot, nekā netaisīt.
Kā vērtējat prezidenta Vējoņa iniciatīvu par tautas vēlētu prezidentu?
Viennozīmīgi, tad ir jāsabalansē arī pilnvaras un jaunu formu meklējumi, lai stiprinātu valsti. Mums ir Lietuvas piemērs. [Prezidenta priekšlikums] ir vēl ļoti negatavs. Vienkārši – jā vai nē, kā totalizatorā vai aptaujā – tas nav uztverams. Labā ziņa, ka prezidents to nav tā domājis, viņš to iniciēja, lai būtu diskusijas.
Vai uzskatāt, ka prezidenta pilnvaras būtu jāpaplašina?
No premjera viedokļa ir jautājums, kāda ir sadarbība. Šai priekšlikumā [paredzēts], ka prezidents palīdzētu mazliet augstāk pacelt sietiņu tam, ko apstiprinām valdībā. Bet, ja ir kara stāvoklis [starp prezidentu un premjeru], tad tas pilnīgi nokaitina valsti.
[Pie mums] jau otrā dienā pēc jebkuras valdības apstiprināšanas aizkulisēs runā, kā mēs to gāzīsim – tā vēl tā Austrumeiropas kultūra.
Tas dabiski noved pie jautājuma – vai jūsu valdība nostrādās līdz Saeimas vēlēšanām?
Es nekur prom tāpat vien neskriešu. Tā ir pirmā atbilde. Politiskais atbalsts, protams, man ir svarīgs, sēdēt es gan neesmu ar mieru. Ja mani neierobežos darbībā un neliks šķēršļus, tad jā. Šobrīd īsti risku nav.
Tas, ka es nešķiroju ministrus pēc partijām, man ir atmaksājies, mēs varam diezgan daudz izdarīt.
