Ir lietas, par kuru klātbūtni nedomājam. Vienkārši paļaujamies uz to esību. Saule uzlec. Pirmdienās jāceļas. Apkārtējās vides stāvoklis un dabas resursi daudziem ikdienas ritumā ir neapsvērta pašsaprotamība. Ir labi aizdomāties, kas galvo par to kvalitāti un turpināšanos. Kas garantē vides un dabas aizsardzību?
Iespējams, prātā nāk publiski biežāk minētas normas vai procesi, piemēram, ietekmes uz vidi novērtējums (IVN). Iztēlē kā stiprā klints IVN un citi likumi aizsargā dabu no ļaundariem. Kuram šo kalnu izdevies godprātīgi un cieņpilni pielabināt, tam tiek ļauts veikt iecerētās darbības. Ir pieredzēts, ka IVN esamība tiek uztverta kā visu vides grēku atlaišanas garants. Tā gan nav. IVN mērķis ir atrast alternatīvu ar mazāku iespējamo kaitējumu. Jāsaka, ievērot likumā paredzēto ir tikai normāli. Tas neliedz raudzīties tālāk un izprast vides aizsardzības likumu būtību.
Šajā rakstā ir ieskicētas dabas un vides aizsardzības stratēģijas ārpus tiešu vides prasību ievērošanas. Raksta mērķis ir iepazīstināt ar vides tiesību jēgu un lomu plašākā vides aizsardzības ietvarā.
No kurienes kājas aug
Jebkuru sabiedrību savā ziņā satur noteiktu noteikumu rāmis – rakstītu, saistošu vai ietvertu, un arī nerakstītu noteikumu. Šis rāmis dod zināmu uzticību, ka sabiedrības starpā esošās vienošanās kopumā tiks ievērotas. Tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt un tamlīdzīgi. Protams, mainās sabiedrības un mainās likumi, taču parasti tie netiek izdomāti no nulles, bet gan papildināti, paplašināti vai pārdefinēti. Piemēram, lielākā daļa sabiedrību vai vismaz to tiesību sistēmas ir strauji un salīdzinoši nesen pārgājušas uz izpratni, ka cilvēktiesības attiecas uz visiem Homo sapiens, nevis tikai uz noteiktu cilvēku grupām. Vietumis tiesības ir arī citu sugu pārstāvjiem.
Vides tiesības var uztvert kā vides problēmu, izteikti lokālu vai globālu, risinātāju. Šo problēmu ietekme uz cilvēku ir virzījusi vides tiesību attīstību. Kā izdalīts virziens vides tiesības pastāv salīdzinoši nesen, kopš pagājušā gadsimta vidus. Līdz tam dažādi likumi, kas regulētu vides stāvokli, pastāvēja citu tiesību ietvarā. Vides tiesību attīstībā[1] var atpazīt trīs pakāpes: novērst tiešu redzamo kaitējumu (piemēram, savākt naftas noplūdi), mazināt kaitējuma cēloņus (piemēram, uzlabot naftas pārvadāšanu) un risināt jautājumus globāli un kontekstā ar citām tiesībām (piemēram, vispār ierobežot naftas lietošanu). Patstāvīga vides tiesību atzara veidošanās bija atbilde pieaugošām vides problēmām un raizēm par tām, taču ne tikai. Viens no dzinuļiem bija veicināt demokrātiskāku un taisnīgāku sabiedrību, kas spēj aizsargāt tās neaizsargātākos iedzīvotājus un nodrošināt līdzvērtīgi kvalitatīvu dzīvi nākotnes paaudzēm.[2]
Vides tiesību attīstība ir paplašinājusi izpratni par likumu un taisnīgumu. Piemēram, par vides tiesībām runājam plašā politiskā ietvarā: kā salāgot dažādu valstu dažādos vides standartus, kāds ir attīstīto valstu pienākums pret klimata krīzē visvairāk skartajām, kā arī par vides tiesībām militārā kontekstā. Mainās pieņēmumi par to, kam un kādas tiesības vispār ir – piemēram, vai upei ir tiesības brīvi plūst.
Klimata pārmaiņu, piesārņojuma un bioloģiskās daudzveidības trīskāršajā krīzē vides tiesību nozīme tikai pieaug. Mērķis ir konkrēts – aizsargāt vidi un moderēt resursu patēriņu. Tomēr nav viennozīmīgu risinājumu, jo iesaistās globāli un fizikāli sarežģītas sistēmas. Vides tiesības ir arī sociāli kompleksas. Tām jānotur ilgtermiņa, pārrobežu, dilemmu un konfliktējošu tiesību, tostarp konfliktējošu vides tiesību, spriedze. Tāpēc vides tiesības ir tehniski sarežģītas. Šīs jomas būtība un jēga ir nodrošināt, ka mēs kā suga dzīvojam un rīkojamies planētas kapacitātes robežās.
Horizontālie jumta principi
Ziloni apēd pa gabaliņiem: varbūt arī katra viena rīcība atbilst planētas kapacitātei, bet, kopā ņemtas, tās “kastītē nelien”. Lai noturētu ētiskus principus pie dzīvības, ne vienmēr pietiek ar konkrētiem likumiem. Viens no potenciāliem vairogiem vides aizsardzībā ir “jumta” principi – kādi plašāki, pārsedzoši nosacījumi. Lai arī vispārīgi, tie attiecas uz veselu blāķi politikas plānošanas dokumentu, pasākumu un iesaistīto pušu.
Labs piemērs ir “Nenodarīt būtisku kaitējumu” (NBK) princips Eiropas Savienībā (ES).[3] Tā būtība ir palīdzēt dažādiem ES mērķiem būt saskanīgiem savā starpā. Būtu taču muļķīgi, ka ieguldītie līdzekļi viena mērķa sasniegšanā reizē kaitētu citiem, pašu izvēlētiem, stratēģiskiem virzieniem. NBK princips nosaka, ka publiskā finansējuma investīcijas ir saskaņā ar vai pat veicina Eiropas klimatneitralitātes, dabas aizsardzības un aprites ekonomikas ieviešanas mērķus. Piemēram, Atveseļošanas un noturības mehānisma fondā un Kohēzijas fondā NBK princips ir iekļauts un ir saistošs. Investīciju projektu pieteikumiem ir jāapliecina, ka netiks nodarīts būtisks kaitējums kādā no sešām NBK kategorijām. Protams, daudz kas ir atkarīgs no interpretācijas un arī veiksmīgas informācijas pārneses no ieviesēja uz īstenotāju. “Cilvēkiem ir raksturīgi, ka tie saskata to, ko vēlas redzēt. Ja cilvēkam ir svarīga daba, viņš skatās uz likumdošanas normu par vides tiesību aizsardzību un redz vienu saturu. Kuram tas ir mazāk svarīgi, to redzēs šaurāk. Tāpēc administratīvā procesa likumā ir tiesību normu iztulkošanas principi. Ir jāskatās kopsakarā ar citiem likumiem, jāskatās, kāds ir likuma mērķis. Ja likuma mērķis ir aizsargāt dabu, un [rīcība], ir redzams, neaizsargā dabu, tad tā ir nepareiza likumu normas interpretācija,” saka jurists Māris Jansons.
Pat salīdzinoši konkrētam un ar skaidrojumiem, principam tomēr jāaptver liela situāciju un kontekstu daudzveidība. Šāds pārsedzošs princips aicina ievērot būtiskākās vadlīnijas, neatkarīgi no projekta rakstura, tā palīdzēdams noturēt vides aizsardzības latiņu augstāk.
Tiesības uz labvēlīgu vidi
Visbiežāk par vides tiesībām tiek domāts cilvēktiesību kontekstā: par cilvēka tiesībām uz labvēlīgu vidi.[4] 1972. gadā notikusī ANO konference “Par cilvēka vidi” sasaistīja cilvēktiesības ar vides jautājumiem, deklarējot: “cilvēkam ir pamattiesības uz brīvību, vienlīdzību un adekvātiem dzīves apstākļiem vidē, kuras kvalitāte nodrošina cilvēka cieņu un labklājību, un cilvēks ir arī atbildīgs par vides aizsardzību un uzlabošanu esošajai un nākamajām paaudzēm”.[5] Satversmes tiesas 115. pants nosaka cilvēka tiesības uz labvēlīgu vidi un tiesības uz informāciju par vides stāvokli. Satversmē ietverti ir arī iedzīvotāju morālā atbildība pret vides un dabas saglabāšanu nākamajām paaudzēm un valsts pienākums aizsargāt iedzīvotājus no vidi degradējošām darbībām un vides riskiem.[6] Kopā saaužas gan tiesības, gan pienākums.
Cilvēka pamattiesībās balstīti argumenti ir virzījuši daudzas tiesu prāvas par vides jautājumiem.[7] [8] Vienā no senākiem piemēriem, Lopez-Ostra v. Spain prāva Eiropas Cilvēktiesību tiesā 1994. gadā, tika izceltas tiesības uz veselību, tiesības uz privātumu, kā arī piesaukta nehumāna izturēšanās. Prāvā “Juliana pret Amerikas Savienotajām Valstīm” 2015. gadā kā vadošie argumenti bija izmantotas jaunāko paaudžu tiesības uz dzīvību, brīvību un īpašumu. Savukārt Kolumbijas Augstākās tiesas prāvu par Amazones mežu aizsardzību 2018. gadā aizsāka arguments par iedzīvotāju tiesībām uz veselīgu vidi. Abos pēdējos minētajos gadījumos cilvēktiesībās balstīti argumenti sāka prāvas, lai gan tās neizbeidza.[9] Galvenais uzsvars var būt arī saistošu mērķu neievērošana vai nepilnīgs ietekmes novērtējums. Tas bija viens no svarīgākajiem punktiem tiesas prāvā pret Rosebank fosilā kurināmā atradnes izmantošanas atļauju, ko šī gada janvāra Edinburgas tiesas lēmums atzina kā nelikumīgu.[10] Nesens, spilgts gadījums, kas vieno cilvēktiesības un klimata rīcību bija Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2024. gada 9. aprīļa spriedums lietā “Verein KlimaSeniorinnen Schweiz u.c. pret Šveici”. Pirmo reizi internacionāla tiesa atzina, ka valsts bezdarbība klimata pārmaiņu mazināšanā pārkāpj cilvēktiesības. Arvien vairāk cilvēktiesības uz labvēlīgu vidi tiek iekļautas starptautiskās konvencijās un starptautiskos tiesu procesos[11] un arī Eiropas cilvēktiesību konvencijā šādai normai jābūt iekļautai[12], kā mūsu sarunā norāda Madara Meļņika, juriste, cilvēktiesību aktīviste un pētniece.
Labvēlīgas vides izpratnē vides tiesības ir tieši antropocentriskas – vides aizsardzībai ir pragmatiska nozīme. Varbūt, ka ar mūsu pašu lielo līdzatkarību no dabas un tās resursiem ir vieglāk pamatot vides aizsardzību un lēmumus, tostarp likumā. Vides tiesvedības, kuras ir pamatotas cilvēktiesībās, pastāv liela rezultātu un norises gaitas daudzveidība – argumenti vēl nav rezultāts. Toties šie gadījumi apliecina, ka arvien aug mūsu izpratne par vidi kā cilvēces labbūtības stūrakmeni un ka līdz ar izpratni aug arī spējas šos jautājumus šķetināt un aizstāvēt ilgtermiņa vērtību, ko cilvēkam sniedz veselīga vide un daba.
Dabas tiesības pastāvēt
Ļoti interesanta ir vides tiesību attīstība virzienā, kurā tiesības piešķir neatkarīgi no cilvēka vajadzībām. Jebkuras tiesības paliek cilvēka veidota struktūra, bet, attālinoties no tiešiem un netiešiem ieguvumiem, ko daba sniedz cilvēkam, paveras iespēja domāt par dabas procesu, objektu, vai sugu pašvērtību. Dabas tiesības (Rights of Nature)[13] dod dabai vai tās daļai (sugai, ekosistēmai u.c.) līdzvērtīgas tiesības pastāvēt kā cilvēkam vai organizācijai. Šādas tiesības šobrīd pasaulē atzīst tur, kur dzīva saglabājusies pamatiedzīvotāju kopiena, kas šīs tiesības aizstāv, piemēram, Dienvidamerikā vai Jaunzēlandē. Daba ir svarīga, svēta un daudzu pamatiedzīvotāju kultūrās darbojas kā personība, un šādā attieksmē pamatojas visa kultūras vai tautas ideoloģija.[14] “Dažu valstu konstitūcijas paredz dabas tiesības tikt respektētai un aizsargātai. Šie un līdzīgie tiesību attīstības gadījumi, kur konkrētiem objektiem, piemēram, upei vai kalnam tiek noteikts tiesību subjekta statuss, parasti ir saistīti ar pamatiedzīvotāju izpratni par to, kāda ir cilvēka vieta dabā un kāda ir šī konkrētā dabas objekta nozīme pašiem pamatiedzīvotājiem: caur citu izpratni uz tiesībām, ko neierobežo rietumu dogmas par pasaules iekārtu, mēs tiekam pāri dabas aizsardzībai, kas savā ziņā ir patronizējoša, līdz cieņai pret dabu vienā līmenī ar cilvēka interesēm. Bet [globāli] mēs pavisam noteikti tur vēl neesam. Rodas jautājums, vai tiešām dabas tiesībām vienmēr ir nepieciešama pamatiedzīvotāju perspektīva. Es domāju, ka nē, taču bez šī fona aizstāvēt dabas tiesības ir grūtāk,” skaidro Meļņika. Viņa prāto, vai zināms vidusceļš nevarētu tikt atrasts Ukrainā, kur ļoti rūpīgi tiek dokumentēti vides noziegumi. Lai gan pagaidām skaļi izskanējušie argumenti šķiet drīzāk tradicionāli, vēlāk vides vērtību iznīcināšana varētu tikt sasaistīta ar vides un dabas esamību kā kulturālo un mājvietas pamatu. Dabas tiesības neaizvieto tiesības uz labvēlīgu vidi, bet tās drīzāk papildina. Kaut kādā mērā cilvēkam pašam varētu būt mierinoša doma, ka kaut kas ir vērtīgs vienkārši tāpat.
Sabiedrības līdzdalība
Vides tiesības sensu latu plešas no šauri specifiskiem normatīviem līdz filozofiski ētiskiem konceptiem. Ja vairākumam nerakstīto sabiedrības normu pamatā nav izprasta vides vērtība, dabas saglabāšana un mērenība, pat ar plašo ietvaru var nepietikt. Runājot par ilglaicīgu, lēnu vides kaitējumu, Meļņika stāsta, ka tā ir vides tiesību neatrisinātā bēda. Pret to ir visgrūtāk cīnīties, to ir visgrūtāk pierādīt, bet tieši tas rada būtisku kaitējumu ilgtermiņā, tajā skaitā uz cilvēka veselību. Arī neliels, konstants vides kaitējums ir lēna vardarbība pret iedzīvotājiem, it īpaši visneaizsargātākajām grupām. Tieši tāpēc sabiedriska līdzdalība ir viena no būtiskākajām svirām vides aizsardzībā. Tā reizēm tiek piemirsta. Jansons, kurš pats aktīvi iesaistās Rīgas apkaimju attīstībā un kopienu tiesību aizsardzībā saka: “Valsts iestāžu pusē, protams, var veicināt ierēdņu profesionalitāti un izpratni, bet tā ir tikai daļa. Vienmēr ir vajadzīga arī tā puse, kura aizstāv – pašvaldība, NVO, vietējie iedzīvotāji.”
Uldis Kronblūms, neatlaidīgs, ilggadējs vietējo iedzīvotāju un vides jautājumu atbalstītājs Jūrmalā, sarunā stāsta, cik dažubrīd ilga, grūta un pinķerīga ir it kā vienkāršu procesu virzība. Lieti noder zinošu juristu palīdzība. Nupat Satversmes tiesā ierosināta lieta, kurā Jūrmalas aizsardzības biedrība, balstoties tiesībās uz labvēlīgu vidi, iebilst pret domes lēmumiem. Kad Kronblūms ir uzskaitījis visu to, ko ir izdevies panākt un saglabāt gadu laikā, viņš par lielāko gandarījumu atzīst vietējo iedzīvotāju novērtējumu un vērtīgā saglabāšanu. Esot sajūta, ka nav par velti darīts. “Nereti vides jautājumi tiek uzskatīti par tikai elitei interesējošu tiesību jomu, proti, tad, ja viss ir kārtībā, tad varam rūpēties par vidi. Bet patiesībā ir ļoti būtiski visu pagriezt otrādāk: ar vidi viss sākas. Visas mūsu iespējas, vajadzības, gribas un tiesības varam nodrošināt tikai pasaules ietvaros. Kaitējums videi var tieši ietekmēt mūsu veselību, dzīvību un citas tiesības,” saka Meļņika. Efektīvai līdzdalībai ir jābūt informētai, cieņpilnai, argumentētai un, ja nepieciešams, nepiekāpīgai. Kaut vai maziņai. Taču tai ir jābūt – arī tā ir mūsu atbildība un tiesības.
Autore ir Pasaules Dabas fonda klimata programmas vadītāja
Raksts tapis projekta “Efektīvs NBK. Principa “nenodarīt būtisku kaitējumu” piemērošanas, ieviešanas un uzraudzības stiprināšana publiskos investīciju projektos” ietvaros
[1] https://aida-americas.org/en/blog/international-environmental-law-history-and-milestones
[2] Fisher, Elizabeth, Environmental Law: A Very Short Introduction, Very Short Introductions (Oxford, 2017; online edn, Oxford Academic)
[3] https://lv-pdf.panda.org/?236550/Iepazistina-ar-principu-nenodarit-butisku-kaitejumu
[4] https://m.juristavards.lv/doc/280617-labveliga-vide/
[5] https://enciklopedija.lv/skirklis/173993-tiesības-uz-labvēlīgu-vidi
[6] https://www.tiesibsargs.lv/tiesibu-jomas/vairak-par-tiesibam-dzivot-labveliga-vide/
[7] https://www.urgenda.nl/en/themas/climate-case/global-climate-litigation/
[8] https://climatecasechart.com/non-us-climate-change-litigation/
[9] Pirmajā gadījumā tiesa neatzina jauniešu tiesībspēju, un dažāda tiesvedība šajā lietā notikusi līdz pat 2024. gada novembrim. Otrajā gadījumā cilvēktiesības bija sākumpunkts, taču vēlāk tika atzītas Amazones mežu kā subjekta tiesības uz aizsardzību.
[10] https://www.climateinthecourts.com/court-overturns-approvals-of-rosebank-and-jackdaw-oil-and-gas-fields-2/
[11] https://sdg.iisd.org/commentary/guest-articles/healthy-environment-a-human-right-and-customary-international-law/
[12] https://www.euronews.com/green/2024/05/11/is-it-high-time-for-europe-to-recognise-the-human-right-to-a-healthy-environment
[13] https://www.ipbes.net/policy-support/tools-instruments/rights-nature-ron#:~:text=Rights%20of%20Nature%20(RoN)%20is,to%20exist%2C%20thrive%20and%20regenerate.
[14] Lai labāk izprastu šāda skatījuma būtību un līdzpastāvēšanu ar zinātni un vietu ekoloģijā, ļoti ieteicama ir Robinas Vallas Kimereres (Robin Wall Kimmerer) grāmata Braiding Sweetgrass, kas gan līdz šim vēl nav iztulkota latviski.
Pagaidām nav neviena komentāra