Ilustratīvs attēls no Pixabay.com
Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča nesenā replika, ka “ministrijās kaut kas ir nogājis greizi ar sabiedrības informēšanu” un tāpēc, runājot par valsts pārvaldes samazināšanu, būtu jāskatās arī uz ministriju komunikācijas departamentiem, raisīja vairākas pārdomas.
Jāpiekrīt prezidentam, ka ministriju komunikācija kopumā nez vai būtu uzskatāma par ļoti veiksmīgu. Vienlaikus būtu grūti piekrist tam, ka komunikācijas cilvēku ir par daudz, īpaši laikā, kad publiskā telpa ir pārsātināta ar visdažādākās kvalitātes informāciju, kurā jāspēj iespraukties arī ar tik komplicētiem un svarīgiem tematiem kā, piemēram, valsts nodokļu politika. Šādos apstākļos komunikācijai jābūt īpaši gudrai, stratēģiskai, pārdomātai un saprotamai.
Korporatīvā komunikācija ir visai plaša joma, sevī ietverot sabiedriskās attiecības, dažādu pasākumu organizēšanu, reklāmu, mūsdienās tik nozīmīgo digitālo komunikāciju, arī mājaslapu un sociālo mediju ikdienas administrēšanu un citas aktivitātes, tāpēc būtībā ministriju komunikācijas departamenti tikai šķietami ir pārāk lieli. No gada gadā komunikācijas apjoms pieaug – pirms 15–20 gadiem tādu sociālo mediju faktiski nebija, tagad jebkurā komunikācijas vienībā ir jābūt sociālo tīklu speciālistam un arī grafiskajam dizainerim, jo mūsdienās vairs nepietiek tikai ar tekstu, arvien svarīgāka loma ir vizuālajai komunikācijai. Taču jāpiekrīt, ka dažkārt novērojams nepietiekams stratēģiski vadītas komunikācijas līmenis, un to var attiecināt uz sabiedrisko sektoru kopumā. Šajā jomā daudz kas lielā mērā ir atkarīgs tieši no komunikācijas vadītāja kompetences, izpratnes, zināšanu līmeņa, izglītības.
Komunikācija kā stratēģiska funkcija
Biznesa augstskolas Turība komunikācijas virziena vadītājas Janas Bunkus veiktais pētījums par sabiedrisko attiecību lomu Latvijas pašvaldību darbā, aptaujājot gan komunikācijas cilvēkus, gan viņu vadītājus, liecina, ka joprojām pastāv neizpratne no dažādu citu valsts vai pašvaldību institūciju un departamentu puses, kas vispār ir komunikācija un ko ar to var izdarīt, kā arī neuzticēšanās tai. Veiksmīgu organizāciju prakse liecina, ka komunikācijai ir jābūt kā vadības funkcijai. Tas nozīmē, ka komunikācijas vadītājs (šajā gadījumā arī nodaļas vadītājs, kura pakļautībā var būt vairāki cilvēki) piedalās konkrētās organizācijas lēmumu pieņemšanas procesā. Tikai tad, kad komunikācijas cilvēks pats ir labi informēts un saprot visus mehānismus un aktivitātes, kuras plānots veikt, viņš arī vadībai var piedāvāt, kā to pasniegt publiskajā telpā – kā sasniegt konkrēto mērķauditoriju, kā izskaidrot vai pamatot konkrēto darbību nepieciešamību, kāds paredzamais labums no tā būs u.tml. Vienlaikus jāatzīst, ka arī paši komunikatori ne vienmēr ir pietiekami zinoši un prasmīgi, lai īstenotu stratēģiska līmeņa komunikāciju. Komunikācijas apjoms un nozīme ir pieaugusi, tādēļ vadītājam jābūt ar stratēģisku skatījumu un prasmēm, kā arī pārliecināšanas spējām. Līdz ar to vaina ir gan pašu iestāžu pusē, gan pašu komunikatoru, kuri nav spējuši pietiekami profesionāli strādāt.
Darīt zināmu problēmu, nevis cīnīties ar sekām
Ir tāds teiciens, ka slimība jāsāk ārstēt, vispirms noskaidrojot tās cēloņus, nevis tikai metoties cīņā ar sekām. Līdzīgi arī komunicēšana bieži vien notiek par sekām, kad, tēlaini izsakoties, augonis jau ir tuvu uzsprāgšanai, nevis stratēģiski izveidojot komunikācijas plānu konkrētās problēmas un tās risināšanas atspoguļojumam. Labā komunikācijas prakse noteic, ka sākotnēji sabiedrība ir jāiepazīstina ar patieso situāciju, jāinformē par problēmas sakni, jāizstāsta tā. Protams, neviens nevēlas publiskajā vidē runāt par problēmām, saistīt savu vārdu ar tām, izņēmums nav arī Ministru kabinets. Taču agri vai vēlu nāksies par tām runāt un tās risināt. Laikus un saprotami izstāstot situāciju sabiedrības sašutums noteikti būs mazāks. Arī nepopulāru lēmumu ir iespējams pamatot, ja vien komunikators izveido atbilstošu komunikācijas stratēģiju un secīgi īsteno to. Sabiedrības sašutums nebūs tik liels un ieguvēji būs arī politiķi. Vismaz sabiedrība sapratīs, kas ir problēmas pamatā un ka tā ir jārisina, pat pieņemot nepopulārus lēmumus. Bet vienlaikus, protams, stratēģiskās komunikācijas vadītājam pašam ir jābūt zinošam par procesiem un jāpārzina “spēles laukums”.
Citādāk varam skatīties uz komunikatoriem privātajā sektorā – tur ir skaidrāka izpratne par komunikācijas nozīmi, ir vairāk vai mazāk skaidri noteikti stratēģiskie mērķi, par kuriem tiek informēts arī komunikācijas vadītājs. Savukārt sabiedriskajā sektorā bieži vien ir jārēķinās ar politisko ietekmi, kuras izmaiņas mēdz būt samērā regulāras un pat ļoti straujas, katrs nāk ar savu uzstādījumu, ierēdņu korpuss no nepārtrauktajām pārmaiņām ir noguris un kļūst neieinteresēts, bet komunikācijas cilvēks šajā sistēmā apjucis vai arī izvēlas “mazākā ļaunuma” principu un darbojas lielākoties operatīvā, ne stratēģiskā līmenī, neizmantojot visas komunikācijas iespējas.
Aptauja: komunikatori nevar strādāt efektīvi
Janas Bunkus veiktā Latvijas pašvaldībās strādājošo sabiedrisko attiecību speciālistu aptauja atklāj, ka komunikācijas speciālistam joprojām ir jāapvieno ne tikai vairāki amati, bet arī jāpilda ar amatu nesaistīti pienākumi.
Neapšaubāmi pozitīva ir fiksētā tendence, ka vairāk nekā pusē gadījumu komunikācijas speciālisti savā pašvaldībā jūtas kā vadības līmeņa funkcija – tas ir viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem, lai komunikācija būtu stratēģiski pārdomāta. Tomēr ap 40% respondentu pauž, ka viņi netiek iesaistīti vadības līmeņa diskusijās un lēmumu pieņemšanas procesos.
Pie problēmjautājumiem tiek minēti arī šādi aspekti: grūti sadarboties ar vadību, jo vadība neizprot komunikācijas nozīmi un īstenošanas nosacījumus; vadība vairās no komunikācijas ar sabiedrību, kas ir pretrunā ar to, ka sabiedriskajā sektorā primāra ir komunikācija ar dažādām mērķauditorijām – tās lēmumiem jābūt vērstiem uz sabiedrības labklājību, un tas ir arī jāizskaidro, lai veidotos dialogs starp pašvaldību un sabiedrību. Vadība neinformē par svarīgākajām tikšanām, līdz ar to pēc tam nav iespēja tās atspoguļot vai piedalīties, lai profesionāli atbalstītu vadību.
Vienlaikus tikai puse vadītāju aptaujā atzīst, ka komunikācijas speciālistam jābūt vadības līmeņa speciālistam pašvaldībā, tas nozīmē, ka bieži speciālists netiek pieaicināts lēmumu pieņemšanas procesā un līdz ar to nevar pilnvērtīgi pavēstīt šos lēmumus sabiedrībai. Pieļauju, ka arī ministrijās situācija ir ļoti līdzīga, tāpēc nav jābrīnās, ka par daudziem svarīgiem problēmjautājumiem sabiedrība vispār neuzzina, vai uzzina novēloti, kad jau iestājusies gandrīz vai krīzes situācija. Tādēļ jāpiekrīt prezidentam, ka mums ar sabiedrības informēšanu dažkārt patiešām ir nogājis greizi, taču šī problēma jārisina, nevis samazinot komunikācijas cilvēku skaitu, bet gan izmantojot tieši stratēģiskās komunikācijas pieeju un komunikācijas speciālistus iesaistot lēmumu pieņemšanas procesā.
Autore ir komunikācijas zinātņu doktore, biznesa augstskolas Turība maģistra programmas Stratēģiskās komunikācijas vadība direktore
