Tu galvenais nepadodies!

Lai gan valda karstums, Nauris saaukstējies, klepo. Baidās inficēt mani, tāpēc saruna notiek pa telefonu. «Lai gan pašsajūta nav laba, esmu priecīgs, ka atkal esmu mājās — pie sievas Maritas, sunīša Cukura un kaķīša Rufusa,» saka sportists. Pēdējos septiņus gadus, kopš Nauris spēlē lielo basketbolu, nav sanācis bieži būt mājās, tāpēc priecājas par katru reizi, kad tas izdodas. Šoreiz tikai divas dienas, bet arī tas esot daudz.

Nauris tikko atgriezies no treniņnometnes Spānijā, Tenerifē. Pa ceļam viņa pārstāvētā Latvijas izlase vēl paguva izmest līkumu caur Barselonu un piedalīties PRO FCBQ turnīrā. Trīs spēlēs uzvarēja, bet pusfinālā atzina šveiciešu komandas Lausanne pārākumu. Barselonā spēlējuši bez lieka riska, lai neiedzīvotos problēmās, kas varētu traucēt dalībai olimpiskajās spēlēs. «Jāsaprot un jāpieņem, ka sportā ir gan kāpumi, gan kritumi. Visu laiku nevar uzvarēt, jāprot arī zaudēt,» saka sportists. Tas gan, protams, neattiecas uz olimpisko turnīru. Pirmā 3x3 spēle pret Lietuvu notiks 30. jūlijā. 

«Esam labi pastrādājuši!»

Šobrīd viņš dzīvo priecīgā satraukumā un ir nospraudis tikai vienu mērķi — visaugstāko. Nauris skaļi nesaka, kāds tas ir, tāpat bez vārdiem skaidrs — vēl viens olimpiskais zelts. Pirms trīs gadiem Latvijas komanda Tokijas olimpiskajās spēlēs izcīnīja zelta medaļas. Nauris tika atzīts par labāko 3x3 spēlētāju pasaulē. Taču pats gandrīz vai nav spējis noticēt tam, ka saņēmis zeltu. Pirmo pusgadu laiku pa laikam esot izcēlis medaļu no tumši zilās kastītes, lai pārliecinātos, ka nesapņo.

Tagad sportists par komandas spēkiem ir daudz vairāk pārliecināts. «Esam labi pastrādājuši, visi jūtamies labi un uz Parīzi braucam ar paceltu galvu.» Tomēr esot grūti izzīlēt, kā būs, jo «arī citas komandas ir spēcīgas».

Brīdī, kad tika izziņots Latvijas izlases sastāvs dalībai Parīzes spēlēs, šūmēšanos izraisīja fakts, ka starp dalībniekiem tika nosaukti tikai divi pieredzējušie spēlētāji — Nauris Miezis un Kārlis Pauls Lasmanis. Edgars Krūmiņš un Agris Čavars, kurus Miezis uzskata ne tikai par komandas biedriem, bet par «savu ģimeni, draugiem uz mūžu», tika atstāti kā rezervisti. Viņu vietā sūta jaunos — Franci Lāci un Zigmāru Raimo. Nauris no tā netaisa traģēdiju. «Mūsu fiziskās dotības līdz ar gadiem vājinās, ir jānāk jaunām asinīm, jauniem spēlētājiem ar lielu enerģiju un pašatdevi. Tāds ir sports.» 

Pirms pāris gadiem šķitis, ka jaunu talantu nav, taču tagad situācija esot kardināli mainījusies. «Redzu labus džekus, kas ir tādi paši cīnītāji, kādi bijām mēs.»

Tas nozīmē, ka vienu dienu nomainīs arī Nauri. «Tieši tā!» Tāpēc sportists nu jau vairākus gadus sevi psiholoģiski gatavo tam, ka no sporta būs jāaiziet. Vai tas notiks pēc Parīzes spēlēm vai vēlāk, «nav vērts zīlēt», viņš nosaka. Vienīgais, kas uztrauc — ko darīt pēc lielā sporta? Kā nopelnīt ģimenei iztiku? Bet par to Nauris domāšot vēlāk.

Izteikts līderis

«Cik sevi atceros, esmu bijis ar bumbu rokās,» nosmaida Nauris. Basketbolu spēlē kopš septiņu gadu vecuma, tātad 26 gadus. Paradoksāli, bet Nauri trenēties aizveda nevis tētis, kurš bija vieglatlēts un volejbolists, ne mamma, kura spēlēja basketbolu, bet klasesbiedrs. «Vecāki mani, mazu bērnu, ņēma līdzi uz saviem treniņiem, sacensībām, jo nebija, kur atstāt. Iespējams, tas radīja iespaidu, ka sports ir tāds kā obligātais dienests,» pasmejas Nauris.

Jau pēc dažiem treniņiem basketbola treneris Andris Eglītis puiku aizsūtīja pie lielākiem spēlētājiem. «Viņš bija izteikts līderis,» saka treneris. Aizrautīgs un neatlaidīgs. «Man riebjas zaudēt,» lakonisks ir Nauris.

Arī otrs Naura treneris Jānis Rimbenieks, kurš sportistu trenēja kopš 3. klases, atceras, ka Nauris starp citiem izcēlies ar disciplīnu un vēlmi nopietni strādāt. «Vislabāk puišus varēja iepazīt nometnē — tur atklājās visas vājās puses. Viens nesaklāja gultu, cits lamājās nesmukiem vārdiem un par to dabūja sodu.» Naurim šādu problēmu nebija. «Naura bērnība nebija viegla, viņš bija pieradis pie grūtībām, tāpēc pret dzīvi attiecās nopietnāk nekā citi viņa vecuma puiši,» uzskata Rimbenieks.

Nauris audzis ģimenē, kurā valdīja klusums. Viņa pirmā bija zīmju valoda, jo abi vecāki ir nedzirdīgi. Zēns iemācījās runāt tikai bērnudārzā un, lai iemācītos pareizi izteikt vārdus, vairākus gadus apmeklēja logopēdu. «Pie logopēda gāju ilgi, kādus astoņus gadus,» saka sportists. «Mana galvenā problēma bija tā, ka nezināju daudzu ikdienā lietojamu vārdu nozīmi.» Sarunās ar vienaudžiem bieži gadījies pārvaicāt, ko nozīmē tas vai šis, un bērni smējušies. Tas sāpējis. Tāpēc kaunējies vecākus aicināt uz vecāku sapulcēm. «Diemžēl redzu, ka arī mūsdienās nekas daudz nav mainījies — vienmēr ir kāds, kuru apceļ, par kuru smejas. Bet tā tam nevajadzētu būt.»

Normunds Usāns, Naura labākais draugs kopš pirmās klases, saka — Nauris mācējis par sevi pastāvēt, skolasbiedri no viņa baidījušies. Taču nekad nav zaudējis cilvēcību, sirsnību. «Varbūt tāpēc, ka negribēju līdzināties pāridarītājiem. Skaidri zināju, ka nekad nebūšu tāds kā viņi,» paskaidro Nauris.

Runājot par Naura labajām īpašībām, basketbolista bērnības draugs smaida: «Cik reižu pēc kārtīgas ballēšanās Nauris nakts vidū braucis man pakaļ… » Bet, ja nopietni, esot pārliecība, ka Nauris vienmēr būs drošā aizmugure.

Nauris smejas, ka ar basketbolu bērnībā viņam bijis par maz. Spēlējis arī florbolu un futbolu. Taču vienā brīdī futbola treneris Andris Riherts licis izvēlēties. «Cerēja, ka izvēlēšos futbolu,» saka Nauris. Nekā…

Pēc dažiem gadiem Riherts vācis komandu skolu futbola sacensībām. «Vēlreiz vaicāja, varbūt atgriezīšos futbolā. Arī toreiz teicu «nē». Visdrīzāk tāpēc, ka basketbols vienkārši ir mana mīlestība.»

Darbs vai sports?

Basketbolu Nauris ilgi uztvēris kā hobiju. «Taču pēc tam, kad mani no Ķekavas aizsūtīja uz Rīgu, sapratu — esmu ticis diezgan augstā līmenī.» Kad puisi uzaicināja U-18 izlasē, parādījās interese spēlēt profesionāli. U-20 viņu neiekļāva, taču noslēdza līgumu ar klubu Barons, spēlēja augstākajā līgā. «Lai pamēģinātu spēkus profesionālajā karjerā 5 pret 5 basketbolā, nācās atmest ideju par augstskolu,» atceras Nauris. Ar laiku gan sapratis, ka nespēs izdzīvot ar piedāvāto algu, bet «vecākiem uz kakla nevēlējos sēdēt». Sācis dzīvot pieaugušā dzīvi. «Ko tikai neesmu darījis — strādāju celtniecībā, sporta veikalā.» Pirmais nopietnais darbs bija Aldarī — pārdošanas aģents. Basketbolu spēlēja vakaros, amatieru līmenī.

Līdz pienācis pagrieziena punkts dzīvē. Vasarā, kad beigusies 5 pret 5 basketbola sezona, katru ceturtdienu notika Gheto Games strītbols jeb ielu basketbols. Nauris ar draugiem gāja «sisties» ar labākajiem. Trīs reizes izdevās uzvarēt un iegūt galveno balvu — divreiz braucienu uz Ņujorku, iespēju apmeklēt NBA spēles, vienu reizi uz Filipīnām. «Tā bija fantastiska pieredze!»

No labākajiem spēlētājiem izveidoja komandu, kas startēja starptautiskajos turnīros. Pienāca Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrs, uz kuru vajadzēja sūtīt 3x3 basketbola izlasi. Izvēlēti tika Nauris Miezis, Agnis Čavars, Edgars Krūmiņš un Kārlis Pauls Lasmanis. Jaunizveidotā komanda kvalifikācijas turnīrā ieguva ceļazīmi uz Eiropas čempionātu. Vēlāk pavērās vārti arī uz Starptautiskās Basketbola federācijas pasaules tūres posmiem. Un tad 2017. gadā sportisti uzzināja, ka šo sporta veidu iekļauj olimpiskajās spēlēs Tokijā! «Vienojāmies, ka tas ir mūsu mērķis,» atceras Nauris.

Treniņu un spēļu grafiku bija grūti apvienot ar algas darbu. Rīta treniņš pusseptiņos, vakara treniņš ap četriem pieciem pēcpusdienā. «Aldaris bija pretimnākošs, ik pa laikam palaida uz spēlēm. Taču, kļūstot par pusprofesionāli, darbu kavēju biežāk.» Galu galā nācās izvēlēties, nezinot, kā samaksās rēķinus, apgādās sevi un mīļoto Maritu. «Biju jauns un dumjš, riskēju. Par laimi, risks attaisnojās,» saka sportists.

Nu labi, bijuši arī grūtāki mirkļi. «Sasitām cūciņu, kurā abi ar Maritu krājām naudu ceļojumam.» Bijis arī brīdis, kad jālūdz palīdzība vecākiem, jo nebija, ko ēst. Nācās dzirdēt skarbus vārdus, jo abi bija neizpratnē, kāpēc sporta dēļ jāaiziet no laba darba. Kur viņš likšoties ar savu basketbolu?! «Taču, ja nebūtu bijis dumjš, es šodien nebūtu tur, kur esmu,» pārliecināts ir Nauris.

Ietetovēt svarīgo

Turnīrs pēc turnīra — tādi bija trīs gadi pēc triumfa Tokijas spēlēs. Bijuši kāpumi un arī kritumi. Nauris neslēpj, ka drīz pēc olimpiskajām spēlēm šķitis, ka no sporta jāaiziet, tik zemā punktā bijis. Atpūties, kļuvis labāk. Gājis laiks, radusies sajūta, ka pienākušas beigas komandai, kas uzvarēja Tokijā. «Mūsu ceļi šķīrās, komanda mainījās un… atkal radās sajūta, ka sākam visu no jauna.» Vai tas nozīmē, ka ciešā dūre, par kādu Nauris dēvēja savus biedrus, izjukusi? «Noteikti ne! Šos vīrus joprojām uzskatu par savu ģimeni, un tā tas paliks vienmēr. Cita lieta sports — apzināmies, ka tajā jānāk jaunajiem un neviens ar zobiem un nagiem pie savas vietas neturas.»

Atkal priekšā cīņa par olimpiskajām medaļām. Gatavojoties Parīzei, Nauris kļuva par pirmo Latvijas sportistu, kurš publiski paziņoja, ka nestartēs, ja spēlēs ļaus piedalīties agresorvalsts Krievijas un viņu sabiedrotās Baltkrievijas sportistiem. Kāpēc viņš mainīja savas domas? «Tas bija sasteigts lēmums. Nedrīkstēju pieņemt spriedumu komandas biedru vietā. Aprunājos ar viņiem, izlēmām spēlēs tomēr piedalīties. Arī man vissvarīgākie cilvēki — ģimene — uzskatīja, ka jābrauc un paceltu galvu jācīnās par medaļu.»

Nauri pirms katras spēles vienmēr stiprinājuši tēta vārdi: «Tu galvenais nepadodies!» Sportists ir kategorisks: «Zaudēt ir tas pats, kas padoties!» Lai gan tēvs to nekad neizrādīja, Nauris zina — viņš pārdzīvojis katru spēli. «Mamma, kā jau mamma, vairāk uztraucas par to, lai man viss būtu kārtībā, mazāk par spēli un rezultātu.»

Basketbolista vecāki bija šķīrušies, un zēns galvenokārt auga kopā ar tēvu, tāpēc abus vienoja cieša saikne. Nu jau trešais gads, kopš tēta vairs nav. Par godu tuvajam cilvēkam, Nauris pa visu kreiso sānu izveidojis tetovējumu tēva piemiņai. Kas tajā attēlots, viņš neatklāj. «Tas lai paliek starp mani un tēti,» viņš nosaka. Tetovējums, kas veidots uz ribām, bijis fiziski sāpīgs, taču gribējies, lai ir redzams atgādinājums tam, ka tētis vienmēr ir blakus. «Zinu, ka tētis ar mani būs visu mūžu, bet nu viņš ir tuvu arī manam ķermenim,» Nauris kļūst emocionāls un mirkli klusē. Tad paskaidro, ka tetovē notikumus, kurus vēlas paturēt atmiņā. 

Ap Naura labo roku vijas uzraksts: «Mana ģimene ir mans spēks un mana vājība.» Viņš paskaidro — ģimene ir gan viņa vājais, gan stiprais punkts. Tās dēļ ticis apsmiets, sāpināts, bet, pateicoties tai, kļuvis par basketbolistu.

Vēl viens tetovējums — trīs zvaigznes — tapis pēc tam, kad Nauris 3×3 basketbola izlases sastāvā izcīnīja Eiropas čempionu titulu. Jutis, ka Latvijas vārdu pasaulē uz saviem pleciem iznesis arī pats. Pēc zelta medaļas Tokijas olimpiskajās spēlēs Nauris uztetovējis olimpiskos apļus un basketbola grozu ar dzelzs tīkliņu un vārdu Impossible (Neiespējami), kuram nosvītroti divi pirmie burti.

Jaunākais tetovējums ir veltījums ģimenes mīlulim kaķim Mario, kas smagas slimības dēļ pāragri devās uz citiem medību laukiem. Abi ar sievu Maritu to ļoti pārdzīvojuši. Nosprieduši, ka citu dzīvnieku pagaidām viņiem nebūs. Taču drīz ģimenē ienācis dobermanis Cukurs, tad arī kaķis Rufuss.

Īpašais klikšķis

Runājot par Maritu, Naura balss kļūst silta un vijīga kā medus. Maritu viņš sauc par savu mīlestību. Skaisto blondīni ar garajiem matiem pirms vairākiem gadiem ieraudzījis Ghetto Games. Arī Marita ir basketboliste, «biju pamanījis viņu basketbola sabiedrībā». Gribējis, bet kautrējies uzrunāt. Aizrakstījis vēstuli sociālajos tīklos. Marita atbildējusi, bet satikties nav vēlējusies. «Nāku no Valmieras, un man šķita — ko tad es, lauku meitene, ar tādu jau zināmu basketbolistu. Tas jau nav nopietni!» smejas Marita.

Kā zināms, Naurim nepatīk zaudēt, viņš kļuvis arvien neatlaidīgāks, līdz iecerētā piekritusi satikties. Pirmais randiņš bijis veiksmīgs — abi pastaigājušies, daudz sarunājušies. «Randiņš pēc randiņa, līdz sapratu — viņa man ir īstā. Esmu laimīgāks kopā ar Maritu nekā bez viņas,» atzīstas Nauris. Kāzas notika pirms četriem gadiem, kovidlaikā. «Grūti pateikt, kā es zinu, ka viņa ir mana īstā uz mūžu. Katru rītu man ir tas īpašais klikšķis — atveru acis, ieraugu viņu un esmu laimīgs. Tas ir galvenais.»

Marita atklāj, ka viņu uzrunājusi Naura vienkāršība, humora izjūta un labā sirds. «Gribēju būt kopā ar vienkāršu, sirsnīgu puisi, un Nauris tāds ir. Viņš primāri domā par citiem, tikai tad par sevi.»

Marita jūt līdzi katrai Naura spēlei. Priecājas par uzvarām un uzmundrina, kad jāzaudē. «Viņa tic man vairāk nekā es pats sev! Kad nekam vairs neticu, nāk Marita — vispirms ar žagariem un skarbiem vārdiem, tad ar uzmundrinājumu. Smaida, staro, un man atkal ir sajūta, ka viss būs kārtībā.»

Ar kādiem ceļa vārdiem Marita Nauri pavadīs uz Parīzi? Ko viņa novēl vīram? «Uzvaru! Pozitīvas emocijas. Baudīt to, ko viņš dara.» Bet dzīvē? «To, ko Nauris grib visvairāk, — kuplu un laimīgu ģimeni.»