Latvijas Universitātes (LU) Humanitāro zinātņu fakultātes (HZF) Latvistikas un baltistikas nodaļas docētāji atskatās uz pagājušo gadu un spriež, kā turpināt darbu humanitāro zinātņu jomā, ja augstākajai izglītībai un zinātniekiem šajā laukā ir ļoti vājš gan valsts, gan augstskolas vadības atbalsts. Jautājumu loku sarunā apspriež docente latviešu sinhroniskajā valodniecībā Inta Urbanoviča, asociētā profesore vispārīgajā valodniecībā Ilze Lokmane, profesors salīdzināmajā literatūrā, Latvistikas bakalauru studiju programmas direktors Ojārs Lāms, profesore latviešu literatūras vēsturē, akadēmiķe Māra Grudule, profesore latviešu literatūras vēsturē, Latvistikas un baltistikas nodaļas vadītāja Ieva Kalniņa. Diskusija tapusi sadarbībā ar žurnālu Domuzīme.
Rakstnieces, Mākslīgā intelekta laboratorijas pētnieces, LU HZF stundu pasniedzējas, kura pirmo reizi docēja jaunu kursu Ievads latgalistikā, Ilzes Spergas eseju par darbu Latvijas Universitātē lasiet otrdien.
Ieva Kalniņa: 2023./2024. gadu mija Latvijas Universitātes (LU) Humanitāro zinātņu fakultātes (HZF) Latvistikas un baltistikas nodaļā bijusi ļoti sekmīga: mūsu bakalaura studiju programma Latvistika un maģistra studiju programma Latviešu valodas, literatūras un kultūras studijas (abas iepriekš zināmas kā Baltu filoloģija) pēc divarpus birokrātiskiem gadiem sekmīgi akredidētas uz sešiem gadiem. 2023. gada nogalē iznākuši trīs nodaļas profesoru darbi – Inas Druvietes pētījums Pārliecība. Valoda. Sabiedrība. Politika, Valža Muktupāvela monogrāfija Prūšos man kājas āva. Grupas “Rasas” mantojums, kā arī Andras Kalnačas sagatavotais ikgadējais LU HZF Latvistikas un baltistikas nodaļas SCOPUS datubāzes krājuma Valoda: nozīme un forma 14. numurs Gramatika un korpusa pētījumi. Valstī tiek ieviesta tenūrprofesoru sistēma, starp sešiem LU 2023. gadā ievēlētajiem tenūrprofesoriem ir mūsu nodaļas pārstāve Andra Kalnača latviešu sinhroniskajā valodniecībā. Visi nodaļas docētāji strādā dažādos zinātniskos u.c. projektos. Studenti šogad pirmajā kursā gan bakalauriem, gan maģistriem ir pietiekamā skaitā. Regulāri tiek sagatavoti un aizstāvēti promocijas darbi valodniecībā, literatūrzinātnē un folkloristikā, kuru zinātniskie vadītāji vai recenzenti ir nodaļas mācībspēki.
Taču aiz labās situācijas slēpjas nopietna problēma, jo nodaļas turpmākā darbība ir apdraudēta. No 17 nodaļas docētājiem daļa ir pensionāri, un neviens nav jaunāks par 30 gadiem. Pēdējos gados no darba LU HZF ir aizgājuši pieci pasniedzēji. Kopš 2008./2009. gada krīzes 18 Latvistikas un baltistikas nodaļas docētāji, kas pārstāv dažādas paaudzes, t.sk. gados jaunākie, ir devušies strādāt citur, daļa ir pensionējusies.
Lektora zemākā alga oficiālā pilnas slodzē ir 1139 eiro pirms nodokļu nomaksas. Nez vai tā pašlaik ir konkurētspējīga – mūsu studenti atrod labāk apmaksātu darbu. Pirms vairākiem gadiem, kad LU HZF bija rakstījusi Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) par finansiālo situāciju, tika saņemta atbilde, ka uz katru humanitāro zinātņu bakalaura studentu valsts nepiešķir apmēram 630 nepieciešamos eiro (nu jau droši vien skaitlis ir lielāks). Iztrūkums ir jāsedz no LU iekšējiem līdzekļiem, pareizāk, no HZF līdzekļiem. Protams, komunālie maksājumi ir jāmaksā, tādēļ HZF ir precizēti akadēmiskā darba plānošanas principi, slodžu uzskaites principi, tas ir, programmas un algas tiek optimizētas (piemēram, ja bakalaura grupā ir 25 studenti, par kontroldarbu labošanu HZF maksā 0,25 stundas likmi, ja 24 studenti – tad nemaksā vispār, lekcijas sagatavošanai paredzētas apmaksātas 20 minūtes).
Pašlaik Latvistikas un baltistikas nodaļā var piesaistīt tikai stundu pasniedzējus uz noteiktiem studiju kursiem. Citus studiju kursus vai to daļu, kas ir akadēmiski specifiskāki, nodaļas docētāji cenšas nosegt paši, un nereti tieši profesori kļūst par t.s. zemsedzes ugunsgrēka dzēsējiem, jo viņiem ir augsta akadēmiskā un zinātniskā pieredze, kā arī atbildības izjūta.
Ojārs Lāms: Latviešu literatūras šāgada gaviļnieks Vilis Plūdons, vērojot valsts tapšanas turbulences pagājuša gadsimta 20. gadu sākumā, rezignēti kādā dzejolī vaicāja: “Kungi, vai valsts savas esam mēs cienīgi?” Diemžēl jautājums ir aktuāls arī valsts pastāvēšanas 106. gadā un neatkarības atgūšanas 33. gadā. Diemžēl arī akadēmiskās dzīves un augstākās izglītības organizācijas sakarā. Tā vien liekas, ka padomju okupācijas radītās traumas ir vēl smagākas, nekā Pirmā pasaules kara atstātais posts.
Runājot par akadēmisko vidi – valsts augstskolām sniegusi autonomiju, devusi iespēju pelnīt. Diemžēl uzticība nav attaisnota un augstākā izglītība no sabiedrības labuma pārvērsta par tirgus preci. Vērtību nosaka apgrozījums. Pievienotās vērtības jautājumi, kas saistāmi ar nacionālas valsts pastāvēšanu un tās nākotnes izredzēm, ar latviešu valodas, literatūras un kultūras pētniecību, ne tikai nav augstākās izglītības un pētniecības centrā, bet nereti tiek nostumti malā, jo peļņu nenes.
llze Lokmane: Tas gan netraucē LU vadībai ikvienā svētku reizē, īpaši Latvijas Valsts svētkos, uzsvērt, ka esam galvenā, ja ne vienīgā, augstskola visā pasaulē, kas konsekventi un nesatricināmi rūpējas par nācijas pastāvēšanas stūrakmeņu – latviešu valodas un kultūras – izpēti, saglabāšanu un popularizēšanu, ka tieši latvistika lielā mērā ir LU pastāvēšanas pamats. Diemžēl pēc svinīgā sarīkojuma patriotiskās frāzes tiek aizmirstas, reāli darbi latvistikas saglabāšanas un attīstīšanas labā neseko, un atkal viss balstās tikai uz nodaļas ilggadējo docētāju entuziasmu un misijas apziņu.
Inta Urbanoviča: LU būtu jāpārdomā absolventu piesaistes stratēģija, jo studiju laikā tiek sagatavoti lieliski jaunie speciālisti, kas ir konkurētspējīgi savā nozarē darba tirgū, bet diemžēl pēc studiju beigām LU ne vienmēr izmanto šo, pašu sagatavoto, jauno paaudzi. Gan maģistrantūras, gan doktorantūras laikā studentiem ir dažādas iespējas tikt pie finansiāla nodrošinājuma (stipendijas, iesaiste projektos u.c.), bet pēc studiju beigām LU vairs nespēj piedāvāt līdzvērtīgu finansiālo pamatu turpmākajam darbam. Veidojas dīvaina sistēma – LU sagatavo kvalitatīvus jaunās paaudzes speciālistus, t.sk. doktora grāda ieguvējus, parāda, cik vērtīgs ir viņu darbs, bet pati iestāde savus absolventus nespēj izmantot, jo nav konkurētspējīga darba tirgū, un tas ilgtermiņā pazemina LU kvalitāti izglītības sistēmā kopumā, jo vērtīgie jaunās paaudzes speciālisti darbojas citās augstskolās un institūtos, arī dažādās valstiski nozīmīgās institūcijās, strādā ārzemēs u.tml.
Ieva Kalniņa: Līdzīgi kā ar skolotājiem sabiedrība bieži nenojauš, ka universitātē galvenais ir ne tikai docēt studiju kursus un pieņemt eksāmenus, bet arī veikt apjomīgu zinātnisko darbu, pieteikt un vadīt pētnieciskus u.c. projektus, piedalīties tajos (visur pieaicinot studentus), iesaistīties mūžizglītībā un zinātnes atziņu popularizēšanā, starptautisku un vietēju konferenču organizēšanā, atbalstīt studentus stipendiju un darba meklējumos, docēt ārzemju augstskolās, paaugstināt akadēmisko un profesionālo kvalifikāciju, piedalīties programmu akreditācijā un pašnovērtējumu ziņojumu rakstīšanā utt. Latviešu valodas, literatūras un folkloras pasniedzēji ir atbildīgi par savas nozares programmu attīstību. Savukārt stundu pasniedzējiem šādu pienākumu nav, kas nozīmē to, ka vēlētajam akadēmiskajam personālam darba apjoms pieaug.
Mūsdienu programmas tiek orientētas uz praksi, īpaši digitālajām humanitārajām zinātnēm, bet vienlaikus mums jādomā par latviešu sinhroniskās un diahroniskās valodniecības, latviešu literatūras vēstures un folkloristikas attīstību. Tikai LU HZF valstī vēl ir diahroniskās valodniecības un folkloristikas studiju kursu kopas. Tagad nopietni pievēršamies arī digitālajām humanitārajām zinātnēm, īpaši valodniecības jomā. Tas, protams, sadārdzina programmas. IZM un LU nespēj saprast, ka latviešu filoloģija ir valstiska Latvijas atbildība. Droši vien dinamiskās Lietuvas universitātes labprāt pārņemtu kursus latviešu dialektoloģijā, literārās valodas vēsturē, baltu areālajā lingvistikā, bet vai Latvijai savu valodas vēsturi pētīt nevajadzētu? Diemžēl nacionālās jomas nestudēs masveidā, tās ir dārgas, tāpēc tās ir jānodrošina arī ar finansējumu.
Māra Grudule: LU Latvistikas programma (gan bakalaura, gan maģistra) ir šo pamatzināšanu nodrošinātāja un devēja, tās absolventi – šo zināšanu izplatītāji Latvijas sabiedrībā. Šī programma ir arī īpaši būtisks Latvijas valsts drošības pamats, jo tās mērķis ir latviskuma (latviešu valodas, literatūras, folkloras u.c.) zinātniska, sistēmiska un praktiska veidošana, uzturēšana un attīstīšana gan individuālajā, gan kolektīvajā apziņā. Bez šīs apziņas nav iespējama mūsdienīgas nacionālas un vienlaikus atvērtas sabiedrības un valsts esamība. Augsta pašapziņa un lepnums par piederību savai valodai, kultūrai un valstij kā pilsoņu garīgā satvara rādītājs ir arī būtisks valstisko drošību (gatavība to aizstāvēt) stiprinošs elements.
Ojārs Lāms: Reiz kādā sapulcē Humanitāro zinātņu fakultātē rektors Indriķis Muižnieks teica, ka LU ir šokolādē, bet jūs… Un tad viņš apklusa, jo saprata, ka ierunājies grāvī. 2023. gada septembrī LU padomes priekšsēdētājs nicīgi un augstprātīgi izteicās par humanitārajām zinātnēm. Vai tam bija kādas iekšējas vai ārējas sekas? Pērn decembrī LU viesojās finanšu ministrs un izglītības ministre. Vai tika runāts par to, ka LU nespēj pienācīgi finansēt latvistikas studijas un pētniecību?
Nē, jo LU naudas netrūkst, bet, kā jau teikts iepriekš, trūkst izpratnes par to, kas valstij un nācijai svarīgs.
Tikai tagad, no 2024. gada, LU būs studiju programma Latvistika. Līdz šim latviešu valoda, literatūra un kultūra tika apgūta baltu cilšu ietvarā ar nosaukumu Baltu filoloģija, it kā mēs nebūtu izauguši līdz nācijai. Un latvistikas programmas ieviešana nebija dabisks un netraucēts process. Tā bija smaga kauja.
Māra Grudule: Ir milzīgs unifikācijas spiediens, humanitārās zinātnes pielīdzinot eksaktajām. Tas veicina virspusējību (kursa aprakstā ir atļauts norādīt dažus, turklāt jaunākās literatūras avotus, paredzot noteiktu izlasāmo lappušu skaitu).
Ieva Kalniņa: Viena no Y un Z paaudzes (jauno docētāju) īpatnībām ir tā, ka viņiem patīk strādāt kopā ar savas paaudzes cilvēkiem. Pirms trim gadiem mūsu nodaļā pat bija tāda situācija – seši pasniedzēji, ar ko saistījām cerības, bija ap 30 gadiem, bet viņi pamatoti vēlējās arī konsekventas darba attiecības, atbilstošu un saprotamu atalgojumu. Vienlaikus viņi bija ar mieru mainīt darbu, jo bija pārliecināti, ka atradīs darbu savā nozarē. Viņi ciena sevi un savu laiku, tāpēc nav gatavi veltīt darbam sestdienas, svētdienas, atvaļinājumus. Tagad no šīs paaudzes nodaļā ir palikuši divi, kuri, protams, naudu, lai strādātu LU, nopelna citur. Demotivējošie darba uzskaites principi, ierobežotās iespējas doties uz nozares konferencēm, milzīgā birokrātija, labbūtības neesamība nosaka to, ka LU HZF jaunajiem pasniedzējiem nav pievilcīga darba vieta – vismaz attiecībā uz latvistiku.
Māra Grudule: Niecīgais finansējums programmu īstenošanā iesaistītajiem doktorantiem un lektoriem daudzu gadu garumā noteicis darba attiecību pārtraukšanu ar LU, līdz ar to pietrūkst mūsu nozares jaunās paaudzes redzējuma, viedokļa un iesaistes akadēmiskās un LU zinātniskās dzīves organizēšanā un attīstīšanā.
Inta Urbanoviča: Vēlme darboties zinātnē jaunajiem pasniedzējiem tiek apslāpēta ļoti ātri viena iemesla dēļ – diennaktī nav tik daudz stundu, lai pēc daudzo lekciju un nodarbību sagatavošanas, vadīšanas, dažādu studentu individuālo darbu un pārbaudes darbu labošanas, konsultēšanas vēl varētu pievērsties zinātniskajai pētniecībai un kvalitatīvu publikāciju sagatavei. Ir jāizvēlas – darbs ar studentiem vai zinātniskā pētniecība, jo abas darbības apvienot ir gandrīz neiespējami. LU izstrādātie nodarbību samaksas aprēķini neatbilst realitātei auditorijā (vismaz ne jaunam pasniedzējam), jo nodarbību sagatavošana, aprobēšana un īstenošana prasa daudz laika, kas mērāms nedēļās un mēnešos, nevis minūtēs vai stundās (jo nav plašas lekciju pieredzes, nav prakses, bet ir atbildība par savu darbu). Ja auditorijā ir ap simts studentu, tad pasniedzēja uzdevums ir ne tikai parādīt kādu slaidrādi par noteiktu tematu, bet arī regulāri pārbaudīt, ko un kā katrs klausītājs ir apguvis un ko un kā spēs izmantot turpmāk praksē.
Ojārs Lāms: Šobrīd latviešu literatūrzinātnē LU HZF ir tikai četri pensijas/pirmspensijas vecuma docētāji. Ja vēl nesen jaunpienācēji noturējās 4 līdz 10 gadus, tad nu jau pietiek ar vienu un diviem semestriem, lai saprastu, ka sistēma ir bezperspektīva. Darba samaksa ir pēc sēņu lasīšanas principa. Ik pa pāris mēnešiem tiek veikti grozījumi darba līgumos, lai tos pieregulētu izmaiņām studentu skaitā. Savus ienākumus nav iespējas prognozēt pat gada perspektīvā. Tas gan attiecas tikai uz docētājiem, ne uz administrāciju. Likmes ir nožēlojamas, un liela daļa no darba veikuma netiek ne uzskaitīta, ne apmaksāta. Kaut kādas piemaksas, bonusi palikuši pagājušajā gadsimtā. Jā, var saņemt prēmiju par publikāciju noteiktas kategorijas žurnālos, bet šajā kategorijā latvistikas žurnālu nav. Turklāt šī apmātība ar vienu bibliometrijas biznesa modeli (SCOPUS un WoS), kas valstī izplatās kā sērga, ir stipri problemātiska un apšaubāma no daudziem viedokļiem (par to plašāk var lasīt rietumu pētījumos). Šeit varbūt aprobežosimies ar piezīmi, ka šī falšā aizrautība nonāk pretrunā ar akadēmisko brīvību un Zinātnes likumā noteikto zinātnieka brīvību.
Lai padarītu caurskatāmu un saprotamu LU darba atalgojuma piedāvājumu, ir sperams viens elementārs solis – štata vienību noteikšana un nemainīgs slodzes apjoms, kas nosaka arī stabilu atalgojumu.
Ieva Kalniņa: Studiju virziena starptautiskā akreditētāju komisija īpaši atzīmēja LU valdošo lielo birokrātiju un mācībspēku akadēmiskās un zinātniskās slodzes nesabalansētību. Nodaļas mācībspēki strādā dažādos projektos (mūsu nozarē arī tur nav lielas algas), un bieži pelna papildus naudu kā citu augstskolu docētāji, redaktori, tulkotāji utt.
Māra Grudule: Rodas iespaids, ka LU vadība neuzticas nodaļas/fakultātes vadībai, nosakot kā obligātu katra soļa saskaņošanu daudzās instancēs no nodaļas līdz prorektoram, pietrūkst spējas elastīgi vienoties par telpām, organizējot seminārus, konferences un darba grupu sanāksmes. Birokrātija nosaka dokumentu apriti vairāku nedēļu, pat mēnešu garumā. Tas ir novedis pie zinātnes dzīves pārvirzes ārpus LU. Smagnējā projektu apkalpošana, atbalsta un intereses trūkums bremzē un paralizē vēlmi to izstrādi īstenot LU HZF.
Ojārs Lāms: Kādu laiku veicu sīka ierēdņa funkcijas – biju nodaļas vadītājs un programmas direktors. Sākot šo darbu, likās, ka, sastopoties ar kādām nepilnībām, vajadzēs tik par to informēt augstāku administrāciju un nepilnības tiks novērstas. Atmošanās bija nepatīkama. Atmiņā palikušas neskaitāmas tikšanās ar dažāda līmeņa vadītājiem, no kurām sapratu tikai vienu – viņi saņem pamatīgu un stabilu atalgojumu, lai stāvētu netaisnas feodālas sistēmas sardzē. Jā, ir bijušas skaistas runas, varbūt atbalstīti kādi atsevišķi projekti ar publicitātes potenciālu, bet latvistikas ikdienas studiju un pētniecības darbs nav ticis nodrošināts stabilā, pietiekamā un perspektīvā veidā.
Māra Grudule: LU pastāv atšķirības atalgojumā līdzīga darba veikšanai starp fakultātēm. Ja vienā auditorijā ir divu fakultāšu studenti, katra no fakultātēm par nodarbību maksā atšķirīgi. Sistemātiski tiek mazināts konkrētam darbam paredzēto stundu skaits, t.sk. lekciju gatavošanai, studentu konsultēšanai, kontroldarbu labošanai, darbam ar doktorantiem līdz promocijai u.tml. Pilnas slodzes tenūrprofesūra augstas raudzes nozares profesoriem ir lieliska ideja, bet pagaidām nav risinājuma tenūrprofesora atalgojuma samēram ar profesora u.c. amatā ievēlētiem nozares profesionāļiem, kuru darbs pēc pašreizējās slodžu rēķināšanas sistēmas pilnā slodzē ir teju neiespējams.
Ieva Kalniņa: Kaut kādas jaunas vēsmas ir Izglītības un zinātnes ministrijas iecerēs, bet es tiešām uzskatu, ka Latvijas Universitātē Latvistikas (bakalaura) un Latviešu valodas, literatūras un kultūras studijas (maģistra) programmām, kā arī līdzīgām programmām Liepājā un Daugavpilī ir jāpiešķir lielāks izmaksas koeficients (1 vietā 1,5?), jo studiju izmaksas palielinās saistībā ar studentu prasībām un ieviešot digitālās humanitārās zinātnes. Citu valodu filoloģija var attīstīties arī ārvalstīs (piem., Apvienotajā Karalistē, Vācijā, Spānijā, Francijā, Somijā), bet latviešu… LU lēnām, lēnām top Rakstu māja, zīmīgi lēni – tur būs jaunā Humanitāro zinātņu fakultāte. Būs kādas izmaiņas LU finansējumā un pārvaldē, bet…
Ojārs Lāms: Kopsavelkot tomēr ar skumjām un pašnožēlu jāsaka, ka mēs, tie, kas gadu desmitus esam strādājuši akadēmiskajā vidē latvistikas jomā, paši lielā mērā esam vainojami pie nelabvēlīgas situācijas, ar kuru dažādu iemeslu dēļ esam samierinājušies gadu desmitu garumā, kopā novecojot toksiskos darba apstākļos, bet jaunā paaudze to nepieņem un, cerams, arī vairs nepieņems (Kangara spļāviena fenomens gan arī jau vienmēr paliek aktuāls). Pats par sevi gan varu teikt, ka esmu lecis acīs priekšniecībai uz nebēdu, bet mainīt neko neesmu spējis, tikai iemantojis riebīga, netīra un ļauna cilvēka reputāciju. Un, kā nu ne, vienmēr tika uzkultas uz augšu nepatīkamas duļķes! Dzintara Soduma romānā Savai valstij audzināts viena no varonēm ļaudis šķiro “skaidros ļaudīs un neskaidros ļaudīs”. Šķiet, ka mēs, vecā paaudze, kas nāk no padomju laika piemērošanās un pakļaušanās, kādreizējie pionieri un komjaunieši, arī padomju zaldāti, esam tie neskaidrie ļaudis. Un vēl cita runa būtu par kompartijas biedru, čekistu, čekas ziņotāju klātbūtni akadēmiskās dzīves organizācijā, kas ir faktors, kura ietekme, visticamāk, bijusi postoša. Bet, kā lai mēs tiekam pie tiem skaidrajiem jeb vienkārši jaunajiem ļaudīm, ja viņi bēg, krustus nemetot.
Komentāri (5)
Sskaisle 22.01.2024. 19.11
esmu visai skeptiska – no vienas puses es saprotu – nav normāli , ja augstskolas pasniedzējam alga ir 1119 eur, bet IZM ierēdnei – skolu tīkla slēgšanas organizētājai alga – 6-7 tkt eur mēnesī. Tas nav normāli! Tā ir nenormāla netaisnība!
Bet – kāda jēga no jūsu – HZF pastāvēšanas, ja esat tik klusi, tik nemanāmi, tik nespejīgi?! Proti – mani var uzskatīt par anitlatgalieti , bet tas nav normāli, kas notiek ar latgaļu šovinismu – valsts sabiedriskie mediji īsteno Latvijas sabiedrības šķelšanu apgalvojot , ka pastāv tāda latgaļu valoda un latgaļu tauta. Kopš kura laika, kas ir šī pēkšņi nez no kurienes uzradusies latgaļu tauta? Kāpēc valonieki HZF par to klusē?
Lūk, lasu – https://dialekti.lu.lv/ – ka būtu tāda latgaļu valoda – nav ne vārda.
Valstī naudas pietiek tikai bagātniekiem – valsts un pašvaldības uztur privātskolas – tur nauda nedrīkst pietrūkt, apmaksā bagātniekiem kredītus, algas pielikumus, komandējumus – nu vispār – ja esi ticis tai amatpersonu un politiķu vilcienā, tad dzīve ir izdevusies, ja nē – nu tad ir tā, kā tas šobrīd ir – nabadziba dzen izmisumā’;
Citiem vārdiem – es atbalstītu finansējuma palielināšanu HZF , jautājums – kāda jēga, ja jūs nemaz nedzird, ja nespējat iestāties par sabiedrības izglītošanu, informēšanu, par patiesības pretstāvēšanu politiķu šķeltnieciskajai sabiedrības sarīdīšanai
0
Zane199404 22.01.2024. 14.46
Laikā, kad Latvija ir viena no Eiropas nabadzīgākajām valstīm (bet tas laikam nevienu neuztrauc), un laikā, kad mākslīgais intelekts tūlīt apgriezīs visu kājām gaisā, tiek raudāts par to, lai piešķirtu naudu humanitārajām zinātnēm…nē, nu, nopietni? Mums vajag industriju un eksaktās zinātnes, lai izvilktu šo valsti no ļoti dziļās bedres, nevis pastalas un tautasdziesmas. Tas, ka jūs tur akadēmiskajā vidē vārāties kopā vienā sulā un dziļi apgaroti analizējiet burtu skaitu katrā tautasdziesmas rindiņā (saucot to par zinātni), diemžēl, pilnīgi neko nedod nevienam ārpus tā burbuļa.. to var darīt hobija līmenī, bet ne jau sūkt naudu no valsts.
1
Kārlis Mārtiņš Auce > Zane199404 23.01.2024. 11.43
Man ir valodnieka izglītība un ir palaimējies studēt divās ārzemju universitātēs ar kvalitīvu mācībspēku, kā arī šajā nelaimīgajā valsts kantorī. Nevajag projicēt savas švakās zināšanas uz ekspertiem par lauku, kur pašam nav nojausmas, kas notiek, t.i., ja tālāk par burtiņu skaitīšanu iztēle nevelk, nevajag pieņemt, ka nekas cits neeksistē. Valsts labklājība nesastāv tikai no materiālām lietām, ja tā būtu, tad, sekojot brīvajam tirgum, varam masveidā pārcelties citur, kur vairāk maksā.
Daži piemēri ar sfērām konkrēti valodniecībā, kas uzlabotu valsts labklājību, ja tām būtu vairāk finansējuma(manuprāt)
-latviešu valodas mācibu metodoloģijas uzlabošana krievvalodīgajiem VISĀS vecuma grupās
-sociolingvistiskie pētījumi par valodas lietojumu tais pašās grupās, kā arī reāli priekšlikumi tam, kā pozitīvi aicināt runāt latviski, nevis tipiskajā latviešu pasīvi agresīvajā manierē
-tīri valodas prestiža celšana ar kvalitatīvu saturu (kāda jēga citiem šo valodu mācīties, ja no ārpuses tā bieži izskatās mirusi?)
-kaut ko tu internetā esi izlasījis, ir tāds mākslīgais intelekts, jā, izrādās tur arī valodnieki strādā, ja HZF pasniegtu statistiku un matemātiku + ievadu programmēšanā, ar šo vilni arī Latvija kaut ko iegūt varētu
-vispārēja svešvalodu zināšanu līmeņa celšana, citām universitātēm eksistē tāda institūcija kā svešvalodu centrs, kurā principā visi interesenti no jebkuras fakultātes var mācīties sev vēlamo valodu, jo pieņemsim inženieris ar labām vācu valodas zināšanām ir daudz vērtīgāks. Kaut kas tāds būtu brīnišķīgi Latvijā.
Tas tā fiksi man ienāk prātā. Es domāju ir vērts nenorakstīt pavisam sfēru par kuru nav pašam dižas nojausmas. Kā arī padomāt, no kurienes nāk šis naratīvs, ka humanitārās zinātnes nav vērts finansēt.
1
Uldis.M42 > Kārlis Mārtiņš Auce 23.01.2024. 15.32
Kad latvieši bija Arāja un Kalēja tauta, tā Latviju no pilnībā izpostītas un izlaupītas Koļana II Asiņainā sarīkotā WWI 20 gadu laikā pataisīja par vidēji atīstītu Eiropas valsti ar procentuāli lielāko studentu skaitu pasaulē visātrāk augošo ekonomiku Eiropā.
0
lindab456 22.01.2024. 13.41
Paldies par rakstu un atklāto un paškritisko ieskatu problemātikā, kas ir plašāka par procesiem LU HZF!
Var jau cerēt, ka lietas pašas no sevis atrisināsies, bet šodiena ir tāda, kādu mēs to veidojām vakar.
Tika minēta vecās profesūras nesavtīga pašatdeve un atbildība, ir zināmi profesionālās ētikas principi, kas prasa dalīties ar zināšanām, izglītot sabiedrību. Būtu interesanti saprast vai šie principi ir iesakņojušies un ir aktuāli arī jaunajai paaudzei?
0