Pēdējos gados Latvija ir saskarusies ar vēl nebijušiem vai sen nepieredzētiem izaicinājumiem – Covid-19 pandēmija, Krievijas izraisītais karš Ukrainā, strauji pieaugušās energoresursu cenas un augstā inflācija. Šie satricinājumi ir būtiski palielinājuši arī valsts budžeta izdevumus – papildu atbalsts iedzīvotājiem un uzņēmumiem, humanitārā un militārā palīdzība Ukrainai, aizsardzības kapacitātes stiprināšana. Šādā situācijā nav iespējams finansēt visus papildu izdevumus ar budžeta ieņēmumiem – veidojas budžeta deficīts. Savukārt budžeta deficīts tiek segts, aizņemoties un attiecīgi palielinot valsts budžeta parādu[1].
Lai arī Latvijas valsts parāds pēc Eurostat datiem 2022. gadā joprojām bija vairāk nekā divas reizes mazāks kā vidēji Eiropas Savienībā (ES) – 40,8% no iekšzemes kopprodukta (IKP) un Latvijas parāda ilgtspēja atbilstoši Eiropas Komisijas Parāda ilgtspējas ziņojumam nav apdraudēta, tomēr rodas jautājums, vai esošais parāda līmenis ir optimāls?
Vai ar augstāku vai zemāku parāda līmeni būtu iespējams Latvijas iedzīvotājiem nodrošināt augstāku labklājības līmeni?
Šie ir komplicēti jautājumi, un atbildes uz tiem ir atkarīgas no vairākiem faktoriem. Pirmkārt, jāapzinās spēles noteikumi jeb normatīvā bāze, kas regulē valsts iespējas dzīvot ārpus saviem budžeta līdzekļiem. To, cik lielu deficītu un parādu var plānot Latvijas budžetā, nosaka gan Fiskālās disciplīnas likums (FDL), gan Stabilitātes un izaugsmes pakta (SIP) nosacījumi. FDL un SIP ir atrunāts, ka parāds nedrīkst pārsniegt 60% no IKP. Tā kā Latvijas parāds ir būtiski zem noteiktās atsauces vērtības, tad šo kritēriju izpildīt ir vienkārši. Sarežģītāk ir ar budžeta deficīta nosacījumu. FDL un SIP ir noteiktas dažādas budžeta strukturālās bilances[2] atsauces vērtības, no kurām stingrākā ir noteikta FDL. Tā paredz, ka budžeta strukturālais deficīts nedrīkst pārsniegt 0,5% no IKP.
Taču 2022. gada 9. novembrī Eiropas Komisija publicēja paziņojumu par ES ekonomikas pārvaldības ietvara reformu un 2023. gada 26. aprīlī tika publicēti trīs tiesību aktu priekšlikumi, kuru mērķi ir padarīt ekonomikas pārvaldību vienkāršāku, tostarp atteikties no strukturālās bilances nosacījuma, palielināt valstu atbildību un citi. Tātad spēles noteikumi mainīsies un uzsvars tiks likts uz valstu atbildību. Tiks saglabāta Māstrihtas līgumā noteiktā parāda atsauces vērtība 60% no IKP un nominālā budžeta deficīta atsauces vērtība 3% no IKP. Valsts pārziņā būs veidot budžeta politiku, kas nodrošinās, ka budžeta deficīts un parāds nepārsniedz atsauces vērtības. Lai nodrošinātu, ka sagatavotais budžets atbilst iepriekš minētajām atsauces vērtībām, Eiropas Komisija noteiks valstīm tehnisko trajektoriju vai tehnisko informāciju, kas balstīsies uz parāda ilgtspējas analīzi[3]. Tieši parāda ilgtspējas analīze kalpos par vienu no galvenajiem analītiskajiem rīkiem, nosakot iespējamos budžeta deficīta un parāda ierobežojumus.
Otrkārt, jānovērtē, cik izdevīga ir aizņemšanās jeb cik valstij būs jāmaksā par parāda apkalpošanu. Ja vēl 2021. gada martā Valsts kase emitēja eiroobligācijas 1,25 miljardu eiro apmērā ar ienesīgumu 0,105%, tad 2023. gada jūlijā eiroobligācijas 750 miljonu eiro apmērā tika emitētas ar 3,910% ienesīgumu. Tik straujas izmaiņas ir saistītas ar monetārās politikas izmaiņām. Kopš finanšu krīzes Eiropas Centrālā banka ir samazinājusi procentu likmes, izņemot nelielu procentu likmju pieaugumu 2011. gadā. Taču 2022. gadā, inflācijai sasniedzot nepieredzēti augstu līmeni kopš iepriekšējā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem, Eiropas Centrālā banka ir sākusi procentu likmju celšanu, kas atspoguļojas arī parāda apkalpošanas izmaksās. Vai brīdī, kad procentu likmes aug, valsts budžeta deficīts jāsamazina, nodrošinot atbalstu tikai tiem iedzīvotājiem un uzņēmumiem, kuriem tas visvairāk ir nepieciešams? Jā, tādējādi papildus nodrošinot atbalstu arī monetārajai politikai cīņā ar inflāciju. Runājot par parāda apkalpošanas izmaksām, jāpievērš uzmanība, ka tās nosaka ne tikai pastāvošās makro tendences, bet arī finanšu tirgus pārliecība par valsts spējām segt savas saistības. Svarīgi rūpēties, lai valsts saglabā augstu kredītreitingu, tādējādi nodrošinot izdevīgus nosacījumus aizņemoties.
Treškārt, jānovērtē, vai budžeta deficīta finansētie pasākumi nodrošina ilgtermiņa izaugsmi un neapdraud publisko finanšu ilgtspēju. No vienas puses, zinātniskajā literatūrā ir secināts, ka efektīvi izmantots parāda finansējums var nodrošināt papildu ekonomisko izaugsmi, taču, no otras puses, pārmērīgs budžeta parāds var negatīvi ietekmēt ekonomisko izaugsmi. Lai arī par precīzu valsts parāda līmeni, kas būtu uzskatāms par pārmērīgu, akadēmiķu rindās vienprātības nav, taču tas varētu būt robežās no 80% līdz 100% no IKP.
Latvijas parāds ir būtiski zem zinātniskajā literatūrā noteiktā līmeņa. Vai tas nozīmē, ka Latvijas parāds var divkāršoties, līdz tas negatīvi ietekmēs ekonomisko izaugsmi? Šādas pārliecības nav. Jāņem vērā valsts specifiskie riski – maza, atvērta ekonomika, ģeogrāfiskā atrašanās vieta un citi.
Meklējot optimālo parāda līmeni, nedrīkst aizmirst arī par sabiedrības novecošanos. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem Latvijā iedzīvotāju īpatsvars vecumā virs 65 gadiem 2000. gadā bija 14,8%, savukārt 2020. gadā tas jau sasniedza 20,5%. Eiropas Komisija kārtējā Novecošanas ziņojumā ir sniegusi ilgtermiņa demogrāfiskās prognozes, atbilstoši kurām iedzīvotāju skaits vecumā virs 65 gadiem 2070. gadā sasniegs 31,8%. Iedzīvotāju novecošanās, bez šaubām, ietekmēs arī valsts budžetu. Sagaidāms, ka pieaugs gan ar veselības aprūpi saistītie izdevumi, gan izdevumi vecuma pensijām.
Ar parādu saistītie jautājumi ir ārkārtīgi sarežģīti, taču lielākā vai mazākā mērā ietekmē katru no mums. Lai aktualizētu un informētu plašāku sabiedrību par ar valsts parādu saistītajiem jautājumiem, Finanšu ministrija 2023. gada 7. septembrī rīko konferenci Valsts parāda attīstība: optimālo līmeni meklējot, kurā eksperti no Eiropas Fiskālās padomes, Eiropas Komisijas, Latvijas Bankas, Eiropas Centrālas bankas, kredītreitinga aģentūras un Labklājības ministrijas diskutēs par rakstā minētajiem un citiem saistītajiem jautājumiem.
Papildu informācija par konferenci ir pieejama Finanšu ministrijas mājaslapā.
Interesentus aicinām reģistrēties konferencei šeit.
Autors ir Finanšu ministrijas Fiskālās politikas departamenta vecākais eksperts
[1] Vispārējās valdības budžeta deficīts un parāds atbilstoši Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēmas definīcijai.
[2] Budžeta ieņēmumu un izdevumu starpība, no kuras tiek izslēgta ieņēmumu un izdevumu daļa, kas radusies ekonomisko svārstību rezultātā, kā arī vienreizējie ieņēmumi un izdevumi, kas radušies neatkarīgi no valdības rīcības.
[3] Eiropas Komisija izmanto parāda ilgtspējas analīzi, sagatavojot savus ziņojumus – Debt Sustainability Monitor 2022, Fiscal Sustainability Report 2021.
Pagaidām nav neviena komentāra