Ugunsgrēki

Gaiss ir kodīgi biezs, un pilsētu klāj spocīga, blāva gaisma, jo saule debesīs izskatās pēc dziestošas cigaretes oglītes. Šāda apokaliptiska aina mani sagaida Ņujorkā. Taču drīz vien izrādās, ka Kanādā degošo mežu smogs nav vienīgā nelaime, kas piemeklējusi Amerikas austrumkrastu. Zemāk Floridā aizsvilusies sevišķi bīstama politiskā viela, un šīs uguņošanas sekas var plesties arī pāri Eiropai un visai pasaulei.

Nupat eksprezidents un populārākais republikāņu kandidāts Donalds Tramps ticis pie kriminālapsūdzības — jau otrās dažu mēnešu laikā! Cietums vai prezidenta krēsls? Varbūt abi? Diemžēl nākamā prezidenta vēlēšanu kampaņa ir sasniegusi neticami grotesku stadiju, kurā jāuzdod šie jautājumi gluži kā no kinoscenārija vai kādas banānu republikas.

Lieta ir nopietna, Trampam būs jāatbild tiesā par to, ka viņš pēc prezidentūras beigām ne tikai pretlikumīgi paturēja simtiem slepenu dokumentu, bet vēlāk traucēja likumsargiem tos atgūt, liekot papīrus paslēpt vai iznīcināt. Beigu galā FIB nācās kratīt viņa Floridas villu, un slepeni militārie dokumenti tur atradās viegli pieejamās vietās, ieskaitot tualeti. 

Tomēr daudzu vēlētāju acīs apsūdzības nevis sašķoba Trampa reputāciju, bet gan saliedē elka atbalstam. Tikko īpaši izcēlās Arizonas štata caurkritusī gubernatora kandidāte, kas paziņoja — lai tiktu pie Trampa, prokuroriem būšot darīšana vispirms ar viņu un vēl 75 miljoniem līdzīgi domājošu amerikāņu, starp kuriem daudzi ir bruņoti. Redzēt šo agresīvo un pret faktiem aklo politisko degsmi lielā sabiedrības daļā ir baisi — šis smogs neizvējos kā ugunsgrēka dūmi.

Reklāma

Līdzīgi raksti

Vīrišķības sāpe

Nesen klausījos raidierakstu, kurā intervētājs uzdeva jautājumu — kāds ir laimīgs cilvēks? Nav viegli uzreiz atbildēt, vai ne? Jāpadomā. Turklāt jautājums it kā jau paredz, ka atbildei jāattiecas uz visiem cilvēkiem. Kaut labi zinām, ka esam ne tikai līdzīgi, bet arī atšķirīgi.

Pamati un mēsli

Neatkarības svētki aizvadīti, un ir sajūta, ka esmu sasildījusies! Skaistu brīžu bija daudz, bet sirsnīgākā sajūta pārņēma jau pirms 18. novembra. Laukos. Dziedot valsts himnu Vecpiebalgas kultūras namā pēc ražena svētku koncerta, kur tautiskos rakstus izdejoja ķipari un seniori, bet noslēgumā visi kopā vienojāmies senajā tautas lūgšanā. Latvijas stipro pamatu sajūta reizēm šķiet pazudusi lielpilsētas anonīmajā pulsā vai soctīklu troksnī, bet to var tik skaidri sajust mazākās kopienās, kur paaudzes turas cieši blakus kā ķēdes gredzenu vijums. Visiem pārkarsušajiem prātiem vērts aizbraukt uz laukiem sazemēties! Piedevās būs svaigs gaiss un plašs apvārsnis.Varbūt izbrauciens u

Jā, es arī!

Atmodas laikā uz skolas dienasgrāmatas vāka uzlipināju Brīvības pieminekļa bildi — atceros skaisti zilo debesu fonu, kas priecēja visu gadu, arī apmākušās dienās. Bet galvenais iemesls, protams, bija milzīgās cerības atgūt Latvijas valsti. Dzīvojot Madonā, uz Rīgu braukt nesanāca bieži, bet bilde uz dienasgrāmatas ļāva Brīvības pieminekli redzēt ik dienu. Man tas bija svarīgi. Toreiz pat nenojautu, ka pēc daudziem gadiem — laikā, kad pieminekli ieskaus remonta sastatnes — man laimēsies uzkāpt līdz pašai augšai un ielūkoties Brīvības statujas sejā, kas tuvumā izskatās tik dīvaini neproporcionāla…Šajā novembrī mūsu

Nebaidies, man pašam bail

Aizņēmos slejas virsrakstu no sava vectēva. Tā viņš man bērnībā jokojot teica. Tomēr, domājot par naudu, diemžēl šajā jokā ir arī daļa patiesības. Lai gan īstenas labklājības pamatā ir gan uzcītīgs darbs un savu talantu apzināšanās, gan veiksme, nozīme ir arī mūsu attieksmei pret naudu. Lasot šī žurnāla rakstus, pie tā nonācu atkal un atkal.Pre

Jaunākajā žurnālā