Ilustratīvs attēls
Ikdienā strādājot ar ģimenēm, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām, ātri vien kļūst skaidrs, ka vecāki nereti ir nepārtrauktā cīņas stāvoklī. Sabiedrības attieksme un atbalsta iespēju trūkums nostiprina vecākos pārliecību, ka vietu zem saules savam bērnam var panākt tikai ar smagu cīņu. Trīs gadu laikā esmu secinājusi, ka, ikdienā nestrādājot ar šiem bērniem, ir grūti izprast viņu un vecāku patiesās vajadzības, un ir viegli ieņemt pozīciju – uz mani tas neattiecas. Taču patiesībā tas attiecas uz visiem mums. Vienlaikus priecē fakts, ka bērni un jaunieši nereti ir daudz saprotošāki, pieņemošāki un atvērtāki, kas ļauj cerēt – nākotnē dzīvosim daudz iekļaujošākā sabiedrībā.
Ikviens bērns ir svarīgs
Piedāvājot mākslas, mūzikas un sporta nodarbības bērniem ar īpašām vajadzībām, organizējam tās skolas telpās. Tas nozīmē, ka ikdienā skolēni redz un tiekas ar īpašajiem bērniem un otrādi. Katrai vecuma grupai atbilstošā veidā tiek skaidrots, ka bērni mēdz būt dažādi, arī tādi, kuriem nepieciešams lielāks atbalsts un palīdzība, kuriem ir grūti koncentrēties vai mācīties u.tml. Jo vairāk runājam par to, jo vairāk redzam, ka bērni ir saprotoši un atvērti, gatavi ieklausīties. Protams, ir bērni un jaunieši ar vieglākām un smagākām diagnozēm, dažāda līmeņa mācīšanās traucējumiem u.tml., taču mūsu galvenais uzdevums ir parādīt, ka ikviens no viņiem ir svarīgs un spēj kaut ko sasniegt.
Māksla, mūzika un sports palīdz bērniem un sabiedrībai kopumā
Māksla, mūzika un sports ir ļoti pateicīgs formāts, lai sekmētu sabiedrības izpratni par īpašajiem bērniem, bet viņiem pašiem un viņu vecākiem parādītu, ka viņi spēj daudz ko tādu, par ko pat nenojaušam. Pateicoties finanšu institūcijas Altum atbalstam, spējām iegādāties dažādus mūzikas instrumentus un sporta inventāru, kas bērniem sniedz ļoti plašas iespējas. Arī pedagogi nodarbības var padarīt ļoti dažādas un aizraujošas, sekmējot bērnu interesi un gatavību līdzdarboties.
Noteikti arī pedagogu loma ir ārkārtīgi būtiska. Darbs, uzmanība un individuāla pieeja spēj panākt lieliskus rezultātus. Ja bērniem ir problēmas koncentrēties, viegli autiskā spektra traucējumi u.tml., pateicoties pedagogiem, kuri izprot situāciju, bērns var veiksmīgi iekļauties arī parastā klasē. Ja redzam, ka bērnam ir grūti nosēdēt mierīgi visu stundu, meklējam dažādus risinājumus – dziedāšanas vietā uzticam diriģēšanas pienākumus vai, piemēram, kamēr citi bērni glezno, aicinām palīdzēt ar otu mazgāšanu un citām lietām, kas prasa lielāku aktivitāti. Tādā veidā ikviens bērns piedalās procesā, jūtas iesaistīts un vajadzīgs. Nenoliedzami, šiem bērniem vajag vairāk laika un uzmanības, tomēr tiklīdz tas tiek nodrošināts, rezultāti neizpaliek.
Sabiedrība ilgstoši ir noraidījusi īpašos bērnus
Manuprāt, skolām un sabiedrībai kopumā būtu jārada visi apstākļi, lai īpašo bērnu vecāki nejustu vajadzību būt nepārtrauktā kara stāvoklī. Ir jādara viss, lai vecāki apzinātos – īpašas vajadzības bērnam nav nekas slikts, jo ir dažādi veidi, kā var iesaistīties mācībās. Sabiedrība ilgstoši ir noraidījusi īpašos bērnus un vecākos tas ir izraisījis šo aizsargsistēmu, kas izpaužas kā noliegums, bērna īpašo vajadzību slēpšana u.tml. Ja vecāki, piedzimstot īpašajam bērnam, dodas mājās bez skaidra plāna, ko un kā darīt, ja viņi pirmo reizi saņem rehabilitācijas iespēju, kad bērnam ir jau desmit gadi, nav jābrīnās par viņu nostāju un reakciju daudzās dzīves situācijās. Vecāki automātiski ieslēdz cīņas režīmu, lai izcīnītu savam bērnam vietu zem saules, taču ideālā pasaulē nebūtu jābaidās no nosodījuma.
Īpašas klases bērniem, kuriem ir mācīšanās grūtības vai cita veida traucējumi, parastajās skolās ir prakse, kas tiek īstenota daudzviet pasaulē. Šādās klasēs ir mazāks skolēnu skaits, papildus pedagogi, atšķirīgs mācību saturs un ritms, tomēr tā ir daļa no skolas, apliecinot, ka arī īpašie bērni ir daļa no mūsu sabiedrības. Tas palīdz arī citiem bērniem izprast situāciju un kopumā veido iekļaujošāku sabiedrību.
Autore ir mākslu skolas Kultūras Patnis direktore, sociālā uzņēmuma Brāļi un māsas vadītāja
