1997.gada 6.decembrī Rīgas vēsturiskais centrs tika iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Pirmo reizi Rīgas centra iespējama iekļaušana UNESCO pasaules mantojuma sarakstā tika apspriesta 1993.gada 27.oktobrī, kad Latvija organizēja starptautisku konferenci “Rīgas centrs – pilsētbūvniecības piemineklis”. Konferencē tika pieņemta rezolūcija, kurā tika rekomendēts Rīgas vēsturisko centru virzīt iekļaušanai Pasaules mantojuma sarakstā. Tālāku jautājuma virzīšanu uzņēmās UNESCO Latvijas nacionālā komisija.
Aktīvai rīcībai kavējoties, Latvijas pilnvarotā vēstniece Francijā Aina Nagobads Ābola aicināja dokumentācijas gatavošanu uzņemties Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai (tagad – Nacionālajai kultūras mantojuma pārvaldei). Lai risināšanā aktīvāk iesaistītu Rīgas pilsētu, inspekcijas vadība lūdza Rīgas domes priekšsēdētāju Māri Purgaili veidot starpinstitucionālu darba grupu. Rīkojums par darba grupas izveidošanu tika parakstīts 1995. gada 28.dacembrī. Jau 29.dacembrī inspekcija nosūtīja vēstuli Latvijas vēstniecībai Francijā par Latvijas objektiem UNESCO Pasaules mantojuma kandidātu sarakstam, kā arī panāca, lai vēstules par Rīgas statusu UNESCO Pasaules mantojuma centram vienlaicīgi tiek nosūtītas no Rīgas domes un Kultūras ministrijas. 1996.gada 15.janvārī no vēstniecības tika saņemta informācija, ka UNESCO Pasaules mantojuma centrs pieteiktos objektus ir pieņēmis. Pavisam drīz – jau 1996.gada 27.jūnijā Kultūras ministrs parakstīja inspekcijas un Rīgas domes Arhitektūras pārvaldes kopīgi sagatavoto dokumentāciju Rīgas vēsturiskā centra iekļaušanai UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Atbildīgo darbu izdevās paveikt ātri – tikai pusgada laikā un 28.jūnijā Valsts prezidents Guntis Ulmanis parakstīja vēstuli UNESCO Pasaules mantojuma centram.
Lai UNESCO izvērtētu Rīgas vēsturiskā centra iekļaušanas iespēju Pasaules mantojuma sarakstā, bija nepieciešama ICOMOS ekspertīze. No 1996.gada 30.septembra līdz 3.oktobrim inspekcija organizēja ICOMOS eksperta Dr. Henrry Cleere vizīti Rīgā, lai arī tikai 1997.gada 17.februārī Saeima ratificēja un ar 26.februāra likumu izsludināja UNESCO konvenciju par pasaules mantojuma aizsardzību. 1997.gada martā Pasaules mantojuma centrs izvērtēja Rīgas vēsturiskā centra iespējamo iekļaušanu UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. 1997.gada laikā saistībā ar Rīgas vēsturiskā centra iekļaušanu UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā inspekcija organizēja un uzņēma Latvijā 11 starptautisko institūciju ekspertu misijas. Tāds starptautisko ekspertu apmeklējums kultūras mantojuma jomā Latvijā vēl nebija pieredzēts. UNESCO, Eiropas Padome, Norvēģija, Francija un citas valstis izrādīja dziļu interesi par Rīgas centra vērtībām.
1997.gadā no 1. līdz 6.decembrim Neapolē Itālijā notika UNESCO Pasaules mantojuma komitejas 21.sesija, kurā Rīgas vēsturiskais centrs ieguva UNESCO Pasaules mantojuma statusu.
1998.gada 11.februārī UNESCO Pasaules mantojuma centra direktora Bernarda fon Drostes vizītes Latvijā laikā, oficiālā ceremonijā Latvijas Ministru prezidentam tika pasniegts dokuments, kas apliecina Rīgas vēsturiskā centra iekļaušanu UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. 1998.gada 20.februārī inspekcija organizēja sanāksmi, kur, piedaloties pārstāvjiem no Kultūras ministrijas, Rīgas domes, Eiropas Padomes, inspekcijas, kā arī citām ieinteresētām institūcijām, tika pieņemta programma Rīgas vēsturiskā centra, kā Pasaules mantojuma objekta, sakārtošanai. Minēto programmu apstiprināja Kultūras ministre Ramona Umblija. 1998.gada 29.jūnijā UNESCO ģenerāldirektora Frederiko Mayora vizītes laikā Doma laukumā tika atklāta informatīva zīme “Rīgas vēsturiskais centrs – UNESCO Pasaules mantojuma saraksta objekts”.
Rīga ir dzīva Eiropas vēstures ilustrācija. Cauri gadsimtiem Rīga bijusi dažādu nozīmīgu notikumu un Eiropas tautu satikšanās krustpunkts.
Līdz pat šai dienai Latvijas valsts galvaspilsēta glabā pierādījumus par Rietumu un Ziemeļeiropas ietekmi uz tās vēsturisko attīstību, robežām starp Rietumiem un Austrumiem, kā arī par tirdzniecības un kultūras ceļu krustošanos. Rīgas arhitektūrā un vēsturiskā centra plānojumā saskatāma dažādu Eiropas nāciju ietekme. Kārtu pēc kārtas Rīgas vēsturiskais centrs atklāj ap Baltijas jūru izvietojušos valstu vēstures pavedienus.
Rīgas dabas un kultūrvēsturisko vērtību klāstā apjomīgākais un nozīmīgākais elements ir Daugavas telpa. Upes loma līdz pat 20. gadsimta sākumam, kad Vecrīgas krastmalā piestāja kuģi, gan saimnieciski, gan vizuāli ir bijusi visnozīmīgākā. Rīgas ģeogrāfiskā un topogrāfiskā situācija piešķir tai individualitāti, bet viduslaiku celtnes un šaurā ielas telpa – senatnīgumu. Arheoloģiskie slāņi glabā senākās liecības par Rīgas pilsētas izcelšanos, apdzīvotību un arhitektūru.
Jau 13. gs. vidū būtībā bija izveidojies Vecrīgas raksturīgais ielu tīkls un svarīgākās arhitektoniskās dominantes ar tām pakārtotu apbūvi. No 13. līdz 15. gadsimtam Rīga bija viena no Hanzas savienības pilsētām. Pilsētas uzbūve tās viduslaiku centrā atspoguļo labklājību, kaut arī lielāko daļu no agrīnajām ēkām iznīcinājusi uguns un kari. 17. gadsimtā Rīga kļuva par nozīmīgu zviedru provinces pilsētu, bet 19. gadsimtā par aktīvu starptautisku ekonomiskās attīstības centru. Tāpēc būtiskākās pilsētbūvnieciskās pārmaiņas ir notikušas tieši šajā laikā.
Visbeidzot 20. gadsimtā Rīga sasniedz jūgendstila metropoles statusu. Eiropā nav Rīgai līdzvērtīgu pilsētu jūgendstila ēku daudzuma, koncentrācijas un mākslinieciskās kvalitātes ziņā. Jūgendstila ēkas veido gandrīz trešo daļu no visas centra apbūves, tās pilsētas telpā ir viegli pamanīt, jo izceļas ar dekoratīvu un izteiksmīgu apdari – saspringtu līniju vijumiem, eksotisku augu motīviem, maskām, dzīvu vai fantastisku būtņu ciļņiem, kā arī pavisam vienkāršu ģeometrisku formu atveidojumiem, kas rada īpašu Rīgas noskaņu. Šī stila arhitektoniskās kvalitātes būtība ir savam laikam jauna domāšana, kas izpaužas arī ērtā telpu izkārtojumā, racionālā būvmateriālu un konstruktīvo risinājumu lietojumā, kas viss ir orientēts uz cilvēka dzīves estētisko kvalitāti. Jūgendstils Rīgā sakausējis vienā veselumā gandrīz visus vizuālo mākslu veidus. Ievērības cienīgu mantojumu Rīgai atstājis arī 20. gadsimta 20. gadu otrās puses un 30. gadu funkcionālisms. Atsevišķās tā laika celtnēs var saskatīt arī Art deco iezīmes. Padomju laiks Rīgas centrā ienesa būtiskas pārmaiņas un svešas noskaņas, bieži zaudējot arhitektūras realizācijas kvalitāti un iegūstot diktētu pārspīlētas pilsētvides mērogu. Tomēr pateicoties atsevišķiem ietekmīgiem speciālistiem – personībām, Rīga savu unikalitāti nepazaudēja, atstājot arī šā laika atsevišķus veiksmīgus vaibstus.
Rīgas semantika spilgti izpaužas vēsturiskā centra siluetā, kas visizteiktāk veido pilsētas koptēlu, mēroga, formu, horizontālo un vertikālo līniju attiecības, dabas un cilvēka veidotās vides saskaņu. Kopš 1544. gada, kad pirmoreiz tika publicēta Rīgas vēsturiskā centra panorāma un siluets, tā ir viena no vispazīstamākajām un vecākajām Rīgas vizītkartēm Eiropā.
Rīga ir zaļa pilsēta – parki, ielu un bulvāru apstādījumi un skvēri ir nozīmīga Rīgas centra vērtība, ko raksturo izcilu ainavu arhitektu un dārznieku radītā telpiskā plānojuma kompozīcija un īpatnējs augu sortiments. Publisko telpu akcentē izcila tēlniecības dominante – brīvības simbols. Rīga ir bagāta arī ar koka mantojumu. Pilsētas vēsturiskajā centrā aptuveni 10% no visas apbūves ir saglabājušās koka ēkas, kas pārstāv dažādus arhitektūras stilus. To izvietojums dod plašu priekšstatu par būvniecības pakāpenisko attīstību Rīgā.
Rīgas vēsturiskais centrs spilgti ilustrē Eiropas kultūru un vēsturi starpnacionālā dimensijā, popularizē Eiropas identitātes izpratni un nostiprina Eiropas pilsonisko apziņu. UNESCO Pasaules mantojuma komiteja ir atzinusi, ka Rīgas vēsturiskajam centram, ko veido samērā labi saglabājusies viduslaiku un vēlāko laiku pilsētas struktūra, ir ievērojama universāla vērtība un to rada viduslaiku apbūve, jūgendstila arhitektūras daudzums un kvalitāte, kurai līdzīgas nav citur pasaulē, kā arī 19. gadsimta koka arhitektūra.
Gadsimtu mijā, attīstoties ekonomiskajam spiedienam uz kultūras mantojumu, vairākas kultūrvēsturiskas vietas Latvijā kļuva apdraudētas. Izvērtās plašas diskusijas un domstarpības starp kultūras mantojuma sargātājiem un uzņēmējiem, kuri vēlējās iegūt ātru peļņu, ignorējot vides kvalitāti. Vislielākajam apdraudējumam tika pakļauts Rīgas vēsturiskais centrs. Jau 1989. gadā Rīgas domes vadība nāca klajā ar ideju nojaukt Okupācijas muzeja ēku, kas arī ir laikmeta liecība un vērtīga modernisma laika arhitektūra. Pēc plaša arhitektu sabiedrības protesta šo ideju izdevās noraidīt. Viens pēc otra parādījās jauni projekti, kas guva atbalstu Rīgas domē, bet pret kuriem no kultūras mantojuma saglabāšanas viedokļa iebilda inspekcija, Vides aizsardzības klubs, kultūrvēsturnieki un arhitekti. Lai radītu elementārus “spēles” noteikumus Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanai, neliela inspekcijas speciālistu grupa 2000. gadā veica detalizētu pilsētvides vērtību apsekošanu un izstrādāja Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības koncepciju Vīzija 2020. Jūtot, ka veiktie aizsardzības pasākumi nav pietiekoši efektīvi, 2002. gada decembrī tika organizēta starptautiska konference par tēmu “Rīgas vēsturiskā centra saglabāšana un attīstība”, kuras vadmotīvs bija “Attīstībā svarīgāka par naudu ir laba ideja”. Konferencē papildus mantojuma speciālistiem, pilsētplānotājiem, arhitektiem, uzņēmējiem, žurnālistiem un politiķiem piedalījās arī Eiropas Padomes un UNESCO speciālisti. Jautājumi par Rīgas vēsturisko centru arīdzan tika aktīvi atspoguļoti presē, informējot plašu sabiedrības loku.
Par spīti veiktajiem plašajiem pasākumiem Rīgas vēsturiskajā centrā turpinājās kultūras mantojuma saglabāšanas principu ignorēšana. Kā pēdējais piliens mantojuma speciālistu un lielas sabiedrības daļas apziņā nostrādāja 2002. gadā dotā zaļā gaisma augstbūves Ķīpsalas Saules akmens būvniecībai. 2003. gada 2. jūnijā UNESCO Pasaules mantojuma centra vizītes laikā, iepazīstoties ar situāciju, tika atzīts, ka augstbūves iecere apdraud Rīgas vēsturiskā centra integritāti. Ar šo brīdi un turpmākos septiņos gados UNESCO Pasaules mantojuma centrs un komiteja vairākkārt izteica aizrādījumus un pievērsa pastiprinātu uzmanību Rīgas centra pārmaiņu kvalitātei. Minētais pierādīja, ka Rīgas centra arhitektoniski telpiskās vides attīstības kvalitāte 2003. gadā bija apdraudēta.
Ņemot vērā UNESCO statusu, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija ierosināja speciāla Rīgas, kā pasaules mantojuma vietas, aizsardzības un attīstības likuma pieņemšanu. Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisija bija atsaucīga, īsā laika periodā notika likuma izstrāde un 2003. gada 14. aprīlī likums tika pieņemts. Jaunais likums paredzēja paaugstināt prasības kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanā, izveidoja atklātāku un pārskatāmāku lēmumu pieņemšanas procedūru, palielināja kultūras mantojuma nozares pilnvaras reaģēt un nepieļaut kultūrvēsturisku vērtību degradējošas darbības. Uzņēmēji, kuri palika neapmierināti, vērsās pie Valsts prezidenta ar lūgumu likumu neizsludināt un atgriezt Saeimā otrreizējai caurlūkošanai. Iebilstot pret likumā paredzētajām Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomes pilnvarām, kā arī pret prasību jaunbūvēm Rīgas vēsturiskajā centrā organizēt arhitektūras ideju konkursus, Valsts prezidents to nosūtīja Saeimai likuma otrreizējai caurlūkošanai. Uzņēmēju lūgums tika apmierināts, bet Saeima vēlreiz ar lielāku balsu vairākumu 2003. gada 29. maijā likumu pieņēma, izdarot atsevišķus precizējumus. Protestējot pret jauno likumu, Rīgas pašvaldība iesniedza prasību Satversmes tiesā, vēloties atcelt vairākas būtiskas normas, taču Satversmes tiesa, kā augstākā likumu izvērtēšanas institūcija, atstāja to spēkā.
Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likuma pieņemšanu var vērtēt kā gada svarīgāko notikumu kultūras mantojuma jomā Baltijas mērogā un būtisku attieksmes maiņas un kultūras vērtību izpratnes pagrieziena punktu Latvijā veselā desmitgadē.
Pēc likuma pieņemšanas ir sācies konstruktīvs Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības darbs, izveidota sadarbība starp visām atbildīgajām institūcijām, nodrošināta atklāta lēmumu izdiskutēšana un pieņemšana, vairāk iesaistīta sabiedrība, izstrādāts detalizēts saglabāšanas un attīstības plāns, novēstas tālākas kultūrvēsturisku vērtību degradējošas darbības. Rīgas attīstībai nozīmīgu jautājumu izvērtēšanā kopš 2003.gada notikušas 407 Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomes sēdes. Cīņa par kultūras mantojumu ir bijusi cīņa par cilvēka dzīves kvalitāti ilgtermiņā. Rīgā ir izdevies draudus uztvert kā izaicinājumu un tos pārvērst jaunā guvumā.
Rīgas sabiedrības intelektuālo spēku stiprina ar entuziasmu piepildīti, mūsdienu profesionālajā filozofijā smēlušies, kompetenti, kultūras mantojuma jomas specialisti, arhitekti, mākslinieki. Rīgas izaugsme nav apstājusies, pilsēta nemitīgi attīstas, vēsturiskās vērtības atļaujot papildināt arī ar kvalitatīvu mūsdienu arhitektūru un dizainu, kas veido jaunu mantojumu nākotnes sabiedrībai un raksturo mūsu laika cilvēka radošo garu un sabiedrības vitalitāti. Ir mainījusies attieksme pret kultūrvēsturiskām vērtībām. Rīgas dome un tās profesionālās institūcijas arvien vairāk meklē atbildīgus un radošus risinājumus pilsētvides kvalitatīvai attīstībai. Uzņēmējos ir modināta interese par telpiskās vides kvalitāti ilgtermiņā. Sabiedrība kļūst aktīvāka un uzstājīgāka cīņā pret nejēdzībām.
Rīgas arhitektūru, kultūrvēsturisko un dabas vērtību kopumu papildina ilgas un bagātas vēstures notikumi, pilsētas dzīves tradīcijas, sabiedrība, kas vienmēr lepojas ar savu pilsētu, kā arī izcilas personības zinātnē un kultūrā. Rīga ir pilsēta ar kultūras garšu, kas rada īpašas sajūtas. Rīga ir bijusi, veidojas un būs pilsēta dzīves kvalitātei!
Autors ir Dr. Arch., Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs
Pagaidām nav neviena komentāra