Algu kāpumu virza medicīna un izglītība

Atalgojums Latvijas ekonomikā aug apbrīnojami strauji, šis process arvien savdabīgāk izskatās citu makrorādītāju kontekstā. Sagaidāms, ka uzvirmos bažas par konkurētspēju un ekonomikas pārkaršanu. Tik straujš darbaspēka izmaksu kāpums nenoliedzami rada riskus, taču ļoti svarīgi ir arī tā sniegtie ieguvumi – iespējas piesaistīt darbiniekus no ārzemēm, veicināt ekonomisko emigrantu atgriešanos, kā arī veicināt ražīguma kāpumu.

Algu kāpums gada griezumā ir paātrinājies pat pret 1. ceturkšņa straujo tempu, pieaugot no 9,5% līdz 10,2% un sasniedzot 1237 eiro mēnesī.

Pandēmijas laikā dažādus makrorādītājus, jo īpaši cenu, bet arī algu līmeni ir vērts salīdzināt ar situāciju pirms diviem gadiem, lai “izrediģētu” ārā ierobežojumu radītās īslaicīgās svārstības. Salīdzinājumā ar 2019. gada 2. ceturksni algu līmenis ir audzis par 15,9%, kas nozīmē, ka vidējās algas pirktspēja kāpusi par ~14%, kaut arī reālais IKP šajā periodā pieaudzis apmēram par procentu (tas vēl tiks precizēts).

Algu fonds gada griezumā audzis vēl straujāk par vidējo algu, par 14,7%, jo palielinājās strādājošo skaits. Divu gadu laikā algu fonds jeb kopējā summa, ko darba devēji izmaksājuši darbiniekiem un ar to saistītie nodokļi, ir kāpusi lēnāk par vidējo mēneša algu, taču kāpums vienalga ir ļoti ievērojams, sasniedzot 11%. Tas ir laika nogrieznis, kad cenu līmenis mainījās ļoti maz, tas 2021. gada 2. ceturksnī attiecībā pret 2019. gada 2. ceturksni pieauga par 1,9%.

Algu fonda pieaugums divu gadu laikā ir bijis lēnāks par algu kāpumu, jo šā gada pavasarī vēl bija mazs strādājošo skaits dažās nozarēs ar zemu vidējo atalgojumu – tai skaitā viesnīcu un restorānu nozarē. Taču nav šaubu, ka darbinieku atalgošanas kopējās izmaksas uzņēmumiem ir augušas. Varētu domāt, ka Latvijas ekonomika kļūst par uzņēmējdarbības elli, no kuras bēg investori. Taču neizskatās, ka tā būtu, piemēram, LIAA ziņo par strauju ārvalstu investīciju kāpumu šogad uz jau augstas pērnā gada bāzes. Turklāt nav runas tikai par ārvalstu investīcijām, pērn kopējie ieguldījumi pamatlīdzekļos veidoja augstāko attiecību pret IKP (23,7%) kopš 2012. gada.

Pašlaik jo īpaši strauji aug algas sabiedriskajā sektorā, tās gada laikā augušas par 13,4%, bet organizācijās, kuras galvenokārt finansē valsts budžets pat vēl straujāk (+14,8%).

Varētu domāt, ka valsts vieglprātīgi dzen augšup atalgojumu, pastiprinot konkurētspējas problēmas. Taču šīs atšķirības galvenokārt nosaka samaksas kāpums divās nozarēs, kurās līdz šim alga bijusi neatbilstoši zema prasītajai kvalifikācijai. Veselībā un sociālajā aprūpē algas augušas par fantastiskiem 35,1%, bet izglītībā par 12,4%. Starptautiskajai konkurencei pakļautajās nozarēs algu kāpums ir lēnāks, piemēram, apstrādes rūpniecībā 8,5%, informācijā un sakaros 7,3%, profesionālajos pakalpojumos 3,1%, transportā 7,5%, viesnīcu un restorānu nozarē 7,3%. Nav gan šaubu, ka ilgākā laikā algu kāpums nosauktajās nozarēs ietekmēs arī eksportētāju izmaksas. Vērtējot ietekmi uz konkurētspēju, jāņem vērā tas, ka algas par nostrādāto stundu gada laikā ir augušas lēnāk par vidējo algu – par 4,6%, jo ir palielinājies vidējā darbinieka nostrādātais laiks.

Algu kāpums tiešām var radīt konkurētspējas izaicinājumus, taču ne visām nozarēm un ne visiem uzņēmumiem. Jā, daļa uzņēmumu spiesti izstāties no spēles, piemēram, tas notiek ar tehnoloģiski salīdzinoši vājiem eksporta nozaru uzņēmumiem. Taču tas padara viņu darbiniekus pieejamus citiem. Vai arī šie uzņēmumi aiziet nebūtībā līdz ar paaudžu maiņu, bet šajos uzņēmumos kādreiz strādājošo bērni jau strādā mašīnbūves un elektronikas, ķīmijas vai biznesa pakalpojumu uzņēmumos. Iespējams, ka algu kāpums veicinās vietējā kapitāla uzņēmumu īpatsvara samazināšanās. Ekonomikas struktūras maiņas un lielo investīciju projektu izcelsme signalizē, ka izaugsmes lokomotīve šobrīd nepārprotami ir ārvalstu kapitāla uzņēmumi. Par laimi, starp dinamiskākajām nozarēm ir vairākas nacionālā kapitāla dominētas, pirmkārt, elektronika, ķīmija un farmācija.