Telmas lomā Ieva Puķe (pa kreisi), Luīze — Elīna Vāne. Publicitātes foto
Izrāde Telma un Luīze Valmieras teātrī — aktuāla tēma, profesionāli aktierdarbi un arī virspusēji priekšstati
Nesen pavisam citā iestudējumā dzirdēju frāzi: «Kam vajadzīga māksla, ja tā neaizkustina.» Režisora Jura Rijnieka izrāde Telma un Luīze aizkustina. Nevar neaizkustināt. Vispirms jau tāpēc, ka ir necerēti precīzs trāpījums aktualitātē — pirmizrāde notika nākamajā dienā pēc pirmā mītiņa pie Saeimas, protestējot pret Stambulas konvencijas denonsēšanu. Jo izrādes pamatā esošās Ridlija Skota filmas Telma un Luīze (1991) stāsts ir tieši par to: kā varmācība ģimenē, kas izaugusi no patriarhāliem aizspriedumiem sabiedrībā, iekustina domino kauliņu principu un izraisa nāvējošu notikumu ķēdi.
Turklāt iestudējumā ir profesionāli spēcīgi aktierdarbi gan galvenajās lomās, gan epizodēs. Tomēr, noskatoties izrādi atkārtoti, manī nostiprinājās pārliecība, ka viss, kas aizkustina, vairo spriedzi un ļauj atklāties tēliem, notiek, nevis sekojot režisora iecerei, bet drīzāk attālinoties vai izvairoties no tās.
