Četru bērnu māte. Mirusi 7

Brigita Benze. Foto no ģimenes arhīva
Gunita Nagle
Print Friendly, PDF & Email

Dažas stundas pēc tam, kad Brigita Benze mājdzemdībās bija laidusi pasaulē savu ceturto bērniņu, viņa nomira noasiņojot. Lai gan slimnīca atradās tikai dažu minūšu attālumā, palīdzību vecmātes izsauca par vēlu. Līdz šim neviena institūcija vecmāšu darbu mājdzemdībās nekontrolē tikpat rūpīgi kā slimnīcās. Kas jāmaina, lai mājdzemdības būtu tiešām drošas?

Viņš ir Lauvassirds! Tā Igors Benze iepazīstina ar jaunāko no četriem bērniem — Henriku. Puisēns piedzima šovasar, 31. jūlijā, ap sešiem no rīta plānotās dzemdībās ģimenes mājā Jelgavā. Viņš neelpoja, un vecmāte Māra Grieze apmēram 20 minūtes reanimēja bālo, ļengano bērnu, līdz viņš vārgi ievilka pirmo elpu. Visu šo laiku vecāki runāja ar jaundzimušo, lūgdami, lai viņš dzīvo. Un viņš dzīvo!

Taču pēc nepilnām četrām stundām pie mājdurvīm neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīnā beidza pukstēt Henrika māmiņas Brigitas sirds. Igors atceras, ka mājā ieskrējis viens no reanimatologiem un sašutumā sakliedzis uz vecmātēm Ivetu Bērziņu un Māru Griezi, ka viņas pieļāvušas dzemdētājas noasiņošanu. Arī Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centra izsniegtajā apliecībā, kuru Igors saņēma pēc sievas autopsijas, rakstīts — tiešais nāves cēlonis ir iekšējo orgānu akūta mazasinība, ko izraisīja dzemdes plīsumi.

Taču trīs mēnešu laikā tas pats Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centrs nebija sagatavojis policijas pieprasīto ekspertīzi par Brigitas nāves iemesliem. Tāpēc savu ekspertīzi vēl nav pabeigusi arī Veselības inspekcija, bet policija nav noteikusi, pēc kura Krimināllikuma panta jāizmeklē šī traģēdija.

Brigitas nāve ir jau piektais gadījums piecu gadu laikā, kurā Veselības inspekcijai jāizvērtē, kāpēc mājdzemdības beigušās traģiski. Veselības ministrijas dzemdniecības un ginekoloģijas galvenā speciāliste Dace Rezeberga atzīst — mūsu valstī neviens regulāri neseko tam, kā strādā mājdzemdību speciālisti, līdz ar to nav nemaz iespējams pamatoti spriest par viņu darba kvalitāti.

Vai Brigitas nāve to mainīs?

Reanimācija nespēj glābt

Pirms Igors sāk stāstīt par liktenīgo rītu, viņš noliek sev priekšā Brigitas fotoattēlu, kas uzņemts mēnesi pirms sievas nāves. Gaišiem, gariem matiem, starojošām acīm un mīļu smaidu, viņa saudzējoši uzlikusi roku uz vēdera, kurā auga viņas ceturtais bērniņš. Kamēr runājam, pāra vecākais dēls ir skolā, kur nupat sācis pirmklasnieka gaitas, trīsgadīgās dvīnes bērnudārzā, bet mazais Henriks guļ, auklītes pieskatīts. «Mierīgs kā pitons! Visi pudeļu bērni esot mierīgi,» saka Igors.

Igors un Brigita bija kopā 18 gadus. Vecākie trīs bērni piedzima slimnīcā, un neviens no tuviniekiem, pat kaimiņmājā dzīvojošie Brigitas vecāki, nezināja, ka ceturto bērniņu viņi nolēmuši laist pasaulē mājdzemdībās. Gan radi un draugi, gan Brigitas ginekoloģe, kas novēroja viņu grūtniecības laikā, esot kategoriski pret mājdzemdībām. Lai pasargātu sevi no liekām diskusijām, Igors un Brigita nolēma nevienam neatklāt savu lēmumu.

Igors uzsver — neviens viņus nemudināja tā izlemt. Iepriekšējās divas dzemdības bijušas vieglas, ātras, bez komplikācijām. Arī trešā grūtniecība noritējusi normāli, nekas nav liecinājis, ka šoreiz varētu būt sarežģījumi. «Visi medicīniskie rādītāji un analīzes bija perfektas,» uzsver Igors. Brigita vēlējusies pēc dzemdībām uzreiz būt mājās ar vecākajiem bērniem. Jutusies droši, jo Jelgavas slimnīca atrodas piecu minūšu brauciena attālumā no mājām, bet neatliekamās palīdzības brigāžu centrs vēl tuvāk. «Domājām — ja būs nepieciešams pārvest uz slimnīcu, pietiks ar vienu zvanu, un «ātrie» būs klāt,» Igors racionāli izskaidro pāra argumentus par labu mājdzemdībām. «Tā nebija, ka mēs būtu saskatījušies skaistus video. Biju piedalījies gan pirmajās, gan otrajās dzemdībās — zinu, ko tas nozīmē. Mēs neplānojām dzemdēt pirtiņā meža vidū, kur mediķi būtu jāgaida vairākas stundas.»

Līgumu par mājdzemdībām Brigita noslēdza ar ģimenes veselības centru Stārķa ligzda. Vienojās, ka dzemdības pieņems šī centra vecmāte Iveta Bērziņa. Bet, tā kā viņa dzīvo Vidzemē, divu stundu braucienā no Jelgavas, drošības labad vienojās, ka nepieciešamības gadījumā var ierasties viņas aizvietotāja — Stārķa ligzdas vecmāte Māra Grieze.

31. jūlija rītā pēc četriem Brigita sūtījusi vecmātei Ivetai ziņu par kontrakcijām un velkošām sajūtām klēpī. Vecmāte atbildējusi, ka dodas ceļā. «Dzemdības bija straujas. Iveta vēl bija ceļā, Māra ieradās momentā. Viņa arī pieņēma dzemdības,» atceras Igors. Zēns piedzimis drīz pēc sešiem, bet nav elpojis. «Māra arī cīnījās par Henrika dzīvību: elpināja, lika skābekļa masku. Mēs ar sievu runājāmies ar puiku. Pēc 20 minūtēm viņu dabūja pie dzīvības. Viņš neiekliedzās, bet sāka kūtri elpot. Tanī brīdī mēs visi bijām aizkustināti par to, ka Henriks ir dzīvs.»

Igors neatceras, tieši cikos atbrauca vecmāte Iveta, bet «tad jau lielais trakums bija pāri». Uz jautājumu, kāpēc viņi nesauca mediķu brigādi uzreiz, kad jaundzimušais neelpoja, Igors uzsver — tas jājautā vecmātēm. «Šo jautājumu es sāku sev uzdot aptuveni nedēļu, divas pēc bērēm. Bet tajā brīdī, kad Henriku atdzīvināja, mēs bijām laimīgi, ka viņš ir dzīvs,» saka Igors.

Vīrs atceras, ka Brigita, lai gan vārga, tobrīd jutusies pietiekami labi, lai sabučotu vecāko dēlu un dvīnītes, kas tobrīd ienākuši istabā. Viņa lūgusi Igoru nevest mazos uz bērnudārzu, taču vecmātes teikušas, ka māmiņai jāatpūšas un labāk bērniem doties savās gaitās. Puika un meitenes vēlreiz samīļojuši mammu, nobučojuši mazo brālīti, un ap astoņiem Igors aizveda viņus uz bērnudārzu ar apziņu, ka viss ir kārtībā un par Brigitu rūpējas divas vecmātes. «Es biju pilnīgi mierīgs,» viņš saka.

Igors gan redzējis, ka ir viegla asiņošana. Vecmāte Iveta lūgusi atnest no saldētavas kaut ko aukstu, lai uzliktu Brigitai uz vēdera, un piebildusi — ja asiņošana turpināsies, tad pēc Igora atgriešanās mājās būs jāsauc neatliekamā palīdzība. «Pēc kādas pusstundas biju atpakaļ, Iveta nāca pretī ar telefonu rokās un zvanīja «ātrajiem»,» atceras Igors un runā aizvien lēnāk un klusāk. Vecmāte likusi no savas mašīnas atnest skābekļa balonus. «Redzēju, ka Brigita guļ gultā balta kā palags. Reaģē tikai ar acīm. Nevienu skaņu neizdvesa. Atbrauca mediķi, iemetās gultā, strādāja ar viņu. Aiznesa uz brigādes mašīnu. Tobrīd domāju, ka ar Brigitu viss būs kārtībā, pievērsos Henrikam.»

Pagājis brīdis, un Igors pamanījis — nu jau divas mediķu mašīnas stāv pie mājas. Pēc brīža piebraukusi vēl arī reanimatologu brigāde. «Brigitu centās reanimēt vairāk nekā stundu. Tad viens no reanimatologiem ieskrēja mājā un sakliedza uz vecmātēm. Pēc tam pienāca pie manis un noskaldīja: iestājusies klīniskā nāve, jauna sieviete nomirusi mājdzemdībās, ziņošu policijai, es to tā neatstāšu,» atceras Igors. Viņam atļauts atvadīties no Brigitas.

Smagi nopūties, viņš brīdi klusē, līdz paskaidro, kāpēc tagad piekritis atklāti runāt par traģēdiju: «Esmu daudz domājis par to, kā būs Henrikam svinēt savas dzimšanas dienas vienā dienā ar mammas miršanas dienu. Četri bērni izaugs bez burvīgas mammas un viņas mīlestības. Tā ir traģēdija. Kāpēc? Vai kāds noskaidros, kāpēc? Vai tā varēja arī nenotikt? Vai tiešām mūsu lēmums dzemdēt mājās noveda pie šīs milzīgās traģēdijas?»

Rekonstruējot notikumu gaitu un sev zināmos faktus, Igors nonācis pie pārliecības, ka tā pusstunda, kad viņš veda mazos uz bērnudārzu, bija izšķirošā Brigitas dzīvībai. Viņš mēģinājis saprast, kas viņa prombūtnes laikā noticis. «Kad izbraucu no mājām, Brigitai bija viegla asiņošana. Taču, kad atbraucu, gultā nebija nevienas asins pilītes. Tas nozīmē, ka asinis jau bija iztecējušas. To man apstiprināja arī vecmāte Māra. Jau pēc bērēm, atbraukusi pie manis, viņa teica: «Mēs nevarējām redzēt, ka tur priekšā ir receklis.» Bet kur tad bija pazudušas asiņu pēdas? «Izmeklētāji todien pa visu māju bija meklējuši, kur pazuduši četri vai četrarpus litri asiņu, un tā arī neatrada. Interesanti, ka krietnu laiku pēc bērēm Iveta atveda vienu no mūsu ģimenes ceļojuma koferiem, ko pēc dzemdībām it kā nejauši bija paņēmusi.» Varbūt šajā koferī no mājas aizceļoja asinīm piemirkušie palagi? Igors to nezina.

Igoram nav arī zināms, kur ir Henrika placenta un kas ar to noticis. Ģimenē bijusi tradīcija pēc dzemdībām saglabāt placentu, lai noliktu to tikai sev zināmā vietā. Bet Henrika placenta ir pazudusi.  

Galvenais Igora jautājums — vai vecmātes mēģināja nevis saukt neatliekamo medicīnisko palīdzību un glābt Brigitas dzīvību, bet gan noslēpt noasiņošanas un arī pašu pieļauto kļūdu pēdas?

Neuzņemas atbildību

Lai gan pagājuši jau gandrīz trīs mēneši kopš Brigitas nāves, uz Igora jautājumu nav iespējams atbildēt. 

Gan Valsts policijā, gan Veselības inspekcijā skaidro — to darbu nobremzējis fakts, ka nav Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centra eksperta slēdziena. Tas bija jāsagatavo 30 dienu laikā. Taču centrā stāsta, ka šajā gadījumā bija vajadzīgi kādi medicīniskie dokumenti, kas saņemti tikai 21. oktobrī. Tiklīdz dokumenti saņemti, eksperts uzrakstījis atzinumu un 26. oktobrī nosūtījis to Valsts policijai.

Vecmāte Iveta Bērziņa atteicās atbildēt uz Ir jautājumiem. «Kamēr nav Veselības inspekcijas slēdziena, nezinu, kas ir vainīgs: mēs, «ātrā palīdzība» vai apstākļu sakritība. Tagad drīkstu atteikt interviju, jo es gribu strādāt, — nevēlos, lai mans vārds tiktu ķidāts publiski.» Arī Māra Grieze atteicās runāt par notikušo.

Viņu vietā uz jautājumiem rakstiski piekrita atbildēt Stārķa ligzdas valdes loceklis Reinis Ceplis, taču kategoriski atsakoties komentēt konkrētās mājdzemdības, «respektējot pacienta datu konfidencialitāti».

Nepilnus 20 gadus vecais ģimenes veselības centrs Stārķa ligzda no 2006. gada, kopš valstī atļautas mājdzemdības, ik gadu dzemdību palīdzību mājās sniedz aptuveni simt sievietēm. 2010. gadā Veselības inspekcija konstatēja pārkāpumu Stārķa ligzdas vecmātes Dinas Ceples darbā — viņa mājdzemdībās nenovērtēja situācijas nopietnību un steigšus neizsauca neatliekamās palīdzības mediķus. Šajās dzemdībās nomira sievietes pirmais bērns. Sieviete toreiz stāstīja, ka dzemdības sākušās ar asiņošanu, kas bija placentas priekšlaicīgas atdalīšanās zīme. Dzemdētāja pati neizsauca neatliekamo palīdzību, paļaujoties uz vecmāti, bet viņa ieradusies tikai trīs stundas pēc dzemdību sākuma. Toreiz Veselības inspekcija secināja, ka nav zināms, kurā brīdī sākās izmaiņas placentā un tām sekojošās komplikācijas. Līdz ar to konstatētais pārkāpums Ceples darbībā nav tieši saistāms ar bērna nāvi.

Pašlaik Stārķa ligzdā strādā sešas vecmātes, viņu vidū arī Ceple. Visas ir sertificētas, uzsver uzņēmuma valdes loceklis Reinis Ceplis. Viņš piekrīt tikai rakstiskai saziņai ar Ir un atsakās atbildēt uz jautājumiem par konkrēto gadījumu Jelgavā.

Zīmīgi, ka Stārķa ligzdas sagatavotajā standartlīgumā starp vecmāti un klientu atlīdzība par mājdzemdību pakalpojumu noteikta 985 eiro, bet, ja dzemdību sarežģījumu dēļ vai pēc pašas vēlēšanās sieviete tiek pārvietota uz stacionāru, tad jāsamaksā tikai puse summas — 492 eiro. Ceplis skaidro, ka šāda kārtība atbilst mediķa ētikas kodeksa normām. Vai šāds līguma punkts nevar kavēt vecmātes saukt mediķu palīdzību? Ceplis saka — tas ir tikai pieņēmums. 

«Gribētu ticēt, ka diez vai vecmāte vilcinātos dzemdētāju vest uz stacionāru, baidīdamās zaudēt naudu. Tad jau viņa nevar būt ārstniecības persona,» lūgta komentēt šādu līguma punktu, saka Dace Rezeberga, Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas valdes locekle, šīs jomas galvenā speciāliste Veselības ministrijā. Viņasprāt, drīzāk vecmātes nesaprata, cik nopietna ir situācija.

Rezeberga apstiprina Ir secināto, ka nevienai no valsts institūcijām nav informācijas, cik mājdzemdību beidzas stacionārā. Ceplis norāda uz Dinas Ceples pētījumā par 2014. gadā notikušajām mājdzemdībām secināto, ka togad no visām analizētajām 277 mājdzemdībām uz stacionāru jaundzimušais un māte pārvietoti četros gadījumos, tātad 3%. Savukārt, analizējot Stārķa ligzdas vecmāšu pieredzi pēdējo desmit gadu laikā, secināts — uz stacionāru māte un bērns pārvesti 6—8% gadījumu.

Gan valdības noteikumos par dzemdību palīdzību, gan Stārķa ligzdas līgumā ar klientiem ir minētas indikācijas mātes pārvietošanai uz stacionāru. To vidū ir gan asiņošana, gan jaundzimušā asfiksija (skābekļa trūkums), elpošanas nepietiekamība. Dace Rezeberga apstiprina — ja bērns piedzimstot neelpo, ja māte asiņo, nekavējoties jāizsauc ārstu brigāde. Kamēr tā ir ceļā, mājdzemdību speciālistam jāveic jaundzimušā reanimācija. Jautāta, kā jaundzimušo var ietekmēt 20 minūtes ilgs elpas trūkums, Rezeberga atbild īsi: «Skābekļa bads visvairāk ietekmē centrālo nervu sistēmu. Medicīnā nekas nav balts un melns, bet 20 minūšu skābekļa bads var būt nozīmīgs.»

Reinis Ceplis piekrīt — dzemdētājas asiņošana ir indikācija pārvešanai uz slimnīcu. Tāpat arī fakts, ka jaundzimušais neelpo. Taču viņš nekomentē, kāpēc Stārķa ligzdas vecmātes uzreiz nesauca palīdzību Brigitai.

Tā kā nav zināms, kas pēc šīm dzemdībām noticis ar placentu, Ir jautāja Dacei Rezebergai — kāpēc tā izmeklēšanā būtu nepieciešama? «Placenta var sniegt būtisku informāciju par to, kā ir juties auglis grūtniecības laikā un dzemdībās. Klīniskajā praksē placenta bieži palīdz noskaidrot grūtniecības un dzemdību notikumus, ja ir slikts iznākums,» skaidro Rezeberga. Dzemdību palīdzības standarti paredz, ka placenta pēc piedzimšanas ir jāapskata, vai tā ir izdalījusies vesela ar visiem augļa apvalkiem, jo dzemdē palikušas placentas daļas var būt iemesls pēcdzemdību asiņošanai. Taču viņa arī atzīst, ka nevienā normatīvajā dokumentā nav noteikts, kuros gadījumos noteikti jāveic placentas mikroskopiska izmeklēšana medicīnisku indikāciju dēļ. Ja dzemdības ir bijušas normālas un bērns piedzimis vesels, placenta nav jāuzglabā, un mājdzemdību gadījumā sieviete pati var noteikt, ko ar to darīt.  

Reinis Ceplis jautāts, vai Stārķa ligzdas dokumentos ir minēta placentas saglabāšana, atbild — parasti dzemdētāja izlemj, kas ar to darāms. «Ja dzemdētāja neizsaka vēlmi placentu paturēt, tā tiek utilizēta,» raksta Ceplis.

Valsts nekontrolē

Dace Rezeberga norāda uz kādu būtisku problēmu, kas liedz izprast mājdzemdību palīdzības kvalitāti Latvijā — tā kā valsts neapmaksā mājdzemdības, neviena valsts institūcija regulāri neanalizē datus par tām un neseko kvalitātei.

«Ārstniecības iestādēs dzemdību palīdzības sniegšana ir stingri regulēta, un Veselības inspekcija nāk regulāri pārbaudīt. Mājdzemdību gadījumā uzraudzība sākas tikai tad, kad ir kādi notikumi, kuru dēļ tiek iniciēta pārbaude,» saka Rezeberga. «Neviena publiska institūcija neskata, kā strādā vecmātes, kas pieņem dzemdības mājās. Cik daudz dzemdību gada laikā viņas pieņem? Vai ir pietiekami liela pieredze, lai atšķirtu normu no patoloģijas? Tas ir ļoti svarīgs priekšnosacījums, bet mums nav šādas informācijas.»

Meklējot, kāda informācija par mājdzemdībām ir valsts iestādēm, Ir atrada tikai Slimību profilakses un kontroles centra statistiku. Kopš 2006. gada, kad Latvijā atļautas mājdzemdības, to skaits ir dubultojies un pēdējo sešu gadu laikā stabilizējies ap 300 gadā. Tas ir 1,5% no visām dzemdībām. Pēdējo desmit gadu laikā plānotās mājdzemdībās divi bērni piedzimuši nedzīvi, un līdz pat 2020. gadam nebija konstatēts neviens mātes nāves gadījums.

Veselības inspekcija apstiprina — mājdzemdību pakalpojumu kvalitāti tā izvērtē tikai gadījumos, kad nepieciešama ekspertīze. Pēdējo piecu gadu laikā, līdz 31. jūlija traģēdijai, bijuši četri šādi gadījumi: 2016. un 2019. gadā un divi šogad. Vienā gadījumā inspekcija secināja, ka mājdzemdības pieņēmusi nesertificēta vecmāte, kas nepareizi izvēlējusies dzemdību pabeigšanas taktiku, un rezultātā bērns piedzimis smagā asfiksijā ar daudzu orgānu bojājumiem un funkcionāliem traucējumiem. Otrā gadījumā vecmāte mājdzemdībās nav iedevusi zīdainim obligāto K vitamīna devu, tāpēc attīstījās jaundzimušo hemorāģiskā slimība, un bērns nomira. Trešajā gadījumā bērns nomira dzemdību laikā, bet inspektori secināja, ka nāves iemesls nav saistīts ar dzemdību palīdzības sniegšanu. Visbeidzot ceturtajā gadījumā atkal konstatēts, ka jaundzimušajam nav iedots K vitamīns un arī vakcīna pret tuberkulozi, taču kļūda nebeidzās ar bērna nāvi. Pie administratīvās atbildības inspekcija saukusi divos gadījumos, kas saistīti ar neiedoto K vitamīnu. Gadījumā, kad bērns tā rezultātā saslima un nomira, vecmātei uzlikts 300 eiro naudas sods, neonatologam — 150 eiro, ģimenes ārstam izteikts brīdinājumu. Otrā gadījumā sods vecmātei — 100 eiro.

Lai gan inspekcija atklājusi vairākus pārkāpumus, ministrijas Veselības aprūpes departamenta vadītāja Antra Valdmane Ir skaidro, ka ministrija no Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta un inspekcijas neesot saņēmusi «drošus signālus», ka mājdzemdības kā veselības aprūpes pakalpojums nav kvalitatīvs. «Pirmo reizi man ir uzdots jautājums, vai šis pakalpojums ir drošs un kā mēs to kontrolējam,» Ir saka Valdmane.

Rezeberga atzīst, ka viņa kā Veselības ministrijas galvenā speciāliste līdz šim nav arī rosinājusi mainīt pašreizējo kārtību. Galvenais iemesls — līdz šim nav vedušās sarunas ar mājdzemdību organizētājiem, jo bijusi atšķirīga izpratne par to, kas ir zema riska dzemdības. Pieņemts, ka mājdzemdībās pieļaujamas tikai tā dēvētās zema riska dzemdības. Bet, vai tiešām tā notiek, neviens nekontrolē. «Mēs tikai nejauši uzzinām, ka bērns, kurš bija tūpļa guļā, dzemdēts mājās. Bet tas galīgi neatbilst mājas dzemdību profilam,» saka Rezeberga. Savukārt Ceplis, jautāts, kā Stārķa ligzdā identificē zema riska dzemdības, atbild — tādas ir jebkuras dabiskas dzemdības, kuru procesā nav nepieciešama ārstniecības personas īpaša iejaukšanās, tātad pirms tam nav konstatēta dzemdību patoloģija vai nepieciešamība veikt ķeizargriezienu.

Valdmane no Veselības ministrijas apstiprina Rezebergas teikto, ka mājdzemdību pakalpojumu sniedzēji līdz šim nav izrādījuši gatavību sadarboties, jo faktu, ka valsts neapmaksā mājdzemdības, iztulkojuši kā šī pakalpojuma neatzīšanu. Vienlaikus Vecmāšu asociācija, kas pārstāv mājdzemdību pakalpojumu sniedzējus, nekad neesot iesniegusi Nacionālajam veselības dienestam aprēķinus, cik tad mājdzemdības izmaksā.

Vai mātes noasiņošana mājdzemdībās liks pārskatīt līdzšinējo kārtību? Pēc sarunas ar Valdmani jāsecina, ka pagaidām vienīgā iespējamā izmaiņa varētu būt prasība par mājdzemdībām informēt Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu. Dace Rezeberga uzskata — valdības noteikumos būtu jāizvirza prasība mājdzemdību palīdzības sniedzējiem obligāti informēt dienestu par laiku un vietu, kur notiek mājdzemdības. «Vērā ņemams priekšlikums,» atzīst Valdmane, solot apsvērt iespēju mainīt pašreizējo kārtību.

Tikmēr Igors Benze neslēpj, ka ir smagi domāt par bērniem un īpaši Henriku, kurš mammu redzēs tikai bildēs. «Jā, mums ir stipra ģimene,» viņš saka. «Man to uzdāvināja Brigita, kas mācīja, kā ir jāmīl. Esmu liela izaicinājuma priekšā, jo man būs jāturpina sieviņas iesāktais.» Henrikam esot burvīga auklīte Ļena, kas rūpējas par mazo no pirmās dienas, ģimenei ļoti palīdz ome un opis. «Taču mums vairs nav Brigitas. Man būs jāmāca bērniem mīlēt, uzticēties un sadzīvot ar domu, ka viņi nevar vairs samīļot mammu. Es ceru, ka katra iestāde, kas veic izmeklēšanu šajā lietā, dara to ar vislielāko rūpību.»

Tēvs piebilst — viņš ir pacietīgs, sagaidīs izmeklēšanas rezultātus un tad, iespējams, lūgs tiesu arī civiltiesiskā kārtībā izvērtēt, kam ir jāuzņemas atbildība par notikušo traģēdiju.

Igors un Brigita Benzes bija kopā 18 gadus. Vecākie trīs bērni piedzima slimnīcā, un neviens no tuviniekiem, pat kaimiņmājā dzīvojošie Brigitas vecāki, nezināja, ka ceturto bērniņu viņi nolēmuši laist pasaulē mājdzemdībās.
Foto no ģimenes arhīva

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Komentāri (7)

Sskaisle 29.10.2020. 07.42

Šito lasīt es nespēju. Mana nervu sistēma par švaku.

+4
-1
Atbildēt

0

Sskaisle 01.11.2020. 07.52

Man savulaik veica bronhoskopiju. Lika parakstīties, ka procedūras laikā varu nomirt. Negribēju parakstīties, bet sapratu, ka tad šo izmeklējumu man neveiks un turpināsies neziņa par diagnozi. Parakstījos. Tad man iešpricēja un ielika mutē tādu plastmasu. Ienāca dr vīrietis un šausmīgi sāka rāties ar māsiņu. Nu tā ka es sāku raudāt un gribēju teikt, ka tomēr atsakos no procedūras tomēr nevarēju vairs pacelt roku un to plastmadu izņemt.
Nu tad ar dievpalīgu sev noteicu un aizmigu.
Kā viegli noprast – dzīva esmu, bet trauma ir palikusi.
Tā mediķi nedrīkstēja darīt.

+1
0
Atbildēt

0

Sskaisle 02.11.2020. 10.24

un vēlreiz – mediķi ir ļoti dažādi , kā cilvēki jebkurā citā profesijā ir dažādi

savas problēmas dēļ šorīt biju nodot asinis analīzēm – man ir izvēle starp divām laboratorijām – tā, kas man tuvāk dzīvesvietai – tur paši neveic analīzes – bet šorīt gāju tur, lai kā saka – mazāk apkārt jāvazājas – bet biju aizmirsusi vienu – bet
analīzes tur ņemt sieviete, kura ir ļoti ļoti sirsnīga, mīļa un atsaucīga, bet absolūtss haoss un netīrība-
mani iesauc – liek apsēsties – bet es tā kā negribu sēdēt – pa grīdu kaut kādas vates, iesaiņojumi – uz galda kaut kas no iepriekšējā, kam tiek mests virsū man domātais –
tā dusmojos uz sevi – nu nav droši iestādē, kur darbinieks netyiek vaļā no sava haosa un nespēj nodrošināt tīrību un kārtību

ko darīt? es analīdzes veicu 1 x gadā – nu aizmirstu – aizmirstu , ka tāda situācija šai vietā ir –

jācer uz Dievpalīgu , protams, bet vai 21.gs. medicīnas iestādē nevajadzētu būt lielākai paļāvībai uz pašiem mediķiem?

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu