Ārvalstu studentu skaits Latvijā katru gadu pieaug. Lai arī šobrīd mobilitātes iespējas visā pasaulē ir ierobežotas, studenti no dažādām valstīm turpina izrādīt interesi par Latviju. Kamēr šis jautājums tiek risināts, ar savu studiju pieredzi Latvijā dalās Biznesa augstskolas Turība absolvente Šoksana Rassulmetova (Shokhsanam Rassulmetov) no Kazahstānas.
Latviešu superspēja ir viņu raksturā
Pirms braukt studēt uz Latviju, zināju tikai tik daudz, ka Rīga ir Eiropas kultūras galvaspilsēta. Kad ierados, pirmais, ko nodomāju – te ir auksti! Studiju laikā viss mainījās. Pēc četriem Latvijā pavadītiem gadiem, iepazīstot latviešus tuvāk, viņos iemīlējos. Drīzāk – tieši latviešu raksturos. Latviešus neuztrauc, ko par viņiem domā citi! Vietā, no kuras es nāku, ir pieņemts uzturēt augstu prestižu un vienmēr sekot līdzi tam, ko par tevi vai tavu ģimeni domā citi.
Kā jau parasti studenti mēdz teikt, pirmais studiju gads nav viegls. Tāda bija arī mana pieredze. Pirmajā gadā absolūti citā kultūrā, jaunā mājvietā, man svešā vidē iejusties bija interesanti, nemaz nenojautu, ka nākotnē būšu viena no aktīvākajām studentēm. Ātri apradu ar jauno vidi un sāku baudīt visu, ko piedāvā studiju laiks, iesaistoties studentu dzīvē un aktivitātēs. Ieguvu daudzus draugus latviešus un arī cittautiešus. Mēs joprojām uzturam sakarus, lai cik tālu viens no otra atrastos, un par to jāsaka paldies mūsdienu tehnoloģijām.
Nav naudas, bet ir brīnumi
Par sevi noteikti varu teikt, es augstskolā uzaugu. Ierados studēt, būdama vēl bērns, bet, absolvējot augstskolu, jutos ieguvusi ne tikai diplomu, bet arī neatņemamu pieredzi kā akadēmiskajā, tā arī dzīves ceļā. Nāku no ļoti vienkāršas vidusslāņa ģimenes, kas man palīdzēja uzsākt studiju gaitas, bet studēt ārzemēs bija mana izvēle, tāpēc ar pārējo nācās tikt galā pašai. Par to esmu bezgala pateicīga savai ģimenei. Šī noruna man iemācīja būt patstāvīgai, atbildīgai un tālredzīgai. Bija arī smagāki brīži, kad nebija naudas, lai samaksātu par kopmītni vai nopirktu ēdienu. Bet pārsteidzošākais, ka smagos brīžos man vienmēr bija kāds cilvēks, kurš palīdz. Nezinu, kā šie cilvēki uzradās, bet viņi bija man līdzās un tas ir brīnumaini.
Pieredzes apmaiņa, kā atspēriens nākotnei
Studējot augstskolā, man bija iespēja doties pieredzes apmaiņā uz ASV, kur ieguvu kontaktus un pēc augstskolas absolvēšanas mani uzaicināja pievienoties uzņēmuma komandai kā praktikantei. Ilgi nedomājot, devos uz ASV. Pēc tam atgriezos dzimtenē, kur kļuvu par ģenerāldirektori vienā no vietējo restorānu tīkliem. Man bija 23 gadi un biju entuziasma pilna. Vairāki uzņēmumi mani ievēroja un aicināja darbā, bet rezultātā izveidoju pati savu projektu.
Pašlaik dzīvoju Taškentā, esmu precējusies ar puisi, kuru satiku augstskolā, un mēs kopīgiem spēkiem veidojam attīstības projektus restorāniem un viesnīcām, kā arī gaidām savu pirmdzimto. Noteikti varu teikt, ka studijas Latvijā ir kardināli ietekmējušas manu dzīvi uz labāko pusi.
Pagaidām nav neviena komentāra