Viedoklis

Pēdējo gadu notikumi starptautiskajā politikā un enerģētikā skaidri parāda – krīze šajā nozarē ne tikai nebeigsies līdz ar militāro konfliktu mazināšanos, bet, visticamāk, turpināsies vēl ilgstoši. Analizējot globālās tendences, kļūst redzams, ka energoresursu cenu svārstības, piegāžu nedrošība un ģeopolitiskie riski kļūst par jauno realitāti, nevis īslaicīgu izņēmumu. Tas nozīmē tikai vienu – siltumapgādes izmaksas iedzīvotājiem ilgtermiņā pieaugs. Īpaši satraucoša šī tendence ir Rīgas kontekstā. Šajā nedēļā arī ar savu revīziju nāca klajā Valsts kontrole, kura apstiprināja, ka problēmas Rīgas centralizētās siltumapgādes tirgū problēmas tik tiešām ir.

Publiskajā telpā un Saeimā martā plaši tika apspriesti Darba likuma grozījumi, kas paredz būtiski mainīt virsstundu apmaksu. Kamēr arodbiedrības un darba devēju organizācijas lauž šķēpus, cīnoties katrs par savu taisnību, vietā ir jautājums – vai Latvija var atļauties tik dāsnas piemaksas par virsstundām un darbu svētku dienās?

2026. gada pirmais ceturksnis finanšu tirgos sākās ar pārliecinošu optimismu – kā brauciens pa taisnu, labi pārskatāmu šoseju. Taču februāra beigās situācija strauji mainījās – ģeopolitiskie satricinājumi Tuvajos Austrumos pārvērta tirgus par slidenu un līkumainu ceļa posmu, kur investoriem nācās ātri pielāgoties jaunai realitātei un pārskatīt gaidas par inflāciju, procentu likmēm un izaugsmi.