Tuvredzības epidēmija. Kur mēs esam un kurp virzāmies?

Šobrīd apmēram 30-35% no pasaules iedzīvotajiem ir tuvredzība (miopija). Tiek prognozēts, ka uz 2050. gadu šis skaitlis sasniegs apmēram 50%. Mūsdienās apmēram 35-36% bērnu un pusaudžu ir miopija; uz 1990. gadu šis īpatsvars sastādīja ap 24%. Atsevišķas Austrumāzijas pilsētās tuvredzība ir sastopama līdz pat 80-90% vidusskolas absolventu un universitāšu vecuma jauniešu.

Kas ir tuvredzība?

Tuvredzība jeb miopija ir refrakcijas stāvoklis, kad acs optiskā sistēma fokusē gaismas starus tīklenes priekšā, nevis tieši uz tīklenes. Rezultātā cilvēks salīdzinoši labi redz tuvumā, bet tālāki objekti šķiet neskaidri vai izplūduši. Visbiežāk šāda refrakcijas īpatnība saistīta ar palielinātu acs aksiālo garumu (garāku aci) (šo teikumu var turpināt ar: “vai arī ar stāvāku radzeni, kādēļ tiek palielināts acs optiskais stiprums”). Tuvredzība visbiežāk rodas tādēļ, ka acs augšanas laikā acs ābols kļūst relatīvi garāks attiecībā pret savu optisko sistēmu. Tieši acs ass garuma palielināšanās šobrīd ir viens no galvenajiem mūsdienu tuvredzības pētījumu objektiem, jo tieši šis mehānisms tiek uzskatīts par tuvredzības progresēšanas pamatmehānismu. Pieaugot acs ass garumam, palielinās arī ar tuvredzību saistītu sarežģījumu risks, tostarp tīklenes plīsumi, tīklenes atslāņošanās, miopiska makulopātija un citas strukturālas acu izmaiņas.

Kāpēc tuvredzība kļūst arvien izplatītākā?

Varētu šķist, ka straujš tuvredzības pieaugums ir tiešas sekas viedtālruņu, planšetdatoru un sociālo tīklu ērai. Pēdējos gados ekrānierīces ir kļuvušas par neatņemamu cilvēka ikdienas sastāvdaļu – sevišķi bērnu un pusaudžu vidū.

Tomēr, epidemioloģiskie dati liecina par sarežģītāku ainu. Tuvredzības izplatība daudzviet pasaulē sāka pieaugt jau vairākas desmitgades pirms viedtālruņu ēras – laikā, kad nebija ne TikTok, ne Instagram, ne nepārtrauktas digitālās vides, kādu pazīstam šodien. Tas liek aizdomāties, ka problēma ir daudz plašāka un ietver ne tikai straujo tehnoloģisko attīstību, bet arī plašākas pārmaiņas cilvēka un sabiedrības dzīvē – urbanizāciju, izmaiņas izglītības vidē un intensitātē, ilgstošu darbu tuvumā un arvien mazāku laika daļu, kas tiek pavadīta ārpus telpām.

Intensīvāka izglītības vide un ilgstošs tuvuma darbs.

Daudzos pētījumos tuvredzības attīstība tiek saistīta ar ilgstošu darbu tuvumā – lasīšanu, rakstīšanu, mācībām un citām vizuāli intensīvām aktivitātēm nelielā attālumā no acīm.

Salīdzinot ar izglītības vidi pirms 30 vai 50 gadiem, bērni mūsdienās agrāk sāk mācības, vairāk laika pavada telpās un ilgāk iesaistās aktivitātēs tuvumā. Īpaši izteikti tas novērojams vairākās Austrumāzijas valstīs, kur augsta akadēmiskā konkurence un ļoti intensīva izglītības vide sakrīt ar vieniem no augstākajiem tuvredzības rādītājiem pasaulē.

Mazāk laika ārpus telpām

Vienlaikus pēdējās desmitgadēs būtiski mainījusies arī bērnu ikdiena. Daudz vairāk laika tiek pavadīts telpās – skolās, mājās, pulciņos un digitālajā vidē, kamēr aktivitātes ārpus telpām kļuvušas retākas. Arī pilsētvidē tas ir viegli pamanāms: bērnu ikdiena kļuvusi strukturētāka un ievērojami “iekštelpiskāka” nekā iepriekšējām paaudzēm.

Arvien vairāk pētījumu rāda, ka bērniem, kuri vairāk laika pavada ārpus telpām, tuvredzības attīstības dinamika atšķiras no tiem bērniem, kas ilgstoši lieto viedierīces. Interesanti, ka šis efekts, visticamāk, nav skaidrojams tikai ar fiziskām aktivitātēm vai atrašanos “svaigā gaisā”. Daļa pētnieku uzskata, ka būtiska nozīme varētu būt dabiskās dienasgaismas ietekmei uz tīkleni, kā arī tam, ka ārējā vide nodrošina daudz dinamiskāku redzes izmantošanu – skatiena fokusēšanu dažādos attālumos un nepārtrauktu skatiena distanču maiņu.

Viens no interesantākajiem mūsdienu pētījumu virzieniem saistīts ar dabiskās dienasgaismas ietekmi uz tīkleni. Tiek uzskatīts, ka spilgta ārējā vide (dienasgaisma) stimulē dopamīna izdalīšanos tīklenē – vielas, kas, iespējams, piedalās acs augšanas regulācijā un var kavēt pārmērīgu acs ass pagarināšanos. Iespējams, ka cilvēka redzes sistēma ir daudz ciešāk saistīta ar apkārtējo vidi, nekā mēs domājam.

Urbanizācija.

Arvien biežāk kā viens no tuvredzības pieauguma faktoriem tiek minēta urbanizācija. Šajā kontekstā urbanizācija nozīmē ne tikai dzīvi pilsētā, bet arī pārmaiņas cilvēka ikdienas vidē – vairāk laika telpās, intensīvāku izglītības procesu, ilgstošāku darbu tuvumā un mazāk āra aktivitāšu.

Digitālās ierīces? Jā, bet ne izolēti.

Viedtālrunis vai planšetdators nav tuvredzības epidēmijas cēlonis, tomēr tas ļoti organiski ir kļuvis par būtisko šī procesa katalizatoru. Svarīgi saprast, ka tuvredzība tiek uzskatīta par multifaktoriālu stāvokli, kur nozīme ir gan ģenētiskajai predispozīcijai, gan dzīvesveidam.

Vai tuvredzība ir tikai briļļu jautājums?

Tuvredzība nav tikai nepieciešamība pēc brillēm, kontaktlēcām vai refraktīvās ķirurģijas. Tā ir saistīta ar pakāpenisku acs ass pagarināšanos, kas var ietekmēt dažādas priekšējās un mugurējās acs struktūras.

Daudzi cilvēki tuvredzību uztver galvenokārt kā optisku problēmu, kuru iespējams koriģēt ar brillēm vai lāzerkorekciju. Tomēr refraktīvā ķirurģija maina radzenes formu un acs optisko stiprumu, bet tā neietekmē acs ass garumu un nenovērš ar tuvredzību saistītās strukturālās izmaiņas. Tādēļ iespējams koriģēt redzi, bet ne pašu acs anatomiju.

Šobrīd zināms, ka augstāka tuvredzības pakāpe saistīta ar paaugstinātu vairāku acu slimību risku, tostarp tīklenes plīsumiem un atslāņošanos, miopisku makulopātiju, glaukomu un agrīnāku kataraktas attīstību. Tieši tādēļ pēdējos gados arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta ne tikai redzes korekcijai, bet arī tuvredzības progresēšanas ierobežošanai bērniem un pusaudžiem.

Tas vienlaikus atspoguļo arī daudz plašāku medicīnas tendenci mūsdienās – arvien biežāk tiek mēģināts ne tikai novērot stāvokli vai ārstēt tas sekas, bet arī ietekmēt pašus procesus, kas šos stāvokļus izraisa.

Tieši tādēļ pēdējos gados arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta tuvredzības progresēšanas ierobežošanai bērniem un pusaudžiem, proti tiek izmantoti zemās koncentrācijas atropīna pilieni, speciālas briļļu un kontaktlēcu tehnoloģijas, kā arī sniegtas rekomendācijas par dzīvesveida maiņu.

Noslēgumā. (vai – “Ko tuvredzības epidēmija varētu nozīmēt nākotnē?”)

Kamēr cilvēka redzes sistēma attīstījusies apstākļos, kuros lielākā daļa laika tika pavadīta ārpus telpām, nepārtraukti mainot skatiena attālumu un pielāgojoties dabiskai dienasgaismai, mūsdienu bērnība daudzviet pasaulē kļuvusi ievērojami “iekštelpiskāka”, akadēmiskāka un vizuāli intensīvāka nekā jebkad iepriekš. Arvien vairāk laika tiek pavadīts telpās un digitālajā vidē, bet spontānas aktivitātes ārpus telpām kļuvušas retākas.

Iespējams, tuvredzības epidēmija nav tikai stāsts par brillēm vai ekrāniem. Tā, iespējams, ir viens no uzskatāmākiem piemēriem tam, cik strauji pēdējo desmitgažu laikā mainījusies bērnība, izglītības vide un cilvēka ikdiena kopumā, un, kā modernā vide spēj ietekmēt cilvēka attīstību bioloģiskā līmenī.

Izmantotie avoti:

Holden BA, Fricke TR, Wilson DA, Jong M, Naidoo KS, Sankaridurg P, et al.

Global Prevalence of Myopia and High Myopia and Temporal Trends from 2000 through 2050.

Ophthalmology. 2016;123(5):1036–1042.

https://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S0161642016000257

Liang J, Pu Y, Chen J, Liu M, Ouyang B, Jin Z, et al.

Global prevalence, trend and projection of myopia in children and adolescents from 1990 to 2050: a comprehensive systematic review and meta-analysis.

British Journal of Ophthalmology. 2025.

https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/39317432/

Huang HM, Chang DS, Wu PC.

The Association between Near Work Activities and Myopia in Children: A Systematic Review and Meta-Analysis.

PLoS One. 2015;10(10):e0140419.

https://journals.plos.org/plosone/article?id=10.1371/journal.pone.0140419

Morgan IG, Ohno-Matsui K, Saw SM.

Myopia.

The Lancet. 2012;379(9827):1739–1748.

https://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S0140673612602724

Clark R, et al.

Time Spent Outdoors Partly Accounts for the Effect of Education on Myopia.