Andris K. Bērziņš. Foto — Reinis Hofmanis
Mūsu vēsturiskā pieredze un šodienas Eiropas realitāte rāda, ka šodien mums jābūt ļoti piesardzīgiem ar imigrāciju, jo stāvam uz naža asmeņa.
Padomju mantojums: bedre, no kuras neesam vēl izkāpuši
Padomju okupācijas laikā Latvija piedzīvoja pirmo masveida imigrācijas vilni. Tās sekas mēs cenšamies pārvarēt vēl šodien – vairāk nekā trīs gadu desmitus pēc neatkarības atjaunošanas. Karš, deportācijas un došanās bēgļu gaitās jau tā bija novājinājusi latviešu tautu, bet okupācijas vara tam pa virsu uzslāņoja milzīgu skaitu migrantu, pārsvarā krievu tautības. Latviešu īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā saruka no 80% pēckara gados līdz kritiskajiem 52% okupācijas beigās.
Es uzaugu trimdā, jo maniem vecvecākiem bija jāmūk, glābjot savas dzīvības. Dzīvojot Austrālijā, Lielbritānijā un ASV, mūsu ģimenei vienmēr bija pašsaprotami: iemācīties mītnes zemes valodu ir cieņas un izdzīvošanas jautājums. Mēs runājām latviski mājās, bet angliski – skolā, veikalā un darbā.
Mītnes zemes loģiski aizsargāja savu nacionālo vidi un pieprasīja integrāciju. Pat bēgļu dibinātajai Baltijas Universitātei pēckara Vācijā savulaik liedza iespēju pārcelties uz Kanādu vai Lielbritāniju tieši tādēļ, ka šīs valstis baidījās no neasimilētu bēgļu kopienu veidošanās.
Neatkarība bez migrācijas seku risināšanas
Pirmo reizi apciemojot okupēto Latviju 1986. gadā, mani šokēja krievu valodas dominance. Diemžēl neatkarības atgūšana nebija burvju nūjiņa. Gadu desmitiem esam pieļāvuši, ka izglītības sistēma, mediji un publiskā telpa turpina atražot divvalodību. Vēl šodien bieži veikalos redzu, ka krievvalodīgi klienti sagaida apkalpošanu krievu valodā - tā, kā viņi jau pusgadsimtu ir pieradināti! Tikai līdz ar Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā pirms četriem gadiem mēs beidzot sākām redzēt plašāku attieksmes maiņu un valsts valodas kā dominējošas nostiprināšanu.
Mēs nedrīkstam nonākt tur, kur šodien ir īru tauta, kura, lai arī izcīnīja savu neatkarību, savu valodu ikdienas lietošanā ir zaudējusi neatgriezeniski. Mums ir jābeidz baidīties uzstāt, ka latviešu valodai ir jābūt dominējošai mūsu valstī, jo tikai tā mēs nodrošināsim Satversmes preambulā ierakstīto mērķi neatkarībai: “… lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem…”. Mazākumtautību tiesības, protams, mums ir jārespektē, bet, kā Satversmes tiesa atkal nesen atgādināja, krievu valoda ir pašpietiekama Latvijā. Latvijas valsts pienākums ir aizsargāt apdraudēto, nevis lielo, globālo valodu pozīcijas.
Taču, kamēr mēs vēl lāpām pagātnes plaisas, pie apvāršņa parādījies jauns drauds – jauns masveida imigrācijas vilnis.
Rietumeiropas kļūdas un kultūru sadursme
Demogrāfiskā krīze Eiropā ir smaga, un daudzi politiķi saredz lētu darba roku ievešanu kā vienīgo risinājumu. Apvienojumā ar kreiso liberāļu "plašās sirds" politiku un Vācijas, Zviedrijas un citu valstu savulaik izteiktiem aicinājumiem patvēruma meklētājiem braukt uz Eiropu, rezultāts Rietumeiropā ir skarbs. Šajās valstīs pamattautas īpatsvars noslīdzējis no ~95% vai vairāk 1920. gadā, līdz 70% vai pat zemāk šodien.
Ir izveidojušās milzīgas, neintegrētas kopienas. Ja iebraucēji būtu ar līdzīgu kultūras kodu, integrācija būtu vieglāka. Taču lielākā daļa migrantu no Tuvajiem Austrumiem un Āzijas nes līdzi ne tikai citas kultūras un reliģiju, bet pilnīgi atšķirīgu vērtību sistēmu. Tas nav stāsts par reliģisko neiecietību, bet gan par fundamentālām atšķirībām attiecībā uz sieviešu un bērnu tiesībām un attieksmi pret citām reliģijām. Ievērot islāma ticības likumus de facto nozīmē iet pret mūsu Satversmē nostiprinātajām, kā arī kultūrā iesakņotām normām.
Rietumeiropas kļūdas nav neizbēgams liktenis un to vislabāk pierāda Dānija. Kamēr kaimiņvalsts Zviedrija akli ļāvās multikulturālisma ilūzijām un tagad cīnās ar sekām, Dānija jau gadsimta sākumā spēja laikus pamosties. Tur tradicionālās partijas nevis kaunināja savus vēlētājus par 'netoleranci', bet gan ieviesa vienu no stingrākajām imigrācijas politikām Eiropā, nosargājot dāņu izcelsmes iedzīvotāju īpatsvaru virs 85%. Dānijas pieredze ir spožs paraugs Latvijai: nacionālas valsts pašaizsardzība nav ekstrēmisms, tā ir veselā saprāta un tālredzīgas valstiskās domāšanas pazīme.
Nav par vēlu
Mums ir atklāti jādiskutē par imigrācijas mīnusiem, nebaidoties no "netolerances" zīmoga. Latviešu kultūra salīdzinājumā ar citām ir maiga un neuzbāzīga – tā var viegli izšķīst agresīvāku kultūru ietekmē, kādas neapšaubāmi ir gan krievu, gan arābu valstu kultūras. Nesenā ceļojumā uz Maroku es izbaudīju arābu sirsnīgo viesmīlību, taču arī saskāros ar uzvedību, kas mums šķistu agresīva. Piemēram, tirgus laukumā pienākot ļoti tuvu, pieskaroties, cenšoties kaut ko iepārdot. Lai cik tas bija krāšns kultūras piedzīvojums ceļojumā, es nevēlos, lai šī kultūra kļūtu par dominējošo Latvijā.
Arguments, ka bez imigrantiem mēs izmirsim, nav pamatots. Mums ir risinājumi:
Lēts importa darbaspēks ir maksimāli ātri jāaizvieto ar automatizāciju un robotiku. Latvijai ir izcili inženieri, kuri to var īstenot, un robotikas un mākslīgā intelekta revolūcija strauji vairo robotu spējas un samazina to izmaksas.
Jāveido ģimenes un jāvairojās. Lai arī nevarēsim pilnībā no demogrāfijas bedres sevi izrakt, mums ir jāveicina bērnu dzemdēšanu un audzināšanu. Ir taisnīgi novirzīt papildus līdzekļus un atzinību daudzbērnu ģimenēm, jo šie vecāki ir tie, kuri ziedo savu laiku izaudzināt nākamo paaudzi, kura nopelnīs pensijas visiem, arī tiem bez bērniem. Un kā četru bērnu tēvs, es arī allaž mudinu jaunus vecākus saprast, ka bērni ir dzīves pats lielākais gandarījums.
Ekonomikas jāpārkārto. Mums būs pakāpeniski jāmaina pensiju sistēma, paceļot pensijas vecumu. Izvēle ir vienkārša: varam strādāt nedaudz ilgāk pašiem vai zaudēt kontroli pār savu valsti.
“Gudrā” imigrācijas politika. Ierobežots skaits augsti kvalificētu speciālistu ievešana ir prātīga, ja vien tas neizmaina sabiedrības kopējo struktūru. Mums ir maksimāli jāvienkāršo un jāpaātrina birokrātiskie procesi nelielam skaitam augsti kvalificētu un labi apmaksātu talantu piesaistei, jo šis mazais skaits ar ļoti kvalificētiem vadītājiem un speciālistiem palīdz radīt citas darba vietas kā arī finansē pārējos maksājot lielus nodokļus.
Latviešu tauta pārdzīvoja gadsimtiem ilgu svešu varu kundzību, un tikai 1918. gadā ieguvām savu valsti. Šodien latviešu pamattautas īpatsvars ap 62% ir 10-20% zemāks nekā citās Rietumeiropas valstīs, tātad nevaram atslābt. Bet mēs pārdzīvosim arī šo izaicinājumu, ja vien spēsim pabeigt pagātnes integrācijas darbus un nepieļaut jaunus, neatgriezeniskus eksperimentus ar savu valodu, kultūru un tautu.
Autors ir investors, uzņēmējs, zemessargs un četru bērnu tēvs.
