Pēc 29 gadu darba tiesībsargājošās iestādēs izdienas pensijā aizgājis prokurors Andis Mežsargs, kurš savu lomu Latvijas vēsturē iezīmējis kā «Lemberga lietas» izmeklēšanas vadītājs. Aiz muguras palikusi ne tikai politiski jutīga un vērienīga krimināllieta, bet arī cilvēciska drāma un rūgtums
Pirms dažiem gadiem, ieejot prokurora Anda Mežsarga kabinetā, sajūta bija kā seifā. Metāla durvis, nelielā kabineta sienas no pašas augšas līdz apakšai klāj plaukti, kas līdz pēdējai spraugai piestūķēti ar dokumentu mapēm. Telpas viducī galds, pie kura, ieracies papīros, sēž pats prokurors. Dižā auguma dēļ viņš atgādināja lāci – mazliet pūcīgu, tomēr lādzīgu.
Kabineta saimnieka attiecības ar šiem papīriem raksturoja divas šķietami pretējas īpašības. Viņš acumirklīgi varēja pateikt, kurā lietas sējumā atrodas konkrēts dokuments un kurā datumā tas parakstīts. «Fenomenāla atmiņa. Ja mēs tiesas zālē nevarējām ko atcerēties, pārtraukumā zvanījām Andim un viņš bez problēmām norādīja – dokumenta oriģināls ir tur, to izņēma tur,» stāsta Ilga Paegle, viena no apsūdzības uzturētājām uz tiesu nosūtītajā Lemberga krimināllietā. Taču viņš kolēģus varēja arī satracināt ar to, ka no savas papīru gūzmas pēkšņi izvilka kādu sen iegūtu dokumentu, par kuru citiem izmeklēšanas dalībniekiem gadiem ilgi nebija ne mazākās nojausmas.
Bet tā ir pagātne – kopš novembra beigām šajā Ģenerālprokuratūras kabinetā strādā cits prokurors. Andis Mežsargs, kurš ilgu laiku vadīja Ventspils amatpersonu lietas izmeklēšanu, ir devies izdienas pensijā.
Aivars Lembergs ir vienīgais no Latvijas «oligarhiem», kurš nonācis uz tiesas sola. Lai arī pārmēru garais iztiesāšanas process daudziem laupījis ticību tiesu sistēmas spējai tikt galā ar šāda mēroga lietām, sava veida sasniegums jau ir tas, ka lieta ir nonākusi tiesā. Vēl ne tik senā pagātnē tik «lielu zivju» noķeršana Latvijas tiesiskajā kultūrā bija utopija – visi iepriekšējie mēģinājumi pārbaudīt Lemberga saistību ar Ventspils biznesu beidzās nesākušies, tiesībsargiem konstatējot, ka nozieguma nav.
Mežsarga sāktā izmeklēšana Lembergu gan uz vairākiem mēnešiem nolika aiz restēm, gan nosēdināja uz apsūdzēto sola. Tas ir lielas tiesībsargu komandas darba nopelns, tomēr par atslēgas figūrām šajā stāstā var uzskatīt divas – bijušo ģenerālprokuroru Jāni Maizīti, kurš, sākot vadīt ģenerālprokuratūru, bez aizspriedumiem ļāva izmeklēt ietekmīgām personām nepatīkamas lietas un nodrošināja tam piemērotus apstākļus, un Andi Mežsargu, kuram Maizītis uzticēja pārbaudīt uzņēmēja Arnolda Laksas atnestās trīs dokumentu mapītes.
Valsts pret prokuroru
2003.gada 23.maiju, kad Maizītis iedeva Laksas iesniegumu, Mežsargs atceras kā šodien. Šefs teicis: «Mežsarga kungs, jums jāpieņem lēmums, vienalga kāds – par kriminālprocesa uzsākšanu vai par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu, taču lēmumam jābūt tādam, kuru man kā ģenerālprokuroram nebūtu pamata atcelt. Tas ir, tam jābūt likumīgam un pamatotam, juridiski izsvērtam un korektam.»
Nekādas vārdu apmaiņas par šīs lietas jutīgumu abu kungu starpā nav bijis. «Pats apzinājos, kāda pārbaudes lieta nonāk manās rokās un ar ko saskaršos – gan ne tik labi kā vēlāk,» atzīstas Mežsargs. Kolēģi uzsver, ka viņš pirmais uzdrošinājies uzņemties tāda mēroga lietu, bet pats bijušais prokurors no uzslavām par drosmi atgaiņājas. «Kā saka ģenerālprokurora vietnieks [Arvīds] Kalniņa kungs, mūsu iestāde ir pus militāra, mēs nevaram izvēlēties materiālus, kurus pārbaudīsim, vai kriminālprocesus, kurus uzraudzīsim. Mūs nozīmē, un nav vietas diskusijām, vai es to gribu vai negribu.»
Tiesa, kad Mežsargs vēlāk komplektējis komandu, vairāki prokurori savu līdzdalību atteikuši, aizbildinoties, ka «viņiem ir ģimenes, mātes, bērni». «Man bija gan viens, gan otrs, bet tas nekādā mērā nevarēja būt par pamatu, lai atteiktos veikt savus tiešos darba pienākumus, kurus man uzticēja iestādes vadība,» Mežsargs intervijā uz jautājumiem atbild īsi un konkrēti – kā liecību sniegšanā. Par savu darbu viņš joprojām runā caur kriminālprocesa prizmu un uzmanīgi izvēlas vārdus, lai ar saviem komentāriem nekaitētu lietas iztiesāšanai.
To, ka uzņēmies netipisku lietu, Mežsargs uz savas ādas izjuta pēc pusgada – nedēļu pēc tam, kad pirmoreiz pārbaudē uzklausīja Lemberga paskaidrojumus. Ventspils mērs sasauca preses konferenci, kurā paziņoja, ka ģenerālprokuratūras tiesiskā palīdzības lūgums Šveicei ir melīgs, un oligarham draudzīgajos medijos sākās pret Mežsargu vērsta kampaņa. Pie publicitātes nepieradušajam prokuroram un viņa ģimenei tas izraisīja šoku burtiskā nozīmē. Ģimenē tikko bija piedzimis puika, un viņa dzīves piektajā dienā radās problēmas ar mātes pienu. (Turpretim Mežsargs pēc vairākiem gadiem, kad prokuratūra Ventspilī organizēja kratīšanas, atteicies to darīt Lemberga meitas Līgas dzīves vietā tieši tāpēc, ka viņai mājās bija zīdainis. «Tas daudz ko pasaka par cilvēku,» raksturo prokurore Ilga Paegle.)
Mediju kampaņa, kurā regulāri apšaubīts teju katrs Mežsarga solis («līdz 2008.gadam sakrāju piecus publikāciju sējumus»), nebija vienīgais veids, kā torpedēta izmeklēšana. Jau 2004.gadā Mežsargs «ar septīto maņu orgānu» jutis, ka tiek novērots, un lūdzis labam draugam, «kura darba specifika ir personu apsardze», viņu pavērot un šīs aizdomas «apstiprināt vai noraidīt.» Aizdomas neapstiprinājās, tomēr pēc vairākiem gadiem, izmeklēšanai vēršoties plašumā, prokuratūras rīcībā nonāca liecības, ka Mežsarga sajūtas bijušas pareizas un «viena uzņēmējsabiedrība, kuras uzdevums bija gādāt par naftas vada drošību, no šiem pienākumiem brīvajā laikā nodarbojās ar manas personas izpēti, arī novērošanu». Mežsargs to nesauc vārdā, bet acīmredzami ir runa par apsardzes firmu Venta, kuras darbinieks Jāzeps Meikšāns liecināja, ka viņa uzdevums bijis izspiegot Mežsargu.
Savukārt kratīšanā pie Lemberga izņemti dokumenti rādīja, ka par Mežsargu vākta informācija – analizēts viņa mantiskais stāvoklis, iespējamie pārkāpumi, «aptaujāti bijušie kaimiņi, lai noskaidrotu manus kaitīgos ieradumus vai rakstura īpašības».
Cīņai pret procesa virzītāju iedarbinātas arī valsts struktūras. Pirms gadiem sešiem Mežsargs uzzināja, ka citas tiesībsargājošās iestādes, kurām kriminālprocesā vajadzētu sniegt operatīvo atbalstu, īstenībā noklausījušās viņa telefonsarunas, par kurām viņam nācās sniegt paskaidrojumus. Mežsargs noklausītāju diskrēti nesauc vārdā, taču var noprast, ka runa ir par Drošības policiju. («Tolaik nevarēja saprast, kuri policijā ir labie un sliktie,» vidi, kurā bija jāstrādā, iezīmē prokurore Paegle.)
Savukārt Valsts ieņēmumu dienests pēc kāda labvēļa iesnieguma vērtējis gan Mežsarga darījumus ar nekustamo īpašumu (kur pārkāpumus neatklāja), gan ieradies pārbaudē nelielā uzņēmumā, kurā par pārdevēju strādāja Mežsarga māsa. Pārbaudītāji nav kautrējušies atklāt ierašanās iemeslu – to, ka «pie jums strādā meitene, kuras brālis ir prokurors».
Ģenerālprokuratūras vadība gan Mežsargu atbalstījusi un piedāvājusi palīdzību, taču «tādiem radikāliem pasākumiem kā apsardze es nepiekritu un neizteicu vēlēšanos». Ar laiku pie pretdarbības Mežsargs pieradis – «pēc gadiem diviem es jau biju imūns, tas viss mani tikai stiprināja.» Izturēt ļāvusi arī ticība, ka «visi pārmetumi, kas gāzušies pāri man un izmeklēšanas grupu, tiks atspēkoti tiesā, mūsu pierādījumi tiks atzīti par likumīgā ceļā iegūtiem un varēs kalpot par pamatu notiesājošajam spriedumam».
Bijusi arī «pozitīvā motivācija» – pirmajos izmeklēšanas gados Mežsargs četras reizes saņēmis materiālā nodrošinājuma piedāvājumus visam mūžam, ja viņš atteiktos no šīs lietas. Piedāvājumi nākuši no tuviem paziņām, «kuri var atnākt pie manis, apsēsties, runāt par kaut ko un tad pēkšņi sarunu iegriezt tādā gultnē, lai varētu izteikt šādu slēptu piedāvājumu». Prokurors saka – kārdinājuma padoties piedāvājumam, «protams», nav bijis ne mirkli, lai arī ar ģimenes mājas būvniecību viņš uzņēmies lielas kredītsaistības. «Uzskatīju, ka daudz vairāk iegūšu, šādu kriminālprocesu izmeklējot un panākot tā nonākšanu tiesā.»
Izmeklētāja talants
To, ka šoreiz Lemberga darbību izmeklēšana beigsies ar apsūdzību, Mežsargs sapratis trīs gadus pēc pārbaudes sākuma komandējuma laikā Šveicē un Francijā. Izmeklētāju rīcībā toreiz nonākuši dokumenti, kuri «saturēja neapgāžamus pierādījumus» tam, ka «procesuālajam oponentam», kā Lembergu konsekventi dēvē Mežsargs, ir īpašumtiesības vienā no lielākajiem Ventspils ostas uzņēmumiem Kālija parks un viņš saņem slēptas dividendes. 2006.gada 20.jūlijā Lembergam uzrādītas pirmās apsūdzības, 2007.gada 14.martā viņu apcietināja – Mežsargs bez minstināšanās sauc datumus jebkurai procesuālai darbībai.
Prokurors apgalvo, ka, rakstot lēmumu par biznesa un politikas haizivs aizturēšanu, roka nav drebējusi nemaz. Pārliecību, ka tas nepieciešams, devuši lietā savāktie pierādījumi – arī par to, ka «procesuālie oponenti, vēloties izvairīties no kriminālatbildības, cenšas ietekmēt liecinošās personas un psiholoģiski iespaido procesa virzītāju». «Mums bija milzum daudz pierādījumu, tāpēc tiesai vairāk nekā jebkurā citā lietā bija pamats piemērot pašu smagāko drošības līdzekli,» saka Mežsargs. Sākotnēji aizturēšana bijusi plānota prokuratūrā, kur 14.martā Lembergam bija jāierodas. Taču ziņas par prokurora plāniem bija noplūdušas, un operatīvā informācija liecināja, ka Lembergs «varētu pabraukt garām prokuratūrai». Tika pieņemts lēmums viņu aizturēt uz Ventspils – Rīgas šosejas. Pats Mežsargs aizturēšanas brīdī klāt nav bijis – aizturēšanu veica KNAB darbinieki, prokuratūru pārstāvēja Jānis Ilsteris.
Lemberga aizturēšanu Mežsargs uzskata par lūzuma brīdi izmeklēšanai. «Līdz tam brīdim daudzos tika sēta pārliecība par procesuālā oponenta neievainojamību un neaizskaramību – ka nekad neviena tiesībsargājošā iestāde mūsu valstī nespēs sekmīgi uzsākt un pabeigt izmeklēšanu pret Ventspils amatpersonām. Mūsu spēja viņu apcietināt un uzrādīt apsūdzības smagu noziegumu izdarīšanā šo pārliecību iedragāja. Daudzi sāka liecināt par visa Ventspils biznesa struktūru, pret procesuālajiem oponentiem.»
Ir zināms, ka pretrunīga attieksme pret šīs lietas izmeklēšanas nepieciešamību kādu laiku bija arī atsevišķiem augsta līmeņa prokuroriem. Mežsargs uz to atbild – izmeklēšanas grupā neviena skeptiķa nebija, no citiem («kāda departamenta vadītāja») tikai vienreiz kādā sarunā dzirdējis repliku, vai tad viņš tiešām tic lietas nonākšanai tiesā.
2008.gadā daļu no apjomīgās lietas – divus atsevišķi izdalītus kriminālprocesus – prokuratūra tomēr nodeva tiesai. (Lembergs tajā apsūdzēts par kukuļu izspiešanu un saņemšanu sevišķi lielos apmēros, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, dienesta viltojumu, piedalīšanos amatpersonai aizliegtos mantiskos darījumos, ļaunprātīgu dienesta stāvokļa izmantošanu. No apsūdzības izriet, ka Lembergam piederēja virkne Ventspils uzņēmumu, kuru kapitāldaļas viņš ieguva, tās izspiežot kukuļos, un vēlāk kā pašvaldības vadītājs par šiem uzņēmumi neatļauti lēma. Lietā apsūdzēts arī Anrijs Lembergs un Ansis Sormulis.)
Ar šo brīdi Mežsarga loma lietā samazinājās. Prokuratūrā izlēma, ka valsts apsūdzību tiesā būtu piemērotāk uzturēt citiem prokuroriem, vēl pāris gadus Mežsargs bija procesa virzītājs atlikušajā kriminālprocesā, taču tad arī tā vadību uzticēja citiem kolēģiem. «Strādāju par lietas arhivāru – pēc kolēģu lūguma meklēju un piegādāju nepieciešamos dokumentus,» Mežsargs ironiski iezīmē savu pēdējo gadu lomu.
Tiesā figurē ap 200 dokumentu sējumu, prokuratūrā savākti vēl 450 sējumi un milzums elektronisko dokumentu, kas «vairākkārt pārsniedz papīra dokumentu apjomu» – tāds ir šīs lietas vēriens.
«Negribu teikt, ka šī lieta ir tikai viņa nopelns, taču, kopš pie tās strādāju, man radusies pārliecība – ja pie šo materiālu izmeklēšanas nebūtu ķēries Mežsargs, tiesā nebūtu lietas, kurā apsūdzēts Aivars Lembergs,» raksturo pašreizējais izmeklēšanas grupas vadītājs Māris Urbāns. Gan viņš, gan kolēģe Paegle uzsver Mežsarga izmeklētāja talantu, māku kontaktēties ar cilvēkiem un pārliecināt viņus sniegt liecības par spīti skepsei un bailēm. (Pirmajos gados cilvēki, kas šajā lietā prokuratūrā sniedza liecības, pēc tam saņēma anonīmus zvanus, kuros izvaicāti, ko viņi meklēja prokuratūrā. Vēlāk cilvēki liecības sniedza ārpus prokuratūras telpām.) Taču Mežsargs arī neceremonējās. Urbānam atmiņā palikusi epizode, kur kādā nopratināšanā pēc otrā uzdotā jautājuma, sapratis, ka cilvēks negrib stāstīt, Mežsargs pratināšanu pārtraucis un palūdzis atnākt citā reizē. «Netradicionāla metode, bet viņa gadījumā tas darbojās.»
«Lielu daļu no materiāliem varējām iegūt tikai tāpēc, ka Andim šis darbs patiešām interesē,» saka Paegle. «Darbaholiķis – viņš strādāja arī pēc darba laika, sestdienās un svētdienās,» stāsta Ilsteris. Prokuratūrā viņu raksturo kā mērķtiecīgu, uzticamu kolēģi («ne lieku santīmu nepacels no zemes» – tā Paegle) un slavē par spēju savākt labu komandu. «Protams, bija kļūdas, kaut kas nebija izdarīts kā nākas, bet tik apjomīgā lietā tas ir piedodami,» saka Paegle. Kāda neuzmanības kļūda savulaik ieguva plašu publicitāti – sākotnējā apsūdzībā Mežsargs bija ierakstījis, ka to uzrāda «Aivaram Parkam». Kļūda radās, pēdējā brīdī veicot labojumus un ar datoru pārkopējot vārdus. «Mazliet haotisks,» kolēģi raksturo Ilsteris.
Tic, ka notiesās
Aiziet no darba prokuratūrā Mežsargs izlēma pēc tam, kad pērn smagi saslima. Viņam bija insults, kurā savu artavu, visticamāk, spēlēja arī darba emocionālā slodze. «Kā zinām, valsts iestādēs [datoru] procesori tiek ekspluatēti divus gadus un deviņus mēnešus, tad tos noraksta kā morāli un fiziski nolietojušos. Es tiesībsargājošās iestādēs esmu nostrādājis 29 gadus, tāpēc nolēmu restartēties,» no Mežsarga strupajām atbildēm brīžiem spraucas humors.
Zināmu lomu spēlēja arī attiecības ar pašreizējo ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru. Lai arī iestādes attieksme pret Ventspils lietu Kalnmeiera laikā nav mainījusies (Mežsargs saka – tieši pretēji, Kalnmeiers veicinājis lietas izmeklēšanu, piesaistot vairāk prokuroru), prokuroru sarūgtinājusi vadītāja reakcija uz Neatkarīgās Rīta avīzes uzpūsto skandālu, ka viņš it kā iesaistījies privātu biznesa strīdu risināšanā. Šādi tika pasniegta Mežsarga rīcība, piekrītot pie šīs lietas strādājušā SAB darbinieka lūgumam iepazīstināt viņu ar liecinieka Rūdolfa Meroni jauno advokātu. «Uzskatu, ka ir pilnīgi nepamatoti pārmest tās kā darbības, kuras lietā iesaistīts prokurors nevar veikt. Bet es tādus pārmetumus no iestādes vadītāja saņēmu. Tā bija mūsu pēdējā komunikācija un tāda tā arī palika – negatīva.» Aizejot no darba, Lemberga lietas ilglaicīgais «motors» no ģenerālprokurora «paldies» nesaņēma.
Mežsargs tic, ka garais tiesas process beigsies ar notiesājošu spriedumu. Viņš piekrīt, ka šī ir viņa mūža lieta, jo «tādus izaicinājumus, piedzīvojumus un pārdzīvojumus es savā praksē droši vien vairs nepiedzīvošu», tomēr negrib šai lietai piekarināt kādus īpašus epitetus. Lietu «sabiedriski nozīmīgu» pataisījuši «procesuālie oponenti», neskaitāmu publikāciju sērijā to «dramatizējot, politizējot un liekot uzsvaru uz pseidoskandāliem». «Es vienkārši izmeklēju kriminālprocesu. Mani tracināja tikai tas, ka ar dažādām zemiskām metodēm vērsās pret mani un maniem ģimenes locekļiem. Savulaik Jūrmalā [prokuratūrā] strādāju ar zekiem – viņi saprata, O.K., ir pieķerti un es daru savu darbu, protu to pierādīt. Visu cieņu – nekā personīga! Šeit viss tika pārvērsts personīgi. Pat zeki tā nedarīja.»
Kopš janvāra Mežsargs strādā par juridisko padomnieku Rīgas kuģu remonta rūpnīcā. Juridiski no Lemberga krimināllietas viņš ir prom, taču no galvas to izmest, šķiet, vēl ilgi nevarēs. «Dzirdējāt radio par [Lemberga] drošības līdzekli?» pāris stundas pēc intervijas Mežsargs man vaicā telefonsarunā. Nē, nedzirdēju. «Noklausieties arhīvā – pulksten 13.35.»
