Bailes jāizmet no galvas un jāelpo! 5

Foto — Sanita Upleja
Print Friendly, PDF & Email

97 gadus vecās Valentīnes Lasmanes dzīvē bijuši daudzi spraigi brīži, kad nācās rīkoties aukstasinīgi – gan Otrā pasaules kara beigās palīdzot organizēt bēgļu laivas uz Zviedriju un Dundagas mežos glābjot kādu ebreju, gan 70.gados sēžot nopratināšanās Valsts drošības komitejā. Nesen viņa saņēma Pasaules Brīvo latviešu apvienības balvu

Dienā, kad ciemojos pie Valentīnes Lasmanes Stokholmas priekšpilsētā Tēbijā, viņa tik naski rosās ar tējas un kafijas tasēm un elektrisko tējkannu, ka pagūstu tikai rokas noplātīt, piedāvājot savu palīdzību. Valentīne Lasmane ir divus gadus vecāka par Latvijas valsti un pagājušogad valsts neatkarības 95.gadadienā Stokholmā saņēma Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) balvu. 

Savā aktīvajā mūžā viņa ir paspējusi tik daudz izdarīt Latvijas un latviešu labā, ka labo darbu sausam uzskaitījumam varētu veltīt vairākas lapas. Taču darbu saraksts vēl nav pilnīgs, jo, par spīti lielajam gadu skaitam, Valentīne Lasmane turpina strādāt. Šoziem iecerējusi caurskatīt un sakārtot nacionālās pretestības kustības Latvijas Centrālās padomes (LCP) aktīva darbinieka Leonīda Siliņa atstātās manuskriptu mapes, ko darīt lūgusi viņa atraitne Zigrīda Siliņa. «Es nevaru dzīvot, ja man nav darba,» ņipri saka Valentīne Lasmane.

Viņa ir ne tikai viena no retajām saiknēm, kas mūs vēl tieši saista ar pirmskara Latviju un tās demokrātijas aizstāvjiem, bet viņas mūžs ir arī liecība tam, kā, pārvarot bailes un vājumu, darīt lielas un cēlas lietas.

Valodu kopībā

Dzimusi 1916.gadā Ukrainā, kur tēvs nonācis darba gaitās pēc mērnieka amata apgūšanas Pleskavā. Līdz piecu gadu vecumam runājusi tikai ukraiņu valodā, jo mamma bija ukrainiete, bet tēvs Pirmā pasaules kara laikā bijis cara armijā un strēlniekos. Tomēr 1920.gadā viņš neaizgāja kopā ar sarkanajiem strēlniekiem, atgriezās Latvijā, sameklēja darbu Mērniecības daļā pie Zemkopības ministrijas un uz Latviju pārveda sievu ar trim maziem bērniem. Toreiz tēvs varēja tikai nelegāli atbraukt pakaļ ģimenei, un atpakaļceļā pašam bija jāslēpjas pītā mantu grozā. Valentīnei Lasmanei vēl tagad acu priekšā aina, kā karavīrs ar durkli baksta grozu, pārbaudot tā saturu, tomēr tēvs netika atrasts.

Pirmais gads Latvijā bijis grūts, jo tēvs strādāja Rīgā, bet mamma ar bērniem mita viņa dzimtas mājās Siguldas pagasta Grotos – vecsaimniecībā bez elektrības, ko apsaimniekoja veci ļaudis. «Mamma bija ar trim bērniem un bez valodas zināšanām tumšā mājā. Viņa raudāja un dziedāja savas ukraiņu dziesmas, es sēdēju blakus un kaucu līdzi,» atceras Valentīne.

Pēc gada ģimene pārcēlās uz Rīgu. No sākuma Valentīne gāja krievu skolā, bet vēlāk latviešu skolā un ģimnāzijā. «Par latvieti mani patiesībā padarīja mamma ukrainiete. Viņa vienmēr priecājās, ka ir Latvijā un ka Latvija ir brīva, jo Ukraina jau nebija brīva. Ukrainā palika visa viņas lielā ģimene,» stāsta Valentīne Lasmane. Mammai tēvs noalgoja studentu – latviešu valodas skolotāju.

Interesanti, ka teju viss pieauguša cilvēka mūžs Valentīnei Lasmanei saistīts ar latviešu valodu, kas nemaz nav viņas pirmā valoda. «Kā iemīlēju? Mamma vienmēr salīdzināja latviešu valodu ar ukraiņu valodu. Vecāki nolēma, ka Latvijā mamma ar mums runās krievu valodā, lai mums būtu divas valodas. Krievu jau tolaik Rīgā bija daudz, bet ukraiņu mazāk. Tā viņi nosprieda, ka ukraiņu dzīvā valoda te neskanēs. Mums runāšana vairākās valodās bija ikdienas lieta – salīdzinājām, kā to saka latviski, ukrainiski, krieviski. Tas tā mijās un likās normāli. Tādā kopībā.» Vēlāk mamma arī aktīvi darbojusies ukraiņu biedrībā, un pie viņas mājās tikās ukraiņu dāmu pulciņš.

Nekrist panikā

Pēc pirmajiem dzīves gadiem Ukrainā Valentīnei bija slikta veselība. Bieži slimojusi un kavējusi skolu, klases audzinātāja nākusi pie viņas uz mājām, daudz mācījusies arī kopā ar mammu. «Arī ģimnāzijā ejot, vājās veselības dēļ dakteri man bija noteikuši trešdienās palikt mājās un gulēt gultā. Es lasīju grāmatas. Biju atbrīvota no vingrošanas, un lika tajā laikā staigāt. Tad es gāju uz Mākslas muzeju, kas bija netālu no manas 2.ģimnāzijas. Četrus gadus ģimnāzijā un četrus gadus vingrošanas vietā pa Mākslas muzeju,» skolas gaitas atceras Valentīne Lasmane.

Veselības dēļ arī nācies atteikties no sapņa mācīties medicīnu, ko mamma bija savulaik iesākusi studēt. «Es gribēju studēt medicīnu, taču ārste vecākiem teica, ka tas neder, jo mans ķermenis tādam darbam ir par vāju. Ja nevarēju medicīnu, tad man bija vienalga, ko studēt.» Tā izvēle kritusi uz baltu filoloģiju, jo skolā sēdējusi kopā ar Veltu Rūķi-Draviņu un vēl vienu meiteni, un viņām interesēja filoloģija.

Taču ģimnāzijas laiks zīmīgs ar vēl kādu apņemšanos, kas vēlāk ne reizi vien dzīvē noderējusi. Bijusi tik vārga un bailīga, vienmēr trīcējusi un drebējusi, kad skolā izsaukta atbildēt. Tāpēc ģimnāzijas laikā nolēmusi kaut ko darīt ar savām bailēm. «Nevienam nestāstīju, bet nospriedu sevi atradināt no bailēm. Mēs dzīvojām Hospitāļu ielā, kur tagadējās Valdemāra ielas apkaimē tolaik vēl bija klaji lauki. Es speciāli nācu kājām mājās no teātra. Biju lasījusi, ka, ja kāds uzrunā, tad dziļi jāelpo un jāsaka sev, ka nebaidos. Mamma uztraucās, kāpēc tik ilgi nāku no teātra. Gāju arī naktī uz kapiem un visādi strādāju ar sevi, lai tiktu galā ar bailēm. Arī saviem bērniem vēlāk stāstīju, ka bailes var pārvarēt ar atzīšanos savās bailēs un pareizu elpošanu. Sevi var piespiest nebaidīties. Tad var tikt galā. Svarīgākais ir nekrist panikā,» dzīves pieredzē dalās Valentīne Lasmane.

Kur rodas drosme

Atskatoties uz savu dzīves gājumu, Valentīnei Lasmanei ir vairāki stāsti no pašas dzīves par drosmes un skaidra prāta nezaudēšanu draudīgās situācijās. Vienā no tādām viņa iekļuvusi jau 1941.gadā, vācu karaspēkam tuvojoties Rīgai. Tolaik viņa strādājusi ziņu aģentūrā LETA.

«Mums bija īpašas caurlaides, kas ļāva naktīs pārvietoties. Pēdējā naktī, kad vācieši jau bija Jelgavā, gāju kājām mājās pa Vienības gatvi. Krievu zaldāts man prasa caurlaidi. Viņiem kaut kas tajā nepatika. Tad nu veda mani it kā uz štābu, bet pa plašu lauku uz klajuma pusi. Domāju, ka ved mani nošaut. Viņš saka: «Stāt!» Es domāju, ka beigas klāt, un lielā mierā pie sevis skaitu lūgšanu, kamēr viņš grabinās ar ieroci man aiz muguras. Tad pēkšņi saku viņam krieviski, lai mani atlaiž, jo tepat netālu māte gaida. Viņš saka: «Māte… Nu, tad skrien.» Kāpēc man tas ienāca prātā, nezinu. Bet viņam vārds «māte» kaut ko nozīmēja, un, būdams cilvēks, atlaida,» atceras kundze.

Dažreiz notiek lietas, un pats nevari izskaidrot, kāpēc tā rīkojies, bilst Valentīne Lasmane un nonāk pie vēl viena dramatisma pilna brīža savā dzīvē. «Tāpat bija ar to ebreju. Tik liktenīgi – nepietrūka drosmes, uzrunāju viņu krievu valodā un piedāvāju aizvest uz Zviedriju.» Stāsts par ebreja Izraēla Michelsona izglābšanu un nogādāšanu Zviedrijā lasāms arī liecinieku atmiņu krājumā Pāri jūrai. 1944./45.g. abu pušu atmiņās. Tas notika 1944.gada novembrī Kurzemē, kad Lasmane jau kādu laiku darbojusies LCP rindās pagrīdē, kur viņu iesaistīja bijušais LETA kolēģis Leonīds Siliņš. Valentīne Lasmane jau bija palīdzējusi ar slepenu ziņojumu saņemšanu un nodošanu, cilvēku slēpšanu un nogādāšanu Zviedrijā, nelegālā raidītāja ziņojumu atšifrēšanu.

Nepieciešamība atrast un Zviedrijā nogādāt kādu vēl dzīvu ebreju, kas varētu liecināt par nacistu pastrādātajām šausmām, izrietēja no tā, ka LCP saņēma finansiālu atbalstu arī no ASV izveidotā Kara bēgļu palīdzības fonda. Šā fonda mērķis bija veicināt ebreju, apdraudētu intelektuāļu, politiķu ar rietumniecisku orientāciju evakuāciju.

Valentīne Lasmane un viņas kolēģi LCP apzinājās, ka tāds uzdevums 1944.gada rudenī, kad Latvijā tikpat kā vairs nebija palicis dzīvu ebreju, ir gandrīz nepaveicams, taču neizpildīta solījuma nasta gulēja apziņā. Kādā brīdī Valentīne Lasmane atcerējusies par vēstuli no draudzenes, kura minējusi, ka mežā Dungadas apkārtnē manītas divas izbēgušas ebrejietes no Ļeņingradas. Tad nu pagrīdnieki Ventspilī izplānojuši braukt un viņas meklēt – šoferim Kārlim Frišenfeldam sadabūjuši SS uniformu, Valentīnei Lasmanei bija jāiejūtas speciālo uzdevumu mašīnrakstītājas lomā.

Sievietes godavārds

Turpceļā ar viltotiem dokumentiem un vāciski vāji runājošo «esesieti» šoferi tikuši mierīgi cauri visām kontrolēm. Galā noskaidrojies, ka ebrejietes sen neesot manītas. Lasmane ar draudzeni vēl apstaigājušas apkārtni pat līdz otram ciemam, bet neveiksmīgi. Sācis krēslot. Jau griežoties atpakaļceļam, miglā un krēslā tomēr pamanījušas kaut ko kūņojamies lejā nogāzē un virzāmies augšup.

Kad kļuva saskatāmas cilvēka tēla aprises, Valentīne Lasmane zibenīgi metusies viņam pretī un ieraudzījusi savā priekšā ebreju vīru. Mirkli apstulbuši vērušies viens otrā, un viņš jau grasījies bēgt, kad Valentīne Lasmane viņu uzrunājusi krievu valodā un piedāvājusi nogādāt Zviedrijā. Abu dialogs aprakstīts atmiņu grāmatā. Izraēls Michelsons noticēja svešiniecei un nonāca Zviedrijā. Atpakaļceļš no Dundagas uz Ventspili gan bija šaušalīgāks un bez vajadzīgajiem dokumentiem, taču arī tad netrūka drosmes apmuļķot vācu posteņus, lai gan neiztika arī bez šaušanas un pakaļdzīšanās.

Izraēls Michelsons savās atmiņās raksta, ka tajā brīdī neticamajam piedāvājumam nokļūt Zviedrijā noticējis tikai tāpēc, ka Valentīne Lasmane devusi savu sievietes godavārdu. Viņa atceras, ka jau vēlāk Zviedrijā dažādos pasākumos Michelsons viņu saucis par savu glābēju un eņģeli, taču Valentīne Lasmane savus nopelnus vērtē pieticīgi. Atzīstot, ka tobrīd vairāk domājusi par savas organizācijas LCP interesēm, nevis par ebreju glābšanu.

LCP, kas par bēgļu pārvešanu neprasīja naudu, kopumā laivās uz Zviedriju nogādāja ap 1500 bēgļu jeb divas piektdaļas no visiem Latvijas bēgļiem Zviedrijā. LCP mērķis bija saglabāt demokrātisko Latviju, tāpēc trimdā tika vesti politiķi, kultūras darbinieki. Valentīne Lasmane atceras, ka viņas tēvam nav paticis Ulmaņa apvērsums. Lai arī iepriekš burkšķējis par partiju kašķiem, nākamajā dienā pēc apvērsuma bijis tik dusmīgs, ka atteicies no vakariņām, kas bijis liels retums.

Latvija manā virtuvē

Uz jautājumu par sajūtām, Latvijai atgūstot brīvību, sirmā kundze atbild, ka «es biju Latviju padarījusi brīvu jau pirms Atmodas» un ka «tā bija manā virtuvē, kur bija mana mamma pēc ierašanās Zviedrijā». Abus vecākus Hruščova atkušņa laikā 1956.gadā izdevās izsaukt uz Zviedriju, jo tur bija visi trīs viņu bērni.

Arī padomju laikā Valentīne Lasmane ar vīru un trim meitām vairākas reizes viesojusies Latvijā un uzturējusi sakarus ar politieslodzīto Lidiju Doroņinu-Lasmani, kas ir viņas vīra māsa. 1970.gadā kārtējā Latvijas apciemojuma laikā Lidija apcietināta, bet Valentīnei Lasmanei ar vīru desmit dienas bijis pašiem jāierodas uz pratināšanu čekā. Bailēs par bērnu drošību meitas aizsūtījuši mājās uz Zviedriju vienas pašas svešu cilvēku pavadībā.

Čekā Valentīne Lasmane uzzinājusi, ka visas viņas līdzšinējās gaitas ir labi zināmas, tāpat kā tas, kam sūtījusi paciņas no ārzemēm. Čekā baidījusies, ka neizturēs pratināšanas, bet nolēmusi tēlot «elegantu dāmu ar distanci». Kā skolotāja atteikusies parakstīt sliktā valodā uzrakstītu protokolu. Bijis interesanti vērot, kādi cilvēki tur strādā – «bija daži simpātiski un inteliģenti». Kad atlaida un pateica, ka visa ģimene braukt uz Latviju vairs nevarēs, Valentīne Lasmane čekistam prasījusi: «Vai jūs kā latvietis saprotat, ko darāt? Es svešumā uzaudzināju latviešus, un jūs tagad viņiem aizliedzat braukt uz Latviju.» Viņam nebijis ko teikt.

Valentīne Lasmane atzīst, ka pēc neatkarības atjaunošanas nopietni apsvērusi iespēju atgriezties. Ar māsu atguvušas tēva celto māju Torņakalnā. Valentīne Lasmane tās lietas kārtojusi un bieži braukusi uz Latviju. Tomēr vienmēr jutusies kā ciemiņš. Nolēmusi izmēģināt, kā būtu pastāvīgi dzīvot, un trīs mēnešus nodzīvojusi, dienas pavadot arhīvos dzimtas māju pētījumos. «Tad es pamazām izjutu, ka man tur nav tuvu cilvēku un ka man būs grūti bez tuviem cilvēkiem. Tā saite ir svarīga. Nolēmu, ka es tur nederu,» saka Lasmane.

Uz jautājumu, ko domā par tiem, kas mūsdienās izceļo no Latvijas, Valentīne Lasmane atbild, ka, neraugoties uz viņas sakariem ar padomju Latviju, trūkst zināšanu un pieredzes, lai saprastu «tagadējo latviešu cilvēku, kas dzīvo Latvijā». Atšķirīgi ir apstākļi, kādos Latvija tika atstāta toreiz un tagad. «Tagad jau ir arī cits laikmets, cita domāšana. Tajā laikā mēs nebijām tik lieli individuālisti kā tagad,» piebilst Valentīne Lasmane.

Zviedrijas Latviešu apvienība, kas izvirzīja Valentīni Lasmani PBLA balvai, uzsvēra viņas darbību trīs jomās. Lasmane, kura bijusi LCP darbiniece, dokumentējusi šīs organizācijas pagrīdes darbību, bēgļu pārvešanu uz Zviedriju un izgaismojusi to gan latviešiem, gan zviedriem. Viņas īpašais ieguldījums Latvijas vēstures bibliogrāfijā ir 1990.gadā iznākušais liecinieku atmiņu krājums Pāri jūrai. 1944./45.g. Tajā Valentīne Lasmane sakārtojusi 130 liecinieku atmiņas. 2011.gadā iznākusi arī Leonīda Siliņa atmiņu grāmata Zviedru-latviešu palīdzības komitejas darbība, kuras sagatavošanā viņa arī pielikusi savu roku.

Pēc izglītības filoloģe Valentīne Lasmane blakus maizes darbam Zviedrijā daudz laika veltījusi latviešu valodas mācīšanai gan latviešiem, gan sveštautiešiem. Sarakstījusi mācību grāmatu zviedriem, kas vēlas iemācīties latviešu valodu, kā arī sastādījusi grāmatu A Course in Modern Latvian (ALA, 1985) un Latviešu-zviedru sarunvārdnīcu (1993). Viņa bija viena no Eiropas vasaras skolas ierosinātājām. Mācījusi arī Minsteres Latviešu ģimnāzijā.

Liels ir arī Valentīnes Lasmanes ieguldījums latviešu kultūras un sabiedriskajā dzīvē Zviedrijā. Viņa piedalījās Rūdolfa Blaumaņa piemiņas plāksnes izveidošanā 1988.gadā rakstnieka nāves vietā Punkaharju sanatorijā Somijā. Valentīnes Lasmanes ierosmē 1996.gadā tapa dzejnieces Annas Dagdas piemiņas fonds, un viņas pārraudzībā tika izdoti Annas Dagdas kopotie raksti. Kā uzsver Zviedrijas Latviešu apvienība, politiski nozīmīgs darbs bija okupētajā Latvijā apcietinātajai Lidijai Doroņinai-Lasmanei dabūt politiskā patvēruma tiesības Zviedrijā.

Par Latvijas nākotni Valentīne Lasmane saka tā: globalizācijas būšana pasaulē vēl ilgi nebūs kārtībā, un tur vēl būs daudz dažādu pārmaiņu. Tajās pārejās var gadīties, ka Latvijai kā valstij būs grūtības. «Man valsts aptuveni ir vienas ģimenes pārveidojums plašākā mērogā. Ja ģimeni var uzskatīt par šūniņu, tad valsts ir no šīm ģimenēm tapis veidojums. Tāpat kā ģimenē katrs bērns citāds, un viens vai divi vecāki cenšas tos saturēt kopā. Tad izdodas. Viņi var būt dažādi un nemaz tik labi nesatikt, bet kaut kur dziļumā ir tā kopības sajūta. Tagad modernā dzīvē ģimene sāk izplesties un jukt. Mēs patlaban esam milzīgā pārejas periodā. Viss kā mīkla, kas rūgst, bet nav izrūgusi. Tā ir visa pasaule, Latvija ir tikai neliela daļa no tā visa,» saka Valentīne Lasmane.

Komentāri (5)

gucci shoes replica 23.07.2019. 09.03

… [Trackback]

[…] There you will find 93428 additional Information to that Topic: ir.lv/2014/01/08/bailes-jaizmet-no-galvas-un-jaelpo-2/ […]

0
0
Atbildēt

0

Homepage 04.07.2019. 01.26

… [Trackback]

[…] Find More on that Topic: ir.lv/2014/01/08/bailes-jaizmet-no-galvas-un-jaelpo-2/ […]

0
0
Atbildēt

0

… [Trackback]

[…] Information on that Topic: ir.lv/2014/01/08/bailes-jaizmet-no-galvas-un-jaelpo-2/ […]

0
0
Atbildēt

0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu