Žurnāla rubrika: Cilvēki

Lina filozofe

Tekstilmāksliniece Laima Kaugure panākusi, ka viņas Studija Naturals austā lina «dižciltīgo burzīgumu» iecienījuši klienti dažādās pasaules malās, arī Latvijā

Laima Kaugure neuzskata sevi par uzņēmēju, un arī viņas studija neizskatās pēc veikala. Pagājušā gadsimta sākumā celto Rīgas īres namu pagalmā paslēpusies gaiši izkrāsotā un stiklotā Studija Naturals, kur no augstajiem griestiem pie katras kustības viegli saviļņojas plāns, teju caurspīdīgs lina audums. Plauktos salikti audumi dažādos baltās krāsas toņos, bet statīvos savu dzīvi sākušas drēbes, kas ilgojas pēc koncertiem, viesībām un aristokrātiskas dzīves lauku muižās. Te Laima sagaida klientus, no kuriem daudzi kļuvuši par draugiem. Tikpat rūpīga Laima ir attieksmē pret darbu, kur viņa nepieļauj paviršību un neatzīst nieku esamību. «Man darbs ir filozofiska kategorija,» saka Laima.

Laimas lins

15 gadu laikā, kopš darbojas Laimas izveidotais uzņēmums, radies jēdziens «Laimas lins». Cilvēkus, kas pieraduši pie austām tautiskajām sedziņām, pārsteidz «Laimas lina» vieglums. Laima Kaugure to labi apzinās. Tekstilmākslinieces dzīvē ir dzirdēts gana daudz komplimentu. Viņas kādreiz garie, tumšie mati tagad nogriezti līdz pleciem, acis novērtē sarunas biedru. «Vai mūzika netraucēs?» jautā studijas saimniece, piedāvājusi apsēsties sudrabkrāsas klubkrēslā. Studijā allaž skanot klasiskās mūzikas skaņdarbi, uz galdiem skices, plauktos mākslas albumi. Laima paskaidro, ka apzināti studiju veidojusi kā salonu, nevis veikalu vai biroju, jo viņa ir māksliniece. Taču stāvu augstāk lielā istabā pie deviņām stellēm, skanot Latvijas radio, vienlaikus strādā piecas audējas, divas šuvējas, kāda sieviete gludina, un jauna meitene apstrādā vīles maliņas.

Uzņēmumā ir 15 nodarbināto. Kaut arī Laimai nepatīk vārds «bizness», viņa neapšaubāmi nodarbojas ar uzņēmējdarbību. Pērn apgrozījums bija 160 000 eiro.

«Diez vai būtu sākusi uzņēmējdarbību ar savu tagadējo pieredzi,» saka Laima. «Pašos sākumos viss šķita ļoti rožaini: man bija jaunība, idejas, spēks, drosme, izturība, neziņa un pacilātība.»

Cik vien sevi atceras, Laima sevi vienmēr saistījusi ar tekstilmākslu. Pabeigusi Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā to pašu tekstila nodaļu, ko reiz absolvēja mamma, pirmajos gados no vilnas diegiem auda gobelēnus un apgleznoja zīdu. Kad ieinteresējās par linu, drīz saprata, ka vēlas mainīt tradicionālo aušanas tehniku. Būdama viena no mākslinieciskās ražošanas kombināta Māksla audējām, mēģināja iestāties Mākslas akadēmijā, un toreiz lielā atlases konkursa dēļ tas izdevās tikai trešajā reizē. 

Pēc absolvēšanas Laima atgriezās kombinātā Māksla par galveno mākslinieci un tad arī pilnveidoja lina aušanas izjūtu. Jau būdama atzīta tekstilmāksliniece, viņa pieņēma aizvien vairāk un vairāk pasūtījumu, līdz apjauta, ka ar divām rokām nepietiek, lai visu paspētu. Tā 90.gadu vidū tika izveidots Laimas individuālais uzņēmums, kas 1999.gadā pārtapa par SIA Studija  Naturals. 

Pirmie gadi māksliniecei bija ļoti veiksmīgi – laba slava Latvijā un, piedaloties vairākās starptautiskās tekstilizstrādājumu izstādēs, iegūti klienti ārzemēs. 2006. un 2007.gadā bija tik daudz pasūtījumu, ka uzņēmums bija spiests klientiem pat atteikt. «Bija reizes, kad, lai varētu strādāt un nodot pasūtījumu laikus, aizvērām žalūzijas – nebija laika apkalpot interesentus,» stāsta Laima. Viņa uzsver, ka nekad nav pieļāvusi, lai peļņas dēļ tiktu pieļauta paviršība un nodoti studijas ideāli.

Kopā ar domubiedrenēm gleznotāju Frančesku Kirki un arhitekti Zaigu Gaili tika izlolots veikals Garage – pirmais Latvijas dizaineru un stila lietu veikals. Izbijušajās 60.gadu autodarbnīcas telpās bija nopērkami nekur citur neatrodami dizaina priekšmeti, kas sajūsmināja Rīgas viesus un pamudināja Garage iekļaut tūrisma ceļvežos. «Tajā bija mūsu interjers, pasniegšanas veids, mūsu filozofija. Arī šajā veikalā mēs ļoti veiksmīgi pārdevām Studija Naturals linu audumus.»

Kad Latviju piemeklēja krīze, sākumā Laimas uzņēmums to nejuta. Tomēr pamazām tūristu Rīgā kļuva aizvien mazāk. Studija saņēma pasūtījumus no ārzemēm, bet Latvijā vairs nebija apgrozījuma. «No visiem mūsu klientiem 20% ir latvieši, un tas ir ļoti daudz,» uzsver Laima. «Skaidri atceros, kā gāju pa Rīgu, redzēju tukšos veikalus, un man bija jāizlemj, ko darīt ar Garage.» Veikals tika slēgts tikai 2012.gadā, un Laimai Kaugurei tās bija grūtas atvadas.

Klienti par draugiem

Studija Naturals pirmajos darbības gados lina audumi un izstrādājumi tika izrādīti starptautiskās tekstila izstādēs Parīzē, Frankfurtē, Milānā un Veronā. Tagad Laima Kaugure turpina piedalīties divreiz gadā tikai Maison&Objet Parīzē, ko viņa sauc par visprofesionālāko tekstilizstādi pasaulē. Tai gatavo īpašas kolekcijas. Šogad pieteikta dalība Latvijas dizaina izstādē Dubaijā un interjera izstādē Japānā.

«Ir klienti, kas sazinās tieši ar mums un, veicot pasūtījumu, stāsta, ka pilnībā paļaujas uz manu lina izjūtu un pieredzi. To dzirdu ļoti bieži. Daudzi grib, lai izstrādāju tekstildizaina piedāvājumu visam mājoklim. Daudzi arī grib ar mani personīgi tikties un iepazīties,» saka Laima ar augsti paceltu galvu, bet bez bramanības. Viņai patīk ar klientiem veidot personiskas attiecības. «Mēs sadraudzējamies, un draudzība turpinās. Man ir ļoti daudz tuvu draugu, kas sākumā bijuši klienti,» saka Laima. Draudzība un lietišķas attiecības netraucējot viena otrai.

Rietumu dizainerus Studija Naturals piesaista ar spēju pielāgoties viņu vēlmēm. «Daudzi no viņiem atbrauc uz Rīgu, lai iekārtotu interjeru stilīgiem un smalkiem namiem. Vislielākais izbrīns viesiem ir redzēt audējas pie stellēm. Lai gan mēs sakām, ka audums ir roku darbs, cilvēki teikto neaptver, līdz nav ieraudzījuši, kā meitenes auž.»

Laima Studija Naturals meitenes ļoti slavē, vienlaikus vairākas reizes atkārto, ka labus amatniekus grūti sameklēt. Izcilākās audējas viņa esot sastapusi kombinātā Māksla, taču toreiz, pirms 20-30 gadiem, katra no viņām savu arodu bija apguvusi vismaz piecu gadu garumā. Mūsdienās vairs nav šādas intereses, studijas labākās audējas amatu apguvušas 90.gados un pie Laimas strādā jau vismaz desmit gadus. «Mani pārsteidz, ka jaunieši netiecas kļūt par labiem amatniekiem. Nevar taču visi kļūt par ekonomistiem vai juristiem!» pukojas māksliniece, kas pati karjeru sāka kā audēja.

Linu audumi top vecās lauku stellēs. Uz studiju ik pa laikam piezvana kāds laucinieks, piedāvājot «savākt» novārtā pamestas stelles. Darbnīcā jau ir desmit, pagrabā stāv vēl piecas. Laima atzīst, ka ir ļoti uzmanīga – koks ar laiku nodilst, un audējai jāiemanās pie katrām stellēm strādāt mazliet citādi, lai audums sanāktu taisns. Darbarīka raksturs jāiepazīst, tādēļ katrai studijas audējai ir stelles, ar kurām tā sadraudzējusies.

Lina diegus Studija Naturals iepērk Lietuvā, kur, cik zināms Laimai, tas vērpts no Rietumeiropā augušiem liniem. Ar lietuviešu sadarbības partneriem viņa vienojusies, kādās krāsās lini jākrāso. «Tās visas ir manis izvēlētās krāsas,» saka Laima. Vismīļākais viņai ir dabīgs nekrāsots, nevis ķīmiski balināts lins. Ļoti patīk arī dubļu krāsa, kas pieklājīgi nosaukta par «antracītu». «Lins kā šķiedra ir interesants – krāsojot ar vienām un tām pašām krāsām, lina tonis vienmēr nedaudz atšķirsies, jo to ietekmē laika apstākļi, kādos lini auguši. Man ir skapis, kur var redzēt noaustus dažādos gados nekrāsota lina galdautus. Vienu gadu ir gaiši linu toņi, citus gadus – tumšāki, viens vēsāks, cits – siltāks,» stāsta Laima. Viņa atzīst, ka vienmēr ņem vērā modes tendences krāsās, taču saglabā cieņu pret linu. «Manā uztverē linam nepiestāv košas krāsas. Spilgtajam tonim lins tiek vardarbīgi pakļauts, un tā ir brutāla pieeja. Linam nepatīk agresīva attieksme.»

Aizmirst aizkarus

Pēdējos desmit gados Studija Naturals piedāvājumu papildina apģērbu kolekcijas – dabīga lina krekli un kleitas, žaketes un vasaras mēteļi ar zīda oderi. Laima stāsta, ka viņai vienmēr ir paticis šūt, līdz pat nesenai pagātnei viņa modelēja un šuva drēbes arī sev. «Staigāju pašas austos un šūtos apģērbos, līdz daži draugi atklāja, ka bijuši pārsteigti, uzzinot, ka tas ir manu roku darbs. Domāja, ka tās ir kāda zīmola drēbes,» Laima stāsta, kā radusies ideja lina audeklu izmantot arī apģērba šūšanai. «Ja mūsu darbnīcā ne tikai auž, bet arī šuj, interesentiem ir daudz lielāka izvēle. Sievietes! Ieraugot kleitu, aizmirst, ka viņai vajag aizkarus. Tā, kā mēs linu pasniedzam apģērbā, neviens cits nedara. Tas ir mūsu pienesums lina kultūrai.»

Laima gan piebilst, ka viņas studija nav nekāda šūšanas darbnīca – tajā nešuj apģērbus pēc klienta izstrādāta modeļa. Ir Studija Naturals piedāvātā lina apģērbu kolekcija. To pagatavošanā tiek izmantots ne tikai lins, bet arī dabīgais zīds un kašmirs. Vienmēr studijā ir bijusi iespēja pasūtīt arī pledus, galdautus, dvieļus, gultas pārklājus, veļu, spilvenus, šalles, kas austi no lina, Latvijas vilnas un kašmira diegiem. Studijā apģērbu kolekcijās liek lietā arī kokvilnu, bet nekad – sintētiskos materiālus, «kas dod falšu spīdumu».

Pārsteidz, ka viņas apģērbos pat oderēm izmantots smalks dabīgais zīds. «Kādēļ neatļaujaties ko lētāku?» jautāju. «Tādēļ, ka nemēdz būt lēts un labs,» atbild Laima. «Tādu zīda audumu, no kura citi šuj kleitas, mēs liekam oderē. Mani pašu kaitina, ja nopirktajam izstrādājumam no dabīgā materiāla ir sintētiska auduma odere. Es tādu nespēju valkāt, rauju ārā un pāršuju. Redzu, kā klienti novērtē to, ka manā darbā nav sīkumu.»

Ja apģērbu šūšanā tiek izmantots tikai vislabākais, kā izdodas saskaņot ienākumus un izdevumus? To Laima iesaka jautāt grāmatvedei, viņa no grāmatvedības neko daudz nesaprotot. «Cenu gan kalkulējam kopā, jo rēķinām, cik daudz laika ir bijis vajadzīgs diegu un steļļu sagatavošanai, aušanai, rokdarbiem un šūšanai,» atzīst Laima.

Daudz labprātāk nekā par papīrvedību Laima runā par iedvesmu, kas rodas sarunās ar klientiem, šķirstot grāmatas, klasiskās mūzikas koncertos, operā, kino un ceļojumos. «Parīzē pēc izstādes vienmēr palieku ilgāku laiku, lai izbaudītu kultūras dzīvi un apjaustu modes tendences. Mani interesē silueti un līnijas,» saka Laima. «Svarīgi, lai cilvēks darītu to, kas viņam tuvs un ko viņš saprot. Laikam jau esmu mainījusi izpratni par latvisko linu. Ar savu darbu lepojos, un to es arī sargāju. Visbargākais soģis sev esmu pati. Esmu teikusi meitenēm: tādu mēs neaudīsim! Ir bijuši gadījumi, kad esam atteikuši pasūtījumu, jo tas neatbilst mūsu filozofijai. Man gribas, lai lins ir filozofija, ko izkopju kopā ar uzticamajām meitenēm.»

To, cik lins Laimai ir mīļš, parāda arī kāds sīkums – Studija Naturals izmanto katru noaustā auduma kvadrātcentimetru. No atgriezumiem izgatavo mazas linu rotas, ko pasniedz kā dāvanu studijas viesiem.

3 biznesa principi
1. Profesionālisms un darba pieredze. 
2. Darba tikums. 
3. Godīgums pret sevi un klientu. 

Uzvara Mērcītei

Gunārs Zelčs (25)

Rīgas Tehniskās universitātes studentu komanda Mērcīte ieguvusi 1.vietu Baltijas un Krievijas jauno inženieru sacensībās, uzkonstruējot ierīci, kas spēj automātiski izšaut piecas bultas un sasniegt mērķi četru metru attālumā. Komandā piedalījās Gunārs Zelčs, Jānis Melderis, Rihards Dziedātājs un Artūrs Bērziņš.

Vecāki: Ingrīda – skolotāja, Viktors – inženieris mehāniķis.

Kuru personību tu apbrīno? Augstskolas pasniedzējus par viņu pacietību.

Par ko visvairāk pateicies saviem vecākiem? Par to, kā viņi mani ir izaudzinājuši un devuši iespēju būt tādam, kāds esmu tagad.

Būtiskākais, ko dzīve tev ir iemācījusi. Lai kaut ko sasniegtu, ir jāiegulda liels darbs.

Kad pēdējo reizi raudāji? Vecmāmiņas bērēs.

Kā tu sevi raksturotu vienā teikumā? Ļoti, ļoti ziņkārīgs.

Labākā atpūta ir…? Sports.

Kādu talantu cilvēkos visvairāk apskaud? Izēst trīs zupas šķīvjus vienā ēdienreizē.

Kādas īpašības tu novērtē meitenēs? Sirsnību, centību, inteliģenci.

Trīs lietas, kuras tu paņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu. Mačeti, krama gabaliņu un ģitāru.

Suns vai kaķis? Kuru mājdzīvnieku izvēlētos? Kaķi, jo tas ir daudz patstāvīgāks.

Sapņu vieta, kur tu gribētu dzīvot. Latvija.

Ar kuru savu īpašību visvairāk esi neapmierināts? Spītību.

Par ko esi gatavs atdot visu savu naudu? Par mīļajiem cilvēkiem.

Ko cilvēkam nevar atņemt

Padomju tanku ienākšana Daugavpilī sagrāva ekonomista Nikolaja Balabkina ģimenes mierīgo dzīvi, taču jaunībā pārdzīvotais devis ierosmi viņa svarīgajiem pētījumiem

Varētu atrast daudzus veidus, kā sākt rakstu par daugavpilieti, daudzpusīgo ekonomistu Nikolaju Balabkinu, kurš kļuva par profesoru Amerikā un ir līdzautors vienai no labākajām grāmatām par Latvijas ekonomiku starpkaru gados. Taču, tuvojoties 17.jūnijam, šķiet piemēroti sākt ar viņa atmiņām par to dienu 1940.gadā, kas daudzējādā ziņā noteica tālāko dzīves gaitu. Dienu, kad padomju karaspēks ienāca Latvijā.

Balabkinam liktenīgajā datumā bija gandrīz 14 gadu. Tēvs bija sekmīgs uzņēmējs, kuram piederēja divi desu cehi Daugavpilī. Kā Balabkins raksta savās ASV izdotajās atmiņās Realitātes kaldināts (Forged by Reality), viņš iepriekšējā vakarā bija atgriezies no Daugavpilī rīkotajiem Dziesmu svētkiem, kuru noslēgumā «gan dziedātāji, gan skatītāji trīs reizes nodziedāja valsts himnu. Varbūt mums jau bija priekšnojauta par gaidāmo nacionālo katastrofu. Daudzi no mums raudāja pa ceļam uz mājām». Jau agri nākamajā dienā māte viņu pamodinājusi ar baisiem vārdiem – «No šā rīta mūsu dzīve ir beigusies. Sarkanā armija okupē Latviju.»

Viņa iedeva Nikolajam maisiņu ar savām rotaslietām, kuras bija ar divriteni jāaizved paslēpt vasarnīcā ārpus pilsētas, bet, ātri braucot, viņš paspēja atgriezties Daugavpilī laikus, lai redzētu padomju tankus braucam pāri Daugavas tiltam. Kā viņš raksta, daži cilvēki meta puķes un sauca zemļaki («tautieši» – red.), taču vairākums skatījās uz padomju karaspēku ar izmisumu, bailēm, dusmām un pazemojumu.

Jukas, laupīšanas, vardarbība

Ir pagājuši gandrīz septiņdesmit pieci gadi, tomēr, runājot ar Balabkinu par šiem notikumiem nesenā viņa viesošanās reizē Latvijā, vēl aizvien var sajust, kā citkārt tik mierīgā, varētu pat teikt maigā, dzīvespriecīgā, erudītā un labi audzinātā akadēmiķa balsī ieskanas dzelžains tonis. Kā lasāms arī atmiņās, viņš vēl aizvien ne saprot, ne atzīst Kārļa Ulmaņa lēmumu bikli piekrist padomju ultimātam, un viņam ir grūti pieņemt tālaika Latvijas valdnieka idealizāciju, kuru vēl aizvien redz daudzviet Latvijā. «Man personīgi ir ļoti grūti ar to samierināties,» viņš atzīst intervijā. «1940.gada 17.jūnijā [Ulmanis] teica – uzlūkojiet ienākušās sarkanarmijas daļas ar draudzību. Tas viss notiek ar valdības ziņu un piekrišanu. Mana ģimene bija satriekta, un es to nekad neesmu aizmirsis.»

Balabkinu lielajai ģimenei, kurā bez Nikolaja auga vēl seši bērni, sākās grūti gadi. Drīz pēc okupācijas tēva uzņēmumā ieradās ekspropriācijas komisija, kas atņēma ražotnes un padarīja viņu par vienkāršu pārdevēju uzņēmumā, kuru viņš pirms deviņiem gadiem bija dibinājis un nodarbinājis četrdesmit cilvēku. Vienīgo reizi mūžā bērni redzēja, kā tēvs raud. Taču pārbaudījumi tikai sākās – paziņas brīdināja, ka tēvam būtu drošāk no Daugavpils pazust, un viņš paslepus pārcēlās uz Rīgu, kur ar grūtībām atrada darbu zoodārzā kā lauvu barotājs. Tā ģimene izvairījās no deportācijām 1941.gada 14.jūnijā.

Vāciešu ienākšana arī Balabkiniem sākumā likās kā atpestīšana, tomēr tikai uz īsu brīdi. No viņu vasarnīcas varēja dzirdēt, kā netālu no Daugavpils Mežciemā šāva ebrejus, un Nikolajam kāds vācu seržants uzbrēcis un spēcīgi iesitis pa seju, jo zēns bija atļāvies apstāties un parunāties ar savu bijušo klasesbiedru ebreju Mitju, kuram nacistu izdotie noteikumi lika nēsāt pie drēbēm piespraustu dzeltenu zvaigzni un iet pa ielas bruģi, nevis pa ietvi kā citiem.

1944.gadā pārējā Balabkinu ģimene devās bēgļu gaitās uz Vāciju, bet Nikolajs, nesen sasniedzis astoņpadsmit gadu vecumu, tika iesaukts leģionā un norīkots uz 15.divīziju Rietumprūsijā. Haotiskajās, bezcerīgajās cīņās nemitīgi atkāpjoties uz rietumiem, viņš kara beigas sagaidīja britu okupācijas zonā, kur pēc laika atkal pievienojās savai ģimenei.

Kā viņš vairākas reizes atkārto savās atmiņās, šie juku, laupīšanas un vardarbības laiki viņam iemācīja, ka vienīgais, ko cilvēkam nevar atņemt, ir viņa zināšanas, prasmes un pašiniciatīva. Tāpēc jau pirmajos pēckara gados Balabkins nolēma mērķtiecīgi tiekties pēc izglītības. Vācijā ieguva pirmo akadēmisko grādu ekonomikā Getingenes universitātē un pēc ģimenes pārcelšanās uz Ameriku šo ceļu turpināja, 1956.gadā Ratgersa universitātē Ņūdžersijā saņemot doktora grādu ekonomikā. No 1967. līdz 1994.gadam viņš bija ekonomikas profesors Līhai (Lehigh) universitātē Pensilvānijas štatā, kas dažādās reitingu tabulās figurē starp ASV piecdesmit labākajām universitātēm.

Klātesošs patriotisms

Daudzi sūdzas, ka mūsdienās akadēmiska karjera spiež cilvēkus aizvien vairāk specializēties, jeb, kā to mēdz puspajokam raksturot, «zināt vairāk un vairāk par aizvien mazāku jautājumu loku». Profesors Balabkins savā akadēmiskajā karjerā apliecināja apbrīnojamas spējas saglabāt plašu skatījumu, pētīt daudzveidīgu jautājumu loku un izvairīties no ekonomisko zinātņu aizvien spēcīgākas aizraušanās ar augstāko matemātiku, kas kļuva par noteicošo virzienu šajā jomā pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, kad viņš rakstīja savu doktora disertāciju.

Jau sākot ekonomikas studijas Getingenē, viņš brīnījās, ka lekcijās aprakstītais Homo Oeconomicus, «ekonomiskais cilvēks», kurš visus lēmums racionāli aprēķina, lai nodrošinātu sev maksimālo labklājību, nekādi neatbilst tiem cilvēkiem un viņu rīcības modeļiem, kurus viņš varēja redzēt pats savām acīm Staļina un Hitlera totalitāro sistēmu valdīšanas gados. Tāpēc teju visos savos pētījumos Balabkins risina jautājumus, kuri sakņojas viņa paša reālajā pieredzē, viņa Daugavpils bērnībā un dzīvē, kura cieta liktenīgu lūzumu 1940.gada 17.jūnijā.

Doktora disertāciju viņš uzrakstīja par paša piedzīvotās Rietumvācijas slavenās 1948.gada valūtas reformas teorētiskajiem aspektiem. 1971.gadā iznāca viņa darbs par Rietumvācijas holokausta sakarībā maksātajām reparācijām Izraēlai, un savās atmiņās viņš šo darbu saista ar 1941.gada jūlijā no vasarnīcas dzirdēto šaušanu Mežciemā.

Latvijas tautsaimniecības vēstures apzināšanai sevišķi svarīgi ir darbi, kuri atsauc atmiņā viņa tēva uzņēmējdarbības pieredzi trīsdesmito gadu Daugavpilī. Kā raksta Balabkins, tēvs daudzējādā ziņā pārstāvēja to uzņēmēja tipu, kuru slavenais austriešu ekonomists Jozefs Šumpeters (Joseph Schumpeter) uzskatīja par ekonomiskās attīstības svarīgāko dzinēju. Balabkina tēvs izcīnīja savu vietu jomā ar augstu konkurenci, nemitīgi domājot par inovācijām un ieguldījumiem. Viņš importēja gaļas mašīnas no Vācijas, lai samazinātu ražošanas izmaksas, nopirka Chevrolet kravas mašīnu, lai paplašinātu noieta tirgu, un dzīvoja taupīgi, lai pietiktu naudas investīcijām.

Taču Nikolaja tēvs nedzīvoja ideāla tirgus apstākļos. Pēc 1934.gada 15.maija apvērsuma Ulmaņa režīms ķērās pie tautsaimniecības «latviskošanas». Balabkinu ģimene bija vecticībnieki. Savās atmiņās profesors piemin, ka pirmajā padomju okupācijas gadā zināms skaits vecticībnieku sadarbojās ar komunistiem, taču viņa paša vārdus un rīcību caurstrāvo kluss, bet pastāvīgi klātesošs Latvijas patriotisms. Nikolajs un viņa brāļi un māsas apmeklēja latviešu skolas. Atstājot Rīgu, viņš kopā ar citiem leģionā iesauktajiem uz kuģa klāja nodziedāja Dievs, svētī Latviju!. Tēvs pēc kara Vācijā vēl ilgi cerēja, ka varēs atgriezties dzimtajā zemē. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Nikolajs pārdeva denacionalizētos tēva īpašumus un par iegūto naudu ASV nodibināja The Joseph Balabkins Memorial Foundation («Jāzepa Balabkina piemiņas fondu» – angļu val.) Daugavpils vidusskolas atbalstam.

Taču Ulmaņlaika ierēdņiem bija citi atskaites punkti. Ja radās mazākā iespēja, valsts izpirka nelatviešu uzņēmumus par pašas valdības noteiktu cenu un pievienoja valsts izveidotajiem koncerniem. Gaļas pārstrādes bizness tika koncentrēts zem Bekona eksporta jumta, un arī Balabkina ģimenes uzņēmums nonāca valsts uzmanības lokā. Balabkina tēvs «saņēma vēstuli no [tieslietu] ministra Apsīša, kurā bija teikts – Balabkina kungs, jums ir liels uzņēmums. Kāpēc jums tik krievisks uzvārds? Jums ir jākļūst par Baltābolu», intervijā stāsta dēls. «Tēvs aizbrauca uz Rīgu un saka – nu, kā? Mums visi bērni iet latviešu skolās.» Ar to gan nepietika. Lai nezaudētu uzņēmumu, tēvam bija jāiegūst miesnieka amata meistara apliecība, kas nozīmēja atraut uz četriem mēnešiem no darba firmas īpašnieku, kurš pats nodarbināja četrdesmit cilvēku. Savukārt, lai atpirktos no uzvārda maiņas, Balabkins aizsargu organizācijai noziedojis piecus tūkstošus latu, kas tajā laikā bija milzu nauda.

Par trauku mazgātājiem

Šī pieredze devusi impulsu daudziem Nikolaja Balabkina darbiem, to skaitā 1975.gadā kopā ar ekonomikas vēsturnieku Arnoldu Aizsilnieku izdotajai grāmatai Entrepreneur in a Small Country (Uzņēmējs mazā valstī), kuru Latvijas Universitātes vēstures profesors Aivars Stranga žurnālam Ir raksturo kā «lielisku darbu», vienu no labākajiem par Latvijas tautsaimniecības vēsturi. Tajā atrodams gan pārskats par Latvijas ekonomikas attīstību no 1919. līdz 1940.gadam, gan stāsts par vienu no sekmīgākajiem uzņēmējiem valsts vēsturē – Rīgas auduma dibinātāju Robertu Hiršu. Viņa stāsts ir līdzīgs Jāzepa Balabkina stāstam, tikai daudz lielākos apmēros. 

Abi sāka praktiski no nekā: dibināšanas brīdī 1925.gadā Rīgas audumam bija trīs strādnieki: Hiršs, viņa sieva un vēl viens darbinieks. Abi strauji izpletās, taču Hirša mērogi bija ievērojami lielāki – trīsdesmito gadu beigās Rīgas audumā jau strādāja 1600 cilvēku, un Hiršam piederošajā rūpnīcā Lietuvā Kauno audinai vēl 2500. Abi uzņēmēji pastāvīgi domāja par tehnoloģiju uzlabošanu un tirgus paplašināšanu, un abi bija arī sociāli atbildīgi atbilstīgi sava uzņēmuma mērogam. Balabkins darbiniekiem kāzās dāvinājis mēbeles, Hiršs nodrošinājis strādnieču pirmsskolas vecuma bērniem uzraudzību, rīkojis izglītības kursus un kultūras pasākumus. Abi nonāca Ulmaņa valdības uzmanības lokā (neraugoties uz faktu, ka Hiršs bija latvietis), taču nepakļāvās spiedienam atdoties valstij.

Citi šo spiedienu neizturēja. Kādā Brazīlijas apmeklējumā Balabkins saticis ģimeni, kura uz šo tālo zemi pārcēlusies ar visiem sava uzņēmuma darbiniekiem. Viņam pienākusi klāt kāda dāma, uzvārdā Melits, un Balabkins pie sevis nodomājis: tāds uzvārds, visticamāk, saistīts ar Latgali. «Es saku: «Melits – jūs nākat vai nu no Varakļāniem, vai no Viļāniem.» Viņa atbildēja – no Viļāniem.»

Interese par mazu valstu attīstības spējām ierosināja arī profesora Balabkina pētījumus par postkoloniālo Āfrikas valstu ekonomiku. Viņš septiņdesmitajos gados tur vāca materiālus pētījumiem un uzrakstīja grāmatu Indigenization and Economic Development: The Nigerian Experience (Tautsaimniecības nonākšana iezemiešu rokās un ekonomiskā attīstība: Nigērijas pieredze).

Balabkins stāsta, ka Nigērijā pēc neatkarības iegūšanas «visa modernā rūpniecība bija balto itāliešu un grieķu, libāniešu, kipriešu un angļu rokās». Uzņēmumos parādījās vietējie, kuri kļuva par jaunajiem īpašniekiem, taču sākotnējie īpašnieki turpināja tos vadīt. Tomēr ilgi šī sistēma nevarēja sekmīgi darboties. «Teiksim, ģimenē ir desmit dēlu. Vecākais pārņem [uzņēmumu]. Ja ir peļņa, tad tie deviņi sagaida, ka pirmais viņus uzturēs.» Peļņa netika ieguldīta jaunu iekārtu vai prasmju iegūšanā. Nigērieši neinvestēja uzņēmumos, viņi naudu «ielika dzeltenajos mersedesos. Tad sākās lejupslīde, kas vēl arvien turpinās». Spriežot pēc Aizsilnieka pētījumiem, Ulmaņa latviskotajiem uzņēmumiem neveicās daudz labāk.

Par spīti saviem teju 88 gadiem, Nikolajs Balabkins saglabā dzīvu interesi gan par ekonomiku, gan notikumiem Latvijā. Rīgā viņu satiku konferencē, kas bija veltīta statistiķim, ekonomistam un Saeimas deputātam Kārlim Balodim (1864-1931). Lai arī Balabkins uzskata, ka mūsdienās no Baloža teorijām varam izmantot «ļoti maz», viņu aktīvi interesē Baloža vieta ekonomiskās domas attīstībā, jo Pirmā pasaules kara laikā Vācijā uzrakstītos Baloža darbus zināja un citēja pat divdesmitā gadsimta ekonomikas teorijas gigants Džons Meinards Keinss.

Balabkins caur tēva vārdā nosaukto fondu arī turpina atbalstīt Latgales jaunatni. Tomēr šajā sakarībā viņa balsī iezogas pavisam neraksturīgs rūgtums. «Sešpa-dsmit gadus esmu sūtījis līdzekļus. Ko tie cilvēki dara? Beidz ģimnāziju un tad brauc uz Īriju mazgāt traukus. Atvainojos, bet es esmu politiskais emigrants,» viņš saka. Pretstatā izglītotajiem Īrijas melnstrādniekiem viņš aizbrauca no Latvijas piespiedu kārtā, un zināšanas viņam bija vienīgā paliekošā bagātība. Par spīti visiem iemesliem, kas varētu attaisnot vilšanos un novēršanos, viņa dzimtā zeme vēl aizvien sirmajam kungam ir tuva, un viņš neļaujas lētam cinismam. No Nikolaja Balabkina ir ko mācīties – gan no viņa pētījumiem, gan dzīves. 

Vēl nesvinu!

Pirmais latvietis, kuram izdevies iekļūt izcilāko tenisistu desmitniekā – Ernests Gulbis (25) ir sajutis uzvaras garšu, gatavs smagi strādāt un neslēpj savu mērķi kļūt par vislabāko pasaulē

Konkurence profesionālajā tenisā ir nežēlīga. Būt pasaules labāko spēlētāju simtniekā jau ir izcili, bet iekļūt pirmajā desmitniekā – tas ir un paliek daudzu nepiepildīts sapnis. Ernestam Gulbim nu tas ir izdevies. Pēc pārliecinošā snieguma šogad un īpaši nupat aizvadītajā Francijas atklātajā čempionātā Parīzē, kurā latvietis pieveica visu laiku titulētāko tenisistu Federeru un pasaules elites spēlētāju Berdihu, pirmo reizi karjerā nonākot līdz pusfinālam vienā no gada četriem nozīmīgākajiem jeb Grand Slam turnīriem. Piekāpies ATP ranga otrajai raketei Džokovičam, viņš tomēr nopelnīja pietiekamu punktu skaitu, lai pirmoreiz iekļūtu līderu desmitniekā.

Taču izrādās – šis panākums kādreizējam ballīšu cienītājam vairs nav iemesls svinībām. «Man ar to nepietiek. Tagad vēlos sasniegt vairāk, esmu kļuvis atkarīgs no panākumiem,» Ernests ar smaidu pavēstīja preses konferencē, uz neticīgi atkārtotu jautājumu par nesvinēšanu vēlreiz sakot: «Nē. Varbūt nopīpēšu kādu cigāru ar treneri. Tas ir vienīgais netikums, kas man atlicis.» Viņš gatavs spert nākamo soli tālāk. Cik tālu? «Līdz galam, līdz pirmajai vietai.»

Smalks siets

Tenisā uzvarēt kādā no Grand Slam turnīriem ir prestižāk nekā olimpiskajās spēlēs – drošs pierādījums tam ir nežēlīgā konkurence. Pamatturnīrā var spēlēt 128 labākie, čempionam jāuzvar septiņās spēlēs pēc kārtas, turklāt visos mačos ir piecu setu formāts. Salīdzinājumam – olimpiskajās spēlēs konkurence uz pusi mazāka, finālistiem ir sešas spēles, turklāt tikai pats fināls līdz uzvarētiem trim setiem, pārējās spēlēs līdz diviem. Tāpēc ir skaidrs – nejauši nokļūt līdz pusfinālam Grand Slam turnīrā nav iespējams. Pagājušajā nedēļā Parīzē Ernests Gulbis bija labāko četriniekā, turklāt 25 gadu vecumā – pats jaunākais šajā kompānijā.

Profesionālo tenisistu reitingā kāds punkts ir nedaudz vairāk kā diviem tūkstošiem spēlētāju – tie ir tenisisti, kas spēlē profesionālajos turnīros, sākot no zemākā ranga Future un Challenger, beidzot ar ATP turnīriem un Grand Slam. Publika no šīs sīvās konkurences redz tikai virsotni, bet tādās tenisa lielvalstīs kā Francija, Spānija, Vācija, ASV un Lielbritānija ir vēl daudz spēlētāju, kuri neizvēlas kļūt par profesionāliem sportistiem. Viņi piedalās klubu mačos, trenē vai arī sparingo pret citiem, apgūst kādu profesiju ārpus sporta. Daudzi spēlē aptuveni TOP 300 līmenī, taču viņiem nav iespēju vai ambīciju, lai iekļūtu kaut vai labāko profesionāļu simtniekā, tāpēc iesaistās tikai dažos zemākā reitinga turnīros savā apkaimē.

Lai iekļūtu simtniekā, ar naudu un uzcītību vien nepietiek – vajadzīgi arī labi padomdevēji, pareiza turnīru stratēģija un nedaudz arī veiksme. Lai iekļūtu labāko desmitniekā, visam jābūt visaugstākajā līmenī, jo tenisā reitinga punktu skaitīšanas sistēma ir viena no pilnīgākajām pasaules sportā un atspoguļo katra veikumu pēdējā gada, proti, 52 kalendāro nedēļu laikā.

To, cik stabila ir Ernesta vieta labāko desmitniekā, redzēsim jau tuvākajās nedēļās – tas atkarīgs no viņa rezultātiem un tā, cik labi veiksies tuvākajiem sekotājiem. Gulbim uz papēžiem min amerikānis Isners un japānis Nišikori, viņam nāksies pasvīst, lai neatdotu jauniegūto vietu kādam no konkurentiem. Bet pacelties reitingā uz augšu nebūs vienkārši, jo no 9.vietā esošā kanādieša Raoniča pašlaik Gulbi šķir punktu skaits, kas līdzvērtīgs uzvarām divos mazākos ATP turnīros.

Tomēr šajā sezonā Ernests var vairāk iegūt nekā zaudēt. Nav diži daudz punktu, kas jāaizstāv, proti, jānospēlē ne sliktāk kā attiecīgajos turnīros pērn. Toties ir lieliskas iespējas gūt kādu labu panākumu jau pavisam drīz Vimbldonas turnīrā, kas sāksies Līgo dienā, vēlāk Ziemeļamerikā un īpaši US Open Ņujorkā, bet sezonas beigās – Āzijas un arī Eiropas turnīros telpās.

Ko sportistam dod iekļūšana labāko desmitniekā? Vissvarīgākais – ticību sev. Bet tas atvieglo arī dzīvi turnīros. Vari mērķtiecīgāk sagatavoties izšķirīgajām spēlēm, jo esi tā saukto izlikto spēlētāju vidū (elites tenisisti, kuriem nav jāsacenšas pirmajās kārtās un savstarpēji jākonkurē tikai turnīru beigās). Ja sportiskā forma un psiholoģiskā gatavība ir laba, šo iespēju jāprot izmantot. Nav vairs tādu nejaušības momentu izlozē, kad jau pirmajā vai otrajā turnīra kārtā jāsatiekas ar pasaules līderi. Nekur un nekad nav jāspēlē kvalifikācijā, ikvienā turnīrā vari būt drošs par līdzdalību, turklāt  organizētāji pat sacenšas, lai tieši pie viņiem spēlētu vislabākie.

Ieguvumi ir arī materiāli – rīkotāji var segt piedalīšanos kādā konkrētā turnīrā. Ikvienam tenisistam pirmajā simtniekā ir līgumi ar inventāra un rakešu ražotājiem. Ernestam – ar sporta apģērba firmu Adidas un tenisa rakešu ražotāju Wilson. Šo līgumu summas ir noslēpums, taču būtība ir labi zināma. Jo esi augstāk reitingā, vairāk lielu uzvaru, vairāk spēļu centrālajos laukumos izšķirīgajās turnīru fāzēs, vairāk raidlaika TV – jo labvēlīgāki nosacījumi. Pašu inventāru, protams, dod par velti, bet zvaigznēm vēl ir krietni bonusi par panākumiem. Tiesa, rūpīgāk jāseko līdzi nosacījumiem – arī Gulbis publiskās vietās nedrīkst staigāt Nike, Fila, Lacoste vai kāda cita ražotāja apģērbā vai šādā krekliņā uzspēlēt futbolu.

Bagāti, bet tikai vislabākie

Par naudu tenisā daudziem ir aplams priekšstats. Jā, ienākumi ir rakstāmi ar daudzām nullēm, taču tādi ir arī izdevumi. Turnīros nopelnīto var redzēt oficiālajā ATP mājaslapā Atpworldtour.com – tas nav noslēpums ne karjerā kopumā, ne attiecīgajā gadā, informācija tiek atjaunota ik pēc nedēļas. Gulbis šogad turnīru balvās ieguvis 1,4 miljonus dolāru, bet visas karjeras laikā – 4,8 miljonus. Taču šajās tabuliņās nav redzams tas, ka teniss arī dārgi izmaksā: pārlidojumi, viesnīcas, treneru darbs, laukumu īre. Būtībā plusos ir tikai tie, kas ir labāko piecdesmit skaitā. Kā pirms pusgada rakstīja izdevums Forbes, ņemot vērā tenisistu lielos tēriņus, pirmā simtnieka beigas būtībā ir kā dzīvošana no algas līdz algai.

Ja runā pavisam atklāti, tad ļoti bagāti ir tikai četri izcilākie – Rafaels Nadals, Rodžers Federers, Novāks Džokovičs un Endijs Marejs. Ne tikai laukumā nopelnītā, bet galvenokārt reklāmas līgumu dēļ, kas mērāmi miljonos. Piemēram, Nadalam spēlēs uz rokas ir pulkstenis, kas iztālēm atgādina parastu plastmasas sporta laikrādi. Patiesībā tas ir Šveices meistara Rodžera Milsa brīnums, kas radīts no kompozītmateriāliem, ir ārkārtīgi viegls, izturīgs un precīzs. Jaunākā modeļa cena – 690 tūkstošu dolāru. Iepriekšējais modelis maksāja nedaudz virs pusmiljona, to saražoja limitētā skaitā, un visi pārdošanai paredzētie pulksteņi tika izpārdoti. Pulkstenis nav tikai dāvana Rafam no ražotāja, par to viņam ik gadu pienākas smuka summiņa, tāpat kā Rodžeram Federeram no Rolex vai Marijai Šarapovai no TAG Heuer. Un šādi piemēri attiecas uz jebko reklamējamu.

Naudas ziņā tuvu lielajam četriniekam ir arī japānis Kei Nišikori – pateicoties milzīgajam un pirktspējīgajam Japānas tirgum. Tenisists savā zemē ir tik populārs, ka viņam pat nākas izmantot visādas viltības, lai izvairītos no apgrūtinošās uzmanības. Sezonas laikā viņš spēlē dažādās pasaules valstīs, trenējas Nika Bolitjēri  akadēmijā Floridā un tajās retajās reizēs, kad lido uz dzimteni, vienmēr pasūta vairākas lidmašīnas biļetes dažādos laikos uz Tokiju – lai paparaci un fanu pūļi nespētu viņu izsekot. Netraucētai nokļūšanai līdz mājām viņam nereti nākas maskēties aiz tumšām brillēm, cepures un dažreiz pat zem parūkas. Arī to nozīmē popularitāte – jāseko katram savam solim, ja miljoniem esi kļuvis par elku.

Ernestam pagaidām zem parūkas nav jāslēpjas. Taču jau tagad viņš pasaulē ir daudz populārāks nekā pašu mājās. Labākais pierādījums tam ir norādes google meklētājā – pēc izciliem mačiem lielos turnīros kā nupat Parīzē tās pieaug pat par vairākiem miljoniem. Tā bija arī uzreiz pēc uzvaras pār Federeru, un mums nav citu sportistu, mākslinieku vai politiķu, kas patlaban tik pārliecinoši nestu pasaulē Latvijas vārdu, kā Ernests Gulbis.

Turpretī Latvijā daudzi iepriekš ir centušies izcelt visu to sliktāko, ko Ernesta raksturā un uzvedībā varēja atrast. Populāras bijušas runas, ka bez tēva Aināra Gulbja naudas viņš neko neiespētu. Maza kripatiņa taisnības, bet ne pilnībā. Pasaulē ir miljoniem cilvēku, kuri ir bagātāki par Ernesta tēvu, un tūkstošiem viņu atvašu spēlē tenisu. Taču panākumiem vajadzīgs arī gribasspēks, uzcītība, talants, mērķtiecība, pacietība, veiksme, veselība. Lai nokļūtu virsotnē, daudziem faktoriem ir nozīme. Tomēr starp tiem noteikti ir arī nauda, bez kuras izsisties nebūtu reāli. Varbūt tas iespējams lielajās valstīs, kur notiek Grand Slam turnīri – Francijā, Lielbritānijā, ASV un Austrālijā -, jo tur daļu no turnīru milzīgās peļņas novirza jaunajiem talantiem. Mazajās valstīs tā nenotiek. Arī šveicietim Federeram ir bagāti vecāki, situēta ģimene Nadalam – īpaši tēvabrāļi, bet Džokoviča vecākiem savulaik pat nācās visu pārdot, lai investētu dēla treniņos.

Celties pēc kritiena

Tikpat svarīga ir arī komanda, kas strādā kopā ar spēlētāju. Pašlaik austriešu treneris Ginters Bresnīks ir Ernestam īstais, gluži tāpat kā fizioterapeits Maikls Novotnijs.

Bresnīks nerunā daudz un lieki, tāpēc pirms svarīgā pusfināla mača ar Džokoviču daudzus fanus pārsteidza trenera publiskais izteikums, ka Ernestam nav nekādu izredžu spēlē pret spēcīgo konkurentu. Kā pats Gulbis vēlāk komentēja, «katram ir zināma māņticība» – trenera patiesās domas viņš zinot, un presei domātie teksti spēli nekādi neietekmējot.

Starp citu, savulaik tenisa pasaulē daudzi šaubījās tieši par Bresnīka izvēli sadarboties ar Gulbi, nevis otrādi – par Ernesta izvēli. Treneris ir labi atzīts speciālists pasaules līmenī, strādājis arī ar Borisu Bekeru, tagad jau devīto gadu ar jauno Austrijas talantu Dominiku Tīmu. Kas bija Gulbis pirms pusotra gada? 2012.gada oktobrī ieņēma 159.vietu pasaules reitingā – izkritis no simtnieka, pazaudējis spēles izjūtu, pat Challenger līmeņa turnīros nebija favorītu pulkā. Teniss, ko spēlē šajā līmenī, ir pavisam cits – ar atšķirīgu skatītāju skaitu, komforta līmeni un reizēm pat teju vai neapkurinātām zālēm ziemas turnīros. Līdz tam Gulbis vienubrīd bija sasniedzis 17.pozīciju pasaulē, labāko simtniekā noturējies teju piecus gadus. Taču atgriezties pēc kritiena, atgūt motivāciju ir vēl grūtāk nekā jaunības maksimālismā pirmoreiz ielauzties simtniekā. Ernests to zināja, tomēr izmainīja savu attieksmi pret darāmo – gan laukumā, gan ārpus tā. Bresnīks noticēja, un Ernests atrada sev īsto padomdevēju.

Viens no trenera pamatpostulātiem ir šāds: «Tenisistam jābūt imūnam pret stresu.» Spēle ātra un sarežģīta, skatuve milzīga, un lampu drudzis laukumā liedz realizēt iecerēto. To apstiprināja arī pats Ernests, pēc pirmā Grand Slam pusfināla atzīstot, ka pastāvīgā spriedze traucējusi – viņam vēl jāpierod pie tik augsta līmeņa mačiem, lai varētu izbaudīt spēli un parādīt, ko tiešām spēj. «Otrajā nedēļā ir pavisam citādi nekā pirmajā, kad daudzi vēl spēlē, ģērbtuvēs skan joki. Beigās palikuši tikai daži labākie, ģērbtuves pavisam tukšas un konkurenti pat izvairās no acu skatiena,» pēc pusfināla Parīzē Ernests sacīja īsā intervijā LTV. Tiesa, izšķirošajā mačā tas nebija Ernests, kas zaudēja savaldību. Lai arī tieši Gulbis ir ieguvis nikna rakešu iznīcinātāja slavu, pusfinālā nervi uzdeva Džokovičam – spēles karstumā viņš izlādēja dusmas, triecot pret zemi savu raketi un vēlāk izpelnoties labvēlīgu Ernesta jociņu par ielaušanos viņa kompetences jomā.

Psiholoģija tenisā izšķir daudz, reizēm tieši tā ir noteicošā līdzīgiem pretiniekiem. Kā slavenais Nadals rakstīja savā autobiogrāfijā Rafa. Mans ceļš uz virsotni: «Spēles līmenis ir tik līdzīgs, ka nezinātājs treniņā nepateiks, kurš ir pirmajā desmitniekā pasaulē, kurš – aptuveni 500.vietā. To pa īstam parāda tikai sacensības – treniņos visi var spēlēt ļoti labi.»

Vai Gulbja fenomens iekustinās tenisa lavīnu Latvijā? Vai vairāk bērnu sāks trenēties un tiks radīta sistēma, kas to ļautu darīt arī mazāk turīgu ģimeņu atvasēm? Piemēri no vēstures iedvesmo – līdz Borisa Bekera un Štefijas Grāfas lielajiem panākumiem Vācijā teniss nebija tik populārs, bet tad piedzīvoja strauju izaugsmi. Pēc Bekera uzvaras Vimbldonā sākās milzīga ažiotāža, un vēlāk lielu turnīru laikā pat futbola spēļu laiki bundeslīgā tika pieskaņoti Bekera izšķirošajām spēlēm. Taču vispirms Gulbim būs jāuzvar.

Pierādīja!

Jau 2010.gada sākumā Ernests man intervijā sacīja: «Ja godīgi, man nav sevišķi interesanti visu karjeru būt ap 30.vietu pasaulē. Tas nav manam raksturam atbilstoši, es gribu sasniegt vairāk. Ja kaut ko daru, tad gribu būt viens no labākajiem.» Pēc pusfināla spēles Parīzē oficiālajā preses konferencē Gulbis pagājušajā nedēļā atzina – tagad jūtas īpaši motivēts iet tālāk. Ņemot vērā, ka Ernests patlaban ir trešais jaunākais spēlētājs pasaules ranga desmitniekā, dažu gadu starpība ar stiprākajiem sāncenšiem ir viens no faktoriem, kas vairo viņa izredzes sasniegt virsotni.

Prestižajā Race to London reitingā, kurā tiek summēti nevis apaļa gada laikā, bet tikai šajā sezonā gūtie punkti un astoņi labākie tenisisti sezonas noslēgumā tiekas pasaules turnīru finālā, Ernests Gulbis patlaban ierindojas 7.vietā. Par nožēlu skeptiķiem un neaprakstāmu gandarījumu līdzjutējiem Ernests ir pierādījis – viņa solījumi nav tukši.

Arī pirms Parīzē sasniegtā Gulbim bija, ar ko lepoties. Karjerā seši ATP turnīru čempiona tituli, turklāt ar apbrīnojamu statistiku – uzvaras visos sešos līdzšinējos finālos. Jau 19 gadu vecumā Ernests iekļuva French Open ceturtdaļfinālā, kaut salīdzinoši vēl bija bikls jauneklis un viņa spēle bija impulsīva, nevis nobriedusi. «Īstenībā es toreiz neapjēdzu, kas notiek,» pats Ernests gatavs vaļsirdīgi atzīt. Tagad viss ir citādi. «Esmu sapratis, ka varu daudz pilnīgāk izbaudīt dzīvi, ja labi izdaru savu darbu. Tas īstenībā attiecas uz visiem. Ja mēs nedēļas laikā stradājam smagi un izdarām kaut ko labu, tad noteikti sestdiena un svētdiena nesīs vairāk prieka. Ja paliec mājās, cauru dienu dzer alu un neko nedari, tad arī brīvdienas ne ar ko neatšķiras. Tikai pēc smaga darba vari izbaudīt dzīvi. To es esmu atklājis,» viņš pēc Federera pārspēšanas izteica patiesību, ko daži saprot agrāk savā karjerā, bet citi – nekad.

Ernests allaž uzsvēris, ka galvenais mērķis viņa dzīvē ir justies laimīgam. Pašlaik viņš ir laimīgs tenisā, veltot šai stihijai visus spēkus un strādājot lielam mērķim. Neapšaubāmi, turpmākajā karjerā var būt kritumi un kāpumi, bet svarīgākais – turpināt ceļu, ko pirms pusotra gada Ernests sācis kopā ar treneri. Soli pa solim, bet smags darbs kombinācijā ar talantu atmaksājas. 

Smaržīgā dabas ķīmija

Izvilkuši no senu meistaru apcirkņiem vēl neaizmirstās zināšanas par dabīgo lineļļas krāsu, Linum Color komanda Iecavā izveidojusi perspektīvu zīmolu Paint Eco, pie kura vietējie un ārzemju klienti atgriežas atkal un atkal

Laboratorijā riņķojošā muša pikē uz smaržīgo trauku ar vārīto lineļļu, kurai pievienots izmēģinājuma pigments. Ielipusi topošās krāsas virsmā, tā turpina airēties, līdz ražošanas vadītāja Aina Savicka ar karotīti izvelk kārumnieci no šķidruma un noliek malā apžūt. «Tā mums te iet,» nosmej Aina, «pat laboratorijā nevar glābties no dabas.»

Lineļļas krāsas, beices un pernicu Iecavas novadā blakus draudzīgajam rapšu un linu eļļas ražotājam Iecavnieks&Co gatavo jau ceturto gadu, izceļot no aizmirstības gadsimtiem senas metodes un ar jaunākajām tehnoloģijām izveidojot mūsdienīgus produktus ar zīmolu Paint Eco. Idejas galvenais īstenotājs ir Linum Color līdzīpašnieks, valdes loceklis un konsultants Dainis Lagzdiņš.

«Svarīgi, vai graudus pārdodam uz ārzemēm vai samaļam miltus, vai arī no linsēklām uztaisām labu, izsmalcinātu produktu ar pievienoto vērtību. Iepriekš audzējām un pārdevām sēkliņas vai izspiedām no tām eļļu. Sens kolēģis, celtnieks, kas būvē mājas Norvēģijā, 2008.gadā lūdza – vai vari izspiestajai lineļļai piejaukt pigmentu? Viņam vajadzēja lineļļas beici. Sākām meklēt, kādu likt – minerālu pigmentu vai ķīmiski sintezētu. Sākums bija primitīvs, bet tagad līdzīgus produktus ražojam rūpnieciski perfekti, augstā līmenī,» jau paveikto raksturo Dainis.

Viņš par lineļļas izmantošanu būvniecībā sācis domāt jau iepriekš, Krievijā redzot klosterus un baznīcas, kas bija gadsimtiem stāvējušas ar lineļļas krāsu. «Mani ieinteresēja baznīcas fragments Jeruzalemē, kas ar visu krāsu saglabājies vairāk nekā 2000 gadu. Tā ir dabīga, vienkārša krāsa, es pieļauju – olīveļļa ar pigmentu.» Atlika tikai mēģināt, sākumā izmantojot zināšanas, kas Krievijā un Ukrainā iegūtas akadēmiskā ceļā augstskolā. «Krievijā ir viena rūpnīca, kur spiež lineļļu un pēc vecajām receptēm taisa pernicu, ko sajauc ar pigmentu. Kā tieši to dara, nevienam nestāsta, rūpnīcā nevienu nelaiž un neko nerāda,» izpētījis Lagzdiņš. 

«Mums gan nav noslēpumu. Te ir bijuši cilvēki, kas noskatījušies un mēģinājuši taisīt pakaļ, bet nekas nav iznācis. Mūsu speciālisti aug katru dienu, tāpēc tagadējo rezultātu nevar atkārtot – pēc kāda laika tas atkal būs labāks un citāds.»

Krāsa no franču smiltīm

Sākumā sabojājuši vairākus pernicas vārāmos katlus. Galu galā iegādājušies automatizētas aparatūras patentu no Krievijas zinātnieka, stāsta Aina Savicka. Lai rastos pernica jeb pareizi izvārīta lineļļa, paralēli eļļa jāsilda un jālaiž iekšā gaiss, proti, vienlaikus norit oksidācija un polimerizācija. «Tad, kad apstādinām procesu, ir sasniegts vajadzīgais kvalitātes punkts – šķidrums žūstot izveidos plēvīti, kas aizsargā virsmu. Pigmentu pievieno pēc tam. Lineļļas krāsa un beice ir draudzīgas, iesūcas kokā un «staigā» kopā ar to atkarībā no gadalaiku temperatūras maiņas. Mākslīgā krāsa ir cieta – tā pārklāj koku un paliek pati par sevi, nedraudzējas ar to,» atšķirību skaidro Lagzdiņš.

Beicei un krāsai piejauc minerālu pigmentu – no Francijas vestas dabīgās smiltis, kas dedzinot iegūst dažādus toņus. Sākumā mēģinājuši ar Ķīnas smiltīm, bet tās izbalē, toties Francijas smiltis ne. Latvijas smiltis neder, jo tās nav gana krāsainas.

Dainis daudz laika pavada Ukrainā, kur palīdz ar biznesu amerikāņiem. «Bez manis te nekas neapstājas,» viņš pārliecināti uzslavē komandu, kas ir ražotnes panākumu veidotāji. Galvenā ražotnes izrādītāja ir Aina, kura smejas par piebildi, ka ķīmiķiem te nav ko darīt, jo dabīgā produktā ķīmijas nav: «Visi dabiskie produkti ir neorganiskā ķīmija – augu eļļas, ieži. Arī rapšu eļļa, pustonnu izlejot uz zāliena, to nobeigs.»

«Ja esat strādājuši ar ķīmiskajām krāsām, attaisot lineļļas krāsu, uzreiz zināsit, ka tā ir dabiska. Te nebūs vaitspirta aromāta, šķīdinātāja garaiņu. Dabīgās krāsas nozīmē svaigu gaisu, un to novērtē krāsotāji,» stāsta ražošanas vadītāja. Laboratorijā smaržo, te veic eksperimentus, pārbaudot krāsu uz dažādām koka virsmām ar atšķirīgu struktūru un defektiem.

Nezina, ka nevar lidot

Laboratorijā ir mazais maisītājs un pērļu dzirnavas, ražotnē – iekārtu lielie brāļi. Mazākajos var sajaukt nelielus pasūtinājumus, piemēram, pēc klienta lūguma tieši tādu papildu krāsas spainīti, kādu viņš Linum jau iepriekš iegādājies. «Mums ir visu agrāko pirkumu datubāze, varam iejaukt precīzi tādu toni, kādu cilvēks pircis iepriekš,» palepojas Aina.

Ražotnes vadītāja rāda jaunāko tehnoloģiju – maisītāju ar sīkām cirkonija lodītēm, ar kurām samaļ krāsu un pigmentu, radot smalku masu, kas labi aizpilda sīkākās poras, lai klājums būtu vienmērīgs. Krāsas mērķis ir aizsargāt koku no ultravioletā starojuma, lietus, mitruma. Ja pigments ir rupjš, krāsā paliek caurumiņi, kas ļauj bojāt virsmu. «Nākotnes jautājums, pie kā strādājam, ir nanotehnoloģijas, lai virsmu pārklātu ar ļoti sīki samaltu pigmentu, kas būtu smalkāks par vienu mikronu. Tāda virsma atgrūž putekļus, mitrumu, bojātājiem tur nav kur pieķerties,» atklāj Lagzdiņš.

Pieredzējuši ķīmiķi brīnījušies par vairākām Linum speciālistu īstenotajām idejām – tas nemaz neesot iespējams! Dainis atgādina teicienu par kameni, kas, pēc fizikas likumiem, nemaz nevarot lidot, bet pati to nezina, tāpēc lido. «Mums nav rāmju un stereotipu, mēs mēģinām bez aizspriedumiem, un rezultāts ir,» secina ražotājs. Aina piebilst – ceļam augšā veco pieredzi un, izmantojot inovācijas, padarām produktu mūsdienīgu, izcilu. Lineļļa izmantota jau sen, taču dzīva, uz koka uzklāta, tā oksidējas ļoti lēni, rodas punktojums, un aizsardzība neesot tik laba. «Agrāk pilis un muižas krāsoja ar lineļļu, kura bija vairākas dienas turēta un maisīta saules vannās.»

Aina pārliecināta, ka katram produktam ir sava vieta, arī ķīmiskajām krāsām, taču koku ar mākslīgo krāsu viņa vairs nevienam neieteiks noķēpāt. «Dabisks sader ar dabisku,» skaidro tehnoloģe, «mums ir bērnu rotaļlietu sertifikāts, mūsu beice der uz virtuves piederumiem, jo nevienam alerģiju neizraisīs.» Lineļļas krāsas priekšrocība – tā iesūcas virsmā un neļauj kokam bojāties, bet zem mākslīgās krāsas koks var pūt, bet virspusē to neredzēs.

Linum draudzējas ar Iecav-nieks&Co, kas audzē linus, izspiež eļļu un pa vadiem nogādā to kaimiņu cehā. «Tehnoloģija ir svarīga, jo pilnībā izmanto visas lineļļas labās taukskābes un saglabā derīgās īpašības, piemēram, spēju žūt. Tādas ir vēl tikai kaņepju un karnaubas eļļa,» stāsta Savicka. «Karstumā aiziet bojā bioaktīvās vielas, iztvaiko nelielais mitruma daudzums, un tad vielā vairs neaug mikrobi. Ar kompresoru pievadām gaisu, oksidējam un palielinām eļļas blīvumu. Pēdējais posms ir dzesēšana un viskozitātes pārbaude.» Viss process ir automatizēts, bet rezultātā tankera lodziņā var redzēt starpību starp nevārītu un vārītu lineļļu: pirmā ir necaurspīdīga, otrā – dzidra.

Tālāk vārītajai eļļai piejauc atbilstīgo pigmentu, pievieno pildvielas, sajauc masu pērļu dzirnavās un ar lielo maisītāju iejauc gatavu krāsu. Noliktavā plauktos ir pieprasītākie veidi, kam pēc krāsas toņa piešķirti nosaukumi no dabas – Gulbis, tātad balts, Strazds, Krauklis, Mellene – melnie toņi, zaļganā Piparmētra, aristokrātiski tēraudpelēks Balodis, Vāvere – gaišāk brūna, Pūce – tumšāk, Citrons un Melone dzeltenie, bet Samtene – oranžā. Šādus nosaukumus ērtāk atcerēties, skaidro Aina.

Darbs cehā rit cikliski, darbinieki apvieno slodzi Linum un blakus- esošās Iecavnieks&Co ražotnē. Tagad sākusies sezona, ritms ir aktīvs, taču automatizētais process ļauj visu padarīt ar nelielu kvalificētu cilvēku skaitu. Kopējais darbinieku skaits uzņēmumā – 16, alga – virs vidējās.

Birojā skaisti smaržo. Te var apskatīt ne tikai beicētās koka karotes un lāpstiņas, bet arī pirms trijiem gadiem ar pašu beici apstrādāto grīdu, kas, pat intensīvi lietota, izskatās kā jauna. Te var redzēt arī jauno Amerikas «modi» – vakuumā augstā temperatūrā līdz ideāli gludai virsmai atūdeņotu un saspiestu koku, kas noklāts ar Paint Eco materiālu. Visticamāk, stāvēs mūžīgi, jo tas vairs nav dzīvs un nekādi apstākļi to ietekmēt nevar, skaidro Savicka. 

Aina stāsta, ka lineļļas krāsas būs ilgmūžīgākas par mākslīgajām, ja vien pareizi uzklātas. Pie tām jau pieraduši daudzi restauratori. Ziemeļvalstu būvnieki un amatnieki Linum Color ražojumu izvēlas tāpēc, ka tie dziļi piesūcina koksnes poras, ļaujot ilgi kalpot āra terasēm. Kāds meistars esot izmēģinājis noklāt pat dakstiņus – rezultāts labs, izmantošot atkal. Arī pašus var pierunāt dažādiem eksperimentiem, kolēģi savās mājās lineļļas krāsu uzklājuši arī betonam, ķieģeļiem, stiklam, metālam un plastmasai – rezultāts esot lielisks, jo tai ir izcila saķere ar virsmu.

Dainis gan teic: «Koncentrējamies uz dabīgo materiālu. Koks un lineļļas krāsa sader kopā, un mums šajā jomā pasaulē konkurentu nav. Zviedrijā kaut ko dara šajā virzienā, Vācijā nedaudz, bet līdz mūsu līmenim un apjomam nav ticis neviens.»

Eksporta menedžere Velga Balode stāsta, ka pārdošanu ārzemēs Linum Color intensīvi attīsta no pagājušā gada nogales, ejot Skandināvijas tirgū, Vācijā, Lielbritānijā, Āzijā ar saviem ražojumiem iepazīstina Ķīnu un Japānu. «Tur patlaban rit ievadsarunas. Kamēr nepārbaudīs un nebūs pārliecināti, nepirks,» secina Velga. Suši trauki, naži, karotes jau aizsūtīti uz Tokiju. Patlaban eksports no kopējā ražošanas apjoma ir 10%.

Daiņa mājās ar lineļļu ir nokrāsoti žogu stabi, garāžas durvis, kumode, virtuves skapji. Arī pārējie māj ar galvu, kad jautā, vai paši izmanto savus produktus. Nākotnē noteikti ne ar ko citu nekrāsosim, pārliecināti noteic Aina. 

3 biznesa principi

Kvalitāte un inovācijas – ilgmūžīgs produkts un arvien jauni uzlabojumi.
Dabiskums – Latvijā ražota lineļļa un dabīgais smilšu pigments.
Speciālistu spēja augt, uzlabojot produktus pēc klientu ieteikumiem.

Saules vējš

Krists Auznieks (22)

Jeila universitātes Mūzikas nodaļas maģistrantūras studenta komponētā kameropera «Saules vējš» jūnijā Spīķeru koncertzālē piedzīvoja pirmizrādi. Kameroperai libretu rakstījuši Inga Ābele un Edvīns Raups.

Vecāki: Daila – logopēde, Aivars – mūzikas terapeits

Kuru personību tu apbrīno?Komponistu Mortonu Feldmanu un gleznotāju Marku Rotko. Par apskaužamo prāta skaidrību un spēju savu mākslu reducēt līdz kodolam.

Par ko visvairāk pateicies saviem vecākiem?Par to, ka viņi vienmēr man devuši brīvību darīt, ko vēlos, un uzticējušies maniem lēmumiem.

Būtiskākā lieta, ko dzīve tev ir iemācījusi?Atvērtību.

Kad pēdējo reizi raudāji? Kāpēc?Redzēju video, kur maza meitenīte pirmoreiz pieredz, ka līst. Viņa smējās un mēģināja lietu noķert ar rokām.

Kā tu sevi raksturotu vienā teikumā? Draugi mani mēdza saukt par Mazo Princi vai Pīteru Penu.

Kādu talantu cilvēkos visvairāk apskaud? Nedomāju, ka apskaust ir piemērots vārds, bet apbrīnoju skolotāja talantu. 

Trīs lietas, kuras tu paņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu? Klavieres, Hermaņa Heses Sidhartu, un tad jau pietiktu.

Labākā atpūta ir…? Pie jūras.

Suns vai kaķis? Kuru izvēlētos? Suni. Šie dzīvnieki man vairāk uzticas.

Kādas īpašības tu novērtē meitenēs? Ikvienā cilvēkā novērtēju atvērtību, godīgumu, prāta skaidrību, spēju un gatavību nemitīgi meklēt un mainīties.

Sapņu vieta, kur tu gribētu dzīvot? Nespēju izšķirties starp Ņujorku un Tibetu.

Ar kuru īpašību visvairāk neesi apmierināts? Varbūt dažkārt mēdzu būt pārlieku kritisks gan pret sevi, gan citiem.

Par ko esi gatavs atdot visu savu naudu? Par koncertiem, teātri un mākslas galerijām. 

Traka ekspedīcija

No šauras tērcītes Korjakinas purvā līdz platai ietekai trakojošā jūrā – tāda bija deviņu cilvēku ekspedīcija pa Daugavu 1005 km garumā. Lielāko daļu ceļa piedzīvojumu meklētāji mēroja senatnīgā laivā Nameisis

Pirksti kā iekodušies koka solos un kļuvuši gandrīz balti. Seši vīri sēž kokainām sejām un vēro kapteiņa Aigara Pampes stūrētās laivas cīņu ar pusotrus, divus metrus augstajiem viļņiem. Debesis un jūra saplūdusi pelēkā vērpetē, bet kapteinis ar akmenscietu seju mēģina noturēt Nameisi virs viļņiem. Tūkstoš kilometru komanda ir pavadījusi ceļā no Daugavas iztekas Korjakinas purvā Krievijā, kur upe ir klusi čurkstošs avotiņš, līdz pat jūras vārtiem. Vai tiešām visam jābeidzas te, Baltijas jūrā? Tomēr Aigaram izdodas apgriezt laivu tā, ka vīru sejas neizkustina neviena ūdens šalts. 

Dienu vēlāk, sēžot kafejnīcā pie Lielupes, kur noenkurots pēc 9.gs. vikingu laivas parauga veidotais Nameisis, ekspedīcijas vadītājs Arvīds Apfelbaums teiks: «Vajag darīt trakas lietas! Vienalga kādas, var arī kolekcionēt tulpes vai tamborēt mežģīnes, bet vajag darīt trakas lietas! Tās krāso dzīvi!»

Tagad vai nekad

Ceļojums ar Nameisi pa Daugavu visā tās garumā ilga vienu mēnesi. Sākās 30.aprīlī, kad Krievijā naktīs vēl sniga sniegs un tēja krūzēs pārvērtās ledū, noslēdzās 30.maijā Latvijā, kad ceriņi jau bija beiguši ziedēt. Tajā piedalījās deviņi piedzīvojumu meklētāji – Arvīds, viņa znots Oskars Petrovs, kurš ir arī Nameisis īpašnieks, kapteinis Aigars, kuģa meistars Aldis Spārītis, Vides filmu studijas komanda Guntars Graiksts, Māris Maskalāns un Matīss Spaile, kā arī divi pieredzējuši straujūdeņu laivotāji Kaspars Celmiņš un Inese Lasmane. Kaspars un Inese kopā ar Nameiša komandu bija divas pirmās nedēļas un dažas pēdējās dienas. 

Taču ideja par šo Daugavas ekspedīciju radās pagājušajā gadā, kad ASV dienvidrietumos pie 2334 kilometrus garās Kolorādo upes satikās grupa latviešu, lai brauktu laivās pa vienu no Amerikas lielākajām upēm. Toreiz Arvīdam aizķērās drauga Raimonda Dombrovska teiktais, ka latvieši klīst pa visu pasauli, meklējot skaistas, plašas upes, turpretim Daugavu retais izbraucis. Arvīds ar ūdenstūrismu aizraujas kopš 1977.gada, izlaivojis teju visas Latvijas un daudzas pasaules upes, tādēļ viņu aizrāva doma iepazīt Daugavu no tās sākuma līdz pat ietekai jūrā. Turklāt viņam prātā bija laiva, kā radīta šādai ekspedīcijai – toreiz vēl neuzbūvētais Nameisis

Arvīda znota uzņēmumam AA Mežmalas jau kopš 2006.gada pieder laiva Lāčplēsis, ko būvējuši lietuviešu meistari, ņemot par paraugu vikingu laivas. Ne Lāčplēsis, ne pērn uzbūvētais Nameisis nav vikingu laivu precīza kopija. Abām ir airi un bura, bet ir arī motors, ko likt lietā, kad nav vēja. «Tā ir rotaļa, ko man kā puišelim sagribējās,» par laivu saka Arvīds. Viņš ir dzimis un audzis Pļaviņās, joprojām dzīvo netālu no Daugavas. Zina, ka pirms tūkstoš gadiem pa šo upi braukāja dažādu zemju tirdzniecības laivas gluži kā tagad kravas mašīnas pa Rīgas-Daugavpils šoseju. Redzēt kaut vai tikai stilizētu vikingu laivu Daugavā viņam bija sapņa piepildījums. Kad atklājās, ka ļaudis gatavi maksāt naudu, lai pabraukātu senatnīga izskata laivā, uzņēmējam radās ideja uzbūvēt otru laivu, ar ko vizināt cilvēkus pa Lielupi. Bet, kamēr Nameisis vēl nebija aizsūtīts peļņā, Arvīds saskatīja iespēju likt to lietā ekspedīcijai pa Daugavu. «Tagad vai nekad,» viņš teica šāgada sākumā un sāka plānot ekspedīciju. 

Nepareizais sākums

Ekspedīcijas dalībnieki domāja, ka Daugava sākas Krievijā, Valdaja augstienē, Korjakinas ezerā. Izteku viņi atrada, brienot pa purvainu ezera apkaimi un piesmeļot zābakus. Līdz ietekai Ohvatas ezerā aptuveni 3-4 kilometru garumā ekspedīcijas dalībnieki gāja kājām, un tikai tad visi deviņi sēdās divās kanoe laivās, vienā divvietīgajā motorlaivā un divvietīgā jūras kajakā, lai mērotu ceļu līdz Vitebskas ostai. Daugava jeb Zapadnaja Dvina Krievijā ir tik sekla, ka ar Nameisi nebūtu iespējams aizbraukt. Tas viņus gaidīja Vitebskas ostā mašīnas piekabē. 

«Domājām, ka aizbrauksim, ieraudzīsim [izteku] un lieta būs darīta. Iepriekš nekādu informāciju nebijām vākuši, tāpēc mierīgi divas dienas braucām līdz Andreapolei,» atceras Kaspars. «Taču, kad izkāpām An-dreapolē un aizgājām līdz bibliotēkai, ieraudzījām zem stikla vitrīnā stāstu par vikingu ceļu, atklājām, ka nemaz neesam bijuši pie Daugavas iztekas…»

Ekspedīcijas dalībniekiem tas bija kā sitiens ar slapju lupatu pa seju, tomēr nākamajā rītā  daļa ceļotāju palika laivās, daļa sēdās mašīnā un brauca atpakaļ, lai redzētu īsto izteku. Patiesībā Daugava sākas kā viens no pieciem Korjakinas purva strautiem, kas ietek ezerā. «Izrādījās – ir stiga, lai pa purvu var aiziet līdz Daugavas iztekai. Citiem būs vieglāk atrast ceļu uz izteku, jo šajā vietā būvē pareizticīgo lūgšanu namiņu. Daugava sākumā ir aptuveni 20 centimetru plata, tad kļūst arvien platāka un platāka. Kad tā iztek no Ohvatas ezera, ir jau sasniegusi Pērses lielumu. Ne velti Daugavu sauc par upju māti, jo vietām tā ir kā Salaca, vietām – kā Gauja, vietām – kā Aiviekste, vietām – kā Lielupe,» stāsta Arvīds.

Nacionālās īpatnības

Kad latvieši Krievijā ar laivām pa Daugavu bija braukuši nedēļu, nejauši iepazinās ar diviem medniekiem – krievu Andreju un armēni Arsēnu, kas uzaicināja paviesoties pie viņiem, ieiet pirtiņā, ieraut pa mēriņam. «Cik viņi bija draudzīgi, tik arī bīstami,» stāsta fotogrāfs Māris. «Biju pirmais no latviešiem, kas brauca ar viņiem uz pirtiņu. Visu ceļu tincināja, kas esmu, kāds man fotoaparāts, cik tas varētu maksāt, stāstīja, cik viņiem šaujamo. Kad atbrauca pārējie latvieši, Arsēns nolika uz galda pistoli. Kapteinis prasīja, kādēļ, un krievu vīri mums atbildēja: «Kā citādi problēmas risināsim?» Vēlāk izrādījās, ka tā bija izrādīšanās. Abi bija sēdējuši (cietumā), abiem bija atbilstoša humora izjūta. Andrejs vienā brīdī man teica: «Te ir tāds čūkslājs – ja kādu nosistu, gadu neatrastu.» Bet Arsēns piebilda: «Kādu gadu! Iepriekšējo fotogrāfu atrada pēc trim gadiem!»»

Viens no ekspedīcijas jaunākajiem dalībniekiem operators Matīss nelabprāt lieto grādīgos, tāpēc pārējie viņu mēģināja pasargāt no «uzcienāšanas», apgalvojot, ka ekspedīcijas vadītājs Arvīds ir viņa tēvs, kas aizliedz dzert. «Taču, kad Matīss saprata, ka viņam neizdosies izvairīties, viņš iedzēra un ar savu labestīgo smaidu izlīdzināja situāciju,» atceras Māris. Pēc Arvīda vārdiem, viesojoties pie Andreja un Arsēna, viņš saprata, ka «krievu filma Nacionālās medību īpatnības nav mākslas, tā ir dokumentālā filma, dzīves īstenība». 

«Krievija ir bada zeme,» skarbs ir Nameisis kapteinis Aigars. «Daudz esmu piedzīvojis, bet tas, ka upē nav nevienas, pat mazākās zivtiņas un debesīs ir izšauti visi par ķīvīti lielāki putni, man bija šoks. Kad mums beidzās benzīns, izkāpu krastā ar kannu rokās cerībā sameklēt kādu degvielas uzpildes staciju. Aizgāju līdz sādžai, kur bija piecas sabrukušas mājas, starp kurām auga gara zāle. Satiku kādu vīru, izstāstīju savu vajadzību, bet viņš saka: «Jau gadu pie mums neviena mašīna nav iebraukusi.» Kā var savu zemi tā izsaimniekot un noplicināt!»

Daugava mainās

Tikai iebraucot Vitebskas ostā Baltkrievijā, Daugava bija pietiekami dziļa, lai tajā nolaistu Nameisi, kurš ostā nedēļu bija pacietīgi gaidījis komandu. Šeit Kaspars un Inese pārtrauca ekspedīciju, jo viņiem bija jāatgriežas darbā Latvijā, un Arvīdam nācās meklēt kādu palīgu baltkrievu vidū. 

«Puiši teica – kāds esot zvanījis, stāstījis, ka gatavo līdzīgas laivas un labprāt brauktu kopā ar mums. Uzzvanīju viņam, jau nākamajā rītā viņš stāvēja mūsu priekšā kā zaldāts,» atceras Arvīds. Baltkrievs Sergejs bija kopā ar latviešu ceļotājiem līdz pat Latvijas robežai. Vairāki ekspedīcijas dalībnieki cits citu iepazina tikai Daugavas ceļojumā, taču visi uzsver – komanda bija pārsteidzoši saliedēta. «Bija, protams, arī velnišķīgās dienas, kad uzliesmoja domstarpības,» neslēpj Arvīds. «Oskars izsludināja atvainošanās, piedošanas, mīlestības dienas, kas, protams, izvērtās jokā, bet jokošanās amortizēja emocionālos izlēcienus.»

Arvīds skaidri atceras datumu, kad ekspedīciju pameta Inese. Tas bija 14.maijs. Līdz tam brīdim viņa rūpējās par maltītēm, pēc tam vīriem vajadzēja tikt galā pašiem. Tika, taču Arvīds atzīstas, ka makaronus un konservētu gaļu redzēt vairs negrib.

Lai ekspedīcija tiktu pabeigta mēneša laikā, Nameisim ik dienu vajadzēja nobraukt vidēji 80 kilometru. Daļu ceļa laiva brauca ar ieslēgtu motoru, tomēr reizumis vīri sēdās pie airiem. Kad tā slīdēja pa vējam, uzvilka buru. 

Baltkrievijas posmā Arvīds visinteresantāko tikšanos piedzīvoja Verhņe-dvinskā, kur uz tikšanos ar ekspedīcijas dalībniekiem atnāca vīrs, kas uzdevās par bijušo padomju atomzemūdenes kapteini. It visur, kur laiva piestāja, ap to pulcējās ļaudis. Gados vecākie pieminēja laikus pirms 1965.gada, kad vēl nebija iedarbināts pirmais Pļaviņu HES hidroagregāts un strūdzinieki pa Daugavu pludināja baļķus. «Kāds atcerējās, kā vectēvs vedis zābakus no Rīgas, tur varējuši nopirkt labus ādas zābakus,» saka Arvīds.  

Polockā Nameisi sagaidīja grupa gados jaunu senatnes pētnieku slāvu tautastērpos. Arvīdam un kapteinim Aigaram bija līdzi sēļu tautastērpi, un abi steigšus pārģērbās, lai izspēlētu etīdi ar tirgoņiem, kas it kā piestājuši krastmalā un lūdz atļauju tirgoties. 

«Iespējams, esam pēdējie latvieši, kas Krievijā un Baltkrievijā redzējuši tādu Daugavu, kāda tā gadsimtiem plūdusi,» saka Arvīds. «Daugava aizbērta pie Vitebskas, pie Polockas, kur būvē HES, kopumā ieplānotas četras jaunas HES. Bija sāpīgi redzēt, kā Polockā cērt kokus un līdzina krastus. Kad nonācām Latvijā, laivu cēlām pāri trijām HES.»

Kad Nameisis šķērsoja Baltkrievijas un Latvijas robežu, komandā kā pēc pavēles iestājās atslābums. Mājas tik tuvu!

«Jēkabpilieši mūs sagaidīja, spēlējot dūdas, aizveda uz sēļu sētu, sarīkoja tikšanos ar cilvēkiem, kuri atceras plostnieku laikus. Pļaviņās sveica sievu ansamblis tautastērpos,» smaidot stāsta Arvīds. Pļaviņās viņš visus ekspedīcijas dalībniekus laipni uzaicināja pie sevis uz mājām ieiet pirtī, paēst, izgulēties. Tomēr, ejot cauri mīļajam ābeļdārzam, pats nodomāja: ekspedīcija nav beigusies. «Zinu, ka rutīna ieraus mani atpakaļ. Smeķi izgaršoju līdz pēdējam,» saka Arvīds. Ekspedīcija turpinājās. 

Pļaviņās uz laipas neveiksmīgi paslīdēja kapteinis Aigars un salauza labās rokas plaukstas kaulu, kam ģipsi uzlika tikai pēc diennakts Aizkrauklē. Visu atlikušo ceļu no Pļaviņām līdz pat Jelgavai Aigars stūrēja ar kreiso roku. Jautāts, kā tas iespējams, viņš atbild: «Kādreiz burātāji mani dēvēja par mazo velnu. Šajā ekspedīcijā mani iesauca par trako suni.» Kāpēc trako suni? «Nu, traks!» pasmejas Aigars. 

Arvīds atzīst, ka vislielāko cieņu pret kapteini izjuta, kad laiva iebrauca Daugavgrīvā. Neviens nezināja, kā Nameisis «uzvedīsies» jūrā. Kā par nelaimi, vējš bija liels, viļņi – cilvēka augumā. Visi nobijās, tikai ne kapteinis. Aigars skaidro, ka pēc tam, kad 29.maijā Nameiša komanda pie Lielā Kristapa skulptūras satikās ar draugiem un radiem, tai vēl bija mērķis aizbraukt līdz jūras vārtiem un iebraukt jūrā, lai varētu laivu apgriezt atpakaļceļam un tad pa Buļļupi iebrauktu Lielupē. «Taču jūrā vēja ātrums sasniedza 6-8 metrus sekundē, viļņu augstums – 1,5-2 metrus, un 12 metrus garai laivai, kas paredzēta trīs reizes mierīgākiem braucieniem, tas bija risks,» skaidro Aigars. Viņš burā kopš 12 gadu vecuma, tātad ir 33 gadu pieredze. Tādēļ piebilst: «Nebija jau tik traki. Piedzīvoti arī trakāki braucieni.»

30.maijā Nameisis rāmi aizbrauca līdz Jelgavai, kur tam paredzēta daudz mierīgāka dzīve, jāvizina tūristi šurp turp pa Lielupi. Aigars, kurš stāvēs pie laivas stūres, saka – viņš mīļuprāt visiem, kas vēlēsies, stāstīs arī par to, ko Nameisis un komanda piedzīvoja ceļojumā pa Daugavu.

Ar «čeburašku» uz Venēciju

NRJA arhitekti, starptautiskās biennāles apmeklētājiem parādot, piemēram, padomju gados celto rūpnīcas Radiotehnika ēku, kuras siluets atgādina slaveno multfilmu varoni, mudina pārskatīt attieksmi pret pēckara modernisma arhitektūru

Kā uzrakstīt pētījumu par Latvijas pēckara modernisma arhitektūru? – šādu retorisku jautājumu e-pastā no saulainās Itālijas atsūta arhitektu biroja NRJA vadītājs Uldis Lukševics. «Ir problēma – milzīgs daudzums pēckara periodā būvētu ēku, pret kurām nav skaidras attieksmes un izvērtējuma, kā arī vienotu principu, ko ar tām iesākt. Ir neviennozīmīgs vēstures konteksts. Ir iedzīvotāji – reālie šo ēku lietotāji. Ir arhitekti – ēku projektu autori. Ir arhitektūras pētnieki, kuriem ir viedoklis par šā perioda Latvijas arhitektūras vietu pasaules kontekstā. Ir arhitektūras pieminekļus sargājošās institūcijas, kurām vajadzētu būt skaidriem principiem, ko darīt ar šā posma arhitektūras vēstures pieminekļiem.»

NRJA komanda, kurā bez Lukševica ir arī Linda Leitāne-Šmīdberga, Zigmārs Jauja, Ivars Veinbergs un Mārtiņš Rusiņš, pēckara modernisma mantojumu izspēlējusi slavenā nīderlandiešu arhitekta Rema Kolhāsa kūrētās 14. Venēcijas arhitektūras biennāles Latvijas ekspozīcijā. Cer, ka notikums pievērsīs arī Latvijas sabiedrības uzmanību šai arhitektūras «pelēkajai zonai». Gan arhitektu pašu fotografēti, gan no sociālajā tīklā Facebook izveidotās lapas Unwritten apmeklētājiem iegūti attēli ar būvēm, ko nespeciālists visbiežāk klasificētu kā padomju arhitektūru, Venēcijas Arsenālā būs eksponēti oriģinālā veidā. «2000 lapu. Daļa ir apdrukātas, daļa – baltas. Neuzrakstītā grāmata. Tāds kā informācijas mākonis, kas karājas gaisā un kas sešu mēnešu laikā tiks papildināts ar informāciju, tukšās lapas nomainot ar pilnām,» stāsta Lukševics.

Ar nemanāmiem diegiem pakārto lapu mākoni izgaismos 60 LED gaismiņu, ko darbinās kustību sensori – tie ieslēgs gaismu tieši tajā attēlu labirinta vietā, kur tobrīd atradīsies izstādes apmeklētājs. Iedarbosies arī skaļruņi, translējot tēzes par pēckara arhitektūru. Visam fonā «nedaudz depresīvi ambienta» Andra Indāna mūzika, aprak-stu pabeidz Uldis un vēl precizē: 6.jūnijā plkst.16.15 tiek atklāts Latvijas paviljons, 7.jūnijā – visa biennāle, kuras nacionālo paviljonu šāgada tēma ir Mūsdienīguma absorbēšana 19142014. Lielais arhitektūras forums risināsies līdz novembrim.

Kā tikāt uz Venēciju?

Konkursa prezentācijā uz Latvijas Arhitektu savienību bijām aiznesuši neona burtus NO, mūsu uzstādījums bija: «There is (NO) modernism in Latvia» – Latvijā (nav) modernisma. Diezgan provokatīvi. Vārds «NO» kā vecs neons raustījās – it kā ir, it kā nav. Paldies žūrijai, kura saprata, kā koncepts var attīstīties. Skatoties akadēmiski, pēc grāmatām, drukātā materiāla – nekā nav! Ja skatās uz to, kas ir dzīvē, uz milzīgo ēku daudzumu, protams, Latvijā ir modernisma arhitektūra! Viss sākās ap 1954.gadu – pēc Ņikitas Hruščova slavenās runas par pārmērību novēršanu arhitektūrā nežēlastībā krita Staļina gotika, radās pirmie māju būves kombināti, kas spēra soli industrializācijas, ēku masu produkcijas virzienā. Vairs nebija papildu izskaistinājumu, ornamentu, palika tikai vienkāršība. 

Par pēckara modernisma arhitektūras beigu brīdi Latvijā pastāv dažādas versijas, mēs esam piedāvājuši savas.

Pat Gaismaspili, Nacionālo bibliotēku pieskaitāt pēckara modernismam?

Mēs neko neesam pieskaitījuši. Meistars Gunārs Birkerts pats skaidri zina, ka viņš ir modernists. Ja metaforiskais modernists, kā viņš sevi sauc, ir uzbūvējis milzīgu ēku, acīmredzot tā ir pēckara modernisma arhitektūra.

Zaigas Gailes versija: [arhitekte] Ausma Skujiņa 90.gadu sākumā «nogalināja» modernisma arhitektūru Latvijā. Viņa tipveida dzīvokļu ēkai Jaunmārupē uzlika divslīpju jumtu, izrotāja ar ornamentiem – tas bija solis postmodernisma virzienā. Jautājums – vai nosacītais modernisms pasaulē ir beidzies kaut kad agrāk? Arhitektūras kritiķis Čārlzs Dženkss 1977.gadā pasludināja, ka modernā arhitektūra «nomira» 1972.gadā līdz ar japāņu arhitekta Minori Jamasaki projektētā Pruit-Igoe dzīvojamā kvartāla uzspridzināšanu Sentluisas pilsētā Amerikā.

Arī Latvijā ir varianti par spridzināšanas tēmu – Skrundas lokatora uzspridzināšanu 1995.gadā tāpat varētu pasludināt par modernisma beigām. Bet varbūt tas ir brīdis, kad 2012.gadā tika uzspridzināts Gaiziņkalna skatu tornis – arī modernisma piemērs, nekad nepabeigts līdz galam?

Un vēl viens variants – pēdējā modernisma celtne ir tā pati Birkerta bibliotēka. [Arhitekts] Andris Kronbergs uzskata, ka modernisms joprojām nav beidzies.

Mēs tikai izvirzām dažādas versijas, lai provocētu diskusijas – kuras būves varam uzskatīt par modernisma arhitektūru? Kāda ir to vieta Latvijas arhitektūras vēsturē, pasaules un padomju telpas kontekstā? Ko darīt ar modernisma arhitektūru – saglabāt un aizsargāt vai absorbēt? Ja saglabāt, tad – pēc kādiem principiem? Vai Latvijas piemēri ir oriģināli vai Rietumu kopijas? Vai ir iespējama nacionālā tradīcija modernisma arhitektūrā? Uz šiem jautājumiem būtu jāatbild, lai saprastu, kas noteikti ir jāaizsargā, lai saglabātu šo informāciju arī nākotnei. Citādi, turpinot nojaukt tālaika būves vai arī siltinot par Eiropas naudu, nokaļot visus izvirzījumus, lai būtu gluda plakne, kur uzlikt putuplastu, mēs tās zaudējam. Galvenais, kāpēc šo jezgu esam sākuši – iedot grūdienu, lai atrastos superkareivis, pētnieks, kurš būtu gatavs izmantot mūsu vākto informāciju un rast atbildes uz daudzajiem jautājumiem.

Esam apzinājuši ap 500 pēckara Latvijas modernisma arhitektūras objektu un ap 90 šā laika arhitektūras meistaru vārdu. Līdz šim zinājām tikai dažus no tiem: Modri Ģelzi, Martu Staņu.

Ekspozīcijas Unwritten drukātā daļa ir 400 lappušu grāmata: bez vākiem, tātad «neuzrakstīta», bet no 6.jūnija būs brīvi pieejama lejupielādēšanai Issu.com/nrja

Pēckara modernisma koncepts jūsu prātu nodarbināja jau ilgāku laiku?

Kad Rīgas vēsturiskais centrs tika iekļauts UNESCO, Zemkopības ministrijas ēka bija pasludināta par vidi degradējošu, un vietējā Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija bija gatava atļaut to nojaukt. Mums likās, ka tā ir daļa no mūsu vēstures. 2006.gadā organizējām akciju, kopā ar līdzīgi domājošiem arhitektiem sataisījām kreklus Architects against demolition ar meitenīti, kura sargā Zemkopības ministrijas ēku. Visi atbildīgie ierēdņi tika pie tādiem krekliem, ja nemaldos, arī misters Frančesko Bandarins, bijušais UNESCO Pasaules kultūras mantojuma centra direktors, kas bija atbraucis uz Rīgu. Viņš joprojām strādā UNESCO, šāgada starptautiskajā Venēcijas žūrijā izteiks vērtējumu, kam dot galveno balvu Zelta lauvu.

Kādi ir spilgtākie pēckara modernisma piemēri, ko rādīsit Venēcijā?

«Spilgts» ir subjektīvs jēdziens. No vienas puses, spilgts varētu likties tas, par ko ir daudz runāts, piemēram, Martas Staņas projektētais Dailes teātris. Vai Modra Ģelža vasarnīca – vienīgais objekts, kas iekļauts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.

Dzintaru koncertzāle. Restorāns Sēnīte, kas, iespējams, ir neglābjami zudis – unikāla sava laika inženiertehniskā būve. Rūpnīcas Radiotehnika lielā ēka, tautā saukta par čeburašku – tādas otras Latvijā nav! Salaspils memoriāls – izcils sava laika piemineklis, kur apvienojas gan arhitektūra, gan tēlniecība. Latvijas televīzijas ēka, kas būvēta ar savam laikam unikālām tehnoloģijām. Taču, kamēr publiskā telpā neviens nepasaka, ka tā ir vērtība, cilvēku apziņā tas ir un paliek padomju laika monstrs.

Arī Dubultu dzelzceļa stacija. Un mazs objektiņš – degvielas uzpildes stacija Ogrē, liekta, apaļiem stūriem. Internetā izvērsās diskusija ar igauņu kolēģiem – viņiem liekas, ka tas varbūt ir igauņu arhitekta darbs, Tallinā arī bijusi tāda ēka, tagad nojaukta.

Pat mazpilsētās, piemēram, Madlienā ir interesanti veidojumi, korekti modernisma arhitektūras piemēri. Padomju laika plānošanas mehānisms vides kontekstu īpaši vērā neņēma, ja bija vajadzīgs speciālistus kaut kur izvietot, tika būvēta jauna ēka.

Periods, kad šādus objektus mēģināja nojaukt, nav beidzies. Arī Okupācijas muzeja ēkas nojaukšana tika atlikta tikai pēc arhitektu protestiem. Tas ir viens no redzamiem, izciliem sava laika arhitektūras piemēriem – ar formu vienkāršību, izmantotajiem materiāliem, ar stāstu. Kapara apdares plāksnes sākumā bija sarkanīgas, izskatījās pēc karoga, tikai tā šādu objektu varēja dabūt cauri saskaņojošajām instancēm, neviens jau neteica, ka kapars vēlāk absūbēs un kļūs melns.

Jūs paši sev uzdevāt jautājumu, vai modernismam Latvijā ir nacionālās īpatnības.

Es gribu ticēt, ka ir. Latvijas pēckara modernisma arhitektūras nacionālā īpatnība varētu būt inteliģences klātbūtne. Citās padomju republikās tika sabūvēti daudz lielāki «brīnumi».

Vai mūsu pēckara modernisms ir interesants kaut vai bijušās PSRS mērogā?

Tas ir interesants tāpēc vien, ka tā ir daļa no mūsu vēstures. Ja mēs duālistiskās attiek-smes dēļ sakām, ka no tā laika vispār nekas nav saglabājams, tad vienkārši izkrīt informācija par daudzām desmitgadēm. Attieksme joprojām nav viennozīmīga. Krieviski rakstošā publika sociālajos tīklos, kad tēma tika pieteikta, bija sajūsmā: «Re, tajā laikā sabūvēja šādas superīgas mājas!» Otrā lasītāju daļā viedoklis ir radikāli citāds – padomju laika monstri, nu, kam viņi ir vajadzīgi?

Mums acīmredzot jātiek pāri kādai robežai savā apziņā, lai sāktu to uztvert kā autentisku vērtību, nevis kā palieku no smaga vēstures perioda.

Jā, tieši tā! Taču sākumā ir nepieciešams visu to blāķi izvērtēt, saprast, kas ir vērtīgs, un tad ap to arī tālāk ņemties. Lielākā daļa no sabūvētā ir vienkārši tipveida projekti, visticamāk, tos mums autentiskā veidā nevajag saglabāt, varam turpināt siltināt un uzlabot. Ņemot vērā tālaika būvniecības tehnoloģijas un celtniecības materiālu kvalitāti, ēku tehniskais stāvoklis vairs neatbilst pašreizējām prasībām. Taču mēs varam aiziet otrā grāvī, kad viss būs aplikts ar čauliņu, arī labās lietas būs nosiltinātas vai nojauktas, pārbūvētas. Kaut vai viesnīca Latvija, kas savā laikā tika rekonstruēta, tagad ir pēc izskata kā jauna, liela ēka, neiederīga vietā, kur atrodas. Tā vairs nenes ziņu par vēsturisko kontekstu, kad tika būvēta.

Vai jums, arhitektu birojam, Z-torņu autoriem, šis vēsturiskais ekskurss ir devis jaunu izpratni par arhitektūru?

Mums pēckara arhitektūra interesēja arī iepriekš, bet tikai tad, kad problēmai pieslēdzas nopietnāk, cilvēks spēj ieraudzīt, cik daudz informācijas ir apkārt. Brīnums sāk parādīties, augt arvien lielāks. Tā laikam ir ar ikvienu lietu, par ko sāc nopietni interesēties. Ir bijis vērtīgi saprast tālaika administratīvo aparātu, apzināties, ka arhitekts pēckara periodā bija viszemākajā administratīvajā līmenī – visi pārējie noteica, ko un kā būvēt. Neesošās celtniecības tehnoloģijas, sliktie materiāli… Var nojaust, kādai caursišanas spējai bija jābūt, lai kaut ko interesantu dabūtu gatavu.

Kad mēs šo projektu sākām, daudzi vietējie arhitektūras pētnieki pret to izturējās ar lielu skepsi. Pēdējā laikā lielākā daļa profesionāļu atzīst, ka tas ir atbalstāms pasākums. Turpināt sākto pētījumu gan neviens nav pieteicies. Ceram, ka Venēcijas izstāde ieinteresēs kādu citā valstī dzīvojošu pētnieku. Skats no malas, iespējams, labāk palīdzēs izdarīt secinājumus.

Tev pašam par «neglīto māju» skaistumu pēc kāda laika, iespējams, būs jārunā ar savu pašlaik pusotru gadu veco dēlu. Kā lai to bērnam pastāsta cilvēks, kam nav nekādas saskarsmes ar arhitektūru?

Tāpēc jau mums vajag unwritten – neuzrakstīto – pārtaisīt par uzrakstīto!

Aiz stārķu ligzdas ozolu ielokā

Sācis kā britu rokzvaigznes Pītera Geibriela fans astoņdesmitajos, tagad komponists Raimonds Tiguls organizē pasaules mūzikas koncertu dzimto Talsu Tiguļkalnā

Jau vairākus gadus Mūrnieku gleznainajā pagalmā dažus kilometrus no Talsu centra leknos vīteņos ieskautā staba galā stārķi ierīkojuši ligzdu. «Drīz baros mazos,» saka komponists Raimonds Tiguls, iznācis uz plašo dzimtas māju augšstāva  terases. Māju svētība kā atbildot ligzdā cienīgi nogroza balto galvu. 

Mūrniekos ir daiļas puķu dobes, pāri pakalniem vīd Kurzemes puses meži. «Tur, aiz stārķiem,» Raimonds smaidīdams māj ar roku, skaidrojot, kur īsti atrodas seno ozolu ieskautais Tiguļkalns. Nu jau trešo gadu jūnija pirmajā sestdienā komponists tur rīko Ārpasaules mūzikas koncertu. Kā pastāvīgi viesmākslinieki piedalās koris Kamēr…, Sinfonietta Rīga stīgu kvartets, izcilā koklētāja Laima Jansone, etnomūzikas dziedātāja Kristīne Kārkle-Puriņa, šogad pievienosies arī Jolanta Strikaite. Bet īpašais viesis būs armēņu tautas mūzikas un džeza virtuozs Levons Tevanjans. 

Ko nozīmē «ārpasaules mūzika»? Tie ir dažādu formu skaņdarbi, kas top, mūziķiem improvizējot uz mazas skatuvītes ozolu audzē, bet skatītāji brīvā gaisotnē sēž visapkārt. Ierasties var visi gribētāji, koncerts ir par brīvu. Šovasar skanēs pasaulē vēl nedzirdēts trio: kokle, duduks un hangs. Kas tie tādi, un kāpēc pasaules mūzikas festivāls Talsos ir vajadzīgs, komponists stāsta intervijā.

Ar «bruņurupuci» pie rokas

Bija skaista vasaras diena, kad Raimonds Tiguls, talsnieks, kura dzimta še dzīvo jau ceturtajā paaudzē, nolēma aizstaigāt līdz netālajam Tiguļkalnam. Zināja, ka tāds vārdabrālis netālu ir, bet īsti izstaigājis nebija. Pa līkumotu ceļu nonācis līdz prāvajam pakalnam ar ozolu audzi, viņš jutās aizgrābts. Skaisti! Pat maģiski. Vai nav viena jauka vieta, kur uzspēlēt – priekā saberzēja rokas.

Paralēli risinājās cits stāsts: 2005.gadā Raimonds sastapās ar hangu. Mūsu sarunas laikā viņš ieceļ klēpī bruņurupucim līdzīgo instrumentu, kuram ir meditatīva skaņa. Tas nav tautas mūzikas instruments. Izgudrots Šveicē. Pirmo reizi izdzirdot hangu ierakstos, komponists bija pārsteigts. Saviļņots. Tigula mūzikā ierasts dzirdēt senatnīgā sintēzi ar mūsdienīgo, viņu interesē eksperimenti ar skaņu, daudzveidīgi un neparasti to savienojumi. Tāpēc pirms četriem gadiem Tiguls nolēma doties pie hangu meistara uz Šveici, lai neparasto instrumentu iegādātos. Latvijā atgriezās ar apaļu, jocīgu somu, lidostas darbiniekiem bija ko brīnīties. 

Hangs kļuva par Tiguļkalna pirmā koncerta simbolu, jo «skaņa ir pārpasaulīga, universāla». «Kad biju Islandē, mūziķi klausījās, teica: tā ir islandiešu skaņa! To pašu man teica Gruzijā,» stāsta komponists. 

2011.gadā, apvienojot spēkus ar rakstnieci Noru Ikstenu, pašreizējo Latvijas televīzijas kultūras raidījumu redaktori Guntu Slogu un Kultūras akadēmijas studenti Lauru Lizumu, tapa pirmais Tiguļkalna mūzikas koncerts. 

«Bija vasaras pilnbrieds, bridām pa garu zāli, līdz nonācām ozolu ieskautā pakalnā,» ieceres pirmsākumus atceras Gunta Sloga, cilvēks no Tigula tuvāko draugu loka. «Atklāti sakot, es toreiz neticēju, ka te varētu tikt rīkoti pasākumi, tā bija pamesta un aizaugusi vieta. Taču Raimonds apņēmīgi staigāja pa kalnu un stāstīja: te būs skatuve, bet te – gaismas, kas apspīdēs ozolus.» Gunta pa īstam Tiguļkalnam noticējusi tikai pirmā koncerta noslēgumā, kad atskanējis Dod, Dieviņi – viena no skaistākajām pagājušo Dziesmusvētku noslēguma koncerta dziesmām, kuras autors ir Raimonds Tiguls. «Saule grima aiz pakalna, ozolu vainagus ieskāva zili zaļas prožektoru gaismas, dabā jautās saulgriežu drīzā iestāšanās, un bija sajūta, ka tiešām esam pietuvojušies ārpasaules robežai,» atceras Gunta.

Pirmajā Tiguļkalna Ārpasaules mūzikas koncertā 2011.gadā kopā ar Kamēr… Raimonds ar hangu atskaņoja skaņdarbu no kora Mēness dziesmām. Uzaicināja spēlēt arī Islandes mūziķi Stendoru Andersenu un Ģertrūdi Jekabsoni no Gotlandes – pirms pāris gadiem, braukājot pa Ziemeļeiropas salām, Tiguls ar šiem mūziķiem bija ierakstījis albumu Islands. Koncertēt Tiguļkalnā togad ieradās arī Sinfonietta Rīga stīgu kvartets. 

Koncerts jūnija pirmajā sestdienā (nu jau tradicionāli!) izvērtās sirsnīgs un jauks. «Lielākais pluss ir tas, ka te nekas nav uzspiests,» stāsta Gunta Sloga. «To redz arī pēc skatītāju reakcijas – dažs meditatīvi guļ, raugoties ozolos un debesīs, kāds attālāk lasa grāmatu vai apcerīgi riņķo ap kalnu.»

Ārpasaules mūziku atbalsta Talsu pašvaldība un vietējie uzņēmēji. Savu artavu piemetis arī Kultūrkapitāla fonds. Naudas žūkšņa vietā, ko varētu nopelnīt, tirgojot biļetes, Tiguls atpakaļ saņem svarīgāko – talsnieku un no malu malām sabraukušo klausītāju prieku. Tiguļkalns ir viens no slavenajiem Talsu deviņiem pakalniem. No šejienes paveras skats uz pilsētu.

Pirms trim gadiem Mārim Sirmajam koncerts Tiguļkalnā bija pēdējais ar kori Kamēr… kā diriģentam un mākslinieciskajam vadītājam. Emocionāls brīdis Mārim, dziedātājiem un klausītajiem. Pie ugunskura pusi nakts koristi dziedājuši savam diriģentam, tas bijis gan skaisti, gan smeldzīgi.

Šogad akcents uz Armēniju. Levons Tevanjans spēlē duduku, kas ir viens no Tigula mīļākajiem pasaules mūzikas instrumentiem. «Saskaņa ir pasakaina,» viņš stāsta par duduku, kokli un hangu. Šovasar Tiguļkalnā visi trīs skanēs kopā. «Otra šāda sastāva pasaulē nav,» ieintriģē komponists. 

Pītera Geibriela pirksts

Ziema vai vasara – viņš sēžas pie džipa stūres un nepilnu divu stundu laikā atraujas no lielpilsētas kņadas uz saviem Talsu Mūrniekiem. Tāda pēdējos gados ir Tigula ikdiena. Līdzīgi kā komponista mūzikā, arī viņa studijā dzimtajās mājās ar nevainojamu gaumi savienots senatnīgais un mūsdienīgais. Mājas jumta stāvam, kur komponists dzīvo un raksta, ir izsmalcināts stils un lieliska akustika. Pat espreso aparāts – garajās darba stundās viņš dabū savu mundruma devu. 

Tiguls strādā daudz un nevīpsnā arī par komerciāliem darbiem. Jaunākais – mūzika eiro videoreklāmām Tautumeita atgriežas Eiropā. «Vārdu salikumam «maizes darbs» ir laba aura,» saka  komponists. «Darbā jāatrod balanss. Mēs dzīvojam uz Zemes, un jāēd ir. Nevaru visu dienu sēdēt, skatīties uz saviem stārķiem un komponēt tikai skaņdarbus koncertiem.»

Viens no šīsvasaras mūzikas notikumiem Tigulam būs deju lieluzvedums Lec, saulīte!, kas pirms Jāņiem skanēs Mežaparka estrādē. Pats viņš sēdīsies pie klavierēm. 

«Raimonda dzīvesveidā un mūzikā par simt procentiem realizējas tas, ko varētu dēvēt par laikmetīgi latvisko,» domā viņa senā paziņa Gunta Sloga. «No vienas puses, viņš ir kosmopolīts, kuram ik pa laikam nepieciešams izrauties gan no saviem Mūrniekiem, gan no Latvijas. Taču viņam tikpat svarīgi ir atgriezties. Sasmelties iespaidus, kas pēc tam, sēžot Talsu klusumā, ļauj radīt mūsdienīgo, dziļi latviskumā sakņoto mūziku.» Un vēl: «Uzvilkt Armani žaketīti viņam ir tikpat svarīgi, kā pļaut zāli savā pagalmā un vērot stārķu rosīšanos ligzdā. Saglabāt saikni ar tēvu tēviem, kas turpat staigājuši, bet būt spējīgam paskatīties tālāk par sava novada robežām.»

Ar Tigulu labāk nesākt veco joku par baltročiem pianistiem. Līdz pat 25 gadu vecumam strādājis ģimenei piederošajā milzu saimniecībā. Komponista tēvs (cita starpā, saksofona spēles meistars ballītēs) 1990.gadā sāka aktīvi nodarboties ar lauksaimniecību. Mūrniekos Raimonda vectēvam jau Latvijas laikā bija govis, aitas, cūkas. Padomju laikos ģimene saimniecību uzturēja, taču aktīvā darbošanās lauksaimniecībā atsākās deviņdesmitajos, kad atjaunotās Latvijas eiforijā daudzi kļuva par zemniekiem. Raimonda tēvs aizgāja no valsts darba. Saimniecībā bija vairāk nekā 20 govju, cūkas, aitas. Nav tādu zemes vai lopu kopšanas darbu, ko komponists nemācētu. Arī Rīgā studējot mūziku, viņš aktīvi piedalījās dzimtas māju saimnieciskajā dzīvē.

1997.gadā strādājot traģiski gāja bojā Raimonda tēvs. Divus gadus ar mammu Raimonds lielo saimniecību vēl turpināja uzturēt. Kad bija pavisam grūti, jaunais mūziķis ik rītu izvadāja pienu pa Talsiem. «Man bija savs maršruts, cilvēki nāca ar burciņām,» viņš pastāsta. Mamma taisīja biezpienu, krējumu. Tagad lopu un lielu apstrādājamu lauku Mūrniekos vairs nav. Ir skaists puķu dārzs, siltumnīca, dažas dobes. Goda vietā Raimonda ierakstu studijā stāv tēva saksofons. Franču Zelmer, īpašs modelis. Raimondam ir māsa, kura ar ģimeni dzīvo Rīgā. 

Bet kā ar mūziku? Interese par to sākusies jau bērnībā, tēva iespaidā. Katras brīvdienas tēvs ar savu ansambli aicināts spēlēt pasākumos. Nolietotos mūzikas instrumentus dabūjis Raimonds – jau kā puišelis varējis stundām ar tiem darboties. Ticis pie lenšu magnetofona un kasešu magnetofona. Iespēlējis jaunradīto mūziku kasetē, pārrakstījis uz lentes. Tā eksperimentējis ar skaņām. 

Pirmā lielā aizraušanās agrā jaunībā Raimondam bija britu komponists un dziedātājs Pīters Geibriels. «Patīk, kā skan viņa mūzika, kā tā veidota. Patīk viņa dzīvesstils – Geibrielam ir ierakstu studija laukos, līdzīgi kā man, uz Londonu aizbrauc šad tad. Patīk viņa rūpes par cilvēktiesībām, ekoloģiju, misijas apziņa,» stāsta Tiguls. Paralēli komponēšanai un muzicēšanai Geibrielam jau daudzus gadus pieder ierakstu kompānija Real World Records, kas izdod pasaules mūziku. 80.gadu beigās pie Raimonda nonāca Real World ieraksti. «Klausījos. Pasaules mūzika mani uzrunāja,» viņš atceras. Jau tolaik aizrāvās ar elektronisko mūziku. Mācījās Ventspils Mūzikas vidusskolā, bet skolas gados spēlēja bērnu diksilendā Talsu Sprīdīši

«Ar Geibrielu ir tā – vai tā būtu mūzika no kāda Āfrikas reģiona vai citurienes, viņš to aranžē mūsdienīgi. Ir interesanti klausīties,» komponists stāsta. Raimondam patīk senā un mūsdienīgā sintēze. Arī elektroniskā mūzika aizrauj – klausās pilnīgu avangardu. «Visu laiku patīk atklāt kaut ko jaunu. Nepatīk «noraut roķeni» un palikt pie kaut kā viena.»

Maija nogalē Rīgas festivāla atklāšanas koncertā izskanēja Raimonda Tigula jaunradītais diptihs Horizonts. Vertikāle. «Esmu domājis par balansu. Man grūti to izskaidrot vārdos (es to varētu mūzikā), bet dažreiz ir tā, ka saraksti skaņdarbu un jūti, ka tajā kaut kas liels saslēdzies. Pat neapzinies, kā tas ir noticis, bet redzi, ka viss ir tik patiesi, cik vien var būt. Kas tas ir par brīdi, es domāju. Un sapratu: tas ir mirklis, kad horizonts cilvēkā satiekas ar vertikāli. Muzikāli tie man ir svētlaimes brīži,» viņš atzīst.

Tiguļkalna koncertā jūnija pirmajā sestdienā komponists sēdīsies pie hanga. Metāliskais, apaļais pelēcis, šķiet, tiešām ieskanas kādā netveramā realitātē, kad viņš pa to uzbungo ar pirkstiem.

Veļa svarīgām personām

Veikali princesēm – arī tā mēdz saukt maziem buduāriem līdzīgos V.I.P.A veikaliņus. Apmeklētājas reizēm netic, ka veļa ražota Latvijā, bet uzņēmīgās liepājnieces Aidas Haidarovas radītais zīmols tikmēr iekaro pat Austrāliju un Japānu

Deviņdesmito gadu vidū Aida Haidarova par naudu, ko bija sapelnījusi juku laikos, Krievijā pārdodot Laumas ražoto veļu, nodibināja savu šūšanas uzņēmumu Bogema. «Tāpat kā daudziem liepājniekiem, arī man veļas tirdzniecība un vēlāk šūšana tolaik bija ne tik daudz bizness, cik izdzīvošanas jautājums,» viņa tagad godīgi atzīst. Tomēr atšķirībā no daudziem Aida nesamierinājās ar sasniegto – tikko radās iespēja, sāka apmeklēt veļas izstādes Parīzē un Maskavā.

2006.gadā viņa izstrādāja savu veļas zīmolu V.I.P.A un nodibināja modes veļas uzņēmumu. Tagad tas savus izstrādājumus tirgo ne tikai Liepājā vai Rīgā, bet arī Sanktpēterburgā un Vīnē. Gada laikā tiek radītas 12 oriģinālkolekcijas, kurās, ņemot vērā dažādos materiālus un krāsu salikumus, kopā ir līdz pat 900 jaunu veļas, mājas apģērbu un peldkostīmu modeļu. Turklāt pēdējā laikā V.I.P.A ražo veļu arī vīriešiem.

Vai uzņēmuma nosaukums V.I.P.A tiešām darināts no visiem labi zināmās abreviatūras VIP jeb Very Important Person? Tāds ir pirmais jautājums, ko uzdodu Aidai Haidarovai. «Varbūt ir drusku ambiciozi, bet ar šo nosaukumu mēs apzināti gribam uzsvērt, ka ikviens pasūtītājs, ikviens klients mums ir šāda sevišķi svarīga persona. Viņi ir paši galvenie.»

Vairāk un citādi

Tas, ka Liepāja uzskatāma par Latvijas veļas ražotāju galvaspilsētu, nav nekāds noslēpums. Tāpat nav noslēpums, ka lielākā daļa no šiem uzņēmumiem strādā galvenokārt eksportam. Nereti tas nozīmē pildīt ārvalstu lielo kompāniju pasūtījumus. Daudzi no šiem veļas ražotājiem, kas jaudas un apgrozījuma ziņā ir līdzīgi V.I.P.A, kur strādā 25 darbinieki un pērn apgrozījums bija aptuveni pusmiljons eiro, dibināti krietni senāk. Tomēr neviens no tiem līdz šim nav uzdrošinājies ražot modes veļu ar tādu vērienu, kā to dara V.I.P.A.

«Atšķirība tā, ka mēs strādājam ar ļoti plašu sortimentu. Ne tikai pārdošanai, bet arī noliktavai, lai klienti jebkurā brīdī varētu saņemt nepieciešamo. Tas nozīmē vairāk nekā simt dažādu modeļu mēnesī, lai gan kopējais izstrādājumu skaits vidēji ir tikai ap 7000. No biznesa un naudas pelnīšanas viedokļa tas, protams, ir neizdevīgi,» stāsta Aida. Toties, pateicoties plašajam sortimentam, darba ir vairāk, un no šuvējām tas prasa ārkārtīgi augstu profesionalitāti. Faktiski ikvienai no viņām jebkurā brīdī jāspēj veikt jebkuru nepieciešamo operāciju. Vienkāršāk un izdevīgāk esot strādāt ar dažiem modeļiem, toties no katra šūt 5000 gabalu mēnesī. «Tie ir visīstākie plašpatēriņa produkti, kas paši par sevi nav slikti, bet tādus nevar ražot mūžīgi,» uzskata Aida. 

Vēl pirms gadiem desmit, kā pati sarunas laikā uzsver, arī viņa ražojusi plašpatēriņa produkciju, turklāt itin veiksmīgi. «Bet man vienmēr gribējies kaut ko vairāk un citādi,» saka uzņēmēja, kas vienlaikus ir arī dizainere un modelētāja, lai gan nevienā skolā to nav mācījusies un visu apguvusi pašmācības ceļā.

Aidai bija sešpadsmit gadu, kad vecāki, samainījuši dzīvokli Baškīrijas galvaspilsētā Ufā pret dzīvokli Liepājā, 80.gadu vidū ieradās Latvijā. Pabeigusi vidusskolu, meitene izmācījās par frizieri, tomēr drīz vien saprata, ka tas nav domāts viņai. Tad kādu laiku pastrādāja par sekretāri un secināja, ka arī tas nav mūža aicinājums. Bija sācies pārmaiņu laiks, un darbu atrast kļuva arvien grūtāk. Sabrūkot plānveida ekonomikai, sabruka arī noieta tirgus. Tomēr Lauma turpināja strādāt, un daudzi liepājnieki, aizpildot radušos vakuumu, sāka tirgot veļu. Visizdevīgāk bijis tirgot Krievijā, taču visiem neesot pieticis uzņēmības. 

Aida atceras, kā sākumā veduši veļu somās ar vilcienu. Vēlāk veiksmīgākie un apsviedīgākie pievērsušies vairumtirdzniecībai. Tomēr pieprasījums pēc veļas bija lielāks nekā piedāvājums, tāpēc bijušie tirgotāji paši pievērsušies ražošanai.

«Mēs sākām ar pašu vienkāršāko – sieviešu biksītēm,» tagad atceras Aida. Par sortimenta papildināšanu tolaik galvu lauzīt nevajadzējis. Liepājā netrūcis profesionālu konstruktoru, kas izstrādājuši jaunus modeļus un pārdevuši uzņēmumiem tā sauktos lekālus. «Turklāt pati esmu sieviete un zinu, kas nepieciešams,» saka Aida. Galvenais toreiz bijis, lai veļa būtu ērta, labi izskatītos uz auguma, arī pietiekami kvalitatīva un, galvenais, lēta.

Visa nopelnītā nauda tikusi ieguldīta ražošanā. Ap 2000.gadu jau bija iegādātas jaunas iekārtas un Bogema šuva veļu dāņu, vēlāk arī vācu kompānijām. Protams, ar šo kompāniju zīmoliem. Tomēr pamazām krājās pieredze. Kā uzskata Aida, tas bija galvenais. Parādījās speciālas datorprogrammas veļas modelēšanai, kuras viņa apguva. Tās ļāva strādāt ļoti precīzi, jo kā saka Aida, šuvējas lieks milimetrs, kas ir neizbēgami, strādājot  ar rokām, var pamatīgi sabojāt garastāvokli veļas valkātājai. Regulāri apmeklējot nozares lielākās izstādes, Haidarova sāka analizēt veļas modes tendences pasaulē un saprata – ja neņems tās vērā, tad arī turpmāk neatliks nekas cits kā ražot plaša patēriņa preci ar svešiem zīmoliem.

Veikals kā buduārs

«Es izanalizēju Latvijas veļas tirgu un ne bez pārsteiguma secināju, ka piedāvājums ir ārkārtīgi vienveidīgs. Tikpat garlaicīgi bija arī mūsu veļas veikali. Tad arī sapratu – tā pieredze, ko biju uzkrājusi vairāk nekā desmit gadu laikā, beidzot jāliek lietā, lai radītu savu modes veļas zīmolu un savus produktus,» stāsta Aida.

2006.gadā viņa nodibināja V.I.P.A un jau nākamajā gadā radīja savu pirmo lielo, pēc Rietumeiropas parauga veidoto pavasara-vasaras modes veļas kolekciju. Tā bija tik veiksmīga, ka daži tās modeļi tiek pārsteidzoši labi pirkti vēl tagad. Un ne tikai Latvijā, bet pat Francijā, kas kopš senseniem laikiem noteikusi veļas modes gaisotni un tendences. «Lai saprastu tendences, nepieciešams izjust un akumulēt sevī šo gaisotni,» uzskata Aida. Viņa smejas – lai radītu luksusa klases veļu, kuras viena komplekta cena svārstās no 350 līdz 500 eiro, esot jāpiedzimst Francijā vai vismaz Itālijā. Tomēr nevienam neesot liegts pamēģināt. Pirms kāda laika Parīzes izstādē pilnīgi neatkarīgi viena no otras Aida Haidarova un arī franču veļas dizaina zvaigzne Šantāla Tomasa (Chantal Tomas) radījušas gandrīz identisku sieviešu peldkostīmu. Tātad abus aizrāvusi viena un tā pati ideja.

Jaunā uzņēmuma pirmie panākumi iedvesmojuši un devuši pārliecību par saviem spēkiem. Paralēli tradicionālajiem veļas komplektiem kolekcijās iekļāva un sāka šūt arī rītakleitas, tunikas, peldkostīmus, jauno māmiņu un vīriešu veļu. Tas viss kopā izvirzīja pilnīgi jaunas un nesalīdzināmi augstākas prasības izejmateriāliem.

Lai gan V.I.P.A joprojām turpina sadarboties ar Lauma Fabrics, kas ar savu produkciju apgādā teju visus Liepājas veļas ražotājus, galvenās izejvielas tomēr tiek iepirktas Francijā, Itālijā, Spānijā un Beļģijā. Tas ir dabīgais zīds, kokvilna, jaunākās paaudzes sintētiskie materiāli, kas no iepriekšējiem atšķiras ar to, ka ir gaisa caurlaidīgi jeb, kā mēdz teikt, elpojoši. Tie visi ir attiecīgi sertificēti un atbilst visaugstākajiem kvalitātes standartiem, jo, kā uzsver Aida, tieši no materiāla atkarīgs, kā veļa valkāsies: «Mūsdienās tā ir vesela zinātne. Parādās arvien jauni materiāli, ar jaunām īpašībām. Piemēram, ar pretcelulīta iedarbību. Tam visam nepārtraukti jāseko līdzi.» 

2008.gada rudenī, kad valstī sākās krīze, V.I.P.A atvēra savu pirmo veikalu Liepājā. Liktenīgas sakritības dēļ tas bija tas pats bijušais Laumas veikals, kur Aida Haidarova savulaik pirka veļu pārdošanai Krievijā. Aptuveni gadu viņa veidoja veikala dizainu, sākot ar sienu apdari un kopējo telpas noformējumu, beidzot ar pakaramajiem āķīšiem, uz kuriem tika kārta veļa.

«Nepietiek, ka ražo skaistas lietas – tās jāprot arī skaisti pārdot,» tagad saka uzņēmēja. Tiesa, šīs skaistās lietas nevarēja būt lētas, tāpēc daudzi jaunatvērtajam veikalam prognozēja drīzu bankrotu. Tomēr Haidarova nākamajā gadā atvēra vēl vienu veikalu Liepājā un pēc gada arī Rīgā. Tie visi bija nelieli buduāra tipa veikali, kas krasi izcēlās uz pārējo veļas veikalu fona. Šo konceptu Aida saglabājusi arī vēlāk, iekārtojot veikalus Sanktpēterburgā, Samarā un pirms diviem mēnešiem arī Vīnē.

Pašlaik vairāk nekā 80% no V.I.P.A produkcijas tiek tirgota ārpus Latvijas. Līdztekus Krievijai, Vācijai, Itālijai un Francijai ir arī tādas tālas zemes kā Austrālija, kur tirgus strauji augot, un Japāna, kur sievietes attiecībā uz veļu esot ļoti izvēlīgas. Perspektīvs tirgus veidojoties Anglijā. Jau labu laiku Liepājā ražotais tiekot tirgots arī ASV.

«Gadu desmitiem mēs kā lēts darbaspēks esam šuvuši veļu lielajiem pasaules zīmoliem. Ir pienācis laiks attīstīt pašiem savu modes veļas industriju. Protams, grūti konkurēt ar lielajiem Eiropas zīmoliem, bet, kā izrādās, mēs to varam,» saka Aida Haidarova. Sava uzņēmuma nākotni viņa saista ar daudziem nelieliem buduāra tipa franšīzes veikaliņiem – ne tika Krievijā, kur jau noslēgti līgumi, vai Austrijā, bet arī citās Rietumeiropas lielākajās pilsētās. Arī Parīzē? «Arī Parīzē! Kāpēc gan ne?» Aida atbild ar pretjautājumu.

3 biznesa principi

1. Nebaidīties! Jo, sākot kaut ko jaunu, vienmēr ir bailes, ka var neizdoties.
2. Nepārtraukti attīstīties, iet uz priekšu un savā attīstībā nekad neapstāties.
3. Nemēģināt nevienu piemuļķot. Pasaule ir maza, un ik pa laikam mēs nonākam situācijās, kurās tiek pārbaudīts, cik godprātīgi esam.