Padomju tanku ienākšana Daugavpilī sagrāva ekonomista Nikolaja Balabkina ģimenes mierīgo dzīvi, taču jaunībā pārdzīvotais devis ierosmi viņa svarīgajiem pētījumiem
Varētu atrast daudzus veidus, kā sākt rakstu par daugavpilieti, daudzpusīgo ekonomistu Nikolaju Balabkinu, kurš kļuva par profesoru Amerikā un ir līdzautors vienai no labākajām grāmatām par Latvijas ekonomiku starpkaru gados. Taču, tuvojoties 17.jūnijam, šķiet piemēroti sākt ar viņa atmiņām par to dienu 1940.gadā, kas daudzējādā ziņā noteica tālāko dzīves gaitu. Dienu, kad padomju karaspēks ienāca Latvijā.
Balabkinam liktenīgajā datumā bija gandrīz 14 gadu. Tēvs bija sekmīgs uzņēmējs, kuram piederēja divi desu cehi Daugavpilī. Kā Balabkins raksta savās ASV izdotajās atmiņās Realitātes kaldināts (Forged by Reality), viņš iepriekšējā vakarā bija atgriezies no Daugavpilī rīkotajiem Dziesmu svētkiem, kuru noslēgumā «gan dziedātāji, gan skatītāji trīs reizes nodziedāja valsts himnu. Varbūt mums jau bija priekšnojauta par gaidāmo nacionālo katastrofu. Daudzi no mums raudāja pa ceļam uz mājām». Jau agri nākamajā dienā māte viņu pamodinājusi ar baisiem vārdiem – «No šā rīta mūsu dzīve ir beigusies. Sarkanā armija okupē Latviju.»
Viņa iedeva Nikolajam maisiņu ar savām rotaslietām, kuras bija ar divriteni jāaizved paslēpt vasarnīcā ārpus pilsētas, bet, ātri braucot, viņš paspēja atgriezties Daugavpilī laikus, lai redzētu padomju tankus braucam pāri Daugavas tiltam. Kā viņš raksta, daži cilvēki meta puķes un sauca zemļaki («tautieši» – red.), taču vairākums skatījās uz padomju karaspēku ar izmisumu, bailēm, dusmām un pazemojumu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.