Žurnāla rubrika: Cilvēki

Ieviņa Āfrikā

Ieva Tomase, kurai Dienvidāfrikā savulaik tika ieteikts braucot nevērt vaļā mašīnas logu un naktī neapstāties pie sarkanās gaismas, tagad piegādā tēju kontinenta labākajam restorānam

Tēju vai kafiju? Šis piedāvājums no Ievas un Brina Tomasu mutes skan citādi, nekā ierasts saviesīgās sarunās. Ne jau tāpēc, ka Dienvidāfrikas latviete Ieva, kas nesen viesojās dzimtenē, nekad nav dzērusi kafiju. Tomasu ģimene tēju pārzina ekspertu līmenī, no Singapūras uz Āfriku importē luksusa zīmola TWG Tea ražojumus. Ievas māsas, pazīstamas ēdienu blogeres Kristas Baumanes mājās Pārdaugavā tasēs kūp sārtā rooibos, kuras izcelsmes valsts ir Dienvidāfrika. Šis nav tīrs rooibos, bet gan maisījums Creme Caramel, stāsta Brins. «Deserta tēja, ko dzert pie kūciņām. TWG jaukto tēju sastāvā nav esenču vai parfīma, bet īstas vielas, piemēram, šajā papildus rooibos ir vaniļa, melisa, apelsīna miziņa…»

Brins un Ieva ir tā aizrāvušies gan ar tējas kultūru, gan ar savu jauno biznesu, ka gatavi par to runāt arī atvaļinājumā. Apkārt skraida bērni – nepilnus divus gadus vecais Lukass un Selma, kam tikko palika astoņi. «Miedziņš nāk!» Brins dēla niķus izskaidro tīrā latviešu valodā. Selma skolā Keiptaunā mācās trīs valodas: angļu, ko Dienvidāfrikā izmanto biznesā, valstī visplašāk lietoto afrikaneru un isiķhosu – vienu no lielo etnisko grupu valodām. Ar Latvijas māsīcu runā latviski.

Esmu Kristas blogā lasījusi par pieredzi Keiptaunas labākajā restorānā The Test Kitchen, kas vienīgais no sava kontinenta ir iekļauts arī 50 izcilāko pasaules restorānu sarakstā. Nu bilde salīmējas. Šai iestādei mani sarunas biedri Ieva un Brins piegādā tēju, arī palīdz šefpavāram Lukam Deilam Robertsam (Luke Dale Roberts) «sapārot» šo dzērienu ar izmeklētu ēdienu.

Bildina pie ūdenskrituma

«Vienmēr, kad atbraucam uz Latviju, paziņas prasa par drošību,» tērzēšana ar Ievu un Brinu sākumā ievirzās tradicionālā gultnē. «Nav tā, ka Dienvidāfrikā visi staigātu ar ieročiem un pilsētas centrs būtu pilns ar agresīviem melniem cilvēkiem. Dienvidāfrika ir visattīstītākā valsts Āfrikā, ļoti pilsētnieciska pilsētās, bet agrāra laukos, ar lielu cilvēku nevienlīdzību. Keiptauna un Johannesburga izskatās kā jebkura lielpilsēta – debesskrāpji, ātrvilcieni, tirdzniecības centri… Johannesburgas centrs naktī nav nedrošāks par Ņujorkas, ja gribi uzprasīties uz nepatikšanām.»

Never vaļā mašīnas logus, kad brauc. Naktī neapstājies pie luksofora, pat ja ir sarkanā gaisma. Neej izklaidēties viena pati – Ieva joprojām atceras mantru, ko viņai 2001.gadā pēc ierašanās Dienvidāfrikā, lai strādātu iepakojuma ražotājfirmas Tetra Pak Johannesburgas birojā, noskaitīja boss francūzis, divu bērnu tēvs.

«Visi uzvedās tā: ai, tas taču ir tik bīstami, kā tu to spēsi?» viņa stāsta. Mājās palicēji centušies neuztraukties, ceļotāju jokojot iesaukuši populārās bērnu grāmatas varones vārdā – Ieviņa Āfrikā.

Viņa, jauna meitene bez ģimenes, noenkuroties šajā kontinentā nebija plānojusi. Pēc ekonomikas un biznesa administrācijas studijām Rīgas Ekonomikas augstskolā vairāk nekā trīs gadus nostrādājusi Tetra Pak mārketingā Baltijas valstīs, Ieva bija izteikusi vēlmi apgūt jaunu pieredzi, karjeru turpināt kādā no «angliski runājošajām» zemēm. Līgums bija uz gadu.

«Ātri sapratu, ka jāseko veselajam saprātam. Ir pilsētas rajoni, kur labāk nelīst, bet pārējā laikā jātur acis vaļā,» Ieva atskatās pagātnē. «Man Johannesburgā gāja labi. Daudz ceļoju, braucu vēlu naktī un agri no rīta, un ne reizi ar mani nekas slikts neatgadījās.»

Tetra Pak Dienvidāfrikas filiālē strādāja arī Brins. Kompānijai plešoties plašumā, viņam bija uzdots izveidot biroju citā pilsētā – Keiptaunā. «Man vajadzēja vairākus savus vecos projektus nodot Ievai. Tā arī satikāmies,» viņš smaida. «Pie viena projekta daudz bija jāstrādā kopā. Nodomāju – šī latviešu meitene gan ir interesanta! Abi ātri iemīlējāmies.»

Sarunā necenšamies pārcilāt dažādu tautu kultūras atšķirības, taču Brina minētā epizode ir zīmīga. Pirmajā ceļojumā uz Latviju viņš saņēmies un Ievas tēvam jautājis: «Ko jūs teiktu, ja es apprecētu jūsu meitu?» Tēvs ar izbrīnu paskatījies: «Bet kāpēc tu jautā man? Tu taču neprecēsies ar mani!» Brins, to dzirdot, nav izplūdis atvieglotos smieklos, kļuvis vēl nopietnāks. «Jūs esat viņas tēvs, man vajag saņemt atļauju,» viņš atstāsta. «Tēvs atbildēja: nē, svarīgi, ko teiks Ieva. Ja Ieva būs laimīga, es arī būšu laimīgs.»

Ievas roku Brins lūdza tā paša gada rudenī. Pēc atgriešanās Āfrikā viņi bija devušies īsā ceļojumā uz Viktorijas ūdenskritumu, kas atrodas uz Dienvidāfrikas kaimiņvalsts Zimbabves un Zambijas robežas. «Gandrīz iemetu gredzenu ūdenskritumā,» Brins smejas. «Es mazliet nervozēju, saproti! Gredzens bija iekritis starp diviem akmeņiem. Par laimi, Ieva to dabūja laukā. Tagad viens no mūsu lielākajiem klientiem ir pie Viktorijas ūdenskrituma, Zambijas pusē,» viņš pāriet uz pragmatisku noti. «Skaista viesnīca Royal Livingstone

Brins Tomass, kura ķeltu vārds Bryn noskatīts no vecāku drauga, ir dienvidafrikānis daudzās paaudzēs. «Mans tēvs aizrakās līdz mūsu ģimenes saknēm Eiropā,» viņš piemin. «Tur ir vācu misionāri un austriešu algotņi, angļi, holandiešu huguenoti – liels nacionalitāšu maisījums. Taču tāda ir Dienvidāfrika!»

Tomasu dzimta nav piederīga vēsturiskajai balto dienvidafrikāņu elitei, «slavenību» ģimenēm, kā tās sauc Brins un Ieva. «Biznesā strādājam ar vairākām šādām ģimenēm, ar cilvēkiem, kam pieder lielas vīna plantācijas un nekustamie īpašumi. Arī Tetra Pak darbā esam viesojušies pie šādiem cilvēkiem. Tagad esam piegādātāji. Zinām, kā viņus apkalpot.»

Internacionālām ģimenēm tik piemērotajā Tetra Pak Ieva nostrādāja 12,5, Brins – gandrīz 16 gadus. Jau kā pāris pārcēlās uz Zviedriju, tad atkal uz pieciem gadiem atgriezās Johannesburgā, kur piedzima Selma. Kopā ar meitu devās uz Malaiziju. Tur darbs bija tikai Brinam. «Pāris gadu centos izprātot, ko es gribētu darīt. Tetra Pak vēlējās mūs pārcelt uz Nigēriju, uz Lagosu, taču Brins zināja, ka šī vieta nav piemērota ģimenes dzīvei – tieši drošības aspektā. Mēs vienmēr bijām domājuši atgriezties Keiptaunā,» Ieva ar patiku runā par Tafelbērha jeb Galda kalna pakājē, okeāna krastā uzcelto skaisto pilsētu, kas atrodas vienos platuma grādos ar Sidneju Austrālijā un Buenosairesu Argentīnā.

Selmai bija četri gadi, kad Tomasi, pabeiguši savu misiju Malaizijā, kā mugursomnieki trīs mēnešus apceļoja Vjetnamu, Indiju un Indonēziju. Aizbrauca gan pie Ievas ģimenes uz Latviju, gan pavadīja laiku ar Brina vecākiem Dienvidāfrikā. Vēl nezināja, ko tālāk darīs.

«Brins vēlējās atgriezties korporatīvajā pasaulē, es – sākt savu biznesu,» stāsta Ieva. «Spēlējos ar dažādām idejām. Un reiz, kad sēdējām Brina ģimenes mājas verandā, viņa mamma jautāja: «Atceraties – kad Malaizijā mūs aizvedāt uz burvīgajiem Singapūras tējas saloniem, mēs nopirkām kārbu labas tējas. Man vēl tā ir, vai uzliesim?» Es teicu: «Jā, protams!» Mēs dzērām tēju, un teicu Brinam: skaidrs, es uz Dienvidāfriku vedīšu TWG tēju.»

Tējas revolucionāri

Tēja ir sena Ievas kaislība. Kad Tetra Pak darbā gadījās ceļot uz Tuvajiem Austrumiem, atgriežoties viņai koferī vienmēr bija kāda tēja. Aizbraukuši uz drauga kāzām Indijā, viņi ar Brinu apmeklēja Kumilī tējas plantācijas, arī Malaizijā devās vairākos tējas braucienos. Singapūrā pakoto TWG viņi atklāja, dzīvojot Malaizijā, dzēra to ikdienā. Saujiņa tējas Brina vecāku mājās ar karstu ūdeni tika aplieta 2011.gada aprīlī. Tūdaļ pēc tam Ieva sāka meklēt informāciju par noskatīto uzņēmumu, centās saprast, vai spēs identificēties ar zīmolu, bez liekulības saukt to par vislabāko.

Kompānija TWG ir samērā jauna, to 2007.gadā izveidoja tējas jaukšanas meistars, kurš vairāk nekā 15 gadus strādājis vienā no Eiropas lielākajām tējas mājām, stāsta Ieva. TWG logo rakstītais skaitlis «1837» apzīmē gadu, kad Singapūrā tika atvērta tirdzniecības palāta. Pirmā prece, ar ko tur sāka tirgoties, bija tēja. «Tēja, līdzīgi cukuram, ir izejviela, commodity tā tiek pārdota izsolēs. Lielākā daļa tējas kompāniju vienkārši pasaka: mums vajag tik un tik tonnu tādas un tādas kvalitātes tējas. Taču TWG to iepērkt tieši no plantācijām,» viņa iezīmē atšķirības. Jau 2011.gada jūnijā ambiciozā latviete 10 dienas pavadīja tējas uzņēmuma birojā Singapūrā. «Izgāju treniņu, parakstījām līgumu, veicām tēju izvēli.»

Taču atgadījās neparedzētais. Ieva pagaidām nav Dienvidāfrikas pilsone, viņai ir tikai darba atļauja šajā valstī. Tomasi nebija zinājuši, ka viņas statusā ir grūti reģistrēt savu kompāniju, iegūt importa licenci, pat atvērt bankas kontu. Sievas projektā nācās iesaistīties Brinam. Viņš novilka robežu: «Labs ir, es tevi atbalstīšu pirmos sešus mēnešus.»

«Sākām šo procesu, bet es uzzināju, ka esmu stāvoklī ar Lukasu,» pasmaida Ieva. «Tas bija lieliski, taču man vajadzēja iepauzēt. Un Brins teica: «Labi, es palīdzēšu ar jauno biznesu, līdz spēsi atgriezties darbā.» Bizness auga neparedzēti strauji, tas ieinteresēja arī Brinu. Sapratām, ka tas ir izvērties plašāks, nekā var pacelt viens cilvēks. Nu, pēc trim gadiem, abi esam iesaistīti, tas ir mūsu ģimenes bizness.»

Divi mazi bērni, māja, kas atgādina tējas noliktavu, ģimenes sarunas, kurās nevari atslēgties no darba spriedzes – Brins atzīstas, ka pirmajos divos gados ir bijušas vairākas reizes, kad viņš teicis Ievai: «Viss, es meklēšu normālu darbu!» Taču pagājušā gada novembrī situācija sāka strauji mainīties, parādījās daudz jaunu klientu. «Mēs nedaudz strādājam arī citās Āfrikas valstīs – Zambijā, Tanzānijā, Zimbabvē. Jo lielākus klientus dabū, jo lielākus pasūtījumus viņi izdara, un tur atkal ir savi riski. Taču mans padoms – ja vienreiz esi uzņēmis kursu, jābūt drosmei turpināt. Jātic sev, tad viss notiks!»

Netincinu, kā Tomasu kompānija The Tea Chest (tulkojumā – tējas lāde) par TWG tējas kvalitāti pārliecinājuši Keiptaunas labāko pavāru Luku Deilu Robertsu. «Viņš meklēja labu bezalkoholisko alternatīvu savai dzērienu kartei, kas tradicionāli tiek sapārota ar vīnu,» Ieva atceras. «Tā vienu vakaru sēdējām The Test Kitchen restorānā, kur vietas tiek aizņemtas jau sešus mēnešus uz priekšu. Tā bija nedaudz eksperimentāla ēst gatavošana, mēs bijām veikuši mājasdarbu – izvēlējušies trīs tējas katram ēdienam. Mēs virtuvē tās uzvārījām, lai kopā ar Luku nogaršotu pie katra ēdiena, bet viņš vēlējās no ikvienas uztaisīt arī ledustēju, pagaršot aukstu. Tagad viņš deviņu kursu degustācijas menu servē šīs ledustējas. Kamēr tavs kaimiņš malko vīnu, tu dzer tēju, un tas pat nav nojaušams – tēja ir pasniegta burvīgā glāzē. Daudzi cilvēki nevēlas dzert vīnu vai nu tāpēc, ka viņiem jāsēžas pie stūres, varbūt grūtniecības dēļ, vai vienkārši negrib restorānā izdzert deviņas glāzes vīna.»

No TWG tēju saraksta 1000 variācijām Tomasi pagaidām piedāvājot aptuveni 100. Uzaudzis ar cigoriņu kafiju un pēc tam Nes-cafe šķīstošo dzērienu, 46 gadus vecais Brins savā valstī ir piedzīvojis īstu pupiņu kafijas revolūciju. Taču tējas kultūra Dienvidāfrikā joprojām esot konservatīva, gaume – piezemēta: «Stipra, melna tēja ar pienu. Punkts.» Pat ideja par ledustēju, kas gatavota no īstās tējas, daudziem šķiet kas īpašs. Kur nu vēl tējas «pārošana» ar ēdienu!

«Sākumā mums vajadzēja atrast kaut ko, kas patiktu masu tirgum, un tas nebija milzīgs stratēģisks lēmums – mēs no zemas kvalitātes produkta pārgājām uz augstas kvalitātes produktu, kas garšo labāk,» Brins skaidro. «Mums ar klientiem jāveic liels izglītojošs darbs. Ir labi šajā kustībā iesaistīties agri, tiklīdz sākušās pārmaiņas. Mēs neesam pirmie, bet esam vislabākie. Mūsu lielākais konkurents ir Dienvidāfrikā uzaudzis ķīniešu puisis, kas jau paveicis fantastisku darbu šajā nozarē.»

Dienvidafrikāņi uz savām kalnu terasēm arī cenšas iekopt plantācijas, bet pagaidām nemākot izaudzēt tik labu melno tēju kā Šrilankā un Indijā vai pat Kenijā, Ruandā, Tanzānijā, Malavi. Izņēmums ir rooibos, kas aug tikai vienā vietā – 140 kilometru no Keiptaunas, Siederbērhu kalnos. «Pēdējos gados šī tēja ir kļuvusi populāra dažādu veselības faktoru dēļ. Tur ir daudz C vitamīna, antioksidanti, nav tanīna – to var dzert bērni un sievietes stāvoklī,» stāsta Ieva.

«Jā, rooibos ir Dienvidāfrikas produkts, kas tiek aizvests uz Singapūru, sajaukts ar citām sastāvdaļām, un mēs to atvedam atpakaļ,» pievienojas vīrs. «Tas izklausās traki, bet Singapūra ir mezgls, no kurienes tēju izplata pa visu pasauli. Ja gribi būt pārliecināts par produkta konsistenci un kvalitāti, nevari to jaukt, kur sanāk, jo tad nevarēs nodrošināt kontroli pār procesu.»

Vai viņi nav sapņojuši nākotnē tikt pie savas tējas plantācijas? «Protams!» Brins atbild ar entuziasmu balsī. «Āfrikas kontinents ir ļoti auglīgs, un visas iespējas nav izmantotas. Taču tad tas jau būs cits projekts.»

«Man patīk būt latvietim»

Aktieris Vilis Daudziņš (43) jaunajā filmā Segvārds Vientulis atveido uzcītīgu padomju drošībnieku, kas okupētajā Latvijā vajā nacionālos partizānus, un neilgi pirms JRT pirmizrādes Divpadsmit krēsli stāsta, kāpēc ir labi, ka latvieši nav daudzmiljonu nācija

Longins Avdjukēvičs, kuru režisora Normunda Puča filmā Segvārds Vientulis spēlē Vilis Daudziņš, ir reāla persona. Pēc Otrā pasaules kara viņa darbības veicināja, ka apcietinājumā nokļūst toreizējais nacionālo partizānu kustības līderis Latgales katoļu priesteris Antons Juhņevičs. «Tagad no vēstures zinām, ka partizāni tika «uzmesti». Viņi patiešām gaidīja amerikāņu palīdzību. Vilšanās bija šausmīga,» saka Vilis. «Rietumu intereses bija nevis sākt karu ar padomju Krieviju, bet radīt ilgstošu nestabilitāti, iedvest ticību, ka kaut kas mainīsies pēc gada, diviem, trim. Cik cilvēku likteņu tas maksās, lielo politiku neinteresēja.» 1947.gadā mācītājs Juhņevičs tika notiesāts uz nāvi un mira čekas mūros, bet Avdjukēvičs 1963.gadā kļuva par LPSR Valsts drošības komitejas vadītāju. Filma liek uzdot jautājumu: uz ko cilvēks ir gatavs savu ideālu un savas valsts labā?

Vēsturiskās lomās Daudziņš iejuties vairākkārt. Jau piecus gadus Jaunajā Rīgas teātrī viena no populārākajām ir viņa veidotā monoizrāde Vectēvs, kas stāsta par cilvēka izvēlēm galējos apstākļos, Otrajā pasaules karā.

Patlaban Jaunajā Rīgas teātrī top krievu rakstnieku Ilfa un Petrova leģendārā satīriskā romāna Divpadsmit krēsli iestudējums, kurā Daudziņam ir loma («neliela,» viņš precizē) – arī tas ir labs iemesls padomāt par šodienas Latviju, ne tikai 1928.gada Odesu, kad tapa šis padomju birokrātiju izzobojošais darbs.

Ko jūs pats būtu gatavs darīt Latvijas neatkarības labā? 
Par to domāju, kad veidoju izrādi Vectēvs. Toreiz uzdevu sev šo jautājumu: ko es darītu, ja būtu savu vectēvu situācijā? Viņiem abiem kara laikā bija divus gadus veci bērni: vienam maza meita – mana mamma, otram mazs puika – mans tēvs. Viens vectēvs tika paņemts leģionā, otrs – sarkanajā armijā, beigu beigās viņš nonāca sarkano partizānu vienībā. Ko darītu es? Nezinu.

Par vectēviem vairāk uzzināju tikai Atmodas laikā. Bērnībā par vienu nezināju neko, bet par otru – ka pazudis karā. Kā daudzās [padomju laika] ģimenēs, bērnībā mani centās sargāt no informācijas, kas noticis pirmskara, kara laikā, jo pieaugušie nojauta, ka šīs zināšanas var kaitēt. Biju vienkāršā proletāriešu ģimenē uzaudzis puika. 

Protams, kā bērns biju dzirdējis par brīvo Latviju – no vecmammas, kura strādāja fabrikā Laima. Viņa stāstīja par angļu pildījumu un franču pildījumu, un es nevarēju saprast, kāpēc tādu konfekšu vairs nav. Toreiz man tie likās kā pasaku stāsti. Vienīgais, kas liecināja par stāstu patiesumu, bija divi sudraba pieclatnieki un tēva zviedru kalti.

Manas sievas Zanes bērnības pieredze ir pilnīgi citāda. Viņas mātes brālis sēdēja [cietumā] kopā ar Gunāru Astru. Par to, ka bija uzvilcis sarkanbaltsarkano karogu Skrīveru tornī. Protams, arī lasīja aizliegto literatūru. Nesen kopā ar dēliem bijām aizgājuši uz čekas māju, bet Zane teica, ka negrib uz turieni iet. Viņas mamma tur tika pratināta.

Esmu runājis ar paziņām, ko darītu tagad X stundā. Daudziem ir plāns. Man plāna nav. Domāšana ļoti mainās tad, kad cilvēkam ir bērni. Labi atceros, kā barikāžu laikā, kad man bija 20 gadu, gaidīju tankus. Man bija žēl, ka Viļņā ir, bet pie mums nav, un es nevaru parādīt, kāds cīnītājs esmu. Mans postenis bija pie telegrāfa ēkas Rīgā, vienā logā visu laiku skanēja radio. Kādu vakaru sievietes tika aicinātas doties mājās, jo bija redzēta bruņutransportieru kolonna. Es gaidīju. Apsvēru jautājumu par Molotova kokteiļiem, kā varētu dabūt ieročus, asināt nažus. Biju patriots, nācis no Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas, tā bija brīvdomīga skola. Pateicoties radošajām personībām, kas bija saistītas ar skolu, mēs saņēmām daudz lielāku informācijas apjomu par vēsturi, Atmodas procesiem nekā citi vienaudži. Arī izpratni, ka nevajag vienkārši skatīties, bet piedalīties.

Barikāžu laikā biju iestājies aktieros, Daugavpils kursā. Viss kurss ar vilcienu braucām uz Rīgu. Tamburā pīpējām un spriedām, kā nu viss būs. 

Jūsu paaudzes vīrieši bija pirmie, kuri negāja dienēt padomju armijā, bijāt militāri nesagatavoti.
Jā, no armijas veiksmīgi izvairījos – toreizējais PSRS vadītājs Mihails Gorbačovs bija izdomājis, ka no augstskolām armijā neņems. Mana mamma ļoti uztraucās, kad stājos aktieros. Ja netiktu, man būtu jāiet armijā, un tajā laikā norisinājās konflikts Kalnu Karabahā. Pašam likās, ka tas jau uz mani neattiecas. Savā mūžā ne reizi pat nebiju redzējis kalnus. Tagad mani dēli ir līdzīgā vecumā. Ja jūs viņiem jautātu, ko viņi darītu [kara situācijā], esmu pārliecināts, ka vecākais dēls, kuram 17 gadu, ietu kopā ar klasesbiedriem karot. Viņam nav vienalga. Viņš ir Latvijas patriots. Turklāt tas ir tāds vecums – esi daudz drosmīgāks un pārgalvīgāks, jo tev nav ko zaudēt. Kad ir bērni, uz pasauli raugies pavisam citādi. Tagad labi varu iedomāties, ko juta mamma, kad mēs ar brāli gājām uz barikādēm.

Šaut neprotat?
Ļoti labi protu. Paldies Dievam, līdz šim neesmu pārbaudīts ar tādām galējām situācijām, kad jārīkojas. Viens no piemēriem, kas man neliek mieru, – prāmja Estonia avārija. Situācija, kad jāglābjas, veste ir viena, bet cilvēki – divi. Tas, kurš dabūs vesti, izglābsies, bet par otru neviens neuzzinās.

Vai jums ir bail, ka varētu nedabūt vesti, vai vairāk – ka varētu nebūt iekšēji tik stiprs, lai atdotu otram vai vismaz neatņemtu?
Man bail nonākt situācijā, kad tiek uzdots pats galvenais jautājums. Ļoti jau gribas ticēt, ka es neizrādītos draņķis. Tāpēc, runājot par jauno filmu Segvārds Vientulis, man simpātiska liekas mācītāja Antona Juhņeviča stāja. Viņš uzskatīja, ka nevajag karot par citiem, ģērbties svešās uniformās. Vajag par sevi. Par savu valsti. Vēl viens interesants jautājums ir par providenci, kad aiz tavas rīcības, kā tas bija arī mācītāja Juhņeviča gadījumā, stāv Kāds, kuru nevar nošaut, iznīcināt, kurš nav sācies un nekad nebeigsies, un tāpēc to nevar skart nevienas impērijas noziegumi, lai cik liela un spēcīga šī impērija būtu. Pārliecība, ka lielie rēķini netiek kārtoti šeit, uz Zemes, dod iespēju cilvēkam būt drosmīgam.

Domāju, ka šodien galvenais, pret ko jāiestājas, ir trulums. Pret nevēlēšanos redzēt un analizēt, nevēlēšanos tam tērēt savu laiku. 

Man Latvija ir svarīga māju dēļ. Valodas dēļ. Savu cilvēku dēļ. Kad spēlējam izrādi Latviešu mīlestība, trešajā cēlienā man ir stāsts par vecu vefieti, kurš atnācis uz deju klubu – viņš grib parunāties, pat ne dejot. Neilgi pirms tam Keišs un Nīmanis dzied savu dziesmu par piparmētru tēju, bet es sēžu tumsā uz skatuves, skatos zālē. Tad man nāk prātā Ziedoņa vārdi no citas izrādes – tā ir mana tauta. Mani cilvēki. Viņi atnākuši, skatās, ko mēs darām. Izrāde rit trīs stundas, un liekas, ka viņi nevis skatās, bet mēs kaut kā… visi esam kopā. Ja jūs man prasāt, kāpēc man ir svarīga Latvija, tad – lūk, tāpēc. 

Ko domājat par sašķeltību Latvijā?
Mēs pat nenojaušam, cik daudz nelatviešu ir lojāli Latvijas valstij. Par to mani pārliecināja mans dēls, kurš reiz ieteicās, ka nav nemaz zinājis par daudziem deju grupā un skolā, kuri lieliski runā latviski, ka mājās viņi runā krieviski un viņu vecāki ir krievu, ukraiņu, poļu izcelsmes. Mēs dzīvojam līdzās, mūsu bērni aug kopā. Pastiprināti meklēt ienaidniekus es netaisos.

Protams, ir Latvijā cilvēki ar piederības apziņu milzu nācijai, kas mums kaimiņos. Sajūta, ka tev aiz muguras ir kaut kas tik spēcīgs, droši vien ir ļoti patīkama. Sevišķi ja televīzijas kanāli diendienā šo sajūtu pastiprina. Šādas sajūtas cilvēkiem bija arī 30.gados Vācijā. Taču šai nācijai palīdzēja tas, ka tā piedzīvoja sakāvi, nevis uzvaru. Uzvarētāja psiholoģija stipri atšķiras no zaudētāja psiholoģijas. Vācieši izdarījuši milzīgu kūleni [kopš Otrā pasaules kara]. Atrodoties ar seju dubļos, viņi spēja savākties, saprast savas kļūdas un piecelties. Tagad Vācijas ekonomika ir viena no spēcīgākajām pasaulē.

Pašlaik visvairāk nomāc, ka Krimu pasaules sabiedrība ir «norijusi». Sekoju līdzi notikumiem Ukrainā, un liekas šausmīgi – tu dzīvo mūsdienīgā pilsētā, bet jau pēc mēneša viss ir sagrauts. Elektrības nav, kanalizācija nestrādā. Cilvēki cits citu nokauj. Viens, divi, un esi neandertālietis! Baisi.

Cilvēki nemācās no vēstures, jo neattiecina to uz sevi. Politika tik bieži atgādina to, kas noticis pirms 60-70 gadiem. Bet nē, «mēs visu pa jaunam darīsim, beidziet salīdzināt, situācija pilnīgi cita»! 

Kas ir latviešu lielākās kļūdas?
Man ir stingra pārliecība: ja mēs būtu sešdesmit vai simt miljonu, tā būtu ārkārtīgi agresīva nācija. Par laimi, esam tikai divi miljoni. Mazas nācijas neizdara tik smagas riebeklības kā lielās. Ir pasargātas no sāpju nodarīšanas citiem. Tāpēc esmu laimīgs būt mazas, unikālas nācijas pārstāvis. Man patīk būt latvietim.

Ko jūs vēlētu jaunajai valdībai kā vienu no pirmajiem svarīgajiem darbiem?
Man būtiski liekas nospraust mērķi, lai mācības visās skolās norit latviešu valodā. Valdībai stingri jāpieturas pie viena konkrēta laika, tas varētu būt 2018.gads, kad šo pāreju sākt. Uzskatu, ka veselīga politiskā nācija var izaugt tikai tad, ja bērni mācās vienā valodā. Tas jāizdara toleranti, tam jāveltī līdzekļi. Saprotu, ka līdzekļus ļoti vajag arī aizsardzībai, bet šādā veidā mēs varētu ieekonomēt Aizsardzības ministrijas budžetu un tanku pirkšanu, stiprinot savu iekšējo drošību.

Šosezon Alvis Hermanis Jaunajā Rīgas teātrī iestudē Ilfa un Petrova Divpadsmit krēslus. Pirmizrāde būs decembra sākumā. Vai izrādi mēģināt smiedamies un  raudādami?
Nav viegli iestudēt darbu, kas piedzīvojis izcilas kinoversijas, un visi tās zina. Mēs mēģinām atrast savu ceļu, kā runāt par briljantiem, kurus «es taču būtu pelnījis dabūt». Tāda doma pazib katra cilvēka galvā. Viens sevī apspiež šo vēlmi. Cits uzskata, ka tie viņam nemaz nepienākas. Vēl kāds gatavs pārgrauzt rīkli citiem, jo ir pārliecināts, ka briljanti ir viņa. Ilgas pēc kaut kā, «kā man nav, bet varētu sniegt laimi». Tas ir stāsts par laimi, kuras nav. «Bet es zinu, kur tā ir – krēslā!» Ar prieku gaidu katru jauniestudējumu. Man nav pazudis azarts darīt kaut ko jaunu teātrī, darīt vēl.

Vai 11.novembrī, Lāčplēša dienā, iededzat svecītes? Par to iedomājos, jo pieminējāt izrādi Latviešu mīlestība, kurā ir tik daudz stereotipu un joku, un arī latviešiem svarīgā.
Ejam pie Rīgas pils mūra. Man liekas, šī tradīcija pastiprinājās krīzes gados, kad svecīšu Daugavmalā kļuva aizvien vairāk. Esmu ļoti aizņemts, parasti pēdējā brīdī skrienu no viena veikala uz citu pēc svecītēm – vienā nav, citā tikai lielās, kuras negribas. Ejam kopā ar dēliem. Šogad varbūt negribēs. Varbūt ies atsevišķi, ar klasesbiedriem.

Ja jau par latviešiem – vai jums gribas savu stūrīti zemes, savu lauku māju?
Mums ir lauku mājas ar ābelēm un lieliem ozoliem Sēlijā. Tur pašlaik ir daudz nobirušu lapu. Domāju, kā tās visas vākšu, kā zem kājām čaukst. Esmu cilvēks, kurš pie pirmās izdevības ielien mežā. Manī ir pamodies ainavu arhitekts. (Smejas.) Veidoju vidi ap sevi un ceru, ka tas nav pretrunā ar providences plāniem un tai nebūs iebildumu, ja nogriezīšu vienu bērzu, bet otru atstāšu, lai aug kuplāks. Nobēgu laukos, kad vien varu. Tas ir garīgās higiēnas jautājums.

Silti!

Eco Fabrikas džemperos sildās vācieši, bet latviešiem tiek rakstaini cimdi un bērnu apģērbi

Dace ir adījusi vienmēr. Tāpat kā viņas mamma un vecmamma. «Sēdēja pie televizora un adīja. Kā jau laukos,» stāsta Dace Šulta, kuras dzimtā vieta ir Balvi. 

Kad viņai bija 17 gadu, mamma nopirka adāmmašīnu, kas savu laiku bija nokalpojusi Rīgas modēs. «Instrukcija bija japāniski, hieroglifos, bet pietika ar zīmējumiem, lai saprastu, kā to uzstādīt,» atceras Dace. Ģimenes sievietes ar to adīja pašu un tuvinieku vajadzībām. 

Dace adīšanu neaizmirsa arī pārcēlusies uz Rīgu. Ar ierēdņa algu iztikt nevarēja, tāpēc vakaros noderēja apgūtās prasmes adīt ar adāmmašīnu un tādējādi gūt papildu ienākumus, adot pēc pasūtījuma dažādus modeļus, kurus lielākoties eksportēja.

Pārceļas uz Balviem

Tas bija 2011.gads, kad Dace uzzināja par biznesa inkubatoru un iespēju saņemt finansiālu atbalstu, ja nodibina uzņēmumu Latgalē. Turklāt Dacei ir bakalaura grāds vadības zinātnē. «Nodomāju – kāpēc ne? Jāatrod adītājas un firmai, kurai adīju jau iepriekš, vienkārši jāpiedāvā vairāk adījumu,» viņa atceras. Tā arī notika. Tad Daces dzīvē parādījās Guntars, kurš mudināja biznesu attīstīt. «Teicu: tev senči Balvos, pieskatīs adītājas,» Guntars smejas. Iepirkuši adāmmašīnas, atraduši telpas. Dace mācīja darbiniekus: «Ja jau adīt protu, tad varu iemācīt arī citam. Adīt – tas ir tik viegli! Kā tad to var neiemācīties!» Guntars papildina: «Sievietēm taču adīšana ir gēnos.» Arī viņš nu esot iemācīts adīt.

Sākumā gan balvēnietēm viegli negāja. Daudz ārdīja. Tas pieder pie lietas. «Uzreiz nevar viss būt perfekti. It īpaši ja veido jaunu kolekciju. 

Jārēķinās, ka pirmais prototips nekad nesanāk. Varbūt tikai trešais izdodas,» skaidro Dace.

Bizness attīstījās strauji. «Es pat teiktu – ļoti strauji,» Guntars rēķina, ka uz Ziemassvēkiem bija jāuztaisa ap 600 cimdu pāru. Viņš bija labi pastrādājis – sadabūjis datubāzes un Eco Fabrikas piedāvājumu izsūtījis pašvaldībām un uzņēmumiem visā Latvijā. Pirmā darbības gada beigās nācās atteikties no pasūtījumiem, jo mārketinga kampaņa bija sākta par vēlu – 2011.gada rudenī. Tagad tā startē jūnijā.

Eco Fabrika uzņēma tādus apgriezienus, ka plāns – senči pieskatīs – izgāzās. Dace drīz vien pārcēlās uz Balviem. Guntars braukāja gadu un tad pārcēlās. Pameta darbu, kur pelnīja algu ar četrciparu skaitli. Viņa darbības joma bija saistīta ar rūpnieciskās automātikas projektiem. «Visu mūžu esmu strādājis mārketingā un menedžmentā. Pašu biznesā grūtāk, jo riskēju ar savu naudu,» smejas Guntars.

Cimdus plāno vasarā

Vairākums Eco Fabrikas adāmmašīnu rada siltus džemperus, jakas un kardiganus, kas aizceļo uz ārzemēm. Arī dizains ir svešzemju dizaineru. Balvēnieši ir izpildītāji. Ir gan arī sadarbība ar latviešu dizaineriem, piemēram, Baibu Ripu, pēc kuras veidotajām piegrieztnēm top apģērbi.

Pirmo eksporta pasūtījumu Eco Fabrika ieguva pastarpināti – ražoja izstrādājumus Vācijas uzņēmumam, bet ģenerāluzņēmums bija no Rīgas. Pārējos ārvalstu projektus ieguva dažādos veidos. «Piemēram, viens Vācijas uzņēmums mūs atrada pēc ieteikumiem, jo viņi jau ņēma adīšanas pakalpojumus no Latvijas. Uz Angliju sākām sūtīt savu produkciju, jo kāda dāma mūs bija redzējusi Kalnciema ielas tirgū un viņai ļoti iepatikās mūsu bērnu silto apģērbu kolekcija.» Produkciju eksportē arī uz Krieviju – klients Eco Fabriku atradis izstādē Baltic Tour. Sadarbojoties ar citu Latvijas trikotāžas uzņēmumu, balvēnieši izpilda kopēju Dānijas pasūtījumu – ada tautiskos latviešu cimdus. Ar vairākiem ārvalstu klientiem kontakti nodibināti ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) starpniecību.

Dacei ir arī sava kolekcija. Dūmakaini pelēki merino vilnas kostīmi, zeķes, cimdi un cepures bērniem. «Palielīšu sevi. Kolekcija izveidota veiksmīgi, jo to varēs ilgstoši papildināt.» Nesen kāds kungs iegādājies bērnu kombinezonu pusotrus gadus vecam mazulim, jo pirms gada pirktais vairs nederēja. Viņš bija gatavs pirkt jaunu, līdzko mazulis izauga no iepriekšējā. Līdz ar to Dace savai kolekcijai saskata izaugsmes iespējas – patlaban apģērbi izveidoti bērniem līdz divu gadu vecumam. «Ja klients vēlas, varam uzadīt arī lielākam bērnam. Dace taču man uzadīja pat slēpošanas kombinezonu! Silti!» Guntars stāsta, ka velk to zem ūdensnecaurlaidīga slēpošanas tērpa.

Eco Fabrikas darbības trešā joma ir suvenīrmārketings – rakstainu cimdu adīšana. Pasūtītāji ir pašvaldības vai uzņēmumi, piemēram, Linstow Center Management, banka Baltikums, Latvijas Autoceļu uzturētājs, kuri cimdus izvēlas kā korporatīvo Ziemassvētku dāvanu. «Tikai latviešiem ar to plānošanu ir, kā ir,» nosaka Dace. Dāņi saprot, ka Ziemassvētku suvenīri jāpasūta jau vasarā, bet vietējie uzņēmēji sāk domāt rudenī. Tas ir par vēlu, tāpēc nākas atteikt, jo vairs nevar paspēt uzadīt. «Spriedze ir pamatīga,» saka Dace. 

No vienas puses, labi, jo vasarā balvēnieši var darīt savus lauku darbus un rudenī adīt cimdus, taču vieglāk būtu, ja nevajadzētu saraut dažos mēnešos. «Vasarā ražošanas apjomi krītas uz pusi, bet darbiniekiem algu vajag arī vasarā,» saka Guntars. Pluss ir tas, ka daudzas adītājas strādā ar Nodarbinātības valsts aģentūras atbalstu, kas nozīmē, ka trīs mēnešus tiek maksāts arī darba vadītājam. Eco Fabrika tikusi pie finansēm arī ar LIAA atbalsta programmu starpniecību. Guntars to komentē šādi: «Visu ko var atrast, ja meklē. Vienkārši sēdēju un internetā meklēju.»

Savukārt Dace vasarā sēž ar zīmuli un skicē jaunus modeļus. Viņa atbild par idejām, to īstenošanu jeb ražošanu. Guntars – par finansēm, mārketingu. «Mans uzdevums – dabūt klientu. Reizēm sasolu vairāk, nekā varam, tad Dacei jātiek galā.»

Dzijas Šulti iepērk no Itālijas un vietējiem vairumtirgotājiem. «Mēģinājām dabūt no Baltkrievijas, bet tas bija smagi,» nosaka Guntars. Andele gan tur gājusi labi kādā gadatirgū.

Talantīgi ir visi

Kā skaistu pasūtījumu Dace atminas kāda jaunā pāra ideju uz viena cimda ieadīt līgavaiņa vārdu, uz otra – līgavas. Un vēl baložus – tā, lai, saliekot cimdus kopā, arī baloži sadūdojas. Vai ir pasūtījumi, ar kuriem Šulti netiek galā? Nē, nekā tāda neesot. «Klientam ir taisnība, klients mēdz būt dažāds. Mēs visi esam cilvēki, un visi esam dažādi,» saka Dace. Reizēm ar lielu pasūtītāju tiek galā nedēļas laikā – no prototipa līdz gatavam produktam, bet reizēm ar mazu pasūtījumu – desmit cimdiem – var noņemties tikpat ilgi, kamēr viss ir tā, kā klients vēlas. «Iekšējais tirgus, starp citu, ir kāpis par procentiem desmit,» Guntars piebilst, ka ar suvenīrmārketinga panākumiem Eco Fabrika ir apmierināta. Divās sezonās pēc pasūtījuma uzadīts vairāk nekā 870 cimdu pāru. «Apgrozījumu katru gadu cenšamies dubultot,» Dace stāsta, pērn tas bijis 36 tūkstoši latu.

Kvalitāte – tas ir vārds, pie kura Šulti sarunas laikā atgriežas vairākkārt. «Es esmu ieinteresēta, lai mana prece ir kvalitatīva. Uz Kalnciema ielas tirdziņu var atnākt kāds pircējs un teikt: «Bērnam auss plika – paldies, mums tādu cepuri nevajag.» Esam ar roku sasniedzami tiešajam patērētājam. Kvalitātei jābūt.» Lai to panāktu, jākontrolē ražošanas process, lai arī cik kārdinoši būtu tas, ka uzņēmums darbojas kā ieeļļots mehānisms, atslābt nevar.

«Mums nav mērķa sēdēt un dzert tēju. Man vienmēr ir idejas,» Dace saka. Daudzi cilvēki esot talantīgi un mākot adīt cimdus, cepures, taču – kā to pārdot, kā ar to pelnīt? «Dzīvotspējīgas idejas pamatā ir tas, vai to var pārdot,» saka Dace.

Ejot gulēt vienos naktī, Šulti vēl ir darbā, jo nevar vienoties par mārketinga plāniem. Jo Eco Fabrika faktiski ir ģimene – par precētu pāri Dace un Guntars kļuva pirms aptuveni diviem gadiem.

3 biznesa principi

1. Kvalitāte. Nevar atslābt, jo uz tās balstās bizness.
2. Aktivitāte. Būt savā jomā kustīgam, piedalīties izstādēs. Atgādināt par sevi.
3. Dzīvotspējīga ideja, kuru var pārdot. Tas ir āķis visam.

Kritieni audzina raksturu

Rūdolfs Krēsliņš (23)

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas students ir viens no pieciem latviešu jaunajiem diriģentiem, kas pārstāvēs Latviju starptautiskajā Jāzepa Vītola kordiriģentu konkursā. Tas notiek Latvijā reizi piecos gados.

Vecāki: Dace – Autotransporta direkcijas licencēšanas daļas speciāliste, Ainārs – uzņēmuma Latvijas propāna gāze autovadītājs. 

Par ko visvairāk pateicies saviem vecākiem? Par to, ka šajā pasaulē esmu. Tēvam – par iedvesmu mīlestībai pret darbu un iemācīto pienākuma sajūtu. Mammai pateicos par dāvāto mīlestību un ieaudzināto prasmi uz grūtākām dzīves situācijām paskatīties no gaišās puses, nezaudējot realitātes sajūtu.

Kuru personību tu apbrīno? Smeļos iedvesmu no saviem bijušajiem un pašreizējiem pedagogiem, diriģentiem Jāņa Baltiņa, Jāņa Lindenberga un Romāna Vanaga.

Būtiskākais, ko dzīve tev iemācījusi. Dzīve nekad nebūs tikai kalnu virsotnes, būs arī kritieni, kuru nozīme ir mūsu raksturu audzināšana.

Kad pēdējo reizi raudāji? Kāpēc? Sabiedrības stereotipi nosaka, ka vīrieši neraud, bet dzīvē ir situācijas, kad arī vīrietis drīkst no sirds izraudāties. Pēdējoreiz raudāju, kad nomira vecmāmiņa.

Kā tu sevi raksturotu vienā teikumā? Esmu cilvēks ar gandrīz visām no šā vārda izrietošajām īpašībām.

Kādu talantu cilvēkos visvairāk apskaud? Spēju jebkurā dzīves situācijā saglabāt vēsu prātu.

Trīs lietas, kuras tu paņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu. Nazi, jo tā ir universāla lieta, sērkociņus, lai iegūtu uguni, un grāmatu Kā izdzīvot uz neapdzīvotas salas, ja tāda eksistē.

Suns vai kaķis? Kuru izvēlētos? Kaķi, jo sniedz mājas sajūtu. Patīk, kad, atnākot mājās, kaķis stāsta visus dienas piedzīvojumus, murrā un seko uz katra soļa.

Kādas īpašības tu novērtē sievietēs? Daudzpusību, nezaudējot sievišķību.

Sapņu vieta, kur tu gribētu dzīvot. Pie ūdens, piemēram, ezera.

Ar kuru īpašību esi visvairāk neapmierināts? Impulsivitāte. Uz dažām situācijām varētu paraudzīties mierīgāk – tiešām tas ir tā vērts?!

Par ko esi gatavs atdot visu savu naudu? Par izcilu veselību līdz mūža galam.

Kristofers Ritovs, bronzas godalgas ieguvējs Katanas ieceļotājos

 

Kristoferam paveicās. Lielais brālis viņu labprāt ņēma līdzi pie draugiem spēlēt galda spēles. Dažādas. Pirms gadiem astoņiem uz galda parādījās Katanas ieceļotāji. Stratēģiska spēle, kurā dalībnieki iegūst izejmateriālus, lai varētu tirgoties un būvēt ciematus. «Katana man riktīgi patika,» atceras Kristofers. Čempionātos Latvijas mērogā viņš piedalījās septiņas reizes un vairākkārt ieguva 2. vai 3.vietu, taču pasaules čempionātā var startēt tikai 1.vietas ieguvējs. Pērnā gada uzvarētājs netika, tāpēc septembrī uz Berlīni devās Kristofers.

Čempionāta vēriens pārsteidza: spēļu galdi izvietoti greznā muzejā, tiešraide internetā, pēcspēļu intervijas. Ieradies bija arī spēles izgudrotājs. Atmosfēra – draudzīga. Kopumā 64 dalībnieki no 35 valstīm, daži vakaros viesnīcas bārā līdz trijiem naktī spēlēja dažādas galda spēles. Arī Kristofers. Tas neliedza viņam pusfinālā apspēlēt pērno pasaules čempionu no Austrijas.

Fināla spēlē, kas ilga vairāk nekā trīs stundas, Kristofers tikās ar vācieti, japāni, igauni. «Man veicās ar cipariem, krita noderīgas kārtis, un ātri savācu deviņus punktus. Uzvarētājam tobrīd bija mazāk par pieciem. Katanā svarīgi ir ne tikai komunikācijas stils un prasmes, bet arī veiksme, jo iesaistīti metamie kauliņi.» Pēc tam latvietim krita viss, kas nederēja. Pretinieki bloķēja viņa resursus. Ilgākais Kristofera gājiens bija 15 minūtes. Tomēr ar viena punkta pārsvaru uzvarēja igaunis. Viņš bija izdomājis vairākus mazus stratēģiskus sīkumus, kas attaisnojās. Ikdienā igaunis esot programmētājs kazino. 

Pēc igauņa uzvaras latvieši labo vēsti tviterī noziņoja Igaunijas prezidentam Ilvesam, taču viņš neatbildēja. Nolēma, ka tā to atstāt nevar. Kristofers zvanīja uzvarētājam, uzdodoties par BBC žurnālistu, un intervēja. Teica, ka tobrīd interviju klausās 20 miljoni klausītāju un viņa bilde būs rītdienas avīzes pirmajā lappusē. Joks beidzās, kad sarunas laikā satraukti staigājošais uzvarētājs «žurnālistam» viesnīcā nejauši uzskrēja virsū.

Čempionāts Kristoferam tā patika, ka gribas atkal. Viņš apzinājies, uz ko spējīgs. «Kaut kas galvā man laikam ir!» viņš smejas. Nevar nepiekrist – studējis Bordo, strādājis Latvijas vēstniecībā Francijā un pirms četriem gadiem atgriezies, lai nodibinātu Kontaktu vēstniecību. Tā palīdz Latvijas ražotājiem apgūt Francijas tirgu. Precīzāk – Kristofers kūrē koka māju eksportu. Katanu viņš uzspēlē reizi mēnesī.

Dzīves skola

Astoņus gadus strādājot visvienkāršākos darbus Lielbritānijā, sākumskolas skolotāja Dace Janševska rūpējās, lai dēls un meita Anglijā iegūtu labu izglītību. Tiklīdz bērni kļuva patstāvīgi, Dace atgriezās mājās pie radiem, draugiem un skolēniem 

Kad pirms deviņiem gadiem Dace Janševska, pārgurusi no strādāšanas četrās darbavietās, aizbrauca uz Lielbritāniju, viņas mierinājums bija doma – tas uz laiciņu, tikai uz pāris gadiem. Un tā katru vasaru, atpūtusies Latvijā, viņa kravāja ceļasomas ar domu, ka vēl kādu gadu pastrādās svešumā un tad gan atgriezīsies. Tomēr tikai pērn Dace saprata, ka bērni kļuvuši patstāvīgi, un viņa var mierīgu sirdi atgūt pilnasinīgo dzīvi, kurā ir citu cilvēku cienīts darbs, sarunas ar mīļiem cilvēkiem, sirsnīga izsmiešanās dzimšanas dienas ballītēs, dejošana tautas deju kolektīvā, koncerti un teātri. Nekur citur to nevar iegūt, tāda dzīve iespējama tikai Latvijā, pārliecinājusies Dace.

Grūti iedomāties Daci, kuru mūsu tikšanās reizē ieraugu eleganti tērptu, sievišķīgu un pašapzinīgu, darbojamies fabrikā vai virtuvē. Līdz pat 35 gadu vecumam, kad viņa emigrēja, Dace bija strādājusi tikai par skolotāju un deju kolektīvu vadītāju. Pirms desmit gadiem paņēma bankas aizdevumu, lai īstenotu sapni par māju sev un bērniem, tādēļ nācās daudz strādāt, lai nopelnītu gan kredīta atmaksai, gan ikdienas maksājumiem un iztikai. «2005.gadā Jelgavas 4.pamatskolā strādāju pusotras slodzes, man bija mācību stundas arī Jelgavas 2.internātpamatskolā, biju bērnu deju kolektīva Ieviņa vadītāja un vēl mācīju dejot Aizupes skolas bērnus. Darba dienas pagāja vienā skriešanā,» stāsta Dace. 

Piekrāpta, bet drosmīga

Viņa skaidri atceras hronisko pārguruma sajūtu, kas laupīja dzīvesprieku. Karstākā vēlme bija mierīgi strādāt vienā vietā, nopelnot tik daudz, lai nevajadzētu par to domāt. Viņa izlēma sameklēt kādu darbā iekārtošanas firmu un iemaksāja naudu, saņemot solījumu – būs labs darbs Anglijā. 

Drīz firma pavēstīja, ka atrasts darbs kādā labā viesnīcā, un mudināja kravāt ceļasomas. Dace aizbraukšanu atlika no mēneša uz mēnesi, bet firmas pārstāvji kļuva uzstājīgāki, līdz 2005.gada aprīlī paziņoja – vai nu Dace pieņem darba piedāvājumu, vai līgums tiek lauzts. «Nebija viegli aizbraukt,» atceras Dace. 12 gadus veco dēlu Matīsu un 13 gadus veco meitu Alīnu uzticēja viņu tēvam, šķirtajam vīram, bet pati ar kādu paziņu devās uz Angliju. 

«Tur uzzināju, ka firma, kurai samaksāju naudu, ir mani piekrāpusi,» Dace saka ar saltu smaidu. «Solīja darbu viesnīcā un iespēju turpat uz vietas dzīvot, taču Skelmersdeilā, Anglijas pilsētā, kur tika solīts darbs, mēs nokļuvām kolhozā! Privātmājā, kur bija desmit istabu un katrā dzīvoja 3-4 cilvēki, man ierādīja mazu istabiņu – uz grīdas bija nomests netīrs matracis, nekam citam vietas nebija. Šādā istabiņā vajadzēja dzīvot divatā ar kādu no strādniekiem! Tad paziņoja, ka otrā dienā jāiet strādāt uz puravu lauku! Man līdzi bija drēbes darbam viesnīcā, bet ne laukā. Kad ieraudzīju, cik noguruši cilvēki atgriezās no lauka, viņu dubļiem aplipušos apavus, mani pārņēma šausmas. Pateicu, ka tādu darbu nestrādāšu.»

Par drosmi bija jāsamaksā – Daci izraidīja no viesstrādnieku mājvietas. Par laimi, viņai pievienojās paziņa, ar kuru kopā ieradās Anglijā. Turienes latvieši atļāva vienu nakti pārnakšņot viņu mašīnā. Pirmajās grūtībās viņa nebija pavisam viena. «Otrā rītā paliku uz ielas svešā vietā bez mazākās nojausmas, kur iet un ko darīt. Atpakaļceļam nauda bija, bet lepnums neļāva braukt – negribēju atgriezties nokārtu galvu. Tādēļ pirmajam garāmgājējam ļoti sliktajā angļu valodā izstāstīju, ka esmu piekrāpta, man vajadzīgs darbs. Man norādīja ceļu uz darba meklētāju biroju. Gāju, pieteicos, un man iedeva kaudzi ar darba piedāvātāju aģentūrām. Atceros, kā es zvanu, zvanu, bet visi atsaka.

Piecpadsmitās sazvanītās aģentūras darbiniece teica: atbrauciet pēc divām dienām! Viņa neko neapsolīja, bet man bija cerība, ka palīdzēs.»

Divas naktis pārnakšņojusi viesnīcā, Dace devās uz tikšanos, kura piepildīja viņas cerības – jau nākamajā dienā Dace sāka strādāt legālu darbu saldējuma fabrikā, turklāt viņai palīdzēja atrast īrējamu istabu. «Mēnesi nostrādāju fabrikā, taču tad uzzināju, ka Jelgavas 4.pamatskolas deju kolektīvs un Ieviņa, abi manis vadītie deju kolektīvi, ieguvuši tiesības piedalīties skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos. Braucu atpakaļ uz Latviju.» Deju kolektīva vadītājs nespēj izturēt, ka palaists garām tik fantastisks pasākums kā dziesmu un deju svētki.

Taču, kad svētki bija pagājuši, Dace atkal devās uz Angliju – viņa jau bija pārliecinājusies, ka vecajā Eiropā, strādājot vienkāršu darbu, var nopelnīt vairāk nekā skolotāja četrās vietās Latvijā. 

Vislabākā alga – izglītība

Astoņus gadus Lielbritānijā Dace bija tikai strādniece – sākumā saldējuma, tad konditorejas fabrikā, visbeidzot sešus gadus – Viganas futbola stadiona restorāna virtuvē netālu no Skelmersdeilas. 

«Psiholoģiski bija grūti. Pret mani izturējās kā pret prastu strādnieci. Bija jātiek ar to galā,» saka Dace. Kad 2006.gadā uz Angliju atbrauca dzīvot arī dēls un meita, viņi saviem skolotājiem pastāstīja, ka mamma Latvijā bijusi pedagoģe. «Angļi teica – viņiem vajag skolotājus. Mudināja nokārtot angļu valodas eksāmenus. Ja man ir augstākā pedagoģiskā izglītība, varu par skolotāju strādāt arī Anglijā. Taču es biju pieņēmusi, ka nepalikšu emigrācijā ilgi, ka drīz atgriezīšos Latvijā. Tāpēc turpināju maizi pelnīt ar vienkāršu darbu,» stāsta Dace. Tā kā Anglijā dzīvoja abi viņas bērni, māte sāka saņemt bērnu pabalstus. Pēc Daces stāstītā, Lielbritānijā to lielums atkarīgs no vecāku nostrādāto stundu daudzuma – jo vairāk, piemēram, mamma strādā, jo mazāks pabalsts. «Es domāju, ka tādā veidā valdība gādā, lai vecāki pēc iespējas vairāk būtu kopā ar bērniem,» paskaidro Dace. «Futbola stadiona restorānā strādāju pusslodzi, un mana alga bija tikpat liela, cik bērnu pabalstos saņemtā nauda. Trijatā dzīvojām ļoti labi. Varējām atļauties īrēt divu guļamistabu mājokli, kur pirmajā stāvā bija dzīvojamā istaba, otrajā – divas guļamistabas.»

Skelmersdeilas skolā Matīsam bija jātupina mācības 8., Alīnai – 9.klasē, pamatskolas pēdējā klasē. «Sarežģīts bērniem bija tikai pirmais mēnesis, kad meita atzinās – bija grūti saprast stundās stāstīto. Abiem diendienā līdzās bija skolotāja asistente, kas papildus mācīja angļu valodu, stundu laikā sēdēja blakus un palīdzēja. Meita ātri iedzīvojās, un, kad mācību gada beigās visus eksāmenus nokārtoja A, tas ir, visaugstākajā līmenī, vietējā avīzē bija raksts par latviešu meiteni Alīnu, kas tik brīnišķīgi nokārtojusi eksāmenus,» ar lepnu smaidu atceras Dace. Arī dēls mācījās labi, un pēc pamatskolas abas atvases atrada savām spējām un interesēm atbilstošas koledžas. Kā pedagoģe Dace priecājas, ka Lielbritānijas izglītības sistēma motivē mācīties jebkuru bērnu, lai kādas būtu viņa sekmes un aizraušanās. 

«Lielākais emigrācijas ieguvums – mani bērni droši sāka savu dzīvi,» gandarīta Dace. «Domāju – Latvijā viņiem neklātos tik viegli kā Lielbritānijā. Meita arī koledžu absolvēja ar teicamām sekmēm, nolēma studēt vienā no labākajām Lielbritānijas augstskolām – Sauthemptonas universitātē. Tagad pēdējā kursā mācās medicīnu. Studējošo kredīts ir tik liels, ka materiālu palīdzību no manis nevajag – viņa pati tiek ar visu galā. Savukārt dēla mērķis ir kļūt par pilotu. Pagaidām viņš nevar atļauties šādu izglītību, tāpēc izmācījās par stjuartu un strādā vienā no Lielbritānijas aviosabiedrībām.» 

Meita dzīvo Sauthemptonā, dēls – pamīšus Edinburgā un Marseļā. Dace domā, ka meita neatgriezīsies uz dzīvi Latvijā, jo labi iedzīvojusies Anglijā, šajā zemē viņai ir arī lieliskas karjeras iespējas. «Taču dēls sevi uzskata par latvieti, viņš grib atgriezties Latvijā,» uzsver Dace.

Otrs Daces emigrācijas laika ieguvums – viņa nopelnīja pietiekami daudz naudas, lai pāris gadu laikā samaksātu hipotekāro aizdevumu bankai un varētu atļauties 3-4 reizes gadā kopā ar bērniem doties ceļojumos. Tā bija Daces lielā aizraušanās astoņus gadus. Ar mazliet sapņainu smaidu viņa uzskaita zemes, kurās bijusi: Taizeme, Vjetnama, Singapūra, Indonēzija, Malaizija, Maldīvu salas, Indija, Karību salas, Kanāriju salas, Meksika, Kuba, Dominikāna, ASV, Kaboverde, Ēģipte un lielākā daļa Eiropas valstu. Ikvienā no šīm vietām Dace mīļuprāt atgrieztos. Taču Anglijā Dacei nepalika nekā, pēc kā viņa ilgotos. Izņemot bērnus, neviens un nekas. 

Aiz laimes gribējās dziedāt

«Anglijā man visvairāk pietrūka cilvēku, ar kuriem sazināties. Ne radu, ne draugu, pat ne paziņu,» atzīst Dace. Ar angļiem viņa pat nemēģināja sadraudzēties. Ne tāpēc, ka pret viņu izturētos kā pret iebraucēju, bet tāpēc, ka pati angļu vidū jutās sveša. Dažas reizes tikās ar vietējiem latviešiem, taču kopēju valodu neatrada – Dace prot atpūsties bez grādīgajiem dzērieniem, bet vairākums tautiešu tā nevarēja. Tikai pēdējā emigrācijas gadā Dace guva mazliet prieka, kā brīvprātīgā strādājot latviešu svētdienas skolā par skolotāju. 

Visu prombūtnes laiku Dace ilgojās pēc deju kolektīva Laipa, kurā pirms tam dejoja, pēc draugiem, kas brauktu pie viņas ciemos un pie kā arī viņa varētu pa laikam viesoties, pēc teātra izrādēm un koncertiem. Pat pēc darba, kurā viņu ik dienu sveicinātu ar vārdiem: «Labdien, skolotāj!»

«Zināju, ka Latvijā man ir radi, draugi, mamma un pat māja, kurā dzīvoja sunītis un divi kaķīši. Mamma katru dienu brauca viņus pabarot un parušināties piemājas dārzā,» stāsta Dace. Tāpēc, tiklīdz saprata, ka bērni sākuši patstāvīgu dzīvi, Dace nolēma atgriezties. 2013.gada 8.jūlijā, kad prāmis viņu atveda līdz Ventspilij, visu ceļu līdz mājām Jelgavā gribējās skaļi dziedāt – tik laimīga viņa bija.

Dace bija nolēmusi dažus mēnešus atpūsties – nestrādāt. Pavasarī piezvanīja bijusī kolēģe, kas, kļuvusi par Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolas direktori, aicināja atgriezties skolotājas darbā. Pagājuši deviņi gadi, kopš Dace pēdējo reizi stāvēja klases priekšā, bet viņa saka: nekas nav mainījies, nekas nav aizmirsies. 

«Mani biedēja, ka tagad bērni ir citādi nekā pirms deviņiem gadiem, bet es neredzu atšķirības – bērni toreiz bija forši, tagad arī tādi ir,» saka Dace un uzsmaida kādai meitenei, kas, atpazinusi viņu, pienāk sasveicināties. «Mana skolniecīte,» saka Dace.

Daces Janševskas emigrācija un atgriešanās

«Suņi» gatavojas izlidot

No ekstrēmā sporta cienītājiem visā pasaulē savākuši vairāk nekā miljonu dolāru, latvieši novembrī sāks ražot Air Dog – filmējošus lidaparātus, kas uzticīgi seko savam saimniekam

Četrdesmit dienu laikā vietnē Kickstarter.com Latvijā izstrādāto lidaparātu, kas aprīkots ar GoPro sporta kameru un spēj izsekot ekstrēmām sportiskām kustībām uz zemes vai ūdenī, šovasar jūlijā finansēja vairāk nekā tūkstotis cilvēku. Iemaksājot pavisam 1 368 177 dolārus, viņiem bija nosacījums – produkts jāsaņem gada beigās. Summa ir gandrīz divreiz lielāka par ražošanas sākšanai plānoto starta kapitālu, uz ko cerēja Air Dog jeb «lidojošo suņu» radītāji, par kuru iecerēm Ir rakstīja jau maijā, kad ideja bija vēl tikai procesā.

Uzņēmuma Helico Aerospace Industrie līdzīpašniekam un tā faktiskajam dibinātājam Edgaram Rozentālam, kas kopā ar kolēģiem Agri Ķipuru un Mārtiņu Viļumu šīs svarīgās četrdesmit dienas pavadīja ASV, tas bijis dramatisks un stresa pilns laiks. Tikai sešas stundas pirms Helico kampaņas sākšanas ļoti līdzīgu izstrādājumu Kickstarter.com prezentēja arī franču kompānija Hexo. Pircēju uzmanību tā centās piesaistīt ar ļoti spēcīgu mārketinga kampaņu, kurā iesaistītas pasaules mēroga sporta zvaigznes. Tiesa, atšķirībā no Helico, kas piedāvāja jau gatavu tehnoloģiju, frančiem bija vienīgi ideja, kuras tehnoloģiskais risinājums un arī produkta sakotnējā cena atšķīrās no latviešu piedāvājuma.

Kā iekarot globālo tirgu

«Sākumā mēs bijām šokā. Bet frančiem, zinot par mūsu produktu, cits nekas neatlika,» gandrīz vienlaicīgo startu atceras Edgars. Arī Kickstarter vēsturē tas esot nebijis gadījums, kad divi tik unikāli projekti tiek palaisti gandrīz vienlaikus. Tomēr beigu beigās labi vien bijis. Intriga, ko radījusi divu uzņēmumu savstarpējā cīņa (Edgars lieto tieši vārdu «cīņa»), tikai uzkurinājusi mediju interesi un līdz ar to vēl vairāk piesaistījusi potenciālo pircēju interesi, bet pašiem Air Dog radītājiem neļāvusi atslābt ne uz mirkli. Arī rezultāti, kampaņām beidzoties, abiem produktiem izrādījušies stipri līdzīgi. 

Tomēr Edgars īpaši uzsver, ka tā noteikti nav nejauša veiksme, kā varbūt dažs labs Latvijā domā, bet ļoti nopietns un mērķtiecīgs darbs. Viss aizsākās jau labu laiku pirms tam, kad pircēji, kas būtu gatavi iegāties Air Dog ar priekšapmaksu, virtuālajā vidē ieraudzīja pašu produktu.

«Patiesībā tā bija klasiska mārketinga kampaņa, kas daudz neatšķirtos gadījumā, ja mēs pa tiešo ar savu Air Dog gribētu ieiet ASV tirgū,» saka Edgars. Savlaicīgi tikušas aizrunātas intervijas medijiem, kuru skatītāji vai lasītāji ir potenciālie lidaparāta lietotāji. Jo Kickstarter kalpo tikai kā maksājumu saņemšanas tehniskais risinājums, bet auditoriju un pircējus vietne negarantē – tie jāgādā pašiem produkta izstrādātājiem.

Mēnesi pirms tirdzniecības sākšanas internetā tika sākta kampaņa. Tajā bijuši redzami ar Air Dog filmēti dažādi ekstrēmie sporta veidi, bet taimeris skaitījis stundas, minūtes un sekundes līdz brīdim, kad skatītājs, kā vēstīja teksts, uzzinās – kas tad ir tas, ar kā palīdzību ikviens drīzumā varēs sevi šādi nofilmēt.

«Kickstarter kampaņā svarīgas ir pirmās trīs, četras dienas,» atklāj Edgars. Galvenais – maksimāli ātri sasniegt nosprausto finansiālo mērķi. Optimālā summa, ar ko startēja arī Air Dog, esot 200 000 dolāru, kas gan parasti ir krietni mazāk, nekā kompānijas vēlas iegūt patiesībā. Tas kalpo kā mārketinga triks, jo ļauj lepni paziņot publikai, ka mērķis sasniegts – ir iemesls atkal runāt ar medijiem, un pircējiem rodas pārliecība, ka produktu ķertin izķer.

Ja pirmo desmit dienu laikā mērķis tomēr netiek sasniegts, tad projekts, visticamāk, lemts neveiksmei. Helico mērķi sasnieguši otrās dienas beigās. Lai gan Edgars tagad atzīst, ka ar šiem 200 tūkstošiem dolāru pirmo lidaparātu partiju nebūtu iespējams saražot. Tam vajadzēja vismaz 700 tūkstošus.

Mediju interese par latviešu tehnoloģiju pārspējusi visoptimistiskākās prognozes. Mūsējos intervējuši BBC, Bloomberg, Die Welt, CNBC, Business Standard un visi lielākie tehnoloģiju portāli, kā arī sporta portāli un prese. Kopumā publikāciju skaits sniedzies simtos, un darbs ar žurnālistiem turpinājies visas četrdesmit dienas, lai gan patiesībā viņi uz ASV braukuši ne tik daudz kampaņas dēļ, bet radīt Air Dog reklāmas ar jaunu, vietējai videi pietuvinātu saturu. «Drusku baidījāmies, ka mums kā nezināmiem austrumeiropiešiem pircēji neuzticēsies,» stāsta Edgars. Tomēr bailes izrādījušās veltīgas, un Air Dog amerikāniskā tēla radīšana atvirzījusies otrajā plānā. Galvenais, kā atzīst Edgars, ka viņi tur atradušies īstajā brīdī. Latvijā sēžot, nekas tāds nebūtu iespējams.

Lietotāji un ražotāji

Aptuveni 40% ekstrēmo sporta veidu cienītāju, kas ar savu naudu nobalsoja par Air Dog, ir no ASV. Atlikušie – no Austrālijas, Jaunzēlandes, Āzijas un Eiropas valstīm. «Diemžēl statistika valstis uzrāda nosacīti, tāpēc varam pateikt vienīgi to, ka neviena no tām īpaši nedominē,» apgalvo Edgars. Pašlaik tas arī vairs nav būtiski, jo kampaņa ir beigusies. Sācies nākamais etaps – jāsāk pildīt pircējiem dotos solījumus, jau gada beigās piegādājot pirmos lidaparātus. Air Dog komandai tas ir jauns izaicinājums, jo neviens no viņiem ar ražošanas procesa organizēšanu līdz šim nav nodarbojies. Turklāt tik vērienīgu, ka pašlaik nemaz nav iespējams fiksēt visus zemūdens akmeņus, ko tas slēpj. 

«Pagaidām gan viss notiek pēc plāna. Kā tika solīts, Air Dog izgatavos Latvijā, kompānijas Hanzas elektronika uzņēmumos. Tieši viņi veiks pašu galveno – ražos elektroniku, saliks, testēs izstrādājumus,» stāsta Edgars. «Mūsu mērķis ir visu, ko vien iespējams, ražot Latvijā. Tajā skaitā plastmasas korpusus.» Kur tas notiks un kas to darīs, viņš pagaidām vēl neatklāj. Bet līgumi jau noslēgti. Arī ar globālajām kompānijām, kas ražo elektronikas komponentes. Jo izrādās – no vairāk nekā 300 detaļām, kas nepieciešamas, Latvijā iespējams izgatavot pavisam nelielu daļu. Tāpēc motori un dažādi specifiski sensori, piemēram, akselerometri, magnetometri, žiroskopi un kompasi tiks iepirkti no ražotājiem citās valstīs. Bet Latvijā tos kalibrēs un samontēs. Tas pats attiecas uz čipiem, tranzistoriem, rezistoriem un vēl neskaitāmām citām komponentēm, kuras neražo nevienā Baltijas valstī. Toties Hanzas elektronika var lepoties ar robotizētu lodēšanas līniju, kas to visu spēj uzlikt uz platēm.

«Kā apgalvo nozares eksperti, mēs ražosim ja ne pašu sarežģītāko, tad vienu no sarežģītākajiem elektronikas produktiem, ko vispār iespējams uzražot,» saka Air Dog komandas līderis. «Te nav runa tikai par plastmasu un elektroniku. Augstas klases DVD pleijeram nav jālido un nav svarīga vibrācijas noturība. Tāpēc gan mūsu inženieri, gan ražotāji visiem šiem procesiem ies cauri pirmo reizi.»

Šādā situācijā nerēķināties ar varbūtību, ka pēkšņi kaut kas kaut kur var noiet greizi, viņaprāt, būtu vienkārši muļķīgi. Pašlaik vislielākās problēmas sagādājot tā sauktais ražošanas dizains, kurā viņus konsultē ārzemju speciālisti. Ar estētiku tam nav nekāda sakara, runa ir par dažādiem tehnoloģiskiem sīkumiem, kas jāņem vērā, sagatavojot produktu ražošanai, lai tā būtu maksimāli ātra, lēta un efektīva. Piemēram, cik skrūvju un kurās vietās izmantot, kā panākt, lai plastmasas detaļas viegli atdalītos no presformas un citas tamlīdzīgas lietas, kas ļauj ietaupīt laiku.

Tomēr Edgars Rozentāls ir pārliecināts, ka novembrī ražošana tiks sākta un līdz decembra beigām visi Kickstarter.com pasūtītāji saņems savus pasūtījumus. Vienlaikus turpinās tirdzniecība arī viņu pašu e-veikalā.

Kopētāji nebiedē

Uzņēmuma datubāzē jau reģistrēts ap 300 personu, kas gatavas kļūt par jaunā produkta dīleriem citās valstīs, jo paši ar tā izplatīšanu Eiropā, kur tirgus ir ļoti sadrumstalots, viņi nenodarbosies. Pirmajā etapā, kas verētu ilgt četrus, piecus mēnešus, plānots saražot ap 5000 lidaparātu. Tad uz brīdi piebremzēt, lai izanalizētu, vai nav vajadzīgi kādi uzlabojumi, pēc tam ražošanu atsāktu ar jaunu sparu, lai gada beigās sāktu iekarot lielās ASV veikalu ķēdes, kur «lidojošie suņi» maksāšot 1500 dolāru. Pirmie pilotprojekti, ar kuriem tiks bruģēts ceļš uz aizokeāna tirgu, jau plānoti pavasarī.

Jautāju, vai puiši, kas radījuši Air Dog, gatavi vienā jaukā rītā pamoties kā miljonāri? «Tas ir jautājums, uz ko mēs pašlaik nekoncentrējamies. Uz to vispār nevar koncentrēties,» atbild Edgars Rozentāls. «Esmu uzņēmējs jau piecpadsmit gadus, tāpēc lieliski zinu – daudz svarīgāka ir produkta pievienotā vērtība, un lai cilvēkiem būtu gandarījums par darbu, ko viņi dara.»

Nav izslēgts, ka pēc kāda laika uzņēmuma apgrozījums sasniegs desmitiem miljonu eiro. Taču, kāda būs peļņa, pašlaik esot grūti paredzēt. «Ražošanas izmaksas, dažādi atbalsta pasākumi, garantijas prasību nodrošināšana… Tā ir milzīga nauda. Visvairāk jau pelna starpnieki, nevis ražotāji,» saka Edgars.

Līdztekus finansiālajam aspektam jārēķinās arī ar elektroniskas nozares attīstības tempiem, kad jauni produkti zibenīgi nomaina cits citu. Turklāt nav tādu tehnoloģiju, kuras nebūtu iespējams nokopēt vai, vienkāršāk sakot, nozagt, ietaupot naudu uz izstrādes rēķina un pēc tam pārdodot lētāk nekā oriģinālu.

«Tieši tāpēc mēs savu  attīstības vīziju nebalstām tikai uz tehnoloģiju,» atzīst Edgars. «Jā, tehnoloģijai jābūt labai, pat ļoti labai, tomēr neviena tehnoloģija pati par sevi nenodrošina veiksmi ilgtermiņā.» Piemēri nav tālu jāmeklē – kaut vai Go Pro kamera, kuru izmanto Air Dog. Pēc Edgara domām, šā uzņēmuma veiksmes pamatā nebūt neesot tehnoloģijas, bet gan milzīgs biznesa attiecību un mārketinga komplekss. Cits uzskatāms piemērs – labi zināmais Red Bull, kas ražo ne pārāk garšīgu un veselīgu dzērienu bundžiņā, bet apgroza miljardus. «Ne jau šis dzēriens to nodrošina,» saka Edgars. 

Tieši tāpat Helico komandas ilgtermiņa vīzija nav kļūt par bezpilota lidaparātu ražotājiem. Daudz svarīgāk – panākt, lai cilvēki gribētu pirkt tieši Air Dog, lai tas kļūtu par visvairāk pieprasīto produktu. Tad nebūs jābaidās ne no kopēšanas, ne no tā, ka pēc pāris gadiem tirgus būs pilns ar tamlīdzīgiem produktiem. Bet to nevar panākt tikai ar reklāmas kampaņu vai kompānijas zīmola atpazīstamību. Kā saka Edgars, tas ir daudz ilgstošāks un sarežģītāks process, pie kura viņš ar komandu strādā paralēli «lidojošo suņu» ražošanas sākšanai.

Divas jaunas mīlētājas

LNO balerīna Evelīna Godunova (23) un Valmieras teātra aktrise Rūta Dišlere (23) liek mutei priekšā plaukstu, kad atceras, kādas pašas bija trīspadsimtgadīgāsDžuljetas vecumā. Abi teātri Šekspīra traģēdijas jauniestudējumu veidojuši par godu izcilā dramaturga 450. dzimšanas dienai. Kādas ir jaunās mākslinieces, kuras šoruden sevi apliecinās vienā no skaistākajām un arī sarežģītākajām lomām?

Nebūs mums Šekspīra gadsimts, aizmirstiet! – šādu uzstādījumu no režisora Mārtiņa Eihes Valmieras Drāmas teātra aktieri saņēma jau pirmajā Romeo un Džuljetas mēģinājumā. Pirmizrāde būs 26.oktobrī. Šekspīra luga noīsināta, atstājot tikai ļoti konkrētu vēstījumu par mīlestību līdz nāvei kā vienīgo izlaušanās iespēju no Monteki un Kapuleti dzimtu sensenā naida. Šajā iestudējumā nebūs renesanses laika vides. Aktieri mīlestības stāstu izspēlēs mūsdienu Amerikā. Mēģinājumos lasīja Čārlzu Bukovski, skandalozo amerikāņu bītņiku paaudzes rakstnieku, kurš būvē savus stāstus no naturālistiskiem seksuālo piedzīvojumu un alkohola lietošanas aprakstiem – lai uz skatuves iegūtu atbrīvotības sajūtu, «atspringtu» no pietātes pret Šekspīra tekstu. No lugas atšķirīgs būs arī galveno varoņu – Romeo un Džuljetas – vecums. Tie nebūs pusaudži, bet gan jauni, pieauguši cilvēki, kuri labi apzinās, ko dara. 

Pirmā Šekspīra Romeo un Džuljetas izrāde Latvijā notika 1924.gadā, kad to veidoja režisors Eduards Smiļģis. Valmieras teātrī šis būs trešais slavenās traģēdijas iestudējums.

Vai viegli saprast Džuljetu 21.gs. aktrisei? «Stāsts ir arhetipisks,» saka Rūta. Viņasprāt, līdzīgas intensitātes jūtas piedzīvojis gandrīz katrs cilvēks, «arī es pati, bet daudz ko tomēr vēl baidos piedzīvot». Aktrisi sastapu Rīgā neilgi pirms Romeo un Džuljetas ģenerālmēģinājumu finiša taisnes, viņa nedēļas nogalē ar autobusu atbraukusi no Valmieras – gribējies sastapt mīļus cilvēkus. 

Jaunā aktrise pie pirmās nozīmīgās lomas tika studiju laikā – Kultūras akadēmijas 2.kursa studenti savā iestudējumā Anna Kareņina Nacionālajā teātrī izvēlējās režisors Mihails Gruzdovs, Rūta spēlēja jauno sapņotāju Kitiju. Toreiz 20 gadus jaunā aktiermākslas studente sapņoja par Esmeraldas lomu izrādē Parīzes Dievmātes katedrāle un bija pārliecināta, ka uz skatuves nekad nespēs atkailināties, kā arī ārpus teātra nevilks korsetes un neērtas augstpapēžu kurpes. Jaunajā izrādē, kuras darbība notiek mūsdienu Amerikā, Rūtai būs Džuljetai visai netipisks ietērps.

Valmieras teātra štatā jaunā aktrise tika paņemta pagājušās sezonas sākumā uzreiz pēc augstskolas. Rūta to uzskata par lielu veiksmi. Džuljeta Kapuleti ir Rūtas sestā loma šajā teātrī. Pati izceļ Ludmilu no izrādes Vasa Žeļeznova un Amandu Vingfīldu no Stikla zvērnīcas

«Tevi sit, lamā, glauda. Visa klasika, ko lasījām un skatījāmies – tie ir nevis četri, bet 40 gadi pieredzes,» viņa saka par studiju laiku. Rūta mācījās Kultūras akadēmijā Mihaila Gruzdova un Indras Rogas kursā. No viņas kursabiedriem Valmieras teātra izrādē Doktors Živago redzams Kaspars Zāle, kurš šosezon kļuvis par Dailes teātra aktieri, bet citi studiju biedri spēlē Nacionālā teātra izrādēs. Ir arī lomas neatkarīgajos teātros.

Vasaras nogalē nākot uz pirmo Romeo un Džuljetas mēģinājumu, Rūta jutās satraukta. Bija divreiz rūpīgi izlasījusi lugas eksemplāru. Likās dīvaini, ka viens no kolēģiem – Rihards Jakovels, viņas Romeo – nu būs jāuzlūko pavisam citādi. «Mīlestība ir vienīgais, uz ko vari paļauties. Pārējā pasaule ir tik baisa, ka mīlestībai esi gatava sekot līdzi arī aizsaulē, un bez šī cilvēka negribi dzīvot ne sekundi ilgāk,» viņa stāsta, kā saprot Šekspīra radīto stāstu. Lielākais izaicinājums uz skatuves ir noturēt līdzsvaru starp vieglumu, ar kādu abi jaunieši iemīl viens otru, un nopietnību, zinot, ar ko šis stāsts beidzas.

Septītā klase. Ārprāts!

Vai atceries sevi Džuljetas vecumā? Rūta pārjautā: kura klase tā sanāk? Septītā. Kādu brīdi smaidījusi, viņa aizliek mutei priekšā roku: «Ārprāts! Ārprāts!» Tolaik Rūta dzīvoja Tukumā. Viņai bija breketes, meitene daudz lasīja, spēlēja klavieres, labi mācījās un dzīvoja fantāziju pasaulē. Tukuma Raiņa ģimnāzijā mācoties, izlēma – ies uz aktieriem! Tāpēc ka interesanti. Uz iestājeksāmeniem bija aizmirsusi paņemt līdzi brilles. Tas nomierināja, jo lāgā neredzēja cienījamo uzņemšanas komisiju. Daļu no tiem nebūtu pazinusi arī ar brillēm. Kas ir tā sieviete ar čirkainajiem matiem, viņa vaicāja mammai, kura bija atbraukusi līdzi uz Rīgu. «Meitiņ, tā ir Māra Ķimele!» 

Rūta – dabas bērns, uzaugusi lauku sētā Burtnieki. «Nu pilnīgi…,» viņa tagad smejas, atceroties 2009.gada vasaru, kad stājās Kultūras akadēmijā. «Izbraukusi no sava Tukuma ar fabulām, kas patīk. Labi dziedāju, bet nezināju, kas ir etīde. Laikam viņi [pasniedzēji] meklēja mīcāmo materiālu, tā mani uzņēma.»

Pēc ceļojuma no Tukuma uz Rīgu, kur nodzīvoja četrus gadus, 2013.gadā bija klāt jauns pārbrauciens – no Rīgas uz Valmieru. Gada laikā iedzīvojusies. Patīk kafejnīcās vērot cilvēkus, vakaros uzspēlēt ģitāru, lai «atslēgtos» no darba. Rūta priecājas, ka valmierieši līdztekus klasikai iestudē arī eksperimentālas jauno režisoru izrādes. «Mums te ir silta, mīļa atmosfēra,» Rūta sirsnīgi saka par savu teātri. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc gribēja spēlēt tieši Valmierā. «Nav jākaujas ar vēl piecpadsmit meitenēm, kas grib spēlēt tavu lomu.» Valmieras Drāmas teātrī Rūta patlaban ir jaunākā štata aktrise.

Grūtākā epizode izrādē? «Balkona skats – pirmā saruna ar Romeo tikai divatā.»

Pieskarties viņam vēlreiz

«Es viņu labi saprotu. Joprojām savā ziņā jūtos kā bērns – ar baletu saistīta visa mana dzīve, un lielas pieredzes mīlestībā nav. Protams, attiecības ir bijušas,» vaļsirdīgi saka jaunā operas primabalerīna Evelīna Godunova. «Par mīlestību jācīnās,» viņa apņēmīgi izslejas. Tiekamies vēlā svētdienas vakarā. Tikko beidzies mēģinājums. Visas maliņas sāp. Izlūgusies nākamo dienu brīvu, pēc tam – ģenerālmēģinājums un izrāde.

Sergeja Prokofjeva baletu Romeo un Džuljeta Nacionālajā operā veido horvātu horeogrāfi Valentīna Turku un Leo Mujics – balerīnai Evelīnai viņi jau paspējuši iepatikties ar ekspresīvo, oriģinālo mēģinājumu vadīšanas metodi. Abi dejojuši slavenajā Morisa Bežāra baleta kompānijā, kas tika dibināta 1987.gadā un radīja izcilus mūsdienu horeogrāfijas darbus. Rīgā viņi vēlas iestudēt izrādi, kas dejas valodā vēsta par kaislīgu un brutālu laikmetu un cilvēku ilgām pēc mūžīgās mīlestības. Operas Romeo un Džuljetu caurvīs renesanses noskaņas. Evelīnai jānodrebinās par apstākļiem, kad «piedzimsti ģimenē, kuru mīli, kura tev devusi visu». «Tu mierīgi pieņem, ka tavs vīrs būs vecāku izvēlētais Pariss. Bet tad ieraugi Romeo. Vienīgais, ko gribi no tā brīža, – redzēt viņu vēlreiz, pieskarties viņam, uzzināt, kas viņš ir.»

Šī būs īpaša izrāde tieši Evelīnai, jo līdz šim jaunā skatuves māksliniece dejojusi solo lomas, bet galvenās vēl ne. Pirms trim gadiem viņa absolvēja Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu, Džuljeta būs Evelīnas deviņpadsmitā loma. Starp nozīmīgākajām var minēt Gulnāru Ādolfa Adāna baletā Korsārs un Brālīti Jura Karlsona baletā Karlsons lido…

«Mammu, es dejošu Džuljetu!» viņa piezvanot sajūsmināti sauca, kad bija uzzinājusi šo jaunumu. Pirmajā mēģinājumā nemanāmi «pieslīdēja» klāt Arturam Sokolovam – vienam no trim baletdejotājiem, kuriem tika iedalīts dejot Romeo. Tā jutās drošāk. Bija priecīga, ka horeogrāfi abus patiešām salika pārī. Nu viņi dejos pirmizrādē 24.oktobrī. 

Neoklasiskajā baletā Romeo un Džuljeta Evelīna kopā ar Arturu centīsies rādīt «[baleta] tehnikas tīrību, skaistumu, plastiku», viņa iedvesmoti uzskaita. «Izrādē skatīšos uz savu Romeo ar mīlestību – ar katru kustību to parādīšu,» viņa turpina, gleznaini salikusi rokas kā Odeta-Odīlija no Gulbju ezera. Evelīna domā, ka Šekspīra laikā cilvēki psiholoģiski nobrieda daudz ātrāk. Trīspadsmit gadi toreiz bija kā tagad – nu, varbūt astoņpadsmit. 

Staļina represiju laikā, 1934.gadā, tapušais Sergeja Prokofjeva balets Latvijas Nacionālajā operā iestudēts trīs reizes. Iepriekšējo reizi – kad Evelīnai bija tikai astoņi gadi, 1999.gadā. Toreiz pirmizrādē dejoja baleta prīma Jūlija Gurviča, kuru Evelīna dievina un vizuāli pati mazliet atgādina viņu. «Viktorija Jansone, Baiba Kokina,» viņa rindā sauc citas pieredzējušās primadonnas, ko apbrīno. Nu radusies iespēja pašai nodejot galveno lomu.

No ikonu gleznotāju ģimenes

Bērnībā Evelīna bija plastiska kā Haribo lācītis – rokas un kājas varēja izlocīt neticami vingri. Tas bija pirmais signāls vecākiem, kas lika domāt par baletskolu. Sāka studijā pie Zitas Ersas, dejoja mazas lomiņas. Kad iestājās Horeogrāfijas vidusskolā, vienmēr centās tikt pie labām atzīmēm. Nebija vienalga – septiņi vai deviņi. «Vajadzēja deviņi,» viņa smaida. Baleta pedagoģe Rita Harlapa iemācījusi «nekad nepadoties, vienmēr iet uz priekšu». «Tā bija «baleta armija». 

Evelīnas ģimenē visi mīl mākslu. Onkulis ir gleznotājs, tēva vecvecāki bijuši ikonu gleznotāji. Iespējams, tādēļ, domājot par Džuljetu, viņa ieraudzījusi kādu svarīgu aspektu: Romeo un Džuljetai, bērniem no katoļticīgas ģimenes, pašnāvība ir vislielākais grēks. «Cik stipri jāmīl, kādām emocijām jābūt dvēselē, lai tādā situācijā spētu padarīt sev galu.»

Visas viņas domas patlaban ir pie jaunās izrādes. Ceļgali trīc? Evelīna purina galvu. «Šajā darbā vienmēr jābūt gatavai. Kā šautuvē – redzi savu mērķi un tev jātrāpa. Orķestris [izrādē] spēlē, nav nekādas iespējas izdarīt kaut ko nepareizi.» Dienā, kad tikāmies, viņa bija strādājusi operā no deviņiem rītā līdz septiņiem vakarā. Nogurusi, bet smaidoša.

Grūtākā epizode izrādē? Pēc Tibalta nogalināšanas – Džuljeta slepeni salaulājusies ar Romeo un uzzina, ka tieši viņš tikko nāvē raidījis viņas no visas sirds mīlēto brālēnu.

Biznesmenis ar konstruktora gēnu

Celtnieks pēc izglītības un ražošanas iekārtu konstruktors pēc aicinājuma, Vitālijs Čmihovs 23 gadu laikā radījis vienu no lielākajiem kokapstrādes uzņēmumiem Latvijā

Siguldietis Vitālijs Čmihovs 1991.gadā Inčukalnā nopirka vecu padomju laika gateri, nodibināja uzņēmumu Gaujas koks un pieņēma darbā divus cilvēkus. Pašlaik viņš savās trijās ražotnēs – kokapstrādes uzņēmumos Gulbenes novada Stāķos un Jēkabpilī, kā arī mašīnbūves cehā Vangažos ar darbu nodrošina ap 400 strādājošo no visas Latvijas. 

«Arī man pašam dažreiz liekas neticami tas, ko pa šiem gadiem izdevies paveikt,» saka Vitālijs, jau pēc intervijas iepazīstinot ar Jēkabpils ražotni, un smiedamies atceras – to ceļot, kad krīzes dēļ nācies savilkt jostas, pats šeit strādājis par būvdarbu vadītāju. Tā apliecinājis, ka ne velti Rīgas Politehniskajā institūtā ieguvis celtnieka specialitāti.

Bet ražotne ir iespaidīga, ar kopējo teritoriju 25 hektāru platībā. Ne mazāk iespaidīga arī uzņēmuma pašreizējā jauda – 350 tūkstoši kubikmetru celtniecībai paredzētu zāģmateriālu gadā. Galvenokārt dažādu veidu dēļi, tajā skaitā arī impregnētie un tā dēvētie verandas dēļi. Pavisam ap desmit produktu – kā saka Vitālijs, viņu trumpis nav tik daudz izstrādājumu dažādība, cik produkcijas apjomi un maksimāli iespējamā kvalitāte, ko var iegūt, pārstrādājot skujkokus.

Šķūnī gūtā pieredze

Vitālijam bija 25, kad 80.gadu beigās ar diviem kolēģiem izveidoja pirmo uzņēmumu – celtniecības kooperatīvu. Tomēr jau pēc diviem gadiem, līdzko radās iespēja dibināt pašam savu SIA, viņš kooperatīvu pameta. «Toreiz varēja samērā lēti nopirkt ne tikai dažādas iekārtas, bet arī ražošanas telpas,» atceras uzņēmējs, kurš kokapstrādei pievērsies tieši tāpēc, ka šī joma saistīta ar celtniecību.

Pirmā iekārta bijusi vecs gateris un ražošanas telpas – pussabrucis šķūnis ar cauru jumtu, ko pašam nācies atjaunot. Tāpēc sākumā paralēli zāģmateriālu ražošanai jaundibinātais uzņēmums nodarbojies arī ar celtniecību. Piemēram, taisījuši būrus un nojumes kažokzvēru audzētavai Gauja Inčukalnā. Tomēr pirmos gadus tik un tā gājis ļoti grūti. Nedēļā pārstrādājuši labi ja pāris kravu kokmateriālu.

Tad Latvijā parādījušies pirmie ārzemnieki, kuri meklēja iespējas šeit iepirkt zāģmateriālus, un Gaujas koks sāka sadarboties ar vāciešiem. «Skaidrs, ka viņi toreiz pirka par sviestmaizi, bet mums tā likās traka nauda,» turpina Vitālijs.

«Trakā nauda» ļāvusi iegādāties vēl vienu gateri. 1996.gadā, kad parādījušies jauni klienti un līdz ar tiem arī jauni eksporta tirgi, uzņēmumā strādājuši jau 20 cilvēku, bet apgrozījums pieaudzis līdz 200 000 latu. Tagad gan Vitālijs par šo summu smaida, bet toreiz tā lika pamatu cerībai par kokapstrādes rūpnīcas būvēšanu tuvāk lielajiem mežiem un valsts robežai, kas ļautu ievest zāģmateriālus arī no austrumiem.

Tomēr pirms tam viņš iegādājies tukšas ražošanas telpas bijušajā Vangažu dzelzsbetona rūpnīcā, kur izveidojis mašīnbūves cehu. Sākumā tajā izgatavotas iekārtas Inčukalna ražotnei. Un tikai pēc tam, kad šādi nodrošinājies pret varbūtējo risku, ka rūpnīcu uzcelt varēs, bet naudas iekārtām nepietiks, viņš ķēries pie būvniecības toreizējā Gulbenes rajonā. Tajā ne tikai reinvestēta visa pašu nauda, bet arī ņemts aptuveni miljons latu liels kredīts. Jaunā rūpnīca darbu sāka 2000.gadā. Pēc četriem gadiem Jēkabpilī sākta vēl vienas rūpnīcas celtniecība. Taču tad sākās krīze, un, kā saka Vitālijs, viss apstājies. Tāpēc arī celtniecība ilgusi gandrīz piecus gadus.

«Inčukalna gateris un zāģmateriālu eksports mums ļāva uzkrāt līdzekļus, ar kuriem tolaik rīkojāmies ļoti taupīgi, lai uzbūvētu Gulbenes rūpnīcu. Savukārt Gulbenes rūpnīca ļāva atsperties vēl lielākas rūpnīcas būvniecībai Jēkabpilī,» viņš skaidro, kā no viena gatera pussabrukušā šķūnī izdevies kļūt par valstī lielāko zāģmateriālu ražotāju ar vietējo kapitālu, jo lielākais nozares uzņēmums Vika Wood pieder skandināviem.

Pagājušajā gadā abās Gaujas koks rūpnīcās pavisam saražoti vairāk nekā 230 tūkstoši kubikmetru zāģmateriālu, nodrošinot uzņēmumam gandrīz 56 miljonu eiro apgrozījumu.

Ļaut cilvēkiem strādāt

Tomēr daudz vairāk nekā šie skaitļi, kas raksturo ražošanas vērienu, pārsteidz fakts, ka gandrīz visas iekārtas nevis pirktas ārzemēs, bet gan, sekojot sākotnējai iecerei, tiešām ir pašu konstruētas un izgatavotas Latvijā.

Sākot jau ar datorizēto baļķu šķirošanas iekārtu, kur vadības telpā vairāk nekā desmit monitoros ne tikai redzams viss baļķu padeves process, bet kameras skenē ikvienu baļķi, izrēķinot, cik dēļu no tā sanāks un kā to vislabāk sazāģēt. Pēc tam baļķi nonāk 114 metru garajā un sešus metrus augstajā zāģēšanas līnijā. Arī tā, līdzīgi kā gandrīz divas reizes garākā dēļu šķirošanas un ēvelēšanas līnija, tapusi Gaujas koks Vangažu mašīnbūves cehā, un tās projektējis pats uzņēmuma īpašnieks Vitālijs Čmihovs. 

«Mašīnbūve ir mana aizraušanās. Varētu teikt – vaļasprieks, kam veltu daudz vairāk laika un enerģijas nekā abu kokapstrādes uzņēmumu vadīšanai,» saka Vitālijs. Redzot manu pārsteiguma pilno skatienu, viņš piebilst: «Jā, jā es sevi vairāk uzskatu par konstruktoru nekā administratoru, kurš sēž kabinetā un pieņem padotos.»

Pēc viņa domām, īpašniekam vispār neesot jājaucas speciālistu darbā, bet, gluži pretēji, nosakot uzņēmuma iekšējo un ārējo politiku, jāļauj tiem darboties pēc iespējas patstāvīgāk. Lai viņi kā profesionāļi maksimāli spētu realizēt savu potenciālu un vienlaikus netraucētu cits citam. «Ikvienam darbiniekam svarīgi, kādā kolektīvā viņš strādā. Mēs vienkārši neturam sliktus darbiniekus, bet pa visu Latviju meklējam augsti profesionālus, apzinīgus, godprātīgus un atklātus cilvēkus,» vienu no šīs iekšējās politikas stūrakmeņiem skaidro Vitālijs. 

Lai speciālisti, kas mēro ceļu no citām pilsētām, pirmdienās uz darbu brauktu ar prieku un darba nedēļas laikā justos kā mājās, Gaujas koks iegādājas vai īrē tiem dzīvokļus. Arī algas strādājošajiem esot konkurētspējīgas un krietni augstākas nekā vidēji reģionā.

Tomēr piemērotus darbiniekus atrast esot grūti, neslēpj uzņēmējs. Un tos pašus, kurus beidzot atrod, nereti jau pavisam drīz nākas atlaist. Pat zinot, ka jebkurā brīdī jebkurš strādājošais var tikt pārbaudīts ar alkometru, teju katru nedēļu kāds zaudē darbu tieši tādēļ, ka bijis reibumā.

«Diemžēl darbaspēka kvalitāte un disciplīna šajā reģionā ir ļoti zema. Cilvēkiem patīk iedzert, negribas strādāt, un mēs nesaprotam, kā iestāstīt, ka dzert darba laikā ir bīstami. Viņiem pašiem bīstami,» ar nožēlu secina Vitālijs.

Neiespējamās iespējas?

Pašlaik uzņēmums gadā pārstrādā vairāk nekā pusmiljonu kubikmetru zāģbaļķu, no kuriem vairāk nekā puse tiek iepirkta Latvijā, bet pārējo ieved no Lietuvas, Baltkrievijas un Krievijas. Gaujas kokam ir savs autocehs ar 25 kravas automašīnām, kas nodrošina ap 85% gatavās produkcijas transportēšanu uz ostu vai tieši klientiem.

Pavisam šo gadu laikā uzņēmuma attīstībā investēti aptuveni 40 miljoni eiro. 80% no saražotā pašlaik eksportē. Galvenokārt uz ES valstīm, un viens no lielākajiem tirgiem joprojām ir Lielbritānija. Tomēr produkcija ceļo arī uz Ēģipti un Dienvidkoreju. Vitālijs gan uzskata, ka patiesībā eksports ir vēl lielāks, jo daudzi vietējie ražotāji, kas izmanto viņu dēļus, tos savukārt eksportē jau savos izstrādājumos.

Vitālijs gan atgādina – uzņēmums strādā ar skujkoku, un tā izmantošanas iespējas ir ierobežotas. Eiropā, piemēram, vienīgi dāņiem patīkot arī priedes mēbeles. Pārējie priekšroku dodot lapukokam. Tāpēc skujkoku dēļi, kam daudz zaru vietu un pa kādai sveķu kabatai, izmantojami galvenokārt celtniecībā. Un arī tad, piemēram, Japānā, uz kurieni viņi savulaik eksportējuši, zarainību uzskatot par defektu, kura dēļ samazina cenu. Tāpēc no šī tirgus nācies atteikties.

Eksportēts tiek arī blakusprodukts – celulozes šķelda. Ar partneru starpniecību galvenokārt uz Skandināvijas valstīm. Savukārt skaidas pārdod vietējiem granulu ražotājiem, un šogad Jēkabpilī paši sākuši premium klases granulu ražošanu, kuras pārdod Itālijā. «Daudz kas no tā visa pašlaik nebūtu, ja mēs paši neražotu sev nepieciešamās iekārtas,» uzsver Vitālijs. Salīdzinot viņu darbgaldu pašizmaksu ar analogu vācu izstrādājumu cenu, atšķirība esot no divām līdz piecām reizēm. Pērkot modernu iekārtu, būtu jāmaksā ap miljons eiro, bet pašu ražotā ne mazāk modernā izmaksā ap 400 tūkstošiem.

Bet nu jau Vangažu mašīnbūves cehs vairs neaprobežojas tikai ar kokapstrādes iekārtām, pēdējā laikā tajā tapusi arī granulu ražošanas līnija un pat visa Jēkabpils rūpnīcas datorizētā apkures sistēma. Vairākums no šīm iekārtām radušās, pateicoties tieši Vitālija Čmihova konstruktora talantam.

«Man patīk radīt jaunas tehnoloģijas. Izdomāt, kā labāk, vienkāršāk un ērtāk veikt konkrētu darbu vai procesu. Es izdomāju darbgaldu, uzskicēju ideju, bet tālāk jau strādā profesionāli konstruktori un nepieciešamības gadījumā arī programmētāji. Gatavojam rasējumus, rakstām programmas un taisām to visu augšā,» stāsta uzņēmuma īpašnieks un smiedamies piebilst – ja pēkšņi vajadzētu lidot kosmosā, arī tad viņi Vangažos tam atrastu tehnoloģisko risinājumu.

Uz jautājumu, vai nākotnē viņš, izmantojot Vangažu ceha pieredzi, negrasās pievērsties arī mašīnbūvei, Vitālijs atbild izvairīgi, un tas drīzāk jāsaprot kā «nē», nevis «jā».

«Diemžēl pēdējās desmitgadēs mēs esam zaudējuši mašīnbūves tradīcijas un vienlaikus arī prasmes. Kādreiz puišus interesēja tehnika, un brīvvalsts laikā te ražoja ne tikai velosipēdus, bet pat lidmašīnas, bet tagad puišus interesē mūzika un izklaides. Visi grib būt dziedātāji. Pat virpotājus nekur vairs nemāca. Tāpēc vienatnē tagad kaut ko sākt nav iespējams. Nav vienam cilvēkam tik daudz spēka,» saka Vitālijs Čmihovs. Tūlīt gan piebilst: ja tomēr izdotos, tad tā būtu «traka nauda», ko varētu nopelnīt ne tikai uzņēmējs, bet iegūtu arī valsts.

biznesa principi

1. Zināšanas, kuras nepārtraukti jāpapildina. Es visu mūžu mācos.
2. Daudz jāstrādā. Nekas nesanāks, ja baudīsi dzīvi, cerot, ka bizness attīstīsies pats no sevis.
3. Jāatrod godīgi, talantīgi cilvēki un jāļauj tiem brīvi strādāt. Viņi to novērtēs.

Jaunais zinātnieks

Andris Šutka (28)

RTU Silikātu materiālu institūta vadošais pētnieks ieguvis titulu RTU Gada jaunais zinātnieks 2014. Pēta un sintezē viedos materiālus, kas spēj inovatīvā veidā attīrīt ķīmiski vai bioloģiski piesārņotu ūdeni. Šogad publicējis 15 rakstus zinātniskajos žurnālos un piesaistījis gandrīz 100 tūkstošus eiro pētījumiem RTU. Ir izstrādājis gāzes sensorus, kas spēj noteikt piesārņojumu gaisā, un fotokatalizatorus, kas, izmantojot saules enerģiju, spējīgi sadalīt piesārņojumu ūdenī vai pat šķelt ūdeni, iegūstot tīrāko enerģijas avotu – ūdeņradi.

Vecāki: Gunta – ieguvusi augstāko izglītību kokapstrādes jomā, Jānis – pēc izglītības ģeogrāfs, abi ir pensijas vecumā, nodarbojas ar uzņēmējdarbību.

Par ko visvairāk pateicies saviem vecākiem? Par to, ka neizaudzināja mani par sliņķi, iemācīja atbildības sajūtu un izglītoja. Bez vecāku palīdzības nebūtu varējis studēt doktorantūrā, nebūtu kļuvis par zinātnieku.

Kuru personību tu apbrīno? Profesoru Mārtiņu Kalniņu, kurš ar informācijas piesātinātajām un interesantajām lekcijām radīja vēlmi darboties zinātnē. Harismātisks un inteliģents  cilvēks.

Būtiskākais, ko dzīve tev ir iemācījusi. Neieņemt prātā, ka citi var, bet es ne.

Kad pēdējo reizi raudāji? Dziesmusvētkos, kad koris dziedāja Saule, Pērkons, Daugava. Esmu liels Latvijas patriots. 

Kā tu sevi raksturotu vienā teikumā? Uzcītīgs, mērķtiecīgs un ambiciozs.

Kādu talantu cilvēkos visvairāk apskaud? Savaldība un vēss prāts situācijās, kurās emocijas ņemtu virsroku.

Trīs lietas, kuras tu paņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu. Brilles, jo esmu tuvredzīgs, apģērbu, lai nenosaltu, un nazi.

Suns vai kaķis? Kuru izvēlētos? Suni, jo mana sieviņa Anna tos dievina.

Kādas īpašības tu novērtē sievietēs? Eleganci, šarmu un gudrību. Paldies Dievam, man ir izdevies veiksmīgi atrast sievieti, kurai piemīt šīs īpašības.

Sapņu vieta, kur tu gribētu dzīvot. Lībiešu krastā Slīteres nacionālajā parkā.

Ar kuru īpašību esi visvairāk neapmierināts? Bieži neesmu pietiekami pacietīgs vai savaldīgs.