Ieva Tomase, kurai Dienvidāfrikā savulaik tika ieteikts braucot nevērt vaļā mašīnas logu un naktī neapstāties pie sarkanās gaismas, tagad piegādā tēju kontinenta labākajam restorānam
Tēju vai kafiju? Šis piedāvājums no Ievas un Brina Tomasu mutes skan citādi, nekā ierasts saviesīgās sarunās. Ne jau tāpēc, ka Dienvidāfrikas latviete Ieva, kas nesen viesojās dzimtenē, nekad nav dzērusi kafiju. Tomasu ģimene tēju pārzina ekspertu līmenī, no Singapūras uz Āfriku importē luksusa zīmola TWG Tea ražojumus. Ievas māsas, pazīstamas ēdienu blogeres Kristas Baumanes mājās Pārdaugavā tasēs kūp sārtā rooibos, kuras izcelsmes valsts ir Dienvidāfrika. Šis nav tīrs rooibos, bet gan maisījums Creme Caramel, stāsta Brins. «Deserta tēja, ko dzert pie kūciņām. TWG jaukto tēju sastāvā nav esenču vai parfīma, bet īstas vielas, piemēram, šajā papildus rooibos ir vaniļa, melisa, apelsīna miziņa…»
Brins un Ieva ir tā aizrāvušies gan ar tējas kultūru, gan ar savu jauno biznesu, ka gatavi par to runāt arī atvaļinājumā. Apkārt skraida bērni – nepilnus divus gadus vecais Lukass un Selma, kam tikko palika astoņi. «Miedziņš nāk!» Brins dēla niķus izskaidro tīrā latviešu valodā. Selma skolā Keiptaunā mācās trīs valodas: angļu, ko Dienvidāfrikā izmanto biznesā, valstī visplašāk lietoto afrikaneru un isiķhosu – vienu no lielo etnisko grupu valodām. Ar Latvijas māsīcu runā latviski.
Esmu Kristas blogā lasījusi par pieredzi Keiptaunas labākajā restorānā The Test Kitchen, kas vienīgais no sava kontinenta ir iekļauts arī 50 izcilāko pasaules restorānu sarakstā. Nu bilde salīmējas. Šai iestādei mani sarunas biedri Ieva un Brins piegādā tēju, arī palīdz šefpavāram Lukam Deilam Robertsam (Luke Dale Roberts) «sapārot» šo dzērienu ar izmeklētu ēdienu.
Bildina pie ūdenskrituma
«Vienmēr, kad atbraucam uz Latviju, paziņas prasa par drošību,» tērzēšana ar Ievu un Brinu sākumā ievirzās tradicionālā gultnē. «Nav tā, ka Dienvidāfrikā visi staigātu ar ieročiem un pilsētas centrs būtu pilns ar agresīviem melniem cilvēkiem. Dienvidāfrika ir visattīstītākā valsts Āfrikā, ļoti pilsētnieciska pilsētās, bet agrāra laukos, ar lielu cilvēku nevienlīdzību. Keiptauna un Johannesburga izskatās kā jebkura lielpilsēta – debesskrāpji, ātrvilcieni, tirdzniecības centri… Johannesburgas centrs naktī nav nedrošāks par Ņujorkas, ja gribi uzprasīties uz nepatikšanām.»
Never vaļā mašīnas logus, kad brauc. Naktī neapstājies pie luksofora, pat ja ir sarkanā gaisma. Neej izklaidēties viena pati – Ieva joprojām atceras mantru, ko viņai 2001.gadā pēc ierašanās Dienvidāfrikā, lai strādātu iepakojuma ražotājfirmas Tetra Pak Johannesburgas birojā, noskaitīja boss francūzis, divu bērnu tēvs.
«Visi uzvedās tā: ai, tas taču ir tik bīstami, kā tu to spēsi?» viņa stāsta. Mājās palicēji centušies neuztraukties, ceļotāju jokojot iesaukuši populārās bērnu grāmatas varones vārdā – Ieviņa Āfrikā.
Viņa, jauna meitene bez ģimenes, noenkuroties šajā kontinentā nebija plānojusi. Pēc ekonomikas un biznesa administrācijas studijām Rīgas Ekonomikas augstskolā vairāk nekā trīs gadus nostrādājusi Tetra Pak mārketingā Baltijas valstīs, Ieva bija izteikusi vēlmi apgūt jaunu pieredzi, karjeru turpināt kādā no «angliski runājošajām» zemēm. Līgums bija uz gadu.
«Ātri sapratu, ka jāseko veselajam saprātam. Ir pilsētas rajoni, kur labāk nelīst, bet pārējā laikā jātur acis vaļā,» Ieva atskatās pagātnē. «Man Johannesburgā gāja labi. Daudz ceļoju, braucu vēlu naktī un agri no rīta, un ne reizi ar mani nekas slikts neatgadījās.»
Tetra Pak Dienvidāfrikas filiālē strādāja arī Brins. Kompānijai plešoties plašumā, viņam bija uzdots izveidot biroju citā pilsētā – Keiptaunā. «Man vajadzēja vairākus savus vecos projektus nodot Ievai. Tā arī satikāmies,» viņš smaida. «Pie viena projekta daudz bija jāstrādā kopā. Nodomāju – šī latviešu meitene gan ir interesanta! Abi ātri iemīlējāmies.»
Sarunā necenšamies pārcilāt dažādu tautu kultūras atšķirības, taču Brina minētā epizode ir zīmīga. Pirmajā ceļojumā uz Latviju viņš saņēmies un Ievas tēvam jautājis: «Ko jūs teiktu, ja es apprecētu jūsu meitu?» Tēvs ar izbrīnu paskatījies: «Bet kāpēc tu jautā man? Tu taču neprecēsies ar mani!» Brins, to dzirdot, nav izplūdis atvieglotos smieklos, kļuvis vēl nopietnāks. «Jūs esat viņas tēvs, man vajag saņemt atļauju,» viņš atstāsta. «Tēvs atbildēja: nē, svarīgi, ko teiks Ieva. Ja Ieva būs laimīga, es arī būšu laimīgs.»
Ievas roku Brins lūdza tā paša gada rudenī. Pēc atgriešanās Āfrikā viņi bija devušies īsā ceļojumā uz Viktorijas ūdenskritumu, kas atrodas uz Dienvidāfrikas kaimiņvalsts Zimbabves un Zambijas robežas. «Gandrīz iemetu gredzenu ūdenskritumā,» Brins smejas. «Es mazliet nervozēju, saproti! Gredzens bija iekritis starp diviem akmeņiem. Par laimi, Ieva to dabūja laukā. Tagad viens no mūsu lielākajiem klientiem ir pie Viktorijas ūdenskrituma, Zambijas pusē,» viņš pāriet uz pragmatisku noti. «Skaista viesnīca Royal Livingstone.»
Brins Tomass, kura ķeltu vārds Bryn noskatīts no vecāku drauga, ir dienvidafrikānis daudzās paaudzēs. «Mans tēvs aizrakās līdz mūsu ģimenes saknēm Eiropā,» viņš piemin. «Tur ir vācu misionāri un austriešu algotņi, angļi, holandiešu huguenoti – liels nacionalitāšu maisījums. Taču tāda ir Dienvidāfrika!»
Tomasu dzimta nav piederīga vēsturiskajai balto dienvidafrikāņu elitei, «slavenību» ģimenēm, kā tās sauc Brins un Ieva. «Biznesā strādājam ar vairākām šādām ģimenēm, ar cilvēkiem, kam pieder lielas vīna plantācijas un nekustamie īpašumi. Arī Tetra Pak darbā esam viesojušies pie šādiem cilvēkiem. Tagad esam piegādātāji. Zinām, kā viņus apkalpot.»
Internacionālām ģimenēm tik piemērotajā Tetra Pak Ieva nostrādāja 12,5, Brins – gandrīz 16 gadus. Jau kā pāris pārcēlās uz Zviedriju, tad atkal uz pieciem gadiem atgriezās Johannesburgā, kur piedzima Selma. Kopā ar meitu devās uz Malaiziju. Tur darbs bija tikai Brinam. «Pāris gadu centos izprātot, ko es gribētu darīt. Tetra Pak vēlējās mūs pārcelt uz Nigēriju, uz Lagosu, taču Brins zināja, ka šī vieta nav piemērota ģimenes dzīvei – tieši drošības aspektā. Mēs vienmēr bijām domājuši atgriezties Keiptaunā,» Ieva ar patiku runā par Tafelbērha jeb Galda kalna pakājē, okeāna krastā uzcelto skaisto pilsētu, kas atrodas vienos platuma grādos ar Sidneju Austrālijā un Buenosairesu Argentīnā.
Selmai bija četri gadi, kad Tomasi, pabeiguši savu misiju Malaizijā, kā mugursomnieki trīs mēnešus apceļoja Vjetnamu, Indiju un Indonēziju. Aizbrauca gan pie Ievas ģimenes uz Latviju, gan pavadīja laiku ar Brina vecākiem Dienvidāfrikā. Vēl nezināja, ko tālāk darīs.
«Brins vēlējās atgriezties korporatīvajā pasaulē, es – sākt savu biznesu,» stāsta Ieva. «Spēlējos ar dažādām idejām. Un reiz, kad sēdējām Brina ģimenes mājas verandā, viņa mamma jautāja: «Atceraties – kad Malaizijā mūs aizvedāt uz burvīgajiem Singapūras tējas saloniem, mēs nopirkām kārbu labas tējas. Man vēl tā ir, vai uzliesim?» Es teicu: «Jā, protams!» Mēs dzērām tēju, un teicu Brinam: skaidrs, es uz Dienvidāfriku vedīšu TWG tēju.»
Tējas revolucionāri
Tēja ir sena Ievas kaislība. Kad Tetra Pak darbā gadījās ceļot uz Tuvajiem Austrumiem, atgriežoties viņai koferī vienmēr bija kāda tēja. Aizbraukuši uz drauga kāzām Indijā, viņi ar Brinu apmeklēja Kumilī tējas plantācijas, arī Malaizijā devās vairākos tējas braucienos. Singapūrā pakoto TWG viņi atklāja, dzīvojot Malaizijā, dzēra to ikdienā. Saujiņa tējas Brina vecāku mājās ar karstu ūdeni tika aplieta 2011.gada aprīlī. Tūdaļ pēc tam Ieva sāka meklēt informāciju par noskatīto uzņēmumu, centās saprast, vai spēs identificēties ar zīmolu, bez liekulības saukt to par vislabāko.
Kompānija TWG ir samērā jauna, to 2007.gadā izveidoja tējas jaukšanas meistars, kurš vairāk nekā 15 gadus strādājis vienā no Eiropas lielākajām tējas mājām, stāsta Ieva. TWG logo rakstītais skaitlis «1837» apzīmē gadu, kad Singapūrā tika atvērta tirdzniecības palāta. Pirmā prece, ar ko tur sāka tirgoties, bija tēja. «Tēja, līdzīgi cukuram, ir izejviela, commodity – tā tiek pārdota izsolēs. Lielākā daļa tējas kompāniju vienkārši pasaka: mums vajag tik un tik tonnu tādas un tādas kvalitātes tējas. Taču TWG to iepērkt tieši no plantācijām,» viņa iezīmē atšķirības. Jau 2011.gada jūnijā ambiciozā latviete 10 dienas pavadīja tējas uzņēmuma birojā Singapūrā. «Izgāju treniņu, parakstījām līgumu, veicām tēju izvēli.»
Taču atgadījās neparedzētais. Ieva pagaidām nav Dienvidāfrikas pilsone, viņai ir tikai darba atļauja šajā valstī. Tomasi nebija zinājuši, ka viņas statusā ir grūti reģistrēt savu kompāniju, iegūt importa licenci, pat atvērt bankas kontu. Sievas projektā nācās iesaistīties Brinam. Viņš novilka robežu: «Labs ir, es tevi atbalstīšu pirmos sešus mēnešus.»
«Sākām šo procesu, bet es uzzināju, ka esmu stāvoklī ar Lukasu,» pasmaida Ieva. «Tas bija lieliski, taču man vajadzēja iepauzēt. Un Brins teica: «Labi, es palīdzēšu ar jauno biznesu, līdz spēsi atgriezties darbā.» Bizness auga neparedzēti strauji, tas ieinteresēja arī Brinu. Sapratām, ka tas ir izvērties plašāks, nekā var pacelt viens cilvēks. Nu, pēc trim gadiem, abi esam iesaistīti, tas ir mūsu ģimenes bizness.»
Divi mazi bērni, māja, kas atgādina tējas noliktavu, ģimenes sarunas, kurās nevari atslēgties no darba spriedzes – Brins atzīstas, ka pirmajos divos gados ir bijušas vairākas reizes, kad viņš teicis Ievai: «Viss, es meklēšu normālu darbu!» Taču pagājušā gada novembrī situācija sāka strauji mainīties, parādījās daudz jaunu klientu. «Mēs nedaudz strādājam arī citās Āfrikas valstīs – Zambijā, Tanzānijā, Zimbabvē. Jo lielākus klientus dabū, jo lielākus pasūtījumus viņi izdara, un tur atkal ir savi riski. Taču mans padoms – ja vienreiz esi uzņēmis kursu, jābūt drosmei turpināt. Jātic sev, tad viss notiks!»
Netincinu, kā Tomasu kompānija The Tea Chest (tulkojumā – tējas lāde) par TWG tējas kvalitāti pārliecinājuši Keiptaunas labāko pavāru Luku Deilu Robertsu. «Viņš meklēja labu bezalkoholisko alternatīvu savai dzērienu kartei, kas tradicionāli tiek sapārota ar vīnu,» Ieva atceras. «Tā vienu vakaru sēdējām The Test Kitchen restorānā, kur vietas tiek aizņemtas jau sešus mēnešus uz priekšu. Tā bija nedaudz eksperimentāla ēst gatavošana, mēs bijām veikuši mājasdarbu – izvēlējušies trīs tējas katram ēdienam. Mēs virtuvē tās uzvārījām, lai kopā ar Luku nogaršotu pie katra ēdiena, bet viņš vēlējās no ikvienas uztaisīt arī ledustēju, pagaršot aukstu. Tagad viņš deviņu kursu degustācijas menu servē šīs ledustējas. Kamēr tavs kaimiņš malko vīnu, tu dzer tēju, un tas pat nav nojaušams – tēja ir pasniegta burvīgā glāzē. Daudzi cilvēki nevēlas dzert vīnu vai nu tāpēc, ka viņiem jāsēžas pie stūres, varbūt grūtniecības dēļ, vai vienkārši negrib restorānā izdzert deviņas glāzes vīna.»
No TWG tēju saraksta 1000 variācijām Tomasi pagaidām piedāvājot aptuveni 100. Uzaudzis ar cigoriņu kafiju un pēc tam Nes-cafe šķīstošo dzērienu, 46 gadus vecais Brins savā valstī ir piedzīvojis īstu pupiņu kafijas revolūciju. Taču tējas kultūra Dienvidāfrikā joprojām esot konservatīva, gaume – piezemēta: «Stipra, melna tēja ar pienu. Punkts.» Pat ideja par ledustēju, kas gatavota no īstās tējas, daudziem šķiet kas īpašs. Kur nu vēl tējas «pārošana» ar ēdienu!
«Sākumā mums vajadzēja atrast kaut ko, kas patiktu masu tirgum, un tas nebija milzīgs stratēģisks lēmums – mēs no zemas kvalitātes produkta pārgājām uz augstas kvalitātes produktu, kas garšo labāk,» Brins skaidro. «Mums ar klientiem jāveic liels izglītojošs darbs. Ir labi šajā kustībā iesaistīties agri, tiklīdz sākušās pārmaiņas. Mēs neesam pirmie, bet esam vislabākie. Mūsu lielākais konkurents ir Dienvidāfrikā uzaudzis ķīniešu puisis, kas jau paveicis fantastisku darbu šajā nozarē.»
Dienvidafrikāņi uz savām kalnu terasēm arī cenšas iekopt plantācijas, bet pagaidām nemākot izaudzēt tik labu melno tēju kā Šrilankā un Indijā vai pat Kenijā, Ruandā, Tanzānijā, Malavi. Izņēmums ir rooibos, kas aug tikai vienā vietā – 140 kilometru no Keiptaunas, Siederbērhu kalnos. «Pēdējos gados šī tēja ir kļuvusi populāra dažādu veselības faktoru dēļ. Tur ir daudz C vitamīna, antioksidanti, nav tanīna – to var dzert bērni un sievietes stāvoklī,» stāsta Ieva.
«Jā, rooibos ir Dienvidāfrikas produkts, kas tiek aizvests uz Singapūru, sajaukts ar citām sastāvdaļām, un mēs to atvedam atpakaļ,» pievienojas vīrs. «Tas izklausās traki, bet Singapūra ir mezgls, no kurienes tēju izplata pa visu pasauli. Ja gribi būt pārliecināts par produkta konsistenci un kvalitāti, nevari to jaukt, kur sanāk, jo tad nevarēs nodrošināt kontroli pār procesu.»
Vai viņi nav sapņojuši nākotnē tikt pie savas tējas plantācijas? «Protams!» Brins atbild ar entuziasmu balsī. «Āfrikas kontinents ir ļoti auglīgs, un visas iespējas nav izmantotas. Taču tad tas jau būs cits projekts.»
