Aktieris Vilis Daudziņš (43) jaunajā filmā Segvārds Vientulis atveido uzcītīgu padomju drošībnieku, kas okupētajā Latvijā vajā nacionālos partizānus, un neilgi pirms JRT pirmizrādes Divpadsmit krēsli stāsta, kāpēc ir labi, ka latvieši nav daudzmiljonu nācija
Longins Avdjukēvičs, kuru režisora Normunda Puča filmā Segvārds Vientulis spēlē Vilis Daudziņš, ir reāla persona. Pēc Otrā pasaules kara viņa darbības veicināja, ka apcietinājumā nokļūst toreizējais nacionālo partizānu kustības līderis Latgales katoļu priesteris Antons Juhņevičs. «Tagad no vēstures zinām, ka partizāni tika «uzmesti». Viņi patiešām gaidīja amerikāņu palīdzību. Vilšanās bija šausmīga,» saka Vilis. «Rietumu intereses bija nevis sākt karu ar padomju Krieviju, bet radīt ilgstošu nestabilitāti, iedvest ticību, ka kaut kas mainīsies pēc gada, diviem, trim. Cik cilvēku likteņu tas maksās, lielo politiku neinteresēja.» 1947.gadā mācītājs Juhņevičs tika notiesāts uz nāvi un mira čekas mūros, bet Avdjukēvičs 1963.gadā kļuva par LPSR Valsts drošības komitejas vadītāju. Filma liek uzdot jautājumu: uz ko cilvēks ir gatavs savu ideālu un savas valsts labā?
Vēsturiskās lomās Daudziņš iejuties vairākkārt. Jau piecus gadus Jaunajā Rīgas teātrī viena no populārākajām ir viņa veidotā monoizrāde Vectēvs, kas stāsta par cilvēka izvēlēm galējos apstākļos, Otrajā pasaules karā.
Patlaban Jaunajā Rīgas teātrī top krievu rakstnieku Ilfa un Petrova leģendārā satīriskā romāna Divpadsmit krēsli iestudējums, kurā Daudziņam ir loma («neliela,» viņš precizē) – arī tas ir labs iemesls padomāt par šodienas Latviju, ne tikai 1928.gada Odesu, kad tapa šis padomju birokrātiju izzobojošais darbs.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.