Žurnāla rubrika: Cilvēki

Mēģinājums sarunāties

Posted on jūnijs 17, 2015 by Pauls Raudseps - Slavenība

Režisors Vladislavs Nastavševs par to, kāpēc radījis izrādi par Latvijas krieviem, kādu latvieši nekad neuztaisītu

Jauno Rīgas teātri slavenu padarījuši iestudējumi, kas liek Latvijas sabiedrībai paskatīties spogulī un, cerams, nopietni padomāt par tajā redzēto. Nav šaubu, ka par klasiku kļuvušajām izrādēm Garā dzīve, Latviešu stāsti, Vectēvs pievienosies šomēnes pirmizrādi piedzīvojušais Cerību ezers, kas jau tagad uzskatāma par šāgada sabiedriski nozīmīgāko izrādi Latvijas teātros.

Tās režisors Vladislavs Nastavševs ir mācījies Rīgā, Jurjāna un Mediņa mūzikas skolās, pēc tam studējis aktiermākslu un režiju Sanktpēterburgā un Londonā un kopš atgriešanās Rīgā kļuvis par vienu no iecienītākajiem jaunās paaudzes režisoriem latviešu teātros. Par savu pirmo iestudējums Latvijā – 2010.gada Dirty Deal Teatro izrādi Mitjas mīlestība – viņš tika nominēts Spēlmaņu nakts balvai kā labākais jaunais skatuves mākslinieks. Jūlijas jaunkundze Valmieras teātrī tika izvirzīta balvai gan par labāko režisoru, gan par labāko izrādi, bet Peldošie, ceļojošie 2014.gadā saņēma Spēlmaņu nakts balvu kā gada lielās formas izrāde un pats Nastavševs atkal tika nominēts kā gada labākais režisors.

Tātad Nastavševs veiksmīgi atradis vietu latviskajā kultūras vidē. Viņš brīvi runā latviski, un intervijā raidījumam 100 g kultūras pirms kāda laika teica, ka «latviešu kultūras vide man likās tuvāka, vairāk uz Eiropu orientēta» nekā krievu.

Taču pagājušajā gadā, jūtot Ukrainas kara izraisītās emocijas un saspīlējumu, viņš nolēma – jātaisa izrāde par Latvijas krieviem. Izrāde veidota līdzīgi kā Latviešu stāsti. Visi tēli ir reāli cilvēki, kuru stāstus un domas JRT aktieri atveido uz skatuves, taču, atskaitot dažus iestarpinājumus latviešu valodā, uz skatuves viss notiek krieviski. Izrādes galvenā varoņa Vladislava prototips ir pats Nastavševs (spēlē Dailes teātra aktieris Intars Rešetins), viņa māti, ar kuru Vladislavs nereti sakliedzas, atveido Guna Zariņa, bet viņa paziņu Viktoru, ar kuru Vladislavu saista romantiskas attiecības, spēlē Andris Keišs. Vladislava kaimiņu, tēvu un vectēvu atveido Vilis Daudziņš, bet remontstrādnieku brigādi Kaspars Znotiņš, Inga Alsiņa-Lasmane un Edgars Samītis. Rezultāts ir Cerību ezers, kurā negaidītā kārtā sižetu dzen uz priekšu nevis pilsonība, valodas jautājums vai Ukraina, bet gan dēla attiecības ar māti un viņu konflikti saistībā ar dzīvokļa remontu.

Ir cilvēki, kurus šī pieeja mulsina. Kā tad tā? Kā var teikt, ka izrāde ir «par Latvijas krieviem», ja tajā viens no svarīgākajiem strīdiem ir par Vladislava vēlmi blokmājas dzīvoklī atstāt sienas plikas, lai būtu redzams tikai betons?

Izrāde liek uzdot daudzus jautājumus, tāpēc esam gandarīti par Nastavševa interesi sniegt interviju Ir.

Ko jūsu mamma teica par izrādi?
Mamma bija pārsteigta par to, cik silti izrādi pieņēma. Viņai patika, viņa smējās, atpazina sevi. Viņa respektē Gunu, uzticas. Pēc izrādes teica: nu redzi, nedrīkst tā kliegt uz mammu.

Es tieši domāju par savu māti. Viņai varētu būt neērti redzēt tādus strīdus uz skatuves. Jūsu mātei nebija tādu problēmu?
Es nezinu, varbūt arī bija. Bet es redzēju, ka viņa bija priecīga un laimīga. Domāju, ka te varbūt ir atšķirība starp krieviem un latviešiem. Man liekas, latvietis nekad to nebūtu izdarījis. Par to varētu uzrakstīt antropoloģisku eseju. Latvieši klusē. Ja viņi jūt kādas negatīvas lietas vai emocijas, viņi vienkārši klusē un neko neizrāda, un tas ir varbūt vēl drausmīgāk. Krievi ir atvērtāki. Kad mēģinājām, es mēdzu teikt, ka tie tēli ir itāļi. Tas ir kaut kas karstasinīgs, tās slāvu asinis.

Man liekas, latviešu izpratnē tā ir pat zināma varonība, ja neapgrūtini citus ar savām problēmām. Tas šķiet netaisni – uzgāzt citiem savas personiskās likstas, tāpēc turies un klusē. Ja tev ir problēmas, pats tiec galā.
Stoicisms.

Izrāde tiek pieteikta kā darbs par krieviem Latvijā, bet daži uzskata, ka tā nav, izrāde ir par dzīvokļa remontu un attiecībām ar māti. Vai šī reakcija jūs mulsina?
Mulsina un pārsteidz. Es uzdevu jautājumu, kāpēc tā notiek, un man radās dažas atbildes. Izrādes [faktūra] ir ļoti dažāda. Mainās laiki, visu laiku tiek grozītas realitātes plaknes, mainās arī teātra valodas un veidi, kā informācija tiek pasniegta. Kāda kritiķe tos nosauca par personīgiem labirintiem. Es drīzāk teiktu, ka tie ir formas, nevis satura labirinti. Māte un dēls ir šeit un tagad. Viņš kliedz, tas ir brutāli, nepieņemami, un visi to redz.

Tās ir sadzīviskā līmenī risinātas attiecības. Tad notiek remonts, un politiskā, sociālā un integrācijas tēma tiek risināta metaforiski, caur remontu. Tā ir pilnīgi cita valoda vienā un tajā pašā izrādē. Tas netiek pateikts. Galvenajam varonim ir monologs par to, kāpēc viņš grib betona sienas, ko viņam nozīmē betona sienas. Man šķiet, ka cilvēki nespēj to uztvert, jo viņi ir tik ļoti pārņemti ar to pirmo slāni, ka netiek tālāk.

Teātrī runāt par politiku tiešā veidā man likās neinteresanti. Esmu mākslinieks un nevaru salīdzināt savu izpratni ar profesionālu politiķi vai antropologu, vai sociologu. Es izvēlējos veidot sarunu par politiku un integrāciju netiešā veidā, līdz ar to cilvēki ir samulsināti. Tiklīdz sāc mākslā runāt par politiku pa tiešo, sanāk vai nu banāli vai plakani. Tad labāk, lai skatītāji to vienkārši neredz. No kritiķiem es gan gaidīju, ka viņi to saredzēs un spēs izanalizēt. Pieņemt vai nepieņemt – tas ir cits stāsts.

Man šis piegājiens likās iedarbīgs. Ja izrāde būtu plakātisks stāsts «par krieviem Latvijā», visi uzreiz būtu spiesti politiski pozicionēties. Bet šeit redzami cilvēki – indivīdi, nevis ilustrācijas. Politika ir viena daļa no viņu dzīves, bet svarīgākais, pēc būtības, ir remonts.
Tā ir ļoti pareiza doma, paldies jums.

Kā jums ienāca prātā veidot šo izrādi?
Politiskie notikumi kaimiņos. Es sapratu, ka nevar vairs nodarboties ar tīru mākslu, tīru estētiku, eskeipismu. Ņemot vērā bailes un neziņu, visu to, ko Krievija [dara] un kā krievu tauta pret to izturas – ko viņi dara ar 9.maiju, ar visu šo ārprātu -, man likās svarīgi par to runāt. Par krieviem, kuru mums ir daudz un pie kuriem piederu arī es.

Mēs vienkārši neatradām materiālu. Sākumā domājām uztaisīt kādu Čehova lugu krieviski. Krievu valoda likās būtiska tāpēc, ka ir problēmas ar valodu [jautājumu]. Taču gribējās iet tālāk, jo visi te iestudē krievu klasiķus, arī šajā teātrī, un to es nevarēju. Tad domāju – O.K., davai, ejam līdz galam.

Teātris to pieņēma?
Nebija viegli, bija bail, ka cilvēki nenāks. Bija ideoloģiska rakstura jautājumi, vai vispār ir pareizi taisīt izrādi krievu valodā tikai krieviem? Jo ideja bija piesaistīt krievus, lai viņi uzzinātu, kas ir JRT, lai viņi vairāk sastaptos ar latviešu kultūru, jo liekas, ka tieši kultūra var kaut ko izdarīt lietas labā. Bija arī jautājums – vai ir pareizi it kā piekāpties [krievu skatītājiem] tāpēc, ka jūs nerunājat valsts valodā. Bet aktieriem arī likās, ka vajag taisīt krieviski.

Vai aktieriem bija grūti atrast prototipus, ar viņiem izrunāties un tēlus izveidot krievu valodā?
Tas bija vēl viens iemesls likt uz kārts pašam savu dzīvi. Nevienam īsti nebija draugu krievu vidē, ieskaitot mani. Es arī īsti nezinu, kas ir tā kopiena. Vienīgais, kas palicis, ir vecāki un tuvākais loks. Tas ir, starp citu, ļoti simptomātiski. Mēs [dzīvojam] tādā coolness pasaulē, bohēmas pasaulē, mākslas pasaulē, [restorānu] Osīriss, Istaba, Trīs pavāri pasaulē un, būdami it kā demokrātiski, zaudējam saikni ar realitāti. Vecāki paliek vienīgie, ar kuriem ir tā īstā saikne. Ir tāda neīstenuma sajūta šajā virspusējā «establišmentā», kuram īstenībā, tajā skaitā arī man, lielā mērā nekas nav zināms par to, kas notiek valstī. Atliek tikai personiskā dzīve un intervijas ar mammu, un tas, ko viņa spēj un nespēj pateikt. Arī par remontstrādniekiem ir jautājums, ko viņi noklusēja, jo zināja, ka teiktais tiks izmantots izrādē. Es saskatīju jēgu tajā, ka viņus neprovocēju, nepiedzirdīju, lai atklāj man savu dvēseli. Ir svarīgi, kā lietas pasaka. Var kliegt, un tas būs nepatīkami. Var pateikt normāli, un tad būs iespēja sarunai.

Man vakar (intervija notiek piektdien, 12.jūnijā – red.) bija saruna ar Keiša prototipu. Bija jāpārved mantas, un mēs iegājām Imantas Statoil. Es zināju, ka KDi būs Edītes Tišheizeres recenzija, un es gribēju laikrakstu nopirkt, bet Imantas Statoil vispār nav latviešu avīžu. Biju pārsteigts, jo man liekas, ka nesen vēl bija. Tad Keiša prototips sāka zviegt. Viņš teica: nu redzi, kur ir tie latvieši? Viņi pamet savu valsti. Dabūja savu brīvību un puse aizbrauca. Par kādu Latviju vispār ir runa? Kurš šeit dzīvo? Pavļik Ivanov un Vladislav Nastavšev te dzīvo un kaut kā risina šito visu. Un valdība don’t care [valdībai vienalga]. Viņš nevarēja apstāties, jo sāpju un aizvainojuma līmenis ir ļoti augsts. Sāka vienkārši kliegt, un es nevarēju viņu apturēt.

Tas bija deviņos no rīta. Ieejam Statoil nopirkt rīta kafiju, un viņam vienkārši uznāk lēkme. Bet tas ir privātajā dzīvē. Mēģināju pateikt – kāpēc tu to neteici intervijā? Es teicu, viņš saka. [Es atbildu, ka] nē, tu neteici – bija diktofons, tev bija bail runāt. Tāpēc kaut kādā ziņā patiesāk [uz skatuves] to rādīt caur smalkiem mājieniem. Skaidrs, ka es nevarēju to [kliegšanu] rādīt uz skatuves, tad saruna būtu neiespējama. Visi sāktu kliegt.

Naida līmenis ir augsts. Viņš teica, ka valdība dabūs iet uz lielu Rīgas laukumu un mēs ar akmeņiem… Es saku – kam tu metīsi? Tad viņš saka – es neiešu. Bet latvieši gan ies, un viņi metīs ar akmeņiem, un tas būs ārprāts. Armagedons. Tad es saku – kam viņi metīs? Sev pašiem, [viņs atbild].

Vai visi izrādē dzirdamie teksti ir šo cilvēku pašu teiktie vārdi?
Jā.

Bet ir otrs līmenis, kas netiek parādīts.
Jā, tiek noklusēts. Paši krievi to noklusē, un tas nozīmē, ka viņi it kā saprot – notiek mēģinājums sarunāties, paskatīties viens otram acīs, un ir skaidrs, ka skandāla režīmā to nevar darīt. Tas arī ir svarīgi.

Izrādē ir aina, kurā Vecgada vakarā mamma iemieg gan Putina, gan Bērziņa runas laikā. Vai jūs apzināti mēģinājāt ielikt izrādē tādu kā viedokļu līdzsvaru?
Tā vienkārši ir, tā notiek katru gadu. Tā ir realitāte, kuru es redzu ik dienu. Ir salūts vienpadsmitos, kad krievi svin savu Jauno gadu un klausās [Krievijas] himnu, un tad viņi svin Latvijas Jauno gadu, mūsu Jauno gadu. Par tiem prezidentiem… Ne velti [mamma ar kaimiņu Jaunā gada sagaidīšanas ainas] beigās dzied dziesmu: ja ņe čjej, ti ņe čjej (es nevienam nepiederu, tu nevienam nepiederi) – tāpēc, ka nevienam mēs nepiederam. Esam kaut kur pa vidu, un tālāk [jādomā], ko izvēlamies. Protams, izvēlamies to, kuram it kā nav vienalga, jo liekas, ka latviešiem labākajā gadījumā ir vienalga. Vai arī latvieši saka, ka mēs to stoiski izturēsim, tas [krievu klātbūtne] ir mūsu krusts.

Vai par izrādi ir atsauksmes no krievu publikas?
Bija žurnālisti no krievu radio, un viņi bija ļoti iespaidoti. Krieviem, iespējams, tas viss ir daudz saprotamāks. Daudziem latviešiem mājieni varētu palikt nesaprotami. Daudziem saprotami, daudziem nesaprotami.

Latvijā esat taisījis izrādes tikai latviešu teātros. Krievu drāma jūs neaicina?
Neaicina.

Vai jūs zināt – kāpēc?
Nē.

Krievijā jūs veidojāt izrādes.
Gogoļa centrā pie Kirila Serebreņņikova.

Kāda ir sajūta dzīvot divās kultūrvidēs?
Ilgu laiku bija sajūta, ka es dzīvoju bez saknēm. Bija liels jautājums – kas es esmu? Droši vien joprojām nav skaidrības.

Jūs studējāt Sanktpēterburgā, Londonā un tad nolēmāt atgriezties Rīgā. Kāpēc?
Bija materiāli iemesli, ne ideoloģiski. Sagribējās mājās, jo es ilgi biju prom un nebija sajūtas, ka gribu Londonā palikt. Tāpat kā pēc pieciem Krievijā [pavadītiem] gadiem aizbraucu uz Eiropu, jo man piegriezās tā Krievija un krievu vide un gribējās paskatīties, kā [ir Eiropā], gluži tāpat pēc [studijām Londonā] sagribējās uz mājām. Atbraucu un sāku te dzīvot. Vienu gadu nodzīvoju pilnīgā vakuumā, īsti nebija ne draugu, ne paziņu, ne loka, ne darba. Tad pamazām sāku strādāt. Dirty Deal Teatro bija pirmais darbs, un kaut kā aizgāja.

Vai jūs pārsteidza, ka tikāt pieņemts latviešu kultūrvidē?
Ne visus pieņem. Dažreiz pat labus māksliniekus neatzīst. Līdz ar to tas ir veiksmes stāsts. Es mēģinu būt godīgs tajā, ko daru. Ne vienmēr sanāk, bet mērķis vienmēr ir tāds, un varbūt godīgums ir tas, kas nostrādā. Par pirmo darbu – Mitjas mīlestību – es domāju ilgi, kopš man bija septiņpadsmit. Tas bija personiski svarīgs. Iespējams, panaivs, tās bija kā atvadas no pusaudža gadiem. Mani nepārsteidza, [ka mani pieņēma], jo, godīgi sakot, es nekad īsti nedomāju, kas tālāk notiks. Es vienkārši daru. Tas pārsteidza manu māti, viņa to negaidīja. Vecāki man deva naudu pirmajām izrādēm, jo nekāds Kultūrkapitāla fonds nedotu nezināmam cilvēkam. Vecāki, protams, nebija laimīgi par manu profesijas izvēli. Teica – neviens tevi nepieņems, tas ir izredzētais mākslas cilvēku loks, un mēs neesam no viņiem, tev nav variantu. Sanāca otrādi.

Cik lielā mērā jūtaties piederīgs latviešu kultūras lokam, cik lielā mērā – krievu?
Protams, izjūtu piederību latviešu kultūras lokam. Dzīvoju šajā kontekstā. Tālāk es vai nu ar to konfliktēju, vai no tā barojos, bet skaidrs, ka konteksts ir Latvijā. Es domāju, ka latvieši negribēs zaudēt inteliģentu, sakarīgu cilvēku. Viņi spēj to novērtēt, un tas notiek pat ātrāk nekā pie krieviem.

Krievu ir pārāk daudz, un [tajā vidē] jūtīgums un cilvēciskums nav tik attīstīts. Šeit ir vieglāk, latvieši ir atvērtāki un pieņemošāki. Varbūt arī tāpēc, ka latviešiem kultūra nozīmē daudz, latvieši cīnās par kultūru.

Jūs teicāt, ka cilvēki runā citādi, ja viņi jūt, ka varētu notikt saruna. Cik lielā mērā, jūsuprāt, ir iespējams veidot sarunu starp Latvijas etniskajām kopienām, samazināt plaisu starp tām?
Iespējams tas ir. Cita lieta – cik gatavas ir abas puses to darīt. Turklāt nav pušu, ir cilvēki. Redziet, es daru to, ko es varu. Es neiešu ielās, nekliegšu, nepropagandēšu, es vienkārši mēģinu iesākt šo sarunu. Tāpēc esmu drusciņ aizkaitināts par kritiku, kura nespēj un negrib to saredzēt. Man pat liekas, ka nespēj, nevis negrib. Viņi vienkārši to neredz. Tas varbūt ir pat trakāk.

Neredz ko?
Aicinājumu uz dialogu. To, ka nekas no skatuves netiek propagandēts vai izkliegts. Var arī nesaredzēt, ka remonts ir metafora. Ka tās nav vienkārši amizantas ainiņas, kā par to raksta. Funny, smieklīgi, amizanti, pavirši. Bet [Vladislavs] runā par to, kas ir tās betona sienas, kāpēc nevar dabūt nost eļļas krāsu, kura no padomju laikiem paliek caurumiņos un plaisiņās. Pat ja sienu nomazgā, tik un tā caurumos [krāsa] paliek. Viņš saka – es paņemu naglu un četrās minūtēs to izņemu, tas ir viegli izdarāms darbs. Bet tad [remontstrādniece] saka – vai jūs saprotat, ka caurumu te ir tūkstoši. Labi, tūkstoši, bet tas ir jādara.

Šī saruna izrādē man liekas ļoti svarīga, daudz svarīgāka nekā Jaunā gada svinēšana, kur visi saprot, ka teļukā ir Putins. Es nedomāju, ka man trīs stundas ir jārisina attiecības starp māti un dēlu politiskajā plaknē, ka viens pieder vienam lokam un otrs citam, un tad nonāk pie kaut kāda [secinājuma]. Viņi var runāt par veco lelli no bērnības, par caurumainām segām un veciem putekļu sūcējiem un tad beigās pēkšņi sāk kliegt viens uz otru – par 9.maiju, [par to, ka tu esi] pārlatviskojies. Ar to pietiek, lai saprastu, ka mēs visu laiku izrādē gājām uz [plašākiem jautājumiem].

Izrādē tiek atainotas arī jūsu mīlas attiecības. Tās ir parādītas vienkārši kā daļa no dzīves, taču, cik saprotu, jūsu seksualitāte pirms izrādes nebija plašāk zināma, un savā recenzijā teātra kritiķe Edīte Tišheizere runā par iznākšanu no skapja. Jūs varējāt šo dzīves daļu nepieminēt. Kāpēc nolēmāt arī to iekļaut izrādē?
Keiša prototipu var uzskatīt par manu draugu, kaut gan īstenībā tā nav. Jā, mums ir attiecības, bet mēs nedzīvojam kopā, un mūs nevar nosaukt par pāri. Tas bija vienīgais krievs, kas man bija pazīstams. Nebija tā, ka es sev teicu: tagad iznākšu no skapja. Es par to pat nedomāju. Es domāju: O.K., ir tas cilvēks, mēs pieturamies pie realitātes, tad lai ir arī tās attiecības. Es neanalizēju – ko padomās sabiedrība, vai pieņems, vai tas ir pareizi. Viņš ir, tāpat kā ir mamma, un attiecības ir reālas.

Jūs piedalāties izstādē Šķērssvītra, kuru 18.jūnijā atklās kim? Laikmetīgās mākslas centrs. Vai esat sācis nodarboties arī ar mākslu? Kāds būs jūsu darbs?
[Mākslas kurators] Kaspars Vanags veido izstādi, kura būs daļa no Eiropraida programmas. Man tas pasākums nav tuvs, es piedalos tikai draudzības dēļ. Nav liela entuziasma kaut ko sludināt. Taču man ir interese par mākslu. Es skatos uz to pusi, jo gribas darīt kaut ko plašāk, nekā tikai sēdēt putekļainajā teātrī.

Izstādes darbs būs objekts – sekretārs, kas drīzāk ir kā buduārs. Galdiņš ar atvilktnēm un spoguli. Ar veco laiku krēslu. Stāsts ir par to, ka kāds kravas pārvadātājs netīšām tiek pie šī sekretāra, jo ir nomiris tā īpašnieks. Kad viņš to atver, izrādās, ka īpašnieks padomju laikos bijis transvestīts. Vecs latviešu pensionārs, vecītis, un tur ir bildes, padomju laika kosmētika, zeķes, sieviešu apakšveļa. [Jaunais īpašnieks] grib no šī objekta uztaisīt sev izlietnes skapīti, bet spoguli grib izmest, jo negrib, lai meita tajā skatās. Ne tāpēc, ka ir homofobs, bet viņš jūt spogulī sāpi un šausmīgas skumjas. Viņš tic, ka enerģija paliek, un negrib, lai tā paliek viņa mājā. Tāds stāsts.

Kuri mākslas darbi jūs ir īpaši ietekmējuši?
No pēdējiem es varētu nosaukt gleznotājas Vijas Celmiņas izstādi, kas uz mani atstāja lielu iespaidu. Man ir tuvi 60.-70.gadu avangardistu meklējumi. Varu ar tiem identificēties. No teātra prātā nāk franču režisora Filipa Kena (Philippe Quesne) izrāde Serža efekts, kuru redzēju Tallinā, tā bija arī šeit festivālā Homo Novus. Par krievu mākslinieku, kurš pienagloja savus dzimumorgānus pie bruģa (2014.gada februārī Pjotrs Pavlenskis pienagloja savu sēklinieku maisiņu pie bruģa netālu no Kremļa kā metaforu Krievijas sabiedrības apātijai un fatālismam – red.) es domāju, ka tur kaut kas ir. Ļoti godīgs un personīgs. Man tas nešķiet saistoši, bet es pieņemu, ka varbūt daru ko līdzīgu, vismaz ar šo izrādi. Ne tik ekstrēmā formā, bet virziens ir tas pats.

Man mākslā patīk robežu neesamība starp dzīvi un mākslu. Ka tā tiek nojaukta, nav distances. Es neticu, ka [nošķirta māksla] var kaut ko mainīt. To var izdarīt tikai un vienīgi upurēšanās, kad upurē savu privāto dzīvi, lai notiek, kas notikdams. Ja distancēti estetizē vai intelektuāli mēģini risināt problēmu, neticu, ka tam būs sekas. Ja runā godīgi un personiski, tas ietekmē citā līmenī. Ja pats kā mākslinieks distancējies no sava darba, tad arī skatītāji distancēsies. Viņi varbūt to pieņems, viņiem patiks, viņi būs iespaidoti, bet tik un tā distance paliks, filtrs paliks. Paliks siena, kurai nav saiknes ar realitāti.

Latviskā popularizētāji

Posted on jūnijs 17, 2015 by Zane Mače - Veiksme

Neatkarības atgūšanas laikā dibinātais uzņēmums Senā klēts izaudzis no patiesas mīlestības pret seno daiļamatniecību un vēlmes saglabāt to nākamajām paaudzēm, bet tagad krāšņie latviešu tautas tērpi apbur arī tūristus Vecrīgā – spāņu un franču vecmāmiņas vai kūst no krāsu košuma

Noskan pie durvīm piekārtais zvaniņš, un telpā ieplūst cilvēku grupa – dzirdama vācu un spāņu valoda. Sanākušie aplūko Senās klēts neierastos tērpus, aptausta villaines, ar kurām apsegti manekena pleci, izpēta rindās sakrātos, rakstainos cimdus, kaut ko atrod sev un dodas uz kasi.

Tautas tērpu centrs Senā klēts darbojas jau gandrīz 25 gadus un nav vienkārši veikals, kur iegādāties brunci vai villaini. Tautas daiļamata meistare, savulaik arī Rīgas Lietišķās mākslas koledžas rokdarbu nodaļas vadītāja un pasniedzēja Maruta Grasmane kopā ar dēlu Ansi uzņēmumu dibināja, domājot par tautas tērpu nozīmīgumu, vērtību, kura jārāda cilvēkiem. Tas dibināts nestabilajā 1991.gadā, dibinātājas vedekla, valdes locekle Monta Grasmane stāsta, ka, dodoties uz Uzņēmumu reģistru, satiktie paziņas sacījuši: «Ko jūs, trakie, šinīs dienās!» Cilvēkos nebija pārliecības, ka brīvā Latvija būs – cerībām jaucās klāt bažas, ka svešā vara var nākt atpakaļ, bet idejas autore nebaidījās un uzņēmumu nodibināja. Dibinātājas vedekla saka – konkurentu salonam plašā tērpu klāsta ziņā joprojām nav.

Krīze atver durvis

Kā laikā, kad cilvēki kāroja modīgās džinsu bikses, varēja rasties ideja par tautas tērpu biznesu? Būdama pasniedzēja «lietišķajos», ar pieredzi izšūšanā, Maruta Grasmane saprata šī aroda nozīmīgumu, stāsta viņas vedekla.

Tolaik bija grūti tikt pie muzeju fondiem, kur glabājās senie latvju goda tērpi, apskatīt varēja tikai daļu, kas pieejama pastāvīgajās ekspozīcijās. Senās klēts māte vēlējās radīt plašākai publikai nepieejamo tērpu kopijas, lai cilvēki varētu tos apskatīt, apčamdīt, arī uzlaikot, ja būtu vēlme – pasūtīt sev. Protams, bija arī doma par biznesu – lai varētu tērpus izgatavot un izstādīt, vajadzēja ienākumus, tomēr galvenā misija nebija tirgošanās, bet tautas tērpu popularizēšana, pieejamība. Tā pamazām tika šūdināta tērpu kolekcija, līdz izauga tik liela, ka, sadarbojoties ar dažādām vēstniecībām, sāka ceļot pa Eiropu un ASV. Šādā ceļā veikaliņš atrada savus pirmos klientus – ārzemju latviešus, kuri latvisko tvēra kā malku gaisa. Interesi izrādījuši arī vietējie.

Senā klēts joprojām tirgo un šuj dažādu novadu tautas tērpus. Veikalā pieejami gan gatavi, uzreiz nopērkami dažādu novadu tērpi un to aksesuāri, gan ir iespēja pasūtīt – te nav kā klasiskā veikalā, kur pieejami visi izmēri. Pasūtot tērpu, sākot ar brunčiem un beidzot ar galvas rotu, jārēķinās – izgatavošana aizņems laiku. Ierasts, ka cilvēki pirms Jāņiem atskrien un saka: parīt vajag tērpu, taču tā gatavošana var ilgt vismaz pusgadu. Šūšanas ilgums atkarīgs no tērpa sarežģītības – ja tas ir greznais Nīcas krekls, smalki izrakstīts, tad laika vajadzēs vairāk; ja apģērbā smalka roku darba mazāk, tad šūšana ātrāka. Veikalam nav šuvēju ceha, tāpēc jāpielāgojas arī šuvēju iespējām.

Ne vienmēr cilvēks vēlas iegādāties visu tērpu, ir bijuši gadījumi, kad atnāk kliente, kura mantojusi vecmammas brunčus, viņa vēlas tiem piekombinēt novada kreklu. Ir cilvēki, kuri savu tērpu sakombinē pamazām, vienu gadu pasūta villaini, nākamo – brunčus.

Tāpat veikala speciālistes turpina vākt muzejos pieejamo informāciju par dažādos novados nēsātajiem tērpiem, pēta pieejamos paraugus arhīvos un meklē meistarus, kuri varētu šādu tērpu noaust, pašūt, izrakstīt. Tā tiek papildināta veikalā apskatāmā kolekcija.

Atceroties nostāstus par veikala pirmsākumiem, veikalnieces pastāsta par 90.gadu bieda – reketieru – vizītēm. Direktore Inga Jākobsone atceras, ka pirmā veikala adrese bija Krišjāņa Barona ielā, to arī reketieri apciemojuši, bet starp Senās klēts klientiem bijusi kāda tolaik augsta amatpersona, iespējams, ar tās palīdzību jautājums nokārtots, un bode likta mierā.

Tagad veikala dibinātāja no darbiem pagājusi maliņā, veikalā saimnieko Monta Grasmane ar komandu. Tagadējā valdes locekle atminas, ka Maruta visu darīja bez datorzināšanām, visus dokumentus rakstīja ar roku, vienīgais modernais rīks veikalā bija faksa aparāts un telefons. Kad veikalu pārņēma jaunā paaudze, brīnījušies, kā pirmsākumos izdevies visus darbus izdarīt!

Veikala vadība mainījās ap krīzes laiku, kad Senā klēts atradās Latviešu Biedrības namā. Uz šīm veikala telpām nāca tikai zinātāji, no tūristiem – japāņu grupas, jo viņu tūrisma ceļvežos veikals bija atzīmēts kā apskates vieta. Iekosties Vecrīgas telpās veikalam nebija pa spēkam. Bet 2009.gadā, kad krīze jau bija pilnās burās, kritušas īres cenas, un Senā klēts ievācās Vecrīgā, ēkā, kur tagad mitinās arī galvaspilsētas rāte. Jaunajā vietā bija jādomā par piedāvājumu tūristiem, kuru plūsma galvaspilsētā nebija samazinājusies. «Tā mēs ar katru gadu kļuvām stiprāki,» saka Grasmane.

Agrāk bizness vairāk koncentrējās uz individuālajiem pasūtījumiem, tagad līdz ar Vecrīgas veikalu Senā klēts sāka šūt tērpus arī tautas deju kolektīviem, sāka domāt par lietām, kuras interesētu tūristus. Veikalā ārzemnieku tiešām ir daudz, daži nopērk pat veselu tautas tērpu! Reiz kāds mūks no Japānas iegādājies villaini, laimīgs tajā ietinies un aizgājis, viņam patikušas latvisko rakstu zīmes. Spāņu, franču vecmāmiņas savām mazmeitām nopērk bērnu ņieburbrunčus, to krāsu dēļ vai izkūst. Nesen saņemts pasūtījums arī no Vācijas, bet tie ir izņēmumi – vidusmēra tūristi pērk kaut ko maziņu, ko pie tirgoņiem uz ielām neatrast.

Priecē, ka arī vietējie arvien biežāk interesējas par sava tautas tērpa darināšanu, tāpēc Senā klēts saskata biznesam nākotni. Jauna niša ir nesen uz ārzemēm emigrējušie latvieši. Svešumā nākusi apziņa, ka gribas sev blakus kaut ko latvisku. Iespējams, Latvijā dzīvojot, nule dzimteni pametušie par tautas tērpiem nav interesējušies. «Uzskats, ka tautas tērps ir kaut kas «tūdaliņ, tāgadiņ», mainās – cilvēki saprot tā vērtību,» spriež Grasmane.

Protams, joprojām stabils klientu loks ir arī trimdas latvieši. Interese ir jauniešiem, meitenes tautas tērpu izvēlas izlaidumiem. «Agrāk latvietim zārks bija istabas augšā, tagad ir normāli, ka kundze ap 80 atnāk un pati sev saorganizē tērpu,» teic veikala direktore. Senās klēts tērpā pēdējā gaitā pavadīta arī izcilā Margarita Stāraste.

Ne par kādu naudu

Atbraukušas suitu sievas un pukojušās, kāpēc lindrakiem nav baltās maliņas! «Kā mēs zināsim, ka meita ir tikumīga, kārtīga, tīrīga!» Baltā svārku maliņa rāda, kāda ir to valkātāja, bet darināšanā šī nianse nebija pamanīta. Senā klēts joprojām pilda arī sabiedrības izglītošanas funkciju, brauc skolēnu grupas, tūristi un augsti ārvalstu viesi. Reiz, kad Rīgā viesojās Zviedrijas karaliene Silvija, veikalniecēm paziņots: gatavojieties, tūlīt karaliene atnāks! Todien veikalā svinēta direktores dzimšanas diena, bet paspēts mobilizēties, un, gluži kā filmā par Misteru Bīnu, karaliene miera stājā sagaidīta.

«Mums jādomā, lai ir ko redzēt, lai ir kolekcijas, lai ir arī ko nopirkt,» Grasmane stāsta par cilvēku velmi izzināt seno tērpu nēsāšanas tradīciju. Savulaik muzeju fondos redzētie un pārkopētie tērpi nereti veikalā stāv ar uzrakstu «nepārdod». Tās ir lietas, kuras vairs neviens nemāk atdarināt, piemēram, kāds brunču audums, kuru vairs nemāk uzaust tādā rakstā. «Nepārdodam ne par kādu naudu!» saka Jākobsone. Ir cilvēki, kuri ierauga 20 gadus vecu audumu, kura vērtība jau ir pavisam cita, grib pirkt un nesaprot, kāpēc nepārdod – tas taču veikals! Reiz kāds krievu pāris iekārojis vairāk nekā 130 gadu vecu tērpu, kas veikalam dāvināts. Lakats pat kožu saēsts, bet ienākušie gribējuši pirkt. Teikuši: «Sauciet cenu, kādu gribat, maksāsim!» Grasmane smaida – ja šādi skatās, tad «mēs neesam biznesmeņi». Cilvēkiem tiek skaidrots – ja pārdos, tad vairs nebūs parauga, ko citiem parādīt. «Mūsu biznesa ideja ir nedaudz «čok, čok» – tikai lai apmierinātu interesi darīt to, kas patīk,» smejas Grasmane, nopelnītais bieži tiek ieguldīts jaunu kolekciju radīšanā.

Nepārdodamo tērpu klāsts var augt. Sarūk to cilvēku skaits, kuri māk pašūt, uzaust, izšūt tērpus. Senajai klētij nav savas darbnīcas – rokdarbnieces, kuras rada tērpus, mitinās visās Latvijas malās. Starp tām var būt gan grāmatvedes, gan dakteres, kuras savu brīvo laiku aizpilda ar skrupulozo darbu. «Esam šausmās!» atzīst veikala direktore Jākobsone, jo mācību iestādēs šo arodu vairs nemāca. Piemēram, vīriešu mēteļu šuvēja palikusi viena, tos šuj 75 gadus vecā Rutas kundze.

Jākobsone saka – nāk kandidāti, kuri varētu ieņemt Rutas vietu, bet pa vienam atbirst, jo uzreiz nemāk un negrib specifiskajā šūšanas procesā iedziļināties! Tas ir darbs, kur jābūt dzelžainai pacietībai, sapratnei, jāpēta gatavs tērps, kuram piegrieztnes nav pieejamas. Kādam ņieburam ir austiņas, parasta šuvēja nezinās, kā tādas sašūt! Sākumā šīs smalkās ninses ir jāiemācās. Tā ir nopietna biznesa problēma, saka veikalā, jo Senās klēts latiņa ir ļoti augsta. Arī veikals rīkojis meistarklases, lai paskatītos, vai nāks jauni šuvēji, taču, ja nākot ar domu tikai nopelnīt, nevis strādāt ar sirdi, tad haltūra vien sanākot.

Jau ilgāku laiku Senajā klētī domāts par moderno tērpu kolekciju ar etnogrāfiskajiem elementiem, bet tas šķitis par sarežīģītu. Pērn piezvanījusi dizainere, Salona A dibinātāja Asnāte Smeltere, sakot, ka viņa beidz savu darbošanos, izpārdod salonu. Pēc sarunas Senā klēts nolēma ar šo salonu apvienoties, un nu blakus telpās tas darbojas. Pagaidām tie ir divi atsevišķi uzņēmumi, bet Salons A ir paņēmis vienu no Senās klēts uzdevumiem – etnogrāfisko mantojumu mūsdienu cilvēkam pasniegt ar citu pielietojumu. Senā klēts gribētu arī savu darbnīcu, kur vienkopus sēdētu šuvējas, sapņo veikalnieces.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Gandarījums, ka izdodas saglabāt lietas, kuras varam parādīt cilvēkiem Latvijā un pasaulē, un ka ir cilvēki, kuri interesējas par tautisko.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Kļūdāmies ļoti bieži – tāpat kā apģērbu šujot, nākas ārdīt un pārtaisīt. Sapratām, ka nevaram iet atvaļinājumā Jāņu laikā, kad ir liels cilvēku pieplūdums.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Cīnīties! Ja kaut kas neiet, tad mainīt, salikt prātus kopā, izvērtēt, negaidīt brīnumu.

Lauris Grass, nopircis «vecomāti»

Posted on jūnijs 9, 2015 by Ieva Alberte - 1 no 2 miljoniem

Kādā maija dienā Laura tēva brālēns Dāvis iegāja nelielā Āgenskalna antikvariātā un pamanīja gleznu. Rokraksts un attēlā redzamā dāma šķita redzēti. Dāvis izlasīja, ka darba autors ir Tenis Grasis. Radinieks! Un gleznā redzamās dāmas vīrs! Viņš zvanīja Laurim un teica: «Čau, ieraudzīju antikvariātā tavas vecmammas Laumas bildi.» Tā varēja būt, jo Laura vectēvs Tenis bija gleznotājs. Viņa darbi savulaik apritē nonāca bieži, taču mūsdienās tie reti sastopami. It īpaši tādi, par kuru eksistenci dzimtā neviens nezina.

Lauris gribēja mesties uz antikvariātu, taču tas jau bija slēgts. Devās nākamajā rītā un – jā, atpazina savu vecomāti. Laivā sēdošu, ar grāmatu rokās. Antikvariāta saimniece pastāstīja, ka bilde pie viņas nonākusi pēc kāda veca dzīvokļa izvākšanas. Attēlā esot redzama rakstniece Anna Sakse. Lauris pie sevis smaidīja un neatklāja, ka tā ir viņa vecāmāte. Bija nolēmis nokaulēt cenu, jo skaidrs, ka tik nozīmīgu darbu būtu gatavs pirkt par jebkādu summu, arī par sākotnēji nosauktajiem 150 eiro. «Stāstīju, ka man šāda tipa glezna vajadzīga kādam projektam un budžets ir simt eiro. Par tik arī dabūju.»

Vecāmāte Lauma bija acu ārste Stradiņos. Vecaistēvs Tenis – vitrāžists, gleznotājs. Abi inteliģenti un aizņemti cilvēki, ar mazdēlu Lauri daudz nečubinājās. «Viņa bija ļoti mīļa, bet ar savu griezienu pa dzīvi,» Lauris atceras, ka bērnībā patika ciemoties vecvecāku lielajā mājā ar augļu dārzu un darbnīcu. «Tajā bija īpaša smarža. Gleznu kaudzes un visos logos krāsainas vitrāžas.» Vismaz vienu vectēva vitrāžu rīdzinieki noteikti zina – tā redzama Brīvības un Stabu ielas stūra aptiekas logā.

Gleznu nopircis, Lauris to atstutēja mājās uz klavierēm. Uzaicināja ciemos tēvu ar sievu, par savu guvumu neko neteikdams. «Dzeram vīnu, runājam, viņš vienā brīdī skatās pāri telpai un acis nofokusējas. Iebiksta sievai: «Tā ir mana mamma!» It kā starp citu, it kā gadiem glezna tur būtu stāvējusi.» Tādi nu Grasu dzimtas vīrieši esot: emocijās rezervēti, saprototies arī bez vārdiem. Vēlāk gan tētis izprašņājis, kā Lauris ticis pie šā darba, un savās mājās albumā atradis melnbaltu bildi ar identisku skatu. Tikai Laumai kleita nedaudz garāka.

Šo gleznu neviens no dzimtas neatceras, jo tā tapusi, kad vecvecākiem vēl nebija bērnu. Pirms gadiem sešdesmit. «Tā ir skice,» uzskata Lauris, rādot, ka centrālais elements ir labi izstrādāts, bet fons ieskicēts. Lauris ar tēti plāno noputējušo gleznu restaurēt. «Paradoksāli, kādas sakritības piespēlē dzīve. Kurš varētu paredzēt, ka darbs iznirs kādā antikvariātā un es nopirkšu vecomāti, un viņa atgriezīsies mājās?»

Lauris ir studijas Mākonis&Coffee īpašnieks. Pirmajā un otrajā stāvā ir kokteiļbārs un restorāns, trešajā – interjera dizaina birojs. Atgadījums ar gleznu viņam licis vēl vairāk domāt par savu dzimtu ar līvu saknēm. Tā viņam svarīga bijusi allaž, jo «tādējādi es identificējos ar savu izcelsmi».

Veļupes krasta bērni

Posted on jūnijs 9, 2015 by Gunita Nagle - Vēsture

Pagātne nav jāaizmirst! Tas jāsaprot, lai izzinātu sevi, pārliecinājusies Elīna Kalniņa, veidojot virtuālo ekspozīciju Esipats.lv. Tajā mūsdienu bērniem izstāstīts piecu 1941.gada 14.jūnijā uz Sibīriju deportēto bērnu pieredzētais

Sākumā Elīnas Kalniņas meitas Luīze (5 gadi) un Katrīna (8 gadi) nevarēja ierunāt Intas Brokas stāstīto. Vienkārši nespēja mierīgi nolasīt to, ko Inta piedzīvoja piecu gadu vecumā. «Pamodos agri no rīta. Mamma raudāja un turēja rokās mazo māsu. Krēslā sēdēja tētis ar sasietām rokām. Viņam blakus stāvēja divi sveši vīrieši. Mamma teica, ka mūs izliek no mājas. (..) Mums teica, lai ģērbjamies silti. Un tad gājām uz smago mašīnu,» Intas pārdzīvoto pirms 74 gadiem virtuālajā ekspozīcijā Esipats.lv tomēr klausāmies Luīzes izpildījumā. Kad viņa stāsta par zirgu, kurš skrēja līdzi mašīnai, balss tomēr ietrīcas. Intas piedzīvoto Sibīrijā Tjuhtjetā vēlākos gados ierunājusi lielā māsa Katrīna.

Kopā ar Luīzi un Katrīnu deportēto bērnu likteņus Esipats.lv latviešu, krievu un franču valodā izstāstījuši daudzi citi bērni no Drabešu internātpamatskolas, Amatas un Liepas pamatskolas, Laurenču sākumskolas un Rīgas Franču liceja. Viņu vidū ir arī kādas no Krievijas emigrējušas ģimenes divi bērni. Tā ir viņu artava, lai palīdzētu Elīnai izsūtīto pieredzi padarīt saprotamu mūsdienu bērniem. Virtuālās ekspozīcijas varoņi par PSRS nodevējiem tika pasludināti tad, kad vēl bija bērni: Intai Brokai, Andrim Eglītim un Ivaram Kārkliņam bija pieci gadi, Alnim Vanagam – astoņi, Ilgai Hāgemanei – 11. Kopā ar vecākiem, brāļiem un māsām viņi tika aizvesti uz Tjuhtjetu, ko grāmatā Veļupes krastā aprakstījusi Melānija Vanaga. Alnis bija viņas dēls. Bija jāpārdzīvo grūti aptveramas ciešanas: šķiršanās no tēta, ko neviens no viņiem vairs neredzēja, pazemojumi, nepārejoša izsalkuma sajūta, aukstums un netīrība.

Bērni tika uzskatīti par pietiekami lieliem, lai strādātu smagu darbu necilvēcīgos apstākļos. Pārlieku agri nācās paļauties tikai uz sevi, pieņemt smagus lēmumus un rīkoties. Tomēr viņi izdzīvoja un atgriezās Latvijā. Viņi izdarīja varoņdarbu, pārliecināta Elīna Kalniņa. Tāpēc viņu tracina, ja pašvaldību vai valsts amatpersonas 14.jūnija piemiņas pasākumos uzstājas ar pavirši sagatavotām runām, kurās represētajiem un viņu tuviniekiem pamāca, ka visas pārestības jāaizmirst. Bet mūsu vecvecvecāku, vecvecāku un vecāku pārdzīvotais padomju okupācijas gados joprojām dzīvo! Tas ir bailēs runāt pretī autoritātēm, piekāpībā un burkšķēšanā, ka «nav vērts neko darīt, tāpat nekas nemainīsies», vēlmē būt nemanāmiem un klusiem. Lai nolobītu šo totalitārās varas mantojumu, pagātne jāzina un jāsaprot. Tādēļ Elīna veidoja rakstnieces Melānijas Vanagas muzeja virtuālo ekspozīciju Esipats.lv, lai deportēto bērnu stāstītais radītu līdzpārdzīvojumu mūsu bērnos.

Paplašināja muzeju internetā

Elīna nav vēsturniece. Latvijas Universitātē viņa studēja socioloģiju, pēc tam Kultūras akadēmijā maģistrantūrā – mākslas menedžmentu, Francijā, Dižonā, apguva kultūras iestāžu menedžmentu, visbeidzot Viktorijas Universitātē Kanādā tālmācības kursos mācījās par muzeja darbību un praksi. Ar laiku saprata, ka viņu aizrauj vēstures mantojuma interpretācija.

Kad pirms 11 gadiem viņu aicināja strādāt Vidzemes Vēstures un tūrisma centrā Cēsīs, Elīna ar prieku devās turp. Galva bija ideju pilna, kā paplašināt Cēsu pils kompleksa darbību, padarīt to sociāli aktīvāku un atbildīgāku. «Mani piesaista tas, kas glabājas Latvijas muzejos un arhīvos un kā to padarīt mūsdienu cilvēkam interesantu. Svarīgi pagātnes liecības pasniegt tā, lai cilvēks saprastu, kāpēc viņam tas jāzina,» paskaidro Elīna. Kad apjauta, ka, strādājot pašvaldības aģentūrā, būs grūti izrauties ārpus noteiktas darbības rāmjiem, nolēma kļūt par pašnodarbināto – radīt savus projektus, meklēt naudu, pašai arī īstenot. Tā tapa lekciju cikls Kurp.es, kas stāstīja par sieviešu apavu modi Amerikā, Eiropā un Latvijā, Āraišu kopienas karte, kurā atzīmētas visas vietējiem ļaudīm svarīgās vietas, Elīna arī gatavojusi vēsturisko filmu skati Cēsu viduslaiku pilī.

«2012.gada maijā man piezvanīja Amatas novada domes priekšsēdētāja Elita Eglīte,» atceras Elīna. «Teica – novadā ir Melānijas Vanagas muzejs, gribas to attīstīt. Elīna, varbūt vari aizbraukt, paskatīties un kaut ko izdomāt?»

Elīna ieradās muzejā, kas atrodas Amatas pamatskolas divās istabās, tieši tajā brīdī, kad tā vadītāja Ingrīda Lāce nelielai grupai vadīja ekskursiju. Muzejs mazs, daudz eksponātu nav, tādēļ Lāce izmantoja datoru un projektoru, lai apmeklētāji varētu noskatīties interviju gan ar Melāniju Vanagu, gan ļaudīm, kuri bijuši izsūtījumā Tjuhtjetā. Viņa bija mērķtiecīgi mēģinājusi sameklēt Veļupes krasta bērnus, atradusi 18 no viņiem un katru nointervējusi.

Braucot no Amatas, Elīnai radās ideja paplašināt Melānijas Vanagas muzeju vidē, kur, viņasprāt, rakstniece pati būtu mīļuprāt darbojusies – internetā. «Viņa vēlējās, lai Veļupes krastā stāstu zinātu pēc iespējas vairāk cilvēku,» saka Elīna. Viņai bija skaidrs, ka ekspozīcijas mērķauditorija būs bērni, pusaudži un jaunieši. Tie, kuri līdz šim laiduši gar ausīm to, par ko stāsta vectantes vai veconkuļi TV un radio.

«Es Elitai Eglītei piedāvāju virtuālo ekspozīciju par tēmu, pēc kuras daudzi atpazīst Melāniju Vanagu, – deportācijas. Eglīte teica: labi, slēdzam līgumu, strādā! Tā bija liela uzticēšanās, jo, pieļauju iespēju, ka Eglītes kundze nebija redzējusi nevienu muzeja virtuālo ekspozīciju,» ar smaidu atceras Elīna. Viņa ar joni sāka darbu.

Palīdzēja Melānija Vanaga

Esipats.lv ir vienreizēja ekspozīcija – tajā vienkāršā valodā bērnu balsīs izstāstīta viena no dramatiskākajām epizodēm Latvijas vēsturē. Pārdzīvotās šausmas un ciešanas paustas dabas ainavās un Tjuhtjetā izsūtījumā dzīvojušā mākslinieka Ilmāra Blumberga gleznās. Taču pārdzīvojums, ko rada bērnu stāsti par izsūtījumu, atgriešanos Latvijā un tad atkārtotām represijām, ir līdzīgs tam, kāds bija, skatoties lietuviešu filmu Ekskursante par desmit gadus vecas meitenes bēgšanu no Sibīrijas uz dzimteni. Kad bērnu stāsti aizved līdz 50.gadiem un varoņi kļuvuši par pusaudžiem vai pieaugušajiem, viņos ir tik daudz mierīgas pašcieņas un nesalaužama spīta, ka bez skaistiem vārdiem katram kļūst skaidrs – labais uzvar! Ar cilvēcību var sasniegt vairāk nekā ar necilvēcību.

«Man palīdzēja Melānija Vanaga,» saka Elīna. Viņa nekad nav satikusi rakstnieci, kura mirusi jau 1997.gadā, taču izlasījusi viņas grāmatas un zina – Vanagas darbos daba ir spēka avots. Tādēļ Elīna izlēma, ka dabas ainavas ekspozīcijā būs jūtu vēstneši. Nākamais, par ko vajadzēja izšķirties, – kuru bērnu likteņus izstāstīt? 1941.gada 14.jūnijā un 1949.gada 25.martā padomju varas pārstāvji arestēja un izveda uz Sibīriju 57 568 Latvijas iedzīvotājus, kuru vidū bija 14 728 bērni. Katra stāsts ir piemiņas vērts. Elīna nolēma, ka noteikti jābūt Melānijas Vanagas dēla Aļņa atmiņām, kā arī četriem Tjuhtjetā izdzīvojušiem latviešu bērniem, kas pieminēti Veļupes krastā: Intai, kuru kuļamlaukā saspēra zirgs, un rēta sejā palika uz mūžu, Ilgai, kura atmuka uz Latviju un pēc tam devās atpakaļ uz Sibīriju, lai satiktu māti, un diviem Aļņa draugiem – Ivaram un Andrim. Šo cilvēku atmiņas glabājas Ingrīdas Lāces sagatavotajā digitālajā krātuvē.

Elīna lielu darbu ieguldīja, lai Vanagas personīgajā arhīvā, Nacionālās bibliotēkas un piecu dažādu muzeju krājumos, Intas, Ilgas, Andra un Ivara ģimenes albumos atrastu jelkādas fotoliecības. Kad attēlu nebija, viņa meklēja iespējas izmantot attiecīgā laika perioda fotogrāfijas, kurās nav atmiņās minētās vietas vai cilvēki, bet tās rada priekšstatu par notikuma vidi un laiku. Piemēram, stāstu par to, kā Inta padomju saimniecībā slauca govis, ilustrē Tritons Studio veidota animācija, kuras radīšanai izmantota Nacionālā vēstures muzeja krājumos uzieta bilde ar meiteni, kas slauc pienu. Notikumus, kas nav fiksēti fotogrāfijās, piemēram, Aļņa un Andra pēdējo tikšanos ar tētiem Daugavpils preču stacijā ilustrēja Mākslas akadēmijas studente Monta Apsāne. Ekspozīcijas vizualizācijā savas gleznas atļāva izmantot Ilmārs Blumbergs, līdzdarbojās arī filmu producents Bruno Aščuks, arhitekts Zintis Butāns, kurš aizraujas ar fotomākslu, Tritone Studio datormākslinieki, Mākslas akadēmijas studenti Kārlis Caune, Rolands Briedis, Arta Kalniņa. Elīna saka: daudzi, uzzinājuši, kādu ekspozīciju viņa veido, atsaucās un iesaistījās darbā.

Labais uzvar

Elīna bija iecerējusi, ka galvenie ekspozīcijas apmeklētāji būs bērni un jaunieši, tāpēc sameklēja piecus skolotājus un lūdza izdomāt, kā ekspozīciju izmantot mācību stundās. Trīs Iespējamās misijas skolotāji Oskars Kaulēns, Edgars Bajaruns, Bruno Bahs, kā arī Liepas pamatskolas skolotājas Valentīna Voiciša un Laurenču sākumskolas skolotāja Sintija Soboļeva izstrādāja stundu plānu vēstures, ģeogrāfijas, vizuālās mākslas, sociālo zinību un audzināšanas stundām. Plāni jau gatavi, atliek tos tikai lejupielādēt un izmantot. «Esmu stāstījusi par šo ekspozīciju 27 pedagogu auditorijām!» saskaitījusi Elīna, tomēr atzīstas – viņai ir bažas, ka vairums skolotāju neliek lietā šo materiālu. Pārlieku maz dzirdēts un lasīts atsauksmju no pedagogiem. Kopš 2014.gada 14.jūnija, kad ekspozīcija atklāta, tai bijuši 7130 apmeklējumi, no tiem šogad – 4474. Diemžēl statistikā nav redzams, cik ir bērni, cik – viņu vecāki, skolotāji vai citi interesenti.

«Esmu skolās stāstījusi par ekspozīciju, par bērniem, kas tika aizsūtīti prom uz svešu zemi, un mums izveidojušās interesantas sarunas,» stāsta Elīna. «Mudinu bērnus iedomāties, vai viņi varētu kā Ilga, kurus mammu ielika cietumā par kāpostgalvu zādzību, iet un meklēt darbu? Ja meitene to nedarītu, viņu un jaunāko brāli izšķirtu un ieliktu bērnunamā. Ilga aizgāja uz slimnīcu un lūdza, lai pieņem darbā par sanitāri. Viņa dabūja šo darbu! Kāda uzņēmība! Vai tu 14 gadu vecumā spētu strādāt, rūpēties par sevi un brāli? Tā es varu rosināt empātiju, un bērnos tā ir spēcīga. Bērni par deportācijām saka: cik briesmīgi, ļauni, netaisnīgi! Tieši tā, deportācijas vēsta par ļaunumu, bet stāsta arī par labo. Tad mēs runājam arī par to, ka ļaunums ir katrā no mums, bet mēs neļaujam tam uzvarēt, neesam ļauni. Labais, kas ir mūsos, ir cieņa, taisnīgums, iejūtība, atbildība, mīlestība.»

Piedzīvojusi šādas sarunas ar bērniem, Elīna mudina skolotājus kaut reizi pamēģināt Esipats.lv materiālu – tas palīdzētu ne tikai dažādot mācību vielu, bet arī satuvinātu ar bērniem.

Viņa lolo lielas cerības paplašināt ekspozīcijas apmeklētāju loku ārpus Latvijas. Līdz šim 79% tās lietotāji bija no Latvijas, 6% – no ASV, 2% – no Krievijas, pārējie no citām pasaules vietām. Ekspozīcijai ir krievu versija, kas tapusi ar Ārlietu ministrijas atbalstu, kopš 14.jūnija būs arī franču, kuras izveidošanu atbalstījis Valsts kultūrkapitāla fonds (VKKF) un Beļģijas Valonijas reģiona administrācija. Beļģus uz to pamudināja tieši Elīnas ierosinājums izmantot ekspozīciju mācību stundās un darbā ar bērniem, lai stāstītu Austrumeiropas vēsturi 20.gadsimtā. VKKF nolēmis finansēt arī angļu versiju.

Elīna Esipats.lv veidošanu koordinējusi viena un turpina par to gādāt, izraisot klusu apbrīnu un jautājumu, kas uz to pamudina. «Daudz domāju par to, kāpēc vairāmies no pagātnes mantojuma. Arī es sākumā negribēju lasīt Veļupes krastā, jo zināju, par ko būs šajā grāmatā,» atbild Elīna. «Taču, kad izlasīju, pirmā doma bija: cik labi, ka to izdarīju! Jā, lasot raudāju, jo nevar neraudāt. Bet es aizdomājos, kas izsūtījumā notika ar sievietēm un viņu bērniem. Pati esmu mamma, man būtu jāizšķiras, kā rīkoties tādās smagās situācijās. Esmu sapratusi, ka no pagātnes vajag nevis vairīties, bet saprast un pārvarēt. Ja vairies no pagātnes izzināšanas un negribi par to neko zināt, tu negribi zināt pats par sevi. Tagad mums jādzīvo tā, lai nenodotu savu sirdsapziņu.»

Viss kārtībā!

Posted on jūnijs 9, 2015 by Ieva Alberte - Dzīve

Vita Brakovska (35) un Ilze Baumane (37) pametušas stabilus darbus un dara to, kas patīk. Viņas labprāt vēlētos kļūt par mammām

Rītos viņa dzer benzīnu. Tā par Vitas enerģiju saka Kaspars Zālītis, Mozaīkas* valdes loceklis, kad meklēju kādu cilvēku, kurš varētu pastāstīt, kā ir sadzīvot ar homoseksualitāti. Iemesls – Europride 2015, kas nākamajā nedēļā piepildīs Rīgu. Vita piekrīt sarunai, taču par savu otro pusi uzreiz jāvārdu nedod. Jāaprunājas. Saprotams, jo tas ir intīms temats. Izrādās, Ilzei nav iebildumu un neuztrauc, ko par viņu pēc raksta kāds padomās. Svarīgākie cilvēki zinot par viņas orientāciju, nekā slēpjama nav.

Kad Ilze un Vita enerģijas pilnas ierodas uz sarunu, nav šaubu – benzīnu rītos dzer abas. Skaidri redzams – darītājas. Ar iekšām. Ilze un Vita dzen jokus, ir atvērtas un tik interesanti stāsta katra par savu dzīvi, ka kopdzīve paliek teju vai otrajā plānā.

Ilze

Ilze beigusi Rīgas 49.vidusskolu un mūzikas vidusskolā apguvusi vijoles spēli. Viņas tētis bija vijolnieks, mamma spēlē čellu. «Bez mūzikas mūsu dzīve nebija iedomājama. Vakarā koncerts, pēc tā mājās tusiņš,» atceras Ilze. Taču viņa iestājās Banku augstskolas banku speciālistos. «Iegāju augstskolā un teicu – gribu te mācīties,» viņa atceras, ka tobrīd pie sevis domājusi: kaut tikai studiju priekšmetos nebūtu augstākās matemātikas. Un bija. Ilze ir ar pragmatisku prātu, izglītību ieguva un iestājās arī RISEBA, taču nepabeidza. Izkrita no aprites, jo neparedzēti daudz laika aizņēma darbs, mēģinājumi un dziedāšana sieviešu korī Dzintars, kas tobrīd piedalījās mūziklā Mūzikas skaņas.

Trīspadsmit gadus Ilze nostrādāja starptautiskā loģistikas kompānijā, tiešajā pārdošanā. «Līgumā rakstīts, ka nevar nevienu diskriminēt, tāpēc jutos kā zivs ūdenī, tomēr arī neafišējos,» Ilze stāsta, ka darbā neviens nekad par viņas orientāciju nav jautājis.

Darbdiena bija gara un stresaina, dienas norma – sešas tikšanās ar klientiem. Iestājās vāveres ritenis. Lai kaut nedaudz no tā izkāptu, viņa vakaros sāka apmeklēt apdares kursus. Tobrīd tas bija svarīgi, jo bija sācies remonts. «Gribēju saprast procesu. Tik daudzi ņem strādniekus un lamājas, ka ne tā uztaisīts. Trijos mēnešos apguvu apdares darbus un zināju, kā vajag, tādēļ varēju pārliecinoši pajautāt, piemēram, kur hidroizolācija vannasistabā. Strādnieki, protams, «bija uz pauzes».»

Kad Ilze kursus pabeidza, viņa saprata, ka nevēlas stresaino darbu loģistikas uzņēmumā. Turklāt sāpēja mugura. Viņai bija attiecības ar Vitu, un abas kopā remontēja māju. Pērn decembrī Ilze aizgāja no darba ar labu algu, apdrošināšanu un darba auto. Sāka apmeklēt nākamās mācības – mēbeļu galdniecības kursus. Arī tagad turpina pašizglītoties un apgūst projektēšanas un rasēšanas datorprogrammu AutoCAD. «Drīz mansards būs pabeigts, vēlos pati uztaisīt arī mēbeles.»

Vijoles Ilzei ikdienā nepietrūkst. «Es negribētu spēlēt orķestrī vijoli, jo zinu, kas tur jāiegulda. Man gribas citādu rezultātu. Uztaisu remontu un redzu: iepriekš siena bija tāda, tagad – cita.» Mūzika no Ilzes nav aizbēgusi, jo viņa iet uz koncertiem, arī uz tiem, kuros spēlē mamma. Jūt arī līdzi brālim Mārtiņam, kurš Londonā maģistrantūrā studē māksliniecisko vadību ar kompozīcijas novirzienu. Tieši Ilze 15 gadus jaunāko brāli ievirzīja mūzikā.

Vita

Vita ir no Jūrmalas. Absolvējusi Ventspils augstskolu vadības zinībās un RTU ieguvusi maģistra grādu inovācijās. Desmit gadus nostrādājusi publiskajā sektorā: Jūrmalas domē, Sabiedrības integrācijas fondā, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) zināšanu un inovācijas sistēmas departamentā. Tāpat kā Ilzei, arī Vitai nevienā darbavietā neviens nejautāja par orientāciju, lai arī 2005.gadā viņa aktīvi piedalījās Mozaīkas aktivitātēs un bija publiski redzama. «Arī attieksme nemainījās. Es to ļoti novērtēju. Vēlāk, kad vairs [LIAA] nestrādāju, kolēģi atzinās, ka tad, kad uzzinājuši par manu orientāciju, žoklis atkāries. Iespējams, viņi gaidīja, ka pati to pateikšu, taču es tā nemēdzu darīt. Lai nesaka, ka bāžu savu orientāciju acīs.» Vitas stratēģija joprojām ir stāstīt par to tad, ja kāds prasa. Ilze pajoko: «Ja kāds prasīs, kur vīrs, teiksi: pašlaik izgājis.»

Krīzes laikā LIAA bija štatu samazināšana. Vita ar kolēģiem izveidoja biedrību ZINIS – lai veicinātu radošu ekonomiku. Pati sev teica: trīs mēnešus, Vita, pamēģini – ja nesanāks, meklē algotu darbu. Sanāca. Vitas darbs sesto gadu ir iedvesmot citus. Viņa vada darbnīcas jeb, kā pati tās nosaukusi, radošās nedarbnīcas, kur modina cilvēkos praktiskā radošuma garu. Uz nedarbnīcām viņa parasti ierodas ar melnu koferi, kurā ir latviešu radīti produkti. Vitu par savu garīgo krustmāti sauc gan RixWood viedtālruņu koka futrāļu radītāji, gan Zefīra – dizaina betona (no tā var gatavot gan galda virsmas, gan parketu) – ražotāji.

«Pasākumos cilvēkiem dodu tā dēvēto Dieviņa sindromu. Sajūtu un pārliecību: «Wow, es arī radu vērtību!»» Nesen bijusi Brasas cietumā pie ieslodzītajiem, kuri pēc viņas vizītes uzrakstījuši iesniegumu vadībai un lūguši, lai uzaicina Vitu atkal. Doties uz cietumu izdomājusi pati, jo gribējies nomainīt vidi. «Man pašlaik ir pārejas periods, gribas profesionāli pārdzimt.» Vita jau kopš ZINIS pirmsākumiem daudzas konsultācijas sniedz bez maksas. Piemēram, vadītu divu stundu vieslekciju jauniešiem Daugavpilī apmaiņā pret transporta izdevumiem. Lai varētu «uzsaukt» tiem, kuri nevar atļauties, Vita nekautrējas ņemt no tiem, kuri var atļauties par darbnīcām samaksāt.

Abas

Tā diena, kad Ilze un Vita viena otru ieraudzīja, bija 2012.gada 8.jūnijs. Piektdienas vakars. Uz AB dambja, Daugavas malā. Iepriekš redzējušās nebija, tikai sarakstījušās Skype. Pirms tam Ilze bija atradusi Vitu portālā Gay.lv. «Pirmoreiz tajā [portālā] iegāju, lai apskatītu, kas tur notiek. Vita profila bildē bija redzama, vadot semināru. Nodomāju: o, skolotāja!» smejas Ilze. Pie draudzenes meklēšanas viņa bija ķērusies nopietni, jo saprata – nu nevelk uz puišiem. «Urbju nepareizajā virzienā,» Ilze stāsta, ka attiecībās ar vīriešiem garīgi mocījusies. Vēlāk sākusi veidot kontaktus ar «abiniekiem» – tā sauc tos, kuri draudzējas gan ar vīriešiem, gan ar sievietēm. Arī tādās attiecībās nejutās līdz galam labi. «Tad kādu dienu iegāju Gay.lv un sāku urbt pareizajā virzienā,» viņa smejas.

Vita portālā bija reģistrējusies jau senāk. Tobrīd bija brīva no attiecībām. «Pamazām jau nāca virsū melnie. Profesionāli viss sakārtots, bet nav privātās dzīves. Pēdējos gados mieru nelika doma: kas būs, kā būs.» Ar to arī skaidrojams, ka tieši Vita bija tā, kura meta izaicinājumu Ilzei satikties. Tā teikt, nav ko velti tērēt laiku, satiksies un sapratīs – ir vai nav. «Sarakste man patika, bet vajadzēja cilvēku redzēt. Saslēgties ar vērtību sistēmu,» skaidro Vita.

Tātad pirms trim gadiem uz AB dambi, katra no savas Daugavas puses, devās Ilze un Vita. Katra savā auto. Uz randiņu. Ilze bija māsai atteikusi alus dzeršanu Vecrīgā. Un Ilze nav no tiem cilvēkiem, kas netur vārdu, atceļ saplānotas lietas. Tovakar viņa sajuta, ka vajag satikties ar Vitu. «Stāvēju un gaidīju zaļu mazdu, ar to viņa bija solījusies braukt. Skatos – brauc mazda, bet pie stūres principā neviena nav.» Uz to Vita pielec kājās, nostājas miera stājā un saka: «Esmu sēdoša suņa lielumā. Tikpat gara, cik Kailija Minoga un Madonna – 157 centimetri.»

Vita izkāpa no automašīnas un paziņoja, ka Ilze novietojusi auto viņas vietā. Abas pasmējās un iedzēra bezalkoholisko alu. Diezgan ātri bija skaidrs, ka viena otrai der. Vēlāk sekoja kopīga skvoša spēle un, lai pavisam labi pārbaudītu jūtas, ceļojums uz Itāliju. Ar autobusu. Pusotra nedēļa slēgtā vidē tikai nostiprināja sajūtu – ir. «Lielās lietās saprotamies, un tikai kāds sīkums kaitina, kas vairs nav būtiski. Mums ir dziļa mīlestība – ar cieņu, respektu,» saka Vita un slavē Ilzi kā gaišu, atvērtu un optimistisku cilvēku. «Ja man pēc mūsu trim gadiem jāatrod viņas blusas, tad to ir mazāk nekā man.» Vitas «lielā blusa» bija smēķēšana, nācās atmest. Līdz ar to vairojās svars. Šo trīs gadu laikā no labas dzīves pieņēmušās abas. «Bet tik daudz televizoru es savā dzīvē neesmu skatījusies!» smejas Ilze. Tas tāpēc, ka Vita seko līdzi aktualitātēm un skatās visas ziņas, taču sestdienas vakaros abām bijusi tradīcija – seriāls Midsommeras slepkavības.

Kā pateikt mammai

Kad aicinu pastāstīt, kā Ilze un Vita par savu kopdzīvi paziņoja vecākiem, abas kļūst nopietnākas nekā sarunas sākumā. Ilzes tēvs miris, un viņa domā, ka diezcik pozitīvi tādas ziņas viņš neuztvertu. «Mamma piekopj strausa politiku. Zina, kas notiek, brauc skatīties, kā taisām remontu, un pieņem attiecības, bet par to nerunā. Viņa visu akceptē. Un neatļausies pateikt, ka es daru nepareizi. Zina, ka savu dzīvi veidoju pati.» Ilzes brālis uztvēris vispozitīvāk: «O.K., man te Londonā tas skaitās normāli.» Toties pusotru gadu vecākā māsa Silvija komentējusi, ka varot jau visādi stulbumi ienākt galvā, bet ne kaut kas tāds. Uz to Ilze nosūtījusi īsziņu: «Tu esi mana māsa, un tev mani jāatbalsta. Punkts.» Ar to arī «raidījums» bija beidzies. «Katram ir tiesības darīt to, kas patīk,» saka Ilze.

Vitas stāsts ir garāks. 2005.gadā ciemos uz māju Jūrmalā, kur Vita dzīvo ar mammu, atnāca kāds draugs. Gejs. Mamma, kā jau mamma, pie sevis nodomāja – varbūt nākamais znots. Vēlāk ciemojās Vitas toreizējā draudzene.

Kādu dienu mamma ar meitu, sēdēdamas virtuvē, aizrunājās par puisi, kurš bija atnācis. Par attiecībām. Vita neizturēja un izstāstīja patiesību: «Mamm, zini, man patīk meitenes.» Viņa pastāstīja, ka draudzējas ar meiteni, kura nesen bija ciemos. Mamma apraudājās. Domāja, ko viņa darījusi nepareizi, ka tā noticis. «Mūsu dzimtā taču neviena «tāda» nav,» viņa teica, taču meitu nenosodīja. Brīdi vēlāk mamma pateikusi ko vērtīgu: «Lai kā arī būtu, mēs tevi kā ģimene pieņemsim un atbalstīsim.»

Tagad, uz to atskatoties, Vita saka: «Es pieļāvu kļūdu, pasakot mammai tad, kad biju attiecībās. Vajadzēja starpposmā.»

Vitas māsai Ritai, kura ir deviņus gadus vecāka, šķita, ka tāda meiteņu patikšana ir mirkļa vājums. Klasiska sabiedrības reakcija – izvirtība aiz neko darīt. Pagāja pusotrs gads, kamēr viņa pieņēma, ka nekas nemainīsies. Vitas tētis par meitas attiecībām informēts, jo vecāki šķīrušies.

Kopdzīves sākšana nebija vienkārša. Vita dzīvo vienā mājā ar mammu, un ierasts, ka mamma rītos pagatavo brokastis. Ilzi tas izbrīnījis, jo, dzīvodama savā Rīgā dzīvoklī, brokastis gatavoja pati. Vitas mammai arī bijis jāatradinās no tā, ka pa māju var pārvietoties tikpat brīvi kā iepriekš, jo meitenēm bija vajadzīga sava privātā dzīve.

Vēlas bērnu

«Viss ir kārtībā!» Ilze atbild uz jautājumu, kāda ir sabiedrības attieksme pret viņām kā pāri. Tiešām nejūtoties ierobežota. Vita gan dažkārt esot: «Man reizēm gribētos sadoties rokās vai pabučoties.» Arī darbā allaž bijis jāpiedomā, ko sacīt, kad pirmdienas rītā visi dalās iespaidos, kā pavadīta nedēļas nogale. Lai neizspruktu otras puses vārds. Ilze atceras, ka nesen komiska situācija izveidojusies galdnieku kursos, kurus lielākoties apmeklē vīrieši. Pasniedzējs viņai teicis: «Tavam vīram gan laime.» Ar to domādams – re, sieviete mājās remontus veiks! Ilze atbildējusi: «Jā, jā.» Tikai tad, kad sarunas biedrs «spiež pie sienas», abas «izkar karogu» jeb saka patiesību. Piemēram, Vitai kāds pievilcīgs vīrietis pie vīna glāzes reiz sācis sarunas virzīt intīmā gultnē. Klausījusies, līdz apnicis un teikusi: «Klau, man patīk meitenes.» Vīrietim ģīmis izstiepies, un viņš spējis tikai atkārtot: okei, okei. «Tas pierāda, ka mēs esam visur. Ka geji vai lesbietes ir arī tie, par kuriem mūžā neiedomātos.»

Ilze un Vita vēlas ģimeni. «Mēs jau viņam esam devušas vārdu – Bentlijs,» Ilze smejas, ka tas tāpēc, ka mākslīgā apaugļošana ir dārgs prieks un liela investīcija. Par klīniku un anonīmu donoru viņas domā tāpēc, ka reālu cilvēku kā tēvu pagaidām nav atradušas. Vita bija izsūtījusi Mozaīkas biedriem uzsaukumu, ka meklē «labākos gēnus pilsētā». Atrada pazīstamu geju, kurš bija gatavs pasākumam, taču neizdevās.

Ilzei un Vitai atšķiras domas par to, vai bērna tēvam jābūt anonīmam vai zināmam cilvēkam. Vita uzskata, ka bērnam sev apkārt jāredz gan sievišķais, gan vīrišķais. Ilze domā, ka trešais audzinātājs ģimenē, kur ir pāris, būs svešķermenis. «Ja nu man nepatiks viņa raksturs? Atnāks un diktēs, kā audzināt bērnu.» Uz to ir atbilde man. Saku: kāds tēvs, tāds bērns, rakstura īpašības jau nāks līdzi. Un ko darīt, ja kādu dienu skolā bērnam kāds pateiks: «Tu esi nulle, tu nezini savu tēvu.» Vita man piekrīt, tieši tas viņā raisa bažas. Savukārt Ilze uzskata, ka daudzās šķirtās ģimenēs arī patlaban bērni par tēviem neko nezina un nekontaktējas. Te jāpiekrīt, taču visprātīgāk būtu šo tematu atstāt Ilzes un Vitas ziņā. Tā ir viņu ģimene, viņu tiesības.

Uz jautājumu, vai abas piedalīsies eiropraidā, Vita saka: «Es – jā. Ilzei laikam ne.» Viņa atbild: «Ko – nē? Es taisījos iet. Līdz šim nekur neesmu gājusi, jo nelikās, ka man jāiesaistās. Dzīvoju labi, nebija par ko cīnīties.» Tagad ir par ko. Pirmkārt, viendzimuma partnerattiecību atzīšana juridiski, jo, ja kāda no viņām nonāktu slimnīcā, otra varētu arī par to neuzzināt, jo svešiem cilvēkiem sensitīvus datus par veselības stāvokli nesniedz. Otrkārt, ja izdosies kļūt par mammām, vienai būs jākārto aizbildniecība. Treškārt, kā saka Ilze, «nav jau baigi forši, ka esi mazākumā un citāds».

Kad saruna galā, Ilze un Vita dodas mājās, lai izvestu pastaigā suni. Un vēl paškritiski pajoko, ka arī suns un kaķis esot sievišķā dzimuma. Tiešām – ar dzīvi abām, kā teica Ilze, viss kārtībā!

* Mozaīka – lesbiešu, geju, biseksuāļu, transseksuāļu un viņu draugu apvienība

Konservatīvie cauruļvadu licēji

Posted on jūnijs 9, 2015 by anon - Veiksme

Grobiņas SPMK ir viens no vecākajiem Latvijas uzņēmumiem, kas savu darbību sācis vēl padomju laikā un pat saglabājis tālaika nosaukumu. Tagad grobiņnieki modernizējas un met skatienus arī uz Lietuvu, lai nopelnītu kaimiņu ūdensapgādes renovācijas darbos

Mūsdienās, lai atšifrētu saīsinājumu «SPMK», jābūt ļoti erudītam vai arī cienījamā vecumā un ar labu atmiņu. Pat atšifrēta «specializētā pārvietojamā mehanizētā kolonna» daudzos tik un tā viesīs neizpratni. «Bet padomju laikā tādas bija katrā rajonā, kur nodarbojās ar cauruļvadu likšanu, ventilācijas izbūvi un fermu aprīkošanu,» atgādina Grobiņas SPMK īpašnieks un valdes priekšsēdētājs Ilgonis Jēčis. Viņam, tāpat kā daļai uzņēmuma darbinieku, ar šiem četriem burtiem saistīts teju viss darba mūžs.

Atšķirībā no citiem SPMK, kas arī tika privatizēti 90.gadu sākumā, kurzemnieki palikuši uzticīgi savai darbības jomai. Tiesa, uzņēmējdarbības sākumā, kad lielo pasūtījumu skaits strauji saruka, grobiņnieki apguvuši jauna produkta – individuālajām mājām paredzētu kurināmo katlu – ražošanu. Vēlāk tiem pievienojušies arī lielākas jaudas katli daudzdzīvokļu mājām un ūdens boileri, bet pirms gadiem pieciem – siltuma akumulācijas tvertnes jau modernākām apkures sistēmām. «Tomēr kopumā mēs esam diezgan konservatīvi,» saka Ilgonis.

Vēl 1977.gadā neklātienē studējot Rīgas Politehniskā institūta Celtniecības fakultātē, kur apguvis siltuma, gāzes apgādes un ventilācijas iekārtu izbūvi, viņš sācis strādāt par meistaru mehanizētajā kolonnā. «Es neko daudz nezinu par kokmateriāliem vai nekustamajiem īpašumiem, kas savulaik bija ļoti ienesīgs bizness, toties zinu visu par caurulēm. Tāpēc strādājam ar tām, nemēģinot izplūst plašumā vai lauzties citās sfērās.»

Darbinieku ievēlēts

Šo gadu laikā Grobiņas SPMK rekonstruējis un izbūvējis ūdensapgādes saimniecības daudzās pašvaldībās kādreizējos Liepājas, Ventspils un Kuldīgas rajonos.

Daudzviet, kur bijušas problēmas ar ūdensapgādi, pēc iestāšanās ES pavērās iespējas piesaistīt struktūrfondu līdzfinansējumu, kas arī masveidā izmantotas. Gudenieki, Vērgale, Pāvilosta, Bunka ir tikai daži no pagastiem, kur viņi izbūvējuši kilometriem ūdensvada un kanalizācijas tīklu, atdzelžošanas stacijas un notekūdeņu attīrīšanas iekārtas. Tomēr lielākie objekti bijuši Liepājā. Krīzes laikā Liepājas enerģija mainīja visus maģistrālos siltumtīklus, un Grobiņas uzņēmumam tur pietika darba divām vasarām.

Tāpēc Ilgonis Jēčis pieder pie tiem cilvēkiem, kas uzskata – patiesībā krīze ir jaunas iespējas, ko vienīgi jāprot izmantot «Man patīk tā anekdote, kur darbinieki sanāk kopā un nolemj, ka krīzē nepiedalīsies,» viņš smiedamies saka.

Arī par direktoru viņš īstenībā kļuva pirmskrīzes laikā. Tikai nevis nesenās dižķibeles, bet 90.gadu krīzes jeb lielo pārmaiņu laikā. «Esmu viens no tiem direktoriem Latvijā, kuru ievēlēja darba kolektīvs,» atceras Ilgonis. Toreiz Gorbačova perestroikas laikā bija tāda iniciatīva, kas sākās Jelgavas mašīnbūves rūpnīcā, ka priekšniekus vajag vēlēt pašiem strādniekiem, nevis iecelt kompartijas komitejai.

1987.gadā, kad iepriekšējais direktors pārcēlies uz Rīgu un SPMK palicis bez vadības, grobiņnieki lūguši, lai Ilgonis Jēčis atgriežas pie viņiem no cita uzņēmuma – Liepājas laukceltnieka, kur bija devies vadīt santehnikas iecirkni. Savukārt Laukceltnieka vadība gribēja, lai nelielais Grobiņas apakšuzņēmums tiek pievienots lielajai māsai. «Toreiz Laukceltniekā bija vairāk nekā pustūkstotis darbinieku, bet Grobiņā tikai ap sešdesmit,» atceras Ilgonis. Kā jau Atmodas laikā, bijušas vētrainas debates, bet beigu beigās viņš ticis ievēlēts par direktoru un SPMK pievienojies Laukceltniekam. Tiesa, tas saglabājis diezgan lielu patstāvību, un arī pati apvienošanās nebijusi uz ilgu laiku.

«Padomju gados mums darba netrūka – bija lieli valsts pasūtījumi. Kolhozi daudz būvēja arī par savu naudu,» stāsta vadītājs. Tomēr 80.gadu beigās darbu apjoms sācis samazināties. Jo tālāk, jo kļuvis skaidrāks – Laukceltniekam ar savām daudzajām struktūrvienībām jaunajā ekonomiskajā situācijā vairs nav īstas nākotnes. Tāpēc jau deviņdesmito sākumā tika nolemts uzņēmumu sadalīt, ražotnes atļaut privatizēt darbiniekiem, veidojot SIA. «Kas ir SIA, toreiz bija tumša bilde,» turpina Ilgonis – cilvēki ne tikai nav to zinājuši, bet arī nav ticējuši, ka tā var strādāt. Dažos gados piedzīvotas tik ļoti daudzas pārmaiņas, ka neapzināti jau gaidījuši, ka nāks atkal kāds jauns rīkojums un nomainīs iepriekšējo. Problēma bija nopietna, jo Laukceltnieks bija paju sabiedrība, kas sadalīja pajas darbiniekiem, bet vairums nezināja, ko ar tām iesākt.

Veikals izglābj

Pateicoties pajām, arī SIA Grobiņas SPMK, kurā tobrīd strādāja ap 40 cilvēku, sākumā bija vairāki īpašnieki. Tomēr, neticēdami jaundibinātā uzņēmuma nākotnei, ātri vien tās pārdeva. Un daudz netrūka, lai šīs pesimistiskās prognozes tiešām arī piepildītos. «Kolhozi likvidējās, pasūtījumu vairs nebija, un tolaik mums gāja ļoti grūti,» atceras Ilgonis. «Bija brīdis, kad sanācām kopā, lai apspriestu, ko īsti darīsim – naglosim logus ciet vai vēl spurosimies.»

Nolēmuši spuroties un atcerējušies, ka noliktavās no padomju laikiem glabājas dažnedažādi santehnikas piederumi un rezerves daļas. Biroja ēkas pirmajā stāvā sastūmuši kopā vecos galdus, gar sienām salikuši sekcijas plauktu vietā un atvēruši pirmo santehnikas veikalu Liepājas rajonā.

Vēl pēc kāda laika sākuši ražot samērā vienkāršus ar malku kurināmus apkures katlus, kurus izgatavojuši gan pēc pasūtījuma, gan pārdevuši savā veikalā. Pamazām parādījās arī pirmie objekti, kuros vajadzēja ierīkot ventilāciju vai ievilkt ūdensvadu. Diemžēl ne visi no šiem 90.gadu klientiem arī godprātīgi norēķinājās par padarīto. Parādā SPMK tolaik palika gan pašmāju potenciālie sēņu audzētāji, gan dāņu uzņēmēji, kas Liepājā būvējuši akumulatoru rūpnīcu.

Pašlaik Grobiņas SPMK strādā 115 darbinieku. Tehnikas un iekārtu iegādei pēdējo gadu laikā kopumā investēti ap 100 000 eiro. «Mums ir desmit ekskavatoru, pašizgāzēji, hidrodinamiskās iekārtas, vakuuma ekskavators, beztranšeju urbšanas iekārta,» stāsta uzņēmuma vadītājs. Šovasar lielākie objekti būs Skrundā, kur tiek mainītas pazemes komunikācijas. Noslēgts līgums arī ar Liepājas ūdeni par darbu veikšanu ap 800 000 eiro apmērā. Tāpēc Ilgonis domā, ka sezonas laikā darbinieku skaitu, iespējams, nāksies vēl palielināt.

Tiesības strādāt šajos lielajos objektos tiek iegūtas, uzvarot publiskā iepirkuma konkursos. Atšķirībā no tiem, kas asi iebilst pret lētākās cenas principu kā vienu no galvenajiem iepirkuma kritērijiem, Ilgonis Jēčis šajā ziņā nav tik kategorisks: «Ko tad ņems – dārgāko, otro vai trešo lētāko? Kur garantija, ka dārgākais būvēs labāk un izmantos tikai kvalitatīvus materiālus? Nav tādas garantijas. Vienīgi uzreiz skaidrs – tas varēs vairāk nopelnīt.» Tāpēc, viņaprāt, vienīgais risinājums esot precīzi izstrādāti iepirkuma kritēriji, kur norādītas arī pielietojamo materiālu īpašības un ļoti stingra būvuzraudzība. Pēdējos gados atkal iezīmējoties pirmskrīzes tendence, kad atsevišķos konkursos piedalījās pat līdz 30 pretendentu. Būvnieku kļūst vairāk, konkurence lielāka, cenas zemākas. Nereti nepamatoti zemas, un beigās pasūtījuma saņēmējs bankrotē, darbus nepabeidzis.

Paralēli pazemes komunikāciju izbūvei, kas nodrošina lielāko daļu apgrozījuma, Grobiņas SPMK turpina ražot 15-230 kW jaudas apkures katlus, no kuriem neliela daļa realizēta arī Lietuvā. Ir bijuši arī lielākas jaudas katli, kas tagad kalpo dzīvokļu mājās un bērnudārzā. Uzņēmums ražo arī siltā ūdens boilerus un pēdējos piecus gadus – siltuma akumulācijas tvertnes. Katli kļuvuši modernāki un arī tehnoloģiski sarežģītāki. Sadarbībā ar RTU izstrādāti automatizētie katli. Sāka arī granulu katlu ražošana. Tomēr, kā saka Ilgonis, viņi ar modernizāciju pārāk neaizraujoties, jo tas uzreiz sadārdzina izstrādājumu. Bet maksātspējīgie varot nopirkt analogus Viessmann. Tāpēc viņi vairāk orientējoties uz tiem, kas nav tik turīgi.

«Būtu jau labi, ja valsts attīstītos, tiktu būvētas jaunas rūpnīcas, lieli infrastruktūras objekti. Bet iedzīvotāju skaits sarūk, un kopumā attīstāmies lēnāk, nekā gribētos,» sarunas noslēgumā saka Ilgonis Jēčis. Tāpēc jāmeklē citi risinājumi. Piemēram, viņš dzirdējis, ka Lietuva, kas iepriekšējā ES finanšu plānošanas periodā naudu galvenokārt atvēlēja ceļu būvei, šajā septiņgadē vairāk pievērsīšoties ūdensapgādei. «Jāskatās, vai mēs arī nevaram startēt tur publiskajos iepirkumos un konkurēt ar kaimiņu kompānijām. Principā tas nav nekas neiespējams,» uzskata Grobiņas SPMK valdes priekšsēdētājs.