Neatkarības atgūšanas laikā dibinātais uzņēmums Senā klēts izaudzis no patiesas mīlestības pret seno daiļamatniecību un vēlmes saglabāt to nākamajām paaudzēm, bet tagad krāšņie latviešu tautas tērpi apbur arī tūristus Vecrīgā – spāņu un franču vecmāmiņas vai kūst no krāsu košuma
Noskan pie durvīm piekārtais zvaniņš, un telpā ieplūst cilvēku grupa – dzirdama vācu un spāņu valoda. Sanākušie aplūko Senās klēts neierastos tērpus, aptausta villaines, ar kurām apsegti manekena pleci, izpēta rindās sakrātos, rakstainos cimdus, kaut ko atrod sev un dodas uz kasi.
Tautas tērpu centrs Senā klēts darbojas jau gandrīz 25 gadus un nav vienkārši veikals, kur iegādāties brunci vai villaini. Tautas daiļamata meistare, savulaik arī Rīgas Lietišķās mākslas koledžas rokdarbu nodaļas vadītāja un pasniedzēja Maruta Grasmane kopā ar dēlu Ansi uzņēmumu dibināja, domājot par tautas tērpu nozīmīgumu, vērtību, kura jārāda cilvēkiem. Tas dibināts nestabilajā 1991.gadā, dibinātājas vedekla, valdes locekle Monta Grasmane stāsta, ka, dodoties uz Uzņēmumu reģistru, satiktie paziņas sacījuši: «Ko jūs, trakie, šinīs dienās!» Cilvēkos nebija pārliecības, ka brīvā Latvija būs – cerībām jaucās klāt bažas, ka svešā vara var nākt atpakaļ, bet idejas autore nebaidījās un uzņēmumu nodibināja. Dibinātājas vedekla saka – konkurentu salonam plašā tērpu klāsta ziņā joprojām nav.
Krīze atver durvis
Kā laikā, kad cilvēki kāroja modīgās džinsu bikses, varēja rasties ideja par tautas tērpu biznesu? Būdama pasniedzēja «lietišķajos», ar pieredzi izšūšanā, Maruta Grasmane saprata šī aroda nozīmīgumu, stāsta viņas vedekla.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.