Režisors Viesturs Meikšāns (35) intervijā atklāj, kāpēc viņa iestudētajā Verdi operā Makbets no Birnamas meža izaug Ņujorka
Iepriekšējais Šekspīra iestudējums Ričards III, ko skatītājiem pirms diviem gadiem Dailes teātrī piedāvāja režisors Viesturs Meikšāns, izraisīja asu kritiku, jo tika uztverts kā mākslinieciski vājš mēģinājums iztirzāt demokrātijas ēnas pusi.
Kāda cita epizode tajā pašā sezonā: Meikšāna iestudējums Mihails un Mihails spēlē šahu ar komponista Kristapa Pētersona mūziku operā saņēma kritiķu ovācijas kā intelektuāli izsmalcināts darbs.
Pagājušajā nedēļā uz operas skatuves Meikšāna režijā sastapās Šekspīra ideju pasaule un operas žanriskā valoda – 19. gadsimta novatora Verdi mūzikā un renesanses ģēnija Šekspīra traģēdijā balstītais Makbets. Intervijā režisors stāsta, ko skatītāji pēc pirmizrādes nav sapratuši un kādu lomu sabiedrības dzīvē aizvien spēlē Makbets, pat pēc piecsimt gadiem.
Šekspīra lugā lēdija Makbeta saka: «Jau rīts ar nakti sacīkstas pēc varas.» Tātad viņa pat par dabas procesiem mēģina domāt kā tādiem, kas saistīti ar alkšanu pēc varas – šī viena rinda kaut ko būtisku stāsta par lēdiju Makbetu. Kas tevi visvairāk uztrauc un interesē saistībā ar varas jautājumu?
Tīri politiskā izpratnē mana izrāde nav par to. Galvenā cīņa notiek cilvēka apziņā, tā ir cīņa starp ambīcijām un vēlmi dzīvot mierā. Makbets dzīvo uz naža asmens. Tā ir viņa traģēdija: cilvēkā ar morāli notiek šāds konflikts. Šekspīrs to sakāpina līdz baltkvēlei, viņš izmanto cilvēku kā eksperimentālo trusīti. Moka, moka, moka un beigās viņa morāli iznīcina līdz pēdējam.
Tu minēji varas cīņu starp nakti un rītu. Šekspīra luga ir bagātīgs poētisks teksts, ļoti baudāms tieši orģinālvalodā. Es teiktu, Makbets ir par anomālo. Pretdabisko. Dabas procesus šajā lugā Šekspīrs ir apgriezis kājām gaisā: kalpi ir redzējuši, ka zirgi ēd zirgus, putni uzvedas dīvaini, ir diena – saule it kā spīd, bet tumšs. Tas ir Šekspīra poētiskais spēks – mīklas, ko režisori mēģina atminēt. Viņš ir bezgalīgs tajā, cik daudz pieeju viņa tekstam var būt.
Vai ļauno uzskati par piederīgu pretdabiskā zonai?
Jā, manuprāt, Šekspīrs to arī dara – viņš parāda ļaunumu kā harmonijas otru pusi. Ļaunumu, kas rodas no sevis provocēšanas. Krīzes situācijās notiek iejaukšanās mūsu harmoniskajā dvēseles struktūrā un ļaunums tajā sāk dzīvot. Dzīves situācijām kā tādām, manuprāt, nav laba un ļauna dimensijas. Ja mēs spētu neitrāli skatīties… Bet mēs uzreiz vērtējam, piekarinām birku, lai gan varētu kā budisti vienkārši vērot.
Saisībā ar Makbetu atcerējos Dostojevska sacīto – kā Dievs var pieļaut, ka mazi bērni vispār raud. Bet viņi var raudāt – ja mēs to neuztveram kā ļaunuma sekas! Tas, ka kāds dara kādam pāri, ir tikai mūsu uztvere. Tas nenozīmē, ka pareizi būtu nereaģēt uz notiekošo. Mums jārūpējas citam par citu, jādzīvo pilnvērtīga emocionālā dzīve. Taču jāapzinās, ka piekārtās birkas «labs», «ļauns» ir tikai attieksme, ko izraisa mūsu cilvēciskā daba. Nav absolūtā ļaunuma, ļaunuma paša par sevi. Ja mēs šo domu gājienu turpinātu, droši vien nonāktu pie tā, ka ir tikai mīlestība. Viss, ko mēs saucam par sliktu, par ko pārdzīvojam, ir vienkārši bērnu spēles. Tikai mūsu duālajā realitātē tās eksistē. Paskatīties uz to kā nesvarīgiem sīkumiem ir apskaidrība.
Kas ir svarīgi?
Tas, ko mēs vēl nezinām, droši vien.
Tavā izrādē parādās, cik vienkārši cilvēkam ir pārkāpt galējas robežas – Makbets kļūst par slepkavu, it kā tas būtu tikai vēl viens veids, kā piepildīt dzīvi. Viņu ierauj ļaunuma stihiskais spēks. Vai iestudējot domāji par ļaunuma potenciālu ne tikai Makbetā, bet katrā cilvēkā?
Kad redzam citus tādā stāvoklī, ko varētu nosaukt par kraujas malu, mēs jau nezinām, kas viņus līdz tai atdzinis. Bet mirklī spējam identificēties. Makbetam manā izrādē vajag dabūt no skatītāja šo identificēšanās stāvokli. Un tad jau katram būs savas atklāsmes. Es domāju, ka Šekspīrs mums iedevis tikai fabulu. Pats stāsts – kārot pēc karaļa kroņa -, vai tas vispār ir svarīgs mūsdienu cilvēkam? Svarīgs ir psiholoģiskais stāvoklis, ar kuru varam saslēgties. Makbets savā galējā izpausmē nav nospēlējama īpašība. Ar viņu notiek vājprāts. Viņš atrodas maģiskā [prāta dzīļu] zonā, kur pastāv raganas, hekates, arieli un velns viņu zina kas.
Kāpēc šodienas Latvijā būtu jāatceras Makbeta stāsts?
Tāpēc, ka cilvēks Makbetā dzīvo izteikti sengrieķu traģēdijas formā. Tiek nomocīts galēji. Traģēdijas kā žanra īpašība ir tas, ka skatītāji var it kā sevi pārdomāt un pārdzīvot uz skatuves.
Es ļoti negribu savu Makbetu nonivelēt uz sociālpolitiskiem jautājumiem. Protams, tur var atrast bēgļu tēmu, bet tā nav primārā.
Saki, ka negribi nonivelēt, bet izrādes scenogrāfijā Birnamas mežs vienā brīdī pārtop Ņujorkas debesskrāpjos.
Jā, bet tie Ņujorkas debesskrāpji arī ir mežs! Maģiskā pasaule, kur viss var pārvērsties par visu. Fantasmagoriskā vide.
Kāpēc izmantoji Ņujorkas torņus, nevis, piemēram, Maskavas Kremļa torņus?
Kaut kāds zemapziņas slānis dod asociācijas tieši ar šiem Ņujorkas torņiem. Ar Rietumu kultūras cilvēka ideāliem, civilizācijas templi. Makbeta fabula jau arī ir tāda, ka viņš no «maza dzīvoklīša» tiecas pēc lieliem sapņiem. Tas tāds Rietumu cilvēka iztēles ceļojums.
Kā uzzināju pēc pirmizrādes, daudzi skatītāji nesaprata ne tikai to, kāpēc izrādē ir tās [Ņujorkas] mājas, bet vispār tāda estētika – jocīgas parūkas, ķēmīgi cilvēki, kustības. Manuprāt, 20. gadsimta kultūras vēsture ir viena vienīga žanru meklēšana, visādu dīvainību iestatīšana, nekonvencionāla domāšana kā pašmērķis. Mūsu gadījumā nelielā sirreālisma deva ļoti piestāv Makbeta materiālam. Man liekas, ka izrādes stilam nevajadzētu būt lielai problēmai mūsdienu skatītājiem. Cilvēki nez kāpēc domā, ka režisors vienmēr nāk ar sagatavotu kodu un skatītāja uzdevums ir minēt: «Ko nozīmē zāles pļāvējs izrādē?»
Ko tas nozīmē?
Es labāk pateikšu, ko tas nozīmē Makbeta scenogrāfam Reinim Suhanovam, kurš spēcīgi aizstāvēja šo zāles pļāvēja ideju un neļāva man to aiztikt. (Visu izrādes laiku uz skatuves mauriņā atrodas zāles pļāvējs, kas netiek izmantots – red.) Reinim zāles pļāvējs, kuru neviens neizmanto, norāda uz pamestu parka zonu. Tas nozīmē, ka visi tēli, kas izrādē darbojas, arī ir savā ziņā pamesti, viņi nav cilvēciskā, dzīvā stāvoklī.
Bet demokrātiju tu izrādē šoreiz nekritizē?
Nē, kaut gan demokrātija mūsu acu priekšā brūk, ņemot vērā Eiropas nespēju tikt galā ar bēgļu jautājumu, robežu aizvēršanu. Taču tiešā veidā es ar Makbetu neko nekritizēju. Nav nekādas dogmatikas. Vienkārši jāļaujas izrādes sirreālismam.
Kā tu lasi Šekspīru?
Es mācījos Rīgas 50. vidusskolā ar angļu novirzienu. Man bija atsevišķs mācību priekšmets – angļu literatūra. Šekspīrs bija ļoti svarīgs, mācījāmies no galvas viņa laika angļu valodā. Šekspīra orģinālvalodas burvību atklāju, tieši strādājot ar Makbetu. Pat ne ar Ričardu III [Dailes teātrī pirms diviem gadiem]. Internetā atrodams gan lugas oriģināls, gan pārcēlums mūsdienu angļu valodā – ja oriģinālā kaut ko palaid garām, mūsdienu teksts tevi uzvedina, un poētiskos salīdzinājumus labi sajūti. Kad sajūti to veco valodu… Tā ir tik bagāta! Nozīmēm piesātināta, blīva, bet savā ziņā arī naivāka.
Ko tev pašam kā cilvēkam dod pasaules klasikas iestudēšana?
Ietekmju redzēšanu pasaules kultūrā. Kad pēti Šekspīra darbus, atrodi romiešu ietekmi, grieķu drāmas ietekmi. Jūti Rietumu kultūras attīstību, iedziļinies 16. gadsimta notikumos. Būtībā Šekspīra darbos galvenajā lomā ir cilvēka doma. Makbeta traģēdija sākas no vienas domas: «Es varētu būt [karalis]!» Tālāk tas «būt» tiek attīstīts par «būt vai nebūt». Ar «būt vai nebūt» sarakstītas labākās Šekspīra lugas, tas ir paņēmiens, kā viņš veido stāstu. Kā zināms, Makbets ir otrā sērija Hamletam, abās lugās ir spēcīga mistiskās pasaules klātbūtne. Vienīgi Makbets daudz agrāk uzdod sev jautājumu – būt vai nebūt?
Vispār Makbets Šekspīram bija pasūtījuma darbs. Karalis, kas tajā laikā valdīja Anglijā, bija eksperts raganu jautājumos, sarakstījis par tām pat trīs grāmatas. Ļoti interesantas: ko raganas dara, kā izskatās. Tajā laikā uz ielas pēc pazīmēm ķēra un veda uz sārtu. Tik vienkārši… Lai izpatiktu karalim, Šekspīrs lugā ieviesa raganas.
Tavā izrādē raganu motīvu nospēlē vīrieši.
Viņi iemieso tumšo pasauli. Caur vīriešu dejotājiem es risinu arī lēdijas Makbetas vājprāta jautājumu. Man galvā saslēdzās tāda kombinācija: kaut kādā ziņā lēdijā Makbetā ir vīrišķā enerģija. Viņa it kā nedzird savu mūziku, viņa ir spoks, nevis cilvēks – eksistē tikai tik, cik atstaro gaismu no kāda cita. Tāpēc viņai tik svarīgi Makbetu pacelt valdnieka augstumos, jo tad gaisma pašai būs lielāka un viņa jutīsies varenāka. Lēdija Makbeta nav pašpietiekams cilvēks un nav pašpietiekams personāžs uz skatuves. Tāpēc viņa savus mērķus mēģina sasniegt caur vīrieti kā instrumentu.
Kurā žanrā strādāt ir sarežģītāk – dramatiskā teātra vai operas?
Teātra. Man pašlaik ir iekšēji uzdevumi saistībā ar teātri, kas jāsaprot, jāiemācās. Piemēram, intuitīvāk izturēties pret dramaturģisko materiālu, ko izvēlos. Netaisīt tik racionālu atlasi, ejot cauri simt grāmatām. Vairāk ļauties plūdumam.
Gribas visu taisīt vēl svaigāk, vēl savādāk. Teātrī varbūt par daudz aizraujos ar paškritiku. Operā tādā ziņā man vieglāk – varu pastrādāt, «soli atkāpjoties» un mazāk piņķerējoties sīkumos.
Dramaturģija operā ne vienmēr ir jaudīga. Operas var būt ļoti statiskas – dominē mūzika un neviens pat nepakustas. Tad nu mēģini izdomāt, kā tam jāizskatās! Man paveicies, jo Makbets ir notikumiem bagāta opera. Ja būtu jāiestudē kāds no Vāgnera lielajiem, lēnajiem pasteļiem, būtu sarežģītāk.
Kādā mērā iestudējot tevi «veda» Verdi mūzika?
Verdi ir bijis radikāls sava laika kontekstā, mēģināja atkāpties no romantisma tradīcijas. Jāņem vērā, ka operas Makbets žanrs ir misterioso. Viņa priekšgājēji bija Mocarts, Meierbērs, Vēbers. Spoku pasaules triepieni mūzikā pirms Verdi bijuši arī citiem komponistiem. Taču kritika netaupīja Verdi pēc Makbeta pirmizrādes. Rakstīja, ka dienvidniekam labāk ar misterioso neaizrauties, šis žanrs vairāk piestāv ziemeļnieciskajam askētismam. Nevis itāļu spilgtajai, dzīvajai mūzikai, kur visu laiku kūsā vitalitāte. Arī no skatuves mehānikas viedokļa Verdi tajā laikā bija baigais revolucionārs. Mums gan liekas – liels klasiķis. Tā jau arī ir.
Ieminējies, ka tavā iestudējumā var saskatīt arī bēgļu tēmu. Kā raugies uz notiekošo?
Miljoniem bēgļu tiek uzklāts galds, un viņi tiek aicināti kā zvaigznes pie tā. Tur nekas cits nevar notikt kā – aizbrauc jumts. Atceros kādu notikumu pirms 20 gadiem, kad vēl biju skolnieks: Rīgas centrā uz 1. septembri bērniem tika uzcepta milzīga kūka, galdu klāja Doma laukumā. Konditores bija cepušas dienām ilgi. Kas pēkšņi notika? Viens puika paņēma gabaliņu kūkas un svieda. Sākās masu histērija. Kāpa uz kūkas, mētājās, viss sirsnīgais konditoru darbs sabruka. «Mums par velti kaut ko dod, un mēs bradājam!»
Tas, kas notiek Eiropā pašlaik, ir kūka, kas izprovocējusi anarhiju. Nevajadzēja to kūku cept – aiz savas sirsnības, savas mīļās eiropeiskās demokrātijas.
Tomēr karš ir reāls un cilvēku ciešanas arī reālas. Ko darīt?
Tā kūka ir jāaizvāc. Jārīkojas racionāli. Soli pa solim, sākot ar spēles noteikumu izskaidrošanu – kas jādara, lai tev būtu darbs un iztika, ko nedrīkst darīt, lai nenokļūtu cietumā, un tā tālāk. Turklāt noteikumiem jābūt nepārprotami skaidriem. «Mēs nevienu nepieņemsim!» saka latvieši, bet tā arī nevar. Paši esam bijuši bēgļi kara laikā. Cilvēkiem ir jāpalīdz, bet saprātīgā veidā. Man liekas, ka demokrātijas sliktākā izpausme ir tas slimīgais mīļums.
Kā tu raugies uz iespējām iestudēt citos Eiropas teātros?
Visas iespējas ir manās rokās. Ja manas izrādes būs jaudīgas, viss sekos. Pasaules teātros saprot, kas ir laba māksla un kas nav. Nav tā: «Es ļoti cenšos, bet mani nenovērtē.» Esmu pašā ceļa sākumā. Mans mērķis ir labi iemācīties profesiju.
Latvijā ir izcili mākslinieki, ar kuriem kopā strādāt operā un teātrī. Te ir, ko smelt un smelt. Tas, ka man ir iespēja strādāt Latvijā, ir ļoti labi.
Kas būs nākamais darbs?
Valmieras teātrī būs satīriska komēdija Raspļujeva sapņi. Šis gads man paiet 19. gadsimta autoru zīmē. Galvenajā lomā – Mārtiņš Meiers.
Mans žanrs ir traģikomiskais. Ļoti patīk arī Zigmara Liepiņa ideja – iestudēt operu Monty Python stilā. Esmu angļu melnā humora liels cienītājs. Lieldienās braukšu uz Vestendu skatīties mūziklu The Book of Mormon, ko sarakstījuši Monty Python radītāji.
Tu dzīvo Valmierā, esi tur nopircis dzīvokli. Prom no metropoles – kas tevi šajā pilsētā saista, un kas tajā ir labs?
Latvijas ģeopolitika: attīstīt deviņas lielās pilsētas, veidot kā kultūras un sporta centrus man liekas ļoti laba. Valmiera ir piemērota pilsēta ģimenes dzīvei. Nu, labi – veģetārā restorāna Raw Garden tur nav.
Jūtu tendenci, ka jauni cilvēki brauc dzīvot uz Latvijas pilsētām. Cēsis vispār veidojas par brīvdomātāju mākslinieku vietu. Daudz jauno intelektuāļu pārceļas dzīvot tur. Dzimstība aug, arī Valmierā tā pagājušogad bija ar plusa zīmi. Pat pieklājīgu – plus simts! Un teātris! Teātris tur ir.
Kas tev visvairāk rūp Latvijā?
Latvija lēnām aug un cīnās ar savu postpadomju mantojumu. Ir vecie smagsvari un jaunie progresīvie. Starp šīm grupām noris cīņa. To mēs redzam visur! Piemēram, Liepājas metalurgs ir vecajos laikos aizkavējies gariņš, kam jādodas prom no šīs pasaules. Liepāja ir pelnījusi progresīvus uzņēmumus. Vajadzētu tādu Liepājas metalurgu atdot rietumnieciski domājošajam uzņēmējam Udim Pīlēnam, viņš visu izdarīs!
Šie postpadomju gariņi kavē Latvijas attīstību, jo baidās pazust, bet tas neizbēgami notiks. Arī valdībā redzam līdzīgus procesus. Mans favorīts starp ministriem pēdējos gados bija Daniels Pavļuts – domāšanas veidā, pieejā. Tādam jābūt Ministru prezidentam! Dana Reizniece- Ozola un Dace Melbārde parāda, ka arī ZZS un NA mainās. Lēnām, bet neatgriezeniski. Melbārde ir labākā kultūras ministre, kāda Latvijā bijusi, kaut nāk no diezgan stagnējošas partijas.
Arī globālais konteksts mums palīdz: Krievijas ekonomiskā blokāde liek mazāk griezties uz to pusi, bet vairāk uz Rietumeiropu. Ļoti labi! Tas palīdz ātrāk attīstīties. Domāju, ka tuvākajā desmitgadē Eiropā izveidosies mazākas formācijas par milzīgo Eiropas Savienību, un Latvija būs ziemeļvalstu lokā. Tas būtu virziens, kurā man ļoti gribētos, lai mūsu valsts attīstās.
CV
Dzimis 1980. gadā Rīgā
2007 – Kultūras akadēmijā ieguvis maģistra grādu teātra zinātnē
Iestudējis izrādes visos Latvijas teātros, izņemot Leļļu teātri
2009 – Spēlmaņu nakts labākais jaunais teātra mākslinieks par Bergmana iestudējumu Marionetes
2010 – Spēlmaņu nakts labākais režisors par izrādi Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās
Dienas balva kultūrā par izrādi Zelta zirgs, Dienas balva kultūrā par operas iestudējumu Mihails un Mihails spēlē šahu
2015 – Lielā mūzikas balva par izrādi Mihails un Mihails spēlē šahu