Žurnāla rubrika: Cilvēki

24 plastmasai veltīti gadi

Posted on aprīlis 27, 2016 by anon - Veiksme

Kopš savas dibināšanas uzņēmums Rumba-V izgatavojis tūkstošiem ikdienā nepieciešamu plastmasas izstrādājumu un to presformas visdažādākajām dzīves jomām – sākot ar kosmētiku un beidzot ar celtniecību un pat morgiem

Aprīlī uzņēmums Rumba-V nosvinēja savu 24 gadu jubileju, tātad kompānija ir viena no pirmajām, kas radītas drīz pēc valsts neatkarības atgūšanas. Uzņēmums spējis gandrīz ceturtdaļgadsimtu noturēties biznesā, nemainot nedz savu darbības profilu, nedz nosaukumu, nedz pat īsti atrašanās vietu. To dibināja trīs Rīgas Politehniskā institūta Aparātu būves un automatizācijas fakultātes absolventi, kas 1990. gadā bija sākuši strādāt Vissavienības vadošajā specializētajā konstruktoru birojā Rīgas pievārtē – Valdlaučos.

Tagad no viņiem uzņēmumā palikuši divi – valdes loceklis Aldis Tikiņš un valdes priekšsēdētājs Vitālijs Japiņš, kurš, to laiku atceroties, saka: «Mēs bijām jauni, nesen pabeiguši augstskolu, un mums bija tik daudz entuziasma, tik daudz enerģijas, ka varēja kalnus gāzt. Pieredzes gan, protams, reizēm pietrūka, tāpēc daudz kas gāja uz urrā. Bet galvenais – bija milzīga vēlme strādāt.»

Par spīti importam

Pašlaik uzņēmumā Valdlaučos, kas nu atrodas Ķekava novadā, strādā 36 darbinieki, un pagājušajā gadā tā apgrozījums bija gandrīz miljons eiro. Lai gan Vitālijs Japiņš neslēpj, ka apgrozījuma ziņā bijuši arī labāki laiki. Tagad viņi tikai palēnām tuvojoties pirmskrīzes līmenim.

«Mūsu nozarē šī krīze ir stipri ieilgusi un varbūt tā īsti vēl nemaz nav beigusies,» saka valdes priekšsēdētājs. Tas neesot tik daudz atkarīgs no pašiem, cik no situācijas Eiropā un citos globālajos tirgos. Kopš tūkstošgades mijas, kad eksporta īpatsvars bijis ap 40%, mainījusies arī Latvijas vieta un loma gan Eiropā, gan šajos globālajos tirgos. Tāpēc tagad eksportam ražo labi ja 10% no kopējās produkcijas.

«Mēs pamatā strādājam ar pasūtījumiem, bet pasūtītāji skatās, kur tos izdevīgāk izvietot – pie mums vai, piemēram, Ķīnā. Lai gan izskatās, ka arī Ķīna pašlaik ir noiets etaps,» skaidro Vitālijs.

No pieciem uzņēmumiem, kas savulaik tika nodibināti uz bijušā konstruktoru biroja bāzes, palikuši vairs tikai divi – Rumba-V un izstāžu komplekss Rāmava. Vēl 90. gadu sākumā šajā teritorijā, kas aizņēma lielu daļu no Valdlaučiem, strādājuši vismaz 600 cilvēku. Tie projektējuši, izgatavojuši prototipus un pārbaudījuši liellopu fermām paredzētās iekārtas. 70. gados konstruktoriem uzcelta septiņstāvu ēka, kur tagad centrālo biroju iekārtojusi SEB banka. Bijis arī pašiem savs instrumentālais un eksperimentālais cehs, garāžas, tērauda rūdīšanas iecirknis, kā arī ražotne. «Ņemot vērā patēriņa preču deficītu, Brežņeva laikā tādas ražotnes izveidoja visos specializētajos uzņēmumos,» Vitāliju papildina viņa kolēģis Aldis Tikiņš.

Tieši šajā ražotnē, kur izgatavoja presformas piltuvju, veļas knaģu, spainīšu un bļodiņu ražošanai, ieguvis aparātu būves tehnologa specialitāti, 1990. gadā par meistaru sāka strādāt Japiņš. Lai gan presformas sūtītas attiecīgiem uzņēmumiem Krievijā, arī pašiem bijušas trīs plastmasas liešanas mašīnas, ar kurām tās pārbaudīt.

Tā viņi strādājuši līdz brīdim, kad Latvija atguva neatkarību. Pasūtījumi no Maskavas vairs nepienāca, un simtiem cilvēku, kas nodarbojās ar specifisku iekārtu konstruēšanu un izstrādi fermām no Baltijas līdz Tālajiem Austrumiem, palika bez darba. «No lauksaimniecības ministrijas ieradās vesela delegācija, sasauca mūs konstruktoru ēkas lielajā zālē un teica – ņemiet telpas ar visām iekārtām nomā un meklējiet paši sev darbu,» atceras Vitālijs.

Kopā ar Aldi, kurš pirms tam strādājis par konstruktoru, un vēl vienu bijušo kursa biedru, viņi nodibinājuši savu uzņēmumu un noslēguši ar bijušā biroja vadību nomas līgumu. Darbinieki palikuši iepriekšējie, kādi divdesmit cilvēki, vienīgi nu viņi strādājuši sev un paši arī meklējuši pasūtījumus.

Tas bija kooperatīvu beigu laiks, atceras Vitālijs. Pieprasījums pēc dažādām patēriņa precēm joprojām liels, tāpēc sākumā pasūtījumu nav trūcis. Tomēr diezin vai šie vietējie pasūtījumi bija galvenais, kas noteica uzņēmuma nākotni. Drīzāk Rumba-V atšķirībā no daudziem citiem tamlīdzīgiem, uz padomju ražotņu bāzes steigā dibinātiem uzņēmumiem izdzīvoja tāpēc, ka jau kopš pirmsākumiem orientējās uz Rietumeiropu, nevis vietējo vai Krievijas tirgu. Laikā, kad Latvija jo plaši atvēra durvis importam un simtiem šādu pašmājas uzņēmumu, nespēdami konkurēt ar aizrobežu precēm, pagaisa nebūtībā, Rumba-V īpašnieki pievērsās eksportam.

Kā mazs uzņēmums ar padomju laika iestrādēm, dažām iekārtām, kas ražoja samērā vienkāršus produktus, atrada sev partnerus ārzemēs?

Uz šo jautājumu pēc vairāk nekā 20 gadiem Vitālijs tā īsti nemaz nespēj atbildēt. Tikai atceras, ka pirmā bijusi liela zviedru kompānija, kas atvērusi pārstāvniecību Rīgā. Tajā strādājis kāds Vitālija paziņa, kas piedāvājis sadarboties. Un viņi sākuši ražot presformas specifiskām plastmasas detaļām, kas bija paredzētas dažādām elektroiekārtām. Pēc tam lējuši plastmasas lūkas ventilācijas šahtām, kas tika tirgotas ASV, un izgatavojuši dažādas presformas, to skaitā arī lampu kupoliem un stādaudzēšanas podiņiem, ko pasūtījis dāņu uzņēmējs.

Kad lēto laiks beidzies

«Mēs viņiem toreiz bijām interesanti kā salīdzinoši lēts darbaspēks,» tagad atzīst Vitālijs. Pamatīgi nopelnījuši starpnieki, kas Latvijā saražoto pārdeva tālāk ASV, Dānijā. Tomēr savs labums nenoliedzami ticis arī uzņēmumam, kas, attīstot ražošanu, spējis piesaistīt arvien jaunus pasūtītājus. Kāda dāņu kompānija gadus desmit Valdlaučos pasūtījusi dažādu biezumu plastmasas līmeņošanas plāksnītes, kuras liek zem betona plāksnēm uz ceļiem un celiņiem. Ilgstoši viņi sadarbojušies arī ar kādam latvietim piederošu britu kompāniju, kas izgatavojusi saldētavas morgiem, bet tām nepieciešamās plastmasas detaļas pasūtījusi Latvijā.

Pateicoties šiem un citiem pasūtījumiem, 90. gadu beigās viņi jau varējuši sākt nomainīt vecās padomju laika iekārtas un iegādāties jaunas plastmasas liešanas mašīnas. Pieaudzis arī darbinieku skaits, bet 2003. gadā uzņēmumā uzstādīts jauns datorvadāms metāla apstrādes darbgalds presformu izgatavošanai. Daudzi vietējie metālapstrādes uzņēmumi tādus sāka atļauties tikai pirmskrīzes treknajos gados vai arī pēc krīzes, kad masveidā pievērsās eksportam.

«Toties mums eksporta apjomi saruka vēl pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā,» atceras Vitālijs. Ar lētiem izstrādājumiem un grandioziem apjomiem sevi pieteica Ķīna. Tomēr Rumba-V kopējos ražošanas apjomus tas būtiski neietekmēja. Gluži pretēji – tie turpināja augt, un 2007. gadā uzņēmuma apgrozījums bija ap 900 000 latu. Tātad krietni vairāk nekā miljons eiro.

«Mēs toreiz ļoti daudz ražojām a/s Dzintars. Lūpu krāsu ietvarus, šampūnu pudeles, kārbiņas krēmiem, dažādus korķīšus,» stāsta Vitālijs. «Vispār pēc 2000. gada darba bija ļoti daudz.» Šajā laikā uzņēmums sācis sadarboties ar kompāniju Ripo International, kurai izgatavotas formas celtniecībā lietojamo polistirola bloku ražošanai. Sākta sadarbība arī ar Eiroplasts, kas no neliela uzņēmuma tagad kļuvis par vienu no lielākajiem ventilācijas iekārtu un aprīkojuma ražotājiem Baltijā.

Pēc krīzes, kā stāsta Vitālijs Japiņš, situācija nozarē krasi mainījusies: «Agrāk presformu ražotāju netrūka, pašlaik Rīgā ir kādi seši, bet visā Latvijā varbūt desmit. Toties tās remontēt neviens vairs negrib, un mēs esam gandrīz vai vienīgie.»

Savukārt ar plastmasas liešanu aina esot pilnīgi pretēja. Uzņēmumu kļuvis vairāk, un tie ir lielāki. Daži strādājot tikai konkrētām pasaulē labi zināmām kompānijām. Piemēram, IKEA. Vai arī izgatavo viena veida produktus. Teiksim, plastmasas kastes.

«Tomēr arī mums pašlaik darba netrūkst,» saka valdes priekšsēdētājs. «Vienīgi pasūtījumu apjomi samazinājušies, jo neviens vairs nestrādā noliktavai. Tāpēc no apmēram 200 aktīvajā apritē esošajām presformām ikdienā izmanto tikai divas vai trīs, kamēr liela daļa liešanas mašīnu stāv dīkā.»

Pēdējā laikā esot vērojama kāda jauna tendence. Daļa Eiropas uzņēmumu pametot Ķīnu. Gan izstrādājumu sliktās kvalitātes, gan laikietilpīgo un grūti kontrolējamo piegāžu dēļ. Tāpēc pēdējo gadu laikā Valdlaučos ar Ķīnā izgatavotām presformām ražota produkcija vairākām kompānijām, kas no Austrumiem atgriezušās Eiropā. Arī kādam Latvijā reģistrētam Vācijas uzņēmumam.

«Tā nav, ka ķīnieši ražotu tikai brāķi,» smejas Vitālijs, «tās lietas, ko viņi taisa sev, ir kvalitatīvas.»

Pašlaik paralēli jau tradicionālajiem izstrādājumiem, kā stāsta Japiņš, viņi meklējot arī jaunas iespējas. Pēdējā laikā sākts ražot dažādas nestandarta iekārtas no nerūsējošā tērauda, galvenokārt pārtikas rūpniecībai. Tā uzņēmums, kurš tapis gandrīz vienlaikus ar valsts neatkarības atgūšanu, arī pašlaik turpina meklēt un atrast arvien jaunas biznesa iespējas.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Gribas pierādīt, ka mēs šeit Latvijā spējam kaut ko izdarīt. Vai tad tiešām visiem jābrauc projām?

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Kredīts, ko paņēmām 90. gados. Tas lika tā savilkt jostas un labu laiku balansēt uz «būt vai nebūt» robežas, ka negribas atcerēties.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Lai kaut ko sāktu, jābūt vēlmei un azartam. Un noteikti jāstrādā ar savu naudu, ieguldot to ražošanā, nevis pērkot jaunas automašīnas.

Romāns Efremenkovs, modeļu veidotājs

Posted on aprīlis 20, 2016 by Ieva Puķe - 1 no 2 miljoniem

Ai, volga, tā ir vienkārši ikdiena! 24 gadus vecais Romāns no Bolderājas nevērīgi ved garām paša restaurētajam melnajam 1988. gada auto, bijušajam Rīgas taksometram, ar ko brauc uz darbu. Piestāv! Viņa ģimene kopš 50. gadu sākuma dzīvo tā dēvētajā somu mājiņā – saliekamā koka konstrukciju ēkā, ko pēc Otrā pasaules kara PSRS saņēma no Somijas kā reparāciju, atvēlēja armijas virsnieku izmitināšanai. Dzimtā Ķemmdziju iela nosaukta tāpat kā padomjlaiku fabrika. Aiz stikla sekcijā – Daugavgrīvas cietokšņa lielgabalu lodes, ko savācis Romāna tēvs, pensionēts kuģu inženieris un ūdenslīdējs.

Romāns piedzima 1991. gadā. Pārmaiņu laikos vecākiem negāja spoži. «Rotaļlietu nebija, pats sāku tās taisīt,» saimnieks atnes plaukstas lieluma tanku un lidmašīnu. «Vācu tanks Tiger T6 un amerikāņu lidmašīna Boeing B-17, lidojošais cietoksnis.» Precīzas kopijas, gatavotas no koka, nokrāsotas. «Pats izdomāju, kāpurķēdes izgriezu no kartona, salīmēju,» Romāns saliek uz galda veselu tanku vienību. Tad no divām kurpju kastēm sāk celt ārā sastāvdaļas PDP bungu komplekta miniatūrai. Visgrūtāk bijis izgatavot DW pedālīti, ko ar pirkstu var darbināt kā īstu. Pabeidzis Bolderājas mākslas un mūzikas skolu, diplomētais autoelektriķis brīvdienās pats apsēžas pie šādām bungām smagā metāla grupā.

Romāna lepnums tomēr ir samazināta 1942. gada vācu tvaika vilciena versija TU2. «Piegrieztni» sarežģītajai konstrukcijai atradis internetā. «Visdažādākie materiāli. Galvenokārt kartons – 1 un 0,5 milimetrus biezs. Piesūcināts ar laku, nokrāsots ar emaljas krāsu, pietonēts. Ir arī papīrs un dažādu diametru stieple. Ogles kastē uz jumta ir īstas: ogli sasmalcina, samaisa ar PVA līmi viendabīgā masā.» Divreiz izstādīts Latvijas Kara muzejā, vilciens ir ieinteresējis pircējus, tomēr Romāns to glabā sev. «Daļu modeļu esmu uzdāvinājis, zemūdene S-13, piemēram, tagad ir onkulim Krievijā.»

«Visu intelektu esmu ielicis nodarbēs, varbūt par maz ticies ar meitenēm. Tomēr neuztraucos – viss vēl ir priekšā. Biju arī ieciklējies – man vajag veģetārieti. Nu, kāpēc? Lai tikai būtu sakarīga meitene! 13-14 gadu vecumā ietusēju, bet redzēju, ka tas aiziet nepareizā gultnē. Atdalījos no šīm kompānijām. Alkoholu pēdējo reizi lietoju 2012. gada maijā, smēķējis neesmu nekad. Ne kripatiņas nenožēloju. Ir klasesbiedri, kas vienkārši nodzeras.»

Lielākais sapnis – uzcelt sev jaunu māju. Ne jau kartona! «Esmu koka mīļotājs, gribētu ar diviem stāviem, tornīšiem, pieskaņotu garāžu, angļu stila mauriņu. Un visiem saviem modeļiem uzbūvēšu īpašu plauktu.»

Darbs kā sapnis

Posted on aprīlis 20, 2016 by Gunita Nagle - Dzīve

Trīs latvieši pašā karjeras sākumā ir tikuši pie lieliska darba: Oskars Panteļejevs Lielbritānijā piedalās Holivudas filmu veidošanā, Ričards Lakučs Google Dublinas birojā gādā par Latvijas uzņēmumu atpazīstamību, bet Mārtiņš Kalvāns strādā mūzikas straumēšanas servisā Spotify

Oskars Panteļejevs (24), piedalās Holivudas filmu veidošanā

Pirms dažiem mēnešiem Oskars stāvēja Lielbritānijā Longkrosas filmēšanas studijā, fantāzijas filmas Doctor Strange filmēšanas laukumā, un aktierim Benediktam Kamberbačam uz rokas pieregulēja rekvizītus. Vēl nedaudz agrāk Oskars turpat Lielbritānijā, Šepertonas studijā, vēroja, kā virs aktieru Emmas Vatsones, Emmas Tomsones un Jūena Makgregora galvām šūpojas viņa konstruētās lustras, katra divu Londonas autobusu augstumā.

«Es strādāju tik tuvu Holivudai, cik vien manā vecumā iespējams. Glaimojoši,» atzīst Oskars, kad jautāju, vai, būdams specefektu un rekvizītu meistars, viņš izjūt Holivudas filmu industrijas zelta dzīvi. «Vispatīkamākais ir redzēt, ka visi strādā savu darbu, neviens nepiebrauc pie studijas ar dārgu mašīnu, glamūrs ir pēc tam. Ikdienas darbs ir piezemēts, cilvēku savstarpējās attiecības ir vienkāršas, un tas zelts, kas pēc tam spīd, ir tikai tāpēc, ka cilvēkiem, ar kuriem strādāju, kaismīgi patīk viņu darbs.»

Ēnu departaments

Lai gan Hertfordšīras Universitātes kursu Oskars beidzis tikai pirms pāris gadiem, viņš ir piedalījies jau triju pilnmetrāžas filmu veidošanā: Marvel studijas producētajā fantastikas filmā Galaktikas sargi, Walt Disney Pictures pasaku filmā Skaistule un briesmonis, kas uz ekrāniem būs redzama nākamā gada martā, un fantāzijas filmā Doctor Stranger, ko kinoteātros sāks rādīt rudenī. Ar Disney un Marvel Oskaram bijis darba līgums, tāpēc līdzdalību šo triju filmu veidošanā viņš uzskata par īpaši būtisku savā karjerā, taču kā rekvizītu meistars ir bijis iesaistīts vēl sešās filmās.

Filmai Galaktikas sargi viņš rekvizītus veidoja, būdams otrā kursa students. Aizgāja uz studiju pastrādāt vienu dienu, bet filmas veidotājiem viņa darbs patika, tāpēc latvietis palika taisīt supervaroņu šaujamos, duramos un zibināmos vēl piecus sešus mēnešus. Arī pārējās divas filmas, kuru veidošanā Oskars piedalījies, ir fantāzijas vai fantastikas filmas. Specefektu un rekvizītu meistariem darbu sagādā žanrs, kur vajadzīgas brīnumainas lietas. «Kad iegāju filmu industrijā, pārsteidza tas, ka jebkurai fantāzijas filmai pilnīgi viss – scenogrāfija, dekorācijas, rekvizīti – jātaisa no nulles,» saka Oskars. «Ja filmas vide ir rokoko un baroka stilā, skaidrs, ka nopirkt neko nevar. Veidojot Skaistule un briesmonis, divi mēneši pagāja, izstrādājot dizainu milzīgām lustrām. Balles ainā tādu ir 12. Mākslas redaktors skicēja un zīmēja, un es ar kolēģiem domājām par konstrukciju, lai katra lustra būtu droša, ātri izveidojama, viegla.»

Lai gan filmu industrijā jomu, kurā strādā Oskars, apzīmē ar vārdu «specefekti», viņš nesēž pie datora, veidojot digitālas ainas, nav atbildīgs arī par eksplozijām, ugunsliesmām un ūdens plūdiem. Mēģinot paskaidrot, ko tad viņš dara, Oskars rezumē: «Mēs veidojam visu, ko aktieri var paņemt rokās. Zināmā mērā esam ēnu departaments. Jo, ja darām savu darbu pareizi, neviens neapzinās, ka darbs ir izdarīts.» Rekvizīti visbiežāk tiek veidoti no plastmasas vai koka, taču daudz tiekot izmantots arī metāls un trīsdimensiju printeris. Izrādās, ir rekvizīti, kuriem vajadzīgas vairākas kopijas. «Doctor Stranger vajadzēja kaklarotas kā maģiskās acis. No 30 šādām kaklarotām ap 20 bija veidotas no mīksta materiāla, lai brīžos, kad kaskadieri taisa trikus, tām var droši krist virsū – neplīst. Tuvplāniem bija kopijas, kas veidotas no bronzas. Bet situācijām, kad kaklarotas neatradās kameru tuvumā, bija vieglas kopijas, kas netraucēja aktiera darbā.»

Rekvizītiem jābūt gataviem jau pirms filmēšanas sākuma, tāpēc Oskars kopā ar kolēģiem darbnīcās sāk strādāt divus trīs mēnešus pirms filmēšanas grupas. Taču arī filmēšanas laikā viņš ir studijā, lai vajadzības gadījumā rekvizītus mainītu vai palīdzētu tos uzlikt vai noņemt. Doctor Stranger ir ainas, kur Benedikta Kamberbača varonim tiek savainotas rokas, un Oskars bija atbildīgs par medicīnas aprīkojumu, kas izmantoti šajās epizodēs.

«Vajadzēja iet, darboties ar aktiera rokām, pārliecināties, vai viss ir kārtībā,» stāsta Oskars, atzīstot, ka bija ļoti priecīgs kaut dažus vārdus pārmīt ar slaveno angļu aktieri. Taču arī brīžos, kad viņš darbnīcā ar rokām knibinās ap kādu stroķi, izjūt prieku. «Man patīk taisīt lietas ar rokām,» saka Oskars.

Uzticams kā labs zīmols

Studēt specefektu un modeļu dizainu Lielbritānijā Oskars izlēma, kad mācījās Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas 12. klasē. Zināja, ka vēlas studēt kaut ko, kas saistīts ar filmu veidošanu, un gūglējot uzgāja Hertfordšīras Universitāti. «Ja būtu palicis Latvijā, droši vien būtu studējis fiziku. Bet 12. klasē sapratu, ka tā ir pārāk nepraktiska, man patīk likt lietā rokas, vienmēr esmu gatavojis dažādas lietas,» stāsta Oskars. Tikko viņš uzzināja par Hertfordšīras Universitātes piedāvājumu, tā iesniedza tajā pieteikumu un dokumentus.

Ielauzties filmu industrijā nebija tik vienkārši. Tā ir joma, kur neviens darbiniekus nemeklē ar sludinājumu palīdzību. Visu nosaka pazīšanās. Pabeidzis universitāti, Oskars ar savu portfolio jeb darbu paraugiem vairākus mēnešus staigāja pa darba intervijām. Visu izšķīra nejaušs mirklis. «Biju aizgājis uz Harija Potera (Warner Bros.) studiju, kur man bija sarunāta darba intervija. Pēc tās darbā mani nepieņēma, bet, staigājot pa studiju, biju pamanījis cilvēku, kuru no aizkadru videosižetiem atpazinu kā atbildīgo par rekvizītiem. Visi vienmēr saka, ka labākais, ko var šādos brīžos darīt, ir iet klāt un rādīt savu portfolio. Tā arī darīju. Viņš paskatījās, teica, ka manis paveiktais šķiet interesants, un pēc trim mēnešiem zvanīja un piedāvāja darbu filmā Skaistule un briesmonis.»

Filmu industrijā karjera lielā mērā esot saistīta ar personiskiem sakariem: «Ir jāzina, pie kuriem cilvēkiem pieiet, kuri pieņem lēmumus. Jāveido pašam sava reputācija, jo manas profesijas pārstāvji ir pašnodarbinātie, mums zināmā mērā jāveido savs zīmols ar vizītkarti un mājaslapu.» Tikai tad, ja rekvizītu speciālists pārliecina, ka ir uzticības vērts, viņu iesaka citiem filmu veidotājiem. «Ja iekļūsti šajā vidē, vari būt nodarbināts diezgan stabili,» saka Oskars, kurš Rīgā pavada tikai pāris brīvās nedēļas starplaikā starp Doctor Stranger un nākamo filmu. 25. aprīlī viņam jābūt Šepertonas studijā, lai sāktu veidot rekvizītus zinātniskās fantastikas filmai Life.

Ričards Lakučs (22), strādā Google

Pirmo reizi piegājis pie Google biroja ēkas Dublinā, Ričards Lakučs ieraudzīja tipisku stikla un betona biroju celtni, kuru košāku padarīja zilie, sarkanie un dzeltenie puķu podi pie ieejas. Taču sajūtas bijušas tādas, «it kā stāvētu kaut kā liela priekšā». Intervijā viņu tincināja un iztaujāja, bet viņš, rūdījies daudzās darba pārrunās, uz visiem jautājumiem atbildēja ar platu smaidu. «Google nemēģināja ar jautājumiem iedzīt strupceļā vai izprovocēt. Esmu bijis intervijās, kur viens no potenciālā darbinieka iepazīšanas veidiem ir iedzīt viņu stresa situācijā un vērot, kā viņš no tās izkļūs. Saprotu iemeslus, kāpēc tā dara, bet man labāk patika pieredze, ko guvu Google,» stāsta Ričards.

Kad viņš atkal izgāja uz ielas, pārņēma laba sajūta. It kā visa pasaule būtu pie kājām. Drīz viņam piezvanīja, lai paziņotu, ka ir pieņemts darbā. Jā, saka Ričards, Google ir sapņu darbs, bet nevis tāpēc, ka birojā ir šiks interjers un bezmaksas pusdienas un dzērieni, bet tāpēc, ka viņš strādā vidē, kur atbalsta katra darbinieka izaugsmi un radošo pieeju. «Google ir vislabākā un vissliktākā vieta, kur sākt strādāt uzreiz pēc universitātes,» saka Ričards. «Labākā tāpēc, ka ir labs atspēriens karjerai. Sliktākā, jo grūti atrast citu tikpat labu darbavietu.»

Optimisma priekšrocības

Ričards atceras, ka, studējot biznesa menedžmentu Notingemas Universitātē pirmajā kursā, viņš ar draudzeni pļāpāja par to, kur gribētu strādāt. «Joka pēc teicu – Google,» atceras Ričards. Tobrīd tas šķita tikpat vienkārši kā aizbraukt uz Mēnesi. Taču, kad pēc trim gadiem bija jāsāk domāt, kā likt lietā iegūtās zināšanas, iedomājās painteresēties par darba iespējām vienā no prestižākajām kompānijām pasaulē, kuras labā pašlaik strādā ap 60 tūkstošiem darbinieku. «Atklājās, ka Google AdWords vajadzīgs mārketinga speciālists, kurš prot latviešu valodu. Pārsteigums! Amata nosaukums – reklāmas stratēģis jeb speciālists Google reklāmas platformā, kas palīdz uzņēmumiem popularizēties ar Google palīdzību. Tas ir saistīts ar to, ko studēju!» ieraudzījis sludinājumu, puisis sapriecājās. Atlase ilga vairākus mēnešus. Ričards nespēj saskaitīt, cik bija darba pārrunu tīmeklī tiešsaistē un cik – klātienē, taču rezultātā drīz pēc universitātes beigšanas viņš saņēma ziņu, ka jāpārceļas uz Dublinu, lai sāktu jaunu posmu savā dzīve.

Šī nebija pirmā reize, kad Ričards maina visu – pilsētu, mājokli, paziņas, mīļākās kafejnīcas un sporta klubus. 16 gadu vecumā viņš viens pats pārcēlās no Rīgas uz patstāvīgu dzīvi Londonā Osvestrijas skolā, jo viņa vecākiem bija pārliecība – lai dēlam būtu interesanta dzīve un plašas iespējas, jādzīvo kosmopolītiskā vidē un jāiegūst laba izglītība.

Pēc tam Ričards studēja vienā no Lielbritānijas labākajām augstskolām, bet viņš pats domā, ka tagadējiem darba devējiem tas nebija no svara. Būtiskākais bija tas, ka Ričards bija aktīvs universitātes sabiedriskajā dzīvē. Universitātes žurnālā Impact viņš bija videospēļu sadaļas redaktors, noorganizēja braucienu uz videospēļu kultūras festivālu Berlīnē, kur intervēja digitālās vides spēļu veidotājus no visas pasaules.

Viņš strādāja kā brīvprātīgais Londonas olimpiskajās un paraolimpiskajās spēlēs. «Man šķiet, ka manus tagadējos darba devējus iespaidoja tas, cik daudz biju strādājis jau studiju laikā,» saka Ričards.

Patīk palīdzēt

Kopš 16 gadu vecuma Ričards nekad nav tik daudz runājis latviski kā pēdējā gada laikā, strādājot Google. Kad kāds no Latvijas zvana AdWords komandai, Ričards ir tas, kurš paceļ telefonu un nereti uz dažām sekundēm apstulbina, skaidrā latviešu valodā sakot: «Kā varu palīdzēt?» «Ir mazi mikrouzņēmumi un darbnīcas, kurās strādā pāris cilvēku un neviens nerunā angliski. Viņi ir priecīgi, ka kāds no Google kompānijas var ar viņiem runāt latviski.»

Ričardam patīk klausīties, kad uzņēmumu pārstāvji stāsta par to, ko dara. Latvijas uzņēmumos darītais esot tik interesants! Ražo gan bezpilota lidmašīnas, gan mēbeles, kas ir Londonas dārgāko viesnīcu interjerā, gan trīsdimensiju printerus. «Ja varu noorganizēt, lai to redz pasaule, tas ir fenomenāli! Man patīk palīdzēt. Tur ir kaut kāda maģija. Cilvēki parasti ir ļoti pateicīgi, ka esmu padarījis viņu dzīvi vieglāku. Viņiem es neesmu stratēģis, kurš strādā tikai ar digitālo reklāmu, esmu daudz kas vairāk.»

Vienā komandā ar Ričardu strādā vēl divi latvieši, ir arī lietuvieši un igauņi. Taču birojā lielākoties sarunas noris angļu valodā, jo kolēģi ir no dažādām valstīm. Ričardu savaldzinājusi uzņēmuma kultūra, kurā ir liels atbalsts katram, kurš grib mācīties un sprēgā ar idejām un ierosinājumiem: «Nav bijusi tāda diena, kurā man negribas strādāt. Katru dienu ir kas jauns. Jūtu savu izaugsmi. Digitālajai videi un informācijas tehnoloģijām ir liels spēks, un mani iedvesmo tas, ka varu cilvēkiem pavērt durvis uz jaunu pasauli.»

Ričarda vaļasprieks ir kāpšana kalnos. Kādreiz Anglijā, tagad Īrijā brīvajās dienās brauc uz kalniem. Pārliecināts, ka tieši viņa tiekšanās pēc jauniem augstumiem ir tas, kas līdz šim dzīvē ir palīdzējis. Viņš ir zinātkārs, grib pamēģināt kaut ko jaunu un pat tad, ja kaut kas neizdodas, uztver to kā brīnišķīgu mācību, kas kādreiz noteikti noderēs: «Nekad nedomāju «es jau to zinu» vai «man ir/bija taisnība». Tā ir bīstama pozīcija. Tas nozīmē, cilvēks pārstājis mācīties. Man vēl ir, kur augt, esmu ļoti jauns un nevienā brīdī nedomāju, ka zinu vairāk par citiem. Man ir svarīgi mācīties un uzzināt vēl vairāk.»

Mārtiņš Kalvāns (31), strādā Spotify

Gandrīz trīs gadus Mārtiņš strādā mūzikas straumēšanas virtuālajā servisā Spotify par programmētāju un specializējas datu apstrādē. Viņa darbavieta ir centrālajā birojā Stokholmā, taču šobrīd Mārtiņš devies komandējumā uz Ameriku, lai vadītu darbnīcu Spotify kolēģiem Bostonā un Ņujorkā. Lai dalītos pieredzē un uzklausītu citu viedokļus.

Stokholmas birojā strādā divi latvieši: Mārtiņš Kalvāns un Uldis Barbāns. «Uldis ir mans draugs. Viņš pats pieteicās Spotify un strādāja tur jau kādu laiku. Būdams Rīgā, viņš jautāja, vai vēlos dzīvē kaut ko pamainīt. Pastāstīja, ka Spotify Zviedrijā ir vakances, tiek meklēti darbinieki,» stāsta Mārtiņš. Lai arī tobrīd viņam Rīgā bija labs darbs kompānijā FMS (tās nosaukums tagad ir Visma) un tas ir liels norvēģu IT uzņēmums, gribējās pamēģināt tikt Spotify. Aizsūtīja Uldim savu CV, kas nozīmē – tas pie darba devējiem nokļuva ātrāk, jo vienā no kārtām intervētāji ir paši programmētāji. Tas gan nespēlēja nekādu lomu darba intervijās.

Pirmais pārbaudījumu bija mājasdarbs: Mārtiņam iedeva dzejoli angliski un teica, lai izveido dziesmu sarakstu no paša atrastām dziesmām tā, ka no nosaukumiem izveidotos konkrētā dzejoļa teksts. Mārtiņš to izdarīja. Nākamā kārta jau notika birojā Stokholmā. Pārrunas ar programmētājiem. Tām sekoja saruna ar nodaļas vadītāju, kura mērķis bija noskaidrot, kā iespējamais darbinieks reaģē problēmsituācijās, kas nav saistītas ar IT. «Sadarbošanās ir nozīmīga daļa no uzņēmuma darbības, jāprot risināt dažādas situācijas. Tikpat svarīgi ir, lai darbinieks pats spēj meklēt izaicinājumus.»

Tagad Mārtiņš katru dienu strādā, kā pats saka, pie iekšējiem «tūļiem». Taisa rīkus, lai kolēģi, kas nodarbojas ar lietotnes izstrādi viedtālrunim, spētu analizēt savu darbu. «Katra darbība, ko lietotājs veic lietotnē, tiek ierakstīta un atsūtīta mums uz serveri. Sākot no tā, ko klausās, beidzot ar to, kuras reklāmas klikšķinātas, jo tas jāziņo reklāmdevējam. Apstrādāt šo neaptveramo datu apjomu ir liels izaicinājums.»

Mārtiņš ir viens no komandas, kas strādā pie tā, lai izdomātu, kā efektīvāk datus apstrādāt. Dati glabājas datu centros. Pamazām Spotify virzās uz Google Cloud, jo paši nevēlas uzturēt datu centrus. «Tas nav mūsu pamatbizness. Vēlamies būt tuvāk produkta izstrādei un būvēt rīkus, kas efektīvāk analizētu datus.»

Darba valoda ir angļu. Kolektīvs – eiropeisks, zviedri – mazākumā. Attālināta strādāšana Spotify netiek atbalstīta. Tas apgrūtina darba procesu, jo, «visu darām paši, piemēram, mums nav arhitektu, līdz ar to daudz laika paiet sadarbojoties, runājot».

Darbavietas vidi un kultūru Mārtiņš raksturo kā liberālu. Ēdienreizēs neesot četru dažādu valstu virtuves kā Google, bet ir daudz jauku atpūtas telpu. Biljards, game room un ierakstu studija, kurā katrs pats var kaut ko iedziedāt vai ierakstīt. Darba līgumā neesot nekādu ārkārtēju noteikumu. Vienīgais liegums ir nestāstīt par uzņēmuma jaunumiem, kamēr tas nav publiski paziņots preses konferencē.

Vaicāts par darba mīnusiem, Mārtiņš pasmejas: «Pie labām lietām ātri pierod, un drīz vien kaut kas neapmierina. Vienīgās grūtības man sagadā tik apjomīga komunicēšana. Ik dienu mēs ļoti daudz diskutējam, sadarbojamies. Kā zināms, ne vienmēr datoriķi ir tie runīgākie. Arī rakstura īpašības katram ir citādas. Brīžam ir grūtības izprast kolēģu domu gājienus.»

Savu darbu viņš dēvē par aizraujošu, tāpēc sevi īpaši motivēt nevajagot. «Ik dienu mācos ko jaunu. Strādāju ar produktu, kas ir lietderīgs un cilvēkiem patīk. Es nepārstāju attīstīties pats, tāpēc nevajag meklēt iemeslus, kā sevi iedvesmot.»

Spotify izveidotājus Mārtiņš retumis redzējis arī birojā. Daniels Eks ir publiskā persona un kontaktējas ar medijiem, bet Martins Lorentzons vairāk orientēts uz biznesu. «Uzņēmums strauji attīstās. Patlaban mums ir daudz vakanču visās jomās,» Mārtiņš saka. Lai latvieši mēģinot! Viņš pats ir beidzis IT Latvijas Universitātē, vidējo izglītību ieguvis Rīgas 1. ģimnāzijā, bet pamata un vidējo – Babītē un Varakļānos, jo vecāki ir no Latgales. Stokholmā Mārtiņš dzīvo kopā ar draudzeni Elvitu. Pats mūziku klausās maz, taču, ja to dara, tad klasisko.

Ņipra un laimīga!

Posted on aprīlis 20, 2016 by Anda Burve-Rozīte - Personība

Skatītāji vēl nebūs beiguši skumt par LTV seriāla Saplēstā krūze jauko Vizmu, kas pagājušajā sērijā noslīka purvā, kad aktrise Anete Berķe (30) jau Liepājas teātrī sāks spēlēt Džilindžera traģikomēdijā Mīlestības neprāts

Šķiet, ka līdzīgi jutās kāds no britu žurnālistiem ar Madonnu. Tas bija pirms vairāk nekā desmit gadiem, no lasītā atceros, kā viņš nocīnījās ar apkārtējo uzmanību, kafejnīcā intervējot aiz tumšām brillēm aizslēpušos megazvaigzni.

Negaidīti, bet tā nu tas ir – Liepājas teātra aktrisi Aneti Berķi kāds seriāla Saplēstā krūze cītīgs skatītājs notver slavenajā Boulangerie, vēl pirms esam apsēdušās pie eklēra un kafijas, lai sarunātos. Skaistā brūnace atnākusi bez grima un ondulācijām, kas viņai ir pirmskara Latvijas mīlas seriālā, bet ko tas dod – Vizmiņa stāv jūsu priekšā kā dzīva! «Kur es jūs esmu redzējusi…» gadus trīsdesmit veca gaišmate caururbjoši lūkojas Anetē. Aktrise kādu brīdi ļauj minēt. Tad uzvedinoši ieminas: «Varbūt teātrī?» Netrāpīts! Jums tiešām izdevusies loma tajā seriālā – saku Anetei, jo kaut kā mums jātiek līdz savam galdiņam. Svešā sieviete tūdaļ ir zirgā. «Vizma!» viņa iesaucas. «Nu, protams!» Seriālā Anete ir viena no trim draudzenēm. Stāsts ir par to, kā katrai veidojas privātā dzīve. Drāma seko drāmai! Abas pārējās – Nati un Liesmu – spēlē Ieva Segliņa un Kristīne Nevarauska.

Aneti Berķi uz Liepājas teātra skatuves pamanīju pirms gadiem trim, kad viņa spēlēja Annu Bāliki Bertolda Brehta ekspresionistiskajā traģikomēdijā Sasodītais sarkanais mēness, ko iestudēja Dž. Dž. Džilindžers. Viņa bija suģestējoša bagāta uzņēmēja līgavas lomā, kas paklusām gaida citu – karā pazudušo pirmo līgavaini. Par šo lomu, kā arī darbu izrādē Pieci vakari Anete 2014. gada rudenī saņēma Spēlmaņu nakts balvu kā gada labākā otrā plāna aktrise. Par gada aktrisi toreiz kļuva Anetes kolēģe un kursabiedrene no Klaipēdas aktiermākslas studiju laikiem Agnese Jēkabsone – viņa bija lieliski nospēlējusi Edīti Piafu.

Ja Anetei to kāds būtu teicis pirms desmit gadiem! Tajā vasarā, kad, visu ceļu no Rīgas līdz mājām Valmierā, viņa nebeidza domāt un pārdzīvot, ka liktenis izlemts – iestājeksāmeni Kultūras akadēmijā bija beigušies neveiksmīgi, viņa nekļuva par Dailes teātra aktierkursa studenti. Togad iestājās Gints Andžāns, Dainis Grūbe, Elīna Dzelme. Savukārt Anete sāka studēt bioloģiju Latvijas Universitātē – vidusskolā bija uzrādījusi labas spējas dabaszinātnēs, piedalījusies olimpiādēs. Ilgi lolotais sapnis kļūt par aktrisi bija beidzies.

Kā jūs varēja nepaņemt, es raustu plecus. Anete saka: «Neliekuļojot varu teikt: esmu priecīga, ka tā notika – mani neuzņēma -, jo neticu, ka Dailes teātrī es būtu tikusi līdz lielajām lomām.» Kāpēc? «Tīri tehniski viņi [lielajām lomām] ņem garākus cilvēkus. Visas Dailes teātra aktrises ir garas meitenes!»

Ātri prātā pārcilāju visas, ko zinu. Pārsteidzoši, bet jāpiekrīt Anetei, kuras augums ir 166 centimetri. «Liepājas teātrī esam ļoti dažādi – īsi un gari! Kā Normunds Naumanis – lai viņam vieglas smiltis! – pirmajā gadā pēc mūsu studijām uzrakstīja: nu, tādi bosiki!» Liepājas teātra skatītāji lomās noteikti ievērojuši ne tikai Aneti un Agnesi Jēkabsoni, bet arī Everitu Pjatu, Signi Ruicēnu, Kasparu Kārkliņu, Gati Maliku.

Tā bija nejaušība, kas 2006. gadā Aneti kādā ballītē saveda kopā ar vēl vienu Kultūras akadēmijas eksāmenos izkritušu meiteni, kas pavēstīja – pēc nedēļas ir iestājeksāmeni aktieros Klaipēdas Universitātē! Viņa kāpa autobusā un brauca. Kas būs – būs, vairs nekādu baiļu!

Franču mūsdienu dramaturga Žoela Pomrā iestudējums Mīlestības neprāts, pie kā patlaban Liepājas teātrī strādā Džilindžers, būs trīsdesmit pirmais darbs, kurā dažnedažādas lomas divdesmit mazos stāstiņos spēlēs Anete. Pirmizrāde 22. aprīlī. Rit sestā sezona, kopš viņa strādā teātrī. Un pirmā sezona, kopš sākusi domāt – kā darbu sabalansēt ar privāto dzīvi. Jo laimīga!

Vizma, nāc ārā!

Mūsu tikšanās sestdienas pēcpusdienā izvēršas pa nelielu braucienu Anetes mašīnā līdz iepriekš minētajai Liepājas kafejnīciņai. Būtu varējušas aiziet kājām – nav tālu, bet viņa ir tik priecīga, ka beidzot tikusi pie sava auto! Jau iepriekšējā vasarā izbraukājusi Latviju, priecādamās par skaisto dabu un klusumu, vienatni, kas aktierim pēc intensīva darba nepieciešams. Veikli un ērti tikusi arī līdz filmēšanas laukumam Tērvetē – ar sabiedrisko transportu izskriet šos lielos riņķus nebūtu bijis vienkārši.

Mēs braucam. Anete stūrē stingri, droši. «Jauns posms dzīvē!» viņa priekpilni stāsta. «Jauns hobijs!» Pašķielējusi uz enerģijas pārpilno personu līdzās, es minu: kaut kas no ūdenssporta veidiem? Varbūt, ziemu atminoties, snovbords? «Tomātiņus audzēju!» viņa sirsnīgi palabo. Nesen aktrise pārcēlusies no nelielā dzīvoklīša uz privātmāju Liepājā. Vairs nedzīvo viena. Vēlāk, kad sarunas laikā kafejnīcā viņa savā viedtālrunī meklē bildes no izrādēm, redzu arī dažas skaistas un laimīgas. Divatā.

Popularitāti ārpus teātra un kino Anetei īsti negribas. Viņa pastāsta kādu epizodi no nesenām viesizrādēm ar Goda teātri Mālpilī. «Priekškars aizveras, bet kāds sauc: «Vizma! Vizma!»» Ko jūs darījāt – atgriezāties un pamājāt? «Nē,» viņa smaida. «Tādā ziņā esmu kautrīga. Ļoti novērtēju, ja saka, ka patīk mans darbs, bet zvaigzne absolūti nejūtos.»

Vizmas loma seriālā Saplēstā krūze Anetei ir pirmā nozīmīgā kino. Nelielas lomiņas iepriekš spēlējusi pāris Krievijas filmās. Taču proves seriālam bijis kas cits. «Nebija viegli mazajā kadriņā, tuvplānā, trāpīt vajadzīgo emociju,» aktrise atzīstas. «Darbs uz skatuves ir pavisam kas cits – «jāspridzina» intensīvas emocijas lielai skatītāju zālei, bet kamerā var «saspridzināt» par daudz.»

Anete uzmanīgi vērojusi, kā strādā Kristīne Nevarauska, daudz mācījusies. «Kā viņa spēj pārslēgt emocijas! Es to ļoti augstu vērtēju.» Kā no pārpilnības raga birst labi vārdi Ievai Segliņai, arī citiem kolēģiem no visiem Latvijas teātriem, kuri spēlē šajā seriālā. Jūs jau pati kā Vizma – ar labu sirdi, saku viņai. Atbildei aktrise pašūpo galvu: «Man vairs nekas neturpināsies Saplēstajā krūzē – šovakar pēdējā sērija.» Tā arī liktenīgajā pagājušās sestdienas vakarā skatītāji viņu redzēja nogrimstam purvā, kur jauko meiteni iedzina uzmācīga pielūdzēja mīlas neprāts.

Arī Anete vēlējās šo sēriju noskatīties. Pirmās daudzsēriju filmas daļas gan gaidījusi ar uztraukumu, slēpdamās aiz spilvena. Purva epizode, ko skatītāji pēc tam aktīvi apsprieda sociālajos tīklos – tik ātri noslīkt nevarot -, patiesībā nebija nekāds joks. Reāla vieta un pamatīgi inscenēta slīkšana. «Man patīk ūdeņi, patīk peldēt, bet, kad bija jālien zem zaļajām putiņām dziļāk un dziļāk, tas bija izaicinoši.» Slīkšanu filmēja visu dienu. «Ai, vispār traki. Būtu Vizmai mobilais, viņa tak varētu sazvanīt 112 un izsaukt palīdzību, vai feisītī [līgavainim] Arvīdam uzrakstīt,» tviterī Anetes varonei līdzi dzīvoja TV3 žurnālists Arnis Krauze.

Šosestdien seriālā pazudusī Vizmiņa tiks meklēta un meklēta – atšķirībā no skatītājiem pārējie varoņi vēl nezina, ka viņa ir pagalam. Kas pašas aktrises raksturā līdzinās trīsdesmito gadu Latvijas sirsnīgajai meitenei? Anete mirkli domā. Viņasprāt, mūsdienu sievietes ir pārliecinātākas par sevi, nebaidās stāties pretī grūtām dzīves situācijām. «Bet arī man, līdzīgi kā Vizmai, ir dzīvē gadījušies brīži, kad no kāda cita bezkaunības paliec vienkārši mēms un nespēj sevi pārvarēt, cīnīties.»

Seriāla režisore Inta Gorodecka stāsta, ka grūti meklējusi īsto Vizmu. «Divas draudzenes – Nate un Liesma – jau bija atrastas. Nevarējām provēs trāpīt uz īsto Vizmu.» Tad ieraudzījuši Aneti – atšķīrusies no citām lomas pretendentēm. Viss būtu labi, bet mati! Ar tumšiem matiem Vizmu neviens no filmēšanas grupas nebija iztēlojies, jo tumši jau ir Natei – Ievai Segliņai. «Izrādījās, ka nevis mati, bet cilvēka būtība ir svarīga,» Gorodecka stāsta, kāpēc Anete lomai tomēr izvēlēta. Aktrisei bija jāatvadās no garajiem matiem, jo lomai bija iecerēti īsāki. Un ar ondulācijām. Visa pagājusī vasara Anetei atmiņā Saplēstās krūzes zīmē.

Ieva Segliņa, ar kuru abas draudzējas seriālā, stāsta, ka seko līdzi kolēģes darbam arī ārpus seriāla. «Man ļoti patīk tas, ko viņa dara teātrī,» Segliņa saka. «Milzīga atdeve un ticība tam, ko dara.» Līdztekus citām lomām Ieva min arī izrādi Sasodītais sarkanais mēness. «Tās milzīgās skaistās acis!» Ieva joprojām spilgti atceras Annu Bāliki.

Slepeni teātrī

Pirmā reize mūžā, kad Anete nevienam, pat tuvākajiem ģimenē, nebija izstāstījusi par kādu ļoti svarīgu lēmumu, saistīta ar iestāšanos Klaipēdas Universitātē. Vairs nekādu asaru kā pirms gada Rīgā! Aneti uzņēma Liepājas teātra kursā kopā ar citiem latviešu jauniešiem. «Tikai tad piezvanīju mammai.» Anete nāk no Valmieras. Uzaugusi trīs bērnu ģimenē. Ar teātri neviens cits rados nav saistīts, bet mamma pirms pāris gadiem meitai atklājusi, ka jaunībā spēlējusi Liepājas teātrī. «Nespēju tam noticēt!» Anete vēl tagad iesaucas. Bijis tā: Liepājas teātris ar Skroderdienām Silmačos devies viesizrādēs uz Vidzemi. Vajadzējis vietējos koristus tautas skatiem. «Mamma kāpa uz skatuves kā tauta!» aktrise sirsnīgi smejas. Viņa spriež, ka apņēmības pilnais raksturs un drosme ir, pateicoties mammas audzināšanai. «Viņa man vienmēr visu atļāva. Drīkstēju dauzīties apkārt līdz vēlai naktij, un šī uzticēšanās panāca, ka esmu saprātīgs, atbildīgs cilvēks.» Tagad Anetes mamma un arī tante allaž ir klāt uz pirmizrādēm.

Viena no Anetes pirmajām lomām – lielajiem izaicinājumiem – bija Patrīcija Holmane izrādē Trīs draugi, ko 2011. gadā Liepājas teātrī iestudēja režisors Valdis Lūriņš. «Tagad šo lomu nospēlētu simtreiz labāk!» aktrise vaļsirdīgi saka. «Emocionālā pasaule ir pilnveidojusies, profesionāli esmu augusi – tas uz lomām atstāj lielu iespaidu.»

Pagājušajā rudenī Anete pirmoreiz strādāja kopā ar režisori Lauru Grozu-Ķiberi, kura Liepājas teātrī iestudēja izrādi Ziloņcilvēks. Četras nelielas lomas, bet aktrise nosauc šo režisori par vismīļāko no visiem, ar ko bijis kopā jāstrādā. «Strādājām ar visu dvēseli un izdarījām labāko, ko varam.» Recenzijas – «neesmu tās lasījusi līdz pat šim brīdim, jo galveno tāpat zinu – tas ir simtprocentīgi izdarīts darbs!» Bet par nelielajām lomām: «Es vienmēr sevi esmu uzskatījusi par frīku, kam patīk dīvainas lietas.» Viņai patīk dīvainas lomas, nav grūti tās piepildīt. «Ziloņcilvēkā esam dīvaiņi, bet dzīvi dīvaiņi! Redzēju, ka arī Laurai iestudējot tas ir svarīgi.»

Savukārt Džilindžeram, pie kura top jaunā izrāde, Anetes skatuves dzīvē bijusi liela loma – viņa sarežģītās izrādes ļāva lēnām augt kā aktrisei. «Viņam ir interesanta domāšana, to es ļoti novērtēju. Režisors, kurš traģēdijā prot ievest smieklīgo, jo dzīvē smiekli un skumjas ir tik tuvi.» Izrāde Mīlestības neprāts būs par vīriešiem un sievietēm, starp kuriem pilnīga sapratne ir tikpat neiespējama kā abu Koreju apvienošanās. Lugas autors šai traģikomēdijai devis nosaukumu Abu Koreju atkalapvienošanās.

Valmierietei Anetei, kuras valodas plūdumā, sešus gadus dzīvojot Liepājā, nevilšus iezagušies kurzemniekiem raksturīgie uzsvari, vaicāju – vai dzīve Liepājā ir interesanta? «Dzīva!» viņa atbild. Nesen bijusi uz koncertu Lielajā dzintarā. «Noklausījos Nilu Landgrēnu, džeza trombonistu, un norāva jumtu!» Vēl nesen atklājusi mazu pagrabiņu, kur jaunieši spēlē alternatīvo mūziku, ņirb radoša vide. «Redzu, acis viņiem deg. To vienmēr ir aizraujoši izbaudīt – kā cilvēkiem par savu lietu deg acis, kā viņi dara iedvesmojošas lietas.»

To var teikt arī par Aneti. Siltās zeķēs ar kafijas krūzi vienkārši skatīties sienā pusstundu – tas ir par viņu, ja gadījies saspringts mēģinājumu vai izrāžu posms. Taču paiet trīsdesmit minūtes, un viņa jau meklē – ko piepildīt, ko darīt!

Riepas un sparģeļi

Posted on aprīlis 20, 2016 by Ieva Alberte - Veiksme

Dvaits Spuriņš aizbauca uz Zviedriju piestrādāt. Atgriezies Rīgā, izveidoja riepu un disku servisu Dalans. Tagad Dvaits ķēries pie sparģeļu audzēšanas

Pie ieejas Dalana birojā sagaida ģipša buldogs un vienriteņa velosipēds. Pagalmā šiverē riepu montētāji ar hands free sistēmām, kas piestiprinātas pie pakauša. Jau divdesmito gadu Dalans montē un pārdod riepas, diskus. Lai arī pērn apgrozījums bija tuvu miljonam eiro, birojs ir pieticīgs – konteiners ar četriem darbgaldiem. Viens no tiem ir īpašnieka Dvaita Spuriņa.

«Man nepieder patiesības patents, tāpēc nepatīk dot padomus. Tas ir tikai mans šaurais skatījums uz savu darbošanos, tā ka diez vai jums derēšu,» intervijas sākumā saka Dvaits. Viņš nemēdzot sist sev uz pleca. Tomēr ar prieku un degsmi viņš stāsta par savu jauno biznesu – sparģeļu audzēšanu. Dalana pagalmā jau uzslieta reklāma: Kalnienas sparģelis.

Bēglis Gotlandē

Dvaits ir no Ķengaraga. Sagadīšanās, bet arī Dalans ir Ķengaragā. «Te bija pļava. Kad cēlām ēkas, tantuki kliedza, ka vairs pa taisno nevarēs tikt līdz lielajam ceļam,» Dvaits atceras, norādot pa biroja logu. Vietas izvēle nebija īpaši apdomāta – te vienkārši bija nopērkama zeme. Tas nekas, ka tuvu dzelzceļam. «Lokomotīves pa šiem gadiem kļuvušas modernākas,» smejas Dalana īpašnieks. Otrs īpašnieks ir Stigs Astroms no Gotlandes, viņam pieder otra puse uzņēmuma. Reāli gan Dalana darbībā viņš nepiedalās, vada pensiju Taizemē. Stigs ir tas cilvēks, kurš Dvaitam ierādīja riepu biznesu un uzcienāja ar pirmajiem sparģeļiem dzīvē.

Tas bija pirms 26 gadiem, kad LLU mežu inženierijas 3. kursa students Spuriņš 1989. gadā devās uz Zviedriju piepelnīties celtniecībā. Uz Zviedriju tāpēc, ka tur dzīvoja attāli mammas radi, kuri atsūtīja izsaukumu. «Un tad mēs ar sievu izdomājām, ka pieteiksimies Gotlandē par bēgļiem. Jā, tāpat kā Muceniekos, arī Gotlandē ir bēgļiem paredzēta apmešanās vieta. Tā mēs tur bezdarbībā dzīvojām, līdz apnika. Sāku meklēt darbu,» Dvaits atceras, ka vienkārši gājis pa mājām un piedāvājis celtniecības pakalpojumus. Tā iepazinies ar Stigu. Zviedru, kam vajadzējis mājai piebūvi. Vēlāk viņš Dvaitu aicināja palīgā montēt riepas savā firmā.

Kad Latvija kļuva brīva, pēc divu gadu prombūtnes Dvaits atgriezās Rīgā. Darīja visu ko: metināja, pārdeva garšvielas un mobilos telefonus. Tas bija laiks, kad viss importētais bija kaut kas jauns. Tajā skaitā riepas. Ielās parādījās ārzemju automobiļi.

Kādu dienu, pastaigājoties ar gadu veco meitu pa Ziepniekkalnu, Dvaits iegāja autoservisā, kas bija iepretim mājai. Tur stāvēja lepns mersedess. Dvaits pavaicāja, vai vajag riepas no Zviedrijas. Vajagot. Tā viņš sāka pamazām vest riepas ar mikroautobusu. Drīz vien atvēra savu riepu maiņas servisu Graudu ielā un biroju Stabu ielā, lai centra klientiem nebūtu jābrauc slēgt līgumus uz Ziepniekkalnu. Pieprasījums pēc lietotām un jaunām riepām bija liels. Arī diskiem. Tā paralēli uzņēmumam Dalans radās Zviedru diski. Tie gan tagad vairs nedarbojas, jo kvalitatīvā prece pēc krīzes daudziem šķita par dārgu.

Klienti desmitiem gadu

Kopš 1995. gada Dalans ir Ķengaragā. Pēdējā ēka, kas uzcelta, ir riepu glabāšanas angārs noliktava. Tas ir arī riepu hotelis. Tajā glabājas klientu nesezonas riepas, lai pēc vajadzības var nomainīt.

Tieši riepu hoteļa celšanai bija vajadzīgs aizņēmums, un tas tika paņemts labajos gados, pirms krīzes. Otrreiz dzīvē Dvaits to nedarītu, jo nepatīk būt parādā. Tieši tāpēc tos 100 000 latu centies atdot pēc iespējas ātrāk. Tagad gadus piecus vairs nav bankai parādā. Arī uzņēmuma pārskati rāda, ka Dalanam pēc mīnusu sērijas pēdējie gadi bijuši ar plusa zīmi. «Ir laba sajūta – ja nu pēkšņi vairs uzņēmums nenesīs plusus, varu slēgt ciet, jo nav jāstrādā tikai kredīta dēļ. Nevar vienā dienā atnākt un man pateikt: atdod naudu vai tinies.»

Spuriņš atceras, ka pirms krīzes gājis tik labi, ka bijis dikti jāpiedomā, lai neiegrābtos pārāk lielos kredītos. Nekristu kārdinājumā nopirkt sev labāku auto. «Pirms krīzes naudu tiešām varēja šķipelēm grābt. Mēs neiztērējām lepnās mašīnās. Investējām nevis sapņos, bet jēdzīgās lietās.» Tas tāpēc, ka Spuriņš piedzīvoja krīzi, strādājot Zviedrijā 90. gados. Zināja, ko nevajag darīt. «Tolaik es ar savu melnstrādnieka algu pat vietējai skolotājai aizdevu.»

Ir klienti, kas Dalanā maina riepas jau kopš tā pirmsākumiem. Lielākoties partneri ir privāti uzņēmumi. Aptuveni 15 gadus sadarbība ir ar Amerikas vēstniecību Latvijā. Savulaik apkalpota Parex banka. Sadarbība ar valsts uzņēmumiem ir reti. «Konkursos nepiedalāmies, jo nevaram vinnēt – tur vajag lētāko piedāvājumu.» Un Dalans nav nekas lēts. Riepas lielākoties ieved no Nīderlandes. Ķīnas preču ir ļoti maz. Vai latvieši cenšas ietaupīt uz riepu un disku rēķina? «Kā nu kurš. Ir bijis, ka cilvēks ar auto simt tūkstošu vērtībā vēlas riepas, kas maksā par diviem eiro mazāk. Zviedrijā tādus cilvēkus nepazīstu. Labi, neaprunāsim klientus tagad!» Dvaits slēdz tematu.

Karstākais darba laiks Dalanā ir divas reizes gadā, kad tiek padarīts 80% darba. Vasaras un ziemas riepu maiņa. Maksimums, kas reiz dienas laikā izdarīts, – riepas nomainītas 40 mašīnām. Darbinieki strādā ilgstoši, dažs pat desmito gadu, un ir piešāvušies. «Kā es tādus atlasu un noturu? Nekā īpaši. Tādi, kuriem jāskrien pakaļ un jāskatās, ko un kā dara, te nestrādā.» Dalanā ir arī autoserviss, kur veic eļļas maiņu, kondicionētāju pārbaudi, bremžu un ritošās daļas diag-nostiku un citus darbus. Protams, maina arī sadurtas riepas. Lielākoties vaininieces esot skrūves. Tās atkratās no automašīnu plastmasas detaļām un izkrīt. Savdabīgākie caurumi riepās esot no suņu zobiem – sakožot tā, ka jāmaina visa riepa. Tā ir, ja svešs auto iebrauc teritorijā un suns pilda savus sarga pienākumus.

Vaicāts, kā izdevies 20 gadus noturēt kvalitāti, Spuriņš rausta plecus. Iestarpina kolēģis: «Visam jābūt uz ūsiņu!» Dvaits piebilst, ka jāfunkcionē uz ūsiņu esot visam: sākot no riepu montāžas, beidzot ar smaidu un parunāšanos. Un nekāda dīkdienīga pīpēšana klientu klātbūtnē! Visa pamatā gan esot tas, ka viņš riepu biznesā ir ilgi un pieredzējis. «Nodarbojos ar vienu lietu, ko saprotu. Tā ir atbilde, kāpēc Dalans darbojas divdesmit gadus.»

Nav jau gluži tikai gludi vien gājis. Krietni zaudējumi bija 2012. gadā, kad Dalans nolēma tirgot alumīnija diskus Ukrainā. «Kad trešo reizi vedām diskus un pie muitas apturēja, bet neteica, kāpēc netiekam ne uz priekšu, ne atpakaļ, tad arī beidzās bizness. Zaudējām vairākas nulles. Bet man vienmēr pieredze nāk par vēlu,» Dvaits smejas. Tieši ķibeles Ukrainā likušas saprast, cik labi ir Latvijā: korupcijas mazāk, ceļi – labāki. Pēdējo gadu laikā Dvaits servisā nav redzējis riepas, kas pārsistas uz bedres. Pirms 20 gadiem tā bijusi ikdiena.

Sparģeļu raža

Ideja par sparģeļu audzēšanu radās Gotlandē. Ik pavasari, apciemojot partneri Stigu, galdā tika celti jaunie sparģeļi. Zaļie un baltie. Vārīti, apcepti sviestā. Dikti garšoja. Iedomājās pamēģināt izaudzēt Latvijā. Stigs padomu neliedza. 2014. gada rudenī Gulbenes novada Kalnienā tika iestādīti pirmie sparģeļi, bet 2015. gada pavasarī jau 22 tūkstoši stādu divos hektāros. Kalnienā tāpēc, ka tur dzīvo sievastēvs Juris. «Šogad izlīdīs pirmie, nogriezīsim sev un dažiem restorāniem pagaršošanai. Pirmajā gadā stāds vēl švaks, jāļauj stiprināties.» Par pārdošanu varēšot runāt nākamgad, par biznesu – piektajā gadā. Pircēji, cerams, būšot restorāni un ikviens, kam tie garšo. Sparģeļu bizness Spuriņam ir izaicinājums, jo pats nekad neko nav audzējis. Pieredze zemes darbos esot cilvēkiem Kalnienā, kuri gatavi sparģeļus ravēt un čubināt. «Es jau būtu gatavs audzēt arī liellopus, taču tur man nav zināšanu nemaz,» saka Spuriņš.

Nesen viņš nopirka nedaudz zemes Kalnienā. Stādīs vēl spraģeļus. «Kam meži kā pensiju fonds, kam – sparģeļi,» smejas Dvaits. Augsni varētu vēlēties smilšaināku, jo tāda labāk patiktu sparģelim. Par laika apstākļiem gan nav kreņķu, jo Gotlandē temperatūra esot līdzīga, taču gan ne tik svārstīga.

Dalana birojā redzamas divu veidu sparģeļu kastes. Viena ar Kalnienas sparģeļa logo, otra – zviedru burtiem. Dvaits stāsta, ka tā ir no Gotlandes. «Mēs neko jaunu neizdomājām, labi noskatāmies. To sauc par turku navigāciju,» Dvaits smejas, ka visi viņa biznesi noskatīti Gotlandē, un tur arī smeļas padomus.

Vaicāts, kur viņam uzņēmēja gēns, viņš domā. Kolēģis ieminas, ka lasījis pētījumu – biznesa oža, gluži tāpat kā muzikālā dzirde, ir iedzimta. Dvaits uzskata, ka ne viņa gadījumā. Skolas laikā gribējies magnetofonu, tāpēc vasarā naglojis kastītes un nopelnījis. «Paēdušām pelēm visi milti rūgti. Ja neesi paēdis, rodas idejas, kā nopelnīt.»