Metāla atdzīvinātāji 24

Metāla studijas īpašnieks Pauls Niedre.
Print Friendly, PDF & Email

Kad Paulam Niedrem pirms gadiem desmit apnika pārdot alu, viņš nodibināja savu uzņēmumu. Tā radās Metāla studija, kurā kādu laiku strādāja viens vienīgs cilvēks – pats uzņēmuma īpašnieks

Viņi uzskata, ka atdzīvina metālu. No melnā un nerūsējošā tērauda caurulēm, leņķiem vai loksnēm tiek radītas praktiskas un vienlaikus skaistas lietas, ko nav iespējams nopirkt veikalā. Dibinot Metāla studiju, sākotnējā ideja bija ražot tikai metāla vārtu rāmjus. Tagad uzņēmums, kurā atkarībā no darba apjoma strādā no četriem līdz deviņiem darbiniekiem, izgatavo ne tikai vārtus un sētas, bet arī kāpnes, margas, sētas stabus, garāžu aprīkojumu, dizaina un interjera priekšmetus. To skaits sniedzas simtos, un katrs prasījis ne tikai augstu profesionalitāti, bet arī radošu pieeju. 

«Patiesībā pieprasījums un klientu pasūtījumi bija tie, ka diktēja gan produktu klāstu, gan mūsu attīstību,» saka Metāla studijas īpašnieks Pauls Niedre, kurš nav studējis ekonomiku vai tieslietas, kā daudzi viņa vienaudži, bet pēc profesijas ir remontatslēdznieks un metālrestaurators.

Mācības bez programmas

Viņa radītais uzņēmums, kura apgrozījums pagājušajā gadā bija ap 300 000 eiro, atšķiras ar to, ka produkciju nevar saukt par sērijveida, kaut arī reizēm tiek radītas lielākas vai mazākas vienādu izstrādājumu partijas, it īpaši elementi būvniecībai. Taču tikpat labi viņi pēc klienta vai pašu skicēm var izgatavot kamīna piederumus, dārza dekorus vai nevainojamu šmakovkas brūvēšanas aparātu pasūtītājiem Latgalē. Iespējams, tieši daudzpusība Metāla studijai ļāvusi pārdzīvot ne tikai krīzi, bet pašlaik sākt domāt arī par eksportu. Piemēram, viņu veikumu var redzēt ledus hallē Oslo.

Tomēr viss sākās nevis pirms desmit gadiem, kad dibināts uzņēmums, bet gan daudz agrāk – 1995. gadā.

Tolaik Teikas rajona puika Pauls Niedre, pabeidzis pamatskolu, iestā-jās Valsts Tehniskajā ģimnāzijā, lai mācītos par remontatslēdznieku. «Es biju viens no pēdējiem, kas prakses laikā vēl paspēja pastrādāt VEF, pirms to likvidēja, un izbaudīju, ko nozīmē lielražošana,» viņš tagad atceras, nemaz neslēpdams, ka joprojām lepojas ar šo pieredzi.

Pēc diviem gadiem ģimnāzija tika pabeigta, bet tieši tobrīd atvērta jauna mācību programma – metāla restau-rācija, un Pauls nolēmis turpināt mācības.

«Tā bija eksperimentālā grupa, un patiesībā nekādas programmas nebija. Bija meistars ar pieredzi metāla māksliniecisko priekšmetu restaurācijā un mēs – kādi astoņi puiši, kuri mācījās nevis diploma vai vecāku dēļ, bet tāpēc, ka viņiem tā lieta patika,» stāsta uzņēmējs. Meistars puišiem ļāvis strādāt patstāvīgi, un visa diena pavadīta nevis skolas solā, bet pie darbgaldiem. Restaurējuši vecus baznīcu gaiļus, vēja rādītājus, izgatavojuši bruņas pēc zviedru pasūtījuma. Taisījuši arī svečturus vai citus metāla niekus sev un draugiem. Pat atjaunojuši vecus motociklus. Bet, ja kaut kas nav sanācis, prasījuši padomu meistaram.

Pauls pēc viņam iedotajām skicēm pat izgatavojis senlaicīgas eņģes kādai ēkai Vecrīgā. «Tomēr galvenais – mums uzticēja darbnīcas atslēgas, un visi bijām tā aizrāvušies ar darbu, ka ieradāmies jau agri no rīta, bet prom gājām vēlu vakarā, kad sargs slēdza ciet skolu,» viņš tagad ar smaidu atceras.

Tomēr meistaram diemžēl bijušas dažas tipiskas laba amatnieka vājības, un viņš nereti konfliktējis ar skolas vadību. Tāpēc šī metāla restau-ratoru grupa izrādījusies pirmā un pēdējā. Pauls Niedre joprojām uztur kontaktus ar bijušajiem grupas biedriem un atceras, ka vērtīgākais šajā mācību procesā bija brīvība. Pateicoties tai, puiši tik ātri un viegli apguvuši dažādus profesionālos noslēpumus. Savukārt tieši apziņa, ka tu proti un vari, vēlāk ļāvusi nodibināt savu uzņēmumu.

«Bet 1998. gadā, kad vajadzēja sākt strādāt patstāvīgi, metālapstrādātāji Latvijā nevienam vairs nebija vajadzīgi. Arodu nevajadzēja, visi mācījās par juristiem un ekonomistiem,» atceras Pauls.

Viņš kļuvis par ekspeditoru – pārdevēju kādā augļu tirdzniecības uzņēmumā. Darbs bijis trīs dienas nedēļā, un brīvajā laikā aizrāvies ar vecu motociklu restaurāciju. Pilnībā atjaunojis 1952. gada padomju motociklu IŽ-49.

Pēc pusotra gada Niedre sācis strādāt lielā tirdzniecības kompānijā, kas nodarbojusies ar importa pārtikas produktu realizāciju vietējā tirgū. Tur disciplīna bijusi kā armijā. Vari vai nevari, bet produktiem vajadzējis būt veikala plauktos. Priekšniecība teikusi – ja tevi izdzen pa durvīm, iekāp atpakaļ pa logu. «Pievienotā vērtība šim darbam bija tā, ka es iemācījos strādāt ar cilvēkiem. Pierunāt, pārliecināt, sajust, saprast sarunas biedru un nepieciešamības gadījumā, lai panāktu vēlamo, pārkāpt pāri savai komforta zonai,» saka Pauls.

Pabalsts kā starts

Vēl pēc pusotra gada viņš pārgājis darbā uz alus darītavu Kimmel Rīga, kur atbildējis par Zemgales reģionu. Paralēli radusies doma par savu biznesu. «Braukāju pa reģionu un skatījos, ko varētu piedāvāt tiem, kas tur dzīvo.» Ievērojis – daudzviet nav vārtu. Izgāzušies, sašķiebušies… Tad arī radusies ideja taisīt metāla vārtu rāmjus, un ar to arī viss sācies.

2003. gadā Niedru ģimenē piedzima meita. Pauls, dodoties bērna kopšanas atvaļinājumā, saņēmis tiem laikiem pieklājīgu pabalstu, ko vēlāk ieguldījis uzņēmuma izveidē. Darbu sācis vienatnē privātmājas garāžā.

«Man nav ne bagātu vecāku, ne ietekmīgu radu, tāpēc visu vajadzēja darīt pakāpeniski. Soli pa solim,» tagad saka uzņēmējs, piebilzdams, ka pirmo metināšanas aparātu gan palīdzējuši nopirkt radinieki.

Drīz vien garāžā kļuvis par šauru, izgāzis sienu uz saimniecības ēku, viņš darbnīcu paplašinājis, jo izskatījies, ka ar savu ideju trāpījis desmitniekā. Pasūtījumu skaits auga. Vienam vajadzējis vārtu rāmi, nākamajam jau pašus vārtus, bet trešajam – vārtus ar visu sētu. Drīz pasūtītas arī kāpnes, balkonu margas, terašu un lieveņu aprīkojums.

Sācies celtniecības bums, un Pauls vienatnē vairs nav ticis ar visu galā. Vajadzējis meklēt partneri, kas vienlaikus kļuvis arī par uzņēmuma līdzīpašnieku. Divatā izveidojuši ražotni Lilastē, kur strādājuši četri cilvēki. Pauls atbildējis par pasūtījumiem, partneris – par ražošanu. Bet tad – krīze! Līdz ar pasūtījumu skaita samazināšanos radušās nesaskaņas abu starpā, un viņi izšķīrušies. Pauls atgriezies savā darbnīcā Mārupē.

Tagad viņš domā – tas bijis pareizais risinājums. «Ko darīt netrūka arī krīzes laikā, bet darba nebija tik daudz, lai vajadzētu vēl kādu cilvēku.»

Pirms gadiem trim pasūtījumu skaits atkal sācis pieaug un Pauls sapratis, ka no jauna pienācis brīdis paplašināt ražošanu. No garāžas pārcēlies uz sabiedrības Mārupe industriālo zonu Jaunmārupē un pieņēmis darbā pirmos cilvēkus. Tomēr drīz atskārtis, ka nevar vienlaikus strādāt ar klientiem, uzmērīt objektu, sagatavot rasējumus un vēl vadīt ražošanu. Vajadzējis meklēt darbu vadītāju. Bet vēl pēc kāda laika arī otru.

Kopš 2014. gada Metāla studija sadarbojas ar lielajiem pasūtītājiem. Sevišķi veiksmīgs bijis aizvadītais gads, kad izgatavotas visas balkona margas, evakuācijas kāpņu un ventilācijas aprīkojums vairākām Rīgas augstceltnēm un daudzstāvu dzīvojamajām ēkām.

«Mēs piedalījāmies konkursā un ar savu produkciju, attieksmi un ce-nu ieinteresējām pasūtītāju,» Pauls skaidro, kā nelielam uzņēmumam izdevies tikt pie liela pasūtījuma.

Strādāts arī Norvēģijā, kur ledus hallei, kas pēc izmēriem līdzīga Inbox hallei Piņķos, izgatavotas visas tribīņu margas, kāpnes apmeklētājiem un evakuācijas kāpnes ar visu aprīkojumu. Šis pasūtījums, kas realizēts vairākās kārtās, bijis ne tikai interesants, bet arī riskants. Objektu katrā kārtā uzmērīt varēja tikai vienu reizi. Braukt otrreiz uz Oslo, lai visu pārmērītu, nebija iespējams. «Toreiz, vedot kāpnes un margas ar tajās iemontēto stiklu, sajūta bija jocīga. Derēs vai nederēs? Stiklu pa otram lāgam piegriezt vairs nevar,» tā brīža sajūtas atceras Pauls. Par laimi, viss beidzies bez starpgadījumiem.

Atsevišķi mazāki pasūtījumi bijuši arī no Vācijas un Zviedrijas. Pauls gan tos par eksportu īsti neuzskata, jo pasūtītāji bija Latvijas būvkompānijas, kas strādāja šajās valstīs.

Toties šogad jau vistuvākajā laikā Metāla studija grasās beidzot pa īstam pievērsties eksportam. Ir atrasts produkts, kuru viņi vēlas piedāvāt zviedru mājsaimniecībām. Ti-kai Pauls Niedre vēl neatklāj, kas tieši tas būs.

«Man patīk tas, ko daru, un es pilnībā pārzinu šo jomu. Ne tikai spēju vienoties ar klientu par konkrētu pasūtījumu vai izgatavot rasējumu, bet arī zinu, kā pasūtījums jāizpilda. Pats esmu to visu darījis un nepieciešamības gadījumā varu izdarīt arī tagad,» saka Pauls Niedre.

Iespējams, tieši te slēpjas atbilde uz jautājumu, kāpēc neliels uzņēmums, kas vairāk nodarbojas ar amatniecību, nevis lielražošanu, atradis un nostiprinājis savu biznesa nišu. Un, iemantojis neskaitāmus klientus Latvijā, tagad gatavs ar saviem izstrādājumiem lēkt pāri Baltijas jūrai.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Metāls un darbs, par kuru vēlāk varu teikt: to esmu paveicis es.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Sākot strādāt ar lielākiem apjomiem, parādās kļūdas, kas saistītas ar komunikāciju, pārpratumi. Attiecībā uz produktu izstrādi mans princips – nekļūdās tikai tas, kas nestrādā. Galvenais – no kļūdām mācīties un tās neatkārtot.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Nebaidieties kaut ko sākt! Jo vairāk cilvēks domā par mērķi, ko vēlas sasniegt, jo ātrāk to arī sasniegs.

Komentāri (24)

Pay with Bitcoins 17.10.2021. 01.58

… [Trackback]

[…] Find More Information here on that Topic: ir.lv/2016/04/13/metala-atdzivinataji/ […]

0
0
Atbildēt

0

btc era 24.09.2020. 00.13

… [Trackback]

[…] Info to that Topic: ir.lv/2016/04/13/metala-atdzivinataji/ […]

0
0
Atbildēt

0

https://www.pasjonisci.pl/ 20.02.2020. 20.48

… [Trackback]

[…] Find More to that Topic: ir.lv/2016/04/13/metala-atdzivinataji/ […]

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu