Aina sāka dziedāt mammas Annas dēļ. Pēc pārcelšanās no Ventspils uz Rīgu mamma kļuva nomākta, un ārsts ieteica sirdsmieru rast baznīcā. Annas kundzei tas nebija pa prātam, viņa savos 80 gados gribēja izpausties. Vilināja Mārupes senioru koris, tomēr uz mēģinājumiem būtu jābrauc kāds strēķītis ar taksometru un sabiedrisko transportu. Viena viņa vairs stabili pārvietoties nevarēja, tāpēc palīgos nāca meita – reizi nedēļā Aina ņēma mammu zem rokas, palīdzēja iekāpt transporta līdzeklī un no tā izkāpt.
«Kas tā būs te par sēdēšanu? Nāc dziedāt!» kādā no pirmajiem mēģinājumiem Ainai teikusi diriģente. Tā viņa pēc 30 gadu pauzes 1998.gadā atsāka dziedāt. Mamma vairs šeit nedzied, viņai savs eņģeļu koris.
Sākotnēji Mārupē bijis jauktais koris, dziedājuši arī divi vīri. Kad viens nomiris un otram bijušas problēmas ar kāju, korī palikušas tikai kundzes un tam dots nosaukums Mārupes vecmāmiņas. Vecākajai dziedātājai bijis 90 gadu. Kori pārdēvēja par Noktirni, jo ne visas dziedātājas ir vecmāmiņas. Arī Aina ne, viņai ir dēls, taču mazbērnu nav.
Noktirnei piedzīvojumu netrūkst. Pabūts Austrijā, Lielbritānijā, Itālijā. Savulaik iegūta 1.vieta Latvijā senioru grupā. «Tas tāpēc, ka to vietu negaidījām. Kā Māris Sirmais kādā intervijā teica: domājam nevis par panākumiem, bet – kā būt dziesmā.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.