Tā pirms simt gadiem Ziemassvētku kaujās sagūstītam vācu virsniekam uzkliedzis nogurušais un saniknotais sakaru virsnieks Harijs Bunduls. Kaujas Tīreļpurvā bija vienas no smagākajām Pirmajā pasaules karā. Vai strēlnieki cīnījās par Latviju? Un kāpēc daudzi vēlāk pieslējās lieliniekiem?
Ik reizi, kad strēlnieka Ādolfa Bražas meita Rita Grīnhofa pa radio dzirdēja Mirdzot šķēpiem zeltsaules staros, viņa, saukdama – tēva dziesma! -, paķēra veco Spīdolu un skrēja pie viņa. Lai iepriecinātu, jo visas streļķu dziesmas bija viņējās. Tā Ritas meita Daina, maza būdama, saprata, ka vectēvs ir bijis latviešu strēlnieks. Par to liecināja arī izšautā acs un stīvums kājās, kura dēļ milzīga auguma vīram bijis grūti staigāt. Ģimenē zināja, ka vectēvs kaujās stipri apsaldējies. Bet viņš pats par karu neko nestāstīja. Tikai visu mūžu glabāja Latviešu veco strēlnieku biedrības biedra karti un Latvijas karaspēka pārvaldes apliecību, ka ir piedalījies Latvijas Neatkarības (Atbrīvošanas) karā.
«Lielākajā daļā strēlnieku ģimeņu nerunāja ne par karu, ne par Ziemassvētku kaujām,» saka Žaklīne Zābere, kas vāc strēlnieku pēcteču atmiņu stāstījumus. Karš bija šausmu pilns. Arī Ziemassvētku kaujas, kurās vienkopus cīnījās visi astoņi latviešu strēlnieku pulki. Lai gan šīs kaujas izvērtās par vislielāko Krievijas armijas uzvaru cīņā pie Rīgas, cerētās Jelgavas vietā karavīri atguva tikai Ložmetējkalnu. Bet zaudējumi bija milzīgi: no 24 tūkstošiem latviešu strēlnieku Ziemassvētku un vēlāk Janvāra kaujās aptuveni deviņi tūkstoši uz mūžīgiem laikiem palika Tīreļpurvā.
Visi sapņi izsapņoti
Kaujām, kurām pēc vecā kalendāra bija jāsākas 23. decembra agrā rītā, tā pirms Ziemassvētkiem pārsteidzot vāciešus, daudzi latviešu strēlnieki gatavojās cerību pilni. Krievijas armijai jau gadu nebija izdevies pārraut 30 kilometrus garo vācu armijas nocietinājuma līniju Tīreļa purvā. Nu Krievijas armijas virspavēlniecība bija likusi vienkopus sapulcināt visus latviešu strēlnieku pulkus, piekomandējot palīgā Sibīrijas strēlnieku vienības. Uzbrukumā sūtīto karavīru skaitliskais pārsvars bija 10-15 reizes lielāks par vācu pozīcijās esošo. Viņiem vajadzēja izkustināt no sastinguma frontes līniju, atgūt Jelgavu un, kas zina, varbūt pat visu Zemgali un Kurzemi. 1915. gada rudenī Vācijas armija īsā laikā bija okupējusi gandrīz visu toreizējo Kurzemes guberņas teritoriju, un frontes līnija turpmāk gandrīz nebija mainījusies.
«Īsi priekš Ziemassvētku kaujām mani kā jaunāko virsnieku piekomandēja 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka 8. rotai. Dienu pirms kaujām visi rotas virsnieki sanāca zemnīcā, sprieda par gaidāmām cīņām un rakstīja tuviniekiem pēdējās atvadu vēstules. Tāda bija tradīcija un pulka komandiera pavēle. Dzirkstēja arī asprātības un joki, tomēr galvenais bija un palika nopietnās pārrunas. Daudz prātojām, ko darīt sakropļošanas gadījumā. Vairums domāja, ka tad savas dzīvības svece pašam jāizbeidz. Neviens negribēja kļūt par slogu sev un tuviniekiem,» vēlāk atcerējās kapteinis Harijs Bunduls, sakaru virsnieks, kura atmiņas publicētas Latviešu veco strēlnieku vēsturisko dokumentu un atmiņu krājumā 1938. gadā.
«Uzbrukums bija nolikts pulksten piecos rītā. Īsi priekš pieciem ierados pulkā un atvadījos no viena otra sirsnīgākā drauga. Viņi baltos tērpos pilnā kaujas gatavībā stāvēja norādītajās vietās pie pulka štāba; bet ar drosmi un stingru apņemšanos piepildīt pulka doto paroli: «Jautrs – Jelgavā»,» stāstījis Bunduls. «Ap pulksten pieciem atskanēja pirmie urrā saucieni, uzliesmoja raķetes, atskanēja rokas granātu sprādzieni, šauteņu un ložmetēju rēkšana. Ar katru mirkli šī «simfonija» pastiprinājās un pārvērtās vienā lielā, garā, neizprotamā un neaptveramā vaidā. (..) Pēkšņi izdzirdējām savādu troksni: mums plūda garām ievainoto straume. Te vēroju baigu ainu: kādu degunā un pierē ievainotu strēlnieku, kam daļa smadzeņu karājās pār vaigu. Viņu, rokās turēdami, veda divi sanitāri. Ievainotais vēl kliedza, bet šis kliedziens līdzinājās smagi ievainota zvēra kliedzienam. Pēkšņi manu acu priekšā virs šo triju cilvēku galvām parādījās mazs baltu dūmu mākonītis. Viens mirklis, un trīs cilvēku dzīvības izdzisa uz mūžīgiem laikiem. Nu arī es sapratu, ka ir tikai viens ceļš, un tas ir tas pats, uz kura gulēja trīs nelaimīgie līķi.»
Jau pirmajā kaujas dienā sakaru virsnieks saņēma baigas vēstis par 5. Zemgales pulka lielajiem zaudējumiem: 1. rota pilnīgi iznīcināta; visi virsnieki krituši, izņemot vienu. 8. rotā puse gājuši bojā. «Nākošajā naktī mūsu sanitāri no ienaidnieka dzeloņstiepuļu žogiem novāca kritušos. Tur bija 105 mūsu pulka vīri. 1. rotas komandieris kapteinis Lasmanis bija sastindzis ar paceltu labo roku, kurā atrada sažņaugtu, mešanai sagatavotu rokas granātu. Viņš bija kritis, divu ložu ķerts pierē. Mazo, kā nevainīgu meitenīti smaidošo praporščiku Liepiņu noņēma no žoga neskaitāmu ložu caururbtu. Feldfēbelis Ivanovs, nāvīgi ievainots, izvilcis savu nagana revolveru, nošāvies, bet vecākais apakšvirsnieks Birnis, arī nāvīgi ievainots, izvilcis savu kabatas nazi un pārgriezis sev rīkli,» lasāms Bundula atmiņās.
Kaujas turpinājās sešas dienas līdz 29. decembrim (no 5. līdz 11. janvārim pēc mūsdienu kalendāra). Strēlnieku atmiņās, dzejā, prozā un mākslas darbos tās attēlotas kā nežēlīga nāves pļauja, kurā latvieši izrādīja ārkārtēju varonību. «Latviešu strēlnieku drosme lielā mierā kompensēja nepilnības Krievijas armijā,» saka vēsturnieks Jānis Šiliņš. Pēc viņa stāstītā, lielajiem zaudējumiem Ziemassvētku kaujās viens no galvenajiem izskaidrojumiem ir šāds: latviešu strēlnieki slikti organizētā un vēl sliktāk apgādātā Krievijas armijā tika sūtīti uzbrukumā pret tā laika vislabāko armiju pasaulē, kura bija krietni pārāka militārajā stratēģijā un taktikā, ekipējumā un nodrošinājumā ar moderniem ieročiem: ložmetējiem, smagajiem lielgabaliem un pat ķīmiskajiem ieročiem.
«Atpalicība bija jākompensē, un tas tika darīts, pirmkārt, ar dzelžainu disciplīnu – latviešu vienības bija daudz disciplinētākas nekā krievu vienības,» stāsta Jānis Šiliņš. Un, otrkārt, ar prātam neaptveramu drosmi.
Uzvara, kas nesa vilšanos
Kad vācu nocietinājumu līnija tika pārrauta pie Mangaļu mājām (te Valgundes pagastā tagad atrodas Ziemassvētku kauju muzejs), tālākais uzbrukums apsīka. Vairākas Sibīrijas armijas vienības atteicās iet uzbrukumā, un latviešu vienības divas diennaktis bez atpūtas un stiprā salā, kas naktī sasniedza pat mīnus 35 grādus, aizstāvēja iekarotās pozīcijas, atsitot nemitīgus vācu pretuzbrukumus. Latvieši atņēma vāciešiem Ložmetējkalnu un saņēma gūstā ap tūkstoti karavīru. Kaujas laukā vācieši pameta 32 lielgabalus un citus ieročus. Tā bija lielākā uzvara, kādu krievu armija guva Rīgas frontē Pirmajā pasaules karā.
«Apskatot vācu zemnīcas, pārliecinājāmies, ka vācieši te dzīvojuši kā mazā pilsētiņā. Zemnīcas ļoti ērtas ar gultām, podiņu krāsnīm, kamīniem, galdiem un krēsliem, pat spoguļu netrūka. Atsevišķā zemnīcā iekārtota baznīca. Tālāk kantīne ar alkoholiskiem dzērieniem, lašiem, ikriem un citām delikatesēm. Netrūka arī pirts ar dezinfekcijas kameru un kādas zemnīcas ar uzrakstu «Lusthaus». Tālāk granātu un pulvera pagrabi,» atcerējās Bunduls. Kopumā vācu pozīcijās tika izveidots vairāk nekā septiņus kilometrus plats pārrāvums.
Taču krievu armijas virspavēlniecība neorganizēja uzbrukuma turpinājumu. Pēc Šiliņa teiktā, arī latviešu virsniekiem pēc vācu padzīšanas no ierakumiem radās grūtības vadīt tālākās kaujas tik sarežģītos apstākļos – mežainā un purvainā apvidū, tumsā un aukstumā. Šīs neizdarības dēļ pēc Ziemassvētku kaujām daudzi izdzīvojušie uzskatīja, ka latvieši velti sūtīti nāvē. Cik lielas bija cerības pirms Ziemassvētku kaujām, tik liela vilšanās – pēc tām.
«Daudzi sprieda – ja neizdevās pārraut fronti ar visiem esošajiem militārajiem spēkiem, tad tas nekad nebūs iespējams. Karš ir bezjēdzīgs, konfliktu nav iespējams atrisināt militārā ceļā, jāmeklē izlīgums, diplomātiski un politiski risinājumi,» stāsta Šiliņš. Šādā noskaņojumā rosīgāki kļuva boļševiki, kuri solīja panākt izlīgumu ar Vāciju. Latviešu bēgļi varēšot atgriezties mājās, strēlniekiem nebūšot jāmirst absurdu cerību vārdā. «Ziemassvētku kauju iznākums radīja auglīgu augsni lielinieku propagandai,» saka vēsturnieks.
Ar vienu domu – brīvība
Latviešu strēlniekiem, kuri cīnījās Ziemassvētku kaujās, vēlākajos gados daudz pārmests. Krievijas Valsts domes deputāti Jānis Zālītis un Jānis Goldmanis, kuri 1915. gadā publicēja patriotisko saukli «Pulcējaties zem latviešu karogiem!», bija vīlušies, ka daudzi strēlnieki pieslējās lieliniekiem. Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas, kurā Krievijas cars Nikolajs II zaudēja varu, novembrī notikušajās Krievijas Satversmes vēlēšanās 96,5% latviešu strēlnieku nobalsoja par lieliniekiem.
Tomēr nav tiesa, ka latviešu strēlnieki, piedzīvojuši vilšanos Ziemassvētku kaujās, tā arī nekļuva par Latvijas neatkarības cīnītājiem, saka vēsturnieks Šiliņš. Viņaprāt, strēlnieki atbalstīja lieliniekus tikai tāpēc, ka ticēja viņu solījumiem vienoties ar Vāciju par mieru, nodrošināt visus ar zemi un maizi, galu galā saimniekot pašiem savā zemē. Vairums nebija idejiski komunisti, par to liecina fakts, ka pēc 1917. gada boļševiku oktobra revolūcijas no tiem 30 tūkstošiem karavīru, kas bija latviešu strēlnieku vienībās, uz Krieviju sarkano strēlnieku pulkos aizgāja dienēt tikai ap 7000. Pārējie vai nu pievienojās pretlielinieciskajām militārajām vienībām, vai palika Latvijā. Šiliņš ir drošs, ka strēlnieku vidū, tāpat kā visā sabiedrībā, veidojās pārliecība par latviešu pašnoteikšanās tiesībām. Vēl vairāk: ticams, ka daudzi strēlnieki jau Ziemassvētku kaujās gāja ar domu nevis vienkārši kopā ar krieviem atņemt vāciešiem latviešu zemi, bet iegūt tiesības pašiem noteikt, kas uz šīs zemes notiek. Bundula atmiņās lasāms, kā latviešu strēlnieki, sagūstījuši vācu feldfēbeli ar diviem nomedītiem medņu gaiļiem, atņem viņam tos un niknumā kliedz, ka tie ir «Latvijas zemē, Latvijas mežos un bez latviešu strēlnieku ziņas nomedīti, tātad pieder latviešu strēlniekiem».
Pēc Šiliņa skaidrojuma, vēsturniekiem ir grūti atbildēt uz jautājumu, vai strēlnieku mērķis bija neatkarīga Latvija. Grūti tāpēc, ka Pirmā pasaules karā viņiem vēl bija jāpiesargājas brīvi izteikties. Visu 19. gadsmtu un 20. gadsimta pirmos gadus latvieši bija atkarīgi no krievu un vācbaltiešu politikas, un pēc 1905. gada revolūcijas gan vieni, gan otri latviešos redzēja nacionālistiski noskaņotus, bīstamus dumpiniekus. «Kad Krievijas cariskā armija atļāva izveidot latviešu strēlnieku militārās vienības, vācieši, cenšoties atgūt Krievijas valdības labvēlību, nepārtraukti tai atgādināja, ka latvieši ir separātiski noskaņoti un sapņo par savas valsts izveidošanu. Ka latvieši, ja viņiem iedos ieročus, vērsīsies pret cara režīmu, lai veidotu neatkarīgu Latviju. Tāpēc latviešu pilsoniskie politiķi nepārtraukti taisnojās, ka ir lojāli caram, bet latviešu strēlnieku komiteja mērķtiecīgi cenzēja visas strēlnieku vēstules, lai izsvītrotu teikumus par Latvijas patstāvību, lai tikai Krievijas valdības pārstāvji neko tādu neredzētu. Tāpēc mēs, vēsturnieki, nevaram, balstoties uz dokumentos rakstīto, pilnīgi droši apgalvot, ka latviešu strēlnieki cīnījās par Latvijas autonomiju vai neatkarību,» skaidro Šiliņš. Taču viņš atgādina, ka jau no paša kara sākuma latviešu strēlnieku vienības demonstratīvi dziedāja armijas virspavēlniecības aizliegto Dievs, svētī Latviju!, kas vēlāk kļuva par Latvijas himnu. «Sabiedrībā bija doma par patstāvību. Tā netika skaļi pausta, jo to bija bīstami darīt,» skaidro vēsturnieks.
To, ka vairums latviešu strēlnieku nebija komunistiski noskaņoti, pierāda arī fakts, ka 1919. gadā pēc Padomju Krievijas neveiksmīgā mēģinājuma iekarot Igauniju, Latviju un Lietuvu ap 60% Sarkanās armijas sastāvā esošo latviešu strēlnieku no šīm vienībām dezertēja un iestājās nacionālajā armijā, kas padzina no Latvijas gan Bermonta, gan Padomju Krievijas karaspēku. No tiem 11 395 «sarkanajiem» strēlniekiem, kas dažādu iemeslu dēļ tomēr nonāca Krievijā, lielākā daļa vēlākajos gados atgriezās Latvijā. «Lai gan tas nebija nemaz tik vienkārši. Bija jāizstājas no komunistiskās partijas, un bija vajadzīgi vismaz divi galvotāji, kas galvoja par cilvēka politisko uzticamību,» saka Šiliņš. Starp citu, Jukums Vācietis, kurš Ziemassvētku kaujās komandēja 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulku un bija Bundula komandieris, gribēja atriezties Latvijā, bet kā savulaik Pētera Stučkas iecelts armijas virspavēlnieks un vēlāk padomju Krievijas armijas virspavēlnieks – nevarēja.
«Toreiz visus jaunos cilvēkus vadīja mērķis – brīva Latvija,» par strēlniekiem pārliecināta Ādolfa Bražas mazmeita Daina Grīnhofa. Ne velti viņas vectēvs, piedzīvojis Otro pasaules karu un padomju okupāciju, līdz pat nāvei 1966. gadā laiku pa laikam bērniem klusi teica, ka «brīvība atgriezīsies». «Tagad jauniešiem brīvība šķiet pašsaprotama,» saka Daina Grīnhofa, kura Lielvārdes vidusskolā māca latviešu valodu un literatūru. Katru gadu novembrī viņas kabinetā top brīvības cīnītājiem veltīta izstāde, kurā ir arī materiāli par vectēvu Ādolfu Bražu. Lai atgādinātu, ka brīvība nav pašsaprotama – par to bija jācīnās.
Ziemassvētku kaujas
Mērķis – ieņemt Jelgavu.
1917. gadā no 5. līdz 11. janvārim (pēc vecā stila kalendāra – 1916. gadā no 23. līdz 29. decembrim).
Notika Tīreļa purvā starp Babītes ezeru un Olaini.
Kaujās pret vāciešiem nozīmēja ap 25 000 vīru no visiem astoņiem latviešu strēlnieku pulkiem.
Ziemassvētku un Janvāra kaujās dzīvību zaudēja ap 9000 latviešu karavīru.
