Novembrī saņemot Spēlmaņu nakts balvu, Maija Doveika (36) teica, ka viņai bija jānoiet garš ceļš, lai atkal būtu aktrise. Tas veda gar bezdibeni. Ikreiz, kad viņa tajā krita, tomēr atdūrās pret zemi
Šodien Maijai ir pirmizrāde. Nacionālajā teātrī 5. janvārī sāk rādīt Antona Čehova Kaiju, kurā viņa spēlē pieredzējušu aktrisi un arī pieauguša dēla māti Irinu Arkadinu. Lielu lomu. Mēs tiekamies gada nogalē, kad rit izrādes mēģinājumi. Atzīstos, ka pateicības runā Spēlmaņu naktī mani aizkustināja viņas atzīšanās – «vajadzēja noiet garu ceļu, lai nonāktu atpakaļ teātrī un nopelnītu šo balvu». Vairāk nekā desmit gadus pēc atgriešanās no Argentīnas viņa Rīgā spēlējusi dažādas lomas teātrī un seriālos, taču beidzot ir novērtēta un pāris gadus ir štata aktrise Nacionālajā teātrī. Mani urda jautājums: kā viņa toreiz saprata, ka atkal vēlas būt aktrise? Maija atbild, netaustoties sevī. Runā atklāti, viegli un precīzi. Nav jāvelk ārā, nav jāuzvedina atpakaļ pie tēmas. Stunda sarunā paiet nemanot.
Gruzdēja mājup
«Man bija 24 gadi, kad nolēmu pamest darbu Dailē. Gribējās prom. Gribējās saprast būtisko. Par cilvēkiem, dzīvi, jēgu. Mūžību. To nevarēja atrast teātra spožumā. Biju iecerējusi aizbraukt un kādu pusgadu pavadīt kristīgā skolā Argentīnā. Nodzīvoju tur trīs gadus. Aizvien grūtāk kļuva nedomāt par mājām. Gruzdēja vēlme atgriezties. Ilgas bija neaprakstāmi smagas. Kā svins. (Maija saķer sev kaklu ar rokām.) Apēda visu manu dzīvesprieku. Tāda sajūta, ka nav, kur piemesties. Ka neviens pleķītis nav tavs. Tās bija dvēseles mokas! Es ilgojos pēc ziemas ar nosarmojušiem kokiem un nosalušu degunu. To neizsakāmi tīro gaisu, kāds ir tad, kad viss draņķis sasalst un nomirst. Ir tik tīrs, balts. Tā ir īpaša dāvana, kas piemīt šai vietai. Draudzene man atsūtīja Imanta Ziedoņa grāmatu, kur bija aprakstīta ziema. Tik precīzi! Iekšā vēl fotogrāfijas ar manējiem, kuri sabildējušies baltos klajumos. Es tā raudāju. Sapratu – nebūšu laimīga te.»
Maijai nebija miera. Atradusi sevi ticībā un apprecējusies, tomēr gribēja mājās. Nevarēja piemānīt sevi. «Uztura bagātinātāju nevar lietot pilnvērtīga uztura vietā. Mājas ir mājas. Vecāki – vienīgie. Nekad man nebūs citu brāļu. Kad rokās bija mājupbiļete, kaut kas «atlaida». Argentīna taču ir brīnišķīga! Sapratu, ka varu pieņemt cita skaistumu, ja tas nesalauž manu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.