Tas notika 12. novembrī, sestdienā. Artūrs, kurš dzīvo Jelgavas rajona Kārniņu ciemā kopā ar vecmāmiņu, nesot malku no šķūnīša un izdauzot putekļus no paklājiem, ievēroja, ka pagalmā ar riteni vizinās septiņgadīgais kaimiņpuika Miša. Mihails, bet visi viņu sauc par Mišu. «Iegāju mājā un pēkšņi dzirdu kliedzienus aiz loga. Paskatījos – vīrieši pie dīķa. Bet starp kokiem pamanīju, ka dīķī āliņģis un tur cilvēks. Domāju – Miša, neviena cita bērna tur nebija,» stāsta divdesmit gadus vecais Artūrs.
Kaimiņi mēģinājuši uz dīķa uzvilkt gumijas laivu, bet Artūram uzreiz bija skaidrs – kamēr laivu stumdīs pa ledu, puika būs zem ūdens. «Nologoju to smadzenēs, un vienkārši skrēju pie viņa,» Artūrs sāk stāstīt to, ko stāstījis jau glābējiem, policistiem, vecmāmiņai un draugiem.
«Skrēju, bet kādus 15 metrus no krasta labā kāja ielūza ledū. Nogūlos uz vēdera un sāku rāpot uz zēna puisi. Izstiepu roku, lai viņš mani saķer. Bet tad sadzirdēju, kā ledus zem manis krakšķ. Ielūzu un iekritu ar galvu pa priekšu ūdenī. Kad izpeldēju, saķēru puiku aiz jakas. Turēju viņu virs ūdens. Mēģināju pietuvināt ledum, lai viņš pie tā pieturas, bet puika centās uz tā uzkāpt. Ledus taču trausls, tas ielūza kopā ar viņu. Pats turējos virs ūdens, domājot, ka gan jau laiva piepeldēs. Bet tā nekustējās. Bija jātiek līdz tai. Ar vienu roku turēju Mišu, ar otru roku lauzu ledu, lai tiktu uz krasta pusi. Pēc kādas minūtes aizlauzos līdz laivai. Iemetu zēnu laivā pēdējiem spēkiem. Novilku puikam jaku, lai viņam nebūtu tik slapji un auksti, un masēju muguru, lai kļūtu siltāk. Tā kā vīriem ar airiem neizdevās laivu izkustināt, bet es vēl ar kājām biju ūdenī, centos laivu stumt uz priekšu. Kad izstūmu laivu krastā, iedevu mazo vecākiem vīriešiem. Bet pats mierīgi slapjš aizgāju uz mājām. Tas arī viss.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.