Ražošanas uzņēmumu deguni 37

Filtri īpašniece un direktore Lienīte Bite.
Aivars Kļavis

Uzņēmums Filtri ražo gaisa filtrus ventilācijas sistēmām un vienlaikus uzskatāmi pierāda – mūsdienu industriālajā pasaulē savu biznesa nišu var atrast un radoši strādāt arī pavisam mazi uzņēmumi

Uzņēmums Filtri ir viens no pirmajiem Latvijā, kas rūpnieciski sāka ražot gaisa filtrus vietējo ražotņu ventilācijas sistēmām. Dibināts 2004. gadā, tas savu mājvietu atradis Rīgā, netālu no Dzegužkalna, kur strādā joprojām. Šeit tapušie gaisa filtri tiek izmantoti kokapstrādē, cementa un mēbeļu ražošanā, piena pārstrādē, metālapstrādē, kā arī citu nozaru ražotnēs un sabiedriskajās ēkās. Starp viņu klientiem ir tādi uzņēmumi kā Cemex, Valmieras piens un mēbeļu ražotājs Avoti SWF.  

Šie filtri gan attīra gaisu, kam jānonāk iekštelpās, piemēram, mēbeļu krāsošanas vai lakošanas cehos, gan sargā apkārtējo vidi no putekļiem un iespējamā piesārņojuma, kas tapis ražošanas laikā.

«Patiesībā mūsu filtri pilda tās pašas funkcijas, ko cilvēka deguns, kas pasargā organismu no dažādiem mikroorganismiem un citām kaitīgām lietām,» saka uzņēmuma īpašniece un direktore Lienīte Bite. Filtru izgatavošanas noslēpumus apguvusi praksē, viņa tagad nodrošina ar darbu septiņus cilvēkus.

Viss sākās ar rokdarbiem

«Sākumā arī pati strādāju cehā. Sevišķi tad, kad vajadzēja izpildīt lielākus pasūtījumus. Līdz sapratu – man no ceha jātiek ārā, jāstrādā pie jauniem produktiem un jādomā par attīstību,» Lienīte Bite atceras.

Tas bijis celtniecības buma laikā pirms 2008. gada krīzes, kad strauji audzis pieprasījums pēc gaisa filtriem. Kaut arī viņi nebija vienīgie, kas tos izgatavoja, reālu konkurenci nav jutuši.

Tagad situācija mainījusies. Toreiz klientus interesējusi galvenokārt kvalitāte, bet pašlaik visu nosakot cena – nākas sīvi konkurēt ar līdzīgu filtru ražotājiem Lietuvā un Polijā. Lienīte Bite to skaidro ar uzņēmumu pieticīgajiem līdzekļiem un priecājas, ka pēdējā laikā publiskajos iepirkumos tomēr parādās tāds jēdziens kā kvalitāte.

Paradoksāli, bet šajā biznesā viņa nonākusi, pateicoties tam, ka bērnībā, vecmāmiņas pieskatīta un sekojot viņas paraugam, aizrāvusies ar rokdarbiem. Gribējusi mācīties Lietišķās mākslas vidusskolā, tomēr māte iebildusi. Pabeigusi vidusskolu Piltenē, viņa iestājusies toreizējā Rīgas Politehniskajā institūtā, kur apguvusi šūto izstrādājumu tehnologa specialitāti. «Es nevarēju sevi citur iedomāties. Turklāt man patika fizika, matemātika,» viņa atceras.

Studiju laikā apprecējusies, un vīrs pēc augstskolas beigšanas norīkots darbā uz padomju saimniecību Kroņauce. Tas bijis pēdējais gads, kad darbojies šis padomju laika jauno speciālistu darbā izvietošanas princips.

Pārmaiņu laiku Lienīte aizvadījusi, audzinot meitas, un, kā pati uzskata, dzīvojusi tādā kā aizvējā. 90. gadu vidū pēc saimniecības likvidācijas, galvenokārt domājot par meitu nākotni, ģimene pārcēlusies uz Rīgu. Lienīte atradusi darbu kāda liela šūšanas uzņēmuma eksperimentālajā cehā, kur izstrādāti jaunie modeļi. Uzņēmums ražojis pārsvarā Krievijas tirgum. Tas bijis smags laiks. Alga smieklīga. Turklāt tā pati daļēji izmaksāta talonos, ko vajadzēja atprečot, pērkot pašu šūtos apģērbus vai pārtiku uzņēmuma veikalā.

«Es gribēju nokļūt vidē, kas saistīta ar manu specialitāti, un biju gatava iet soli pa solītim. Tomēr ātri vien sapratu – šī nav īstā vieta,» atceras Lienīte.

Tad izlasījusi sludinājumu, ka Burda Rīga meklē sieviešu virsdrēbju konstruktores. Pieteikusies un tikusi pieņemta. Darbs bijis interesants. Arī pieredze jauna un pilnīgi atšķirīga no sērijveida lielražošanas. Viņa izstrādājusi jauno modeļu lekālus jeb konstrukciju. Bet, kā tagad saka, nekur nav maizes bez garozas. Uzņēmumā bijusi ļoti liela kadru mainība, un pēc kāda laika arī Lienīte aizgājusi.

Tā beigusies viņas šuvējas karjera. Vīrs sācis vadīt vienu no pirmajām pilna servisa Neste degvielas uzpildes stacijām, un tam vajadzējis cilvēku, kurš pasūta preces veikalam, sastāda darba grafikus un veic vēl citus pienākumus. Tā viņa ieguvusi pilnīgi jaunu pieredzi.

Vēl pēc kāda laika sākusi strādāt prestižā kompānijā, kas nodarbojās ar pieaugušo apmācību un biznesa konsultācijām, tā atkal nonākusi citā vidē. «Tas man bija milzīgs izaicinājums, jo vajadzēja pārdot uzņēmuma vadītājiem kompānijas produktus – kursus, konsultācijas, mācības. Apguvu tādas jomas, kas man ļoti noder arī pašlaik,» turpina Lienīte Bite.

Bet ap 2000. gadu viņa paralēli šim darbam atsākusi nodarboties ar šūšanu. Tolaik vīrs vadījis uzņēmumu, kas veicis ventilācijas sistēmu izbūvi un apkopi. Radusies nepieciešamība pēc gaisa filtriem, no kuriem visplašākais pielietojums ir tā sauktajiem kabatas filtriem. Tie sastāv no vairākiem attiecīga auduma maisiem (kabatām) speciālā rāmī. Tā kā Latvijā neko tamlīdzīgu neražoja, nelielu apjomu piegādes no Rietumeiropas izmaksājušas ļoti dārgi. Tad vīrs no kādas izstādes atvedis filtra paraugu un vaicājis Lienītei, vai ir iespējams kaut ko līdzīgu sašūt pašiem.

Dzīvoklis vai uzņēmums?

Pirmie filtri koka rāmjos no Vācijā iepirkta materiāla tapuši garāžā. Izgatavot lekālus, sašūt maisus, panākt, lai kabatas gaisa plūsmā nesaliptu un filtrs ventilācijas sistēmā patiešām kvalitatīvi funkcionētu, bijis milzīgs izaicinājums, uztraukums un vienlaikus arī azarts.

Tā viņi izstrādājuši savu tehnoloģiju. Produkts izdevies, pieprasījums pēc filtriem audzis. Tā nodibinājuši uzņēmumu Filtri.

«Es pametu darbu konsultāciju kompānijā, sāku pārdot pašas radītos izstrādājumus un secināju, ka ir milzīga starpība – iet pie klienta nevis ar cita produktu, bet ar to, ko esi radījis savām rokām,» stāsta Lienīte Bite, neslēpdama, ka viņas uzņēmējas ceļā tagad noder visa iepriekšējo darbu pieredze.

Tomēr jau uzņēmuma pirmajā gadā viņas un vīra dzīvesceļi šķīrušies. «Mums bija divi kopēji īpašumi, ko dalīt, – dzīvoklis un uzņēmums. Es izvēlējos uzņēmumu,» atklāti saka Lienīte.

Pašlaik Filtri ražo divu veidu izstrādājumus – minētos kabatas filtrus un plakanos paneļa filtrus. Retāk arī konusveida vai maisu filtrus. Produktiem ir daudz dažādu variāciju, tāpēc likumsakarīgi, ka viņi strādā tikai pēc pasūtījuma.

«Pēc krīzes, kura mūs skāra diezgan smagi, situācija tirgū būtiski mainījusies,» secina uzņēmuma direktore. Pirms tam gala patērētāji filtru iegādi uzticējuši servisa kompānijām, bet pašlaik tās gaisa attīrīšanas elementu pērk pašas. Arī ārpus Latvijas. Tāpēc uzņēmumam, kas strādā vietējā tirgū, jākonkurē ar citu valstu ražotājiem. Tie parasti esot lieli uzņēmumi, kuri spēj piedāvāt ievērojamus apjomus un zemu cenu.

Vienlaikus, tehnoloģijām attīstoties, arī paši filtri kļuvuši specifiskāki, sarežģītāki un dažādāki, kas savukārt ietekmē pieprasījumu. Audzis pieprasījums pēc ogļu filtriem, kas absorbē smakas, pēc Hepa filtriem, ko izmanto vietās, kur gaisa kvalitātei ir īpašas prasības (piemēram, operāciju zālēs). Tieši sarežģītās, dārgās tehnoloģijas un vietējā tirgus nelielā pieprasījuma dēļ tos Latvijā pašmāju patēriņam neražo un, visticamāk, arī neražos. «Tāpēc mēs, būdami ieinteresēti ilgtermiņa sadarbībā ar klientiem, paralēli ražošanai sākām tirgot šos filtrus,» stāsta Lienīte Bite, uzsvērdama, ka viņai ir svarīgi strādāt ar klientiem, kuri izprot gaisa kvalitātes nozīmi gan pašu biznesā, gan tā ietekmē uz apkārtējo vidi. Pārsvarā tās ir nozares, kur gaisa kvalitāte ietekmē arī produktu kvalitāti.

Ar tirdzniecību uzņēmumā Filtri pašlaik nodarbojoties tikpat darbinieku, cik strādā ražošanā. Toties tirdzniecības ienestā daļa kopējā apgrozījumā, kas pēdējā laikā svārstās ap pusmiljonu eiro gadā, kļūstot arvien lielāka. «Ražošanā, salīdzinot ar pirmsākumiem, esam kļuvuši daudz efektīvāki. Filtru izgatavošanas tehnoloģija nepārtraukti pilnveidota. Tomēr tik neliels uzņēmums kā mēs nedrīkst stāvēt tikai uz vienas kājas,» saka vadītāja, kura uzskata – galvenā Latvijas problēma esot ierobežotais tirgus. Lētāk produktus ievest, nekā ražot šeit.

«Arī es pēc savas būtības laikam drīzāk esmu pārdevēja, nevis ražotāja, jo man vairāk patīk ar cilvēkiem komunicēt, nekā viņus ekspluatēt,» saka Lienīte Bite.

Tomēr, neraugoties uz problēmām, uzņēmums turpinās ražot, un vadītāja prognozē, ka noteikti pieaugs arī specifisku gaisa filtru tirdzniecības apjomi. Tādi esot filtri metālapstrādei, kas uztver dzesēšanai izmantotās eļļas pilienus jeb eļļas emulsiju. Filtri sadarbojas ar divām lielām kompānijām Zviedrijā un Lielbritānijā, kurās tos ražo. «Tāpēc mēs strādājam un nākotnē arvien vairāk strādāsim lielajiem industriālajiem klientiem, kuriem svarīga gaisa vide un kuri gatavi tajā arī investēt,» saka Lienīte Bite. Tātad, ko darīt, vēl pietiks ilgam laikam.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Sākumā bija spīts. Vēlme sevi pierādīt. Tāpēc patiesībā tās ir sacensības pašam ar sevi. Tikai laika gaitā mainās disciplīnas, kurās tu startē.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Pats vērtīgākais un vienlaikus arī vislielākais riska faktors ir cilvēki. Jābūt pietiekami gudram, lai pamanītu darbinieku potenciālu un vienlaikus saprastu, cik tālu tiem var uzticēties.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Galvenais ir ideja, kas pašu aizrauj. Tas ir milzīgs enerģijas avots. Ja cilvēks pārņemts ar ideju, tad viņam ne no kā nav bail. Savukārt pieredze reizēm tikai bremzē.

Komentāri (37)

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Iepriekšējais raksts

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu