«Būt pašiem, nevis mākslīgi pieslīpēties, lai neviens neiesit un neko nepārmet,» – Ilze Sperga (33) cīnās, lai latgaliešu valodu varētu apgūt skolās. Ilze arī izdevusi latgaliešu pasakas un veido ietilpīgu datu bāzi latgaliešu valodā
Latgalieši ir divējādi – tie, kuri ņaud, un tie, kuri saka «ir juodora», taču tā arī neko nedara. Ja arī izdara, tad paveiktajam trūkst kvalitātes. Bet tas nekas – latgalietis pirks latgaliešu izdoto grāmatu, lai arī tā ir švaka. Tāds ir Rīgā dzīvojošās un strādājošās viļānietes Ilzes Spergas novērojums. Viņa cīnās par Latgales kultūras saglabāšanu, tajā pašā laikā var pateikt: «Ne jau vienmēr mūzika būs laba, ja dziesma ir latgaliešu.» Viņai nepiemīt latgaliešiem raksturīgā savas vietas slavināšanas mānija, kas robežojas ar bravūru. Tieši Ilzes veselīgais kritiskums ir iemesls sarunai. Laikā, kad Latgale ir aktuāla, jo drīzumā Aglonā būs Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki.
Līdz ar to pirmais, par ko vēlos ar Ilzi parunāt, ir katoļu būšana. Manuprāt, kardinālu Jāni Pujatu vajadzētu likt mierā, jo viņa viedoklis nav laicīgs, atkārtojas un neiedvesmo. Ilze piekrīt, ka Pujats jau kļuvis par tēlu antikatolicisma propagandā, klišeju tiražēšana turpinās. «Kāpēc mazos lauku kapusvētkos mācītājs runā par homoseksuālismu un prezervatīviem? Ja mani tas interesē, izlasīšu internetā. Prezervatīvi attiecas uz manu ķermeni, kāds tiem sakars ar to, kas būšu pēc nāves? Uz baznīcu eju pacelties virs ikdienas, taču ikreiz «uzmočī» par to pašu veco. Vēl sirreālāku konkrēto dievkalpojumu padarīja radiniece Matilde, kura lamādamās un saviebusies ar zilu izolācijas lenti un lupatām aptītu kruķi baznīcas vēsumā ielīdušam sunim krāva pa muguru, sakot: «Pašol, satans!» Suns, kaukdams un nagiem skrapstot, izlidoja pa durvīm tieši tad, kad mācītājs kā uz kāzām uzcirtušos un iestērķelētos kapusvētku dalībniekus sunīja par geju laulībām.
Komentāri nav jālasa
Ilze dzimusi Varakļānos, vidusskolu beigusi Viļānos. Tieši tur viņa sāka «blogot» – rak-stīja publisko dienasgrāmatu par notikumiem skolā, un klade ceļoja pa klasi. Kad bija izlasīta klasē, sāka ceļot pa skolu. Bez skolotāju cenzūras. Pēcāk sāka publicēt portālā Draugiem.lv. Sākotnēji latviski, tad latgaliski. «Tas bija izaicinājums: uzrakstīt latgaliski un paskatīties, kas notiks. Izrādās, spēj saprast arī tie, kuri nav latgalieši. Turklāt, rakstot latgaliski, tekstā nav tik daudz poētisma un salkanuma kā latviski.» Dzeju Ilze gan sākusi rakstīt latviski un 16 gadu vecumā braukusi uz Rīgu, kontaktējusies ar topošajiem rakstniekiem. «Laikus tiku prom no tās kompānijas. Nesapratu, ko viņi var padsmit gadu vecumā cepties par dzīves jēgu.»
No Draugiem.lv dienasgrāmatām Ilze pārcēlās uz Diena.lv blogiem – ar segvārdu Saprge, kas nenozīmējot neko, vien skaņu līdzību ar uzvārdu. «Bija svarīgi iebāzties publiskajā telpā un palekties, taču pārslimoju to. Visu pasauli neizmācīsi. Komentāri vienkārši nav jālasa. Reizēm palasu, bet neuzduros labiem. Lielākoties stulbiem, jēliem.»
Ceturto gadu Ilze ir portālā Twitter.com. Viņai ir ap 13 000 tvītu, daļa padzēsti. Saprgei ir arī savs blogs. «Es rakstu tik daudz tāpēc, ka vienmēr esmu rakstījusi daudz. Man tas nāk viegli. Tviteris? Domu pārslēgšanai.» Sociālajos tīklos esošie bieži vien domājot, ka zina par otru cilvēku daudz, taču patiesībā nezina, jo, piemēram, Ilze tur neraksta būtisko. Atsijāto.
Varētu teikt, ka patlaban Ilzes interneta karjera nonākusi augstākājā punktā, ja jau viņa strādā LU Matemātikas un informātikas insitūta (LUMII) mākslīgā intelekta laboratorijā. Tur darbojas Neo, kurš atrada caurumu VID datu bāzēs. Viņš strādā stāvu augstāk. Ja neiet Word programma, Ilze prasa padomu viņam. Sperga programmas neveido, bet atlasa tekstus, ko ievietos latviešu valodas resursu bāzē Korpuss.lv. Tas ir rīks zinātnei un valodniecībai. Pēc pusotra gada tajā no periodikas, zinātnes, daiļliteratūras būs savākts miljons vārdlietojumu latgaliski. Tā ir daļa no Latvijas un Lietuvas pārrobežu sadarbības programmas projekta, ko īsteno Rēzeknes augstskola sadarbībā ar LUMII un Kauņas Vītauta Dižā universitāti.
Vasarās reizi nedēļā Ilze brauc ar vilcienu uz Rīgu, jo birojs līdz vēlam rudenim pārvākts uz Viļāniem. Tur Ilzes mammai, pēc izglītības pediatrei, ir lauku saimniecība ar tik daudzām vistām, ka neviens nezina, cik. Bez laukiem Ilze spēj izturēt mēnesi. Vairāk ne. Darbistabu Viļānos viņa nodēvējusi par kumelīšu biroju, jo visriņķī kaltējas kumelītes. Reiz arī melnais gailis ienācis birojā un uzlēcis uz galda, pavēries datorā.
«Pūkainajam Ērmam caurās ābeles ligzdā izšķīlās četri mazi balti bērniņi. Kukurūzas vālītes jau lielas, bet vēl baltas,» Ilze atraksta man ziņu no Viļāniem. Nebūšot par lieku, ja rakstā tiks atgādināts, ka mazajās Latvijas pilsētās un viensētās ir daudz forša un neesam no nekurienes, kas jāpārtaisa, jāpārraksta, jāsterilizē atbilstoši mūsdienu dogmām. «Nevajag eiroremontu, lai dzīvotu skaisti, jo arī padomju servīze ir vērtīga – mamma nopirka no pirmās stipendijas. Un Ulmanis nav plakans bekona un sviesta dievs vai diktators, latgalieši nav tikai dzērāji, slaisti, apbižotie, kaut kādā pakaļā vai tikai izredzētie un unikālie.»
Pacelt karogu
Skaļi skan, bet tā ir: Ilze saglabā latgaliešu kultūru. Latgale viņai ir darbs. Trīs gadus Ilze bija biedrības Latgales studentu centrs valdes priekšsēdētāja, darbojās Valsts valodas centra latviešu valodas ekspertu komisijas latgaliešu rakstu valodas apakškomisijā kā sekretāre un 2007.gadā cīnījās, lai eksperti spēj sanākt kopā un tiek pieņemta jauna latgaliešu valodas ortogrāfija. Ilze atceras, ka no viņas puses tas noticis ar aurošanu pilnā rīklē katoļu klosterī un rosola pauzēm.
«Nevar izlikties, ka latgaliešu valodas nav. Esmu par to mēģinājusi runāt, taču ierēdņiem ir samērā liela vienaldzība.» Kādā Izglītības un zinātnes ministrijas apspriedē par latgaliešu valodas aizsardzību un ieviešanu skolās viens ierēdnis pajautājis: «Valodu taču var saglabāt ģimenē, kāpēc to darīt skolā?!» Ilze atbildējusi – diez, kas būtu noticis ar latviešu valodu, ja tajā runātu tikai ģimenē. Tieši skolā iemāca to, ka «zvejnieks» raksta ar «j», nevis «i».
Patlaban skolās Latgalē darbojas latgaliešu valodas pulciņi, kurus dotē pašvaldības. Latgales studentu centra mērķis – saglabāt, popularizēt un attīstīt latgaliskās kultūras vērtības, nodrošinot tām dzīvotspēju. Lai latgaliešu valodu māca skolās kā izvēles priekšmetu un Latvijas vēsturē iekļauj Latgales vēsturi. Patlaban Latgales bērni ģimenēs runā latgaliski, latviešu valodu iemācās kā svešvalodu no televīzijas, skolas biedriem. Viņi latviski runā ar akcentu. «Paši uzskata, ka runā latviski, bet patiesībā viņiem nav dzimtās valodas, jo visās runā ar akcentu. Tātad viņu dzimtā valoda ir akcents.»
«Man nekad nav aizrādīts par akcentu. Laikam tāpēc, ka nekautrējos no savas valodas.» Ja nu vienīgi 1996.gadā, sākot studēt Latvijas Universitātes filologos, kad iepazīstoties bija jānosauc izcelsmes vieta. Viens bija no Valmieras, otrs – no Liepājas. «Bet es – no Viļāniem. Tobrīd domāju: kāpēc es nevaru lepoties ar to?» Saku Ilzei, ka lepnums un patriotisms bieži vien piemīt tiem, kuri nāk no mazas vietas. To jāmāk izrādīt, citādi tas izskatās nevis pēc godīga un argumentēta patriotisma, bet pēc emocionālas kompleksu aizmālēšanas un taisnošanās. Ilze novērojusi, ka ir arī tāds patriotisms, kas teju vai robežojas ar separātismu: «Jāsaprot, cik augstu vari savu karogu pacelt, lai neaizēnotu pārējos.» Tas raksturīgs jauniem cilvēkiem, kurus viegli iedīdīt, ka viņu karogs ir «krutāks». Sakūdīt jauniešus, ka latgalieši baigi apdalītie – nu tik «močījam» un dragājam, piketi un rezolūcijas -, neesot liela māksla. Daudz efektīvāk, ja paši uztaisīs nometni, kur aizdomāsies, aizrunāsies, ākstīsies un dziedās latgaliski. Pat tad, ja nekad nedzīvos Latgalē, viņi nespļaus acīs savējiem un nenoliegs sevi. Klausīsies latgaliešu mūziku, paši ierakstīs popsu latgaliski, izdos un lasīs e-grāmatas latgaliski, čatos. «Runa ir par sabiedrības pašapziņu būt pašiem, nevis mākslīgi pieslīpēties, lai neviens neiesit un neko nepārmet.»
Čaplaks-šaplaks
Kad Ilze aizrautīgi stāsta, kā allaž mēģinājusi novilkt robežu, ka latgalieši ir tādi paši un nav labāki, prasu, vai viņa kandidēs Saeimas vēlēšanās. Ilze smejas. Šajās ne. Esot gan piedāvāts vairākkārt iepriekš, taču atteikusies. Baidās, ka viņas vārdu izmantos. Baidās, ka var pārlūzt mugurkauls. Politiskajai prostitūcijai – nē! «Man ir mērķi, kurus gribu sa-sniegt. Ja iesaistīšos partijā, būs jāpielāgojas viņu mērķiem un jāmēģina tos sasniegt. Ja nevarēšu savus mērķus noturēt, būs jāmaina partija, un pēc kā tad tas izskatīsies?»
Viens no mērķiem ir mainīt sabiedrību: padarīt gudrāku, iecietīgāku. «Gribu mainīt pasauli, un tas nepāriet arī ar gadiem. Gribu, lai man nākotnē neaizrādītu, ka ar savu vai radu bērnu sabiedrībā runāju latgaliski, un, nedod Dievs, bērnu nepiekautu.» Tieši tāpēc Ilze raksta projektus, iet uz dažādām darba grupām, lai arī valodas politika un ierēdņi riebjas. Viens no projektiem, kas Latgales jauniešu centram izdevās, bija latgaliešu dzejas antoloģijas Susātivs izdošana. Pēcāk radās doma turpināt ar publicistikas izlasi, veidot mūsdienu prozas izlasi, taču neizdevās iegūt finansējumu. Sākās krīze, un cerības zuda. «Un tad mēs sadusmojāmies. Apsēdāmies, sākām zirgoties, rakstīt projektu un sametām dažādas idejas kopā. Piesmējām krīzi.» Pāris prāta vētru, alus un tējas, azarts un interese, partneru medības – un tapa grāmata Es soku, tu soki: puosokys par krīzi, iekļaujot, latgaliešu literārās pasakas un latgaliešu tautas pasakas. Kopumā septiņas grāmatiņas. Pērk labi.
Spergu līdz asarām kaitina, ka jācīnās ar savējiem, lai saglabātu savējo. «Kāpēc man būtu jāatsakās no sava latgaliskā latviskuma, ar ko esmu izaugusi un iemācījusies ģimenē, lai būtu laba kaut kādai antīkai «Latviju latviešiem» idejai?» Par to viņa aizdomājās, kad pirms pāris gadiem bija Sibīrijā, kur 100 gadus saglabājies latviskums: bez Latvijas, fondiem, finansējumiem, medijiem. Ilzei tas bija piedzīvojums, interese, ziņkārība, kontrastduša prātam. «Tieši tāpēc gribas, lai savā valstī es varu brīvi runāt, rakstīt dzimtajā valodā, jo man ir sava latgaliešu rakstu tradīcija, ko aizsargā Valsts valodas likums.»
Bet, ko dod tas, ka vienreiz pa pāris gadiem latgaļu grupa Borowa MC dzied latgaliski plašai auditorijai, ja tam nav regularitātes, tātad – spēka? «Tas dod to, ka latgaliešu valoda nav tikai tas, ko var lietot, runājot ar vecomāti par sīpolu stādīšanu, bet jaunietis apzinās to kā mūsdienu kultūras sastāvdaļu. Apzinās, ka to var lietot dažādi. Arī popkultūrā.» Ilzei pašai joprojām izsprūkot pa vecmammas lietotajam vārdam, kam nezina nozīmi. Piemēram, šismaraks un čaplaks-šaplaks, kas varētu nozīmēt lempīgu cilvēku. Arī mūsdienīgiem vārdiem latgalieši atrod apzīmējumus, piemēram, kuļdinīks ir mobilais telefons, jo kulda ir kabata.
Suicīdu pētniece
Kad piedavāju Ilzei fotografēties latgaliešu tautastērpā, viņa atbild, ka nav māte Latgale un ierosina ar velosipēdu no dzīvesvietas Āgenskalnā atbraukt uz centru ar zobenu. To viņai uzdāvināja draudzenes, kad Ilze aizstāvēja doktora disertāciju. Maģistra darbā pētīja sieviešu pašnāvības Latvijas rakstnieku vīriešu klasiķu tekstos. Lielākoties pašnāvībā devušās sievietes, kad nevarēja atrisināt kādu problēmu, piemēram, vīrietis paveda-pameta-bērns zem sirds, tātad – jādara gals. Tikai Andreja Upīša Zaļajā zemē Anna izkuļas no tādas situācijas un aiziet uz pilsētu.
Doktora darbs bija par sieviešu pašnāvībām postpadomju prozā, kur sievietes pašas pieņēmušas būtiskos lēmumus par dzīvi. «Disertācijas rakstīšana bija līšana maisā: novembris, tumša istaba, un rakstu par pašnāvībām. Man taču pat spokojās! Jutu visādas baltās sievas, kas stāv pie gultas, māvienus skapī un aiz loga. Metu mieru uz laiku. Neviena disertācija vai karjera nav dzīvības un veselības vērta. Pavasarī sametu visu zem gultas un uz četriem mēnešiem aizbraucu prom no Rīgas. Slaucu govi un biju laimīga.»
Ilzes kursabiedrene Eva Eglāja-Kristsone uzskata, ka Sperga savā daudzpusīgo talantu ziņā ir Latvijas Mērija Popinsa. Viņa jebko padara aizraujošu un vienreizīgu. «Staro savā nepārspējamajā humorā un «ērmībā», nesavtīgā darbā dzimtās Latgales labā un sirsnīgā draudzībā.» Lūk, divi ērmīgi gadījumi: kādā tumšā ziemā Ilze izdomāja aizbraukt uz Baltkrieviju. Gribējās sniegu. Aizbrauca uz mēteļu fabriku netālu no Minskas un nopirka baltu jaku. Otrs gadījums: Ilze izgāja no mājām, iesēdās vilcienā un nopirka biļeti, cik tālu vien varēja. Naudas pietika biļetei līdz Smārdei. Atpakaļ stopoja.
Ir skaidrs, kur rodas tādi cilvēki kā Ilze: strādīgi, dzīvespriecīgi un bezbailīgi mesties dažādos piedāvājumos. Laukos rodas, jo lauku darbi ir gana ekstrēmi, neparedzami un tos nevar nepabeigt. Bet – kur rodas cilvēki, kuri ne paši grib braukt uz Smārdi, ne arī pavelkas citiem braucējiem līdzi? Uz to Ilze atceras kādu repliku, ko dzirdējusi nesen Rogovkā, kur kopā ar domubiedru grupu Mazā kavalērija kopusi apkārtni: «Ir cilvēki, kas nomirst garīgi jau pirms trīsdesmit. Dzīvie miroņi.» Viņiem esot raksturīga vienaldzība. Mūsdienu sabiedrībā tā ir augstā līmenī. Par to Ilzei licis domāt kāds gadījums šovasar, kad, iepilinājusi acīs zāles, viņa aizgāja līdz tramvajam, un pēkšņi spožajā saulē acis sāka aizmigloties. Ilze neredzēja tramvaju numurus. Prasīja vairākiem cilvēkiem, kāds numurs nāk, bet neviens neatbildēja. «Stāvu acīm ciet, asaras tek, neviens nepalīdz. Kad kāpu iekšā tramvajā, tad paprasīju – pateica.»
Ilzei ir kāds brīnišķīgs izteiciens, kas patīk viņas draugiem: «Neko nevar ne nokavēt, ne paspēt.» To Ilze praktizē un paspēj tik daudz un arī nokavē, mākot radīt iespaidu, ka tas viņu nepadara ne iedomīgu, ne kreņķīgu. Viņa pati gan atzīst, ka reizēm uznāk «cepiens». Par to, ka viņu mēģina iebāzt rāmī, iekož papēdī un vēl aizmūk. «Pasaule nav plakana un pareiza, tāpēc arī ir forši visu ko darīt un ņemties. Skaisti dzīvot neaizliegsi.»
