Žurnāla rubrika: Cilvēki

Kur nauda? Maisos!

Posted on novembris 9, 2011 by - Veiksme

Biznesa sākums bija Ķīnā iepirkti plastmasas maisiņi ar uzrakstu Paldies par pirkumu!, bet tagad Baltic Polymers vienīgie Latvijā paši ražo polietilēna mājsaimniecības preces un to pārdošanā ir starp Baltijas līderiem 

Roberts Joma un Ēriks Kiops satikās 1978.gada 1.septembrī Rīgas 82.vidusskolas 1.klasē. Toreiz Latvijā vēl neko nezināja par produktiem, kādus tagad ražo abu uzņēmums Baltic Polymers. Cilvēki uz veikalu gāja ar tīkliņiem, produktus tina papīrā, bet atkritumus lika parastos spaiņos ar vai bez vāka. 

Pirmie sadzīves polietilēna maisiņi Latvijā ienāca neilgi pirms neatkarības atgūšanas. Ēriks, vēl būdams students, izdomāja, ka no maisiņiem var sanākt labs bizness un sāka šeit tirgot Ķīnā, Vācijā, Polijā ražotus iepirkumu un atkritumu maisus. 2001.gadā viņš ar Robertu secināja – vēl izdevīgāk būtu ražot pašiem. Tomēr pagāja gandrīz septiņi gadi, līdz pilnībā izdevās gan apgūt tehnoloģiju, gan arī patērētājus Baltijā, Polijā, Vācijā, Rumānijā un Islandē iepazīstināt ar Ērika radīto preču zīmi Merkant. Toties, kad valstī sākās krīze un ekonomiskie rādītāji gāzās bezdibenī, Baltic Polymers tika pie pirmās peļņas. Pašlaik ražotnē 24 stundas diennaktī un septiņas dienas nedēļā maiņu darbā strādā kopumā 50 cilvēku, bet holdinga kopējais apgrozījums šogad plānots ap diviem miljoniem latu. Un vēl – toreiz, kad viņi sāka, Latvijā bija pieci uzņēmumi, kur ražoja sadzīves atkritumu maisus, bet tagad Baltic Polymers ir vienīgais, jo pārējie nespēja ilgstoši noturēties tirgū. 

Studenta bizness
Roberts un Ēriks neatceras, ka skolā būtu sēdējuši vienā solā, bet draugi gan bijuši. Kopā nomācījušies vienpadsmit gadus, kopā gatavojušies eksāmeniem un sākuši studēt ekonomiku Latvijas Universitātē. 

«Man bija sapnis kļūt par finansistu,» atminas Roberts. «Bet, iestājies augstskolā, sapratu, cik tas ir iluzors sapnis.» Mācoties PSKP vēsturi un sociālisma politekonomiju, par finansistu nevarēja kļūt. 

Par laimi, pašas PSKP dienas jau drīz vien bija skaitītas. Savukārt Ēriks, kuram gribējies nodarboties ar biznesu, 1993.gadā, vēl augstskolā studējot, nodibināja savu uzņēmumu SIA Satraps. «Nosaukums tika izdomāts jautrā kompānijā Mērsragā, svinot Jāņus, un tā arī palika,» Ēriks smiedamies atceras. Abas pārējās nosaukuma versijas – Tirāns un Despots – konkurencē zaudējušas, lai gan diezgan precīzi atspoguļoja tālaika biznesa vidi. 

Nopietni runājot, sākumā gājis kā pa nātrēm. Līdzīgi daudziem, sācis ar tirdzniecību. «Pieredzes man nebija nekādas. Absolūti zaļš gurķis ar neizprotamām zināšanām – ne īsti sociālistiskām, ne kapitālistiskām. Grāmatvedība mums bija vēl vecā, padomju laika, no 70.gadiem, bet mārketings no deviņdesmitajiem – Rietumu. Biju jauns, uz pasauli skatījos caur rozā brillēm, bet patiesībā tolaik valdīja mežonīgs kapitālisms, kur katrs rāva sev, ko vien varēja.» 

Par laimi, Ēriks drīz sapratis, ka nepieciešams specializēties un pievērsies iepirkumu maisiņiem, jo nelieli veikaliņi, kuriem tos vajadzēja, auga kā sēnes pēc lietus. Vēlāk produktu klāstu loģiski papildināja citi mājsaimniecībai domāti izstrādājumi – putekļu lupatiņas, sūkļi, vienreiz lietojamie trauki. «Tomēr mēs tirgū nebijām vienīgie. Vajadzēja panākt, lai pircēji mūsu produktus atpazīst.» 

Kamēr citi turpināja Latvijā ievest lētus ārzemju ražojumus, cenšoties konkurēt ar cenu, Ēriks 1998.gadā tālredzīgi reģistrēja preču zīmi Merkant un noteica kvalitāti kā galveno kritēriju visiem produktiem, kas turpmāk tiks tirgoti ar šo preču zīmi. Tagad abi partneri ir pārliecināti, ka tieši toreiz ielikts stūrakmens uzņēmuma nākotnei. 

Pieprasījums auga tik strauji, ka 2001.gadā tika sperts nākamais solis. Uz kredīta iegādājies Vācijā pirmo iekārtu, Satraps sāka ražot putekļu lupatiņas. Roberts tajā laikā īstenoja savu sapni un strādāja Latvijas kuģniecībā, kur beidza karjeru kā finanšu departamenta direktors. «Pēc desmit šajā nozarē nostrādātiem gadiem es sapratu, ka tas tomēr nav tas, ko gribu darīt.» 

Tikmēr Ērikam līdz ar noieta apjoma pieaugumu arvien lielākas problēmas sagādāja paša deklarētā kvalitāte. «Reizēm vajadzēja braukt un burtiski stāvēt klāt ražotājiem. Ļoti maz bija uzņēmumu, kas spēja nodrošināt stabilu kvalitāti un piegāžu regularitāti. Bet realizācijas apjomi turpināja augt, sevišķi atkritumu maisiem,» stāsta Ēriks. «Runājot ar Edgaru, kurš mani konsultēja finanšu jautājumos, izkristalizējās doma, ka jāsāk tos ražot pašiem, bet tas nozīmēja investīciju piesaisti, sarunas ar bankām. Un Roberts šajās lietās bija ļoti spēcīgs.» 

Tā bijušie klasesbiedri kļuva partneri, un 2003.gadā darbu sāka Baltic Polymers. 

Pelna krīzē
Jaunā uzņēmuma starts bija skarbs – viņi vēl nebija pat sākuši darbu, kad pēkšņi pieauga otrreizējās izejvielas cena. Nevis mazliet, bet par veseliem 30%. Baltic Polymers savu darbību plānoja balstīt tieši uz otrreizējām izejvielām, kuras top nevis no naftas gāzes, bet gan no jau lietotiem polietilēna maisiņiem un plēvēm. Tos savāc, sagriež, vairākkārt mazgā, žāvē un pārstrādā granulās. 

Piemēram, Norvēģijā tā tiek izmantoti ap 70% no visiem polietilēna izstrādājumiem. «2004.gadā pirmais lielais naftas cenu kāpums ietekmēja arī polietilēna cenas,» straujo cenu lēcienu skaidro Ēriks. 

Tomēr tā bija tikai puse bēdas, jo vislielākās problēmas sagādājusi tehnoloģija. Viņi zināja visu par produktu, toties tikpat kā neko par ražošanu. Bet katram polietilēna maisam atkarībā no izmēriem, blīvuma un krāsas nepieciešama sava receptūra. Pasūtītāji ne reizi vien sūtījuši maisus atpakaļ, jo tie bija vienkārši nelietojami, tagad atceras Roberts. Vienlaikus ar katru nākamo piegādi par 5-10% augušas izejvielu cenas, un, lai saglabātu uzņēmumu, viņi ik mēnesi ieguldījuši tajā līdzekļus. Tā gandrīz divus gadus. 

«Ja mēs būtu radušies tukšā vietā, tad noteikti ātri vien bankrotētu,» komentē Roberts, «bet aiz Batic Polymers stāvēja Satraps. Arī es ieguldīju savus līdzekļus, un, galvenais, mums beidzot izdevās atrast ļoti pieredzējušu un zinošu polietilēna ražošanas tehnologu.» Situāciju beidzot izdevās stabilizēt. 

Taču tad nāca jauns pārbaudījums – treknie gadi. Lai gan Batic Polymers maksāja konkurētspējīgu algu, vairāki darbinieki, kuri beidzot bija apguvuši tehnoloģiju, uzteica darbu, jo celtniecībā cilvēkiem bez jebkādas kvalifikācijas maksāja divas, trīs reizes vairāk. Arī Rīga ražotājiem kļuva par dārgu, tāpēc uzņēmums tika pārcelts uz Ozolnieku novadu pie Jelgavas. 2007.gadā situācija beidzot līdzsvarojās, bet pēc gada uzņēmums jau strādāja ar pilnu jaudu, palielinājās noiets ne tikai Baltijas valstīs, bet ražotājus uzmeklējis mājsaimniecības preču tirgotājs pat no Rumānijas. Un tad klāt bija krīze. 

«Tā kā pirms tam rūpīgi plānojām savas izmaksas un sekojām līdzi situācijai, mēs strauji reaģējām, samazinot visu, ko vēl varēja samazināt. Neatlaidām nevienu darbinieku. Gluži pretēji – pieņēmām atpakaļ dažus no tiem, kas bija aizgājuši,» stāsta Roberts. 

Apgrozījums Latvijā samazinājās teju par pusi, toties pieauga eksports. Galvenokārt uz pārējām Baltijas valstīm. Tieši krīzes laikā, kad citi uzņēmumi sašaurināja ražošanu vai bankrotēja, Batic Polymers beidzot pēc pieciem gadiem sāka strādāt ar peļņu. «Līdz ar to 2009.gads, kas Latvijas ekonomikā bija viens no sliktākajiem, mums bija viens no labākajiem,» saka Ēriks. Viņš ir pārliecināts, ka augļus nesis trīspadsmit gadus preču zīmē ieguldītais darbs un līdzekļi, vairojot tās atpazīstamību. 

Pašlaik, izmantojot ap 70% otrreizējo izejvielu, Ozolniekos mēnesī saražo trīs miljonus dažādu veidu atkritumu maisu. Rīgā tiek ražotas putekļu lupatiņas, sūkļa drānas. Tieši pēdējās ir interesantas starp pārējiem 150 uzņēmuma ražotajiem produktiem – izgatavotas no kokvilnas un celulozes, tāpēc 24 nedēļu laikā pēc izmešanas tās sadalās un pārvēršas kompostā. 

Preces vai to pusfabrikātus, ko neražo uz vietas Latvijā, uzņēmums pasūta sava zīmola vajadzībām Lielbritānijā, Vācijā un Ķīnā. To vidū cepšanas plēves, gumijas cimdus, arī traukus un atsevišķus mājsaimniecībā nepieciešamus sīkumus. Diemžēl parasti ir otrādi – latviešu uzņēmumi pēc pasūtījuma ražo produktus ar Rietumeiropas kompāniju preču zīmēm. 

Pašlaik Roberts un Ēriks strādā pie jauna trīs miljonus eiro vērta projekta. Jau parakstīts līgums ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru, kas ļaus piesaistīt arī ES līdzfinansējumu, lai nākamā gada vasarā sāktu ražot ļoti pieprasītu produktu, kuru Baltijā vēl neviens neizgatavo, –  jaunu, augstas kvalitātes iepakojuma plēvi rūpnieciskai pārtikas iesaiņošanai. Tās patēriņš augot ik dienu, un uzņēmums cer ar to izkonkurēt no Baltijas tirgus Vāciju, kura savulaik bija pirmā plēves importētāja Latvijā.

3 biznesa principi
1. Klientam vienmēr jābūt apmierinātam
2. Sabalansēta attīstība
3. Preču zīme, kas apliecina nemainīgu kvalitātes standartu

Gribu naidu un mīlu

Posted on novembris 9, 2011 by - Jauna seja

Everita Pjata (23)

Liepājas teātrī 11.novembrī paredzēta Dž.Dž.Džilindžera iestudētā mūzikla Pūt, vējiņi! pirmizrāde. Baibas lomai izvēlētas divas aktrises – dziedātāja Aija Andrejeva un jaunā aktrise Everita Pjata

Vecāki: Baiba – skolotāja, Vitālijs – galdnieks.

Kas pamudināja kļūt par aktrisi? «Jau no bērnības tiku sūtīta uz dažādiem pulciņiem, konkursiem. Tētis ilgus gadus strādāja Liepājas teātrī par galdnieku, bija izdevība bieži būt viņa darbnīcā, skatīties izrādes.»

Pirmā loma uz skatuves? «Savā diplomdarbā Divi A.Čehova joki (viencēlienā Jubileja) spēlēju Nastasju Fjodorovnu Merčutkinu – omulīgu večiņu, kas no pirmā acu uzmetiena šķiet vājprātīga, bet patiesībā ir ar saviem mērķiem.»

Kāda ir tava Pūt, vējiņi! Baiba? «Neko daudz jau no Raiņa neatšķiras. Jūtīgs, haosam pakļauts dabas bērns. Trausla, neaizsargāta, tikla. Vienīgi diez vai Raiņa Baibiņa tik daudz dziedāja.» (Smejas.)

Cik ļoti saderīga ar lomu jūties? «Cenšos par to nedomāt, jo aktierim jāprot tikt galā ar jebkuru lomu, bet man patīk – katrā no mums mīt tāda Baibiņa. Ļoti palīdz Kārļa Lāča mūzika, tā ir tik precīzi uzrakstīta, ka atliek vien ļauties mūzikai, lai iejustos lomā.»

Aktrise pieder lomai vai loma pieder aktrisei? «Tas iet roku rokā. Katrā lomā ir jāieliek kaut kas no sevis, bet vadāmies jau no lomas rakstura līnijas.»

Kādā izrādē noteikti gribētu spēlēt? «Tam ir jābūt emociju maksimālismam – naids un mīlestība. Tā būtu klasika, varbūt Ibsens.»

Ko darīsi, lai iejustos lomā pirms izrādes? «Ar skaidru galvu pārskriešu domās pāri eksemplāram, sakārtošu katru ainu, tad nebūs lieku uztraukumu, ka esmu ko aizmirsusi.»

Ir gadījies uz skatuves kaut ko aizmirst? «Protams, tas visiem gadās. Reizēm uznāk melnie punkti, kad neko nevari izdarīt, it īpaši mēģinājumu sākuma posmā. Ir labi, ja tādos brīžos blakus ir kāds pieredzējis kolēģis.»

Ņina Jaka (Candrakanti), vāc ziedojumus

Posted on novembris 2, 2011 by - 1 no 2 miljoniem

Šī ir Ņinas pirmā intervija, viņa ir uztraukusies. Blociņā pierakstījusi, ko vēlas pateikt

Indiešu veģetārajā kafejnīcā Barona ielā, kur tiekamies, Ņina paņēmusi līdzi grāmatu Bhagavad Gīta. Tās ir Krišnas garīgās sarunas. Tieši šo grāmatu pirms 18 gadiem viņai iedeva draudzene. Izlasītais uzrunāja. Tolaik Ņina strādāja tirdzniecībā, viņai ir augstākā izglītība uzņēmējdarbībā un ekonomikā. «Uzzinājis, ka esmu pievienojusies garīgai kustībai, tēvs domāja, ka man pieklātos darīt ko labāku. Mani karjera neinteresēja, un, šķiet, es karjeru arī ne. Tas, kas ar mani notika, ir liktenis,» Ņina apgaroti pasmaida. Šajā darbā viņa varot sabiedrībai dot vairāk nekā iepriekšējā. 

Candrakanti ir Ņinas garīgais vārds. Savu darbavietu viņa dēvē par templi. Tā ir žēlsirdības misija Dzīvības ēdiens, kur Ņinas pirmais darbs bija pavāre. Kolēģi ieteica pamēģināt vākt ziedojumus, jo padodoties kontakts ar cilvēkiem. «Mani vienmēr saistījusi ideja palīdzēt citiem. Zupas virtuve jau nav tikai žēlsirdība un cilvēku pabarošana, tā ir arī filozofija.» Ziedojot cilvēks kļūstot maigāks un laimīgāks. Spēja palīdzēt liecina par garīgo attīstības līmeni. «Ko iztērēji pats, tas iztērēts uz mūžīgiem laikiem, taču tas, ar ko dalījies, nāks atpakaļ. Dodot cilvēks atbrīvo vietu, lai pēcāk saņemtu.» 

Ik dienu Ņina ziedojumus vāc 3-4 stundas. Ne tikai Rīgā. Kad darbs ir galvaspilsētā, sazvanās ar Andri, kurš vāc ziedojumus Sarkanajam Krustam, stāvēdams pie Mākslas akadēmijas. «Reiz aizgāju iepazīties, viņš atnāca ciemos uz mūsu misiju,» stāsta Ņina. Bieži vien cilvēki viņus uzskatot par ubagiem. Viens iemet kolektē papīru, nevis naudu, otrs pārmet, ka baro bomžus. «Mēs barojam visus. Cilvēki nāk pie mums ne tikai lai paēstu. Viņiem vajag cieņu un sajust to, ka ir kādam vajadzīgi.» Izsalkušie ir pateicīgi un neiebilst, ka ēdiens ir veģetārs. 

Dienā Ņina savāc ap 15-20 latu. Pieclatnieki iekrīt pa retam, lielākoties 50 santīmu monētas. Vīrieši ziedo vairāk nekā sievietes, pa santīmam iemet arī skolēni – viņi grib par ziedojumu pretī saņemt cepumu, ko Ņina vienmēr iedod. Naudas daudzums nav atkarīgs no vietas, bet no Ņinas noskaņojuma – ja jūtas labi, tad arī ziedotāji atsaucīgi. «Darbs ir smags. Iekšēji tas prasa daudz spēka, nemitīgi jābūt gatavai, ka mani var aizvainot.» 

Ņina nevēlas nosaukt kaut ko konkrētu, kas viņai darbā rada gandarījumu, jo «visvairāk es priecājos par to, ka esmu pamodusies un izgājusi uz ielas». Brīvajos brīžos viņa pērļo rotas un audzina mazdēlu.

Starp Ameriku un Ķīnu

Posted on novembris 2, 2011 by - Dzīve

Globālās korporācijas Procter&Gamble viceprezidents Uldis Sīpols (61) savas karjeras laikā ieņēmis vadošus amatus piecās lielās starptautiskās kompānijās. Viņa dzīvē, līdzīgi kā pasaules ekonomikā, bijušas gan šaubu naktis, gan lejupslīde, gan uzplaukuma gadi 

Kādā septembra piektdienā Uldis Sīpols no Bostonas ielidoja Detroitā. Tajā pašā dienā kā kompānijas Procter&Gamble iecelts padomnieks viņš satikās ar Mičiganas Universitātes studentiem, biznesa skolas vadību un savu vidējo meitu Ināru, kura studē tajā pašā augstskolā. Sestdien kopā ar tēvu Frici (90) apmeklēja amerikāņu futbola spēli starp Mičiganas un Sandjego Universitātes komandām studentu pilsētiņā Anarborā. Svētdienas rītā Sv.Pāvila latviešu luterāņu draudzes baznīcā Uldis piedalījās tēva vadītajā dievkalpojumā. 

Mēs tiekamies svētdienas pēcpusdienā omulīgajā un rūpīgi uzkoptajā Friča un Irēnes mājā. Pirms diviem gadiem Irēne nomira, un Fricim mājas darbos palīdz «viena amerikāniete, kurai es iedevu latviešu pavārgrāmatu angļu valodā, un viņa pat kotletes māk izcept». «Irēne ir te,» Fricis saka, uzlicis roku uz nelielas koka kastītes viesistabā uz klavierēm. 

Visiem klātesošajiem par prieku sestdienas spēlē uzvarējusi Mičiganas Universitātes komanda. «Bija laba, tikai komandai vēl jāmācās mest,» Uldis komentē. «Darba sarunās Amerikā palīdz tas, ja esi pabeidzis to pašu universitāti, ko darba devējs, apmēram tā – brālīt, es tevi nekad neesmu saticis, bet zinu, ka ar tevi nebūs problēmu…» smejas Uldis, ģērbies gaišās biksēs un džinsa auduma kreklā ar Mičiganas Universitātes abreviatūru uz kabatas. Universitātē viņš 1972.gadā ieguva bakalaura grādu politikas zinātnēs. 

2002.gadā piesakoties darbā kompānijā Gillette Bostonā, lomu nospēlēja arī Ulda Sīpola reliģiskā pārliecība. Maģistra grādu biznesa administrācijā Sīpols ieguva jezuītu ordeņa dibinātajā Detroitas Universitātē. Izrādījās, ka arī viens no vecākā menedžmenta pārstāvjiem, kas Sīpolu intervēja, mācījies Bostonas jezuītu universitātē: «Jezuītiem ir zināms uzskatu kopums par biznesa un morāles attiecībām,» saka Uldis. 

Ulda māte Irēne bija katoliete, tēvs Fricis – luterānis. Fricis un Irēne salaulājās Vācijas bēgļu nometnē, un priesterim, kas viņus laulāja, Fricis apsolīja, ka bērni augs katoļticībā. 

Pirmais puika Amerikā
1950.gada 10.jūnijā no Minhenes uz Ņujorku izlidoja divas lidmašīna ar pasažieriem, starp kuriem lielākā daļa bija sievietes gaidībās un ar maziem bērniem. Irēnei, kura bija astotajā grūtniecības mēnesī, tikai pateicoties pazīšanai Imigrācijas dienestā nometnē Vācijā, bija izdevies iegūt atļauju lidošanai uz ASV. Pēc grūta un nogurdinoša lidojuma jaunajai Sīpolu ģimenei vēl diennakti nācās pavadīt vilcienā, lai nokļūtu Detroitā. Tur, pēc nepilna mēneša, 3.jūlijā, pilsētas slimnīcā, kuras pacienti bija pārsvarā no valsts pabalstiem pārtiekošie, pasaulē nāca ģimenes pirmdzimtais, dēls Uldis. Uldis Sīpols esot pirmais Otrā pasaules kara laika latviešu bēgļu bērns, kurš nācis pasaulē Detroitā. 

Latvijā un bēgļu nometnē Vācijā Fricis Sīpols bija strādājis par skolotāju. Detroitā Fricis vispirms atrada darbu tērauda izstrādājumu noliktavā, bet pēc studijām universitātē visu mūžu nostrādāja autoražotāja Chrysler finanšu daļā, Irēne auklēja bērnus un vēlāk atrada darbu vietējās skolas birojā. Visi četri Sīpolu bērni – Uldis, māsas Māra un Anda, jaunākais brālis Reinis, katru sestdienu apmeklēja ticības mācības nodarbības vietējā katoļu baznīcā un latviešu skolu turpat Sīpolu mājā. «Katrs bērns tika mācīts atsevišķi, jo katrs bija savā vecumā,» pastāsta Fricis. «Atzīmes mums nelika,» piebilst Uldis, «bet pārcēla nākamajā klasē. Mācīja lasīšanu, vēsturi, ģeogrāfiju.»

Pateikt «nē»
Līdzīgi kā vairākums Detroitas apkārtnes latviešu, arī Uldis savu karjeru sāka autoindustrijā, gandrīz 20 gadus nostrādājot autokompānijas Ford automašīnu dizaina nodaļā. Viņa pārziņā bija apgādāt ražotājus ar visu automašīnu salonu dizainam nepieciešamo – sēdekļiem, durvju paneļiem, elektroniskajām iekārtām. Tas nozīmēja meklēt piegādātājus (arī ārpus ASV), kas garantētu lētāko, bet kvalitatīvāko produktu. Auto un elektronikas industrijas cilvēki bija pirmie, apgalvo Uldis, kuri saprata, ka, attīstot apgādes jomu, var efektīvi cīnīties par cenu, kvalitāti un pat piedalīties jaunu produktu radīšanā. 

Ulda karjera attīstījās strauji, 1995.gadā ieņemot divīzijas direktora amatu (Director, Automotive Component Division Purchasing), Sīpola finansiālā atbildība svārstījās ap astoņiem miljardiem dolāru gadā. Nākamais paredzamais solis Ulda karjerā, ņemot vērā Ford akcentēto «pašu izaudzinātu kadru» nodarbinātības politiku, bija kompānijas viceprezidenta postenis. Bez Sīpola uz šo amatu pretendēja vēl vismaz desmit cilvēku. Uldis nebija pārliecināts, ka izvēlēsies viņu, bet, pats galvenais, viņa dzīvē saasinājās «jauniem cilvēkiem tipisks konflikts par dzīves prioritātēm». Uldim bija ģimene, trīs mazas meitas. 

Ulda sieva Sandra, kuru viņš satika latviešu centrā Garezers Mičiganā, šos gadus atceras kā vienus no grūtākajiem viņu kopdzīvē: «Mēs abi uzaugām tādās ģimenēs, kur mums bija iemācīts neteikt «nē». Kad Uldis pārnāca no darba, viņš bija vai nu ļoti noguris, vai vēl turpināja strādāt. Tajā laikā mēs abi bijām ļoti iesaistīti vietējā sabiedrībā, katrs vadījām divas latviešu organizācijas, es vēl mācīju latviešu skolā un mēģināju vienlaikus būt mūsu meitām gan tēvs, gan māte. Es atceros tos agros rītus mājās, kad viens bērns raud pie manām kājām, otrs nesaprot, kāpēc kaut kur jāiet, trešais vienkārši pazūd. Stress sāka atstāt iespaidu uz Ulda veselību. Vienu dienu es paskatījos uz viņu un teicu: «Mēs varam turpināt pildīt visus pienākumus, bet kur mēs būsim pēc diviem vai trim gadiem?»» 

Sīpolu ģimene nolēma kaut ko mainīt savā dzīvē un atstāt Mičiganu. 

Uz laukiem
1997.gadā Uldi pieņēma darbā kompānijā AMP, un ģimene pārcēlās uz nelielu pilsētiņu Lenkasteru skaistā, kalnainā apvidū Pensilvānijas štatā. AMP bija laba slava amerikāņu biznesa pasaulē. Kopš Otrā pasaules kara tā ar elektrosavienojumiem apgādāja daudzas nozares – autoražošanas, elektronikas, lauksaimniecības, telekomunikāciju. Sīpols tika iecelts par viceprezidentu. Alga bija lielāka nekā Ford, bet palielinājās arī atbildība – viņa pārziņā nonāca visi kompānijas iepirkumi – gan tiešie (detaļas, izejvielas, kas nepieciešamas ražošanai), gan netiešie (saistīti ar uzņēmuma apkalpošanu, tajos ietilpst datortehnika, grāmatvedības pakalpojumi, biroja preces). 

Uldis stāsta, ka tieši netiešajos izdevumos var pieļaut daudz kļūdu, ja netiek pievērsta uzmanība, cik bieži, piemēram, biroja darbinieki pasūta sev jaunus telefonus vai datorus par uzņēmuma naudu. «Tas liekas neticami, bet esmu bijis kompānijās, kur netiešajiem iepirkumiem tiek tērēti vairāk nekā 50% no kompānijas izdevumiem.» 

Pēc diviem gadiem AMP sāka klīst runas, ka uzņēmumu gatavojas pirkt citas kompānijas. Bija bažas, ka to gatavojas darīt ar visai varmācīgām metodēm. Kompānija Tyco Denisa Kozlovska un Marka Švarca vadībā, kas nopirka AMP, sevi iztēloja kā «bruņiniekus baltos zirgos», galu galā īstenojot vienkārši brutālu biznesa pārņemšanu. Dienu pēc pārņemšanas, Lieldienu laikā, jaunā kompānijas vadība no darba atlaida visu augstāko AMP menedžmentu, kaut pirms tam bija apgalvojuši, ka šīs darba vietas tiks saglabātas. «Kad viņiem kaut ko pārmeta, viņi atbildēja: nē, to mēs teicām sen, pirms jūs nopirkām.» 

«Ir kompānijas, kuru filozofija ir vienkārša,» saka Sīpols. «Dodiet mums rezultātu – kā jūs to panākat, mums neinteresē. Viņu mērķis ir tikai peļņa. Viņus neinteresē ne cilvēku dzīves kvalitāte, ne apkārtējā vide. Ja tos skaitļus, ko viņi prasa, nevarat garantēt, viņi atradīs kādu citu, kas var.» Uldis veica izpēti, kā Tyco cilvēki risina apgādes jautājumus un secināja, ka tas notiek neefektīvi un neprofesionāli, liekot uzsvaru tikai uz to, lai neapstātos ražošana. 

Kad Tyco amatpersonas nāca pie Ulda runāt par nākotni, viņš piedāvāja savu redzējumu un apliecināja, ka gatavs mainīt veidu, kā kompānija risina apgādes jautājumus. Jaunie priekšnieki apgalvoja, ka saprot, par ko Uldis runā, bet viņiem tas nav vajadzīgs: «Es jutu, ka manas prasmes nebūs vajadzīgas, un nolēmu aiziet.» 

Kaut jaunajai AMP Inc/Tyco Electronics vadībai izdevās palielināt kompānijas apgrozījumu, tai neizdevās izbēgt no pasaulīgiem kārdinājumiem. Deniss Kozlovskis par kompānijas naudu papildināja savu mākslas kolekciju, nopirka lietussargu par sešiem tūkstošiem dolāru un Sardīnijas salā sarīkoja savu otro laulību ceremoniju sengrieķu stilā. 

Abi bijušie vadītāji patlaban sēž cietumā par kompānijas līdzekļu izšķērdēšanu. «Taču, salīdzinot ar neseniem notikumiem ASV ekonomikā, tas, ko šie puiši izdarīja, izskatās kā bērnu spēle,» Uldis saka, skaļi un aizrautīgi smejoties. 

1999.gadā Uldim Sīpolam piedāvāja viceprezidenta amatu salīdzinoši nelielā kompānijā Danaher (ar gada apgrozījumu 3-4 miljardi dolāru). Ģimenei nebija jāmaina dzīvesvieta, jo kompānijai bija nodaļa Lenkasterā, un Uldis piedāvājumam piekrita. 

Pēc diviem gadiem, mainoties kompānijas vadībai, Sīpols saprata, ka arī šo darbu viņam nāksies atstāt. «Viceprezidenta amats nozīmē lielu pagodinājumu, labu atalgojumu, bet tas nozīmē arī uzņemties lielu risku.» Mūsu sarunā viņš apgalvo, ka aiziešana «notika uz savstarpējas vienošanās pamata», bet piebilst: «Es to saku arī jauniem cilvēkiem: ņemiet vērā – izņemot gadījumu, ja tā ir jūsu pēdējā darba vieta, nekad nenodedziniet aiz sevis visus tiltus! Vienalga, cik emocionāli jūs tajā brīdī jūtaties, neaizmirstiet, ka šie sakari jums vēl var noderēt.» Gandrīz deviņus mēnešus Uldis bija bez darba. «Tas izklausās savādi, bet es nevaru teikt, ka ģimenē valdīja kaut kāds briesmīgs satraukums,» saka Sandra Sīpola. «Mēs bijām kopā, viens otram bijām apsolījuši, ka mūsu dzīvē pirmajā vietā būs Dievs, tad ģimene un tad darbs. Ja mēs to ievērosim, viss būs labi.» 

Bostona un pasaules mala
2001.gadā Sīpolu aicināja uz darba interviju kompānijā Gillette Bostonā. Uldis bija cilvēks no ārpuses, bez jebkādas pieredzes skūšanās produktu un zobu pastu ražošanas procesā. «Ja uzņēmums pieņem cilvēkus no ārpuses, tas gandrīz vienmēr nozīmē, ka tam neiet labi.» Kompānijām ASV reizi ceturksnī jāpublisko rezultātu prognozes, un finanšu analītiķi izpēta, vai šīs prognozes tiks sasniegtas. Gillette 16 reizes neizdevās sasniegt prognozētos rezultātus, kompānijas valdei apnika šī situācija, un viņi pirmo reizi kompānijas vēsturē pieņēma jaunu izpilddirektoru no ārpuses. Par to kļuva amerikāņu biznesā pazīstams kompāniju turn around* speciālists no Ņujorkas Džeimss Kiltss. «Es darba intervijā teicu, ka īsti neesmu plaša patēriņa preču jomas cilvēks,» atceras Uldis. ««Tas ir tieši tas, kas mums vajadzīgs,» teica intervētāji.» 

Darbā  pieņemšana notika visai strauji. «Sandra vēl bija Garezerā, kur strādāja latviešu centra sagatavošanas skolā. Es zvanīju viņai un teicu: tev jālido uz Bostonu, mums jāiet vakariņās ar kompānijas vadītāju un viņa sievu.» Restorāns bija ļoti jauks, un sieva piekrita pārcelties no Pensilvānijas uz Bostonu. Viņu trīs meitām – pusaudzēm Andrai, Inārai un Elisai – tas nozīmēja jaunas un svešas mājas pilsētā, kurā cilvēki cits citu pazīst vairākās paaudzēs un jauni skolēni skolās ir retums. 

«Meitenēm bija gluži vienalga, kas tā būs par māju, kas tā būs par pilsētu, viņas tikai sēdēja un histēriski raudāja,» atceras Sandra, kaut pēc dažiem mēnešiem vidējai meitai Inārai, kurai gāja visgrūtāk, jaunie klasesbiedri piešķīra titulu Klases jaukākā meitene. 

Gillette viceprezidenta amatā Uldim kopā ar kolēģiem izdevās panākt daudz – palielinājās ienākumi, paplašinājās tirgus. Sandra šos trīs gadus atceras kā laimīgākos gan Ulda, gan viņu visu dzīvē: «Tur bija kaut kas īpašs. Tajā, kā visa grupa, sākot ar augstāko vadību, turējās kopā.» 

2005.gadā Sandra no televīzijas ziņām uzzināja, ka Gillette gatavojas pirkt kompānija Procter&Gamble no Amerikas vidienes pilsētas Sinsinati. Starptautisko kompāniju, kas nodarbojas ar plaša patēriņa preču ražošanu un kuras peļņa 2010.gadā bija 82 miljardi dolāru, žurnāls Fortune Magazine ierindojis piektajā vietā «visvairāk apbrīnoto kompāniju vidū». 

«Procter&Gamble faktiski pārņēma Gillette,» atzīst Uldis. «Bet tā nebija brutāla pārņemšana. Kaut cilvēkiem, kas bija strādājuši tikai Gillette un nekādā gadījumā negribēja pamest Bostonu, tas bija liels šoks. Ienācēji viņiem šķita kaut kādi laucinieki no vidienes. Bostonā cilvēki pazīst Eiropas galvaspilsētas, bet pie Bostonas apvedceļa viņu pasaule beidzas.» Cilvēki Gillette bija apjukuši, kompānijas iekšienē turpinājās diskusijas, vai pārņemšana bija nepieciešama. Uldis uzskata, ka bija, jo «diez vai Gillette viena pati būtu izturējusi smago krīzi 2008.gadā». Aptuveni sešus mēnešus Uldis nezināja savu likteni jaunajā kompānijā. «Tad gan es redzēju, ka viņš ir nobijies. Mēs nespējām ticēt, ka tas ar mums varētu notikt – atkal zaudēt darbu,» atceras Sandra. Uldis savu likteni centies noskaidrot jau pašā sākumā un teicis jaunajai vadībai, ka viņam ir interese strādāt apvienotajā kompānijā. Tas ir svarīgi, jo «vēlāk cilvēki kaut kā netiek informēti». 

Gillette divīzijas galvenā mītne palika Bostonā, Ulda atbildībā bez apgādes jautājumiem tagad ir arī loģistikas jautājumi. Viņa kā viceprezidenta finansiālā atbildība ir aptuveni seši miljardi dolāru gadā. Tā kā 60% Procter&Gamble tirgus ir ārpus ASV, aptuveni divas trešdaļas sava laika Sīpols pavada darba braucienos uz Singapūru, Šanhaju, Riodežaneiro, Panamu un Frankfurti. Oktobrī viņš pirmo reizi bija darba komandējumā arī Maskavā un Latvijā (Procter&Gamble izmanto Rīgas ostas pakalpojumus). Vienmēr no jebkuras pilsētas pasaulē Uldis sūta meitām pastkartes, stāsta Sandra. «Viņš ir apsēsts ar pastkartēm, to rakstīšanu. Viņam patīk apmeklēt pasta ēkas, it īpaši mazas un neievērojamas. Pat Latvijā, kad mēs bijām kādā mazā pilsētiņā, viņš teica – man te jāatrod pasts. Uldis to iesāka darīt, lai atgādinātu bērniem, ka viņš par viņiem domā.» 

Kā Procter&Gamble padomnieks Uldis Sīpols darbojas konsultantu padomēs un lasa lekcijas vairākās augstskolās, ieskaitot slaveno Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtu. Uldis piedalās arī savu darbinieku mācīšanā un konsultēšanā, jo «mēs negribam cilvēkus pārvērst par robotiem, kas tikai strādā». Kādreiz Gillette viņam bija plašs birojs 48.stāvā ar skatu uz pilsētu, tagad Ulda darba kabinets ir tikpat liels kā viņa sekretārei. Šādu atvērtā biroja principu atbalsta daudzas kompānijas ASV: «Tādās vietās idejas rodas ātrāk. Cilvēki var nākt arī pie manis, lai aprunātos. Viņi prasa – vai pastāv pasaule arī ārpus Procter&Gamble? Es saku – jā, jā,» Uldis smejas. 

Viņš pats nesapņo par «klasisku pensijas pavadīšanas scenāriju Maiami pludmalē vai tikai spēlējot golfu». «Es skatos uz sava tēva darbošanos latviešu sabiedrībā. Sandras vectēvs, kurš nodzīvoja līdz 96 gadu vecumam, bija latviešu avīzes korespondents Amerikā. Man liekas – cilvēkam jābūt aktīvam.» Arī Latvijas pases Sīpoli savulaik ieguvuši, lai piedalītos vecāku dzimtenes neatkarības stiprināšanā un savām meitām pierādītu, ka «tāda Latvija patiešām eksistē».

* radikālu pārmaiņu veicējs kompānijā

Dumpīgais dārznieks

Posted on novembris 2, 2011 by - Slavenība

Karels Marks Šišons ir publikas ļoti mīlēts, bet Latvijas nacionālā simfoniskā orķestra veicamo reformu dēļ – dziļi vientuļš. Vientulībā viņu tagad atstājuši arī politiķi, kas solīja naudu Šišona vadītajam orķestrim 

Ienākot pa dienesta ieeju Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mājvietā Lielajā ģildē, vispirms mani sagaida rindā sastumtie mūziķu divriteņi. Izskatās, šādi uz mēģinājumu atbraucis pusorķestris. Lēts, ērts, ekoloģisks transports. Vēl aizkustinošāks skats paveras telpā līdzās Lielās zāles skatuvei, kur cilvēki atstājuši virsdrēbes. Galds pilns vienreizlietojamajām plastmasas glāzītēm, kurām kāds ar zilu flomāsteru uzrakstījis virsū vārdus. Sandis, Zane, Dita, Jānis… 

Stāvu zemāk ir leģendārās vienīgās labierīcības, pie kurām koncertu starpbrīžos, kamēr skatītāji malko vīnu, mūziķi smokingos un vakarkleitās stāv garā rindā. 

Tepat aiz skatuves – garais, aklais gaitenis, kur pirms koncertiem ģērbjas daļa vīru. Metāla skapji ar piekaramajām atslēgām, griesti – aptuveni 1,80 metru augstumā. Divmetrīgais fagotists Reinis Burkins saliecoties deviņos līkumos! 

LNSO izpārdotie koncerti ir baudījums ausij, taču pēdējā laika notikumi liek citādi paskatīties uz sadzīviskajām neērtībām to aizkulisēs. Tikpat šauras kā ģildes palīgtelpas ir arī lielisko, nu jau arī starptautiski atzīto mūziķu algas. Orķestra mākslinieciskais vadītājs Karels Marks Šišons, kas kopā ar pianistu Vestardu Šimku un LNSO pirms pusotras nedēļas ļāva pret ģildes griestiem rezonēt ne tikai mūzikas skaņām, bet arī aplausiem, lielu daļu sava pēdējā Latvijas darba brauciena veltīja intervijām. Aizvainots, emocionāls, izbrīnīts viņš runāja par nepiepildītiem Kultūras ministrijas solījumiem orķestra šāssezonas finansēšanā, atkal un atkal atgādināja, ka neļaus tiem apputēt tāpat kā pretenciozajam AB dambja koncertzāles projektam. 

Kā sausa aka
Temperamentīgs, aizraujošs, ģeniāls, viens no labākajiem savas paaudzes diriģentiem – starptautiskā prese ņirb no slavinošiem epitetiem Šišonam, kurš bez LNSO vadības pašlaik uzņēmies arī Vācijas Radio filharmoniskā orķestra galvenā diriģenta pienākumus. Šo pašu darbu darījis Grācas simfoniskajā orķestrī, regulāri diriģē Vīnes, Berlīnes, Romas, kā arī citos Eiropas lielākajos opernamos. Tuvākās nākotnes plānos – Madame Butterfly Metropolitēna operā Ņujorkā un La Boheme uzvedums Teatro alla Scala Milānā, lasu viņa mājaslapā internetā. 

Šišona pievienotā vērtība Latvijā ir lielāka nekā citās valstīs, kur viņš, līdzīgi daudzām pasaules līmeņa slavenībām, ierodas, saceļ ovāciju jūru un aizbrauc. Karels Marks ne tikai kopš 2009.gada ir LNSO «motors», bet arī mūsu talantīgā mecosoprāna, starptautiskas operzvaigznes Elīnas Garančas vīrs un septembrī pasaulē nākušās meitiņas Katrīnas Luīzes Šišonas tēvs. 

Vēstis par Elīnas panākumiem ārzemēs Latvijā iespīd kā tālas pilsētas gaismas. Atšķirībā no starptautiski atzītiem pašmāju sportistiem un viņu otrajām pusēm viņa nekad nav izrādījusi Latvijas bulvārpresē statusa simbolus – zīmolu apģērbus un somas. Ne viena, ne kopā ar Karelu Marku nav pozējusi Rīgas naktsklubu ballītēs vai sabiedrības krējuma saietos. Ir nodziedājusi pa spožam koncertam, pēdējos gados vienmēr ar LNSO un Šišonu pie diriģenta pults, un atkal devusies pasaules plašajos ceļos. 

Viņas dzīvesbiedrs, kurš darba pienākumu dēļ tagad Rīgā ir daudz biežāk nekā Elīna – ar pārtraukumiem 12 nedēļas gadā – intervijās medijos ir parādījies tikpat maz. Neesmu viņam uzskrējusi virsū Vecrīgas šaurajās ielās un krekliņā bez diriģenta smokinga un zižļa redzu pirmoreiz. Sarunā tikpat aizrautīgs kā uz skatuves Karels Marks, apsēdies man pretī vienā no Lielās ģildes palīgtelpām, rādās, divas stundas bez apstājas varētu runāt tikai par orķestri. 

Rīgā viņam nav mīļākā kroga, soliņa parkā vai nodaļas lielveikalā. No lidostas viņš nedodas uz Elīnas vecāku dzīvokli, bet gan uz viesnīcu. Ir sastopams īsā nogrieznī starp to un Lielo ģildi. Tieši tas pats notiekot Sārbrikenē, kur līgums ar Vācijas Radio orķestri viņam ir no šāgada septembra. Vienmēr viena un tā pati viesnīca, viens un tas pats numurs. Vēlme: klusums – lai istaba nebūtu tuvu liftam vai apkopējas telpām, lai tuvumā nebūtu būvdarbu. Lai guļamistaba būtu atdalīta no salona, lai būtu pietiekami daudz telpas domām un darbam. 

«Kad esmu Rīgā, es strādāju ļoti daudz,» viņš saka. «Mana dzīve parasti ir mēģinājums – viesnīca, viesnīca – mēģinājums. Palieku Grand Palace Hotel. Nekaunos viņus pareklamēt, man viņi ir labākie Rīgā un arī vieni no labākajiem pasaulē. Viņi patiešām zina, kā rūpēties par cilvēkiem.» 

Arī maltītes diriģents ieturot viesnīcā, savā numurā. Viņam nepatīk ēst restorānā vienam pašam, turklāt viņa dienas kārtība atšķiras no tās, kāda ir vairākumam četrdesmitgadīgu vīriešu šajos platuma grādos. «Ceļos ļoti agri, parasti – piecos. Negribētu pamodināt sievasmāti vai sievastēvu, tas nebūtu pārāk pieklājīgi. Es neesmu tūrists vai viesis, es šeit braucu strādāt. No rīta ar gluži reliģisku attieksmi gatavojos mēģinājumam vai darba sarunām.» 

Trīs gada mēneši Rīgā aizrit absolūti bez sabiedriskās dzīves. Protams, šajā laikā Šišons ir iepazinis LNSO mūziķus, patērzējis sezonu noslēguma banketos, bet nekad nav bijis ne pie viena mājās. 

«Atklāti sakot, tā es daru visur, kur strādāju. Man orķestros nav draugu,» viņš secina. «Vai, precīzāk, ir cilvēki, ko es varētu nosaukt par draugiem (domāju, viņi arī nojauš, ka ir mani favorīti), bet es nesocializējos ar viņiem. Ja pavisam atklāti – būtu bijis laimīgs iedraudzēties tuvāk, bet domāju, ir ļoti svarīgi to nedarīt. Ja orķestrī ir problēma un iesaistīts kāds tavs draugs, kā tu to risināsi?» 

Jā, diriģenta profesija ir ļoti vientuļa, Karels Marks uz brīdi iepauzē. 

«Kad neesi ar orķestri, esi pavisam viens. Dažreiz, pat kad esi ar orķestri, tu esi viens.» Piezogoties «es un viņi» sajūta. «Bet ne ar šo orķestri,» viņš tūdaļ pats sevi pātrauc. «Vienmēr esmu juties laimīgs, lidojot uz Rīgu. Ir licies, ka konstruējam kaut ko jaunu. Koncerti kopumā ir bijuši labi, daži pat īpaši izdevušies. Šeit esmu piedzīvojis daudz gandarījuma.» 

«Tagad šī sajūta sāk zust,» viņš iepauzē. «Es ierodos, un te ir šīs problēmas. Sarunas nevis par kaut kā darīšanu, bet par nedarīšanu. Jo mēs to nevaram. Tas nav iedvesmojoši. Tas nav tā, kā esmu pieradis strādāt. Tu pieej pie akas, un tur vairs nav ūdens. Tas ir izsīcis.» 

Harismātisks diktators
Lai arī pats uz savas ādas nav izjutis ekonomikas turbulences, Šišons zina, ka Latvijā bija spēcīga ekonomiskā krīze, kuras sekas ir jūtamas joprojām. «Kultūras institūcijas mēģināja saglabāt snieguma līmeni, tomēr dažas cieta vairāk, dažas – mazāk. Bet kas notika ar šo orķestri? 2009.gadā tas kļuva labāks, 2010.gadā vēl labāks, 2011.gadā – vēl labāks. Tas parādīja latviešiem, kā izturēties krīzes laikā. Algas ir ļoti samazinātas, bet attieksme iemieso absolūtu profesionālismu. Tagad esam nonākuši punktā, kad, lai kļūtu vēl labāki, mums vajag vairāk naudas. Ko gan es citādi teikšu saviem mūziķiem? Vienkārši – esat labi, esat ideālisti?» 

Diriģents, kas uz skatuves izstaro drošību un mieru, mūsu tikšanās dienā izskatās satraukts, pat sagrauts. Masu medijos jau vairākkārt pārgremots viņa stāstītais par finansēm, ko martā kultūras ministre Sarmīte Ēlerte LNSO apsolījusi piešķirt šīs koncertsezonas sākumā. Sezona sākusies, bet no naudas ne vēsts. Ministres birojs nav apstiprinājis Šišona vēlmi tikties, lai turpinātu apspriest šo tēmu. Medijiem izsūtīta nu jau eksministres publiskā vēstule, kurā skaidrots, ka izcili panākumi ir arī citiem Latvijas profesionālajiem kolektīviem, nebūtu godīgi LNSO izcelt pārējo vidū. 

«Tā nebija saruna divatā. Tur piedalījās seši cilvēki. Ja ministre nebija par to pārliecināta, tad nevajadzēja solīt. Tas arī man liek izskatīties kā idiotam. Pēc tikšanās teicu mūziķiem: Ēlerte piekrita! Visi kļuva tik laimīgi!» atceras Šišons. Viņaprāt, ir amorāli situācijā, kad valdība ir izšķīdusi, pēkšņi pateikt – mēs ne par ko neatbildam, neko nezinām. «Pirmkārt, es neklusēšu. Otrkārt, nedomāju, ka viņiem ir vajadzīgs skandāls. Skandāls pa visu pasauli. Es negribu izklausīties augstprātīgs, bet esmu cilvēks, kas nepieļaus, ka ministri lauž savus solījumus un pret šo orķestri izturas ar tādu necieņu.» 

Pianistam Vestardam Šimkum, kas nav darba attiecībās ar LNSO, bijis liels pārsteigums, dzirdot Šišonu pirmoreiz iesaistāmies debatēs par lietām, kas nav saistītas ar mūzikas interpretāciju. «Arī tas ir profesionālais godīgums,» secina mūziķis. «Fantastiski, ka esi spēlējis ar tik izcilu diriģentu!» viņš piemin sava Vācijas aģenta teikto, bet tālāk runā paša Karela Marka kategorijās. «Es viņu ļoti cienu, jo viņam maz interesē cilvēciskās saskarsmes peripetijas. Viņš atbrauc, strādā ar orķestri daudzas stundas tik intensīvi, kā es nekur citur nevienu neesmu redzējis to darām. Man, strādājot ar Šišona kungu, nav nekādu jautājumu. Mūsu abu galvenais mērķis ir izpildījuma kvalitāte.» 

Mēģinājumu starplaikā ar mani ir piekrituši runāt arī trīs mūziķi no orķestra, kas ierindojams Ziemeļeiropas spicāko sarakstā – tā par LNSO ir teicis Šimkus. Jānis Semjonovs, Mārtiņš Circenis un Egils Upatnieks gan nav starp tiem 47 no 90 orķestra mūziķiem, kas saņem tikai naudas pamatlikmi – 289 latus uz rokas. LNSO viņiem ir piemaksas par papildu slodzi – fagotu grupas koncertmeistara, klarnešu grupas koncertmeistara vietnieka un oboju grupas koncertmeistara vietas izpildītāja pienākumiem. Tomēr arī tad, lai izdzīvotu, nākas piepelnīties citos orķestros. Rekordists ir kāds mūziķis, kam ir piecas darba vietas. 

Tā nav situācija, kādu 2009.gadā, kopā ar kultūras ministru, bijušo LNSO mūziķi un bijušo orķestra direktoru Intu Dālderi sākot reformas šajā kolektīvā, cerēja panākt Karels Marks Šišons. Orķestra direktore Ilze Paidere-Staķe man rāda LNSO 75 gadu jubilejas bukletu, kas tapis pirms desmit gadiem. Cilvēki pusmūžā, pavisam citas sejas. Orķestrantu vidējais vecums tagad ir krasi samazinājies – apgriezti proporcionāli izglītības līmenim. 

«Protams, gāja vaļā,» trīs gadus vecos notikumus, ko paši orķestranti dēvē par tīrīšanu, diplomātiski kopā savelk Mārtiņš Circenis. Šišons nav respektējis ne korporatīvās saites, ne radniecību. Ar trenēto ausi dzirdējis, kurš mūziķis nespēlē kvalitatīvi. Lūdzis sniegumu uzlabot, bet, ja tas nav noticis, rīkojies bez žēlastības. Šišona diktāts tomēr esot taktisks, viņš nekad neaizskarot cilvēkus personīgi, bet neatlaidīgi cenšoties panākt rezultātu. «Strādās, kamēr būs. Citi viesdiriģenti atbrauc, pamēģina vienreiz, otreiz, nesanāk – atmet ar roku. Šišons nekad neatmet.» 

«Orķestrim parasti nepatīk harismātiskā diktatortipa diriģenti,» LNSO mūziķi pat izdomājuši definīciju maestro. «Bet nevar noliegt, ka orķestris skan daudz labāk tieši ar tādiem.» 

Saņemot tik vētrainas ovācijas, kādas LNSO pērnajā sezonā sagaidīja koncertturtnejā Bādenbādenē, Minhenē un Vīnē, gandarījums visiem bijis milzīgs. Taču diez vai Šišons nepamanīja, ka latviešu mūziķi nevis devās panākumus atzīmēt uz kādu no skaistajām Austrijas kafejnīcām, bet autobusā vilka ārā paciņu zupas un cieti žāvētu desu. Viņam bijusi smaga saruna ar kādu muziķi, kam ir slima sirds, bet kas par katru cenu gribēja braukt citiem līdzi koncerturnejā uz Japānu. Man ir vajadzīga nauda – šis arguments Karelam Markam licis nopūsties. 

Tieši naudas dēļ orķestrī, kam uzmanību sākuši pievērst ārzemju kritiķi, vēl brīvas ir vairākas vakances – patlaban tiek meklēts arfists, ir vairākas vakances oboju grupā. Mūziķiem vēlams būt pašiem ar saviem instrumentiem, kādi pašlaik ir pusei orķestra. Jāņa Semjonova fagotu grupā, piemēram, esot puisis, kura pūšamais nav piemērots profesionālajiem standartiem. Citu variantu nav, jauns fagots maksā no 30 tūkstošiem eiro. «Ir daudz mūziķu, kas finansiālu iemeslu dēļ pēc akadēmijas ir aizbraukuši prom. Mums viņi noderētu,» saka orķestranti. «Iztīrījām cilvēkus, kas mums īsti neatbilst, un zemā finansējuma dēļ varbūt būsim spiesti pieņemt atpakaļ.»   

Meitiņas fans
«Ja orķestris tiks atbalstīts, es palikšu. Ja netiks – nepalikšu. Būšu nonācis punktā, kad vairs nevarēšu neko darīt,» Šišons, piesaukdams kontrakta beigas 2012.gada maijā, šķiet, sarunājas pats ar sevi. «Es gribētu turpināt,» viņš tomēr saslejas. «Un gribu aizsargāt šo orķestri. Orķestris ir kā zāle,» viņš atkal piemin ūdeni. «Tev ir jāaprasina. Ja tu to neaprasināsi, tā lēnām nomirs.» 

Markam Karelam ir visas iespējas ātri mainīt tematu. Jau nedēļu pēc šīs sarunas viņš strādās ar citiem mūziķiem, bet pirms tam būs paviesojies savās mājās Malagā. +26 grādu vasarā iemērksies baseinā, varbūt gulēs līdz plkst.11 vai 12, ko mēdz darīt pēc intensīviem darba periodiem. Tomēr šķiet, ka Latvijas vēlā rudens drēgnumā emocionāli viņam paliks kaut kas ļoti tuvs. LNSO un Šišons ir kļuvuši par vienu zīmolu, viņš pats jau pirms pieciem gadiem kādā intervijā ir izteicies, ka šis orķestris ir viņa muzikālās mājas. 

Turklāt arī īstajās mājās viņam tagad ir jau divi cilvēki, kas katru dienu atgādina par Latviju – Elīna un mazā meitiņa. Kad septembrī pati savu viedokli par tēta darba grafiku izteica Katrīna Luīze, viņš pirmo reizi 11 gadu laikā atcēla koncertu Latvijā. Atcēla arī koncertus Vācijā, bet īpaši negrib par to runāt. Pie izslēgta diktofona par mazuli izteiktos vairāk, jo viņa vecāku ģimenē valda liela atklātība, bet sarunā ar žurnālisti vēlas saudzēt Elīnu. «Mēs ar Elīnu esam skaidri nodalījuši privātās lietas no profesionālajām. Tā tam ir jābūt, citādi zaudē perspektīvu – kas ir svarīgs tavā dzīvē. Cilvēki tev dod ļoti daudz enerģijas, bet arī to atņem.» 

Elīna ir tik morāli skaidra un patiesa – Karels Marks runā ar dziļu maigumu. «Es domāju, atbilde slēpjas viņas pagātnē, viņas pārdzīvojumos un izglītībā, kādu viņai ir devuši vecāki. Reiz viņa man stāstīja par periodu, kad bija devusies mācīties dziedāšanu uz Romu. Viņai bija nauda tikai dziedāšanas stundām. Viņa katru dienu gāja divas stundas uz šīm mācībām, un divas stundas atpakaļ no tām…. Un tad arī saproti, kāpēc viņa ir tas, kas viņa ir!» 

Gibraltārs, kur pagāja Karela Marka bērnība, bijis kā labklājības oāze. Katrai ģimenei bija un ir trīs automašīnas, viņš pats nekad nav ķepurojies kā mācējis, viņam nekad nav pietrūcis naudas ēdienam. «Iemācīties nopelnīt lietas – tas ir svarīgi arī manu nākamo bērnu nākotnei,» saka diriģents. «Pat ja mūsu meitai būs viss, ko viņa vēlēsies, – jo Elīna ir veiksmīga, un es esmu veiksmīgs -, ir svarīgi, lai viņa lietas novērtē. Tas ir kaut kas, ko mani vecāki man nekad nemācīja.» 

Ar talantīgo sievu, kura brīvi runā sešās valodās, viņi vienojušies, ka meitiņas pirmās valodas būs latviešu un angļu. «Tas ir svarīgi abiem mums,» viņš saka. «Viņas māte ir latviete, un, kā visas sievietes, viņa ar bērnu runā savā dzimtajā valodā. Es arī ceru iemācīties latviešu valodu.» 

Caur Elīnu, kas it visur ar lepnumu pieminot savu izcelsmi, pasaules pilsonis Šišons arī pa īstam sapratis, kas ir patriotisms. «Esmu pat mazliet greizsirdīgs uz jūsu nacionālismu. Jūs esat latvieši. Varbūt tas ir dīvaini – man nekad, nekad nav bijusi šī sajūta,» viņš saka. Karela Marka uzvārdam ir itāliska izcelsme, tam būtu jāskan «Čičone», dzirdu kombināciju, kam līdzīgu esmu manījusi dziedātājas Madonnas biogrāfijā. Diriģents ir dzimis un mācījies Londonā, oficiāli – brits. Mamma, Karela Gota mūzikas fane, ielikusi viņam čehu vārdu. Un Marks ir tipisks angļu vārds. «Katrai sastāvdaļai nav nekāda sakara ar kādu citu,» viņš nosmej. «Dīvaina kombinācija, varbūt mazliet līdzīga man pašam.» Kaimiņi Malagā gan sakot, ka Šišons ir ļoti spānisks. 

«Man Spānijā patīk viss – ēdiens, dzīvesstils, mentalitāte, pat vēršu cīņas.» Šovasar viņam bijis vairāk brīva laika nekā parasti, un viņš noskatījies… 25 vēršu cīņas. «Varu saprast, it īpaši latviešiem, kas ļoti mīl dzīvniekus, tā var likties kā spīdzināšana, bet tas klusums, tā spriedze, kas valda kolizejā, un, pavisam godīgi, arī respekts pret vērsi…,» viņš aizrautībā nepabeidz teikumu. «Ja vērsis ir labs un stiprs, viņš nemirst. Viņš nekad nemirs! Publika prasīs, lai toreadors to nenogalina. Un tā ir pati burvīgākā lieta – redzēt, kā dzīvnieks tiek palaists vaļā, kā aizved viņu prom. Protams, vērsis ir ievainots. Uz viņa brūcēm uzliek antibiotikas. Un cilvēki raud! Tas ir jāredz – 50 tūkstoši cilvēku, kas kliedz, raud, kritizē!» «Vai to var salīdzināt ar mūziku?» jautāju. «Ja nu vienīgi ar absolūto klusumu, tāpat kā koncertā pirms ir sācis spēlēt orķestris. 50 tūkstoši spāņu gaida! Spāņi parasti ir tik skaļi! Šī spriedze ir absolūti fantastiska.»

Vilks vezumu

Posted on novembris 2, 2011 by - Personības

Pēc Jāņa Dombura un Ilzes Naglas aiziešanas no darba Latvijas televīzijā tai atlikušas divas spēcīgas «sejas» – Arnis Krauze (34) un Gundars Rēders (39). Vai viņi tam gatavi? 

Vienu līdzīgu pazīmi Arnim Krauzem un Gundaram Rēderam var nosaukt uzreiz: korektums. Abi ne reizi ēterā, nedz arī dzīvē nav redzēti izejam ārpus rāmjiem. Kad pirms četriem gadiem no Latvijas televīzijas ar skandālu aizgāja raidījuma De Facto komanda, Arnis un Gundars palika savās vietās. Kad asu diskusiju ar medija vadību par tā kvalitāti publiski sāka Jānis Domburs, pēcāk paliekot bez jauna līguma, viņi turpināja strādāt. Šoruden ar paziņojumu par aiziešanu no televīzijas nāca klajā Ilze Nagla – viņa tagad kļuvusi par Ventspils naftas sabiedrisko attiecību vadītāju. Šķiet, ka Latvijas televīzijas «seju», kas velk šo sarežģīto, pārmetumu un aizdomu krustugunīs iestrēgušo vezumu, drīz būs palicis tik maz, ka jāapstājas. Ko tālāk? 

Jaunās sezonas sākumā, kad atlūgumu uzrakstīja Ziņu dienesta vadītājs Mareks Gailītis, ilggadējais Panorāmas vadītājs Arnis Krauze no viņa pārņēma diskusiju raidījuma 100.panta preses klubs vadīšanu. Kļuva daudz interesantāk to skatīties. Savukārt Gundars Rēders pēc ārkārtas vēlēšanu diskusijām, ko septembrī vadīja kopā ar Ilzi Naglu, tagad gatavojas «iekāpt Dombura kurpēs»: no nākamās nedēļas trešdienu vakaros Kas notiek Latvijā? vietā gaidāms jauns debašu raidījums Sastrēguma stunda par sabiedrībā aktuālām tēmām. 

Revolvertipa žurnālisti viņi nav, un paši to labi apzinās. «Vai visiem tādiem vajag būt?» domīgi vaicā Arnis. Svētdienas pēcpusdienā viņš izbrīvējis stundu intervijai, tūdaļ pēc tam ķeras klāt vakara Panorāmas sagatavošanai. Milzīgajā, pustukšajā ēkā Zaķusalā ar noskretušām sienām un tukšiem gaiteņiem Ziņu dienesta telpas šķiet vienīgās, kur, sperot kāju, nav sajūtas, ka nokļūstat 20 gadus senā pagātnē. Nesen veikts remonts, aktīvi rosās ziņu žurnālisti un redaktori. 

Intervijā Arnis atklāj, ka sāp un ļoti netaisnīgi liekas apgalvojumi – Latvijas televīzijā nekā laba nav, šeit jau nekas nenotiek! Citu pēc cita žurnālists sauc kolēģu uzvārdus, kuru darbu apbrīnojis jau tad, kad mācījies skolā, un kuri šeit turpina strādāt aizrautīgi kā senāk, gan arī Jāni Gesti un Ingu Šņoti no De Facto. Kā tas gadījies, ka no Zaķusalas kā spoku kuģa pēdējo gadu laikā prom mūk žurnālistikas zvaigznes? «Televīzija nav mācējusi tās noturēt,» savukārt dienu vēlāk, pirmdienas rītā, intervijā atzīst Gundars. Viņš šajā medijā bijis Ziņu dienesta vadītājs, veidojis reportāžas no Briseles, vadījis raidījumus. Arnis un Gundars Zaķusalā strādā jau piecpadsmit gadu. 

Moderators – tā Gundars raksturo savu lomu žurnālistikā. «Mums pašlaik Latvijā pietrūkst dialoga starp dažādām sabiedrības grupām, atšķirīgi domājošiem cilvēkiem. Sevi televīzijā es redzu kā instrumentu, lai tas izdotos.» Arnis un Gundars ēterā «nešaus» uz politiķiem, nerīdīs pretējās ierakumu pusēs stāvošos. Svarīgākais jautājums, ko viņi tagad uzdod paši sev: vai izdosies ar savu darbu iesvelt jaunu elpu Latvijas televīzijā? 

Nopietnas pārdomas šovasar
«Augustā, kad presē izlasīju, ka īsti neesmu šeit vajadzīgs, biju pavisam nopietni nolēmis iet prom,» atklāj Arnis. Kāds rīts viņam bija iesācies ar ziņas izlasīšanu Dienā, ka Latvijas televīzijas vadība Panorāmai meklē jaunus vadītājus. Viņam par to neviens neko nebija teicis. Arnis atsaucās uz Latvijas radio sludinājumu, ko tviterī bija publicējis Dzintris Kolāts, – par ziņu redaktora vakanci. «Pieteicās vēl 34 cilvēki. Nesot pieteikumu uz radio, sastapu vairākus kolēģus no televīzijas,» Arnis atceras. Šo darbu viņš dabūja, un Arnis Krauze būtu kārtējā sabiedriskās televīzijas zvaigzne, ko šajā sezonā skatītāji ēterā vairs neredzētu. «Es no visa televīzijā notiekošā biju tā noguris, ka nolēmu – šis ir tas brīdis, kad kaut kas jāmaina!» 

Arnis, kuram šogad aprit 34 gadi, nekad mūžā nebija rakstījis CV un pieteikuma vēstuli. Kā 90.gadu vidū, būdams 1.kursa students un radiožurnālists, viņš tika uzaicināts veidot Panorāmas grāmatu apskatu, tā šeit arī palika, pakāpeniski nomainīdams tikai lomas ziņu raidījumā. 

Šoruden Arnis televīzijā tomēr palika, gan pateicoties ārkārtas vēlēšanām, kas ziņu žurnālistiem bija vissaspringtākais laiks, gan arī pēkšņajai Ilzes Naglas aiziešanai no darba. Viņš palika, jo vajadzēja cilvēkus, kas strādā. Žurnālists bija iecerējis, ka pamatdarbu strādās Latvijas radio un televīzijā paliks uz atsevišķiem projektiem. Taču televīzijas vadība tam nepiekrita, lai gan darbu abos medijos atļauj savienot vairākiem citiem kolēģiem. Vai tas bija veids, kā mēģināt tikt no Krauzes vaļā? Viņš atturīgi nogroza galvu: «Par to es negribu runāt.» 

Lai arī miermīlīgais tēls un korektā izturēšanās liek domāt, ka viņš ir no tiem, kuri klusi un mierīgi dara savu darbu, nelecot nevienam acīs, patiesībā tā vis nav. Arnis «netaisa revolūciju» ārpusē, bet medija iekšienē ir viens no aktīvākajiem debatētājiem par pastāvošo kārtību. Kad 2007.gadā sabiedriskās televīzijas toreizējais ģenerāldirektors Jānis Holšteins izraisīja apkaunojošo skandālu ar «horizontālo taimkodu» – šādu bojājumu viņš minēja kā iemeslu nespējai Krievijas vēlešanu priekšvakarā parādīt dokumentālo filmu Putina Krievija -, Krauze bija tas, kurš darbinieku sapulcē cēlās kājās runāt par notiekošo, kā arī prasīja paskaidrojumus no televīzijas vadības. Tagad žurnālists atklāj, ka toreiz pat inženieriem, pie kuriem vērsies ar jautājumiem, nav bijis skaidrs, kas domāts ar «horizontālo taimkodu». Jau iepriekšējā vakarā, vēl pirms publiski bija izskanējis šis skandāls, tehniskie darbinieki saņēmuši ziņu «no augšas», ka filma netiks rādīta. 

Kāds cits gadījums ar Krauzes aktīvu iesaistīšanos bija laikā, kad Latvijas televīzija Edgara Kota vadībā 2008.gadā vēlējās atbrīvoties no žurnālista Gundara Rēdera. Tā pieredzējušajam žurnālistam vairs neatrada vietu Ziņu dienestā. Rēderam tika piedāvātas viņa profesionalitātei neatbilstošas vakances: gaismotājs, elektronikas inženieris. Notiekošo aizkulisēs saistīja ar Rēdera nepakļāvīgo, lai arī ārēji mierīgo raksturu. Krauze toreiz kā Ziņu, informatīvo un analītisko raidījumu arodbiedrības pārstāvis iestājās pret Rēdera izēšanu. Tagad viņš pārcilā toreizējo saraksti ar Edgaru Kotu. «Ja arodbiedrība ir pret, darbinieku nevar atlaist.» 

Par spīti ārēji it kā nekonfliktējošajām personībām, Krauze un Rēders nekad nav bijuši pakļāvīgi un labi ieredzēti darbinieki garajā ģenerāldirektoru un Ziņu dienesta vadītāju plejādē, ko abi 15 gadu laikā šeit pieredzējuši. Klusie karotāji? Arnis pasmaida. Vienu viņš pavisam noteikti grib pateikt: runas par to, ka ziņu žurnālisti šajā medijā akli seko kādām pavēlēm un pilda tās, neatbilst patiesībai. Vismaz par sevi Krauze to var apgalvot noteikti. «Daudzi draugi, paziņas strādā komercmedijos. Zinu, kas dažos šajos medijos notiek. Man pluss ir tas, ka varu strādāt brīvi un man neviens neko nenorāda.» 

Varbūt tā ir taktika: nevis norādīt, bet atbrīvoties no nepakļāvīgajiem, vietā paņemot tādus, kuri pavēlēm nevis klausa, bet nolasa tās no acīm? Arnis atkal nogroza galvu: «Salīdzinot ar to, kā šeit bija pirms gadiem, kad sāku strādāt, tagad ir demokrātijas citadele.» Viņš atklāj, ka, veidojot reportāžas no Saeimas, tolaik – 90.gadu otrajā pusē – saņemti «zvani no augšas»: jānointervē, piemēram, Andrejs Panteļējevs, Kristiāna Lībane, jāuzdod tādi un tādi jautājumi. Kas bija «augša», Krauze atsakās atklāt. Uzsver, ka nevēlas saukt uzvārdus. Ziņu arhīvi rāda, ka tolaik Latvijas televīzijas ģenerāldirektors bija Olafs Pulks. Iespējams, tā var izskaidrot Krauzes mirkli vēlāk izteikto domu – kad sabiedrībā sāk runāt par «gaišajiem spēkiem», viņā ieslēdzas pretestība. Paliek kaut kā riebīgi ap sirdi. 

Patlaban Krauze turpina vadīt Panorāmu, kā arī raidījumu 100.panta preses klubs. Neoficiāli dzirdēts, ka tā vairs neturpināšoties – Krauzes vietā diskusiju raidījumam tiek meklēta jauna seja, vai arī lems raidījumu izbeigt. Kāpēc, ja reiz žurnālistam tas labi padodas, nav zināms. Tas varētu izvērsties par kārtējo nepatīkamo jaunumu Krauzem, kurš nule uzņēmis apgriezienus un ir iedvesmas pilns. Viņš arī atzīstas, ka vislabākā sajūta darbā ir brīžos, kad esi ēterā un notiek kas negaidīts. Spriedze. Adrenalīns. Kā nesen ar pēkšņo Valda Zatlera un Zatlera Reformu partiju pametušā deputāta Klāva Olšteina interviju Panorāmā, uz kuru abi ieradās, nevēlēdamies viens otru sastapt. 

Šķiet, ka Krauze žurnālistikā spēj «iedziedāties» vēl plašākā diapazonā, sagādājot skatītājiem labus pārsteigumus. Jautājums – vai viņam to ļaus? Ir zināms, ka vēl nesen medija «augšās» cirkulējusi informācija: nomainīt žurnālistu, jo viņš esot «veca seja». Plānu izjaukusi tikai Naglas aiziešana. Runāts, kā nu tas izskatīsies: Domburs, Nagla un nu arī Krauze prom! Žurnālists pats nevēlas izliet samazgu bļodu uz televīzijas vadības galvas, par tās darba stilu izteikties. Viņš uzskata, tas būtu necienīgi: nokritizēt un pēc tam tomēr palikt darbā. 

Bez Dombura, Streipa, Naglas
«Nezinu, vai tas būs Dombura aizvietotājs,» Rēders domīgi saka par savu jauno raidījumu trešdienu vakaros. Tā sanācis, ka viņam jāielec «Dombura kurpēs» ne tikai tēmu un laika ziņā, bet jākļūst teju par «vienīgajām kurpēm» analītisko raidījumu žanrā. «Dombura nav, Streipa nav,» Rēders saka. Ir De Facto komanda, kas turpina darbu. «Tā nu mēs satiksimies trešdienās: es un skatītāji, kuri zvērojošām acīm gaida kaut ko īpašu,» žurnālists smaida. Miers, ko viņā jūt, nav tēlots. Tas nav arī flegmatisks raksturs. Rēders apmeklē kristīgās meditācijas nodarbības pie Jura Rubeņa, viņu interesē garīgas dabas jautājumi. Iespējams, tieši tas ietekmējis žurnālista nostāju ēterā un arī dzīvē: «Ir viens brīdis, kad esi jaunāks un viss ir melnbalts pasaulē. Tad ir arī vienkāršāk strādāt: tev ir principi, tu pie tiem turies un labi zini, kā ir un kā nav pareizi. Taču ar gadiem redzi – viss ir daudz sarežģītāk,» – tā Rēders. 

Žurnālistikā viņš vēlas panākt spraigu, jēgpilnu diskusiju, kas nav vienkārši kliegšana citam uz citu. «Spraigumam jābūt, bet neviena atbilde nav vienkārša.» Latvijas televīzijas Ziņu dienestā Rēders nokļuva 1995.gadā no žurnālistikai pavisam svešas jomas – inženierzinātnes, ko studēja Rīgas Tehniskajā universitātē. 90.gadu nogalē viņš kļuva par Ziņu dienesta vadītāju. 

Kā nākas, ka šajā darbavietā palicis tik ilgus gadus? «Tas nav apzināti. Tā vienkārši sanācis.» Sākumā Rēders bijis pārliecināts, ka darbs ēterā nav viņam, «tas ir domāts daudz atraktīvākiem cilvēkiem». Taču pamēģinot sajutis īsto garšu. Visgrūtākais posms televīzijā, pēc paša domām, bijis Ziņu dienesta vadītāja amatā. Viņš atklāj, kā patiesībā nokļuvis šajā vietā, jo tīri vīrišķīgi bijis neērti atteikties, parādīt, ka baidās šo izaicinājumu uzņemties. Rēdera laikā ziņu redakcijā tika nodrošināta kvalitāte, sevi šajā komandā parādīja spilgtas zvaigznes žurnālistikā, piemēram, Ilze Jaunalksne. Viņš pats neslēpj, ka piedzīvojis arī rutīnu un bijis haotisks kā vadītājs. 

«Kā menedžeris Mareks Gailītis bija labāks par mani,» viņš sarunas laikā negaidīti pasaka. «Kā menedžeris,» pasteidzas vēlreiz uzsvērt. Gailītis vadītāja amatā nomainīja Rēderu 2006.gadā. Rēders kļuva par Eiropas korespondentu Briselē. Būdams trīs bērnu tēvs, viņš faktiski tika izsūtīts trimdā, ģimene palika Latvijā. Kolēģi televīzijā to vērtē kā cūcisku, atriebīgu soli no vadības puses. Pats Rēders atturas komentēt. 

Pusgadu vēlāk toreizējā raidījuma De Facto komanda nolēma pamest Latvijas televīziju, jo par rupja vārda izskanēšanu ziņu sižetā no darba tika atlaista režisore Arta Ģiga. 

Neraugoties uz turbulencēm, kurās sabiedriskās televīzijas žurnālisti tika ierauti, pateicoties nebeidzamajām vadības maiņām, runām par politisko ietekmi un izrēķināšanos, Rēders Latvijas televīzijā palika. Pēc Briseles perioda viņš atgriezās ar diskusiju raidījumu Aktuālā ceturtdiena. 

Kāpēc Rēders nolēma nepamest televīziju, jo īpaši pēc vadības «grūstīšanās» ap viņu 2008.gadā, cenšoties dabūt prom no televīzijas? Iespējams, palīdzēja spēja redzēt pāri melnbaltajam. «Tāda ir cilvēka daba – tiek pie varas un grib ietekmi. Visur, arī Ziņu dienestā.» Kā vadītājs viņš apzinājies, ka sev uz galvas kāpt neļaus. Ietekmēt lēmumus – arī ne. Rēders spiedienu izturēja. 

Tagad žurnālista ādā viņš jūtas labi. Ir azarts ķerties pie jaunā raidījuma trešdienu vakaros. Vai Rēders saprot, kas īsti notiek televīzijā, kurā strādā? «Es jau vēl neesmu parakstījis jauno līgumu,» sirsnīgi nosmejas. Viņš domā, ka šajā medijā viss atkarīgs no žurnālista paša profesionalitātes un pašcenzūras. «Tajā brīdī, ja zini, ka [šo tēmu] labāk ne, jautājums ir – ko tu dari.» Rēders vērtē, ka pašlaik Panorāmā strādā ļoti labs kolektīvs, taču – vai cilvēki dara labāko, ko var? «Es domāju, ka ne.» Viņš uzskata, ka tas atkarīgs no vadības attieksmes un uzstādījumiem. No iedvesmas, ko tā rada vai gremdē. Rēders domā, ka ne tikai televīzijā, bet valstī kopumā pašlaik trūkst pieprasījuma pēc drosmīgām pārmaiņām un spilgtām personībām, kas tās realizē.

Brilles atstāj dakterim

Posted on novembris 2, 2011 by - Veiksme

Vairāk nekā 7000 cilvēku ar atgūtu redzi, to skaitā «medicīnas tūristi» no pārtikušās Norvēģijas, ir Fēliksa Lūkina klīnikas occo veiksmes stāsts 

Medicīnas iekārtas ražotājs atsūtīja pieredzējušu ķirurģi no Baltkrievijas, kopā operējām pacientu. Pirmās dienas beigās arī mani pašu izoperēja – tā savas privātklīnikas sākumu pirms gandrīz desmit gadiem atceras acu ķirurgs Fēlikss Lūkins. Piemin sajūtu, kas pazīstama tiem, kuriem briļļu noņemšana nozīmē dzīvi vieglā migliņā. Bailes no operācijas ir milzīgas, bet naktī pēc tās pamosties, paskaties pa logu un jūties sirreāli – ne briļļu, ne kontaktlēcu, tomēr koka zarus aiz loga saredzi skaidri kā bērnībā. Šis brīdis dakterim Lūkinam bijis gavilējošs. Viņš sapratis, ka ir atguvis ne tikai savā darbā tik ļoti vajadzīgo perfekto redzi, bet arī izveidojis uzņēmumu, kas iet ētiskā un pareizā virzienā. 

Botique klīnika
Fēliksa Lūkina acu klīniku occo, kas paslēpusies vārtrūmē netālu no Vērmaņdārza, precīzi raksturo viens vārds – «moderns». Simtgadīgais īres nams ir robusts, taču klīnikas iekštelpas atgādina stila viesnīcu vai spa. 

Interjera kontrastainās krāsas pielāgotas vācu firmas Wavelight pelēksarkanajai, pašlaik pasaulē ātrākajai lāzeriekārtai Concerto – vienīgajai visā Baltijā. Izmantojams gan diagnostikai, gan operācijām, aparāts redzams pa stiklotajām durvīm. Kičīgajiem interjera akcentiem ir arī praktiska funkcija. Operāciju zālē pie sienas –  milzīgs Aivara Vilipsona mākslas darbs. Sievieti ar izteiksmīgu seju apvij apļu laukumi: pacients, atgūstoties no operācijas, var pārbaudīt, vai spēj saredzēt pašus mazākos rimbuļus, kas ievilkti lielāko centrā. Šā paša mākslinieka dizainētas luminiscējošas uzlīmes uz stikla durvīm atvieglo orientēšanos telpā. Nav bijis neviena gadījuma, kad kāds, svešās vietas vai redzes problēmu apstulbināts, būtu ieskrējis stiklā. 

Fēliksam Lūkinam, mediķim ceturtajā paaudzē, šāda privātprakse nav pasniegta uz paplātes. 2002.gadā pēc rezidentūras operācijām Gaiļezera slimnīcā izlēmis, ka grib veidot kaut ko savu, viņš noīrēja telpas Rīgas Dzemdību namā. 

Par pārinieci Fēlikss toreiz sarunāja mammu, pieredzējušu acu ķirurģi Ilgu Lūkinu, kura specializējas vecuma vainu – kataraktas, glaukomas operācijās. Mamma, kas joprojām strādā occo, saglabājusi darba attiecības arī ar Rīgas Austrumu klīnisko universitātes slimnīcu un pirmsākumos bijusi samērā skeptiska par privātpraksi, neslēpj Fēlikss. Viņas paaudzes mediķiem valsts slimnīcas saistās ar drošības sajūtu. Dzemdību nama vadība par pieredzējušo oftalmologu parādīšanos gan bijusi priecīga – Lūkini nebija konkurenti, tieši otrādi, pa rokai esošie speciālisti noderējuši, pirms dzemdībām konsultējot grūtnieces ar acu problēmām. 

Ideja par tuvredzības korekciju ar modernām metodēm lāzeroperācijām Fēliksu Lūkinu aizķērusi ap 2003.gadu. «Biznesa plāns bija labs,» viņš atceras. «Taču bankas bija ar mieru finansēt telpu iegādi klīnikai, bet iekārtu iegādi – ne. Bet ar ko tad pelnīt, lai atdotu kredītu?» Viņš uz spēles bijis gatavs likt visu. Ieķīlājis dzīvokli, ar savas pirmās lāzeraparatūras ražotāju Karl Zeiss Meditec vienojies par īpašiem noteikumiem – pirmajā gadā atmaksās 60% no aizņēmuma, nākamajos divos gados atlikušo summu. Sarunāt var daudz ko, pārliecinājies dakteris Lūkins. Iepērkot medicīnas aparatūru arī vēlāk, viņš pamanījis, ka valsts iestādes, kurās modernais aprīkojums treknajos gados sagādāts nesamērīgi daudz, bieži vien maksājušas krietni vairāk nekā privātprakses. 

Lūkins riskēja ar savu naudu, un viņa optimismam bija segums. Rīdziniekiem labi izskatīties ir svarīgi, redzes korekcijas bija pieprasītas. Telpas Blaumaņa ielā, uz kurām viņa klīnika pārcēlās no Dzemdību nama, jau ap 2005.gadu kļuva par mazu. Tad tika sameklēta pašreizējā rezidence Tērbatas ielā. Tās foajē ir milzīgs stikla trauks ar brillēm, no kurām pacienti ir laimīgi tikuši vaļā. Klīnikā occo redzi atguvuši vairāk nekā 7000 cilvēku. 

Treniņš restorānā
«Latvijā ir valstiska līmeņa problēma, ka cilvēkiem bieži vien ir īstermiņa biznesa plāns: «noraut» lielu naudu, un pēc tam – štrunts,» saka Fēlikss Lūkins. Lai arī viņu, it īpaši pirmajos gados, nežēlīgi spiedušas banku saistības, Lūkins vienmēr atcerējies, ka acu operācijas nav īstermiņa bizness. «Jābūt izteikti godīgam. Ir gadījumi, kad tu medicīnisku iemeslu dēļ vienkārši nedrīksti operēt.» Pēc tam klients, kura operācija nebūs izdevusies, kļūs par antireklāmu – secinu. «Antireklāma – tā ir viena lieta,» ārsts ir strikts. «Ja operē to, ko nevajag, tu vari pat sakropļot cilvēku.» 

Par vēl vienu godīguma kritēriju dakteris Lūkins uzskata komunikāciju. Daudz problēmu rodas neizrunātu jautājumu dēļ, bet acu operāciju laikā pacients ar ķirurgu ir tik tiešā kontaktā kā reti kad – šīs manipulācijas notiek ar lokālo narkozi, cilvēks visu dzird un nojauš. Ja viņš ir sasprindzis, grūtāk būs strādāt arī mediķim. 

Komunikācijas prasmi Fēlikss Lūkins ir apguvis visai interesantā veidā – medicīnas studiju laikā strādājot par bārmeni restorānā Osīriss. Viesojoties Amerikā pie savas studentu korporācijas Lettonia biedriem, Lūkins uzķēris ideju, ka katram studentam vajag gadu pastrādāt restorānā – tā ir vislabākā dzīves skola. Netipiski Latvijas topošajiem mediķiem, viņš tā arī darījis. Alga bijusi labāka nekā sanitāram slimnīcā, apkalpošanas pieredze – neatsverama. 

Osīriss, kur joprojām apgrozās Rīgas intelektuālā elite, viņam atnesis vērtīgas pazīšanās. Vairāki šajā periodā sastaptie cilvēki, viņu vidū Osīrisa īpašnieka brālis, aktīva dzīvesveida cienītājs Juris Žagars, nav baidījušies vēlāk Lūkinam uzticēt savas acis. Arī klīnikas noformējuma autors Aivars Vilipsons bijis biežs medicīnas studenta sarunu biedrs. Starp citu, daļu no mākslinieka izstrādātajiem sudraboti zeltītajiem attēliem uz klīnikas stikliem Lūkins uzlīmējis pats. Manījis, ka iekšdarbiem nolīgtais strādnieks ar šo uzdevumu muļļājas jau otro dienu, pieslēdzies un divarpus stundu laikā darbu pabeidzis. «Ņem un izdari!» viņš nosaka bez klīrības. 

Uzmeklē norvēģi
Periods pēc pārcelšanās uz jaunajām telpām Tērbatas ielā bija ziedu laiki arī Lūkina klīnikai. Ārstu skaitam palielinoties līdz pieciem, radās klīnikas nosaukums occo – burtu savirknējums, kas atgādina redzes pārbaudes tabulu. Fēlikss negribēja, lai iestādi saista tikai ar viņa vārdu. 

Trekno gadu plaukumā cilvēki bija gatavi uzreiz pēc izdevušās operācijas nolikt uz galda naudu. Iespēju operācijas veikt uz nomaksu izmantojuši tikai aptuveni 5%, bet tagad – aptuveni ceturtā daļa vietējo pacientu. Par šo tendenci ļoti brīnījušies kolēģi Igaunijā, kur ar skaidru naudu gan toreiz, gan tagad bijuši gatavi maksāt 25% pacientu. 

Arī krīzi klīnika occo izjutusi ātrāk un asāk nekā citi Latvijas uzņēmumi. Jau 2008.gada vidū klienti kļuvuši piesardzīgi – nākuši veikt izmeklējumus operācijām, bet nākamais solis nav sekojis. 

Vietējā klientūra sarukusi katastrofāli, taču Dievs stāvējis klāt, tāpat kā brīdī, kad entuziastiskais Medicīnas akadēmijas beidzējs ieķīlāja visu savu iedzīvi. «Norvēģi mūs paši sameklēja,» dakteris Lūkins stāsta, kā uz Tērbatas ielas pagrabiņu sāka plūst skandināvu pacientu grupas, līdz pat 30 cilvēkiem reizi mēnesī. Apstaigājuši visas Latvijas medicīnas iestādes, kas piedāvā redzes korekciju, tieši occo par visatbilstošāko saviem standartiem izvēlējušies norvēģu firmas LASIK Reise pārstāvji. Kas spēlējis galveno lomu – vai tas ir serviss, iekārtas, mediķu profesionalitāte vai ISO sertifikāts, ko konkurējošo ārstniecības iestāžu vidū ir sarūpējuši tikai occo, – dakteris Lūkins nemaz nezina. Acu operācija ir emocionāli jūtīgs solis, ko cilvēki vislabāk grib veikt savā valstī, bet ārzemēs – tikai ar īpašu garantiju. 

Ārzemju menedžeri rūpējušies gan par klientu lidojumiem, gan par viesnīcām, gan norvēģu ārsta apskati pirms un pēc operācijas. Lūkina klīnikai bija jāgarantē tikai viens – veiksmīga operācija. Tādu piedzīvoja ap 200 aizjūras pacientu. «Norvēģi acīmredzot sāka skatīties uz saviem izdevumiem,» pašā krīzes dibenā, 2009.-2010.gadā izbaudīto skandināvu bumu īsi komentē dakteris Lūkins. Ar visu lidojumu un nakšņošanu ziemeļu kaimiņiem redzes korekcija bija divreiz lētāka nekā dzimtenē. 

Burbulis pašlaik ir noplacis, bet Lūkinam tas ļāva ne tikai neatlaist nevienu no saviem 15 darbiniekiem  un pat nesamazināt viņiem algas, bet arī deva pārliecību, ka šāda klīnika ir dzīvotspējīgs modelis, ar kuru var startēt pasaulē. Lūkina klīnika ir iestājusies arī medicīnas tūrisma aliansē Baltic Care, kas sniedz pakalpojumus ārzemju klientiem. «Redzes piepūle ir civilizācijas problēma,» secina Fēlikss Lūkins. Būdams kosmopolīts un aizrautīgs ceļotājs, viņš nenoraida iespēju, ka, tāpat kā viņa kolēģi plastikas ķirurgi, drīz varētu operēt vai izveidot franšīzes tipa klīnikas arī ārzemēs.

3 biznesa principi
1. Ieguldīt līdzekļus attīstībā – tehnoloģijās un personālā
2. Garantēt kvalitāti, tā ir ilgtspējības ķīla
3. Vadīt procesus, nevis cilvēkus

Iela kā mēle

Posted on novembris 2, 2011 by - Jauna seja

Daiga Krūze (31) 

No izvirzītajiem 300 māksliniekiem konkursam The Sovereign European Art Prize 2011 Daiga iekļuvusi starp labākajiem 30, kuru darbi apskatāmi izstādē Stambulā. Gleznai Iela kā mēle ir iespēja saņemt arī galveno balvu, ko paziņos 26.novembrī.

Vecāki: Skaidrīte – skolotāja, Dainis – mežsargs. 

Kādas emocijas raksturo tavus darbus? «Kad gleznoju koku, skuju vai cilvēku, mēģinu iejusties viņu ādā. Bieži emocionālais stāvoklis ir prieks, klusums vai vieglas skumjas, mainīgas emocijas. Gleznojot cenšos radīt sajūtu, kuru nevar aprakstīt – tikai uzgleznot. It kā kaut kas ir, bet tajā pašā laikā nav. Tikko jaušamu, dzidru iekšēju spēku katrā lietā, cilvēkā vai ainavā.» 

Labākais laiks un vieta gleznošanai? «Rīts mežā vai darbnīcā. Citreiz rīti ir ļoti gari.» 

Kas attēlots konkursa gleznā Iela kā mēle? «Ejošs cilvēks.» 

Tavās gleznās redzami cilvēki, iespaidi no reālās dzīves? «Pārsvarā gleznoju cilvēku kā vispārinātu tēlu. Iedvesma var būt kāda konkrēta personība, var arī nebūt. Ar cilvēka tēlu radu kādu noskaņu.» 

Ko tev vislabāk patīk gleznot? «Vieglāk pateikt, kā patīk gleznot. Sekojot apziņas plūsmai. Tas ir nebeidzams process: es domāju, pierakstu asociācijas, fotografēju, skicēju, gleznoju. Visvairāk iedvesmojos no dabas, tur rodas stāsti un pēc tam gleznas.» 

Garastāvoklis ietekmē, kādas krāsas izvēlies, vai otrādi – izmantotās krāsas ietekmē garastāvokli? «Izvēlos krāsas atbilstoši situācijai vai noskaņai. Intuitīvi.» 

Visu svēto dienā cienāji bērnus ar saldumiem? «Cienāju.»

Baiba un Edgars, franču restorāna Minhenē īpašnieki

Posted on oktobris 26, 2011 by - 1 no 2 miljoniem

Pirms 10 gadiem Edgars Bušs devās uz Minheni studēt statistiku. Lai dzīvošana būtu lētāka, ik dienu uz skolu braukāja no 80 km attālās mājvietas. Kādu dienu paziņa pastāstīja, ka ir iespēja īrēt istabu Minhenē – stāvu virs franču restorāna Le Gaulois, kas piederēja francūzim Žanam Fransuā

Tolaik Edgars strādāja reklāmas aģentūrā, tomēr apvaicājās Žanam, vai vajag piepalīdzēt. Vajadzēja. Trauku mazgātāju. Jo īpaši brīvdienās. «Tas nebija grūti. Māku dažādus darbus,» saka Edgars. Viņš tikko saremontējis kafijas automātu. Kafiju vajag tūlīt, taču vācu meistari sola remontu nākamajā dienā un par augstu cenu. «Edgars ir tik laimīgs, ja ir problēma,» Baiba stāsta, ka tādās reizēs viņš ķeras pie darba ar aizrautību. 

Ar laiku Edgars Žanam sāka palīdzēt aizvien vairāk, piemēram, apkalpot viesus un gatavot. Kādu dienu Edgars padzirdēja, ka saimnieks grib restorānu pārdot, jo meitas nevēlas to pārņemt. Latvietis pieteicās pircējos. Vieta ļoti patika, viņš to pazina. Ēst gatavošana – sirdslieta. Darījuma cenu Edgars neatklāj, tikai norāda, ka nav ņēmis kredītu. Pieticis ar iekrāto. Par īpašnieku viņš kļuva pērnā gada jūnijā. 

Žans nomira šogad 57 gadu vecumā, nepaspējot izbaudīt nopelnīto un dzīvi bez darba. 

Pērn uz Minheni pārvācās Edgara draudzene Baiba Arnolde, viņa ir restorāna līdzīpašniece. Iepriekš Baiba Rīgā strādāja par juristi telekomunikāciju kompānijā. «Tā, es to pērku?» viņa atceras pirmo iespaidu par restorānu. Tagad uz galdiem ir ziedi, Rūjienas lina galdauti, un pie sienām gleznas. Nomainītas vīna glāzes – no franču mazajām uz krietni lielākām. Mainīta arī attieksme pret klientu: agrāk saimnieks dzina ārā tos, kuri gribēja tikai iedzert, nevis ēst. Drīz vien jauno īpašnieku stilu novērtēt pa kluso ieradās Süddeutsche Zeitung. Laikraksta gardēdis restorānam piešķīris četras acis no piecām. 

Edgars cilvēkus tā iepazinis, ka spēj uzminēt, ko viņi ēdīs. Sievietes ar lieko svaru izvēlas bezkaloriju kolu un zaļumus. «Ja viņas tā ēstu arī ikdienā, būtu jēga, nevis tajā retajā reizē, kad atnāk uz restorānu, kad nav jādomā par svaru, bet ēdiens jābauda.» Baibu var tracināt tas, ka divi cilvēki apsēžas pie vislielākā galda, taču Edgars par to pasmejas. Tas gadās reti, jo lielākoties viesi ir pastāvīgie klienti. «Viņi priecājas, ja saimnieki iznāk aprunāties. Ja neiznāk – apjautājas viesmīļiem, kas noticis,» stāsta Baiba. Pie daža klienta arī Baiba un Edgars paviesojas. Uz visiem godiem viņi velk vācu tautastērpus. Tāda tradīcija. Baibai ir pat divi tērpi. «Klubā drīzāk tiksi iekšā tautastērpā nekā saplēstā Armani kreklā,» – tā Edgars. Protams, tautastērpā jādodas arī uz Oktoberfest. 

Le Gaulois ir vecākais franču restorāns Minhenē, dibināts 1984.gadā. Le Gaulois tulkojumā – gallietis. Kļuvis par īpašnieku, Edgars nolēma nemainīt virtuvi, jo franču restorāni, kuri ietekmējušies no citām virtuvēm un kļuvuši vīzdegunīgāki, zaudējuši klientus. Le Gaulois ir klasiska franču virtuve: zaķis vīna mērcē, sīpolu zupa, gliemeži, varžu kājas. Nesen Baiba un Edgars no Francijas atveduši pīļu aknas. Taps pastētes. Arī buljonus vāra paši – no kauliem, saknēm un garšaugiem. «Man nav ēdienu tabu, tāpēc virtuvē jūtos labi. Varu gatavot varžu kājas, jo esmu no Latvijas, kur taisa asinsdesas un ēd buļļu pautus.» Varžu kājas ir produkts, kas izbeidzas visbiežāk. Pieprasīts. Baiba atceras, ka reiz uz restorānu atnācis tētis ar meitu. Viņa ļoti gribējusi pagaršot varžu kājas. Sēdējuši pie bāra, un mazā meitene ēdusi, tētis skatījies. 

Patlaban restorānā strādā septiņi cilvēki. Pusotra gada laikā atlaisti daži dienvidfranči. «Negrib strādāt. Kā no cita Francijas reģiona, tā viss kārtībā,» saka Edgars. Toties atšķirībā no Latvijas viesmīlim neesot jāmaksā par saplēstu glāzi un neatvelk no dzeramnaudas par nozudušu dakšiņu. 

Edgars un Baiba jokojas, ka restorāna mīnuss ir tas, ka viņi nav īsti franči. Lielākoties klienti nezina saimnieku izcelsmi, jo Edgars runā gan franciski, gan vāciski. Un krieviski. «Reiz divas sievietes krieviski pārsprieda orgasma nianses. Viņas nezināja, ka saprotu. Nesu zupu trīcošām rokām.» 

Vislabākie brīži restorānā ir tad, kad tas cilvēku pilns un paši saimnieki palīdz apkalpot. Kad visi aiziet, pārņem labi padarīta darba sajūta. Dažbrīd nejūt, kā pienāk desmit un laiks dot pavāriem kausu alus. Tā ir tradīcija. Otra tāda ir darbinieku vakariņas stundu pirms restorāna atvēršanas. Uz galda rindojas spoži un smagi galda piederumi, garda bagete, kas savu kraukšķīgumu guvusi no zirņu miltiem. Bumbieris sarkanvīna mērcē, maigi dzeltens krēms brulē, karsts un saldi smaržojošs šokolādes muss. Tumši tumšs sarkanvīns. Bon!* Brauciet ēst uz Minheni. Nebrauciet uz Franciju.

* Labi! – franču val.

Grūti

Posted on oktobris 26, 2011 by - Dzīve

Pirms pusotras nedēļas sprādziens Mālpils novada Upmalu ciema daudzdzīvokļu namā atņēma dzīvību pieciem cilvēkiem un bez pajumtes atstāja visus pārējos iemītniekus. Kas ar viņiem notiek? 

Nedēļas nogalē Upmalu ciems, desmit minūšu brauciena attālumā no mazās, dzīvīgās Mālpils, šķiet iesnaudies dabas melanholiskajā pelēkumā, kas oktobra vidū skauj galveno un, kā nezinātājam šķiet, vienīgo ielu ar dažiem baltu ķieģeļu daudzdzīvokļu namiem un privātmājām ar krāsns siltumā aizsvīdušiem logiem, kas no ceļa šur tur redzamas slapjajā, izbalējušajā zālē. Tālumā neliels rūpniecisks komplekss, kur, kā vēlāk izrādās, agrāk strādājusi liela daļa vietējo. Klusums un tukšums ciematā mulsina. 

Sagruvušo trīsstāvu ēku, kas redzēta televīzijas ziņās un interneta portālos, viegli atrast – tā atrodas pašā aizmigušā ciemata viducī. Atgādina putnu, kurš izpletis spārnus, bet ķermeņa – nav. Abas malējās nama sienas ar dzīvokļiem saglabājušās tikpat kā neskartas. Sprādziena vilnis sašķaidījis logu stiklus, bet caurajās logu ailās vīd cilvēku iedzīve. Uz virtuves palodzes pirmajā stāvā redzams neskarts patvāris, dzīvojamajā istabā – tumšbrūna sekcija ar tukšiem plauktiem. Tās saturs, tāpat kā citu 18 dzīvokļu mantas, izgāzts kaudzēs pie nama ieejas un aizmugurē. Krustu šķērsu zābaki, gultas pārklāji, rotaļlietas, trauki un grāmatas, dokumenti. Uzlūkot šo lietu kakofoniju ir neērti, it kā uz āru būtu izvērsta cilvēka dvēsele, kas pret paša gribu pēkšņi visiem kļuvusi redzama. 

Brīdī, kad liekas – šajā ciematā neviena nav, no sabrukušā nama veselā spārna atskan vīriešu balsis un durvju klaudzoņa. Tēvs un dēls Paluhini. Liktenīgajā naktī uz 16.oktobri, kad jau lēnām ausa gaismiņa, visi bija mājās un gulēja, viņu kaimiņu dzīvoklī atskanēja sprādziens. Apdullinošais troksnis, kas izklausījās pēc auto ietriekšanās nama sienā, augšā uzrāva Paluhinu vecāko ar sievu, pēcāk arī dēlu. Mazdēls turpināja mierīgi snaust, trokšņa iespaidā mazliet sagrozījies uz stūra dīvāna, pār kuru bira stikli. 

Paluhini pagājušās nedēļas nogalē bija vienīgie, kas turpināja dzīvi sprādziena izārdītajā namā. Elektrības, ūdens un siltuma šeit nebija, bet viņi kaut kā izlīdzējās, cerīgi raudzīdamies uz ciema galvas solīto, ka namu atjaunos un varēs turpināt šeit dzīvot tāpat kā līdzšinējos 40 gadus. «Ierados no Daugavpils septiņdesmitajos,» Paluhins vecākais plati smaida, no rūtainā flaneļa krekla nobirdinādams gruvešu putekļus, kas virmo visapkārt. Šeit uzauga viņa dēls, vīrietis strādāja celtniecībā. «Un tagad arī nekāda vaina, kaut kā jau tiksim uz pekām,» vecais vīrs aizsmēķē.  

Kā stāsta Mālpils novada domes priekšsēdētājs Aleksandrs Lielmežs, pēdējās dienās, kopš namā atjaunota elektrība un ūdens, atgriezušās vēl divas ģimenes. No likuma izriet, ka valstij stihisku negadījumu, avāriju gadījumā cilvēkiem jāpalīdz, bet nav procedūras, kā to darīt, – tās pieņemšana naudas trūkuma dēļ atlikta uz 2013.gadu. Turklāt dzīvokļi Upmalās, kas pārmaiņu laikos 90.gadu sākumā tika privatizēti, ir katra iedzīvotāja paša īpašums. Tātad pašvaldības palīdzība ir drīzāk labās gribas izrādīšana. «Valsts domāta cilvēkiem, nevis otrādi, bet mēs ar naudu varam rīkoties tikai likuma ietvaros,» spriež Aleksandrs Lielmežs. No visiem nama 18 dzīvokļiem apdrošināts bija tikai viens, un tam pašam apdrošināšana beigusies mēnesi pirms sprādziena. Namā pārsvarā dzīvoja pensionāri, arī ģimenes vairākās paaudzēs. Paluhini – vieni no tiem. 

«Kā atceros to nakti, viss iekšā trīc,» vecais Paluhins atzīstas. Dēls māj ar galvu, klusējot piekrīt tēvam. Abi stāv radinieces dzīvokļa drupās līdzās dzeltenam dīvānam, stūrī – šķembu samīcīts spilvens. Vecā sieviete avārijas brīdī tika izsviesta no savas guļasvietas un guva smagas traumas.

Par mirušajiem – labu vai neko
Sestdienas priekšpusdiena Upmalu ciemā paiet klusi, no trīsstāvu dzīvokļu mājām, kas kaimiņos sagruvušajai, neiznāk neviens cilvēks. Dažbrīd šķiet, ka vienā otrā logā nošūpojas aizkari – svešinieki tiek slepšus uzlūkoti. «Apnicis, godīgi sakot,» saka kundze no kaimiņmājas, kuras trešā stāva logi veras tieši pretim avārijā cietušā nama logiem. «Visi te brauc, grib zināt, kas notiek, bet runāt negribas,» viņa turpina, stāvot sava dzīvokļa durvīs. Vienīgā, kas atbildēja uz durvju zvanu un klauvējieniem. Kundze stāsta, ka vienu otru kaimiņmājas iedzīvotāju izglābis tas, ka strādā, īrē Rīgā un negadījuma brīdī neatradās mājās. «Tas bija šausmīgi,» viņa slauka acis, atcerēdamās 16.oktobrī notikušo. Kundze dzīvo viena, vīrs miris, bet sagadījies, ka liktenīgajā naktī ciemos no Rīgas atbraucis dēls ar ģimeni. «Visi kaimiņi naktī izgājām ārā. Palikām augšā līdz pat rītam, kad no mājas sāka nest ārā līķus.» 

Sprādziens notika otrā stāva dzīvoklī. Bojā gāja tajā mītošais vīrietis ar civilsievu – viņam 52, viņai – 48 gadi, kā arī teju 80 gadus veca kundze no blakus dzīvokļa un pāris no augšējā stāva, abi sešdesmitgadnieki. «Viņi ne pie kā nebija vainīgi. Tas ir visšausmīgākais,» saka kundze no kaimiņmājas. Pēcpusdienā, kad pagalmā parādās vēl vairākas kaimiņienes, iedamas savās ikdienas gaitās, viņu sarunās dzird iespējamo versiju par notikušo: vīrietis no otrā stāva dzīvokļa, vakarā aizejot gulēt, atstājis vaļā gāzes balonu, bet viņa dzīvesbiedrene nakts vidū pamodusies no šausmīgās smakas, kas bijusi jūtama pat blakus mājā, un gājusi raudzīt, kas notiek. «Iedzēsa istabā gaismu, un tad – sprādziens,»  viena no kaimiņienēm stāsta. 

Ievainotus un sadegušus gandrīz līdz nepazīšanai, abus izvilka no gruvešiem un nogādāja morgā. Tāpat arī bojāgājušos no diviem citiem dzīvokļiem. «Vakar bija bēres viņam, šodien – viņai,» kaimiņienes neveikli mīņājas, pieminot vīrieti un sievieti, kuru dzīvoklī notika sprādziens. Sieviete bijusi klusa, jauka. Vīrietis… Šeit sarunā iestājas klusums. Viena kaimiņiene gatava stāstīt par bezatbildību un alkoholu, cita viņu apsauc – par mirušiem labu vai neko! 

Upmalu iedzīvotāji ir satraukti, ka notikušais par viņiem kopumā liek domāt ko sliktu. «Mums, kā visur Latvijā, cilvēki visādi. Ir kārtīgi, un ir dzērāji,» teic viena no sastaptajām kaimiņmāju sievām. 

Upmalu ciemā iedzīvotāju ir nedaudz pāri simtam, nesen darbu sākusi līmēto mēbeļu fabrika, kur vietējiem darbs. Sestdien, 22.oktobrī, liela daļa atradās bērēs vai arī klusi rosījās pa mājokli. «Kad nāk tumsa, negribas ārā. Ir tādas kā bailes iet uz to pusi,» mutīgā kundze no kaimiņmājas pamāj uz gruvešu pusi. Šodien Upmalās piestājis arī pašvaldības busiņš – kurš vēlējās, varēja doties uz bērēm. Ciemā cits citu pazīst jau daudzus desmitus gadu. Vasarās patīk pasērst uz koka soliņa māju priekšā, rušināties dārzos māju aizmugurē. Tur atrodas arī šķūnīši ar malku. Beidzoties kolhoza laikiem pirms 20 gadiem, Upmalās «pazuda» arī centrālā apkure. Katra ģimene savā dzīvoklī ierīkoja apkuri, kā mācēdama. «Ar malku kurinām, ir krāsniņas. Un ēst – uz plīts ar gāzes balonu,» paskaidro viena no kaimiņienēm, klusa sieviete pirmspensijas vecumā. 

Satraukti par atrisinājumu
Stumdama ķerru ar vistu būri, Paluhinu ģimenes māte uz brīdi piestāj pie savas teju sabrukušās mājas, lai atpūstos. Viņa ietinusies pabiezā rudens jakā. Līņā, un sievietei samirkuši mati. «Mana tante gāja bojā, un es paņēmu viņas vistiņas,» viņa šņaukājas. Bojāgājušās kundzes meita mītot Rīgā – kur gan vistas liks? Sprādziena izārdītajā ēkā vairākos dzīvokļos mita Paluhinu ģimenes radinieki. Kopā visā mājā 18 dzīvokļos – vairāki desmiti cilvēki. Gados vecos cilvēkus pēc negadījuma uz pilsētu pie sevis paņēmuši bērni. Dažiem pagaidu mājas ierādītas Mālpils profesionālās vidusskolas kopmītnēs. Tagad gan mītnes vieta jau uzteikta, jo pārkāpuši iekšējās kārtības noteikumus. Ciemā zina stāstīt, ka iedzēruši, šmorējuši vietējo līdzjūtīgi sanestos gardumus un piededzinājuši pannu tā, ka smirdējušas visas kopmītnes. Ģimenei no pirmā stāva dzīvokļa, kurā negadījuma brīdī atradās divi mazi, vienatnē guļot atstāti bērni, piešķirts pagaidu mājoklis netālās mājās. Kamēr vecāki sestdienas naktī staigāja apkārt, bērnus izglāba laimīga sakritība: sprādziena brīdī uz divstāvu gultiņas daļēji uzgāzās siena ar krāsns daļu, taču bērni pa apakšpusi tika izvilkti dzīvi un veseli. 

Vai ģimenēm būs iespēja atgriezties uz dzīvi šajās mājās? Paluhina grūti nopūšas. Parausta plecus. No pašvaldības dzirdējusi, ka varot atjaunot, bet – vai to darīs? Dzīvokļi ir iedzīvotāju īpašums, un Paluhinu māc bažas, ka pašiem par visu būs arī jāsamaksā. Tikai – no kādiem līdzekļiem lai viņi to spētu, ja lielākā daļa ir pensionāri. Mālpils pašvaldībai būvvalde jau devusi atzinumu par mājas konservāciju un tehnisko projektu. Tālāk sekos sarunas par to, kam, par ko un kādā veidā jāmaksā. Pašvaldības vadītājs Aleksandrs Lielmežs uzskata, ka pašvaldībai nauda mājas atjaunošanai nav jāmeklē, «tā nav mūsu īpašums». Tajā pašā laikā viņš atzīst, ka iespēju robežās parūpēsies par cilvēkiem, palīdzot atrast risinājumus. 

«Manam tēvam un mātei šo dzīvokli iedeva 1972.gadā. Tā mūsu ģimene te dzīvoja,» saka Paluhina. Pēc sprādziena viņas māte un māsa, kura atbraukusi no Anglijas un tieši šajās dienās ciemojās pie ģimenes, ievietotas slimnīcā. «Vakar bijām, mamma ļoti švaka,» Paluhina žņaudza rokas. Stāsta, ka mātei galva pārsista, rokas melnas. «Nerunā vairs daudz neko. Tikai par veciem laikiem – gotiņu, kas viņai kādreiz bija, kara laiku Vācijā.» Lai apciemotu māti, Paluhiniem no Upmalu ciema jākuļas uz Gaiļezera slimnīcu, bet pagaidām nav salabota mašīna. «Grūti,» sešdesmit gadu vecā sieviete nopūšas. 

Kā mulss atgādinājums par laikiem, ko sabrukušās mājas iemītnieki reiz šeit piedzīvojuši, izklaidus visapkārt vējā trīsuļo ģimeņu fotogrāfijas. Lūk, kāda maza zēna bērnudārza izlaidums 80.gados – apkārt viņam smaidošas sievietes skaistās kleitās, vīri uzvalkos. Tonakt šīs fotogrāfijas sprādziena vilnis izrāva no plauktiem, albumiem un kopā ar plīstošiem stikliem iesvieda dubļos. Gluži kā cilvēkus, kuriem vienā naktī izmainījās visa dzīve un tagad jātiek galā ar izbailēm, apjukumu. Ar jautājumu – kā dzīvot tālāk?