Žurnāla rubrika: Cilvēki

Ņujorkai paveicās viņu dzirdēt

Posted on janvāris 23, 2013 by - Slavenība

«Pašlaik mana dziedātājas nākotne ir saplānota līdz 2020.gadam. Vai tas neizklausās biedējoši?!» saka Kristīne Opolais. Šomēnes viņa ar lieliskiem panākumiem debitēja Džakomo Pučīni operā Bezdelīga Ņujorkas Metropolitēnā

Vai jūs dzirdējāt, ka Tomasīni [laikraksta The New York Times mūzikas kritiķis] jau uzrakstījis kritiku? Metropolitēna operas vestibilā pirms 14.janvāra Bezdelīgas izrādes mani uzrunā kāds kungs pusmūža gados.

«Nē, nezinu,» atbildu. «Bet es vakar intervēju izrādes zvaigzni!» palepojos, lai uzturētu sarunu ar gaidīšanas prieka pārņemto pāri.

«Mēs zinām, ka viņas vīrs ir ļoti talantīgs diriģents. Vai viņš arī ir latvietis?» 

«Jā, viņš arī ir latvietis!»

Jautājumi seko cits citam, pāris gatavs sekot līdz pat manai sēdvietai, cerēdami kaut nedaudz apmierināt sakāpināto interesi par new girl in town* – kā Kristīni Opolais savā mājaslapā nodēvējuši Metropolitēna operas tēla veidošanas profesionāļi.

«Mēs dzirdējām, ka Kristīne kopā ar viņu diskā ierakstījusi [Pučīni operas] Sour Angelica ārijas. Tas ir tik lieliski!»  

Blakus sēdvietā izdzirdu latviešu valodu. Lapiņu pāris no Longailendas Ņujorkā izrādās ne vien informēti par to, ko Tomasīni «jau uzrakstījis», bet parāda man arī avīzes izgriezumu ar recenziju, ko Lapiņa kungs izvelk no žaketes kabatas. 

Lapiņi ir ilgstoši Metropolitan opernama izrāžu abonementa īpašnieki un dzirdējuši visu latviešu operzvaigžņu uzstāšanās pēdējos gados. Bet, ja ir vēlēšanās parādīt sevi un apskatīt citus sanākušos latviešu operas cienītājus, starpbrīdī jāuzkāpj stāvu augstāk virs partera izvietotajā kafejnīcā, kas jau gadiem ilgi ir tradicionālā tautiešu tikšanās vieta.

Šaubas. 1. un 2.cēliens

Uz siltas gaismas pielietas skatuves valda krāsaina, eleganta, mīlīga eklektika ar art deco arhitektūras elementiem un citātiem no Gustava Klimta gleznām. Koķeti plandošās kleitās tērpušās dāmas, vīrieši baltos uzvalkos izklaidējas jaunās salona īpašnieces, skaistules Magdas sabiedrībā. Blondā, trauslā Magda – Kristīne Opolais – ugunīgi sarkanā kleitā ar melnām mežģīnēm atgādina apslāpētu liesmu. Stiprāk uzpūtīsi, aizdegsies. Jaunais, romantisku ideju pārņemtais dzejnieks Prunjē (rumāņu tenors Mariuss Brenciu) uzrakstījis poēmu par jaunu sievieti Doretu, kura, ticot patiesai mīlestībai, atsaka karalim. Prunjē nav īstas skaidrības, kā savu sacerējumu pabeigt. Magda piedāvā savu versiju. Viņa dzied Doretas dziesmu, kas patiesībā ir skumjš stāsts par pašas Magdas jaunības dienām – kā viņa reiz iemīlējusies, kā jaunības muļķībā aizbēgusi no savas mīlestības. «Nevajag uzticēties jūtām,» kāds viņai ieteicis, «lai vēlāk nebūtu jāraud.» Magda stāsta par agri zaudētiem vecākiem, dzīvi pie tantes un par to, ka viņai dzīvē pietrūcis mīlestības. Viņa ilgojas pēc tās.

Operu Bezdelīga mūzikas vēsturnieki un kritiķi mēdz dēvēt par Džakomo Pučīni sāpju bērnu. Darbu 1913.gadā komponistam pasūtīja Vīnes Carltheatre ar domu radīt Vīnes operetes itāļu versiju. Pučīni respektēja modi un Vīnes operešu popularitāti, kaut neslēpa savas ne pārāk lielās simpātijas pret šo žanru un uzsvēra, ka negatavojas iet operetes tradīcijas pavadā. Stāstu par Magdu – Parīzes baņķiera, bagātnieka Rambaldo mīļāko, kura sapņo par patiesu mīlestību, – Pučīni raksturoja kā «vieglu, sentimentālu operu ar dažām valša melodijām, komiskām detaļām, dzīvu, pievilcīgu mūziku». Nogurusi no izlikšanās un meliem, Magda, tērpusies kā vienkārša meitene, dodas uz lētu krodziņu, kur aci pret aci sastop Rudžero. Viņam lemts kļūt par Magdas liktenīgo mīļoto un sākumu dramatiskam mīlas stāstam. «Pučīni izpratnē mīlestība nav kaut kas tāds, ar ko drīkst jokot,» pēc Bezdelīgas 2008.-2009.gada sezonas iestudējuma The New York Times rakstīja ietekmīgais laikraksta kritiķis Entonijs Tomasīni. Metropolitēna opera atjaunotajā iestudējumā Magdas lomu uzticēja Kristīnei Opolais, kura Pučīni radīto drāmu redz vēl dziļāk.

«Mans stāsts ir skarbs, es tur redzu lielu drāmu. Ir liela kļūda uzskatīt, ka Bezdelīga ir operete,» Kristīne Opolais stāsta Ņujorkā divas dienas pēc 11.janvāra pirmizrādes. Mūsu satikšanās gan notiek operešu cienīgā stilā. Saziņas pārpratumu dēļ es gaidu Kristīni viņas mājvietas vestibilā 8.avēnijā, kur enerģisks, nepārtraukti runājošs durvju sargs mēģina mani izklaidēt, pastāstot par kādu «mūzikas profesoru, kuru vakar aizveduši ar neatliekamās palīdzības mašīnu», vienlaikus optimistiskā balsī mierinot: «Opolais kundze tūlīt nāks.» Savukārt Kristīne mani gaida viesnīcā pie 9.avēnijas, kur esmu apmetusies es. Nepilnu desmit minūšu laikā pieveicu skrējienu no 8. līdz 9.avēnijai un atvieglota ieraugu Kristīni viesnīcas vestibilā, aizņemtu ar darbošanos ap mobilo telefonu. Kristīne lietderīgi izmantojusi gaidīšanas laiku, atbildot uz dažiem no iepriekšējā dienā saņemtajiem 157 e-pastiem. «Viss notika tik milzīgā ātrumā, vakar un šodien zvana visi, prasa tikšanos – PR, ierakstu kompānijas,» viņa atzīstas, viesnīcas liftā dziļi ievilkdama elpu. Mūsu sarunas laikā Kristīne telefonā ieskatās tikai pāris reižu, lai atbildētu uz īsziņu auklei un mammai, kuras rūpējas par mazo meitiņu Adrianu Annu. Meitenīgi sakrustojusi kājas, viņa aizrautīgi un atklāti stāsta par lomu, par operu un par to, ka pārbaudījumu, kas viņai tiek uzlikti pirms nozīmīgām debijām, šoreiz šķitis par daudz.

«Mēs ielidojām Ņujorkā 24.decembrī. Pēc pāris dienām Adrianai Annai sākās iesnas. Pieķērās kaut kāds smags elpceļu vīruss, viņa nevarēja paelpot, sāka smakt,» atceras Kristīne. Meitiņu nācās ievietot slimnīcā. Metropolitēna operas direktors Pīters Gelbs un viņa asistente Sāra Bilinghērsta personīgi iesaistījās, lai palīdzētu nokārtot visas ar ārstēšanu saistītās formalitātes, sarūpējot pat gultu, kas tika novietota blakus mazās Adrianas gultiņai, lai Kristīnes mamma varētu nakšņot slimnīcas palātā. 

Laimīgā kārtā Ņujorkā bija arī Kristīnes vīrs Andris Nelsons, kurš desmit dienas varēja palīdzēt pieskatīt mazo, kamēr Kristīnei bija mēģinājumi. Meitenīte savu pirmo dzimšanas dienu kopā ar tēti un vecmāmiņu sagaidīja slimnīcā, Kristīne – izrādes mēģinājumā: «Pēc trim dienām mūs palaida mājās, taču elpceļu vīrusu, kas bija meitiņai, noķēru es. Man pazuda balss. Pirmo reizi es atvēru muti pirms ģenerālmēģinājuma… Gribu tikai pateikt, ka biju ļoti tuvu tam, lai savu uzstāšanos atceltu.» 

Operas vadība viņu pierunājusi to nedarīt. Kristīne vairākkārt sarunā uzsver, cik ļoti viņu pārsteigusi apkārtējo cilvēku reakcija: «Visa komanda, Stīvens [režisora asistents Bārlovs], diriģents Jons Merins, visi, arī mazo lomiņu izpildītāji, bija tik draudzīgi! Sākumā man tas pat šķita nedaudz dīvaini. Visi saprata manu situāciju ar bērnu. Viņi redzēja, ar kādu seju es nāku uz mēģinājumiem. Es negaidīju neko tādu, cilvēki jau visur ir pieklājīgi, bet Metropolitēnā es jutos kā dīva, nevis jauna, ne pārāk labi zināma dziedātāja.»

Piekritīsit – ja uz skatuves (un dzīvē) risinās mīlas drāma, vajadzīgi divi cilvēki. Kristīne atzīst, ka viņas partneris, itāļu tenors Džuzepe Filjanoti, kurš Metropolitan nav pirmziemnieks, nav bijis stiprs balsts izrādē. Kritiķi atzīmēja dziedātāja balss atbilstību italianate dziedāšanas stilam, taču pēc pirmizrādes viņa uzstāšanos izrādes pirmajos cēlienos piesardzīgi nokritizēja. Arī 14.janvāra izrādē Filjanoti veltītie aplausi man vairāk izklausījās pēc pieklājības žesta.

Kristīne saka: «Mēs ar Džuzepi gandrīz nesarunājāmies. Kopumā kontakts ar viņu bija labs, taču viņš likās aizvērts, nelaida sev klāt. Ir grūti, jo man iznāk strādāt par diviem, un es to jūtu kā nastu. Lai māksliniekam noticētu, lai cilvēki zālē raudātu, ir vajadzīga attiecību, jūtu ķīmija.»

Skatuves kolēģi ir dažādi. «Dažreiz ir bijis tā, ka strādāju ar partneri, nav nekādas vainas, nekādu konfliktu, bet pēc sešu vai septiņu nedēļu darba kā bijām, tā arī palikām sveši. Tas nenozīmē, ka cilvēks ir slikts. Vienkārši enerģētiski nesaskan.» Kristīne uzreiz nosauc trīs, ar kuriem viņai paveicies, ar kuriem «vari dzīvot uz skatuves, un viņš tevi burtiski uz rokām nēsā», – čehu tenors Pāvels Černohs, ar kuru kopā viņa Rīgā dziedāja Traviatā, meksikāņu tenors Rolando Vilazons – Opolais partneris Bohēmas iestudējumā Vīnes Valsts operā («sapnis, ne partneris!») un amerikāņu tenors Stīvens Kostello, ar kuru kopā viņa nesen uzstājās Bohēmā Berlīnes Valsts operā. Kristīne ļoti gaida sadarbību arī ar Jonasu Kaufmanu Koventgārdena Pučīni Manona Lesko iestudējumā. Kaufmans būs viņas partneris arī kādā Metropolitan iestudējumā. Kādā, to Kristīne patlaban nedrīkst izpaust, tikai piebilst, ka «tas būs Pučīni».

Starpbrīdis

Pirmajā cēlienā Magdai ir divas ārijas, kas ir neparasti, atzīst Kristīne. «Viņa dzied un dzied, un dzied. Tā ir ļoti sarežģīta, augsta testitūra.» Starp pirmo un otro Bezdelīgas cēlienu starpbrīža nav, un Kristīnei nebija iespēju pārliecināties, vai viņa ir uz pareizā ceļa: «Tas ir bīstami, ja pats sev patīc, tas nozīmē, ka kaut kas nav kārtībā. Pirmizrādes pirmajā un otrajā cēlienā man likās – kaut kas nav kārtībā, man neskan, kaklā sausums, šķita, ka būs izgāšanās. Es esmu cilvēks, kas nelido debesīs. Ja es slikti nodziedātu pirmizrādē, ja būtu slikta debija, manis Metropolitēna operā vairs nebūtu.»

Tad, kā no Holivudas klasikas, viņas grimētavā pēc otrā cēliena iezvanījās telefons: «Te runā Kregs.» (Kregs Ratenbergs, Metropolitēna operas muzikālā vadītāja, diriģenta Džeimsa Levaina asistents, padomnieks mākslinieciskajos jautājumos – red.) «Man bija sajūta, ka ir piezvanījis Dievs, jo Kregs parasti nesaka neko vai kritizē,» Kristīne smejas. «Un tad es dzirdu: «My dear, you are absolutely amazing!»** Es vēl pārjautāju: «Sorry?», bet attapos pateikt: «Paldies, ka jūs piezvanījāt!» Man iestājās drošības sajūta. Trešais cēliens ir dramatisks, vokāli sarežģītas vietas, bet man bija sajūta – tā turpināt!»

Trešais cēliens. Aplausi

Bezdelīgas trešajā cēlienā Magda un viņas mīļotais Rudžero paslēpušies no visiem Franču Rivjērā. Skatītāji aplaudē krāšņajam skatuves iekārtojumam (itāļu scenogrāfs, kostīmu mākslinieks Ecio Fridžero) – stikla vitrāžas ar akvamarīna krāsas ornamentiem, kas mīlētāju patvēruma vietai piešķir saules un jūras svaiguma sajūtu. Un Magda tur var paslēpties kā bezdelīga ligzdā. 

Rudžero māte atsūtījusi dēlam vēstuli, kurā aicina Magdu ģimenē. Kad Magda to dzird, viņa pavēsta mīļotajam, ka viņš neko nezina par viņas skarbo pagātni. Magda nekad nevarēs būt Rudžero sieva, tikai mīļākā. Runā, ka Pučīni uzrakstījis operai vismaz trīs dažādus nobeigumus. Par vienu viņš bija pārliecināts – atšķirībā no pārējiem komponista darbiem Bezdelīgā neviens nemirs. Pučīni liek Magdai atgriezties pie bagātnieka Rambaldo. Kristīnei, sekojot sava tēla attīstības loģikai, šāds nobeigums likās nepieņemams: «Man liekas, ka Magda kā sieviete beigās tomēr nomirst. Viņai nav nākotnes, bet es neuzskatu, ka viņa atgriežas pie Rambaldo.»

Mēģinājumā Kristīne izskaidrojusi savu redzējumu režisora asistentam Stīvenam Bārlovam (iestudējuma režisors ir Parīzes Nacionālās operas direktors Nikolā Žoels) un operas direktoram Pīteram Gelbam. Viņus tas pārliecinājis. «Es klausījos iepriekšējos ierakstus, kur pēdējais tonis Magdas ārijā tradicionāli tiek paņemts tik liriski un tad viņa aiziet kaut kur tālumā kopā ar Rambaldo. Es tam galīgi nepiekritu, pateicu, ka tā tas nevar būt, ka tā nots jāņem ar sāpēm, es domāju, ka viņa aiziet uz nekurieni, domāju, ka viņa atkal kritīs atpakaļ vecajā dzīvē. Teicu, ka man ļoti traucē, ka Rambaldo izrādes beigās ienāk viesnīcā, ka viņš atbraucis viņai pakaļ. Tas tika noņemts.» Magdas drāma Kristīnes izpildījumā apbūra skatītājus. Kritika uzsverot, ka Bezdelīgā nav īpaši daudz galēju emociju un ārkārtēju pārdzīvojumu, bet Opolais tās atrada. «Kā jebkurā lieliskā sniegumā, Opolais bija konkrēta un mītiska vienlaikus,» rakstīja The New York Observer. «Viņa ir dziedātāja ar spožu nākotni. Ņujorkai paveiksies, ja viņu varēs te dzirdēt.»

Publika un kritika, ja kritiķus izdala kā atsevišķu sociālu veidojumu, bija vienota – 11.janvārī Metropolitan debesīs atklāta jauna zvaigzne. «Mana publika jau visur ir vienāda. Esmu ļoti emocionāls, impulsīvs cilvēks, es tik daudz no sevis atdodu uz skatuves, es nekaunos to pateikt un, ja nesaņemu atpakaļ to, ko es esmu atdevusi, esmu slima, tā nevar. Māksliniekam jāsaņem atpakaļ iztērētā enerģija, jo viņš taču visu dara cilvēkiem, ne sev.» Arī kritika bija vienisprātis, ka Kristīne Opolais kļuva par vakara zvaigzni. Kritiķi neaizmirsa pieminēt arī no zāles sajūsmā mesto puķu pušķi, kas trāpīja māksliniecei. Kāds Kristīnes ģimenes draugs, kas bija ieradies uz pirmizrādi, atsūta man īsziņu: «Izcili! Stāvovācijas!», bet otrā dienā sajūsmināts stāsta, ka viņa mestās baltās rozes iekļuvušas visās amerikāņu recenzijās. 

Par zvaigznēm runājot, Kristīne cenšas saglabāt skaidru galvu: «Šis opernams ir milzīga mašinērija, tā ir lielākā opera pasaulē, kur katru otro izrādi dzied topa zvaigznes. Mans uzdevums bija ne tikai labi nodziedāt, bet parādīt kaut ko īpašu, kā nav nevienam citam. Tas ir vienīgais, ar ko vari ieinteresēt Ņujorku. Katram ir savas īpašās lietas. Es zināju, ka šajā namā pēc operas Nāra panākumiem Minhenē un Madame Butterfly Koventgārdenā es nedrīkstu būt sliktāka. Sapratu – vai nu visu, vai neko. Tagad, pēc pirmās izrādes, izskatās, ka viss būs labi.»

Mūsu saruna tuvojas nobeigumam, Kristīne pasniedzas pēc siltajiem zābaciņiem, ko novilkusi pirms sarunas, jo «Ņujorkā visur velk», un atbild uz īsziņu mammai, ka drīz ieradīsies. Mamma, pēc profesijas vokālā pedagoģe, ir palīdzējusi Kristīnei un Andrim auklēt meitiņu kopš viņas ierašanās no dzemdību nama: «Man žēl mammas, viņa atstāja savu dzīvi, savus skolniekus manis dēļ. Es to ļoti novērtēju. Es gribu mammai atdot viņas dzīvi. Gribu, lai viņa mums palīdz, nevis ziedojas.»

* Pilsētas jaunā zvaigzne
** Mana dārgā, jūs esat brīnišķīga!

Žurnāla nākamajā numurā lasiet interviju ar Metropolitēna operas direktoru Pīteru Gelbu

Starp biznesu un mākslu

Posted on janvāris 23, 2013 by - Veiksme

Kad diplomēts fiziķis Uldis Cekulis pirms 17 gadiem sāka veidot Vides filmu studiju, tas bija interesants projekts, nevis bizness. «Interesanti» joprojām ir svarīgākais kritērijs komandai, kas sevi sauc par brīvajiem putniem 

Logo krāsas saglabātas tās pašas, gliemezītis arī. Tikai nosaukums nu skan daudz īsāk – Vides filmu studija pārvērtusies par VFS Films. Uzņēmuma komanda paši savā starpā joko, ka tagad jau viss kļūst īss un ātrs. Pašu nosaukums arī!

Kad pirms 17 gadiem nolēma radīt filmu projektu, Uldis Cekulis nevarēja pat sapņot, ka tas izvērtīsies nopietnā biznesā, kuru viņš pašlaik vada kā VFS Films direktors. Sāka tāpēc, ka sapņoja uzņemt filmas, vēlējās izmēģināt roku operatora darbā.

«Ja atrod savu nišu biznesā, tas jau daļēji ir tavas veiksmes garants. Jābūt nedaudz citādam, lai «meinstrīmā» tevi pamana,» saka Uldis. Viņi sāka ar TV raidījumu sēriju Vides fakti, bet laika gaitā tiem piepulcējās gan citi raidījumi, gan dokumentālās filmas, gan tā sauktās industriālās filmas – uzņēmumu tēla veidošana. Tieši pēdējā no minētajām šā biznesa šķautnēm bija iemesls, kāpēc studija pērn nolēma mainīt nosaukumu – lai potenciālie klienti nedomātu, ka «mēs jau tikai par dabu taisām». Nav noliedzams, ka ar tēmu «daba un cilvēks» studija ir plaši pazīstama. Ne reizi vien bijis tā, ka klienti zvana un lūdz savienot ar studijas direktoru Māri Olti, kurš ir VFS Films veidoto raidījumu vispazīstamākā TV seja. «Māris Olte – direktors? Tas būtu forši, jo mums nevienam par direktoru negribas būt,» smejas Uldis. Jokus šajā studijā plēš bieži, arī naktīs mēdz aizsēdēties, jo «mēs jau neesam klasisks bizness ar klasisku ražošanu, bet kaut kas pa vidu starp biznesu un mākslu» – tā Uldis.

Piecas dienas gaida kadru

«Ir  jādara tas, ko ir interesanti darīt, jo darbs ir nozīmīga daļa no cilvēka dzīves. Mūsu darbā tas ir svarīgi, jo visi esam brīvie putni,» stāsta VFS Films direktors. 

Studijā pastāvīgi strādā 3-4 cilvēki. Pārējie ir ārštata autori – līdz simtam un pat vairāk. Cilvēki, kas iesaistīti projektos, kādreiz ir strādājuši pie raidījuma Vides fakti, ko studijas autori veidoja 10 gadu garumā kopš 1996.gada. Šis raidījums bija viņu atspēriena punkts un vizītkarte. «Tas bija kā laukos – ja tev ir govs, tā katru dienu dod pienu. Un piens ir jāpaņem. Ja atstāsi, govs aizies bojā. Mums katru nedēļu bija ēters šiem raidījumiem, strādājām 52 nedēļas gadā,» Uldis atceras. 

Daba, piedzīvojums, cilvēks – tāds bija uzstādījums filmām. «Sapratām, ka nekad dabu neuzfilmēsim tā, kā to dara BBC,» atzīst direktors. «Mums bija iespēja braukt uz lielāko dabas filmu festivālu pasaulē – ieguldījām savu naudu un aizbraucām uz Lielbritāniju.» Tur sapratuši, ko nozīmē labs dabas kino, gājuši ekskursijā uz pazīstamā dabas pētnieka un filmu autora Deivida Atenboro studiju. «Redzējām, ka tur ir ļoti dārgas kameras, bet tām ar izolācijas lentu pietīti visādi «pribambasi». Sapratām, ka arī viņi ir normāli veči – paši kaut ko konstruē. Nav tā, ka viņiem viss zelta konteineros un ar helikopteru ved uz lauka filmēt. Tas mīts salūza. Sapratām, ka viss atkarīgs no mums pašiem – vienkārši jāizdomā savs piegājiens,» saka Uldis.

Par sākotnējo veiksmes atslēgu dabas raidījumu un filmu nišā Latvijā Uldis uzskata režisora un operatora Māra Maskalāna un viņa komandas aizrautību, izveidotās slēpņu konstrukcijas. «Mēs varējām piekļūt dzīvniekiem tik tuvu! Māra izturība – sēdēt slēpnī piecas dienas un piektajā dienā dabūt kadru, kas filmā ir varbūt piecas sekundes. Tas pierādīja, ka mēs varam.» Tad sapratuši, ka filmās vajag rādīt arī cilvēkus. «Cilvēks ir interesants. Turklāt tas nekur neaizbēgs,» Uldis skaidro, kā no dabas pārorientējušies uz cilvēka un dabas nišu. «Tā mēs ienācām dokumentālajā kino!» 

Slavenākā studijas dokumentālā filma ir režisora Pētera Krilova 2008.gadā veidotā Klucis. Nepareizais latvietis par izcilo, pasaulē pazīstamo latviešu mākslinieku Gustavu Kluci. Filma tapa ar Grieķijas un Francijas finansiālo atbalstu, rādīta piecos starptautiskos kinofestivālos, un par režisora un scenārista darbu ieguvusi Lielo Kristapu. Studijā tapušas arī režisores Lailas Pakalniņas filmas – viņas veidotā Leiputrija 2005.gadā nominēta Eiropas filmu akadēmijas Prix Arte balvai.

Pirmās kopprodukcijas filmas VFS Films sāka taisīt pirms 10 gadiem kopā ar igauņiem un frančiem. Par iespēju izpeldēt starptautiskos biznesa ūdeņos jāpateicas Andra Miziša un Māra Maskalāna 2001.gadā uzņemtajai filmai Jumta likums par zīriņiem uz Preses nama jumta. Filmu «aizsūtīja» uz kinofestivāliem pasaulē, kur to pamanīja. Tūdaļ nopirka Somijas televīzija, Austrālijas kanāls SBS. Latvijā tā ieguva Lielo Kristapu kā gada labākā dokumentālā filma.

Kopš tūkstošgades mijas studija sadarbojas ar tādām ietekmīgām Eiropas telesabiedrībām kā franču ARTE, vācu ARD, somu YLE, zviedru SVT, dāņu DR, beļģu RTBF, austriešu ORF, kā arī Austrālijas, Dienvid-āfrikas, Krievijas un Baltijas valstu televīzijām. 

Producents atzīst, ka nauda šajā biznesā nekad nav plūdusi aumaļām. Tas licis radoši saspringt, akīvi meklēt līdzekļus projektiem, piedalīties konkursos. Viena no veiksmīgākajām studijas eksportprecēm ir sadarbība ar vācu televīzijas kanālu ARD, kas sākās pirms 10 gadiem. Veidoja vācu kanālam dabas filmas. «Sākām par Latviju, tad par Igauniju un Lietuvu.» Bija lepni par iegūto pasūtījumu, jo to noteica kvalitātes kritēriji. Filmām tika atvēlēts arī salīdzinoši nopietns budžets. «Tas mums palīdzēja krīzē izkārpīties, jo tajā laikā tā bija vienīgā nauda, kas ienāca. Veselu gadu Latvijā mums nebija neviena pasūtījuma. Nulle!» Kad pabeidza otru filmu vācu kanālam, peļņa bija 10-15 tūkstoši latu. Tos ieguldīja tehniskajā aprīkojumā, un jau 2010.gadā pasūtītāji lēnām atkal saradās.

«Mūsu nišā katrs gads nes jaunus pārsteigumus. Brīnos, ka mums vēl nav kā filmas Briljanta roka varoņiem – nervu tiks,» studijas direktors smejas. «Mēs nevaram plānot, cik filmas saražosim gadā. Dokumentālais kino parasti ir divu vai pat piecu gadu projekts. Tie ir mūsu lielie darbi, kas veido mugurkaulu. Tad meklējam partnerus, kuriem veidojam tēla filmas. Piedalāmies konkursos, veidojam raidījumu ciklus.»

Kā astoņkājis

Viens no pirmajiem studijas biznesa projektiem bija piedzīvojumu šovs Robinsoni, kas tapa 1999.gadā kā adaptēts Lielbritānijas šova formāts. 2000.gadā studija radīja Vides faktus. Viens no viņu pēdējiem veiksmīgajiem projektiem – ar Dānijas Kultūras institūta un Ziemeļu Ministru padomes atbalstu tapušais raidījumu cikls Ziemeļu puse, ko rādīja LTV. Pērn Lietuvas valsts televīzija ieguva tiesības pārraidīt visas 43 raidījumu cikla sērijas, un reitingi pārsniedza Latvijā sasniegto. Savukārt Somijas valsts TV kanāls YLE izvēlējās piecas tematiskās programmas.

Jaunākais – stundu garais raidījums TE! par interesanto tepat līdzās, Latvijā, ko rāda LTV. Studijai katra sērija izmaksā ap 5000 latu. Katra raidījuma tapšanā iesaistīti 25 cilvēki.

«Kādreiz mums likās tā: ir Betacam magnetofons, kamera – esam «kingi»! Visi te nāks un montēs! Pašlaik viss apgriezies kājām gaisā. Tehnikai vairs nav izšķirošas nozīmes. Svarīgi, kā piesaistīt visforšāko komandu, kā pareizi izmantot tehniku,» biznesa pārmaiņas komentē Uldis Cekulis. Viņš uzskata, ka studijas panākumu pamatā ir personības, kas te strādā, – režisori un operatori Uģis Olte, Dainis Kļava, Māris Maskalāns, Valdis Celmiņš, Krišs Roziņš un daudzi citi talantīgie. 

Arī tā sauktajām tēla filmām, ko veido klientiem, studija mēģina rast oriģinālus risinājumus. «Pagājušajā gadā uztaisījām imidžfilmu Latvijas finierim. Nopietna ražošana, cehi! Tāds heavy metal. Kad redzējām cehus, sapratām, ka varētu uztaisīt industriālo mākslu.» Režisora Daiņa Kļavas filmiņa par Rīgu – Rīgas brīvostas pasūtījums kruīzu kampaņai – nominēta starp 10 labākajām tūrisma filmām pasaulē ikgadējā tūrisma firmu festivālā, kas notiek Vīnē un ir lielākais šāda veida festivāls pasaulē. 

Panākumi šajā biznesa virzienā studijai liek apsvērt iespējas nākotnē pakalpojumu piedāvāt arī uzņēmumiem citās valstīs. Visplašāk citās valstīs izrādītā imidžfilma, ko veidojusi studija, ir Welcome to Latvia ar Prāta vētras dziesmu. Tā tapa 2001.gadā un saņēmusi galveno balvu starptautiskā tūrisma reklāmu festivālā Ukrainā.

Studija ir vesels mehānisms. «Kā astoņkājis. Un katrs esam viena no kājām. Mūsu biznesā nevar ieviest nekādus ISO sertifikāta standartus, jo katra filma, katrs jauns darbs ir citāds,» saka Uldis.

Viņš uzskata, ka zināšanas fizikā palīdzējušas veiksmīgi darboties radošajā biznesā visus 17 gadus. «Fizika māca algoritmiski domāt. Dzīve arī ir algoritms. Ko tas nozīmē? Visu laiku atbildēt sev uz jautājumu: kādu ceļu iesi, ja izvēlēsies «jā», un kādu ceļu, ja izvēlēsies «nē»?» Vienmēr jābūt plānam A un plānam B – tas palīdz biznesu noturēt un attīstīt arī krīzes situācijās.

3 biznesa principi

1. Vienmēr atcerēties, ka radošajās industrijās svarīgākais ir cilvēks, kura profesionalitāte un talants veido reputāciju.
2. Atklāt jaunus talantus un ļaut tiem strādāt kopā ar pieredzējušajiem profesionāļiem – tas ir ieguvums abām pusēm.
3. Ik pa laikam piesaistīt ekspertus, lai izvērtētu radītos darbus. Tas palīdz neieslīgt paštīksmē.

Pret smēķiem

Posted on janvāris 23, 2013 by - Jauna seja

Pēteris Tulls (19)

Rīgas Ekonomikas augstskolas ekonomikas un finanšu students jauniešu līderības attīstības programmā Go Beyond kopā ar grupu izveidojis sociālu kampaņu jauniešiem pret smēķēšanu. To drīzumā sāks vairākos medijos.

Vecāki: Ingrīda Sproģe – aukle, Pēteris Tulls – dizainers.

Kāpēc tev ir svarīgi cīnīties pret smēķēšanu? Smēķēšana mūsdienās ir viens no pāragras nāves izraisītājiem. Uzskatu, ka pret to cīnīties ir mans pienākums, jo – kurš gan cits kaut ko darīs lietas labā, ja ne mēs paši?!

Kāda būs kampaņa? Piedāvāsim informāciju par smēķēšanu, tās ietekmi uz indivīdiem un valsts tautsaimniecību. Radot diskusiju sabiedrībā, ceram, ka likumdevēji ierobežos iespēju iegādāties tabakas izstrādājumus un ieviesīs smagākus sodus par smēķēšanu bērnu un grūtnieču klātbūtnē.

Kampaņas laikā veicāt arī eksperimentu, kādi bija rezultāti? Lūdzām nepilngadīgu jaunieti iegādāties cigaretes. Tas viņam izdevās visur, kur vien viņš mēģināja. Ne tikai vienaudžu spiediens, bet arī vieglā pieeja tabakas izstrādājumiem ir jauniešu smēķētāju lielā skaita iemesls.

Pats nesmēķē? Kādu laiku smēķēju, bet nu vairs ne.

Kādu tu vēlētos veidot savu karjeru? Vēl nezinu, ko konkrēti darīšu, bet gribu pats savu biznesu, lai nav jāstrādā pie kāda cita.

Kādas idejas tu vēlētos realizēt? Cenšos strādāt pie dažādām biznesa idejām, lai varu pats sevi uzturēt un sākt no vecākiem neatkarīgu dzīvi.

Kādi ir tavi vaļasprieki? Man patīk distanču slēpošana, darbojos arī Eiropas Jauniešu parlamentā, kurā dažādās valstīs diskutēju ar citiem jauniešiem par Eiropā nozīmīgām problēmām.

Par velti, bet ne veltīgi

Posted on janvāris 23, 2013 by - Karjera

 

Savā darba ikdienā bieži sastopos ar bezdarbniekiem – viņi meklē darbu. Redzu, ko cilvēki piedzīvo šajā situā-cijā, sākot ar eiforiju un atvieglojumu, ka nu būs laiks atpūtai, beidzot ar depresīvu stāvokli un sajūtu, ka tava pieredze un prasmes ir nevērtīgas.

Regulāri saņemot darba devēju atteikumus, ir viegli iekrist depresijā un pārtraukt darba meklējumus, lai nodotos sevis žēlošanai un ciešanām. Tomēr daži ar šo krīzi tiek galā veiksmīgāk, un liels atspaids ir brīvprātīgo darbs. Tas neatrisina finansiālās grūtības, tomēr saglabā zināmu ikdienas disciplīnu, sajūtu par sava ieguldījuma vērtību, attīsta jaunas prasmes, palīdz saglabāt saskarsmi ar ārpasauli un cilvēkiem. 

Pētījumi rāda, ka, ilgstoši esot bez darba, krītas prasmju līmenis un arī iespēja iegūt jaunu darbu. Brīvprātīgais darbs ļauj uzturēt daudzas svarīgas iemaņas, kas noderēs arī citur. Tādā darbā var rasties idejas un sakari savam biznesam, arī ārpus nevalstisko organizāciju vides. Brīvprātīgo darbs apliecina personisko noderīgumu sabiedrībai – tas nozīmē palīdzēt citiem sev līdzīgi smagā situācijā un tā, atbalstot citam citu, uzlabot mūsu dzīvi un labklājību.

Nesen Latvijas Pilsoniskā alianse organizēja brīvprātīgo stažieru programmu. Tajā varēja strādāt vairākās nevalstiskajās organizācijās. Liela daļa no stažieriem pēc kāda laika saņēma darba piedāvājumu palikt un strādāt šajās organizācijās. Līdz ar to brīvprātīgo darbs ir kļuvis par algotu darbu.

Parasti ir pieņemts uzskatīt, ka brīvprātīgo darbu veic tikai jaunieši. Izrādās, tā nemaz nav tiesa – liela daļa no brīvprātīgajiem ir arī cilvēki ar lielu dzīves un darba pieredzi. Viņu priekšrocība ir briedums, kas darba devējam ļauj uzticēt nopietnākus uzdevumus, viņi vairs nav jāmāca, jo jau iepriekš attīstījuši nepieciešamās prasmes. 

Iespējams, arī privātie uzņēmumi un valsts organizācijas varētu izmantot brīvprātīgo darbu. Tā ir iespēja pārbaudīt potenciālā darbinieka kompetences un uzticamību, tādējādi mazinot riskus kļūdīties, un sākt veiksmīgu sadarbību.

Evita Dokāne, apakšveļas pazinēja

Posted on janvāris 16, 2013 by - 1 no 2 miljoniem

 

Kad Evitai bija 15 gadu, viņa no Balviem devās uz Rīgu. Uz audumu veikalu. Nopirka melnu, zaļu un violetu drēbi. Grasījās šūt kleitu, lai piedalītos modes žurnāla Burda un TV raidījuma Skabarga konkursā. Mamma nokritizēja melno krāsu, jo tā vairāk piestāvot gados vecākām sievietēm. Evita teicās neēst, ja mamma neļaus melno izmantot. Mamma piekāpās. Konkursā Evita ieguva skatītāju simpātijas un titulu Mis Burda.

Izmācījusies apģērbu tehnoloģiju un dizainu RTU, Evita sāka strādāt par apģērbu tehnoloģi, tad kādu laiku padarbojās pie modes mākslinieka Dāvida, līdz tika uzaicināta veidot apakšveļas zīmolu kādā jaunā uzņēmumā. Tolaik bija ekonomiskā krīze, un pēc divu gadu pastāvēšanas uzņēmums nenesa peļņu, to likvidēja. Evita sāka meklēt darbu Rīgā un joka pēc aizsūtīja CV uz darbā iekārtošanas aģentūrām Lielbritānijā. «Jo zināju angļu valodu. Ja zinātu franču, sūtītu uz Franciju,» viņa stāsta, ka jau pēc mēneša lidoja uz darba interviju un drīz sāka darbu amerikāņu kompānijā, kas ražo veļu zīmoliem Marks&Spencer, Gilly Hicks, Next, Burberry. Evita bija Gilly Hicks tehniskā dizainere, kas nozīmē – strādāt pie modeļa izstrādes, nevis dizaina. Viņa piedalījās arī pie Burberry apakšveļas līnijas izstrādes. «Uzskatu, ka darbu dabūju Rīgā iegūto zināšanu dēļ: es spēju ne tikai uzzīmēt modeli, bet arī konstruēt.»

Pēc diviem gadiem Evita sāka strādāt Marks&Spencer par apakšveļas dizaineri. Viņa bija viena no 10 dizainerēm. «Patīkami ieraudzīt uz topmodeles sevis dizainētu veļu reklāmā. Citādi, pa ielu ejot, savu paveikto tā ieraudzīt nevar. Nav jau svārki.»

Darbs pie jauna apakšveļas modeļa izstrādes ilgst aptuveni gadu. Vispirms to ražo nelielā daudzumā, lai jauno modeli izmēģinātu: to valkā sievietes, anketās ieraksta, kas traucē, kā mainās pēc mazgāšanas. «Neskaitāmas reizes jāpiemēra. Tas ir smalks un delikāts process: augstāk lencīti, zemāk puķīti.»

Patlaban Evita strādā aģentūrā WGSN, kas nosaka un prognozē modes tendences visā pasaulē. Tas notiek tā: Evita katru dienu lasa, kas notiek apakšveļas modē, brauc uz izstādēm, tiekas ar zīmolu dizaineriem deviņus mēnešus pirms jaunās kolekcijas. Savāktās ziņas viņa analīzē un apraksta. Tās iegādājas WSGN klienti, piemēram, Victoria’s Secret, Intimissimi, Marks&Spencer, La Perla, Tommy Hilfiger, Puma, Next, H&M, Guess, Diesel. «Šopavasar veļas modē būs gaiši dzeltens, kombinēts ar gaiši violetu lavandas nokrāsu, sūnu zaļš ar piparmētru. Daudz baltās krāsas.»

Tendences ir jāprognozē. Nupat Evita izlasījusi 200 lappuses garu statistiku par Angliju un secinājusi, ka apģērbu izmērs palielinās. Nākamā lasāmviela būs Fifty Shades of Grey, jo pēc bestsellera izdošanas Anglijā erotiskās veļas pārdošana augusi par 30%. 

Modē aizvien vairāk nākot push-up krūšturi, kas ar polsteri paceļ krūtis. «Vai sievietes grib lielas krūtis? Man šķiet, ka vīrieši.»

Es ļoti kaislīgi to gaidīju

Posted on janvāris 16, 2013 by - Personība

Medicīnu studēt var arī desmit gadus pēc vidusskolas beigšanas, pierāda Annas Jurkovskas (31) stāsts

Talantīga fotogrāfe ar lielu caursišanas spēju un savu vīziju – tāds iespaids pirms pieciem gadiem radās par fotostāstu, ko studijas Sepia izveidotāja Anna Jurkovska žurnālam, kur tobrīd strādāju, bija atvedusi no Karaliskajām zirgu skriešanas sacensībām Vindzorā. Žokeju un skatītāju emocijas, dāmu cepuru modes un pat Anglijas karalienes tuvplāns – tam visam bija piekļuvusi jaunā sieviete no Latvijas, ko fotogrāfu vidē toreiz vēl pazina pēc pirmā vīra gruzīniskā uzvārda – Džondžua. Interneta vidē viņa mēdz parakstīties arī ar draisko «Anna Bananna».

Vindzoras sēriju un vēl citus fotostāstus publicēja arī BBC mājaslapa. Populārajā imidžu vietnē Shutterstock ir vairāk nekā 3000 viņas uzņemtu attēlu. 2009.gadā nofotografētā apaļīgā meitene, kas «uz dzīvību vai nāvi» skrien pakaļ gaistošajiem ziepju burbuļiem, kļuvusi par interneta hitu, tā dēvēto même: kādas rīcības paraugu, ko mūsdienu fotogrāfijā un mākslā mēdz izmantot kolāžās. Chubby Bubbles Girl, kā mazule ir nokristīta virtuālajā telpā, bija atraduši pat Londonas olimpisko spēļu reklamētāji, kādā attēlā to iemontējot līdzās jamaikiešu sprinterim Useinam Boltam. Neviens nenojauta, ka šī bērnu viesībās Latvijā tapusī bilde nozagta fotogrāfu interneta forumā, kur Anna par to bija diskutējusi ar ārzemju kolēģiem.

Anna pati man mazliet šķiet kā šī skrejošā meitene – ar ļoti izteiktu, taču tajā pašā laikā netveramu un radošu identitāti, kas cilvēkus var izbrīnīt. Nebiju pārsteigta, kad atzītā reklāmu fotogrāfe sociālajā tīklā Facebook pēkšņi sāka publicēt bildes no medicīnas studijām. Kurš vēl cits, ja ne Anna spētu tik daudzu cilvēku kluso, nekad nepiepildīto sapni par medicīnu iemiesot dzīvē!

Stikla durvis terminiem

Annai, tapat kā daudziem fotogrāfiem, pašai vairāk patīk būt aizkadrā. Viņa sava Lāčplēša ielas dzīvokļa durvīs stāv neuzkrītošos melnos džinsos un svīterī, bet aiz muguras gaiteņa sienas iekrāso milzīgas bildes. Arī Indijā atrastais vecais vīrs ar noslēpumaini mirguļojošajām brillēm – attēls saņēma balvu Sony fotokonkursā.

Garā gaiteņa vienā pusē ir Annas studija ar fotogrāfa statīviem un «lietussargiem», otrā – virtuve, kurā eksāmeniem nāk gatavoties viņas grupas biedrenes. Annas vīra Renāra datorgrafikas darbiem paredzētajā lielajā datora monitorā labi «nolasāmi» arī medicīniska rakstura attēli, tonētā stikla durvis noder terminu rakstīšanai ar mazgājamu flomāsteru. 

Galds noklāts medicīnisko preparātu kopijām, ko mikroskopa palielinājumā ar akvareļkrāsām un zīmuļiem pārzīmējusi pati Anna. «Zini, kas tas ir? Tievā zarna,» viņa rāda filigrānas mežģīnes. «Te ir mēles kārpiņas, te – siekalu dziedzeris. Barības vads. Dzimumsistēmas. Dzemde, sēklinieks, olnīcas.»

Viens no Annas iemīļotākajiem fotomodeļiem, orientālais kastaņkrāsas kaķis Bonifācijs jeb Boņka, atnācis apostīt svešinieci, uzkāpj uz žurkas šķērsgriezuma attēla, kam blakus mētājas pāris plastmasas zobu ar Annas veidotām amalgāma plombēm. Tad pārdomājis izlaižas man klēpī, saplūstot ar biksēm. «Brūno atradis, un viss! Kaķus savas krāsas ļoti pievelk,» Anna notiekošo tulko vizuālā valodā.

«Gribi apskatīties? Atnesīšu vienu kastīti,» viņa aizsteidzas uz otru istabu un nāk atpakaļ ar vecmodīgu, aizslēdzamu kārbu. «Preparāti, ko es nopirku sev!» rāda pirksta gala lieluma niekus, kas iespiesti starp katriem diviem stikliņiem. «Biju tik tālu aizrāvusies ar histoloģiju, ka internetā nopirku vecu mikroskopu un sāku vācu «ībejā» meklēt preparātus, lai mājās skatītos. Šeit, piemēram, ir plauša. Melnais pipars, iedomājies, 1884.gads!»

Anna arī pārdūrusi sev pirkstu un zem mikroskopa taisījusi videofilmiņu, kā kustas eritrocīti. Spermā vērojusi spermatozoīdu apslēpto dzīvi. Interesantas situācijas, ko viņai izdodas ieraudzīt labāk nekā citiem, var sameklēt, arī sēžot mājās.

«Fotografēju, cik sen vien sevi atceros, nekur nemācījos. Man ir sava motivācija, es nedaudz citādi izskaidroju, ko es daru un kāpēc daru. Tas parasti nesakrīt ar tradicionālo mācību, viedokli,» Anna stāsta par savu pagātni. Pabeigusi alternatīvo Rīgas japāņu vidusskolu, viņa studējusi Austrumu valodas Latvijas Universitātē. Saikne ar šo dzīves periodu ir dažas ļoti sirsnīgas draudzības, piemēram, ar 90 gadus veco sinologu Edgaru Kataju. Arī bērnības pieķeršanās nu jau mirušajai vecmāmiņas draudzenei Airinai Lebedev, Rīgā, protams, dēvētai par Irinu Ļebedevu, kas no Krievijas impērijas bija emigrējusi uz Ķīnu, bet Kultūras revolūcijas laikā atgriezusies Latvijā. Atmiņai no viņas Annas dzīvoklī ir milzīgas grāmatu grēdas dažādās valodās, plānas zīdpapīra aploksnes, senas fotogrāfijas.

Kādai 14 gadus vecai meitenei Anna jau trīs gadus māca japāņu valodu. «Neticami, ka bērns tādā vecumā var būt tik mērķtiecīgs!» viņa iesaucas. Sakot skolniecei: «Ruta, man vairs nav ko tev mācīt, varbūt vienīgi vēl hieroglifus. Visā pārējā tu mani esi pārspējusi.»

Kā Anna pati nezaudē savu japāņu valodu? «Man ir jokaina atmiņa, man ir grūti kaut ko aizmirst. Dažreiz tas nav pārāk labi,» viņa atbild. Atzīstas – pati nav līdz galam sapratusi, vai ir mērķtiecīgi ar maksimālo atdevi doties tik diametrāli pretējos virzienos. Skaidrs ir viens: zināšanas un pieredze dzīvē ir bonuss. «Ja es nebūtu fotogrāfe, es noteikti nevarētu atļauties medicīnas studijas, kaut arī esmu budžeta grupā. Nestrādāšana prasa milzīgu naudu,» viņa izspēlē visnopietnāko argumentu. «Kopš es sāku studēt, manas dzīves kvalitāte ir krasi mainījusies. Tagad es dzīvoju kā īsta studente! Atkal braucu sabiedriskajā transportā. Tas dažkārt ir graujoši manai pašapziņai, bet tā tas ir.»

Ķīmiju tā «kodu»!

Anna Rīgas Stradiņa Universitātes (RSU) Medicīnas fakultātē iestājās 29 gados, 10 gadus pēc vidusskolas beigšanas. Viņas vecākajam, agri dzimušajam dēlam Mihailam tad bija 12 gadu, mazajam Filipam, kas mūsu sarunas laikā ārā pastaigājas ar tēti Renāru, – viens. «Sapratu, ka tas ir pēdējais brīdis, kad es varu sākt. Zināju, ka akadēmiskās dzīves ceļš ir vismaz 12 gadi. Nu, labi, ja neies, tad neies, bet es būšu izmēģinājusi!» Anna atmet galvu.

Vīrs, kas bieži pie datora strādā naktīs, lai pa dienu būtu kopā ar Filipu, viņu pārsteidzis, bez garām diskusijām sakot: «O.K., izmēģini!» Renārs acīmredzot zināja to, ko sarunā ar mani formulēs pati Anna: «Man šīs studijas ir vairāk nekā studijas. Es pārāk ilgi gaidīju, un es ļoti kaislīgi to gaidīju.»

Anna sapni par medicīnu bija auklējusi jau no bērnības, bet viņas ģimene to līdz šim nebija atbalstījusi kāda personiska stāsta dēļ.

«Tēva māsīca,» Anna atver mazu, profesionāli maketētu un iesietu fotogrāmatu vienā eksemplārā, ko veltījusi tantei Baltkrievijā. Annas tēvs ir polis no tās Baltkrievijas daļas, kas kādreiz bija Polijā. Tēta mammas māsa bija Annas aukle vasarās, cik vien viņa sevi atceras. Baltkrievijā Anna vienmēr satika arī savu tanti Olgu, tumsnēju, klasiski skaistu sievieti, kas 50 gadu vecumā ir paspējusi nomainīt vairākas medicīnas specializācijas: bijusi ārste interniste, neiroloģe, psihiatre.

«No rīta pieņem poliklīnikā, pēc tam iet uz slimnīcu, pa naktīm vēl gadās, ka viņai pakaļ brauc ātrā palīdzība, viņa dodas uz laukiem pieņemt dzemdības,» stāsta Anna. «Visu dzīvi tā. Cilvēki viņu uztver kā glābēju, gandrīz kā mācītāju. Bet viņa ir absolūti viena. Pati palika bez ģimenes, pavisam nesen nomira vecāki.»

Borovik Olga Aleksandrovna. Psihiatra kabinets, pieņemšana tikai ar taloniem – vēsta uzraksts Annas fotogrāfijā. Tās autore, mainījusi intonāciju, vērš uzmanību uz kādu detaļu sociālisma zemes Baltkrievijas ikdienā. «Sākumā teicu: vai tā nav kļūda, ka viņai darba laiks ir līdz 15.32? Viņa teica, nē – vienkārši Baltkrievijā katru mēnesi saskaita nostrādātās stundas, izrēķina vidējo. Iznāk, ka viņai tur jāatrodas līdz 15.32!»

Pabeidzot vidusskolu, Anna loloja vissirsnīgākās jūtas ne tikai pret bioloģiju, kas viņai ir patikusi vienmēr, bet arī pret ķīmiju, ko japāņu vidusskolā  mācīja skolotāja Inese Majore. Tomēr, iespējams, pirms desmit gadiem Annai medicīnas studijas varēja iet secen. Paradoksāli, skolā apgūtais īsti neatbilda standartiem, kādus tolaik paģērēja medicīnas studentu iestājeksāmenos. Skolotāja ķīmijas vielu rādīja ar praktiskiem piemēriem, eksperimentiem. «Pēc tādas mācīšanas es nezināju nevienu ķīmijas formulu, bet man bija priekšstats par visu, kas notiek «ķīmiski». Fenomenālas zināšanas!» nosaka Anna.

Pirms divarpus gadiem medicīnas studiju iestājeksāmenos RSU Anna, par izbrīnu daudziem, tika budžeta grupā. Bioloģijā ieguva deviņus punktus no 10, bet ķīmijas eksāmens, par laimi, nav bijis jāliek.

«Ķīmiju pirmajā kursā tā «kodu»! Dabūju četri no desmit. Bet biju par to lepna. Gada laikā iemācīties tādu apjomu! Es nekad neesmu norakstījusi, neesmu izmantojusi nevienu špikeri,» viņa saka.

Lai arī daudzi cilvēki pēc 30 atgriežas pie domas par medicīnas studēšanu, Anna bija vecākā savā kursā. Starp reizē ar viņu uzņemtajiem, kas bija izturējuši sarežģītos eksāmenus, sazīmēja tikai divus, kam bija vairāk nekā 25 gadi. Otrajā semestrī no «senioriem» palika tikai viņa vienīgā.

Pabeigt varētu pie 40

Stāstam, kāpēc aizpagājušā gada rudenī Anna bija spiesta sākt studijas no jauna, viņa labprāt slīdētu pāri.

Nu jau var pasmieties par kuriozo epizodi ar agresīvu vārnu, kas, aizstāvot mazuļus, pavasarī pirms diviem gadiem garāmgājējiem uzbruka Stradiņa slimnīcas teritorijā. Anna cieta vissmagāk, iekaisums no pakauša ievainojuma, kā rādās, aizgāja uz žokli. Galvassāpes bijušas tādas, ka naktī nevarēja gulēt. Sesiju neizdevās nokārtot mazāk negantā putna radīto veselības problēmu dēļ, vairāk tāpēc, ka Annai, kurai vienmēr par visu ir savs viedoklis, bija izveidojies konflikts ar kādu mācībspēku.

Viņa izlēma negaidīt gadu, lai vēlreiz liktu eksāmenu, bet stāties otrreiz, šoreiz par prioritāti izvēloties stomatoloģiju. Konkurss atkal bija milzīgs, budžeta vietas – tikai 25. Anna ieguva vienu no tām un nokļuva atpakaļ apritē.

«Process ir aizraujošs, labs, pat nezinu, ar ko es to varu salīdzināt – man nekad agrāk nav bijis tādas pieredzes,» viņa saka. Arī attiecības ar iepriekšminēto pasniedzēju izdevies salāpīt, Anna viņas priekšmetu mācās ar aizrautību. «Visu mūžu esmu bijusi tāds dumpinieks, ik pa brīdim manī notiek sprādzieni. Bet tagad es sevi cenšos pielauzt pieņemt spēles noteikumus. Ļoti labi saprotu, ka izglītība ir spēja pakļauties, to arī vajag iemācīties,» tāds ir secinājums. Galvenais – noturēt mugurkaulu, apgūstot vielu izpratnes, nevis atzīmju dēļ, kā joprojām dara studenti. Interesanti, ka priekšmetos, kurus Anna zina visdziļāk, atzīmes nemaz nav bijušas vislabākās, toties apgūto viņa var no atmiņas izcelt jebkurā brīdī. «Šo stratēģiju redzu kā vienīgo izeju. Pretējā gadījumā es zaudēju interesi, bet, jau zaudēšu interesi, es to nedarīšu,» viņa pasmaida.

Romantisks priekšstats var izrādīties maldīgs, taču likteņa nedaudz koriģēta izvēle var kļūt organiska – tāds ir vēl viens secinājums. Anna medicīnu gribējusi studēt arī tāpēc, ka viņas vecākajam dēlam ir artrīts, viņa atklāj vēl vienu personisku detaļu. Dēla dēļ vēlējusies specializēties imunoloģijā, bet, jo vairāk pirmajā kursā uzzinājusi par šo nozari, jo vairāk sapratusi, ka tā viņai varētu nebūt īstā. 

«Es nekad nestrādāšu arī par zobārstu. Mani tas neinteresē,» arī tālākais sarunas pavērsiens ir  negaidīts, bet tūdaļ seko loģisks paskaidrojums. Zobārstniecību cilvēki bieži nāk mācīties, jo grib labi pelnīt, bet Annai pelnīšana nekad neesot likusies pareizā motivācija ārsta profesijā. Viņu interesē zinātne, pētījumi. Ir vīzija par rezidentūru žokļa ķirurģijā. «Visi gan man apgalvo, ka es tur netikšu. Bet es ļoti ceru.»

Annai tagad ir 31 gads, zobārstniecība vēl jāmācās 3,5 gadus, rezidentūrai jāatvēl pieci.

«Pie četrdesmit,» viņa jau pati ir sarēķinājusi, kad varētu sasniegt plānoto. «Bet ārstiem mācīšanās process nekad nebeidzas. Šī nozare attīstās tik strauji! Visu laiku tiek pierādīts kaut kas jauns, kas dažreiz ir absolūtā pretrunā ar to, kas bija iepriekš pieņemts.»

Vai Annas nākotnes scenārijā būs vieta japāņu valodai, rādīs laiks, bet fotokamera viņai joprojām ir somā arī tad, kad ar to netiek pelnīta maize. Pirms iestāšanās stomatologos eksistenciālās domas par nākotni viņa atvairījusi, ģimenes dārzā bildējot kukaiņus. Nenopietni domāto fotostāstu publicēšanai atkal paņēmusi BBC.  Medicīnas studiju gadā Anna dokumentējusi kursabiedrus, mācībspēkus un RSU notikumus, bet tagad kopā ar Anatomijas un antropoloģijas institūta direktori profesori Māru Pilmani un vairākiem kolēģiem dara ļoti vērtīgu darbu. Anatomikumā, lai mikroskopā aplūkotu preparātus, kuru attēlus man jau ir rādījusi Anna, studenti mēdz veidot rindas, preparāti plīst, to daudzums ir ierobežots. Pašlaik ir sākta morfoloģijas katedras krājumu digitalizācija. 

Annai arī šajā jomā izdodas veidot vizuālus stāstus ar mākslas vērtību! Viņa, piemēram, radījusi uzskates līdzekli studentiem embrioloģijā, fotografējot embrioloģijas preparātus, par to arī uzrakstījusi studiju darbu. «Ļoti neparasts bērns, neapšaubāmi izcila pārējo studentu vidū. Arī pret mikroskopa pasauli Annele attiecas citādi nekā citi. Viņa spēj pierādīt, ka preparāts ir vēl skaistāks, nekā redzams mikroskopā,» sajūsminās Māra Pilmane, kuras datorā ir audzēknes fotografētās kukaiņu bildes, ko apskatīties noguruma brīžos. «Nestandarta personība. Sabiedrībai pret tādām ir ļoti liela atbildība, jo mums ir pārāk daudz viduvējību,» saka profesore, kura, pazīstot Annas tiešo, atklāto dabu, ir lūgusi samezglojumu gadījumā nākt pēc padoma, nelēkt uz ecēšām.

RSU morfoloģijas konferencē pagājušā gada pavasarī, kuras gaitu Anna, kā jau ierasts, dokumentēja, atgadījies, lūk, kas. «Domāju: tūdaļ nofotografēšu pirmās vietas apbalvošanu, kulmināciju, bet viņi nosauc manu vārdu! Es par studentu darbu pirmo vietu dabūju tieši par šitiem preparātiem. Iedomājies, es reāli pirmo vietu dabūju!»

Slepkavība bez iemesla?

Posted on janvāris 16, 2013 by - Dzīve

Pirms gada Arams (16) nodūra Kristiānu (16). Analīzes neatklāja narkotikas, taču, iespējams, slepkavība izdarīta apreibinošo augu maisījumu halucināciju ietekmē. Tikai martā Latvijā būs ierīce, kas nosaka šādu vielu klātbūtni asinīs. Dažādi jauni apreibinoši maisījumi vairojas tādā ātrumā, ka tiesībsargi netiek līdzi

Kristiāns un Arams bija labākie draugi. Sadevās rokās jau 1.klasē. Kristiāna mamma abus vadāja uz sporta nodarbībām, puiši viens pie otra nakšņoja. Vairāk nekā 10 gadus viņus pazina Ilona Bergmane, Rīgas Teikas vidusskolas direktore. «Kristiāns rakstīja ārkārtīgi skaistus dzejoļus. Dvēselisks puisis ar milzu potenciālu,» saka direktore. Abi puikas bijuši sportiski, attīstījuši sevi. Klases līderi. Skolas psiholoģe Vineta Drāzniece atceras, ka pēc kāda konflikta, kad iesaistītos aicinājusi runāt, tieši Arams un Kristiāns pirmie izteikušies un piedāvājuši risinājumus. Sociālā pedagoga un psihologa kabinetos viņiem nebija ko darīt. Puiši apzinājās arī dzīvības vērtību, jo 8.klasē satiksmes negadījumā gāja bojā kāds klasesbiedrs.

Tieši tāpēc skolas darbinieki neticēja tam, ko izmeklētāji noskaidroja par 2011.gada 18.decembra naktī notikušo: Arams nodūra Kristiānu. Tovakar viņi bija devušies uz paziņas Diānas 17. dzimšanas dienu. Viņas mamma Agita stāsta, ka ļoti gribējusi meitai uzdāvināt ballīti bez pieaugušajiem. Diānas brālis slimo ar autismu, tāpēc daudz laika veltīts tieši viņam. Tovakar mamma ar dēlu aizbrauca pie radinieces. Vairākkārt piezvanīja uz mājām. Viss bija kārtībā. «Es meitai uzticos,» saka Agita.

Diāna mācās un dzīvo Juglā. Ar Kristiānu viņa iepazinās pirms četriem gadiem ar Draugiem.lv lietotnes Love starpniecību, kas automātiski piedāvā dažādus profilus un uzrakstīt tiem vēstuli. Sākumā sarakstījās, tad satikās. Interesants puisis. Vēlāk iepazinās arī ar Aramu, viņš trenējies tekvondo. Diānas draudzenes Jutas (vārds mainīts) tovakar ballītē nebija, bet Kristiānu iepazina pirms diviem gadiem internetā, vēlāk klātienē. «Ar viņu bija ļoti labi parunāties,» saka Juta. Dažas dienas pirms nelaimes viņi satikušies. «Kristiāns stāstīja par zāli ar kristāliņiem vai briljantiņiem, vai ko tādu. Bet viņš neteica, ka pirks vai pīpēs. Pie klasesbiedra tādu varot nopirkt.»

Diāna savu dzimšanas dienu raksturo kā mierīgu. Arams un Kristiāns ieradušies uz tās beigām. Uzdāvinājuši pudeli alus. «Viņš bija tāds jocīgs,» Arama izskatu atceras Diāna un uzreiz piebilst, ka abi viesi alkoholu nav lietojuši. Vienīgā šampanieša pudele jau bija izdzerta pirms viņu atnākšanas. «Tad viņi pie loga uzpīpēja kaut ko. Nezinu, ko. Es nepīpēju,» saka Diāna. Viņas puisis Kārlis (vārds mainīts) gan. To pašu smēķi. «Tā bija slikta zāle,» atceras 17 gadus vecais Kārlis. Nekāda kaifa vai halucināciju viņam neesot bijis. Vaicāts, vai Kristiāna nāve nenobiedēja un tagad viņš turas no zāles tālāk, Kārlis nosmīn. Pīpējis arī pēc tam, bet smēķēt vajagot labu zāli, nevis spice jeb augu maisījumus, jo tajos varot būt sazin kas.

Nākamajā dienā pie Diānas dzīvokļa durvīm pieklauvēja izmeklētājs un viņa uzzināja, ka Kristiāns miris. «Joprojām nespēju to aptver,» viņa saka.

Konflikta nebija

Pēc dzimšanas dienas svinībām abi puiši devās pie Kristiāna. Turpat netālu, Juglā. Kad viņi pārradās, Kristiāna mamma Irēna un māsa Endija jau gulējušas.

Atceroties 17.decembra vakaru, Irēna stāsta, ka viņa netālajā lielveikalā Alfa iepirkusi Ziemassvētku dāvanas. Zvanījis Kristiāns, teicis, ka Arams aicina iet uz Diānas dzimšanas dienu. Nezinot, vai iet, jo pēc sportošanas jūtoties noguris. Kad viņa pārradusies mājās, meita pastāstījusi, ka Arams vairākkārt zvanījis uz stacionāro telefonu, kamēr Kristiāns gulējis, bet tad sazvanījis viņu uz mobilo, un brālis devies uz ballīti.

Naktī ap diviem abi puiši pārnākuši. To dzirdējusi gan Irēna, gan Endija. Mierīgi sarunājušies un, šķiet, aizgājuši gulēt. Endija pamodusies ap četriem rītā no gārdzošas skaņas blakus istabā. Iegājusi un ieraudzījusi, ka brālis saļimst. «Es dzirdēju Kristiāna pēdējo elpas vilcienu,» Irēna stāsta, ka skats bija šausminošs. Dēls gulējis uz grīdas, no muguras rēgojies naža spals. Nazis bija no viņas virtuves. Ar 22 centimetrus garo asmeni Kristiānam durts vairākas reizes un no mugurpuses. Viens no dūrieniem bijis tik spēcīgs, ka no mugurpuses iedurtā naža asmens caurdūris krūškurvi arī priekšpusē.

Pēc izdarītā Arams aizbēdzis pa 3.stāva logu. Slepkavībai tiešu aculiecinieku nav. Nav arī skaidrs, ko puiši darīja divas stundas, atnākuši mājās. Nav zināms, kurš smēķēja sešas «parastās» cigaretes, kuru filtri mētājās uz balkona.

«Pilnīgi nekas neattaisno nodarīto – nodurt gulošu cilvēku! Neaizsargātu,» saka Irēna. «Man brauca jumts ciet. Tīrīt dēla asinis, kas bija pa visu grīdu un sienām! Un Arama pārstāvji vēl apgalvo, ka viņš aizstāvējies no uzbrukuma! No kāda uzbrukuma? Aramam nebija ne skrambiņas!» 

Irēna zaudējusi ne tikai dēlu, bet arī labu draugu. «Viņš bija dzīvesgudrs. Lielām, smaidošām acīm. Gribēja dzīvot Latvijā. Es gan tagad domāju par to, ka nav vērts dzīvot valstī, kur var aukstasinīgi nodurt cilvēku un pēc tam staigāt brīvībā. Es baidos no neaizsargātības.» Irēna strādā kādas ārvalsts vēstniecībā Rīgā un pieredzējusi, ka investori novēršas no Latvijas, jo traucē likumu nesakārtotība un korupcija.

«Kristiāns rakstīja skaistus dzejoļus,» mamma nosaka un vēlāk e-pastā atsūta vairākus. Šis ir viens no tiem:

Klusa ziboņa atstarojas klusumā,
Katra izelpa zūd akmeņu mitrumā.
Kaut kas jocīgs jaušams oļu izrunā,
Tie runā un nerunā, runā un nerunā.
Ūdens tecējums šķēršļus nerod.
Ko gan citu dara dižciltīgais akmens, kā pierod –
Ciets kā klints no tiesas,
Bet kā nav kauna tam, kas ārda viņa miesas.
Garš un tāls ir ūdens ceļš,
Viņam nerūp, ko citi par viņu melš,
Prātā tik vilkme tālāk un tālāk doties,
Un neparko nepadoties.
Garš un tāls ir ūdens ceļš,
Viņam nerūp, ko citi melš,
Prātā tik vilkme tālāk un tālāk doties. 

Izlec pa logu

«Kā var būt, ka viņš ir brīvs?» TV3 sižetā sašutumu pauda Kristiāna tētis Raimonds, kurš ģimenē nedzīvo. Drošības līdzeklis neapmierina arī skolas direktori. Reizēm Arams redzēts ejam gar skolu, viņa jutusies bezspēcīga.

«Drošības līdzeklis nav sods,» atgādina prokurore Kristīna Sīle un aicina gaidīt tiesas lēmumu. Aramu neapcietināja, jo policija šādu drošības līdzekli neprasīja. Iemesls – viņš pēc lēciena pa 3.stāva logu nonāca slimnīcā ar mugurkaula traumu. Turklāt viņš ir nepilngadīgs, iepriekš nesodīts, izmeklēšanas laikā sadarbojies ar tiesībsargiem un neradīja priekšstatu, ka izvairīsies no tiesas. Tāpēc tiesa lēma, ka pirmstiesas izmeklēšanas laikā Arams tiks nodots policijas uzraudzībā, kas nozīmē, ka viņam regulāri jāatskaitās policijā un jābūt mājās noteiktā laikā.

Patlaban Arams dzīvo privātmājā Teikā, pašvaldība, pamatojoties uz ilgstošu slimošanu, viņam apmaksā mājmācību.

Uz Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesas sēdi 10.janvārī, kad sākās lietas izskatīšana, Arams neieradās. Dienu iepriekš bija zaudējis samaņu, nokļuvis slimnīcā. Viņa advokāts Armands Šūmanis stāsta, ka puisim radušās neiroloģiskas problēmas – smadzeņu darbības traucējumi. «Viņš saprot, kas notika,» Šūmanis atbild uz jautājumu, vai Arams nožēlo izdarīto. «Kluss un noslēgts,» puisi raksturo advokāts. Patlaban veselība esot nostabilizējusies, slimnīcā pavadījis pāris dienu un ticis mājās.

Šūmanis lūdza atkārtoti veikt Aramam psihiatrisko ekpertīzi, jo iepriekšējo neuzskatīja par kompetentu. Prokurore Sīle noraidīja lūgumu, jo nesaskatīja pamatu apšaubīt ekspertīzes datus. Tie uzrādīja, ka ar Arama psihisko veselību viss kārtībā.

Arama mamma komentārus sniegt nevēlējās. Neizdevās arī uzzināt, vai Arams atzīst vainu slepkavībā – advokāts piekrita uzdot manus jautājumus Aramam, taču līdz žurnāla nodošanai tipogrāfijā atbildes vēl nesaņēmām. Prokurore Sīle pastāstīja, ka apsūdzētais nav vēlējies paust savu attieksmi pret viņam uzrādīto apsūdzību (proti, vai viņš savu vainu atzīst pilnībā, daļēji vai neatzīst). «Apsūdzētā versija ir tāda, ka viņš aizstāvējies no Kristiāna,» stāsta Sīle. Puisis nav vēlējies sniegt papildu liecības un atbildēt uz prokurora jautājumiem. Līdz ar to daudzi jautājumi saistībā ar viņa izteikto versiju palikuši neskaidri un esot pretrunā ar apsūdzību un pārējiem kriminālprocesa materiāliem, saka Sīle.

Kristiāna tuvinieku advokātu Aldi Alliku pārsteidz fakts, ka pirmstiesas kriminālprocesā tik smagam noziegumam tā arī nav rasts motīvs pat pieņēmumu līmenī. Par pērnā gada jūnijā parādījušos motīvu, ka Arams esot aizstāvējies, advokāts Alliks saka: «Ietriekt nazi no mugurpuses līdz spalam tā, ka naža gals otrā pusē izduras cauri – tā nekādā ziņā nevar būt aizsargāšanās vai atgaiņāšanās.»

Nākamā tiesas sēde nozīmēta 30.janvārī. Maksimālais sods, ko Aramam kā nepilngadīgajam tiesa var piespriest, ir brīvības atņemšana uz 10 gadiem.

Alliks iesniedzis tiesā arī pieteikumu, kurā Kristiāna ģimene lūdz kaitējuma kompensāciju 250 000 latu apjomā.

«Legālās» narkotikas

Šajā lietā prokurori Sīli cilvēciski šokē jautājums – kam jānotiek, lai nodurtu labāko draugu? Pagaidām viņai ir versija, ka, iespējams, ballītē lietotas aizliegto vielu sarakstā neiekļautas vielas, kurām ir apreibinoša vai halucinācijas izraisoša iedarbība. Vielu lietošana esot minēta arī dažu liecinieku liecībās. Arama asinīs netika atklāta narkotisko vielu klātbūtne. 

«Jā, maisījumi var izraisīt spēcīgas halucinācijas,» apstiprina Astrīda Stirna, Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra (RPNC) narkoloģiskās palīdzības dienesta vadītāja. Halucinācijas var sākties kādu laiku pēc maisījuma lietošanas. Var šķist, ka kāds uzbrūk, uzrunā. Ja lietotājam ir kāda līdz šim neapzināta psihiska slimība, tā tikai pastiprina halucinācijas. Jo īpaši ja maisījumam piejaukti kādi sintētiskie kanabioīdi, kuru ir simtiem. «Pētījumi apliecina, ka sintētiskie kanabioīdi ir daudz spēcīgāki par dabīgajām apreibinošajām vielām,» saka Stirna.

Arī pieredzējusī bērnu psihiatre Raisa Andrēziņa apliecina: augu maisījumi var izraisīt halucinācijas. Nesen kāds 14 gadus vecs zēns greizsirdības lēkmē nodūris trīsdesmitgadīgu vīrieti. Izcēlies konflikts, un viņš nav spējis sevi kontrolēt. Duršanu atceras fragmentāri. Puisis bija lietojis hašišu un amfetamīnus. Tagad atrodas Cēsīs slēgta tipa cietumā.

Ik nedēļu narkoloģiskās palīdzības dienesta stacionārā kāds pacients ārstējas no augu maisījumu izraisītām sekām. Virs-ārste Sarmīte Skaida stāsta, ka slimnieki bieži vien ir jaunieši no labām ģimenēm. «Viņi paši nezina, ko lietojuši. Stāsta, ka viela izskatījās kā tēja, tajā bijuši sarkanīgi graudiņi.» Asins un urīna analīzēs, ko veic RPNC, šīs vielas neuzrādoties. Kāpēc, zina stāstīt Astrīda Stirna. Tikai martā RPNC būs pieejama ierīce, kas spēs šos augu maisījumus noteikt asinīs, urīnā vai siekalās. Ja pie smēķētāja atrod vielu, tad gan ķīmiķi var noteikt tās sastāvu. Kristiāna slepkavības vietā, arī dzīvoklī atstātajās Arama drēbēs ne apreibinoši augu maisījumi, ne arī kādi «nestandarta» jeb pašgatavotu cigarešu izsmēķi netika atrasti.

Tomēr, pat ja maisījums tiek uziets un ķīmiķi atklāj tā sastāvu, var izrādīties, ka atrastās vielas nemaz nav aizliegto vielu sarakstā, tātad juridiski nav narkotikas, kuru tirgošana ir noziegums.

Likumi nepanāk narkotirgoņus

To, kuras ir aizliegtās narkotiskās vielas, nosaka likums. Pērn aizliegto vielu saraksts ir papildināts ar 33 jaunām vielām. Taču Latvijā milzu ātrumā ieceļo aizvien jaunas, tāpēc Veselības ministrija piedāvā sarakstā iekļaut narkotisko un psihotropo vielu ģenēriskās formulas, ko izstrādājuši Organiskās sintēzes institūta speciālisti. Tās aptvers nevis tikai vienu kādas vielas ķīmisko sastāvu, bet gan pamatformulu, tādējādi nepastāvēs iespēja kādu apreibinošu vielu «legalizēt», mazliet pamainot tās sastāvu. Lai tas notiktu, nepieciešams veikt likuma grozījumus, kas ir jau atbalstīti valdībā un gaida izskatīšanu Saeimā.

Ir vēl viens risinājums. Veselības ministrija sadarbībā ar Iekšlietu ministriju izstrādājusi grozījumus likumā «Par narkotisko un psihotropo vielu un zāļu likumīgās aprites kārtību», kas paredz pagaidu aizlieguma mehānismu. Tas darbotos tā: līdzko parādās kāda jauna, aizdomīga viela, Veselības ministrijas pakļautībā esošais Slimību profilakses un kontroles centrs to aizliedz izplatīt uz laiku līdz vienam gadam, kamēr tirgotājam izdodas pierādīt vielas izcelsmi un to, ka tā nav kaitīga. Policijai būtu tiesības šādas vielas konfiscēt, un tas būtu plāns B gadījumos, kad narkotiku tirgoņiem izdodas apiet ģenēriskās formulas. Šis likumprojekts vēl nav iesniegts valdībā, jo turpinās tā saskaņošana. «Pagaidām policijai rokas ir sasietas. Viņi neko nevar darīt ar tām vielām, kas nav aizliegto vielu sarakstā,» komentē ārste Sarmīte Skaida.

Tikmēr situācija pasliktinās. Pēc Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centra datiem, kaņepju preparātus Latvijā vismaz vienu reizi dzīves laikā pamēģinājuši: 2003.gadā – 16% skolēnu, 2007.gadā – 18%, bet 2011.gadā – 24% skolēnu. Eiropas pētījumā ESPAD atklāts, ka Latvijā 2011.gadā smēķējamo maisījumu produktus vismaz reizi pamēģinājis katrs desmitais 15-16 gadus vecais jaunietis.

Skolā narkotikas meklē suns

Novārtā palicis jautājums, kur Arams vai Kristiāns dabūja pīpējamo. Par to ziņu nav. Policijas iecirknī Teikā inspektori saputrojas: vispirms sakās, ka nesāka tirgoņa meklēšanu, jo narkotikas noziegumā netika konstatētas, tad stāsta, ka meklē gan, bet nevar atrast.

Rīgas Teikas vidusskolas direktore Ilona Bergmane stāsta, ka skolai ir plāns, kā apkarot narkotikas. Vēl pirms nelaimes ar Kristiānu izsaukts kinologs ar suni, un pie viena skolēna atrastas aizliegtas vielas. Robežsardzē apgalvo, ka suņi spēj atrast ne tikai zāli, bet arī folijā iepakotu augu maisījumu, turklāt suns reaģē ne tikai uz vielu, bet jūt nervozējoša cilvēka – narkotiku nēsātāja – adrenalīnu.

Direktore uzskata, ka labā ideja par suni netika novērtēta, jo «mediji uztaisīja blīkšķi, ka Teikas skolā ir narkotikas, nevis to, ka veicam profilaksi». Viņa vīlusies medijos. Nedaudz arī skolēnu vecākos. Kad skolā noorganizēta speciālista lekcija par to, kā atpazīt narkotikas, un nosūtīti uzaicinājumi vecākiem, ieradušies tikai trīs cilvēki. Skolā mācās ap 1000 bērnu. Direktore aicina atbildību nenovelt uz skolu, bet vecākiem attiecībās ar bērnu nezaudēt sirsnību un uzticību. Pie sociālā pedagoga un psihologa 90% gadījumu ejot bērni, kuri nāk no šķirtām ģimenēm. «Vecākiem pietrūkst laika bērniem. Pietrūkst jēgpilnu kopēju nodarbju. Atnāk mājās, paprasa: «Kā iet?» Bērns atbild: «Labi!»,» pieredzē dalās direktore.

Vairāki Rīgas skolu direktori nepieļauj domu, ka kāds viņu skolēns varētu tirgot narkotiskās vielas. «Neesam saskārušies ar šo problēmu,» saka Māris Brasla, Rīgas Valsts 1.ģimnāzijas direktors. Vairākums aptaujāto gan uzskata, ka pasargāta nav neviena skola. «Visādi var gadīties, vienmēr jābūt gatavībā,» saka Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas direktore Sandra Sīle. «Mums nav pierādījumu, kas liecinātu, ka pārdod, bet naivi domāt, ka tādu skolēnu nav,» – tā Rīgas Angļu ģimnāzijas direktors Modris Klegeris. Pērn, kad viens skolēns smēķējis aizliegto vielu, izsaukta policija.

To, ka skolēni smēķē aizliegtās vielas, pierāda pirms pāris gadiem veiktā Rīgas domes labklājības departamenta aptauja: trešā daļa 9.-10.klases skolēnu Rīgā atzina, ka pamēģinājuši narkotikas. Ja klasē ir vismaz 20 skolēnu, tātad vairāk nekā pieci ir mēģinājuši narkotikas. Žurnāls Ir pirms diviem gadiem rakstīja par to, cik viegli skolēni var nopirkt zāli. «Marihuānu mērcējot petrolejā, un ejot ciet širmis,» stāstīja atkarību speciāliste Inga Dreimane. Taču vecāki neticot, ka viņu bērni lieto apreibinošās vielas. To pierāda kāda Kristiāna klasesbiedra mammas teiktais: «Es ticu, ka viņš nelieto. Mēs visi bijām šokā par traģēdiju. Ja arī bijusi tā augu maisījumu ietekme, tas ir valstisks jautājums, kāpēc vispār var nopirkt tādas tējiņas? Mani tas uztrauc, es pat nezinu, kur  tās var nopirkt.»

Kārtības misionāri

Posted on janvāris 16, 2013 by - Veiksme

Latvijas telpu uzkopšanas un komercobjektu apsaimniekošanas līderis ar 15 gadu pieredzi Cleanhouse ieguvis Armēnijas pasta un lielākās bankas uzticību

Mops, nivelis, pulverizatori. Mikrošķiedras lupatiņas, sadalītas pa krāsām pēc īpašas kodu sistēmas, kas nosaka to izmantošanu konkrētu virsmu tīrīšanai. Mazie spainīši lupatiņu skalošanai, lielie – grīdas mazgāšanai. Mopu nospiedējs. Un telpu uzkopšanas rati, kuru komplektāciju diktē uzņēmuma protokols. Tāds ir inventārs, ar kuru fotografējas SIA Cleanhouse vadība: direktors Mārtiņš Drone, valdes loceklis Kristaps Drone, attīstības un pārdošanas daļas vadītājs Voldemārs Vaitužis, uzkopšanas mācību vadītāja Sofija Reiņikova.

«Vesela zinātne,» aprīkojumu komentē viņu Armēnijas partneris Samvels Muradjans, kuru arī vēlāk satikšu Cleanhouse birojā. Akadēmiķi varbūt iebilstu pret šādu formulējumu, bet modernas tehnoloģijas un motivēta komanda Cleanhouse uz 15 darba gadiem ir ļāvusi pērn atskatīties ar 4,5 miljonu eiro apgrozījumu. Pirms pusotra gada kāja ielikta arī Armēnijas tirgū, tur apgrozījums pagaidām ir 220 tūkstoši eiro.

Niša bija brīva

«Vienkārši redzējām šā biznesa potenciālu,» uz jautājumu, kāpēc tālajā 1998.gadā pievērsties tieši telpu uzkopšanas servisam izdomāja trīs domubiedri, to skaitā viņš pats, atbild Kristaps Drone. Brālis Mārtiņš, kam, tāpat kā Kristapam, ir ekonomista izglītība, komandai pievienojās mazliet vēlāk. «Pats skolas brīvlaikos esmu strādājis par apkopēju. Mana vecākā meita, kurai tagad ir 11 gadu, arī pagājušogad vienu mēnesi nostrādāja šajā darbā, lai saprastu, ka nauda no gaisa nekrīt,» stāsta Kristaps. 

To, ka lieliem uzņēmumiem pirkt labi organizētu ārpakalpojumu no tīrīšanas kompānijām ir izdevīgāk, nekā turēt štatu sarakstos apkopējas, liecināja pasaules pieredze.

Uzņēmuma dibinātāji brauca uz specializētām starptautiskajām izstādēm, skatījās, mācījās. Cleanhouse, kura pirmais nosaukums ir kā no Ulmaņlaiku reklāmām – Ātri un tīri, uzreiz ieguva tādus klientus, kas tagad iesācējiem būtu neiedomājami. «Viens no pirmajiem bija Lattelecom. Viņi bija pieņēmuši lēmumu, ka telpu tīrīšanu atdos kā ārpakalpojumu: darbinieki, kas tīra, taču nepalīdz taisīt biznesu telekomunikācijās! Bet tirgū bez mums īsti nebija citu spēlētāju,» atceras Kristaps Drone un lepni piebilst – Lattelecom joprojām ir uzticīgs viņu servisam. Tagad konkurenti šajā nozarē min cits citam uz papēžiem. 

Cleanhouse, tāpat kā viņu kolēģi visā pasaulē, nu jau piedāvā ēku pilnas apsaimniekošanas servisu: sākot ar santehniķa un elektriķa pakalpojumiem līdz pat darbinieku ēdināšanai. «Daži klienti pērk no mums uzkopšanu tikai trīsreiz nedēļā, citi grib, lai mēs veicam pat fasētā ūdens un kancelejas preču piegādi,» stāsta Kristaps Drone.  Līdzīga profila pašmāju uzņēmumu topa piecniekā Cleanhouse, starp citu, vienīgais ir ar vietējo kapitālu. Vācieši, zviedri, somi, poļi – tāda ir sāncenšu ģeogrāfija.

«Iekšlietu, Aizsardzības, Ārlietu ministriju ēkas, visi lielākie loģistikas centri, Swedbank centrālā ēka ar filiā-lēm, Latvijas gaisa spēku bāzes Liepājā un Lielvārdē, Latvenergo objekti, tirdzniecības centri, biroju ēkas, pašvaldību ēkas, skolas,» tiek iezīmēts klientu loks. Portfelī aptuveni uz pusēm ir valsts un privātā sektora objekti. Lielākā daļa klientu mīt nevis mazos dzīvokļu tipa birojos, bet daudzās ēkās ar lielu platību. 

Sfērā, kur no darbiniekiem prasa lielu diskrētumu, Cleanhouse komanda ir iekarojusi uzticību. «Strādājam slepenajos objektos Latvijā, objektos, kuriem ir ierobežota piekļuve, jo mums ir industriālie drošības sertifikāti,» stāsta brāļi Drones. «Visi darbinieki tiek rūpīgi instruēti, pārbaudīti Satversmes aizsardzības birojā.»

Arī ekonomiskās krīzes laikā viņu klienti nesāka paši uzkopt telpas. «Ja vienreiz esi izmēģinājis ārpakalpojumu, zini, ka tas samazina izmaksas,» apgalvo komercobjektu apsaimniekošanas profesionāļi. Viņu nozarē krīze joprojām esot jūtama. Tās blakusefekts ir daudzi mazi «spēlētāji», kas cenšoties optimizēt nodokļus, veidot mikrouzņēmumus. «Latvijas apsaimniekošanas un telpu tīrīšanas tirgū ir vairāk uzņēmumu, nekā vajadzīgs. Klients bieži nopērk cenu, nevis produktu.»

Cleanhouse klienti taupības nolūkos ir lūguši piedāvāt energoefektivitātes risinājumus, samazināt apsaimniekošanas izmaksas.  «Paši sev sakām – mums jākļūst globāliem. Latvijas vai Eiropas ekonomiskās svārstības nedrīkst apdraudēt biznesu. Ja būsim vairākos tirgos, vienā ies sliktāk, bet citā – labāk,» pie šāda slēdziena nonākuši Cleanhouse īpašnieki.

Īstais partneris ārzemēs

Noenkurojies Latvijā, Cleanhouse bija gatavs iet tālāk. Starptautiskajā mērogā šī tomēr ir maza kompānija. Piemēram, nozares līderei ISS apgrozījums ir septiņi miljardi eiro, 400-500 tūkstoši darbinieku, turpretim Cleanhouse Latvijā nodarbina 600 cilvēkus. Konkurēt ar šādiem milžiem, piemēram, Vācijā, būtu riskanti un dārgi. Cleanhouse vadītāji sāka skatīties uz Kaukāza reģionu, kur lielie konglomerāti nav vēl parādījušies, bet latviešiem ir laba reputācija kopējās padomju pagātnes dēļ. Par starta placdarmu izvēlējās Armēniju.

2009.gadā Kristaps Drone uzņēmēju delegācijā kopā ar Latvijas prezidentu apmeklēja šo valsti, jau iepriekš zinādams, ka brīvajā laikā tiksies ar draugu paziņu, kam varētu būt interese kaut ko kopā darīt. «Cilvēciskais faktors Kaukāzā ir ārkārtīgi no svara: vai partnerim var uzticēties, paļauties, spēlēt «atklātām kārtīm». Biznesu var uztaisīt jebkurā valstī, bet var arī nogremdēt ar «atslēgas vadītāja» palīdzību,» saka Cleanhouse valdes loceklis.

Abpusējs «klikšķis» bija, Samvels Muradjans – vīrs ar maģistra grādu ekonomikā un pieredzi tirdzniecībā – tika uzaicināts pieredzes apmaiņā uz Latviju. 2011.gadā viņi reģistrēja Cleanhouse Armēnijas filiāli Interclean.

Ienākot jaunajā tirgū, Cleanhouse sastapās ar situāciju, kas atgādināja Latviju pirms vairāk nekā 20 gadiem. «Attīstītāji iegulda lielus līdzekļus, piemēram, tirdzniecības centru būvēšanā: ārēji eleganta ēka, bet telpu kvalitāte kā mūsu Sporta pilij 1994.gadā. Cilvēki nesaprot, ka dārgās marmora flīzes, skaisti stiklotās sienas sabojā skats, kad pie durvīm stāv trīs vai četras sievietes, ar netīrām lupatām rīvē maināmos paklājus, jo tur ir daudz smilšu,» saka Cleanhouse attīstības un pārdošanas daļas vadītājs Voldemārs Vaitužis.

Tomēr, kad viņš ar Samvelu Armēnijā sācis apstaigāt potenciālos klientus, viens otrs no tiem klusībā smīkņājis. Dažas tīrīšanas firmas Armēnijā jau bija, pazīstamākā no tām piederēja kādai Krievijas pilsonei, taču to standarti nebija augsti.

Pieredzi, kas Latvijā apgūta soli pa solim, armēņi saņēma jau gatavu, uzsver Cleanhouse uzkopšanas mācību vadītāja Sofija Reiņikova. No Latvijas turp bija un ir jāved pat tīrīšanas aprīkojums, kas tiešo avioreisu trūkuma dēļ nav tik vienkārši.

Sākot komplektēt uzņēmuma personālu ārzemēs, bijušas arī šaubas: kā karstasinīgie, lepnie armēņi pieņems, ka latvieši grib mācīt katrai mājsamniecei zināmas lietas. Taču atsaucība bijusi negaidīta. «Ar kādu degsmi dažādu vecumu sievietes no visas Armēnijas klausījās!» izsaucas Voldemārs Vaitužis. «Sievietēm no kalnu reģioniem līdzi bija pat vīri, jo sievietes vienas laist nedrīkst!»

Cleanhouse Armēnijas filiāle darbiniekus algojot tikai nedaudz labāk nekā konkurējošie uzņēmumi, taču maksājumus veic ļoti disciplinēti. Tas neesot vienīgais iemesls, kāpēc daļa no 130 cilvēku personāla ir pārnākuši no citām uzkopšanas firmām.

«Sievietes jūtas sievišķīgas, inventārs ir sakārtots. Darbinieces nesaucam par apkopējām, bet par atbildīgajām par tīrību, uzrunājam tikai uz «jūs». Nekādas bļaušanas! Viņas jūtas kā cilvēki,» saka Vaitužis. Sofija Reiņikova atceras, kā atgriezusies Armēnijā veikt kvalitātes kontroli britu bankas HSBC filiāļu apkopējām, ko iepriekšējā vizītē pati bija mācījusi amatā. Latvijā parasti šādās reizēs cilvēki klusībā cer, ka līdz viņiem inspektore nenokļūs. Armēnijā bijis gluži otrādi: katra darbiniece izteikusi tik kvēlu interesi parādīt, cik labi viņai viss sanāk, ka Sofija jutusies neērti neaizbraukt uz kādu no deviņām filiālēm!

Pēc pirmā pilnā darba gada Armēnijā Cleanhouse var lepoties ar pieciem nopietniem klientiem, kuru objekti atrodas visā valstī. Bez Armēnijā lielākās bankas HSBC viņi ieguvuši tiesības rūpēties par tīrību 130 Armēnijas pasta nodaļās tūdaļ pēc tam, kad tās tika modernizētas: sākot no interjera un mēbelēm, beidzot ar tehniku. «Modernās telpās darbs ir redzams un vajadzīgs. Vecās, neizremontētās ļoti centīsies, bet varbūt neko daudz neizmainīsi,» saka Samvels Muradjans.

«Ar ko atšķiras pasta nodaļas uzkopšana Armēnijā un Latvijā?» provokatīvi jautāju. «Jā, mēs veicam pasta uzkopšanu gan Latvijā, gan Armēnijā. Ja esi tirgus līderis, tas ir tikai loģiski,» saņemu negaidītu precizējumu. Latvijā Cleanhouse gan apkalpojot pasta centrālo ēku, bet ne filiāles kā Armēnijā. Kvalitātes standarti ir tie paši.

Armēnijā darba nedēļa ir sešas dienas gara, arī nodokļu politika atšķiras no Latvijas, tomēr pieredze rāda – viss ir iespējams. «Pirmajā gadā mums bija svarīgi ieiet tirgū, jau nākamgad plānojam piedāvāt pilnu pakalpojumu klāstu, arī inženierkomunikāciju vadību, strādāt šajā tirgū daudz agresīvāk,» saka Mārtiņš Drone. Plašais pārstāvniecību tīkls Armēnijas reģionos ir milzīga priekšrocība. «Esam sākuši strādāt arī citu šā reģiona valstu apgūšanā. Būsim tur, kur ir mūsu klienti.»

Nivelis – universāls instruments ar garam kātam pievienotu šķērskoku, kam uzlikt uzkopšanas lupatu. Ar to var tīrīt grīdas, grīdlīstes un sanitāro telpu sienas, bez lupatas tas lieliski saslauka putekļus, ūdeni

3 biznesa principi

1. Neatlaidīgs darbs komandas veidošanā. Izcila komanda, kur cilvēki attīstās un papildina cits citu.
2. Tendenču noteikšana tirgū. Neapstāties pie sasniegtā pakalpojumu un jaunu darbības virzienu attīstībā, jaunu tirgu apguvē.
3. Godīga uzņēmējdarbība – pret valsti, partneriem, kolēģiem.

Indiāņu vasaras

Posted on janvāris 16, 2013 by - Jauna seja

Mikus Frišfelds (31)

Mikus albums Indiāņu vasaras nominēts Mūzikas ierakstu gada balvai kā 2012.gada labākais autordziesmu albums.

Vecāki: Indulis – makšķernieks, strādā Latvenergo, Dace – IT speciāliste.

Kā tapušas albuma dziesmas? Tās krājās aptuveni piecus gadus. Ir veltījumi draugiem, dusmas uz ziņu sižetu TV3, neskaidras atmiņas un sajūtas par bērnību un vasarām laukos. Sirsnīga ironija par sevi un cilvēkiem. Kā jau normālam latvietim, ir arī par dabu.

Kas tevi iedvesmoja Indiāņu vasarām? Vectēva pirtiņa Raunas pusē. Tur  pirms 20 gadiem risinājās manas indiāņu vasaras ar štābiem, saplēstām biksēm un visu citu, kas piederas pie nepilngadīgu Latvijas indiāņu dzīves. Arī Zentas Ērgles grāmata Par mūsu sētas bērniem, indiāņiem un melno kaķi.

Kopā ar grupu Mikus&Zelta caunas veidojat muzikālas parodijas par aktualitātēm. Kā nonācāt pie idejas? Bija krīze un vairāk brīva laika, nekā es varēju izturēt. Joku dziesmu rakstīšanā pieredze arī jau bija ar grupu Paši pēdējie romantiķi.

Kurš notikums ierosināja pirmo joku dziesmu? Valda Zatlera runa Latvijas Universitātē. Vispār Zelta caunām paveicās sākt karjeru laikā, kad Latvijā gāja vaļā riktīgs trādirīdis, tagad ir nosacīti garlaicīgāk.

Ar kādiem projektiem tagad darbojies? Ir šādas, tādas skices un vīzijas nākamajam albumam, bet vispār esmu atvērts piedāvājumiem. Labprāt sadarbotos ar teātri, it īpaši Valmieras, jo tā ir mana pilsēta un man tur patīk.

Ja tagad būtu jāsacer dziesma, par ko tā būtu? Par 31 gadu vecu, jaunības maksimālismu nedaudz zaudējušu provinces latvieti Rīgā. Sauktos Asfalta slimība.

Darbs no mājām — izvairīšanās no darba?

Posted on janvāris 16, 2013 by - Karjera

 

Stenforda Universitātes mājaslapā pērnā gada nogalē publiskots apjomīgs pētījums Vai darbs no mājām strādā? Tajā aprakstīts šajā jomā pirmais nopietnais eksperiments – 252 zvanu centra darbinieki, kas tika sadalīti kontroles un eksperimentālajā grupā, deviņus mēnešus «zem lupas» pildīja savus ierastos darba pienākumus. Strādājošie no mājām uzrādīja par 13% augstākus darba izpildes rezultātus. Tika novērots ilgāks darba laiks (īsāki pārtraukumi, mazāka slimošana) un lielāks izdarīto zvanu skaits noteiktā laika periodā. Uzlabojās apmierinātība ar darbu un par 50% samazinājās personāla mainība. Turklāt ekonomiskā atdeve no katra dalībnieka bija par 2000 dolāriem lielāka.

Šādi pētījumi noteikti kļūs arvien populārāki, tāpat kā darbs no mājām. Iepriekš minētajā avotā norādīts, ka ASV vairāk nekā 10% darbinieku regulāri strādā no mājām un Eiropā 7% strādā no mājām vismaz ceturto daļu laika. Viens no šķēršļiem šīs prakses attīstībai ir nepietiekami un pretrunīgi pētījumu dati pat vienas nozares ietvaros. Netrūkst arī aizspriedumu. Daudziem vadītājiem ir viedoklis, ka mājās nav nekāda strādāšana, tā ir tikai izvairīšanās no darba.

Manuprāt, uzņēmumos vairāk jādiskutē par iespējām eksperimentēt ar darbu no mājām, jāizmēģina, kas darbojas, kas ne, jāveic sistemātiski pētījumi. Būtu jāsāk ar šā jautājuma «atvēršanu» personāla politikas līmenī un pieredzes apmaiņas pasākumu organizēšanu ar uzņēmumiem, kas attālināto darbu jau veiksmīgi praktizē.

Latvijā labu piemēru netrūkst, it īpaši IT nozarē. Populārs ir modelis «viena darba diena no mājām nedēļā». Kāpēc ne divas vai trīs? Kam piedāvāt strādāt no mājām, un vai šīs izvēles pamatā likt darbinieka motivāciju vai vadītāja uzticēšanos? Kā organizēt darbu un mērīt darba rezultātus, ja puse komandas izvēlas strādāt no mājām? Kas jāmaina klientu apkalpošanā un komunikācijā? Vai darbs no mājām ir privilēģija vai pašsaprotama norma? Jā, pagaidām jautājumu ir vairāk nekā rīcības formulu, taču varbūt attālinātais darbs var palīdzēt paskatīties plašāk uz darba attiecībām un to, kā strādājam?