Viņi nav dzimuši Latvijā, taču atzinuši to par labāko vietu dzīvošanai un biznesam. Gan Fārenfīldu ģimene no Rīgas, gan Hāzu ģimene no Madonas novērtē šejienes dabu, drošību un mieru
Pūkaina kaķe saslej asti, kad Rīgas centra dzīvoklī parādās viesi. «Dzimusi Marokā,» saka Ermīnija Fārenfīlda. Dēls Alekss papildina: «Viņas vārds ir Leila.» Māsa Sofija paskaidro, ka tulkojumā kaķenes vārds nozīmē «nakts». Tieši kaķene ir tā, kura visilgāk ceļojusi līdzi ģimenei – 14 gadus. Tik ilgi Fārenfīldi dzīvo dažādās valstīs. Iemesls ir tēta Martina darbs: viņš strādājis Amerikas vēstniecībās daudzviet pasaulē. Doties uz Latviju viņam piedāvāja 2012. gadā. Divus gadus vēlāk beidzās termiņš, un bija jāizlemj – pieņemt darba piedāvājumu kādā no Eiropas valstīm, vai arī palikt Latvijā un atrast te nodarbošanos. Jaunākajam dēlam Aleksam bija jāsāk skolas gaitas. Meita Sofija jau bija ieguvusi tuvus draugus un mācījās Žila Verna Rīgas Franču skolā, kur mācības notiek franču valodā.
Ar velosipēdu uz skolu
Kam pieder ideja palikt uz dzīvi Latvijā? Sofija pielec dīvānā pusstāvus un saka: «Man! Es mīlu šo vietu! Nekad negribētu pamest draugus, ko esmu te atradusi, un kādā svešā vietā atkal sākt meklēt no jauna.» Sofija ir dzīvīga meitene un aktīvi piedalās sarunā, nemitīgi argumentējot par labu Latvijai. Brālis Alekss viņai piekrīt: «Šī ir ļoti jauka vieta. Man te ir ļoti labi draugi. Es arī nekur citur negribu dzīvot.» Sofijas labākās draudzenes dzimtā valoda ir krievu, un abas sarunājas angliski, savukārt Alekss draudzējas ar latviešiem. Un tieši brālis vislabāk runā latviski. Pārējie, kā saka Ermīnija: «Mazlietiņ runā un mazlietiņ saprot.»
Sofija atceras, ka ar bažām gaidījusi vecāku atbildi uz viņas ierosinājumu palikt Latvijā. Noteicošais bijis tas, vai mamma un tētis varēs atrast darbu. «Es ļoti negribēju atkal kaut kur pārcelties. Sākums jaunā skolā vienmēr ir grūts, jo jāiegūst draugi. Divu gadu laikā biju labi te iejutusies. Man patīk tas miers, kas te ir. Visur citur, kur dzīvojām, tādu nebiju izjutusi. Jā, tā ir,» pārliecinoši saka Sofija, skatīdamās te uz tēti, te uz mammu. Arī viņi bija piekusuši no dzīves uz koferiem. Līdz šim pārcelšanās kastes ir staipītas pa sešām valstīm: Ameriku, Vāciju, Itāliju, Maroku, Portugāli, un vairākas vēl neizpakotas stāv dzīvoklī uz grīdas. Tikai nesen ievākušies jaunajā ģimenes īpašumā, taču, kā pasmejas Martins, patiesībā tas pieder bankai, kurā paņemts kredīts. Alekss piebilst: «Bet man gribētos dzīvot mājā. Vienmēr esam dzīvojuši mājā.» Tētis norāda, ka ir labi dzīvot arī centrā, kad līdz skolai var aizbraukt ar velosipēdu. Alekss rāda visai neapmierinātu sejas izteiksmi un dodas izlaist Leilu uz balkona paelpot svaigu gaisu.
Par laimi Sofijai, vecāki atrada te darbu un palika Latvijā. Martins pirms diviem gadiem atvēra Rīgas Vācu skolu jeb Die Deutsche Schule un arī bērnudārzu. Mācību valoda šajā privātskolā ir vācu. Rīgā tādas iespējas iepriekš nebija. Martins uzsver, ka viens pats skolu nebūtu atvēris, ja jauniegūtie latviešu draugi nepalīdzētu ar padomu un neparādītu, kur un kādi dokumenti jāiesniedz.
«Valodas ir mūsu kaislība,» saka Mar-tins. Viņa tēvs ir amerikānis un māte – šveiciete. Līdz 20 gadu vecumam dzīvojis Šveicē, tad pārcēlies uz Ameriku. Vācu, franču un angļu valoda viņam ir vienlīdz labā līmenī. Satiekot Ermīniju, apguvis arī nedaudz itāļu valodu. «Valodas atver daudzas durvis. Valodas man ļāvušas iepazīt pasauli un iegūt fantastiskus darbus.»
Ermīnija strādā norvēģu IT risinājumu uzņēmumā Visma, ir atbildīga par klientiem Itālijā un Francijā. «Esmu dzimusi Ziemeļitālijā, netālu no Veronas. Manā bērnībā tur bija tāds miers, kādu izjūtu tagad Rīgā. Priecājos, ka bērni var augt līdzīgā vidē, kāda bija man. Tajā pašā laikā pilsēta ir kosmopolītiska,» saka Ermīnija. Līdzīgi ir Martinam. Bērnībā Šveicē viņš gājis uz bērnudārzu viens, cik droši tur bijis. Patlaban Sofija un Alekss uz skolu brauc ar riteņiem. Amerikā nekas tāds nebūtu iespējams – ieraugot pilsētā bērnu vienu uz ielas, uzreiz kāds zvanītu policijai.
Rīgā ir droši. Nav terorisma. Nav daudz imigrantu, kas radītu nekārtības. To Martins un Ermīnija novērtē. Tāpat kā Latvijas dabu. Reiz stundām braukuši pa laukiem un nav satikuši nevienu cilvēku. «Piestājām ezera krastā un pavadījām vairākas stundas, neviens mūs netraucēja,» atceras Martins un uzskaita Latvijas bagātības: purvi, ezeri, upes, putni, sēnes un ogas. Tikai odu gan esot daudz. «Daudz par daudz!» iesaucas Alekss. Māsa piebilst: «Vienīgais, kā man te pietrūkst, ir ķīniešu ēdieni.»
Pirms pieciem gadiem, kad sāka dzīvot Latvijā, ģimeni sniegs pārsteidza oktobra beigās. Auklītei, kura dzimusi Brazīlijā, pirksti nosaluši violeti. «Bet man patīk ziema,» saka Ermīnija un atceras, kā pirmajā Latvijas ziemā visi četri slidojuši pa Daugavas ledu. Šogad gan šķiet, ka ziema ir par garu, taču to atsvēršot īsā, skaistā un burvīgā vasara. «Ir kas tāds, ko nevaru izskaidrot, – te esmu radusi mieru un māju sajūtu,» smaida Ermīnija. Retu reizi viņu apbēdinot nelaipns apkalpošanas serviss un nelielā dārzeņu izvēle tirgū. Gribētos arī, lai cilvēki novērtē Latviju un nebrauc peļņā uz ārzemēm. Martins papildina: «Ekonomikas rādītāji jau ir labi, taču tie ir tikai cipari. Reālā situācija ir citāda – daudzi nezina, kā izvilks līdz mēneša beigām.» Krietni par zemu esot skolotāju atalgojums. Neesot normāli, ka jāmeklē otrs darbs, lai spētu pietiekami nopelnīt.
Martinam Rīgā patīk ne tikai skaistā vecpilsēta un jūgendstils, bet arī kultūra. Viņš novērtē, ka ik vakaru var apmeklēt augstas klases operu, teātri vai koncertu. Šo piecu gadu laikā viņš novērojis izaugsmi. «Sabiedrībai kļūstot turīgākai, bieži vien vērtības mainās uz slikto pusi. Es novēlu Latvijai dzimšanas dienā saglabāt savas vērtības un turpināt sargāt dabu.»
Vaicāti, vai paliks te mūžam, Fārnefīldi nevar atbildēt. Augstskolas būs bērnu izvēle. «Varbūt nākotne ir Ķīna, nevis Eiropa,» nosaka Martins. Labi, ka to nedzird Sofija, kura ar brāli aizgājuši uz citu istabu. Viņai būtu, ko iebilst.
Izskatījās kā pēc kara
«Es ticu Latvijai,» labā latviešu valodā saka Frīdrihs Hāze, sēdēdams pie sava darba galda Barkavā Madonas novadā. Pa vienu logu redzami spilgti zaļi graudaugu sējumi, pa otru – saulē balti mirdzoši bunduļi, kur kaltējas graudi. Mazā stikla trauciņā uz galda ir latviešu šokolādes konfektes. «Laima!» noskandina Frīdrihs un cienādams paceļ vāciņu. Frīdrihs apsaimnieko ap 2000 hektāru, ir graudkopis. Zemi viņš nomā, taču ir arī savs īpašums un māja, kurā viņu katru vakaru sagaida sieva, arī vāciete, ar pieciem bērniem.
Frīdrihs saimniecību nodibināja 2003. gadā. No publicitātes veiksmīgi vairījies līdz brīdim, kad pagājušajā vasarā kādas brīvdabas izrādes starpbrīdī es apsēdos iekost pie blakus galda. Man gribējās parunāties vāciski. Hāzu bērni sāka ar mani runāt skaistā latviešu valodā. Stāstīja, ka mācās skolā Barkavā, kas ir netālu no Madonas. Gribējās uzzināt vairāk par šo ģimeni.
«Pirmoreiz Latvijā ierados kā students,» Frīdrihs atceras 2000. gadu, kad apmeklēja pasākumu, ko rīkoja Curonia – savulaik Tērbatā dibināta vācbaltiešu studentu korporācija. Hāzes brālis jau iepriekš bija Latvijā nedaudz strādājis un stāstījis, kā te samazinās iedzīvotāju skaits un zeme daudzviet nav apstrādāta. Ierodoties Latvijā, lauksaimniecības studentu Frīdrihu izbrīnīja, ka apkārt ir tik maz sējumu. Viņš saredzēja te iespējas. Paralēli studijām 2003. gadā nolēma attīstīt graudkopību. «Gadu vēlāk Latvija iestājās Eiropas Savienībā un bija liels pacēlums,» atceras Frīdrihs.
Barkavu par dzīvesvietu viņš izvēlējies, jo bija iedomājies, ka varētu eksportēt graudus uz tuvējo Krieviju. Maldījās. Nezināja, ka tas nebūs tik vienkārši. «Kad ierados, te izskatājās kā pēc kara. Viss aiz-audzis krūmiem. Ļoti maz bija kultivētas zemes. Lielākoties visapkārt papuve.» Pa ceļu streipuļoja iedzēruši cilvēki. Frīdrihs smejoties atceras, ka teicis vietējiem, lai zvana policijai vai ātrajai palīdzībai, jo nobrauks taču kāds cilvēku! «Tagad nekas tāds vairs nav redzams. Tas gan nenozīmē, ka cilvēki vairs nelieto alkoholu, viņi vienkārši neiet uz darbu reibumā. Nestaigā apkārt,» saka Frīdrihs.
Sākot dzīvi Latvijā, viņam izdevās iegūt uzticamus darbiniekus. Vairāki arī mācēja nedaudz vāciski. «Latvieši vispār ir gudri valodās. Daži māk pat dāniski!» novērojis Frīdrihs. Viņš latviešu valodu nedaudz apguvis Berlīnē un vēlāk arī pie privātskolotājas Madonā. Nesen painteresējies Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, kā varētu tik pie Latvijas pases. Saņēmis pretjautājumu: «Bet jums taču jau ir pase! Vācu! Kam jums vēl latviešu?» Frīdrihs bija izbrīnīts, jo šķita, ka latvieši priecāsies un teiks: cik jauki, ka vēlaties kļūt par Latvijas pilsoni. Naturalizācijas eksāmenu viņš ir iecerējis nokārtot, taču pagaidām saimniecība paņem visu viņa laiku un vakarā – ģimene.
Septiņpadsmit gadu laikā dzīve Latvijā ir krietni uzlabojusies. Augusi. Tā apgalvo Hāze. Policisti vairs neprasot kukuli, tikai draudzīgi apskatot, vai auto ir izieta tehniskā apskate un vai bērni piesprādzēti. Korupcija? Nē, tādas neesot. Frīdrihs atceras 2008. gadu, kad bija pieteicis projektu, lai par Eiropas Savienības fondu līdzekļiem iegādātos tehniku. Projekts toreiz netika apstiprināts. Lauksaimnieks saprata kļūdas un nākamajā gadā iesniedza atkal. Un projektu atbalstīja. Kad tas jau bija īstenots, Frīdrihs gribēja pateikties un uz Lauku atbalsta dienestu Rīgā devās ar grozu, kurā salika paša nomedītā žāvējumus, labu vīnu, ābolus un tomātus. Liels bija viņa izbrīns, kad dienestā teica – nevar pieņemt dāvanas. «Bet es taču tikai vēlējos pateikties!»
Pirmajos dzīves gados Barkavā Frīd-rihs ilgojās pēc dzimtenes. 2004. gadā Barkavā sāka dzīvot sieva, tad kļuva emocionāli vieglāk. Visi pieci bērni gan dzimuši Vācijā, jo tā bija drošāk valodas barjeras dēļ. Frīdrihs stāsta, ka visi runā latviski krietni labāk par vecākiem. Lielākie bērni apgūst instrumenta spēli Madonas Mūzikas skolā. Barkavas bērnudārzu un skolu Frīdrihs slavē, sakot, ka viņam patīk pedagoģiskā pieeja: «nekāds Valdorfs», bet saprātīga turēšana rāmī.
Bērni skatās latviešu multenes, piemēram, Lupatiņus, savukārt Frīdrihs ar sievu vakarā tomēr ieslēdz vācu televīzijas ziņas. «Bet visiem kopā mums patīk pie dabas, un tās te netrūkst. Tāda brīvība,» saka Frīdrihs.
Sēņot gan viņš neiet, jo ir daudz ērču, turklāt reiz kāds darbinieks apēdis nepareizu sēni. Ja Frīdriham gribētos ieēst ko latvisku, tad tā būtu aukstā zupa. Viņam tā garšo tik ļoti, ka ēd pat ziemā. Ja dzert – tad Valmiermuižas alu.
«Es Latvijai ticu un turpinu ticēt. Latvijai ir lielas perspektīvas. Grūtības rada tas, ka cilvēki brauc prom,» Frīdrihs saka. Viņš redz iespējas lauksaimniecībā, jo zeme ir ļoti laba. Un ir viss cits, kas zemniekam var palīdzēt, piemēram, modernizējusies un tehnoloģiski attīstījusies tehnika. Ir izveidota laba graudu tirgus struktūra un daudz uzpirkšanas punktu. Latvieši esot daudz darījuši, lai tas viss būtu. «Vēlu Latvijai dzimšanas dienā, lai no ārzemēm atgriežas tās iedzīvotāji un ar savu pieredzi bagātina Latviju.»