Žurnāla rubrika: Svarīgi

Jēru klusēšana

Posted on februāris 17, 2016 by - Pasaulē

Sākoties nākamā ASV prezidenta kandidātu nominācijas procesam, mērenos politiskos uzskatus pārmāc radikāli labēji un kreisi lozungi

Kas notiek?! Viņš taču nav tik dumjš, ne? Pie šādiem jautājumiem viens no Donalda Trampa kampaņas advokātiem jau ir pieradis. Vīrietis pasmaida: «Paskatieties paši uz aptauju datiem! Katru reizi, kad Tramps pasaka kaut ko provokatīvu, viņa popularitāte pieaug.» Šo sarunu man atstāsta kāds Vašingtonas pievārtē dzīvojošs paziņa, kurš jau vairākus gadus ir personīgi pazīstams ar minēto advokātu.

Un tiešām – kad 69 gadus vecais miljardieris Tramps pērn jūnijā paziņoja par kandidēšanu uz ASV prezidenta amatu, viņu atbalstīja nepilni 4% Republikāņu partijas piekritēju. Tagad viņš ir izteikts līderis, un viņa popularitāte aptaujās turas ap 35%.

Tieši šādu rezultātu viņš uzrādīja arī 9. februārī Ņūhempšīras štatā, kas viens no pirmajiem rīko vietējo iedzīvotāju balsošanu, sākot piecus mēnešus ilgo kandidātu atsijāšanas procedūru. Mazliet sliktāk viņam veicās priekšvēlēšanu sacīkstēs 1. februārī konservatīvajā Aiovas štatā – tur Trampu par dažiem procentiem apsteidza deklaratīvi reliģiozais Teds Krūzs.

Nākamā balsošana būs sestdien, 20. februārī, Dienvidkarolīnas štatā. Arī tur Tramps izvirzījies priekšplānā, liecina aptaujas.

Katrā ziņā Ņujorkas miljardiera iesoļošana politiskajā arēnā bija viens no pārsteidzošākajiem pavērsieniem nākamā ASV prezidenta izraudzīšanas procesā, kas aizsākās jau pagājušā gada pavasarī un solījās būt garlaicīgi prognozējams. Nebija liela pārsteiguma, kad pērn aprīlī savu kandidatūru pieteica Hilerija Klintone no Demokrātu partijas, bet jūnijā to pašu darīja republikānis Džebs Bušs. Drīzāk bija izbrīns – vai tiešām valstī ar 320 miljoniem iedzīvotāju trūkst politiski spilgtu personību, kas spētu mest izaicinājumu politiskajām dinastijām? Protams, bijušā ASV prezidenta Bila Klintona sieva Hilerija nepavisam nav automātiska augstā amata mantiniece. To pašu var teikt par Džebu, kura tēvs bija ASV līderis no 1989. līdz 1993. gadam, bet brālis Džordžs vadīja valsti no 2001. līdz 2009. gadam. 

Vēlēšanas ir demokrātisks process, kurā galavārds pieder balsstiesīgajiem pilsoņiem. Tas gan nemazina sajūtu par politiskās elites noslāņošanos. 

Un tad parādījās Tramps.

Kā paver muti, tā…

Tas notika pagājušā gada 16. jūnijā. Vienā no sev piederošajiem Ņujorkas debesskrāpjiem līdz postamentam ar tribīni viņš pa eskalatoru noslīdēja gluži kā mesija un bez kavēšanās sāka bārstīt populistiskus saukļus. Panākšot, ka ASV «atkal būs izcilākā zeme pasaulē». Viņš būs visu laiku labākais prezidents, ko «radījis Dievs». Un uzcels mūri uz robežas ar Meksiku, turklāt par to dabūs maksāt kaimiņvalsts. «Kad Meksika iesūta savus cilvēkus, viņi nesūta labākos. Viņi sūta cilvēkus, kuriem ir daudz problēmu, un viņi šīs problēmas atved sev līdzi. Viņi atved noziedzību. Viņi ir izvarotāji. Es pieļauju, ka daži ir arī labi cilvēki.»

Nākamajos mēnešos sekoja arī citi izaicinoši un aizskaroši izteicieni. Pēc pirmajām priekšvēlēšanu debatēm pagājušā gada augustā, kad žurnāliste lūdza izskaidrot, kāpēc Tramps agrāk ir atļāvies sev netīkamas sievietes saukt par «resnām cūkām» un «pretīgiem dzīvniekiem», miljardieris drīz pēc tam uzbruka pašai jautātājai: «Varēja redzēt, ka viņai asinis nāk pa acīm. Asinis nāk no… paši saprotiet.» Tas bija mājiens, ka pie žurnālistes uzstājīgā toņa esot vainojamas mēnešreizes. 

Septembrī kādā žurnāla intervijā uzņēmējs izgāza žulti par konkurējošo kandidāti Kārliju Fiorīnu: «Paskatieties uz to seju! Vai kāds par tādu balsos? Vai spējat iedomāties, ka tāda ir mūsu nākamā prezidenta seja?»

Oktobrī pauda savas gudrības ārpolitikā: «pasaule būtu par 100% labāka vieta», ja pie varas joprojām turētos Irākas diktators Sadams Huseins un Lībijas vadonis Muamars Kadafi. «Irākā viņa laikā nebija neviena terorista. Viņš [Huseins] tos būtu novācis nekavējoties. Bet tagad Irāka ir kā teroristu Hārvarda.»

Pēc tam, kad novembrī ekstrēmistiski noskaņots islāmistu pāris nošāva 14 cilvēkus Kalifornijā, Tramps ierosināja aizliegt musulmaņiem ieceļot ASV.

Šāda mutes virināšana ne uz brīdi nesašķobīja Trampa popularitātes pieaugumu, gluži pretēji – aptaujās viņš no saviem konkurentiem atrāvās arvien vairāk.

Iespējams, daļai vēlētāju ir apnicis tā dēvētais politiskais korektums. Iespējams, viņi vēlas, lai Vašingtonā ieplūst jaunas asinis bez iepriekšējas politiskās pieredzes, jo tikai 27% amerikāņu uzskata, ka valsts virzās pareizā virzienā, turpretī divtik vairāk – 65% – ir pārliecināti, ka viss iet uz slikto pusi. Par to liecina šogad janvārī veiktā aptauja, taču identiski sabiedriskās domas pētījumi parādījuši, ka šāds noskaņojums valda jau vismaz pēdējos 10 gadus. Protams, pesimismam par nākotni ir dažādi argumenti. Vieni vaino imigrantus, citi – aplamu ekonomisko politiku un darbavietu aizplūšanu uz Āziju, vēl citi – iesīkstējušo konservatīvismu. Un tā joprojām.

Runājot par Republikāņu partijas atbalstītājiem – šķiet, viņiem konservatīvisma nekad nav par daudz. Katrā ziņā tuvākais Trampa konkurents patlaban ir gluži vai katrā teikumā Dievu piesaucošais Teds Krūzs.

Tas nekas, ka televizora ekrānos viņa runasveids izskatās nedabiski samākslots. Un tas nekas, ka kāds no kādreizējiem Krūza kopmītņu istabas biedriem universitātē izteicies: «Es dotu priekšroku, ja ASV prezidents būtu jebkurš cits cilvēks. Jebkurš. Kaut vai izvēloties nepazīstamu uzvārdu telefonu grāmatā.» Īpaši labās domās par «agresīvi ambiciozo» un «rupjo» Krūzu nav arī politiskajās aprindās Teksasas štatā, kur viņš strādāja prokuratūrā līdz 2008. gadam, kad tika ievēlēts ASV Senātā.

No sākotnējā republikāņu kandidātu saraksta – 17 personām – kampaņu tagad turpina tikai seši. Lielākā skaidrība par to, kam partija dos savu mandātu cīņai par prezidenta krēslu, būs 1. martā, tā dēvētajā Superotrdienā, kad priekšvēlēšanu balsošana vienlaikus notiks 14 štatos.

Sirmais sociālists

Krietni naskāka sijāšana notikusi Demokrātu partijā – uz tās mandātu pretendē vairs tikai divi no sākotnējiem sešiem kandidātiem. Taču pēdējos mēnešos notikušo tik un tā var saukt par īstu politisku zemestrīci.

Favorītei Hilerijai Klintonei uz papēžiem min 74 gadus vecais Bērnijs Sanderss. Savu politisko karjeru viņš sāka jau 60. gadu beigās, taču, par spīti tam, ir spējis radīt autsaidera tēlu. 

Atšķirībā no republikāņiem, kuri šobrīd sacenšas par konservatīvākā piekūna titulu, demokrātu debates aizgājušas liberālisma virzienā. Un tas ir Sandersa nopelns. Viņš cildina Eiropas sociāldemokrātiskās partijas, it īpaši ziemeļvalstis (starp citu, Dānijas sociālā politika republikāņiem ir kļuvusi gandrīz par lamuvārdu). Viņš sola apkarot ienākumu nevienlīdzību, atbalsta vispārējās veselības aprūpes sistēmas ieviešanu un sola nodrošināt bezmaksas izglītību publiskajās augstskolās (tās daļēji finansē federālā vai štatu valdība).

Šāda nostāja, galu galā, var kļūt par Sandersa lielāko klupšanas akmeni. Nav šaubu, ka patlaban viņš bauda popularitāti Demokrātu partijas liberālajā spārnā, taču jāņem vērā, ka vispārējās vēlēšanās savu izvēli izdarīs arī tie pilsoņi, kas sevi uzskata par neatkarīgajiem, tas ir, nav ne vienas, ne otras lielās partijas piekritēji. Tieši viņu acīs Sandress var izrādīties pārāk liels sociālists, kas nepiestāv Amerikai.

Pēc pārliecinošas uzvaras demokrātu priekšvēlēšanās Ņūhempšīras štatā un niecīgas iepalikšanas Klintonei Aiovā tagad Sandersa popularitāte ir ievērojami palēkusies arī citos štatos. Iespējams, sīva cīņa par nomināciju starp abiem politiķiem turpināsies arī pēc priekšvēlēšanām Nevadā un Dienvidkarolīnā.

Trešais ceļš?

Pirms dažām nedēļām kļuva zināms, ka politiskajam procesam uzmanīgi seko bijušais Ņujorkas mērs Maikls Blumbergs. Pat slepus pasūtījis aptauju par to, kādas būtu viņa izredzes kā neatkarīgam prezidenta amata kandidātam. Pieņemt galīgo lēmumu pamudināšot fakts, ja republikāņu nomināciju izcīnīs Tramps, bet demokrāti izvēlēsies Sandersu.

«Es uzskatu, ka līdzšinējais diskusiju līmenis ir satraucoši banāls, nepieņemams un vēlētājus aizskarošs,» Blumbergs skaidrojis intervijā laikrakstam Financial Times. Viņu atbaida labējās un kreisās galējības. Blumbergs pats ir fiskāli konservatīva, bet sociāli liberāla persona.

Janvāra beigās atkārtotā aptaujā, izspēlējot varbūtību, ka vēlēšanu biļetenos novembrī būs Tramps, Sanderss un Blumbergs, divi pirmie saņēma 35% balsu katrs, bet Blumbergs – 12%. Atlikušie 18% respondentu atbildēja, ka vēl nezina, kā rīkotos.

Tas, starp citu, ir ļoti labs rādītājs Blumbergam, ņemot vērā, ka viņš nav sācis nekādu kampaņu un nav iesaistījies debatēs. Piemēram, Sandersu pirms gada atbalstīja (jo vienkārši nepazina nacionālā mērogā) tikai 3% demokrātu. Blumbergam arī nebūtu nepieciešami lielo partiju naudas koferi savas kandidatūras finansēšanai, jo 73 gadus vecais finanšu un mediju kompāniju īpašnieks ir sestais bagātākais cilvēks ASV – viņa turība tiek lēsta ap 41 miljardu dolāru, tātad vēlēšanu kampaņu varētu apmaksāt pats. Tā viņš rīkojās, arī kandidējot uz Ņujorkas mēra krēslu, kurā nostrādāja trīs termiņus pēc kārtas.

Līdz 2001. gadam viņš sevi pieskaitīja pie demokrātiem, uz Ņujorkas līdera amatu kandidēja kā republikānis, bet kopš 2007. gada sevi sauc par neatkarīgo.

«Es pašlaik uzmanīgi klausos, ko saka kandidāti, un vēroju, kā rīkojas vēlētāji priekšvēlēšanās,» Financial Times skaidro Blumbergs. Kā rīkosies pats, bijušais mērs lēmumu sola pieņemt martā, tas ir, septiņus mēnešus pirms prezidenta vēlēšanām 8. novembrī.

Populārāko ASV prezidenta kandidātu pozīcija

Donalds Tramps (69), uzņēmējs
Budžets. Valdībai jāsamazina budžeta tēriņi.
Klimata izmaiņas. Izdomājums.
Šaujamieroču kontrole. Atvieglot pirkšanas ierobežojumus, bet aizliegt atsevišķus automātiskos ieročus privātpersonām.
Imigrācija. Deportēt visus nelegālos imigrantus, iesaldēt Zaļo karšu programmu un aizliegt ieceļot musulmaņiem (vismaz uz laiku). Uzcelt mūri gar Meksikas robežu.
Obamas ieviestā veselības apdrošināšana. Atcelt.
Nodokļi. Ieviest zemākas likmes.
Attiecības ar Krieviju. «Putins neciena ASV, bet domāju, ka es ar viņu labi sapratīšos.» «Putins ir spēcīgs līderis, labas attiecības starp ASV un Krieviju mūsu valstij būtu izdevīgas.»

Teds Krūzs (45), ASV senators
Budžets. Jāsabalansē ieņēmumi un izdevumi.
Klimata izmaiņas. Zinātnisku pierādījumu šādai problēmai nav.
Nodokļi. Atcelt uzņēmumu ienākuma nodokli. Ieviest vienādu nodokļu likmi indivīdiem neatkarīgi no ieņēmumu lieluma. Likvidēt Valsts ieņēmumu dienestu.
Obamas ieviestā veselības apdrošināšana. Atcelt.
Laulība. Tikai starp sievieti un vīrieti.
Aborti. Augstākās tiesas spriedums par sieviešu tiesībām uz abortu ir «tumšākā diena vēsturē».
Islāma valsts. Pagaidām nesūtīt ASV kājniekus, bet veikt masīvu bombardēšanu, «noslaukot no zemes», pat ja cieš civiliedzīvotāji.
Imigrācija. Bloķēt ikvienu programmu, kas nelegāļiem ļauj deklarēties un palikt ASV.
Attiecības ar Krieviju. Stingras sankcijas. Jāatjauno antiballistisko raķešu vienības Austrumeiropā.

Marko Rubio (44), ASV senators
Budžets. Sabalansēt ieņēmumus un izdevumus. Palielināt izdevumus aizsardzībai.
Klimata izmaiņas. Reāla problēma, taču ne cilvēku radīta.
Obamas ieviestā veselības apdrošināšana. Atcelt.
Imigrācija. Pastiprināt robežas apsardzi, taču līdz šim nelegāli ieceļojušajiem izstrādāt metodi, kā legalizēties. Stingrāk vētīt patvēruma meklētājus.
Laulība. Starp vīrieti un sievieti, taču Augstākās tiesas spriedums par viendzimuma laulību legalizāciju tagad ir «visas valsts likums».
Aborti. Aizliegt pēc 20. grūtniecības nedēļas.
Nodokļi. Samazināt uzņēmuma ienākuma nodokli līdz 25%. Islāma valsts. Atbalstīt vietējos spēkus Irākā un Sīrijā.
Kuba. Atcelt Obamas sākto attiecību «normalizāciju».
Attiecības ar Krieviju. Pārstrādāt un pastiprināt NATO stratēģiju Baltijas aizsargāšanai. Atjaunot Ukrainas teritoriālo vienotību.

Džebs Bušs (63), bijušais Floridas gubernators
Klimata izmaiņas. Tā ir problēma, bet nav skaidrs, cik lielā mērā vainojami cilvēki.
Šaujamieroču kontrole. Paplašināt privātpersonu tiesības.
Imigrācija. Izstrādāt programmu, kas ļautu nelegāliem ieceļotājiem legalizēt savu statusu.
Obamas ieviestā veselības apdrošināšana. Aizstāt ar modeli, kurā pieprasījumu diktē tirgus.
Aborti. Aizliegt abortus pēc 20. grūtniecības nedēļas.
Laulība. Tikai starp sievieti un vīrieti.
Nodokļi. Pret likmju paaugstināšanu.
Attiecības ar Krieviju. Putins ir «terorizētājs», pret kuru jāvēršas asāk. Jāapsver ASV armijas izvietošana Polijā un Baltijā. Biežākas militārās mācības Austrumeiropas reģionā.

Hilerija Klintone (68), bijusī valsts sekretāre
Izglītība. Norakstīt studentu kredītu parādus publiskajās augstskolās. Bezmaksas pirmsskolas iestādes.
Klimata izmaiņas. Investēt tīras enerģijas attīstīšanā.
Ieroči. Aizliegt automātiskos ieročus. Pastiprināt šaujamieroču pircēju pārbaudi.
Obamas ieviestā veselības apdrošināšana. Paplašināt.
Imigrācija. Izstrādāt jaunu nolikumu, kā nelegālajiem imigrantiem saņemt pilsonību.
Algas un darbavietas. Nodokļu atlaides uzņēmumiem, kas rada jaunas darbavietas.
Aborti. Legāli.
Viendzimuma laulības. Legālas.
Nodokļi. Atlaides vidusšķirai. Nodoklis kapitāla pieaugumam.
Islāma valsts. Pret sauszemes karaspēka iesaistīšanu. Sniegt atbalstu vietējiem spēkiem.
Attiecības ar Krieviju. «Putins var būt bīstams, pret agresiju Ukrainā jāatbild ar kopēju Rietumu nostāju. Tāpat kā citi huligāni viņš izmēģinās dažādus veidus, kamēr tiks apturēts.»

Bērnijs Sanderss (74), ASV senators
Vēlešanu finansēšana. Ierobežot ziedojumus no lielām korporācijām un īpašo interešu grupām.
Klimata izmaiņas. Nodoklis atmosfēras piesārņotājiem.
Izglītība. Bezmaksas pirmsskolas iestādes un studijas publiskajās universitātēs.
Bankas. Sadalīt lielās finanšu iestādes, uzlikt nodokli augsta riska darījumiem.
Ieroči. Aizliegt automātiskos ieročus, bet atcelt visus pistoļu iegādes aizliegumus.
Veselības aprūpe. Vispārēja, valdības nodrošināta aprūpe.
Imigrācija. Izstrādāt jaunu nolikumu, kā nelegālajiem imigrantiem saņemt pilsonību.
Nodokļi. Palielināt ienākuma nodokli personām, kas pelna vairāk par 250 000 dolāru gadā. Ieviest nodokli kapitāla pieaugumam.
Irāka, Islāma valsts, Afganistāna. Izvest ASV militāro personālu pēc iespējas ātrāk.
Attiecības ar Krieviju. Pret agresiju jāvēršas ar stingrākām ekonomiskām sankcijām, jāatturas no militāras konfrontācijas.

Avots: PBS

Sabiedrības viedoklis


Novilks septiņas ādas?

Posted on februāris 17, 2016 by - Tēma

Nekustamā īpašuma nodoklis par mājokli Rīgā, ja tajā neviens nav deklarējies, pieaugs septiņas reizes, bet arī deklarēšanās neglābs no zemes nodokļa celšanās. Dome tā cer ievērojami papildināt savu kasi, taču juristi šajos plānos saskata tiesību pārkāpumus

Mēs esam nokļuvuši žņaudzējčūskas apkampienos, par Rīgas pašvaldības jauno pieeju nekustamā īpašuma nodokļa noteikšanā saka mans kaimiņš Imantā. Ar drebošu sirdi nekustamā īpašuma nodokļa rēķinu par 2016. gadu februārī gaida ikviens mūsu ielas namīpašnieks, zīlējot, vai spēsim samaksāt par zemi un namu. To īpašnieki ielas astoņās mājās dzīvo jau trešajā paaudzē.

Pērn dome nolēma mainīt kārtību, kādā tiek piemērots nekustamā īpašuma nodoklis Rīgā. Jaunie noteikumi stājās spēkā šā gada 1. janvārī un paredz zemes nodokļa būtisku palielinājumu, kā arī vedina cilvēkus deklarēties Rīgas īpašumos, citādi nekustamā īpašuma nodoklis pieaugs pat septiņkārtīgi.

Nodokļa palielinājums pirmām kārtām skar tieši zemes īpašniekus. Līdz šim rīdzinieki četrus gadus par zemi maksāja 1% no kadastrālās vērtības, bet tagad dome lēmusi «atgriezties pie likmes, kas valstī ir kopumā – 1,5%», Ir saka Rīgas domes pašvaldības ieņēmumu pārvaldes priekšnieks Ilmārs Ziedonis. Formāli tas tiek skaidrots ar krīzes laika atlaižu atcelšanu, jo «krīzes ietekme ir zaudējusi savu aktualitāti un nekustamo īpašumu kadastrālā vērtība ir stabilizējusies». Atceļot «krīzes laika» atlaides zemes īpašniekiem, šādi Rīgas dome cer papildus iekasēt 13 miljonus eiro šā gada budžetā, atzīst Ziedonis.

Otrs jaunums ir nodokļa septiņkāršošana no 0,2% līdz 1,5% par ēku vai dzīvokļa īpašumu, ja tajā neviens nav deklarējies. Dzīvokļu īpašniekiem tieši šis, nevis zemes nodoklis, ir būtisks, tāpēc atlaides likvidēšana sitīs pa maku daudziem. «Tie ir daudzi tūkstoši dzīvokļu, kuros nav piedeklarēts neviens cilvēks. Tai pašā laikā šie dzīvokļi ir izīrēti, tur dzīvo cilvēki,» situāciju skaidro Ziedonis.

Jurists Indulis Balmaks Ir teic, ka nezina, kādu leģitīmo mērķi dome ir izvirzījusi šādas atšķirīgas attieksmes noteikšanai, bet, ja tas ir motivēt pēc iespējas vairāk cilvēku deklarēties Rīgā, jo tādējādi pašvaldība saņemtu vairāk naudas iedzīvotāju ienākuma nodokļa veidā, tad to varētu uzskatīt par mērķi – teorētiski visiem pilsētas iedzīvotājiem tiek labums, ka pašvaldība ir bagātāka. «Bet man grūti iedomāties, ka šāds regulējums varētu atbilst samērīguma principam. Domāju, ka sabiedrības ieguvums ir mazāks nekā atsevišķām personām nodarītais kaitējums, jo dzīvesvietas deklarācijas ir tas, ko angliski sauc par zero-sum game, respektīvi, ja persona izlemj deklarēties Rīgā, tas nozīmē, ka viņa neizbēgami izdeklarējas no citas pašvaldības. Ja visas pašvaldības ieviestu šādu nodokļa aprēķināšanas kārtību, tad mēs atgrieztos sākumpunktā – no šiem noteikumiem nebūtu nekādas jēgas, jo persona labvēlīgāku likmi saņemtu jau tajā pašvaldībā, kur viņa šobrīd deklarējusies,» skaidro Balmaks.

Sakārtot vai salāpīt?

Pašvaldības ieņēmumu pārvaldes priekšnieks Ilmārs Ziedonis apstiprina, ka šai deklarēšanās politikai esot vairāki mērķi – pamatmērķis esot sakārtot daudzos tūkstošus dzīvokļu un ēku, kuros nav deklarēts neviens cilvēks. Tādu Rīgā līdz pērnā gada septembra vidum bijis 46 425, turklāt lielākā daļa – 35 944 – bija fiziskām personām piederoši dzīvokļi. «Tajā pašā laikā šie dzīvokļi ir izīrēti, tur dzīvo cilvēki, kuri bauda pilsētas infrastruktūru, bet kuru ienākuma nodoklis aiziet uz citām pašvaldībām, kur šīs personas ir deklarējušās,» skādi skaidro Ziedonis. Kā otru iemeslu viņš min vēlmi izveidot sasaisti starp vairākiem reģistriem, kas līdz šim nav bijusi – runa ir par Valsts kadastru, adrešu reģistru un Iedzīvotāju reģistru. Tas ļaušot sakārtot īres tirgu, izveidojot īres reģistru, kas nodrošinās pilnu informāciju par izīrētajiem īpašumiem un dos Rīgas domei papildu nodokļa ieņēmumus no izīrētāja gūtajiem ienākumiem, optimistiski saka pārvaldes priekšnieks.

Viņa rīcībā ir dati, ka šogad 1. janvārī Rīgā savu dzīvesvietu bija deklarējuši 698 529 cilvēki. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes dati liecina, ka rīdzinieku skaitam, tāpat kā valsts iedzīvotājiem kopumā, kopš 2006. gada ir tendence samazināties. Taču Rīgā tas notiek lēnāk, tāpēc rīdzinieku proporcija kopējā iedzīvotāju skaitā kopš 2012. gada mazliet kāpj, šobrīd sasniedzot gandrīz trešdaļu. Tam varētu būt dažādi iemesli – gan bezmaksas sabiedriskais transports Rīgā deklarētajiem pensionāriem, gan te koncentrētās mācību iestādes un darba iespējas.

Rīgas domes politikas kritiķi ne reizi vien ir norādījuši, ka pilsētas budžetā ir izveidojies milzīgs deficīts, it īpaši pēdējos trīs gados. Juriste un pilsoniski aktīvā rīdziniece Ieva Brante Ir teic, ka pilsēta dzīvo pāri saviem līdzekļiem, jo tiek tērēta nenopelnīta nauda. «Kā zināms, budžeta deficīts ir pārskata gada izdevumu pārsniegums pār ieņēmumiem. Lielāko pašvaldības ieņēmumu daļu veido iedzīvotāju ienākuma nodoklis (ap 60%). Tāpēc domes lēmums par nekustamā īpašuma nodokļa paaugstināšanu ir pašsaprotams – tas ir vienkāršākais veids, kā lāpīt pilsētas budžetu,» komentē Brante.

Kad Nils Ušakovs (Saskaņa) 2009. gadā kļuva par Rīgas mēru, pilsētas uzkrāto rezervju lielums bijis 120 miljoni eiro, norāda opozīcijas deputāti. Pērn no šiem uzkrājumiem bija atlikuši tikai 15 miljoni. «Ušakova politika ved mūsu pilsētu uz bankrotu,» uzskata arī Brante, tāpēc ar nekustamā īpašuma nodokļa paaugstināšanu vien nebūs līdzēts, dome meklēs vēl citus veidus, kā papildināt kasi.

Nekustamā īpašuma nodokļa īpatsvars Rīgas pilsētas pašvaldības budžetā no 2008. līdz 2016. gadam vairākkārtēju nodokļa likumdošanas un likmju izmaiņu rezultātā ir palielinājies no 6% līdz 13,3%, informē Rīgas domes pārstāvis Uģis Vidauskis. Pērn šī nodokļa ieņēmumi budžetā bija 94,3 miljoni eiro, bet šogad jau tiek plānoti 107,4 miljoni. Lai arī likme krietni paaugstināsies, Rīgas pašvaldība joprojām ir paredzējusi 18 dažādas nodokļa atlaides no 25% līdz 90%, piemēram, ģimenēm ar bērniem. Visu šo atlaižu fiskālā ietekme jeb negūtie budžeta ieņēmumi esot kopumā 3,2 miljoni eiro.

Pārkāpts samērīgums?

Nosakot dažādu nodokļu likmes, valstij un pašvaldībai ir visai liela rīcības brīvība, teic jurists Balmaks, tomēr Rīgas domes noteikumos varētu slēpties vairākas problēmas, kuru dēļ personas, ja tās skar paaugstinātās nodokļu likmes, varētu lūgt Satversmes tiesu attiecīgos noteikumu punktus atzīt par spēkā neesošiem.

Viņš norāda, ka nevis pati paaugstinātā nodokļa likme par nedeklarēšanos īpašumā būtu apstrīdama, bet gan tas, ka pašvaldības noteikumi nosaka atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas salīdzināmās situācijās. Proti, starp dzīvokļu īpašniekiem, kas savu dzīvesvietu ir deklarējuši dzīvoklī, un tiem, kas nav to izdarījuši. «Tas rada jautājumu, vai šie noteikumu punkti nav pretēji Satversmē noteiktajām cilvēka pamattiesībām, vai tie nepārkāpj vienlīdzības principu,» komentē jurists. Atšķirīga attieksme vēl pati par sevi nenozīmē vienlīdzības principa pārkāpumu – tas nebūs, ja šādai attieksmei ir leģitīms mērķis un tā sasniegšanā ir ievērots samērīguma princips. Samērīgums nozīmē to, ka izvēlētais līdzeklis ir efektīvs leģitīmā mērķa sasniegšanai, nav pieejams kāds cits saudzējošāks līdzeklis un sabiedrības ieguvums ir lielāks nekā atsevišķām personām radītais kaitējums, norāda Balmaks.

Pat ja Rīgas pašvaldībai atlēktu labums no kārtības, kas mudina cilvēkus deklarēties, viņaprāt, cilvēkiem radītie praktiskie sarežģījumi – pārvākšanās, bērnu sūtīšana skolā vai bērnudārzā, apgrūtināta komunikācija ar valsti – būtu tik lieli, bet Rīgas materiālais ieguvums tik niecīgs, ka tas nekādi nevarētu atbilst samērīguma principam. Turklāt tas kropļo arī dzīvesvietas deklarācijas institūta mērķus – panākt, lai ikviena persona būtu sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību, un nenosaka, ka obligāti jādzīvo tajā vietā, kur esi deklarējies. «Citiem vārdiem sakot, šie noteikumi nav efektīvi minētā mērķa sasniegšanai un rada personām pārāk lielu apgrūtinājumu salīdzinājumā ar sabiedrības iespējamo ieguvumu.»

Balmaks arī norāda uz vairākām citām problēmām – tie ir ierobežojumi ES pilsoņiem, jo viņiem ir jābūt deklarētiem septiņu gadu garumā, lai saņemtu nekustamā īpašuma atlaidi. «Septiņi gadi ir ES tiesībām un arī mūsu Satversmei neatbilstoši garš termiņš. Kopumā es vispār neredzu nekādu pamatu, kāpēc šo noteikumu izpratnē ārzemniekiem būtu piemērojams citāds regulējums,» uzskata Balmaks.

Otra problēma – ja dzīvoklis pieder juridiskai personai (izņemot pašvaldības komercsabiedrības) un tiek izīrēts Rīgas iedzīvotājiem, pazeminātā likme darbojas tikai tad, ja īres līgums ir reģistrēts zemesgrāmatā. Jurists uzskata, ka tas nav visai civilizēti, jo īres līgumus citur Eiropā neviens nespiež reģistrēt zemesgrāmatā un tie tik un tā bauda likuma aizsardzību īpašnieka maiņas gadījumā. To noteic arī dzīvojamo telpu īres likums Latvijā. Satversmes tiesa pagājušā gada nogalē pieņēma spriedumu, ar kuru šādu kārtību atzina par atbilstošu Satversmei, atgādina jurists.

Balmaks jauno nekustamā īpašuma nodokļa regulējumu Rīgā neuzskata par tiesisku, jo starp dažādām personu grupām noteikta ļoti liela nodokļa atšķirība, pat piecas vai septiņas reizes.

Pašvaldības ieņēmumu pārvaldes priekšnieks Ziedonis atzīst, ka no ārvalstniekiem, kas termiņuzturēšanās atļauju dēļ bieži vien ir iegādājušies dārgus un vērtīgus īpašumus Rīgā, pašvaldība cer iekasēt vismaz četrus miljonus, jo šādu īpašumu galvaspilsētā esot ap 11 000. Ziedonis mierina, ka uz šiem cilvēkiem arī attieksies atvieglojumi, ja viņi dzīvo kopā ar bērnu. Lai arī ikviens īpašnieks Rīgā šogad maksās vairāk, domei esot īpašais politiskais uzstādījums, lai jaunas ģimenes ar bērniem paliek Rīgā. «Lai neņem dārgus kredītus īpašumam Pierīgā, bet paliek Rīgā, kur ir daudz tukšu būvju,» skaidro Ziedonis. Tāpēc dome apstiprinājusi nodokļu maksātāju kategorijas, kam būs atvieglojumi. Atlaide par vienu bērnu noteikta 50%, par diviem – 70%. Ģimenēs ar trim un vairāk bērniem saglabāsies 90% atlaide.

Turklāt Ziedonis apstiprināja, ka atlaides par bērniem nesummēsies. «Ja katrā īpašumā pa [deklarētam] bērnam, tad katrā īpašumā būs 50% [atlaide].» Viņš arī minēja, ka te kā liela problēma var atklāties Latvijas sabiedrības vēlme dzīvot un radīt bērnus nereģistrētā laulībā.

Padomju laika mantojums?

Jaunie Rīgas domes saistošie noteikumi paredz arī nodokļa aprēķinu par dzīvokļa īpašumos nesadalītām ēkām un telpu grupām nedzīvojamās ēkās. Proti, atšķirībā no dzīvokļa īpašumiem un viena dzīvokļa mājām, kur samazinātās likmes saņemšanai neatkarīgi no platības pietiek ar vienu deklarēto personu, šādās nesadalītās ēkās «vienai dzīvesvietu deklarējušai personai piekrītošā telpas daļa, par ko tiks piemērota samazinātā nodokļa likme šogad, ir 50 kvadrātmetru», un turpmāk ik gadu tā samazināsies. Nākamgad noteikumi to jau nosaka līdz 40 kvadrātmetriem, vēl pēc gada – līdz 30 kvadrātmetriem. Pārējai ēkas platībai, kas pārsniedz šo «normu», piemērojama nodokļa likme 1,5% apmērā no kadastrālās vērtības.

Juriste Brante ir nesaprašanā – kas tas par «standartu» kā padomju laikos, kad katram bija vajadzīgs obligātais pieraksts un dzīves telpa vienam cilvēkam varēja būt tikai 12 kvadrātmetru?

Rīgas pašvaldības pārstāvis Ziedonis Ir uzsver, ka tas neattiecas uz visiem mājokļiem, bet tikai uz tām daudzdzīvokļu mājām, kas nav sadalītas dzīvokļu īpašumos. Tādu Rīgā esot aptuveni 1200 no 14 tūkstošiem daudzdzīvokļu ēku. Šogad konkrētās nodokļa izmaiņas ar 50 kvadrātmetru «limitu» skaršot «plus mīnus 200 ēku».

Sākotnēji Rīgas dome, izmantojot Centrālās statistikas pārvaldes datubāzi, izskaitļojusi, ka vidējā apdzīvojamā platība uz rīdzinieku ir 26 kvadrātmetri. Pašvaldības ieņēmumu pārvalde to palielinājusi līdz 30, un ar šādu skaitli noteikumi tika pieņemti jūnijā. Pēc tam no Valsts zemes dienesta pašvaldība saņēmusi ziņas, ka daudzi īpašnieki vērsušies dienestā, lai ēkas sadalītu dzīvokļu īpašumos. Izrādījies, ka Zemes dienests to nespēj laikus īstenot, tāpēc pašvaldība grozīja noteikumus, palielinot apdzīvojamo platību šogad līdz 50 kvadrātmetriem.

«Šī būs tā pātadziņa, kas liks sakārtot īpašumu,» cer Ziedonis, jo «visām ēkām praktiski ir jābūt sakārtotām un jākļūst par dzīvokļu īpašumiem», nevis domājamām daļām.

Faktiski šāda norma spiež mājā ar katru nākamo gadu deklarēt arvien vairāk cilvēku, lai nebūtu jāmaksā paaugstinātais nodoklis. To pierāda pašas domes sniegtais piemērs: ja ēkas platība ir 290 kvadrātmetru (no kuriem lietderīgā platība ir 250 un 40 kvadrātmetru koplietošanas telpu) un tajā deklarētas trīs personas, tad šogad ar samazināto nodokļa likmi apliekami 150 kvadrātmetru no lietderīgās platības un 24 kvadrātmetri koplietošanas telpu. Pārējai ēkas platībai – 116 kvadrātmetriem – piemērojama 1,5% likme no kadastrālās vērtības. Pēc gada šī pazeminātā likme tiks piemērota jau būtiski mazākai platībai un pilnā nodokļa summa būs jāmaksā par lielāko daļu ēkas. 

Daudziem jaunā nodokļu politika Rīgā nāca kā pārsteigums, turklāt cilvēki skaļi protestēja, ka gada nogalē tehnisku iemeslu dēļ nebija iespējams deklarēties Rīgā un tā izvairīties no nekustamā īpašuma nodokļa septiņkāršošanās. Diezin vai jaunie noteikumi mudinās uz lielāku uzticību domei, kaut arī pēc reģionālās attīstības ministra Kaspara Gerharda tikšanās ar mēru Ušakovu dzīvesvietas deklarēšanas termiņš Rīgā tagad pagarināts līdz 29. februārim. Rīdziniece Daina Ir teic: «Es neesmu noziedzniece, lai mani tagad sodītu, ka nepaspēju līdz 1. janvārim deklarēties jaunajā dzīvoklī.»

Nekustamā īpašuma nodokļa izmaiņas*

* Nodokli aprēķina, balstoties uz īpašuma kadastrālo vērtību, tāpēc jāņem vērā, ka līdzīgām ēkām dažādos Rīgas rajonos tā var atšķirties pat vairākkārtīgi

Iedzīvotāji un budžets

Droniem groži

Posted on februāris 17, 2016 by - Analīze

Nosēžoties Rīgas lidostā, pērnvasar divu pasažieru lidmašīnu piloti ziņojuši par nepieļaujami tuvu pielidojušu dronu. Sadursme nenotika, taču incidents lika sakārtot dronu izmantošanas noteikumus

Nesenā pagātnē bezpilota lidaparātus jeb dronus plaši izmantoja tikai militārajā jomā, piemēram, izlūkošanā vai apšaudē. Tagad šie lidoņi, kurus var aprīkot ar kameru, ienākuši ikdienas dzīvē. Dronus izmanto sliežu, aizsprostu un spēkstaciju uzraudzībai, labības miglošanai, ugunsgrēku dzēšanai, zemes mērīšanai, filmēšanai un citām vajadzībām. Taču likumi, kas nosaka šādu ierīču uzraudzību un izmantošanu, ir tik novecojuši, ka droni faktiski lidinās ārpus regulējuma. Tāpēc, gaidot Eiropas institūciju detalizētus noteikumus šīs nozares regulēšanai, Latvija izstrādā pamatprasības šo ierīču izmantotājiem.

Drauds aviosatiksmei

Vienkāršs drons ir ap pusotru kilogramu smags, apmēram tikpat sver arī vidēji liels putns. Šķiet, šāds lidonis var būt kaitinošs, bet reālas briesmas nerada, taču tā nav. Ja drons ielidotu logā vai lidmašīnas dzinējā, tas radītu krietni katastrofālākas sekas nekā putns. Pērnvasar piedzīvotais incidents ar dronu lidmašīnas tuvumā ir vienīgais šāds gadījums Latvijā, žurnālam Ir stāsta gaisa telpas drošību kontrolējošās valsts a/s Latvijas Gaisa satiksme pārstāvis Arnis Lapiņš. 

Taču droni galvassāpes sagādā arī lidostām citur Eiropā. Piemēram, Londonas Hītrovas lidostas vadība bažījas, ka tie var apdraudēt komercreisus – ziņots par vairākiem gadījumiem, kad droni radījuši nopietnus sadursmes riskus. Lidsabiedrībā Lufthansa, kuru lidmašīnas arī vairākkārt piedzīvojušas nevēlamu dronu eskortu, šo situāciju salīdzina ar stāstu par Dāvidu un Goliātu, piebilstot, ka šajā versijā ļaunais ir mazais Dāvids.

Lapiņš saka – modē nākušie droni lidostas tuvumā rada arī tehniskas problēmas gaisa satiksmes vadībai. Proti, ir bijuši gadījumi, kad tiek patvaļīgi aizņemtas frekvences, kurās strādā aviācijas sakaru un navigācijas līdzekļi. Lapiņš skaidro – ja šīs frekvences sakrīt vai ir tuvu cita citai, rodas traucējumi Latvijas Gaisa satiksmes aparatūrā. Pērn bijis aptuveni desmit šādu gadījumu jeb vidēji reizi mēnesī. To, ka sakarus traucējuši tieši droni, liecina traucējumu ilgums, kas raksturīgs bezpilota lidaparātu standarta baterijas darbības laikam. Nereti drona īpašnieks šo skādi pat neapzinās – cilvēks iegādājies jaudīgu raidītāju, kas ļauj tālu lidot, bet lidostas tuvumā tas traucē radaru signāliem. Problēma ir arī tas, ka vainīgie šādos gadījumos tiek atrasti ļoti reti, jo dronu īpašnieki netiek reģistrēti.

Sūdzības par dronu radītajiem riskiem likušas saausīties arī Eiropas Savienības institūcijām. Tika gaidīts, ka pērn decembrī dalībvalstis no ES atbildīgajām institūcijām saņems norādes dronu lietošanas jautājumu sakārtošanā, taču vienota kārtība netika izstrādāta, un jautājums uz kādu laiku atstāts katras valsts rokās.

Latvijas Tālvadības gaisa kuģu asociācijas pārstāvis Ilmārs Ozols stāsta: «Šis nav gadījums, kad varētu teikt – latvieši, kā vienmēr, neko nevar izdarīt!» Kamēr ES gatavo vienotus noteikumus, Satiksmes ministrijas paspārnē sanākušas vairākas institūcijas – Civilās aviācijas aģentūra, Latvijas Gaisa satiksme, Nacionālie bruņotie spēki, Iekšlietu ministrija, robežsardze un Drošības policija -, lai kopīgi pārstrādātu grozījumus novecojušajiem Ministru kabineta noteikumiem par bezpilota gaisa kuģu izmantošanu. Ozols, kurš ir viens no jaunās kārtības izstrādātājiem, stāsta – tie būs vispārīgi, lai cilvēki, kuri savam priekam nopērk ierīci, zina, ko drīkst un ko ne. «Noteikumu mērķis ir izglītot.» Satiksmes ministrijā Ir teica, ka līdz šim regulētas tikai atsevišķas mērķgrupas, proti, bezpilota raķešu, radiovadāmo lidmodeļu, gaisa balonu un gaisa pūķu lidojumi. Tagad vienotam regulējumam pakļaus visus lidoņus, arī dronus.

Noteikumi regulē pieļaujamo lidošanas augstumu, attālumu, lidoņa svaru, drošības aprīkojumu. Visi lidojumi, kas neatbildīs šīm prasībām, būs jāsaskaņo ar Civilās aviācijas aģentūru (CAA). «Ja gaisa kuģis ir mazāks par 1,5 kilogramiem, tad publiskos pasākumos drošā attālumā no cilvēkiem drīkstēs lidot, bet tam jābūt aprīkotam ar izpletni,» saka Ozols. Viņš piebilst, ka tādu aparātu pašlaik tirgū nav, tāpēc visi lidojumi masu pasākumos būs jāsaskaņo ar CAA. Dronam jābūt tādam, lai nodrošinātu drošu lidaparāta nosēšanos vai pašiznīcināšanos, ja pilots ir zaudējis kontroli pār tā vadību. Aparāti, kas smagāki par 1,5 kilogramiem, būs jāapdrošina. Stingrāk noteikts arī tas, ka dronam jālido drošā attālumā no cilvēkiem un īpašumiem, kā arī nedrīkst traucēt citiem gaisa telpas lietotājiem. Konkrēti nosauktas arī vietas, kurās ar dronu nav brīv lidot: lidostas, dzelzceļa, augstsprieguma līnijas, 57 militārie objekti, ar droniem nedrīkst šķērsot valsts robežu. Noteikts arī vecums – dronu drīkstēs pilotēt no 18 gadiem, kā arī skaidrā prātā. Šis regulējums, kad to apstiprinās, darbotos līdz brīdim, kad spēkā stāsies Eiropas regulas, iespējams, 2017. gadā. Plānots, ka noteikumu ievērošanu uzraudzīs policija.

Bez reģistra 

Gvido Puķe, kurš bezpilota lidaparātus izmanto gan kinonozarē, gan zemes mērīšanas darbos, uzskata – jaunā kārtība būs vairāk ķeksis, lai pateiktu, ko nedrīkst darīt. Puķem ir pilota licence, un viņš lidaparātus izmanto profesionālos nolūkos, tāpēc vēlas, lai sakārto licencēšanu, nošķirot profesionāļus no tiem, kuri ierīci izmanto hobijam. «Primitīvu dronu var nopirkt, ja kabatā ir 500 eiro,» lidaparātu pieejamību uzsver Puķe. Profesionāļi savus bezpilota lidoņus ir izmēģinājuši dažādās situācijās, zina, kas darāms, ja drons krīt, turpretim amatieris – diez vai, tāpēc vajadzētu paredzēt, ka hobiju līmenī pieejamas tikai nelielas, citiem briesmas neradošas ierīces.

Arī Ozols atzīst, ka licencēšana jāsakārto, jāveido arī dronu īpašnieku reģistrs, kas atvieglotu uzraudzīšanu. Bezpilota lidmašīnu apvienība plāno savus biedrus reģistrēt, bet tā ir tikai viena institūcija – valsts līmenī dronu īpašnieku uzskaite netiek veikta. 

Teorētiski jau tagad Ministru kabineta noteikumi noteic, ka uz radiovadāmajiem lidmodeļiem jābūt tā īpašnieka vārdam un telefona numuram, to prasīs arī jaunā kārtība, bet to ne vienmēr ievēro. Arī iegāde lielākoties notiek internetā. «Mūsu asociācija uzskata, ka vajag regulēt komerciālos un nekomerciālos lidojumus, bet to diemžēl pārcēla uz vēlāku laiku,» saka Ozols. Lai ieviestu precīzākas korekcijas, nepietiek tikai ar jauniem MK noteikumiem, nepieciešamas izmaiņas likumos. «Tas var prasīt divus gadus, jo arī Eiropa mums nepateiks priekšā, kā un ko darīt,» komentē Ozols. 

Viņš uzskata, ka nākotnē drona lietotājam būs nepieciešama licence, gluži kā autovadītājam. Civilās aviācijas aģentūras Eiropas Savienības lietu vadītāja Aivita Ļubļina-Goldmane stāsta, ka arī ES līmenī atbildīgās institūcijas vēl nav vienojušās, kā nošķirt dažādos dronu vai to lietojuma veidus. Viena no idejām – bezpilota lidaparātus iedalīt trijās vai četrās kategorijās atkarībā no svara, no tiem vieglākos tad varētu pilotēt bez speciālām atļaujām un prasībām. Vienlaikus ir svarīgi neierobežot augošo nozari, lai birokrātijas slogs nav pārāk liels. Nākotnē varētu izstrādāt vienkāršu lietotni, kurā katrs varētu reģistrēt plānoto lidojumu, norādīt iecerēto maršrutu. Savukārt, lai nepārkāptu privātuma robežas, dronu īpašniekiem jāievēro Valsts datu inspekcijas prasības.

Tuvākajā laikā jaunos noteikumus plānots izsludināt valsts sekretāru sanāksmē, un autori cer, ka divu mēnešu laikā tie stāsies spēkā.

Ko drīkst un nedrīkst?

Lidošanas maksimālais augstums: apdzīvotās vietās 50 m, citur – 120 m. Maksimālais lidojuma attālums no pilota – 500 m.

Publiskos pasākumos drīkst izmantot līdz 1,5 kg smagu dronu, tam jābūt avārijas izpletnim. Ja nav izpletņa vai drons smagāks, jāiegūst CAA atļauja.

Nedrīkst bez saskaņošanas lidot virs lidostas, 57 militārajiem objektiem, dzelzceļa, augstsprieguma līnijām, pāri valsts robežai.

Dronu nedrīkst pilotēt alkohola vai narkotiku reibumā.

Lidojumi jāveic laikā starp saullēktu un saulrietu.

Braukt kā Igaunijā

Posted on februāris 17, 2016 by - Analīze

Kurš brauc, tas arī ceļus lieto, un tam par tiem jāmaksā. Ap 18 000 cilvēku piekrīt šādai domai un vēlas mainīt transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokli. Nākamnedēļ iniciatīvu iesniegs Saeimā

Nedēļā. Tik īsā laikā 10 000 cilvēku parakstījās par Voldemāra Mellupa izveidoto iniciatīvu Manabalss.lv. Pats Mellups e-pastā atbild, ka nevēlas tikties un sīkāk pastāstīt par sevi un ideju, kas rosina mainīt ceļu nodokļu maksāšanas sistēmu Latvijā – veidot pēc Igaunijas un Lietuvas parauga.

Igauņi mēdz teikt, ka viņiem ceļu nodokļi nav jāmaksā, jo tie ierēķināti benzīnā. Patiesībā tāda transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokļa kā Latvijā viņiem nemaz nav. Līdzekļus, kas tiek novirzīti ceļu sakārtošanai, iekasē no degvielas akcīzes nodokļa – tātad no katra nopirktā un patērētā degvielas litra.  Jo tas, kurš daudz brauc, ceļus arī lieto. «Latvijā to iekasē nesamērīgi lielā apmērā, neiedziļinoties, vai mašīna brauc vai stāv veselu gadu. Kāpēc pensionāram ar gada noskrējienu 2000 km maksāt tā, it kā brauc katru dienu?» vaicā Mellups. Te vietā ir Finanšu ministrijas norāde, ka vieglo automašīnu īpašniekiem, kuri ceļu satiksmē piedalās reti, ir iespēja pārtraukt tās reģistrāciju uz laiku, nododot numura zīmes Ceļu satiksmes drošības direkcijā (CSDD), tādējādi nemaksājot nodokli par to laiku, kad vieglā automašīna faktiski netiek lietota.

Latvieši pārmaksā

Latvijā transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokļa gada maksa atkarīga no automašīnas pašmasas, motora tilpuma, kā arī izlaiduma gada. Vieglais auto, kas ražots pirms 2005. gada un tā pilna masa ir 1500 kg, nodoklī gadā izmaksās ap 35 eiro. Transportlīdzekļi, kas jaunāki par 2005. gadu un nav nekādi lielie džipi, bet vidēji braucamie, gadā izmaksās ap 150 eiro. Jaunākām mašīnām nodoklis ir lielāks. Patlaban CSDD uzskaitē transportlīdzekļi, kas ražoti pirms 2005. gada, ir 547 017, pēc 2005. gada – 222 826.

Mellups aprēķinājis, ka Latvijas nodokļa modelis pēc autotransporta masas ir aplams. Kā piemēru viņš ņem vidēju braucēju ar nodokli 80 eiro gadā. Tātad tie ir 8000 centu. «Ja Igaunijā liek vienu centu pie  litra, Latvijas piemērā automašīnai ar astoņu litru patēriņu gadā jāveic 100 000 kilometru nobraukums, kas lielākajai daļai privātā autotransporta īpašnieku nav reāli.» Ja nodoklis esot 160 eiro, sanāk, ka gadā jānobrauc ap 200 000 km. Pēc CSDD datiem, vidējais nobraukums vieglajai automašīnai Latvijā pērn bija 16 504 kilometri. 

Ceļu satiksmes un motorrīku pazinējs Pauls Timrots uzskata, ka Mellupa doma – jo mazāk brauc, jo mazāk tērē – ir racionāla. «Godīgs mērījums. Bet paliek jautājums – kā lai nomaksātais nonāk uz ceļa, kas ir žēlīgs?» Tas tad arī ir lielākais autovadītāju kreņķis, ka nodoklis nav jūtams zem riteņiem, braucot pa Latvijas ceļiem. Lietuvā un Igaunijā tie ir labāki. Piemēram, Igaunijā no naftas produktu akcīzes ceļiem novirza 80% no iekasētās summas. Pagājušajā nedēļā LR1 ēterā arī jaunais satiksmes ministrs Uldis Augulis izteica atbalstu Manabalss.lv iniciatīvai un idejai nodrošināt sistēmu ar prognozējamāku finansējumu ceļiem.

Kāpēc ar visu to degviela Igaunijā ir lētāka? Mārtiņš Stirāns, Latvijas Degvielas tirgotāju asociācijas vadītājs, stāsta, ka degvielas cenu veido vairāki faktori: PVN ir mazāks un, piemēram, Igaunijā degvielai nav jāpievieno biodegviela. Kopumā viņš ir pret ideju pievienot «ceļu nodokli» akcīzei. Tas paaugstinās degvielas cenu. Ja jau vēloties ieviest Igaunijas modeli, tad vajagot atjaunot ceļu fondu, kur konkrēti procenti no degvielas akcīzes nodokļa tiktu novirzīti ceļu labiekārtošanai. «Cilvēki ir neapmierināti ar to, ka nodoklis ir pārāk augsts, taču ceļi ir sliktā stāvoklī,» – tā Stirāns.

Traucēs kontrabanda

Latvijā 2016. gadā no transportlīdzekļu ekspluatācijas nodokļa Finanšu ministrija plāno iekasēt 85,4 miljonus eiro. Cik no tā aizies ceļu labiekārtošanai? FM pārstāvis Aleksis Jarockis stāsta, ka nav iespējams precīzi pateikt, kur aiziet katra summa, jo tas ir kopējs valsts budžets. Jarockis norāda uz Eurostat datiem, kuros labi redzams, ka investīcijas ceļu uzturēšanā ir līdzīgas kā Igaunijā un Lietuvā. Viņš pašreizējo nodokli atzīst par labu esam, un priekšlikumam atcelt to būtu vairākas negatīvas sekas. Piemēram, akcīzes nodokļa paaugstinājums skars arī kravas automobiļus un autobusus, kuriem ir salīdzinoši liels ikgadējais nobraukums, tādējādi radot izmaksu sadārdzinājumu. Vēl vairāk tas attieksies uz dzelzceļa transportu, kas patērē apmēram 10% no realizētās dīzeļdegvielas apjoma. Patlaban transportlīdzekļa ekspluatācijas nodoklim noteikti atvieglojumi 50% daudzbērnu ģimenēm un invalīdiem, operatīvajam transportam, un šīs atlaides attiecībā uz akcīzes nodokli nav iespējams piemērot. 

Uz to sakāmais ir Saeimas deputātam Imantam Parādniekam, kurš darbojas Saeimas Budžeta komisijā. Šo argumentu viņš jau dzirdējis pirms pusotra gada, kad komisijā šāda ideja tika skatīta. To atbalstījis gan viņš, gan Mārtiņš Bondars. Toreiz virzība apstājusies, jo tika lūgts FM sagatavot aprēķinus un apsvērumus, kas būtu par un pret. Joprojām tādi neesot sagaidīti. «Ja ministrija raizējas par atvieglojumiem, tad varu teikt, ka ir daudz citu veidu, kā atlīdzināt daudzbērnu ģimenēm. Piemēram, ikmēneša pabalsts transporta izmaksu segšanai,» rosina Parādnieks.

FM ir vēl citas bažas: ja pieliks centus akcīzei un degviela kļūs dārgāka, salīdzinot ar kaimiņvalstīm, tas veicinās degvielas nelegālo tirgu un var apdraudēt kopējos plānotos akcīzes ieņēmumus. To Parādnieks komentē šādi: «Ja Finanšu ministrija atzīst, ka iespējama kontrabanda un tās apmēru pieaugumus, tad viņi nav savā vietā. Tas norāda uz valsts nevarību.» Deputāts uzskata, ka pirms šāda modeļa ieviešanas Lietuva un Igaunija gan jau ir apdomājušas kontrabandas argumentu un acīmredzot tas nav atturējis no efektīvās sistēmas ieviešanas un darbošanās.

FM aprēķinājusi – lai kompensētu transportlīdzekļu ekspluatācijas nodokļa pašreizējos ieņēmumus nodokļa atcelšanas gadījumā, pēc FM aprēķiniem, akcīzes nodoklis naftas produktiem benzīnam un dīzeļdegvielai būtu jāpaaugstina aptuveni par septiņiem centiem, bet autogāzei akcīzes nodokļa pieaugums būtu ap 45%. Tam nepiekrīt ne Parādnieks, ne arī Tautsaimniecības komisijas vadītāja vietnieks Ingmārs Līdaka. Zaļie šo jautājumu skatījuši un rēķinājuši, ka degvielas cena augtu par četriem centiem. «Domāju, iniciatīva nonāks komisijā, tālāk jau viss atkarīgs no Saeimas. Opozīcija ir par. Mēs, zaļie, arī esam par. Tikai šaubos, vai to izdosies ieviest drīz, jo nesen jau tika pacelta akcīze,» vērtē Līdaka. Savukārt Parādnieks gan ir apņēmīgāks, sakot, ka būtu labi, ka jaunā sistēma stātos spēkā jau no nākamā gada.

Manabalss.lv pārstāvji iniciatīvu Saeimā plāno iesniegt nākamās nedēļas laikā.

Kilometru skaits, ko Latvijā vidēji nobrauca 2015. gadā 

CSDD dati, kas balstīti uz vidējā nobraukuma noteikšanu pēc tehniskajās apskatēs fiksētajiem rādījumiem

Piekritu, jo nenobijos

Posted on februāris 17, 2016 by - Pusdienās

Cilvēktiesību eksperte Ilze Bērziņa-Ruķere gatava vēlēšanās konkurēt ar pašreizējo tiesībsargu. Daudzi to baidoties darīt

Uz pirmo jautājumu, kādēļ Ilze Bērziņa-Ruķere piekritusi kandidēt uz tiesībsarga amatu, viņa atbild: «Jo nenobijos. Man šķiet, ka uz šādu amatu jābūt vairākiem kandidātiem.» Viņa pamanījusi bīstamu tendenci, ka zinoši, pieredzes bagāti profesionāļi, uzrunāti augstiem amatiem valsts pārvaldē, atbild ar «nē». «Jādomā, kādēļ cilvēki baidās pretendēt uz tiesībsarga amatu,» viņa saka, liekot saprast – nav viegli izturēt mediju uzmanību un iztaujāšanas sprintu mēneša garumā. Tomēr tiesībsarga darbam piecu gadu garumā, kur ik dienu jāatbild uz daudz smagākiem jautājumiem, viņa jūtas gatava.

Juris Jansons ir panācis, ka tiesībsargs Latvijā ir atpazīts. Tas ir vienīgais, ko par tiesībsarga līdzšinējo darbu gatava teikt viņa konkurente. Bērziņa-Ruķere uzskata, ka analizēt Jansona darbu, uzteikt viņu vai kritizēt, būtu neētiski. Tātad apetīti rosinoša aperatīva mūsu maltītē nebūs un jāpāriet uzreiz pie pamatēdiena. Proti, ko šajā amatā gatava paveikt pati Bērziņa-Ruķere, kas kandidēšanai piekritusi tikai piecas nedēļas pirms pašreizējā tiesībsarga pilnvaru termiņa beigām?

Kad 5. februārī Vienotība tiesībsarga amatam izvirzīja Ilzi Bērziņu-Ruķeri, tādā veidā nodrošinot vismaz vienu konkurentu Jurim Jansonam, kuru šim amatam pieteikusi ZZS un Nacionālā apvienība, lielākā daļa Latvijas sabiedrības pirmo reizi izdzirdēja viņas vārdu. Pēc Policijas akadēmijas absolvēšanas viņa Lundas Universitātē Zviedrijā maģistrantūrā studējusi cilvēktiesības, dažus mēnešus darbojusies LU Cilvēktiesību institūtā un tad trīs gadus strādājusi Budapeštā – vispirms Konstitucionālās un juridiskās politikas institūtā, tad atklātās sabiedrības institūtā Juridiskās iniciatīvas, kur vadījusi policijas programmas. Vienlaikus dažādu valstu augstskolās lasījusi lekcijas par cilvēktiesībām un tiesību reformām. Kopš 2003. gada turpina karjeru Latvijā: strādājusi sabiedriskās politikas centrā Providus, tad no 2007. gada līdz pērnā gada nogalei – Valsts policijā, kur viņas galvenais uzdevums bija uzlabot policistu un nevalstisko organizāciju sadarbību, kā arī piesaistīt ES līdzekļus dažādiem prevencijas projektiem. Bērziņas-Ruķeres darbs lielākoties bijis saistīts ar krimināltiesībām, tāpēc sarunā viņa jūtas drošāk, runājot par problēmām, kas saistītas ar iekšlietu un tieslietu sistēmu. «Kopumā runa ir par izmeklēšanas iestāžu darba kvalitāti,» viņa norāda, ko tiesībsarga amatā vēlētos uzlabot. «Vai pietiekami ātri spējam izsekot līdzi cilvēktiesību pārkāpumiem. Piemēram, nesen medijus pāršalca ziņa par 16 gadus vecu meiteni, kas bijusi cilvēktirdzniecības upuris, bet vēlāk pati cilvēktirdzniecības bedrē ievilka citus nepilngadīgos.» Viņa uzskata: ja policija, pedagogi, sociālie darbinieki laikus būtu pamanījuši cilvēktirdzniecības faktu, upuris neievilktu zaņķī citus. Strādājot policijā, Bērziņa-Ruķere nonākusi pie pārliecības, ka policistiem trūkst resursu, lai laikus un kvalitatīvi izmeklētu lietas, kas saistītas ar cilvēktiesību pārkāpumiem, tādēļ radies priekšstats, ka tie var palikt nesodīti. Par vienu no tiesībsarga uzdevumiem viņa uzskata rīkot mācības, kā pazīt cilvēktiesību pārkāpumus – arī naida kurināšanu, radikalizāciju – un kā vērsties pret tiem.  

Bērziņa-Ruķere uzskata, ka ir vajadzīga palīdzība cilvēktirdzniecības upuriem, bērniem un sievietēm, kas cietuši no vardarbības. Kādas palīdzības trūkst un kā tiesībsarga amata kandidāte izskaidro faktu, ka Eiropā no vardarbības cieš vidēji 22% sieviešu, bet Latvijā – 33%? «Mēs esam pavirzījušies stipri uz priekšu, lai samazinātu vardarbību pret sievietēm un bērniem,» uzskata Bērziņa-Ruķere. Intervijas laikā viņa divreiz atkārto domu, ka «vardarbība ģimenē ir ļoti aktuāls un smags jautājums, bet tas ir sāpīgs jautājums arī pārtikušās zemēs un arī tādās valstīs, kur ir ļoti augsti policijas reitingi». Cilvēktiesību eksperte nekomentē faktu, ka Latvija ir viena no pēdējām ES valstīm, kas nav pievienojusies Stambulas konvencijai par vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē. «Pirms Latvija pievienojas starptautiskam dokumentam, tas tiek rūpīgi caurskatīts. Konceptuāli šai konvencijai jābūt parakstītai,» viņa saka.

Jautāta, kā kopumā vērtē Latvijas sabiedrības gatavību respektēt visdažādāko grupu cilvēktiesības, Bērziņa-Ruķere zīmē plašu loku: «Notiek diskriminācija uz vecuma pamata – cilvēkus pirmspensijas vecumā nevēlas pieņemt darbā. Ir diskriminācija etniskās izcelsmes, reliģiskās piederības, seksuālās orientācijas, veselības traucējumu dēļ.» Viņasprāt, ļaudis Latvijā ir pietiekami izglītoti, lai pazītu diskrimināciju, taču trūkst zināšanu par iespējām vērsties pret to. Tādēļ tiesībsarga amatā viņa vairāk gādātu, lai cilvēki zina, kur vērsties ar sūdzībām, un lai maznodrošinātajiem juridisko palīdzību nodrošinātu valsts.  

Izvairīgi Bērziņa-Ruķere atbild uz jautājumiem, par kuriem sabiedrībā ir krasi atšķirīgi viedokļi, piemēram, par viendzimuma attiecību reģistrāciju vai kopdzīves likumu. «Jūs man jautājat lietas, par kurām es nevaru pateikt savu viedokli, kamēr nav veikta situācijas dziļāka izpēte,» viņa atbild, izvairoties paust personīgās domas un kļūt emocionāla. Viņa atgādina, ka tiesībsargs nestrādā viens – ar viņu kopā ir biroja komanda, kurā ir dažādu jomu eksperti. Jansons esot izveidojis labu komandu, un, ja viņa kļūtu par tiesībsargu, lēmumus pieņemtu, konsultējoties ar kolēģiem un ekspertiem.

Ēdienkarte

Divas zaļās tējas un pīlādžu ievārījums

Pārāk tuvu Alepo

Posted on februāris 17, 2016 by - Komentārs

Karš Sīrijā jau tagad ietekmē Latviju, un var būt vēl smagākas sekas nākotnē

Alepo drīz varētu krist. Nu, un? Viegli iztēloties, sēžot pie televizora vai pārlaižot acis virsrakstiem internetā, ka šķietami nebeidzamā vardarbība Tuvajos Austrumos ir kaut kas līdzīgs laika ziņām no dienvidu puslodes. Tropiskas vētras, nevaldāmi meža ugunsgrēki un zemes nogruvumi, kas aprok ciematus, dod vielu dramatiskiem videorullīšiem, bet faktiski kalpo tikai kā sava veida izklaide.

Vairākus gadus Sīrijas karš ierindojās šajā tālo, vienlaikus briesmīgo un ignorējamo katastrofu kategorijā. Kopš tā sākuma 2011. gadā lielas, turīgas pilsētas tika pakāpeniski pārvērstas drupās. Bojā gājušo skaits pārsniedza 100 000, tad 200 000. Pašā Sīrijā vairāk nekā seši miljoni cilvēku bija spiesti pamest mājas, bet bēgļu skaits kaimiņvalstīs tuvojās četriem miljoniem. Pienāca ziņas par starptautiskās konvencijās aizliegto ķīmisko ieroču un kasešbumbu pielietošanu. Valsts ziemeļaustrumos iesakņojās Daesh – reti barbariska džihādistu organizācija, kura mērķtiecīgi centās šokēt un izaicināt Rietumus ar asiņainu video ievietošanu internetā.

Pērn pēkšņi sapratām, ka tas ārprāts attiecas arī uz mums. Milzīgais patvēruma meklētāju pieplūdums Eiropā, kuru lielā mērā iekustināja Sīrijas bēgļi, kļuvis par Eiropas Savienības dienas kārtības svarīgāko jautājumu un draud sagraut vienu no ES populārākajiem sasniegumiem – Šengenas līgumā nodrošināto brīvību šķērsot robežas bez pasu vai muitas kontroles.

Vairāki Eiropas politiķi izteikuši bažas, ka Šengenas sabrukums var būt priekšvēstnesis visa Eiropas projekta iziršanai. Tas nozīmētu milzīgus zaudējumus visām dalībvalstīm, bet jo sevišķi Latvijai, kura ne tikai saņem ievērojamas summas no Eiropas fondiem, bet ir arī ļoti efektīvi izmantojusi ES nodrošinātās brīvās tirdzniecības iespējas un ar savām eksporta precēm aizvien veiksmīgāk konkurējusi Eiropas tirgos.

Tomēr, ja vienīgā problēma būtu stihiska cilvēku ierašanās Eiropā, domājams, savienības valstis ar šo izaicinājumu tiktu galā, lai cik tas sākumā būtu sarežģīts.

Taču kopš pagājušā gada septembra Sīrijas karā parādījies jauns spēlētājs – Krievija, kuras galvenais mērķis ir izmantot šo konfliktu, lai vājinātu tās Rietumu struktūras, kuras pēdējos 25 gados ir ļāvušas Latvijai nostiprināt savu drošību un likt pamatus ekonomiskai izaugsmei.

Pagājušajā vasarā likās, ka Putins ir nonācis strupceļā. Naftas cenu kritums un Rietumu sankcijas aizvien nopietnāk skāra Krievijas ekonomiku, un Ukrainas gatavība izrādīt sīvu pretestību agresijai nozīmēja, ka bez nopietnas karadarbības eskalācijas lieli panākumi Donbasa frontē vairs nebija gaidāmi. Kad Krievijas kara lidmašīnas parādījās Sīrijā, bija skaidrs, ka Putins cenšas izlauzties no ielenkuma, piespiest Ameriku ar viņu runāt, iespējams, ietirgot kādu pretimnākšanu Sīrijā pret lielāku Rietumu «iejūtību» Ukrainā un sankciju mazināšanu. Savukārt ASV valdība uzskatīja, ka Krievijas prezidents vienkārši iebridis vēl vienā purvā. Vai tad Afganistāna un Irāka nemācīja, ka šāda militārā intervence vienmēr beidzas slikti?

Tobrīd šī analīze šķita loģiska, bet tagad aizvien vairāk sāk likties, ka vienkārša paļaušanās uz pretinieka izgāšanos nav bijis pareizākais plāns. Pēc sākotnējām grūtībām Krievijas militārais atbalsts Sīrijas diktatora Asada spēkiem sācis dot rezultātus. Alepo, savulaik Sīrijas lielākā pilsēta un līdz šim viens no Asada pretinieku galvenajiem atbalsta punktiem, ir gandrīz ielenkta un drīz var krist diktatora vienībām. Mērķtiecīgi apkarojot relatīvi mērenos režīma pretiniekus, Kremlis beigās atstās Rietumiem izvēli Sīrijā starp Asadu un Daesh, tā ne tikai nodrošinot sava aizgādņa palikšanu pie varas, bet arī sūtot signālu citiem pasaules diktatoriem, ka Putins var būt efektīvs sabiedrotais konfliktos ar Rietumiem. Obamas administrācija, nevēlēdamās aktīvi iesaistīties konfliktā, atkal ļāvusi cerībām ņemt virsroku pār pieredzi un piektdien Minhenē piekrita Krievijas ierosinātajam pamieram Sīrija, kurš kalpos vienīgi kā aizsegs tālākai agresijai. Tikmēr Krievija bombardē civiliedzīvotājus, pastiprinot bēgļu plūsmas un tādējādi padarot viņus par ieroci savā uzbrukumā Eiropas Savienībai.

Pasīva Vašingtona, dezorganizēta Eiropas Savienība, jaunu veiksmju iedrošināta Maskava – tā ir starptautiskā vide, kas Latvijai neko labu nesola. Jo ilgāk tā turpināsies, jo pašpārliecinātāks Putins jutīsies gan Ukrainā, gan Baltijas valstīs.

Taču ir balsis Rietumos, kuras aicina uz rīcību. Pagājušās nedēļas nogalē Minhenē notikušajā ikgadējā drošības konferencē ASV senators Džons Makeins teica vārdus, kuros visiem būtu jāieklausās: «Pasaules kārtība, kuru esam uzcēluši, mūsu dārgākais mantojums (..), sāk brukt. Tas nav neizbēgami. Tas nenotiek tāpēc, ka mums trūktu spēka, ietekmes vai rīcības iespējas. Nē, tas, galu galā, ir atkarīgs no mūsu spriestspējas un apņēmības. Un šajā būtiskajā jautājumā, draugi, mēs nevaram kavēties ne mirkli, lai mainītu kursu.»

Vēl nav par vēlu – ja vien atmetīsim aklu cerību, ka viss tāpat labi beigsies.

Komentārs 140 zīmēs

Pēc gadiem ilgas kavēšanās Saeima pieņēmusi likumu, kas no 2017. gada atver gāzes tirgu un liek Latvijas gāzi sadalīt divos neatkarīgos uzņēmumos.

Andris Nelsons un viņa vadītais Bostonas Simfoniskais orķestris ieguvuši prestižo Grammy balvu par Šostakoviča 10.simfonijas ierakstu.

Mafijai jāmeklē lielāki koferīši. Eiropas Centrāla banka nopietni apsver 500 eiro banknošu likvidēšanu, jo šī banknote ir kriminālistu iecienīts maksāšanas līdzeklis.

Āboltiņas niša

Posted on februāris 17, 2016 by - Komentārs

Vienotības aiziešana no politiskās skatuves atstātu Latvijai bīstamu ainu

Vienotība turpina pašiznīcināties. Partijas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas kārtējais zaudējums – nespēja izslēgt no partijas Ilzi Viņķeli un Lolitu Čigāni – pirmdien gan piebremzēja šo procesu. Taču bankrotējusī vadone acīmredzot cīnīsies līdz savā ieskatā galīgai uzvarai, kas izskatīsies kā priekšsēdētājas krēsls Latvijas savulaik ietekmīgākās partijas drupās.

Āboltiņas mērķis politikā ir dīvāns ar bākugunīm – amata privilēģijas, kas ne tikai viņai vien viesušas ilūziju par savas personas svarīgumu un apkārtējo cieņu. Izredzes tikt augstos valsts amatos zudušas uz neatgriešanos. Atlicis iznīcināt savu partiju, lai saglabātu tās priekšsēdētājas amatu.  

Decembrī partijas kongresa teatralizētajā izrādē viņa atkārtoja, ka vēloties tikai strādāt «valsts labā». Taču to pašu ir teikuši un saka arī visi autoritārie «tautu tēvi». Tautas vai vismaz partijas «mammai» Āboltiņai par nelaimi, Latvija ir demokrātiska valsts, kurā vēlētājiem ir iespējas ne tikai aplaudēt «vadošo biedru» paziņojumiem, bet arī novērtēt viņu darīto. Vēlēšanās 2014. gadā Vienotības atbal­stītāji izsvītroja partijas priekšsēdētāju no Saeimas.

Nepārprotamo vēsti, ka viņas mērķi ir saprasti un līdz ar to laiks politikā beidzies, atteicās saprast tikai pati diskvalificētā. Padzīta pa durvīm, ierāpās atpakaļ Saeimā pa logu, un turpmākie viņas sasniegumi ir pašas neiegūto amatu saraksts līdztekus partijas vērtējuma pārliecinošam kritumam līdz tuvu liktenīgajai 5% robežai.

Pa skuju taku aizgājušas arī savulaik tik varenas partijas kā Latvijas ceļš un Tautas partija. Tomēr Vienotība ir īpašs gadījums. Jo, pirmkārt, neviena cita nebija tik mērķtiecīgi strādājusi sevis marginalizēšanai, ka pat savu valdību gāza un izdarīja visu nepieciešamo, lai jaunu valdību izveido politiskie konkurenti.

Otrkārt un vēl svarīgāk: pie Latvijas politikas durvīm pašlaik negaida neviena potenciāli stipra partija ne ar principiāli liberālu kā savulaik LC, ne konservatīvu kā TP, ne centriski labēju, kā sevi definēja Vienotība, ne vispār ar jelkādu skaidri formulētu, nepārprotami demokrātisku, nepārprotami rietumniecisku vērtību programmu.

Protams, politiski aktīvu ļaužu grupiņas kalkulē iespējas iespraukties kādā «nišā», taču nākamā Saeima solās būt ideoloģisks tuksnesis, kurā merkantilu interešu vadīti politikāņi vicinās populistiskus lozungus. Vienotība būs sarūpējusi Latvijai vissliktāko ainavu uz starptautiskā fona, kurā Eiropas Savienībai jātiek galā ar uzreiz vairākām krīzēm, bet Kremlis pieteicis jaunu «auksto karu» Rietumu pasaulei un regulāri pie Latvijas robežām rīko mācības mūsu valsts atkarošanai.

Pēc valdes sēdes pirmdien Āboltiņa paziņoja: «Ja runājam par liberāli orientētu partiju, tad šī niša pašlaik ir tukša.» Viņas pašas priekšstatus par savu «nišu» politikā varam nojaust no viņas atkal runātā par partiju kā «ģimeni», šoreiz – ka ģimenei neesot jāturas kopā bērnu dēļ. (Vai tādēļ, lai «vieglāk uzturēt saimniecību», kā viņa teikusi agrāk.) Dusmīga šķirtene, kura savā saimniecībā nepieļauj bērnu pretī runāšanu – diezin vai tā ir vēlētājiem pievilcīga programma, ja arī dažiem viņas domubiedriem patīk stāvēt noliktiem kaktā.

Āboltiņas ideoloģisko formulējumu situatīvi dekoratīvais neobligātums piedien viņas politiskās darbības virsmērķim pakārtotajai taktikai. To, ka «niša» esot brīva, viņa savas partijas «liberāļiem» (kurus nesen pielīdzināja Doņeckas separātistiem) norādīja vēl pērn pavasarī. Slēgtos partijas pasākumos nav kautrējusies dāļāt Kremļa polittehnologu dizainētas birkas «sorosoīdiskiem medijiem». Bet pašas palaikam apgalvoto, ka Vienotība esot «vienīgā eiropeiskā partija», pati arī apšaubījusi – «tas, ka Vienotība ir eiropeiska partija, ir ekspertu vērtējums», Āboltiņa decembrī aizrādīja kādā intervijā.

Vienotības vadītājas cīņai par krēsliem nav nekāda sakara ar ideoloģiju, kā to labi parādīja arī Straujumas gāšana. Straujuma Vienotības kongresā 2014. gadā bija paziņojusi, ka iestājusies partijā, jo tā esot «faktiski vienīgā konservatīvās ievirzes partija». Kad Solvitai vajag amatu, nav nozīmes, vai partija ir konservatīva, liberāla, eiropeiska vai tikai ģimeniski saimnieciska.

Viņai nevajagot nekādus amatus, Āboltiņa stāstīja no kongresa tribīnes decembrī. Taču par pagājušajā vasarā solīto, ka šogad aiziešot no partijas priekšsēdētājas amata, pirmdien jau teica, ka «tas nav dienas kārtības jautājums». Esot, redz, sajutusi «atbalstu no partijas nodaļām».

Vienotības vadonei droši vien šķiet, ka iztīrīs no partijas dažus disidentus, un viss būs kārtībā. Taču ar Āboltiņu priekšgalā nākamajā Saeimā nebūs ne Vienotība, ne tās «saimnieciskā» daļa, un nebūtu nekāda partija. Viņas laiks politikā beidzies, un tikai viņa vienīgā to acīmredzami neatzīst. Tomēr Vienotības nākotne vairāk nekā priekšsēdētājai laikam rūp konkurentu partijas premjerministram Mārim Kučinskim, kurš uztraucas par koalīcijas partijas iršanas iespaidu uz valdības un Latvijas politiku.

Taču neviens nevar Vienotības biedru pašu vietā ierādīt priekšsēdētājai vietu politiskās izgāztuves nišā. Diemžēl viņu līdzšinējā rīcība izskatās pēc paļaušanās uz laiku, kura līdz vēlēšanām vēl šķietami daudz, un nesola citādu nišu arī visai partijai.

Komentārs 140 zīmēs

Lems pats? Premjerministrs Kučinskis arī pēc stāšanās amatā uzstāj, ka koalīcijas padome nebūšot «alternatīva» valdība.

Kremlis ne vienmēr melo. Premjerministrs Medvedevs paziņojis, ka Krievija un NATO nonākušas «jauna aukstā karā laikā».

Baķka ģeopolitiski svarīgs. ES atcēlusi lielāko daļu sankciju Baltkrievijai, kurā cilvēktiesību situācija esot mazliet uzlabojusies.

Jaunā valdība

Posted on februāris 17, 2016 by - Lasītāju aptauja

 


Kāds ir jūsu sākotnējais iespaids par Māra Kučinska valdību?



Cik ilgu mūžu prognozējat valdībai?



Kuru no valdības politiķiem jūs vērtējat vispozitīvāk, uzticaties visvairāk?

Edgars Rinkēvičs 25%   
Dana Reizniece-Ozola 16% 
Dace Melbārde 14% 
Arvils Ašeradens 4% 
Māris Kučinskis 4% 
Dzintars Rasnačs 2%
Jānis Reirs 2%
Rihards Kozlovskis 2%
Guntis Belēvičs 2%
Kārlis Šadurskis 2%
Raimonds Bergmanis 1%
Jānis Dūklavs 1%
Uldis Augulis 0%
Cits variants vai nav atbildes 25%

Aptauja veikta internetā 16. februārī. Atbildēja 796 respondenti.

Saviļņojums

Posted on februāris 17, 2016 by - Viedoklis

Zinātne atvērusi jaunu logu uz Visumu

Pirms nedēļas, 11. februārī, fiziķi no LIGO (Laser Interferometer Gravitational-Wave Observatory) paziņoja pasaulei, ka pirmo reizi tiešā veidā ir novēroti gravitācijas viļņi, kuru eksistenci 1916. gadā paredzēja Alberts Einšteins, balstoties uz vispārīgo relativitātes teoriju. To klausoties, atcerējos grāmatas The Hitchhiker’s Guide to the Galaxy varoni Artūru Dentu, kuru kādā brīdī pārņēma sajūta, it kā viņš piecus gadus būtu bijis akls, bet tad pēkšņi atklājis, ka patiesībā viņa cepure vienkārši bija noslīdējusi uz acīm.

Gravitācijas viļņu atklāšana ir kā šādas noslīdējušas cepures atbīdīšana no fiziķu acīm, jo atklāj mums jaunu logu, pa kuru skatīties uz Visumu. Tiesa, atšķirībā no Artūra Denta fiziķi par šīs cepures eksistenci nojautuši jau 100 gadu, bet tā bijusi par smagu, lai izkustinātu. Ir ļoti iedvesmojoši piedzīvot brīdi, kad tas beidzot ir izdevies.

Jaunu logu atklāšana fizikas vēsturē notikusi ne reizi vien un vienmēr ir vainagojusies ar pilnīgāku izpratni par pasaules uzbūvi. 19. gadsimta vidū filozofs Ogists Konts rakstīja, ka zvaigžņu sastāvs cilvēcei paliks mūžīgs noslēpums. Taču jau Konta laikabiedri, pētot Saules izstarotās gaismas spektru, lika pamatus zvaigžņu spektroskopijai – vienai no centrālajām astronomijas metodēm, kas tagad ļoti detalizēti ļauj pateikt, no kā zvaigznes sastāv.

Spektroskopijas iesākumos novērojumiem bija iespējams izmantot tikai redzamās gaismas logu. Taču tehnoloģijas attīstība ļāva fiziķu arsenālu papildināt ar visu elektromagnētisko viļņu diapazonu, sākot ar gamma un rentgenstarojumu un beidzot ar mikroviļņiem un radioviļņiem. Katrs šis atklājums ir sniedzis jaunus veidus, kā iepazīt un pētīt Visumu no atomiem līdz galaktikām. Bet ir lietas, kas mums joprojām nav saskatāmas. Piemēram, ir ļoti grūti saskatīt melnos caurumus, jo tie gaismu praktiski neizstaro. Taču, ātri riņķojot viens ap otru (LIGO novērojumā tas notika ap 300 reižu sekundē), divi masīvi melnie caurumi izstaro gravitācijas viļņus (laiktelpas svārstības), līdzīgi kā strauja maisīšana rada mehānisko viļņu izplatīšanos ūdenī. Līdz ar to, ja spējam detektēt gravitācijas viļņus, tad spējam arī «ieraudzīt» melnos caurumus un citus eksotiskus gravitācijas viļņu avotus.

Ar pozitīvi satraucošu cerību par iespējām, ko gravitācijas viļņu atklāšana varētu nest nākotnē, es kopā ar visiem, kam sirdī zinātne, svinu elegantās vispārīgās relativitātes teorijas triumfu. Un, lai arī bieži tiek minēts šīs teorijas autora Einšteina kā vientuļā ģēnija vārds, es uztveru šo kā visas cilvēces triumfu un zinātni kā cilvēces kolektīvu sasniegumu, kurā individuālas veiksmes bieži vien ir apstākļu sakritības rezultāts. Kā teica Ņūtons – ja esmu redzējis tālāk nekā citi, tad tikai tāpēc, ka stāvēju uz milžu pleciem. Un tā ir sajūta, kas mani fascinē un pavada fizikas studijās un kurā gribēju ar jums dalīties – ka mums ir iespēja savas īsās dzīves laikā iepazīties ar zināšanām, ko cilvēce ir krājusi gadsimtiem, pakāpties uz milžu pleciem un dažreiz ieraudzīt ko tādu, ko neviens līdz šim vēl nav redzējis.

Nekurienē un Rīgā

Posted on februāris 17, 2016 by - Redaktores sleja

 

Nakts. Tāla un dzidra gaisma plūst no diviem Mēness rituļiem. Neesmu aizsapņojusies vai ielasījusies Murakami romānā, bet redzu abus debesu spīdekļus acu priekšā. Jāiekniebj sev sānā, lai atgādinātu, ka viena no lodēm tomēr ir cilvēka roku darbs, uzslieta augstu gaisā. Esmu Nekurienes vidū – dārzā pie Sabiles, kuru brīnumainā brīvdabas izstādē pārvērtis mākslinieks Artūrs Riņķis.

Viņa kinētiskās gleznas, spēles ar gaismu un skaņu ir fantāzijas un tehniskas virtuozitātes radīti piedzīvojumi – tik skaisti un noslēpumaini, ka iztēlē esmu atgriezusies pie tiem vēl un vēlreiz. No nākamās nedēļas kaut daļēji šo burvību atkārtot Rīgā mēģinās Artūra Riņķa un Ivetas Vaivodes izstāde Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, bet viņš pats intervijā mums stāsta par zibšņiem, kas rada mākslu. 

«Tas ir mans klikšķis, es taisu pats, un nav nekādu kuratoru vai kritiķu – es jūtos laimīgs, es jūtos kā dievs, es radu.» Savu mākslas dārzu Artūrs Riņķis sauc par miera ostu, kurā stresa pārpilnie cilvēki var iejusties dabas kustībās un atspirgt. Kā stresa vajāta mūsdienu pilsētniece varu apliecināt, ka efekts ir neaizmirstams.

Ja jums ir nekustamais īpašums Rīgā, kurā neviens nav deklarējies, un esat jau saņēmuši nodokļa aprēķinu, tad māksla Nekurienes vidū būs labs veids, kā atgūties no šoka. Tas, ka Rīgas domei trūkst naudas, sen vairs nav jaunums, bet katru nākamo reizi var pārsteigt arvien jauni ienākumu iekasēšanas veidi – šogad tā ir nekustamā īpašuma nodokļa septiņkāršošana, likvidējot atlaides tiem, kas nav Rīgā deklarējušies. Krīze beigusies, atgādina dome, izmisīgi klauvējot pie rīdzinieku makiem.