Islandē, kas vienīgā no Eiropas valstīm gatava brīvprātīgi uzņemt vairāk sīriešu, nekā lūdz starptautiskās organizācijas, bēgļu ierašanās nevis šķēlusi, bet saliedējusi iedzīvotājus. Bēgļiem gan skaidri norādīts: jāmācās valoda un jāpielāgojas sabiedrībai, kura nemainīsies pēc viņu priekšrakstiem
Vienā no Islandes garākā fjorda – Eijafjorda – nogāzēm pat vasarā balo sniega laukumi, otrā asnus dzen nelielās pilsētas Agireiri dārziņu kolonija. Arī sīrieša Khataba Mohammada (Khattab Mohammad) ģimenei iedalītas dažas vagas, kurās ienāksies salāti, kartupeļi, sīpoli, ķiploki. Sev nepazīstamo rabarberu viņš todien nepagaršo: musulmaņiem ir ramadāns, maltītes drīkst ieturēt tikai pēc saulrieta.
Jūnija beigās, kad satieku Khatabu, šeit saule nenoriet. Par laimi, ramadāna maltītes drīkst sinhronizēt ar Mekas laiku. Celties piecos no rīta, bet vakariņas ēst pēc sešiem vakarā.
Khatabu šāds režīms apmierina. Viņš atšķirībā no triju citu Agireiri sīriešu ģimeņu vīriem – elektriķa, santehniķa un IT speciālista – piecus mēnešus pēc ierašanās Islandē vēl nav sācis strādāt. Iet uz valodas kursiem, aplaista dārziņu, internetā seko ziņām dzimtenē. Joprojām tik dziļi pārdzīvo režīma netaisnību, ka pašvaldības darbinieki piedāvājuši psihologa palīdzību.
Khatabam (48) ir vislielākā saime Agireiri sīriešu kopienā: sieva Halima (37), seši bērni vecumā no diviem līdz 18 gadiem un mamma Noufa (68). Tāpat kā citi, uz gadu viņi apmetušies pašvaldības noīrētā dzīvoklī.
Studējis angļu literatūru Alepo Universitātē, bijis angļu valodas skolotājs un gids, Khatabs cer atvērt sīriešu restorānu, kas dotu darbu arī sievai un vecākajiem bērniem. Uz maltītēm ģimenes mājā Alepo bieži aicinājis tūristus, ar ko sadraudzējies, vadot ekskursijas.
Taču Islandē restorāna iesākšanai vajadzīgs nopietns kapitāls, viņiem tā nav.
Ja paliktu Sīrijā, mirtu
Kad 23 sīriešu grupa 19. janvārī ieradās Agireiri, viņus sagaidīja mēbelēti dzīvokļi, svaigi klātas gultas un pilni ledusskapji. Khatabs atceras: pārgurumā braucot no lidostas pēc 24 stundu ceļa no Beirūtas caur Parīzi, viņš krēslā saskatījis milzīgas kupenas. Ārā mīnus 15 grādu. «Sniegu bijām redzējuši, bet Alepo tas turējās maksimāli piecas dienas, te – no septembra līdz maijam.»
Agireiri, kas ar 18 tūkstošiem iedzīvotāju līdzinās Cēsu novadam Latvijā, atrodas tikai 60 kilometrus uz dienvidiem no Ziemeļu polārā loka. Sīrieši te ieradušies pēc bēgļu gaitām Libānā, jo nemieros izpostīto Alepo, kādreiz rosīgu piecu miljonu pilsētu, viņi atstāja jau 2012. gada nogalē. Libānā saņēma UNHRC (Apvienoto Nāciju Bēgļu aģentūras) atbalstu pārtikas iegādei, bet kopā ar zīdaini mita garāžā. Trīs Khataba brāļiem bija izdevies izceļot uz Turciju, vienam – uz Vāciju. Divas māsas un brālis vēl palikuši Sīrijā. Diemžēl māsa, kura nevarēja izbraukt no Daesh kontrolētās Rakas, uz ģimenes vēstulēm internetā nav atbildējusi jau trīs gadus, radi ir nobažījušies par viņas likteni.
Mamma Noufa pievienojās ģimenei Libānā pēc pēkšņās vīra nāves pērnā gada nogalē. Neviens no Khataba piederīgajiem nemēģināja šķērsot Vidusjūru, bet viņš saprot izmisušos, kas to dara. «Viņi Sīrijā ir zaudējuši visu. Ja paliks tur, tad mirs; ja šķērsos jūru, varbūt izdzīvos.»
UNHRC piedāvājums doties uz Islandi nācis pērn augustā. «Tas bija vienīgais variants, un es to pieņēmu.» Daļa no bēgļiem atsakās, jo Libānā viņiem vismaz ir darbs. «Ja vien bērniem tur būtu iespēja iet skolā, es nebūtu mērojis šo ceļu. Viņu izglītība ir pats svarīgākais.»
Bēgļi jau Libānā noklausījās ievadkursu par Islandi un iepazinās ar trim citām Agireiri «iedalītajām» ģimenēm no Homsas, Damaskas un Alepo. Gaismas stars šaubu mākonī izrādījās Islandes Mākslas akadēmijas pasniedzējas Brindisas Bjorgvinsdotiras pagājušā gada augustā Facebook sāktā iniciatīva bēgļu atbalstam. UNHRC lūdza Islandei divu gadu laikā uzņemt 55 bēgļus. «Mēs spējam izmitināt daudz vairāk!» paziņoja iniciatīvas atbalstītāji. Nedēļas laikā šai kustībai pievienojās 16 000 islandiešu.
Agireiri bija viena no 25 pašvaldībām (Islandē pavisam ir 74), kas izteica vēlmi izmitināt sīriešus. Pirmo bēgļu grupu – 35 cilvēkus, arī Khataba ģimeni – lidostā sagaidīja pat Islandes premjerministrs. Politiķi jau bija paziņojuši, ka valsts, kurā ir 330 tūkstoši iedzīvotāju, divos gados gatava uzņemt līdz 400 bēgļu.
Islandiešu entuziasms ir apbrīnojams, neviens no manis sastaptajiem arī bēgļu vārdu nesaista ar terorismu. Pirmā saruna ar Reikjavīkas Sarkanā Krusta darbinieci Aushilduru Linnetu gandrīz beidzās pat nesākusies, jo jautājumā iekļāvu vārdu «problēma». «Bēgļu pārvietošanu neuzskatām par problēmu,» Aushildura aizsvilstas. «Ja gribat tā formulēt, tad mums nav, ko tālāk runāt.»
Sarkanis Krusts vēsturiski šeit bauda lielāku iedzīvotāju uzticību nekā Latvijā. Iesaistās zemestrīču un vulkānizvirdumu glābšanas darbos, uztur katastrofu saziņas un psiholoģiskās palīdzības telefonu, atvēris lietotu mantu labdarības veikaliņus.
«Kaut kas vienkārši notika. Pēkšņi pie mums pieteicās vairāk nekā 1000 cilvēku, lai palīdzētu bēgļiem,» pagājušo rudeni atceras Sarkanā Krusta darbiniece Agireiri Ingibjorga Halldorsdotira. «Esmu domājusi, kāpēc atsaucība bija tik milzīga. Acīmredzot cilvēku sirdīs vienkārši bija sajūta, ka ir jāpalīdz.»
Atmiņā vēl bija bijušās Dienvidslāvijas bēgļu pārvietošana 2003. gadā, kas valstī kopumā un arī Agireiri bija veiksmīga. Pilsētā pie polārā loka joprojām dzīvo lielākā daļa no tā laika 24 iebraucējiem. Viņi strādā, bērni izstudējuši. «Tusanka no Dienvidslāvijas daudzus gadus bija Sarkanā Krusta valdes locekle. Kad zinājām, ka ieradīsies sīrieši, viņa sniedza mums ieskatu, kā tas ir būt bēglim Agireiri,» stāsta Ingibjorga.
Tāpat kā dienvidslāvu gadījumā, pašvaldība sedza īres izmaksas bēgļu mājokļiem, bet Sarkanais Krusts, pēc Ingibjorgas vārdiem, «darīja visu, lai radītu māju sajūtu». Kad izsludināja mēbeļu vākšanas akciju, īsā laikā noliktava pilsētas centrā bija pārpildīta. «Likās – iesaistīties grib ikviens! Veda drēbes, virtuves rīkus, mēbeles, pat bērni nesa rotaļlietas. Pēc tam sākām strādāt ar atbalsta ģimenēm. Sarkanā Krusta prakse ir tāda, ka bēgļiem mēģina atrast 3-5 atbalsta ģimenes, bet Agireiri katrai sīriešu ģimenei tagad tādas ir piecas vai sešas.» Vairāk nekā 40 ģimeņu, kas bija pieteikušās, izturēja konkursu, kurā iesaistījās arī psihologs. «Tā ir liela atbildība. Atbalsta ģimenes bēgļiem ir kā atslēga uz pārējo sabiedrību. Kopā iet uz veikaliem, izstāsta praktiskās lietas. Aizved viņu bērnus uz sporta nodarbībām un citām izklaidēm,» stāsta Ingibjorga.
Izaicinājums – vienlīdzība
Farmaceites Jonas Valdisas Olafsdotiras ģimene, kas sniedz atbalstu Khataba ģimenei, ar bēgļiem darbojas pilnā sastāvā – māte, tēvs Ingvars un četri bērni. «Pat negaidījām, ka tas būs tāds notikums,» arī viņa kļūst emocionāla, atceroties, kā gājusi palīdzēt uzpost bēgļiem paredzētos dzīvokļus, pēc tam satikusi viņus pašus. Vienā atbalsta grupā ar Jonas ģimeni ir gan medmāsa, gan skolotāja, galdnieks, bibliotekāre un arī pensionāri, ko viņi iepriekš nebija pazinuši. Bēgļu akcija esot sadraudzējusi Agireiri iedzīvotājus. Viņi šo pienākumu, par ko netiek maksāts, uztver kā kvalitatīvu laika pavadīšanas veidu. Piemēram, islandiešu sievietes Khataba ģimenes dāmas nupat uzaicinājušas uz saldējuma kafejnīcu. Regulāri ar viņām dodas uz ģeotermālo baseinu, kas zināmos laikos ir atvēlēts tikai sievietēm.
«Mums laikam ir plaša sirds,» smaida Jona, taču jau pēc mirkļa arī viņai acīs ir asaras. Kopā ar Khataba ģimeni aizgājusi uz pasākumu luterāņu baznīcā un paņēmusi klēpī divgadīgo Zaīdu, kas sācis niķoties. Pēkšņi sapratusi, cik ļoti viņš ir līdzīgs Grieķijas pludmalē izskalotajam noslīkušajam puisēnam – bēgļu krīzes simbolam, kura fotogrāfija pērn bija daudzos medijos. «Mēs nevaram mainīt daudz ko, bet vismaz es palīdzu šim puikam. Vismaz viņš ir drošībā.»
«Svarīgi, lai mēs bēgļus uztvertu kā cilvēkus, nevis tikai kā problēmgrupu. Viņi ir sarežģītā situācijā, kurā mums sevi būtu grūti iedomāties,» Jonas ideju turpina Kristina Soleija Sigursveinsdotira, Agireiri bēgļu uzņemšanas projekta vadītāja.
«Tas nav tikai darbs, ko veic valdība vai pašvaldība. Visa kopiena sadarbojas.»
Protams, vienmēr būs cilvēki, kam šķitīs, ka bēgļi atņem kādu labumu citiem, piekrīt Kristina. Tas likts aiz auss, risinot finanšu lietas. «Galvenais – tikpat daudz naudas kā bēglis, saņems arī jebkurš islandietis, ja viņam būs vajadzīga finansiālā palīdzība un viņš vērsīsies pašvaldībā. Bēgļi tiek atbalstīti ar dažādiem kursiem un psiholoģisko palīdzību, bet visu to pašu var pieprasīt arī vietējais. Bezdarbnieku pabalsti Islandē ir lielāki nekā tie, kas pienākas bēgļiem.»
Naudas apjomu gan ierēdņi, gan arī bēgļi izvairās precizēt, katrai ģimenei to veidojot dažādi komponenti. Galvenais – pabalsts nav tik liels, lai zustu motivācijas sākt strādāt jau pirmajā gadā pēc ierašanās. Līdzīga shēma piemērota, uzņemot bēgļus no bijušās Dienvidslāvijas.
Toreiz gan atšķīrās bēgļu tradīcijas. Sīrijā joprojām ir pierasts, ka sievietes lielākoties darbojas mājās, bet Islandē, lai sasniegtu labklājību, jāstrādā abiem vecākiem. Viena no sīriešu mātēm un arī vecmāmiņa Noufa nelasa un neraksta, bet Islandē sieviešu līdztiesībai ir sena vēsture. Tieši Agireiri jau 1863. gadā, vairāk nekā 50 gadus pirms balsstiesību piešķiršanas sievietēm, kāda dāma, izmantojot spraugu Dānijas likumos, iemanījās nobalsot pašvaldības vēlēšanās. Sociālā darbiniece Kristina smejas, ka sakritības dēļ visas skolotājas, ko bēgļi satiek Agireiri, ir sievietes, tāpat – ārstes un pat policijas priekšniece! Vietējās baznīcas mācītāja – arī sieviete – viņiem piedāvājusi piektdienās dievnamā noturēt musulmaņu lūgšanas. Khatabs to piemin ar pateicību. «Te sievietēm ir izvēles brīvība,» sīrietis pajoko, kad uz fotografēšanos pie mājas iznāk nevis visa ģimene, bet tikai viņš, vecākie dēli un vecmāmiņa.
«Cenšamies saprast, vai visās bēgļu ģimenēs sievietēm tiešām ir balsstiesības,» nopietni saka Kristina. «Protams, uzreiz nemainīsim šos cilvēkus, bet gribam pārliecināties, ka viņi zina savas tiesības, kas Islandē ir citādas nekā Sīrijā.»
Vienīgais oficiālais bēgļu pienākums adaptācijas periodā ir islandiešu valodas kursi. «Atbraucot uz Islandi, esi apsolījies iemācīties valodu,» deklarē sociālā darbiniece.
Kamēr tas nav izdevies, municipalitātes algotajam tulkam, marokānim Ahmedam daudzkārt vajadzējis nākt talkā, lai izskaidrotu kultūru atšķirības. «Vislielākais izaicinājums ir vienlīdzība. Bēgļi zina, ka Islandes sabiedrība ir atšķirīga un tā nemainīsies pēc viņu priekšrakstiem. Jaunie puiši nav redzējuši sava vecuma meitenes ģērbjamies tik pieticīgi, nav pieraduši pie tik tuva fiziska kontakta – ka meitene var pienākt un pati viņu apskaut. Nav jau tā, ka pie mums būtu atļauts viss. Mums viņiem jāiemāca tas, tāpat kā islandiešu bērniem.»
Rannveiga Sigurdardotira, kas vienā no pilsētiņas pamatskolām māca bērnus, citu starpā arī piecus sīriešu un divus latviešus, stāsta – pirms bēgļu ierašanās ar darbiniekiem strādājis no Reikjavīkas ataicinātais krīžu psihologs. Pedagogi bijuši gatavi, ka jaunpienācēju uzvedībā var izpausties kara traumas, taču tas nav noticis, viņi ir smaidīgi un pieklājīgi. Puiši, kas pusaudža vecumā Sīrijas skolā būtu nodalīti no meitenēm, gan bijuši šokēti par Islandē valdošo brīvību. Un islandietes sacensībā par izskatīgo skolasbiedru uzmanību dāvinājušas viņiem pašceptas kūkas. Arī skolotājiem ar tulka starpniecību nācies runāt par kultūratšķirībām, taču arī Rannveiga to uztver nevis kā problēmu, bet interesantu pieredzi. «Viņi mums atvēra acis uz dažādām lietām.» Mācību rezultātus viņa nepiemin. Islandes izglītības sistēmas vadlīnijas nepieļauj, ka kāds skolnieks tiktu atstāts uz otru gadu, jo tā būtu psiholoģiska trauma. Arī sīrieši paliks savā vecuma grupā, skolotāji ar viņiem daudz strādās individuāli.
Islandes starpministriju bēgļu komitejas sekretāre Linda Rosa uzsver – sīriešu bēgļi nenokrita kā sniegs no skaidrām debesīm. UNHRC bēgļu pārvietošanas programmai valsts ir pievienojusies jau 1996. gadā. Ne tikai 2003. gadā uzņēmusi dienvidslāvus, bet vēlāk arī bēgļus no Kolumbijas, Palestīnas, Irānas un Afganistānas. Vēl nesen, 2014. gadā, sniegts patvērums nelielai grupai geju un lesbiešu, kas vajāti Zimbabvē, Ugandā un Kamerūnā. Sīrieši apzināti izvēlēti kopā ar ģimenēm, lai vieglāk iedzīvotos. Mūsu sarunas brīdī patvērums bija dots 48 sīriešiem, bet līdz gada beigām to skaits varētu sasniegt 100. Oficiālā atbalsta programma ir īsa, tikai gads, bet daži pasākumi, piemēram, bezmaksas psihologs, tiks piedāvāti ilgāk. Daudz atkarīgs no konkrētās pašvaldības politikas. Piemēram, Agireiri bēgļiem paziņots – ja vajadzēs, arī pēc pirmā gada pašvaldība palīdzēs ar mājokli, citādi viņi par to stresotu jau tagad.
Bēglim šis ir labs laiks jaunas dzīves sākšanai Islandē, uzsver gan Linda Rosa, gan Kristina Soleija Sigursveinsdotira. Pēc krīzes ekonomika atkopjas, darbu var atrast zivrūpniecībā, būvniecībā un tūrismā. «Mums vajag cilvēkus, vajag darbarokas. Visticamāk, piecu gadu laikā pašvaldība atgūs naudu, ko ieguldījusi bēgļu uzņemšanā. Ir nepiedienīgi runāt par viņiem kā par slogu ekonomikai, arī citas kultūras iepazīšana islandiešiem var būt liels ieguvums. »
Islandes situācija gan ir atšķirīga no Latvijas – tā ir etniski viendabīga valsts, un tikai 8% pastāvīgo iedzīvotāju ir ārzemnieki, Agireiri sveštautiešu ir ap 3%. Islande ir sala, to bēgļi nevar pārpludināt nekontrolēti, pārkāpjot robežas. Viņiem turklāt ir atviegloti noteikumi arī Islandes pilsonības iegūšanai. Parasti iebraucējs to var saņemt pēc valstī nodzīvotiem septiņiem gadiem, bēglis – pēc pieciem.
Khatabs vēl nezina, kas ar viņa ģimeni notiks līdz tam laikam. Atlaidies Agireiri īsās vasaras saulē, viņš pauž dalītas emocijas. «Pašlaik mums absolūti viss ir nodrošināts, ir paveikts lielisks darbs. Uztrauc, kas būs vēlāk. Vai varēsim sagādāt visu to pašu? Lai tiktu pie laba darba, labi jāapgūst islandiešu valoda.» Ģimenē gan ir paraugs, 14 gadus vecais dēls Omārs jau runā gandrīz tekoši. «Pozitīvā mūsu dzīvē tagad ir vairāk nekā grūtību. Alepo atstājām visu, taču te mūs atkal gaidīja viss! Cilvēki no blakus mājām sveicina, daudzi ir bijuši ciemos uz tēju un aicinājuši arī mūs. Jauna sabiedriskā dzīve!» Khatabs atplaukst.
«Bērni atkal kājām droši var iet uz skolu. Sievietes var iet pa ielām jebkurā diennakts laikā. Veselības aprūpe un skolas ir par brīvu. Islande ir droša vieta. Brīžiem liekas, ka esam atguvuši savu iepriekšējo dzīvi Sīrijā.»
Raksts ir tapis ar SSE Riga un Robert Bosch Stiftung atbalstu.
