Islandē, kas vienīgā no Eiropas valstīm gatava brīvprātīgi uzņemt vairāk sīriešu, nekā lūdz starptautiskās organizācijas, bēgļu ierašanās nevis šķēlusi, bet saliedējusi iedzīvotājus. Bēgļiem gan skaidri norādīts: jāmācās valoda un jāpielāgojas sabiedrībai, kura nemainīsies pēc viņu priekšrakstiem
Vienā no Islandes garākā fjorda – Eijafjorda – nogāzēm pat vasarā balo sniega laukumi, otrā asnus dzen nelielās pilsētas Agireiri dārziņu kolonija. Arī sīrieša Khataba Mohammada (Khattab Mohammad) ģimenei iedalītas dažas vagas, kurās ienāksies salāti, kartupeļi, sīpoli, ķiploki. Sev nepazīstamo rabarberu viņš todien nepagaršo: musulmaņiem ir ramadāns, maltītes drīkst ieturēt tikai pēc saulrieta.
Jūnija beigās, kad satieku Khatabu, šeit saule nenoriet. Par laimi, ramadāna maltītes drīkst sinhronizēt ar Mekas laiku. Celties piecos no rīta, bet vakariņas ēst pēc sešiem vakarā.
Khatabu šāds režīms apmierina. Viņš atšķirībā no triju citu Agireiri sīriešu ģimeņu vīriem – elektriķa, santehniķa un IT speciālista – piecus mēnešus pēc ierašanās Islandē vēl nav sācis strādāt. Iet uz valodas kursiem, aplaista dārziņu, internetā seko ziņām dzimtenē. Joprojām tik dziļi pārdzīvo režīma netaisnību, ka pašvaldības darbinieki piedāvājuši psihologa palīdzību.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.