Žurnāla rubrika: Svarīgi

Pēc lodēm ziedi

Amerikāņu armijnieki atgriežas Afganistānā ar optimistisku ideju – jaunu start-up uzņēmumu, kas iepērk dārgo safrāna garšvielu

Bumbu sadragāti ceļi, nestabila elektrības piegāde un nepazīstams patēriņa tirgus nav labākie apstākļi, kas mudinātu sākt jaunu biznesu. Taču tieši pie šāda izaicinājuma ķērās trīs bijušie amerikāņu karavīri un viena civilpersona, kas bija iesaistīti militārajā konfliktā Afganistānā. Tagad četrotne nodibinājusi firmu Rumi Spice, iepērkot no afgāņu zemniekiem safrānu un pārdodot to starptautiskiem pircējiem.

«Viens no mūsu argumentiem bija palīdzēt atvieglot afgāņu ikdienu arī pēc tam, kad paši jau esam devušies prom,» saka Kimberlija Janga, viena no Rumi Spice līdzdibinātājām. 

Firma, kuras nosaukumu iedvesmojis 13. gadsimta persiešu dzejnieks, safrānu sāka tirgot pirms diviem gadiem. Viņu klientu vidū, piemēram ir Kalifornijā strādājošais French Loundry, kas regulāri iekļūst pasaulē labāko restorānu sarakstos, kā arī prestižajām Michelin zvaigznēm apveltītais Ņujorkas Daniel. Nupat Rumi Spice produktus sākusi tirgot arī luksusa pārtikas produktu veikalu ķēde Dean & DeLuca.

Safrāns ir viena no dārgākajām garšvielām pasaulē – kilograms maksā no 2500 līdz pat 30 000 ASV dolāru. Tā tiek plaši izmantota indiešu, marokāņu un persiešu virtuvē un ir būtiska sastāvdaļa tādiem eiropiešu ēdieniem kā spāņu paelja un franču bouillabaisse.

«Palīdzības naudas apjoms Afganistānai pēdējos gados samazinās, tāpēc arvien biežāk vērojamas jaunas uzņēmējdarbības izpausmes,» secina Ahmads Fahims Didars, kas Afganistānā pārstāv pasaulē lielāko neatkarīgo start-up komūnu Startup Grind – tā apvieno 400 000 jauno uzņēmēju 85 valstīs.

Rumi Spice dibinātāji nolēma fokusēties uz zemkopjiem, jo lauksaimniecībā nodarbināti 80% Afganistānas iedzīvotāju. Taču sākt biznesu, kaut vai pavisam mazu, šajā valstī ir liels izaicinājums. Līgumu vietā tur priekšroka tiek dota draudzībai vai mutiskai norunai. Par laimi, bijušajiem amerikāņu karavīriem palīdzēja cilvēki, kurus viņi iepazina dienesta laikā. 

No otras puses, mīnuss ir regulāri elektrības pārrāvumi, kas aptur garšvielu kaltēšanas iekārtas. Savukārt valsts galvenais lielceļš smagi cietis ieilgušā kara laikā, un to joprojām regulāri iedragā slepus novietoti paštaisīti nemiernieku spridzekļi.Safrāns ir dārgs, jo to ir grūti izaudzēt un arī ražas novākšana ir pārbaudījums pacietībai. Katram violetajam krokusa ziedam ir trīs drīksnas. Tās ar rokām jāizņem un jāizkaltē, liekot pārvērsties par rūsgani sarkaniem pavedieniem. Lai iegūtu gramu garšvielas, nepieciešams aptuveni 150 ziedu. Afgāņu safrāns īpaši izceļas ar savu savdabīgi rūgteno garšu – to ietekmē skarbais klimats Herātas pilsētas apkaimē valsts rietumos.

Labāk nekā heroīns

Ideja par garšvielas tirgošanu vispirms radās bijušajam armijas inženierim Kītam Alanicam, kas dienesta laikā sadarbojās ar afgāņu reģionālo valdību. 2014. gadā viņš uzrunāja savu paziņu Jangu, kuru pirmoreiz satika ASV, piedaloties viesuļvētras Sendija seku novēršanā Ņujorkā. Pirms tam šī sieviete arī dienēja Afganistānā, nodarbojās ar spridzekļu neitralizēšanu. Janga savukārt bija pazīstama ar vēl vienu Afganistānā dienējušu armijas inženieri Emīliju Milleri. 

Firmas ceturtā līdzdibinātāja ir Karo-la Vanga, kura strādājusi Afganistā-nā Pa-saules Bankas atbalstītā lauku attīstības programmā.

Viens no četrotnes argumentiem bija palīdzēt afgāņiem tirgot safrānu globālajā tirgū, tādā veidā atturot no cita Herātas provincē izplatīta rūpala – opija magoņu audzēšanas heroīna ieguvei. 

Sākumā vietējie zemnieki bijuši skeptiski, atceras Janga, jo redzējuši «nākam un ejam daudzus cilvēkus ar spārnotiem solījumiem».

«Kad viņi redzēja, ka mēs tik tiešām spējam pārdot preci citās valstīs, pie mūsu durvīm sāka klauvēt arvien vairāk zemnieku,» papildina Millere.

2015. gadā Rumi Spice sadarbojās ar 34 zemniekiem. Šogad jau būs vairāk nekā 80. Jaunā raža ienākas oktobrī un novembrī. Jau pērn aprīlī tika atvērta jauna pārstrādes rūpnīca, kurai finansējumu savāca ar Kickstarter starpniecību – nepilnos divos mēnešos tika investēti
33 000 ASV dolāru. 

Pērn rūpnīca deva darbu 75 afgānietēm. Firma algu izmaksā tieši sievietēm, laužot vietējo tradīciju, ka naudu parasti saņem mājsaimniecības galva vīrietis. Šā gada ražas vākšanai tiks algotas vēl papildu 300-400 sievietes.

Eņģeļi palīdz

Sākumā Rumi Spice bija sabiedrība ar ierobežotu atbildību. Taču pēc pirmā darba gada nolēma pārtapt par sabiedriskā labuma uzņēmumu. Īpašniekiem iepatikās ideja, ka šāda veida uzņēmumam «likums uzliek pienākumu reizi divos gados ziņot par peļņu un devumu sabiedrībai», stāsta Millere.

Pašreizējās aplēses liecina, ka šogad Rumi Spice sasniegs plānoto gada apgrozījumu – 500 000 dolāru. Bizness kļuva rentabls šā gada pavasarī.

Divas no korporācijas dibinātājām – Janga un Millere – ir pilnas slodzes darbinieces un strādā ASV. Pārējiem diviem ir pusslodze. Vēl divi pilnas slodzes darbinieki strādā Afganistānā.

«Sākumā tā likās bīstama un pustraka ideja – audzēt safrānu Afganistānā,» atceras Duglass Doans, kas dibinājis tā dēvēto biznesa eņģeļu investīciju grupu Hivers and Strivers ar nolūku atbalstīt bijušo armijnieku dibinātus start-up uzņēmumus. Viņš pats nogaidījis sešus mēnešus, vērojot, kā šī ideja attīstīsies. Galu galā nolēmis investēt 272 000 dolāru, no kuriem daļu atvēlējusi vēl viena biznesa eņģeļu grupa Golden Seeds, kas īpaši palīdz sieviešu dibinātiem start-up. Lielākas bažas bijušas par iespējamo vardarbību no talibu puses. Šī islāma fundamentālistu kustība kontrolē aptuveni trešdaļu valsts teritorijas.

Lai garantētu drošību, Rumi Spice noalgojusi vairākus vietējos. Piemēram, lauksaimniecības speciālists Abdula Šakūrs Erari ir safrāna pārstrādes rūpnīcas menedžeris. Viņa pienākumos ir gan jaunu darbinieku meklēšana, gan tikšanās ar noalgoto sieviešu vīriem, tēviem vai brāļiem, pārliecinot, ka sievietes savā darbavietā ir drošībā. Protams, palīdz fakts, ka Herāta ir viena no salīdzinoši drošākajām provincēm Afganistānā. 

Izcila garša

Papildus drošības jautājumiem vēl viens Rumi Spice izaicinājums ir pārliecināt potenciālos iepircējus. «Vidusmēra klients pret jebkuru preci no Afganistānas izturas ar lielu skepsi,» secina Millere.

Pavāri bijuši atvērtāki. Kad 2015. gadā Millere atgriezās no komandējuma Afganistānā, viņa ar garšvielas paraugu devās pie Ņujorkas Daniel saimnieka Daniela Buluda.

«Es biju patīkami pārsteigts par šī safrāna augsto kvalitāti,» stāsta šefpavārs. «Un garša bija izcila.» Afgāņu preci savos ēdienos viņš izmanto nu jau sešus mēnešus. «Man arī patika ideja par atbalstu gan armijas veterāniem, gan Afganistānas ekonomikai.»

Vēl viens lielisks biznesa solis bija iepazīšanās ar pārtikas start-up inkubatoru FamilyFarmed. Šī bezpeļņas grupa palīdzēja noslīpēt Rumi Spice tēlu. «Tagad viņi ir pazīstami kā ētisks luksusa zīmols.»

Tajā pašā laikā lielāko gandarījumu dod tieši kontakti ar afgāņiem, atzīst Janga. Viņa pastāsta par kādu īpašu saviļņojumu pērnā gada ražas laikā. Pēc ierašanās pārstrādes rūpnīcā amerikānieti kautrīgi uzrunājušas dažas tur strādājošās pusaudzes – meitenes lūgušas, lai Janga savā tālrunī atskaņo Bejonsas dziesmu Irreplaceable. Aiz sevis aizvērušas durvis, viņas sarīkoja improvizētu deju ballīti. Drīz pēc tam atgriezās pie darba – skrupulozās drīksnu atdalīšanas. 

To atceroties, Janga smaidot atkārto kādu afgāņu sakāmvārdu: «Piliens pie piliena, un tā rodas upe.»

Sky News pučistu Gulbju ezera vietā

Kad 1991. gada augustā pučisti Krievijā un Latvijā mēģināja ar varu saturēt brūkošo PSRS, viņu iecere radīt informācijas vakuumu un paniku izgāzās. Apraides tehniskie darbinieki izveidoja konspiratīvo tīklu, lai klausītāji sadzirdētu gan Latvijas Radio no pagrīdes stacijas, gan britu televīzijas ziņas

Visšausmīgākās dienas manā mūžā – tā Juris Neiberts atceras augusta puču 1991. gadā, kad daži padomju kompartijas, drošības dienestu un armijas līderi noorganizēja apvērsumu, lai apturētu PSRS sabrukšanu un Baltijas valstu atdalīšanos. Toreiz Juris Neiberts bija televīzijas komutācijas iecirkņa vadītājs Latvijas Valsts radio un televīzijas centrā (LVRTC). Pārdzīvojis tēva izsūtījumu un nāvi Sibīrijas ieslodzījuma nometnē, Juris izjuta milzīgas bailes, ka padomju represijas atkārtosies. 

Tomēr viņš kopā ar citiem tehniskajiem speciālistiem noorganizēja, ka pučisti Latvijā netika pie vārda ne LTV, ne Latvijas Radio. Tā apvērsuma rīkotājiem tika atņemts viens no svarīgākajiem propagandas rīkiem. Vēl vairāk – Vidzemē un Kurzemē apraides speciālisti gādāja, lai novados būtu skatāms britu ziņu kanāls Sky News, nevis no Maskavas raidītās ziņas un balets Gulbju ezers, ko pučisti rādīja izsludinātās TV programmas vietā.

Tu saproti, ka pučam beigas?

«Tas bija pēkšņi,» 19. augusta vakaru, kad īpašo uzdevumu vienības miliči jeb OMON iebruka Latvijas Televīzijas ēkā un tornī Zaķusalā, atceras Neiberts. Viņš pēc pulksten pieciem bija devies mājās, bet starp sešiem un septiņiem piezvanīja kolēģi un stāstīja, ka pie torņa nosēžas helikopters. Ieslēdzis televizoru, viņš redzēja satraukto diktori Veltu Puriņu, kura ēterā skatītājiem sacīja, ka ēkas pirmajā stāvā «saimnieko OMON, uz grīdas guļ mūsu biedri, pagaidām viss, gaidiet ziņas».

Zaķusalas tornī radio komutācijas iecirknī omoniešu iebrukuma laikā strādāja Pēteris Ulašēvičs. «Mēs saņēmām radioprogrammas no Doma laukuma un sadalījām uz Ulbrokas staciju un citu pilsētu raidstacijām. Tieši 19. augusta vakarā es dežurēju,» stāsta Ulašēvičs. «Ap sešiem septiņiem vakarā ieradās Rīgas OMON

Manā kabinetā ienāca viens omonietis. Viņu interesēja, vai mums nav ieroču. Protams, nav. Viņš mierīgi aizgāja. Bet pēc divām trim minūtēm ieradās cits omonietis. Virsnieks, spriežot pēc uzplečiem. Dusmīgs, pavēlēja visu atslēgt. Taču mūsu pultij bija viena ļoti laba poga. Nospiežot to, visas pults gaismiņas nodzisa. Izskatījās, ka tā izslēgta. Bet patiesībā signāli tika pārraidīti.»

Smiedamies Ulašēvičs atceras, ka kabinetā atradās televizors, kurš rādīja no satelīta uztverto ASV ziņu kanālu CNN. Bet tieši omoniešu iebrukuma laikā kanālā stāstīja par Maskavā veidotajiem sižetiem – tas miličiem radīja priekšstatu, ka rāda no Ostankinas raidītās ziņas. «Es dusmīgajam omonietim rādīju uz televizoru un teicu: tu saproti, ka pučam jau tagad ir beigas? Viņam ļoti nepatika, ko saku. Sākām strīdēties, jo es paliku pie sava, ka sākta bezcerīga lieta. Man paveicās, ka otrais omonietis bija mierīgs. Man neko nenodarīja, tikai izdzina ārā no kabineta un Zaķusalas torņa. 

Cik saprotu, neviens radio komutācijas iecirknī nepalika, bet aparatūra palika ieslēgta, un radio skanēja līdz tam brīdim, kamēr Latvijas Radio strādāja žurnālisti.»

Pēteris Ulašēvičs darbā atgriezās tikai pēc puča beigām, bet Juris Neiberts gan 20. augusta rītā brauca uz Zaķusalu. «Bet, kad autobuss piebrauca pie torņa, paliku autobusā. Nojautu, ka labāk darbā nerādīties,» stāsta Juris. Viņš nolēma nesteidzoties iet uz mājām, bet pa ceļam no telefona automāta piezvanīja sievai un uzzināja, ka viņu pa tālruni kāds meklē Baltijas kara apgabala pavēlnieka Fjodora Kuzmina vārdā. Pēcāk atklājās – omonieši tornī palikušajiem dežurantiem pavēlējuši nodrošināt, lai Latvijas televīzijā būtu redzami tikai Ostankinas translētie raidījumi. Bet vienlaikus puča atbalstītājam, Latvijas kompartijas līderim Alfrēdam Rubikam, Kuzminam un viņu domubiedriem bija nolūks izmantot televīziju savu ziņojumu izplatīšanai. 

Kāds pučistiem bija pateicis, ka televīzijas komutācijas iecirknī ir kamera un safilmēto iespējams pārraidīt visā Latvijā. Un bija zināms tikai viens cilvēks, kurš varēja to tehniski nodrošināt – Juris Neiberts. Tāpēc arī viņu tik neatlaidīgi meklēja. «Arī sazvanītie kolēģi pateica, ka mani meklē, lai tornī nerādos!» atceras Neiberts. Netālu no mājām viņu sagaidījis dēls un aizvedis uz kādu vietu, kurā viņš patvēries līdz pat 21. augusta vakaram.

Neiberts pazūdot panāca to, ka ne Rubikam, ne citiem puča dalībniekiem Latvijā nebija publiskas uzstāšanās televīzijā. Tikai pēc atgriešanās darbā jau pēc puča izgāšanās Neiberts uzzināja – kādam no pučistiem tomēr izdevies pieslēgt kameru raidītājiem. «Taču viņš bija panācis, ka bilde ir, bet skaņas nav. Mēģinot pieslēgt skaņu, viņš sajauca pastiprinātāja ieeju ar izeju,» nosmej Neiberts. 

Bet to, ka tajās dienās Vidzemē un Kurzemē ļaudis Latvijas Televīzijas kanālā skatījās nevis Krievijā, bet Lielbritānijā veidotās ziņas, Neiberts uzzināja tikai šogad.  

Slepenā līnijā

Kad tika ieņemts Latvijas Radio, LTV un Zaķusalas tornis, ne tikai apvērsuma īstenotājiem, bet arī daudziem citiem liels noslēpums bija fakts, ka jau mēnešiem ilgi bija gatavotas alternatīvas radio un televīzijas translēšanas iespējas. Jau pirms 1991. gada janvāra barikāžu dienām, kad kompartijas vadība mēģināja Latvijā ievest PSRS karaspēku, toreizējais Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietnieks Dainis Īvāns kopā ar toreizējo preses centra vadītāju Aleksandru Mirļinu izstrādāja rīcības plānu kritiskai situācijai. «Bija piecas vai sešas lapas, kurās bija Aleksandra zīmētas shēmas, ko darīt brīdī, kad armija ieņem Latvijas Radio un Latvijas Televīziju. Satikāmies ar [radio skaņu inženieri] Aigaru Semēvicu, kuram atstāju manu uzrunu tautai gadījumā, ja Latvija tiek okupēta un neviens informācijas kanāls vairs nedarbojas. Bija paredzēts, ka pēdējais, ko šādā situācijā vajadzētu translēt, ir aicinājumu turpināt pretošanos okupācijas varai.» 

Aigars Semēvics, saņēmis Īvāna uzdevumu izveidot apraides sistēmu ārkārtas situācijām, izbraukāja Latviju un atklāja, ka Salaspils elektrotīklu apakšstaciju bija iespējams savienot ar LVRTC Valmieras raidītāju. No Salaspils uz Valmieru veda elektrotīklu iekšējo sakaru līnija, kas nebija minēta tehniskajos aprakstos. Līdz ar to par šo līniju nebija informācijas specdienestiem. 

Valmieras Radio un televīzijas stacijas vecākais inženieris Ilmārs Markovskis atceras, ka janvārī viņam piezvanījis Juris Misa, kurš strādāja Ziemeļu elektriskajos tīklos Valmierā. «Esot doma savienot ZET un Valmieras televīzijas un radio staciju. Kāpēc ne? Pēc pāris dienām piezvanīja vīrs, kuru saucot Aigars, un apjautājās par radio translēšanas iespējām no Valmieras. Toreiz, 1991. gadā, es zināju, ka viņš ir Aigars, viņš par mani – ka esmu Ilmārs, vairāk neko. Tikai pēc trim vai četriem gadiem nejauši noskaidroju, ka tas bija Aigars Semēvics. Noskaidrojis, ka translēšanas līniju var izveidot, viņš noorganizēja, ka tiek izveidota līnija no ZET uz Valmieras staciju. Par šo līniju radioprogrammu translēšanai zināja tikai četri cilvēki: Aigars, Juris Misa, es un mans priekšnieks.»

19. augusta rītā, uzzinājis par apvērsumu, Markovskis nolēmis, ka ir pienācis brīdis nodrošināt translāciju. «Aizgāju mājās un turēju ieslēgtu radiouztvērēju. Labi atceros, ka 20. augustā ap pulksten vieniem [dienā] beidza skanēt Latvijas Radio. Ja radio beidz strādāt, jādabū, lai no mūsu caurumiem kāda skaņa nāk ārā. Saslēdzām visus vadus, un pulksten sešos atkal Latvijas Radio sāka skanēt. Bet diktors teica, ka radio māja ir ieņemta, «mēs raidām no pagrīdes». Tā viņš skaidri un gaiši pateica. Mums bija četri raidītāji: divi ultraīso un divi vidējo viļņu raidītāji. Saslēdzām, lai visi četri raida programmu, kas tika veidota kādā mums nezināmā vietā.»

To, ka studija, kurā toreiz strādāja Aigars Semēvics, Uldis Cērps, Dzintris Kolāts, Elita Mīlgrāve un Sergejs Kruks, atradās Salaspilī ZET mājā, Markovskis uzzināja tikai pēc desmit gadiem, kad uz tikšanos Salaspilī viņu uzaicināja Misa un Semēvics. 2001. gadā viņš arī uzzināja, ka ZET darbinieki bija organizējuši vēl vienu rezerves translēšanas iespēju pa augstsprieguma līnijām no Jelgavas. Ja Salaspils studija tiktu atklāta, raidījuma apraidi turpinātu no Jelgavas. 

Tā kā Valmierā līnijas, kas savienoja ZET un Valmieras Radio un televīzijas staciju, veda caur vietējo pasta nodaļu, pasta darbinieki bija parūpējušies, lai Salaspils studijā veidotie raidījumi pa vairākiem skaļruņiem skan Valmieras ielās. «Kā filmās par kara laikiem,» smejas Markovskis. «Pasta darbiniekiem bija jaudīgi pastiprinātāji, tie gāja uz pilnu klapi.»

Ķērām CNN, noķērām Sky

Kad visā Latvijā varēja dzirdēt Salaspils studijā veidotās ziņas, tehniskajiem darbiniekiem radās vēl kāda neviena nediktēta ideja – ar satelītantenu palīdzību uztvert kādu ārzemju ziņu kanālu un palaist to Latvijas televīzijas raidītājā.  

«20. augustā mums atveda antenu ar uztvērēju, centāmies dabūt CNN. Nevarējām! Pastellējāmies uz citu pavadoni un dabūjām Sky News programmu. Bija mazliet nekvalitatīvs attēls, troksnītis virsū, tomēr tā bija programma, kurā par puču daudz interesanta rādīja,» Markovskis ar gandarījumu atceras, ka atslēdzis Maskavas ziņas. Valmierā un 40 kilometru rādiusā ap to krievu valodas vietā skanēja angļu un pučistu aģitācijas materiālus aizstāja reportāžas, kurās redzams, kā maskavieši guļas bruņutehnikas ceļā, aizstāvot Krievijas parlamentu un sākto demokrātijas ceļu.

Arī Dundagas stacijā darbiniekiem pašiem radās doma Ziemeļkurzemē raidīt nevis Maskavas, bet ārzemju TV ziņu kanālus, stāsta toreizējais stacijas vadītājs Ojārs Ozoliņš. Viņš ar kolēģiem, tāpat kā valmierieši, mēģināja uztvert CNN, bet uzķēra Sky News un atceras, ka veselu diennakti – no 20. augusta pēcpusdienas līdz puča beigām 21. augustā – Dundagā, Kuldīgā un to apkaimē LTV vietā rādīja britu ziņas. «Sekojot līdzi Sky News, ātri kļuva skaidrs – pučam cauri. Nedabūjām ne izbīties,» stāsta Ozoliņš.

«21. augusta vakarā savu konspiratīvo darbību beidzām,» Markovskis atceras. «Ap pulksten trijiem biju aizgājis uz mājām iedzert kafiju. Skatos, pa televizoru rāda – Maskavā smagā bruņutehnika sāk stāties kolonnās. Aizgāju atpakaļ uz darbu un teicu priekšniekam: «Sky News rāda kolonnas. Tas nozīmē, ka militārā tehnika un karavīri kaut kur pārvietosies. Interesanti! Pagāja nepilna stunda, kad jau skaidri un gaiši pateica, ka apvērsums bijis neveiksmīgs. Aizgāju mājās, izdzēru litru kafijas, noklausījos pa radio Dievs, svētī Latviju! – tas bija šo dienu visemocionālākais brīdis, un tad aiz noguruma aizmigu.»

Juris Neiberts, 21. augusta vakarā atgriezies Zaķusalas tornī, pārliecinājās, ka tehnika kārtībā, pučisti nebija neko sabojājuši. Vienīgā liecība par notikušo bija kādas omoniešu sašautas metāla durvis, kas vairs nav redzamas, jo vēlākos gados nodotas metāllūžņos. 22. augustā televīzijas un radio ļaudis turpināja strādāt neatkarīgajā Latvijā.

Bez panikas

«Nevardarbīgā pretošanās bija iespējama, pateicoties globālajai informācijas plūsmai. Nebija vairs nemaz tik vienkārši cilvēkus apmuļķot,» objektīvas informācijas lomu šodien vērtē Dainis Īvāns. Lai gan viņš atceras, ka bija arī grūtības nogādāt informāciju no Augstākās Padomes uz slepeno radiostudiju Salaspilī. «Tad mēs, Augstākās Padomes deputāti, izdomājām, ka pulksten 14 pie Brīvības pieminekļa un pulksten 16 pie Arsenāla izstāžu zāles būs mītiņi, kur mutiski cilvēkiem izziņosim lēmumus,» atceras Īvāns. «21. augustā steidzamības kārtā bija pieņemts konstitucionālais likums par Latvijas Republikas valstisko statusu, ko nebija iespējams nodrukāt. Sakopējām to tūkstošos eksemplāru, un deputāti paši gāja ielās un dalīja cilvēkiem likumu.»

Pēc Īvāna vārdiem, būtiskākais bija nepieļaut, ka Latvijas iedzīvotāji jūtas izolēti no ārpasaules un paliek bez informācijas. Tādi alternatīvie informācijas kanāli kā Salaspils radio studija un Sky News translēšana televīzijā palīdzēja ne tikai sekot notikumiem, bet arī neapjukt un neļauties panikai. Augstākās Padomes vadītājiem bija rīcības plāns, kā turpināt pretošanos visļaunākajā situācijā, ja Latviju okupētu ar militāru spēku, taču viņi bija gatavi arī tam, ka pučs izgāžas un Latvijas valstij ir iespēja panākt starptautisku atzīšanu.

«Puča rīkotājiem nebija PSRS varas iestāžu un Valsts drošības komitejas atbalsta,» Īvāns vērtē, kāpēc apvērsums bija neveiksmīgs. «Padomju impērijā varas elitē bija šķelšanās un savstarpēja neuzticēšanās. Pučistiem nebija atbalstītāju ne Latvijā, ne PSRS. Visa Austrumeiropa viļņojās vienā ritmā. Pučistiem nebija nekādu garantiju, ka viņi varēs savus plānus realizēt.» Īvāns atstāsta medijos dzirdēto, ka dzejniece Vizma Belševica, uzzinot par puču, apgūlusies zālē un teikusi: labāk mirt, nekā atgriezties Padomju Savienībā. Līdzīgas izjūtas toreiz bija miljoniem cilvēku, kuri Baltijā un arī pašā Krievijā bija gatavi kailām rokām iet pretī tankiem.

Padomju puča krahs

Tā bija izšķiroša nedēļa 1991. gada augustā – sākās ar stingrās līnijas komunistu sarīkotu apvērsumu Maskavā, bet svētdienas rītā Rīgā cilvēki jau dzēra šampanieti uz nogāztā Ļeņina pieminekļa drupām 

Neatkarības atgūšanas ceļa emocionālā kulminācija bija 1990. gada 4. maijs, kad Augstākā Padome pasludināja apņemšanos atjaunot Latvijas suverenitāti. Taču neviens tobrīd nevarēja prognozēt, cik ilgi būs jāgaida šī mērķa sasniegšana. Ironiskā vēstures pavērsienā pēc gada Gordija mezglu pārcirta tieši PSRS reakcionārie spēki, kas bija pacēluši zobenu, lai novērstu impērijas iziršanu. 1991. gada 19. augustā Maskavā sākās pučs, taču organizatoru nemākulības un Krievijas demokrātisko spēku pretestības dēļ jau pēc divām dienām tas bija izgāzies. Rietumi vairs nebaidījās atzīt Baltijas valstu neatkarību, un mēneša laikā to izdarīja 79 valstis.

Apvērsuma liktenis izšķīrās Maskavā, taču ārpus PSRS galvaspilsētas visdramatiskākie notikumi risinājās Rīgā, kur specvienība OMON ieņēma radio un TV ēkas, daļēji atslēdza Latviju no kontaktiem ar ārpasauli un trešdien, 21. augusta agrā pēcpusdienā, gatavojās triecienā ieņemt parlamenta ēku. Tobrīd neviens nevarēja iedomāties, ka pēc dažām dienām, 25. augusta agrā rītā, no pjedestāla tiks gāzts Ļeņina piemineklis, kurš 40 gadus bija stāvējis Rīgas centrā, bet nu tika aizslaucīts vēstures mēslainē.

«Tūrists» ar kameru

Starp trauksmaino 1991. gada augusta puča dienu lieciniekiem Rīgā bija arī jauns vācu fotogrāfs Martins Fejers (Martin Fejer), kura uzņemtās bildes Latvijā nav plaši zināmas, bet atklāj tā laika dramatismu.

1965. gadā dzimušais Fejers dzīvojis Vācijā, studējis fotogrāfiju un grafisko dizainu Bīlefeldē, taču ļoti interesējies par politiku un pēc Berlīnes mūra krišanas meklējis iespējas ceļot uz Austrumeiropu. Latvijā 1991. gada augustā nonācis, protams, pat nenojaušot, ka varēs dokumentēt komunistu puča izgāšanos. Skype sarunā Fejers atceras piedzīvoto.

Kā sākāt interesēties par notikumiem Austrumeiropā?
Mans tēvs ir no Ungārijas, māte no Latvijas. Tāpēc biju ļoti sajūsmināts par dzelzs priekškara krišanu un gandrīz nākamajā dienā devos uz austrumiem. Esmu dzimis Zviedrijā, bet lielākoties dzīvojis Vācijā. 1991. gadā biju Bīlefeldē. 

Mana māte bēga no Latvijas 1944. gadā, kad atgriezās padomju vara, un nonāca Vācijā. Tēvs bija karavīrs Ungārijas armijā, bet tikai vienu dienu. Kad rumāņi pārgāja sabiedroto pusē, pēkšņi bija jauna fronte, un viņu sašāva pirmajā dienā. Sadragāja gūžu, ar sanitāro ešelonu nonāca Vācijā.

Vai Vācijā jums bija kontakti ar trimdas latviešiem vai ungāriem?
Nē. Ungāriski un latviski zināju tikai dažus vārdus. Kontakti sākās 1989. gadā, kad piedalījos vides konferencē Stokholmā. Tur bija daudz cilvēku no Austrumiem, tajā skaitā no Latvijas māsas Dace un Ilze Rukšānes.

Kad pirmo reizi apmeklējāt valstis dzelzs priekškara austrumu pusē?
1989. gadā apmeklēju Poliju, 1990. gadā Lietuvu. Rīgā biju 1991. gada martā vai aprīlī uz vienu dienu, ceļojot no Tallinas uz Viļņu. 

Tie nebija profesionāli komandējumi. Es izmantoju dažādas iespējas nokļūt [Baltijā], jo tolaik nebija tik viegli ceļot. Bija vajadzīgi visādi muļķīgi ielūgumi un Dievs zina kas vēl. Tāpēc bija izdevīgi piedalīties tūristu grupās ar citiem jauniešiem, tā varēju ceļojuma laikā arī strādāt kā fotožurnālists.

Vai jums bija iecere šīs fotogrāfijas pārdot Rietumu medijiem?
Tolaik tikai sāku profesionālo karjeru, taču jau sūtīju fotogrāfijas medijiem. Piemē-ram, bildes no augusta puča nosūtīju žurnālam Spiegel Hamburgā. 

Man bija viena fotofilmiņa, kurā redzams, kā padomju desantnieki pamet Latvijas Radio māju [Doma laukumā]. Ļoti laba reportāža. 

Es aizbraucu uz [Rīgas] lidostu un paspēju dabūt rokā kādu kundzīti – tūristi no Vācijas, kura gatavojās iekāpt reisā uz Hamburgu. Iedevu filmiņu un desmit markas, lai viņa Hamburgā iedod tās kādam taksometra šoferim, kurš var aizvest filmiņu uz Spiegel redakciju. 

Kundzīte bija gandrīz beigta no bailēm, ka esmu kāds narkotiku kontrabandists. Tomēr viņa paņēma filmiņu, un viss beidzās labi. Pēc divām nedēļām es sēdēju Spiegel redakcijā un lieliskās izdrukās skatīju savas bildes, kuras pats nebiju iepriekš redzējis. Šķiet, viņi beigās publicēja vienu fotogrāfiju.

Vai Spiegel zināja, ka sūtīsit viņiem bildes?
Nē, es tās vienkārši nosūtīju. Pazinu fotonodaļas vadītāju. Tolaik izdevums, kas saņēma fotofilmiņu, zināja, ka tas ir svarīgi – citādi neviens to nesūtītu.

Tātad jūs nejauši atradāties Rīgā tieši puča laikā?
Jā. Biju pievienojies kādas vācbaltu jauniešu organizācijas grupai. Sastāvs bija raibs, arī daži īpatnēji cilvēki, kas gribēja apvienot Latviju ar Vācijas reihu. Visi tikām izmitināti pie latviešiem. Es paliku pie jaunas sievietes Jūrmalā. Vakarā tieši pirms puča sākuma aizbraucu uz Jūrmalu satikt savu namamāti. 

Ar viņas vīru pavadījām visu pirmo puča nakti, klausoties radio. Tad sapratu, ka negribu sēdēt Jūrmalā, jo viss notiek Rīgā. No rīta atvadījos, devos uz vilcienu, piezvanīju Rukšānēm un teicu: meitenes, es braucu pie jums! 

Tā tiku pie matrača uz grīdas kādā Brīvības ielas dzīvoklī. Sāku klejot pa ielām. Nebija viegli, jo pilsētu nepazinu. Nepratu ne latviski, ne krieviski. Turklāt bija noteikta komandantstunda. Tomēr kaut kā tiku galā. 

Bildēs redzams, kā esmu aizgājis līdz Vanšu tiltam, kur bija bruņutransportieri un karavīri, kas pavērš savus stobrus pret mani. Protams, viņi mani redzēja, nebija iespējams paslēpties. Man likās – ja viņi man skaidri redz, tad nešaus.

Radiomājā fotografējāt pēc tam, kad desantnieki to bija atstājuši.
OMON to ieņēma, bet palika tur tikai dažas stundas, tad nodeva desantniekiem. Tie bija muļķa septiņpadsmitgadīgi puiši, kas stāvēja pilnīgi apjukuši. Vēlāk cilvēki stāstīja, ka viņi pat nezināja, kur atrodas. Ka virsnieki viņus kaut kur sūtīja, un viņiem nebija ne jausmas, kurā valstī viņi atrodas.

Biju klāt, kad viņi jau atstāja Radiomāju. Uzņēmu fotogrāfiju, kas man šķiet viena no vissvarīgākajām. Pacēlu kameru virs latviešu miličiem un nezināju, ko īsti fotografēju, jo neko pats neredzēju, taču paspēju no augšas nobildēt [desantnieku] puišus, kas skrēja laukā ar visām mantām un devās uz autobusu, kas viņus aizveda projām. 

Bildē var redzēt papes kastes ar proviantu NATO karavīriem, kuras ņemtas no Vācijas bruņotajiem spēkiem. Bilde bija tiešām skandaloza. Es to ieraudzīju, sēžot Spiegel redakcijā Hamburgā. Teicu fotonodaļas vadītājam: paklau, veči, tas ir neticami! Tas pierāda, ka stulbā Vācijas valdība ir piegādājusi militārās preces padomju karaspēkam. Protams, oficiālā nostāja bija tāda, ka viņi palīdz Sibīrijas vecmāmiņām, kuras mirst badā. 

Pēc Vācijas apvienošanās sākās neticama Gorbijmānija [atbalsts PSRS vadonim Mihailam Gorbačovam], un visi vācieši kā traki jūsmoja par krieviem. Sūtīja humāno palīdzību uz PSRS. Tā viņi vairākās Vācijas bruņoto spēku bāzēs iztukšoja provianta noliktavas un nosūtīja, kā viņiem likās, Sibīrijas vecmāmiņām. Taču jebkurš domājošs cilvēks saprata, ka padomju armija un drošības dienesti visas šīs mantas pārtvers, tās nekad nenonāks pie Sibīrijas vecmāmiņām, un tieši tā arī notika. Tātad karaspēks, kurš taisīja puču, bija apgādāts ar pārtiku no Vācijas bruņotajiem spēkiem. 

Es Spiegel teicu: veči, jums tas ir jāpublicē! Viņi uz mani paskatījās un teica: mēs to nevaram drukāt. Tāpat bija ar visu Vācijas presi. Es šo bildi nosūtīju simt laikrakstiem, un neviens to nepublicēja. Tāda ir cenzūra, kas strādā medijos, ja ir vienprātība sabiedrībā par kādu jautājumu, un neviens nav pietiekami drosmīgs to apšaubīt. Tā nekur netika publicēta, tā ir savā veidā aizliegta fotogrāfija. To, protams, nebija patīkami saprast, ja kā jauns cilvēks tu domā, ka strādā valstī ar preses brīvību.

Kādi citi notikumi no puča dienām uz jums atstāja iespaidu?
Cilvēku savaldība. Nebija panikas. Cilvēki bija ļoti mierīgi, tas bija apbrīnojami. Viņi skraidīja apkārt ar saviem mazajiem padomju radioaparātiem pie auss, klausoties Latvijas Radio pagrīdes raidījumus. Bija diezgan labi informēti. Parlamentā rādīja CNN, tur visi politiķi un žurnālisti sēdēja un skatījās, kas notiek ārā aiz durvīm.

Man starp spēcīgākajām atmiņām ir 21. augusta agrā pēcpusdiena, kad OMON ieradās Doma laukumā un gatavojās ieņemt parlamenta ēku. Pēc bildēm redzams, ka jūs arī tur bijāt.
Jūs droši vien zināt vairāk nekā es – gan tāpēc, ka vairs visu neatceros, gan tāpēc, ka ne vienmēr sapratu, kas notiek. Dažkārt es rekonstruēju notikumus pēc tam, jo uz vietas īsti nesapratu situāciju. Bija sarežģīti. Varēja vienkārši plūst līdzi notikumiem, bet nevarēja vienmēr saprast, kas tiešām notiek.

Taču paspējāt būt klāt, kad demontēja Ļeņina pieminekli.
Jā, tas jau bija vēlāk – diezgan relaksēti, tāda kā ballīte. Dace vai Ilze man piezvanīja un teica: Martin, gāž Ļeņinu, nāc šurp! Es teicu: ak kungs, es gribu gulēt, bet viņa teica – nē, tev jānāk, tas ir tavs darbs. Tas bija neticami, process ilga visu nakti. Dace četros no rīta teica – ak Dievs, ja viņš iztur līdz saullēktam, tā būs slikta zīme, ka viņš ar mums paliks mūžīgi. Diemžēl zināmā mērā tā arī notika. Viņu nocēla tikai rītausmā, un vēl aizvien [padomju mantojums] rada problēmas.

Drīz pēc tam jūs braucāt prom?
Es paliku ar Daces Rukšānes ģimeni un gandrīz pilnīgi aizmirsu par savu dīvaino vācu apmaiņas grupu. Paspēju viņiem piebiedroties pēc puča, pavadījām vēl divas dienas Tallinā un tad devāmies mājās. Viņi visi bija līdz nāvei nobijušies, daži dalībnieki galīgi traumēti. Muļķīgi, naivi rietumnieki, kuri nespēj izturēt tādu stresu.

Ko esat darījis kopš tam?
Pēc puča turpināju strādāt par ārštata fotogrāfu un studēt fotogrāfiju. Fotosēriju par puču arī izmantoju studijās. Pēc tam sāku strādāt ar kolēģiem no Austrumeiropas, 1997. gadā pārcēlos prom no Berlīnes. Man bija apnicis doties ceļojumos uz reģionu, jo neviens negribēja maksāt par ceļošanas izdevumiem, un tā nonācu Budapeštā, jo biju sācis mācīties ungāru valodu. Tur dibināju fotogrāfu tīklu Ostphoto, kas vēlāk pārtapa Est&Ost. Tas ir kopējs pasākums ar franču fotogrāfu tīklu, ko sauc collectif-EST.

Šie nav labi laiki fotožurnālistikai. Vai varat savilkt galus?
Ir grūti, bet vēl aizvien to spējam, jo esam specializējušies Austrumeiropā, kļuvuši par ekspertiem. Vienmēr var piezvanīt man vai partnerim Parīzē – mēs zināsim, kā organizēt bildēšanu. Dažkārt mums ir pavisam dīvaini uzdevumi no fotoredaktoriem, kuri nesaprot, kas būtu jādara. Taču tirgus situācija ir diezgan katastrofāla. Redzēsim, kas notiks.

Vai fotografēt Austrumeiropā jums vēl aizvien liekas tikpat aizraujoši kā pirms 25 gadiem?
Man joprojām patīk. Piemēram, tagad esmu diezgan daudz bildējis bēgļu krīzi Ungārijā. Biju uz robežas, kad bēgļiem tika liegta iekļūšana Ungārijā un sākās sadursmes ar policijas specvienībām. Vēl aizvien ir spilgtie brīži, kad esi pasaules politikas centrā. Protams, ir arī lielāka rutīna nekā savulaik. Tagad zinu, ka būtu varējis uzņemt daudz labākas fotogrāfijas nekā 1991. gadā, būdams 26 gadus vecs students.

Vai esat bijis Latvijā kopš 1991. gada augusta?
Protams. Māte repatriējās uz Latviju 1992. vai 1993. gadā, pārcēlās uz Aizputi, kas tobrīd bija ļoti panīkusi. Tur viņa laimīgi nodzīvoja līdz 2010. gadam, kad nomira 85 gadu vecumā. Es viņu bieži apmeklēju, gandrīz katru gadu.


18. augusta vakarā fotogrāfs posās no Rīgas uz Jūrmalu un pamanīja vagonus ar bruņutehniku. «Vilcieni stāvēja nedaudz ārpus pasažieru stacijas. Es slepeni uzņēmu pāris kadrus ar 200 mm objektīvu. Protams, pat nenojautu, ka nākamajā naktī sāksies pučs.»

20. augusts pie Vanšu tilta. «Man likās – ja viņi mani skaidri redz, tad nešaus,» fotogrāfs komentē pret sevi pavērstos padomju militāristu stobrus.


21. augustā padomju desantnieki atstāj Radio ēku. Bildē var redzēt kasti ar pārtiku NATO karavīriem, kuras nākušas no Vācijas bruņotajiem spēkiem. «Teicu Spiegel fotonodaļas vadītājam: paklau, veči, tas ir neticami! Tas pierāda, ka stulbā Vācijas valdība ir piegādājusi militārās preces padomju karaspēkam. Viņi teica: mēs to nevaram drukāt.»



Latvijas Radio ēkā armijnieki izdemolēja raidījuma Mikrofons redakciju. «Durvis bija izlauztas ar kājas spērienu. Kad tikām iekšā, nezinājām, no kura gala ķerties klāt – atvilktnes izbērtas, trauki saplēsti pret sienu. Šausmīgs bardaks,» atceras tehniskā sekretāre Dace Laipa (stāv), kas tagad strādā Saeimas preses dienestā.
 


Pēc armijnieku aiziešanas Latvijas Radio mājas balkonā atgriežas nacionālais karogs. Priekšplānā – Augstākās Padomes deputāts Normunds Beļskis.


24. augusts. Vakarā sākās un visu nakti līdz rītausmai turpinājās Ļeņina pieminekļa demontēšana Rīgas centrā blakus valdības ēkai.

25. augusta rītā ļaudis līksmo vietā, kur līdz tam stāvēja Ļeņina piemineklis. Attēlā pirmais no labās – Pauls Raudseps.


Vācu fotogrāfs Martins Fejers. «Mans tēvs ir no Ungārijas, māte no Latvijas. Tāpēc biju ļoti sajūsmināts par dzelzs priekškara krišanu.»

Vēsturnieks — disidents

Strādājot čekistu vadītā valstī un piekļūstot tikai informācijas drupačām, krievu vēsturnieks Ņikita Petrovs ir izstrādājis fundamentāli svarīgus pētījumus par čekas struktūru un darbību

Iepazīstinot konferences Lielais brālis tevi vēro dalībniekus ar Krievijas vēsturnieku, starptautiskā zinātniskā centra Memoriāls priekšsēdētāja vietnieku Ņikitu Petrovu, Valsts drošības komitejas (VDK) zinātniskās izpētes komisijas pārstāve Kristīne Jarinovska teica: «Strādājot profesionālu čekistu vadītā valstī, darbojoties kā disidents, viņš ir panācis daudz vairāk nekā mēs brīvā valstī.» Petrova uzzīmētā Krievijas VDK struktūras analīze, darbinieku katalogi un biogrāfijas, daudzi pētījumi par padomju drošības dienestu administrāciju un represīvo institūciju darbību ir milzīgs izziņas avots arī Latvijas vēsturniekiem, pētot VDK darbību Latvijā. 

Ar Ņikitu Petrovu tiekamies kafijas pauzē, kad tikko beigušās Saeimas deputāta Aleksandra Kiršteina uzdotā jautājuma izraisītas diskusijas par to, vai jāatklāj čekas ziņotāju vārdi, ja to vidū ir cienīti intelektuāļi un mākslinieki. Bailes no skandāliem Petrovam ir nesaprotamas. Kopš Padomju Savienības sabrukuma pagājuši jau 25 gadi, liela daļa gan čekas štata darbinieku, gan ziņotāju ir vai nu cienījamā vecumā, vai jau miruši. «Fakts, ka kāds slepeni sadarbojies ar VDK, tagad ir tikai un vienīgi zinātnisko pētījumu tēma. Sadarbojās, nesadarbojās – tas ir interesanti tikai vēsturniekiem un cilvēkiem, kuri reiz dzīvoja Padomju Savienībā,» saka Petrovs. Viņš uzskata, ka saprotami iebildumi pret lustrāciju varēja būt 90. gados, kad ar VDK saistīti cilvēki bieži vēl bija pie varas. «Bet tagad daudzi ir miruši,» nomierinošā balsī saka Petrovs.

Ironija gan nenozīmē, ka viņš piekrīt samiernieciskajai pozīcijai «lai viss paliek, kā bijis». Pat tad, ja ziņotāju vārdi interesē tikai mazu sabiedrības daļu un vārdu nonākšana atklātībā ir «nosacīti nesāpīgs process», Petrovs to uzskata par nepieciešamību. «Tā ir daļa no vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas,» viņš saka. «Cilvēki, kuri pagātnē darīja zemiskas nelietības, ir darījuši to nesodīti. Patiesības noskaidrošana vajadzīga augstākā vēsturiskā taisnīguma vārdā. Runa nav par tiesas piespriestu sodu, par aizliegumu strādāt noteiktās profesijās, runa ir tikai par to, lai to cilvēku vārdi, kas sadarbojās ar čeku, kļūtu zināmi. Tā būs mācība – lai ko tu darītu, agri vai vēlu tas kļūs zināms. Ja esi rīkojies ļauni, tevi piemeklēs kauns un negods.» 

Faktu, ka Latvijā čekas maisi VDK zinātniskās izpētes komisijai joprojām nav pieejami, Petrovs nekomentē. Viņš pats pie daudziem secinājumiem un atklājumiem nonācis, uzlasot informācijas drupačas. Pētījumus par VDK darbību un padomju laika politiskajām represijām Petrovs sāka 70. gados, lasot bibliotēkā avīzes, kas iznākušas kopš 1925. gada. Citu avotu nebija. «Tagad arī daudzi dokumenti par nožēlu nav pieejami,» viņš saka, atgādinādams, ka 1991. gadā bija Krievijas Federācijas Augstākās Padomes eksperts komisijā, kas pieņēma un nodeva arhīviem Komunistiskās partijas Centrālās komitejas un VDK dokumentus. «Tad man bija iespēja strādāt plašāk un dziļāk nekā tagad. Mums, Memoriāla pētniekiem, toreiz izdevās publicēt daudzus dokumentus un izveidot dokumentu krājumus,» ar nostalģiju atceras Petrovs. Viņš toreiz uzrakstīja vairākus pētījumus par partijas un čekas īstenoto teroru Padomju Savienībā un izstrādāja lekciju kursu par VDK vēsturi. «Bet jau 90. gadu vidū demokratizācijas procesi sāka bremzēties», un ar katru gadu piekļūt čekas dokumentiem kļuva sarežģītāk. Vairāku gadu garumā Petrovs mēģināja tiesā apstrīdēt aizliegumu izmantot pētījumiem VDK dokumentus. «Tiesas prāvas beidzās neveiksmīgi. Gājām līdz pat Augstākajai tiesai un zaudējām visās instancēs. Tiesa Krievijā vienmēr ir valsts pārvaldes pusē,» saka Petrovs. Domāju, ka viņš zināja, ar ko beigsies tiesāšanās. «Nē, nezināju gan,» iebilst vēsturnieks. «Godīgi. Tas varbūt mani raksturo kā naivu cilvēku. Bet es biju lasījis likumus, zināju, ka nav nekāda juridiska pamatojuma atteikt pieeju VDK dokumentiem vai kādu atslepenot. Domāju, ka tiesa disciplinēs arhīva darbiniekus, kas man liedza pieeju materiāliem. Tomēr tā nenotika. Ja ar tiesas lēmuma palīdzību būtu ieguvis dokumentus, tas pierādītu, ka Krievija vēl ir tiesiska valsts. Diemžēl pārliecinājos par pretējo.»

Tagad Petrovs strādā gandrīz tādos pašos apstākļos kā padomju gados – lasa Komunistiskās partijas Centrālās komitejas un dažādu to daļu dokumentus. «Tomēr ir pietiekami daudz materiālu, lai veidotu VDK darbības karti un izstrādātu algoritmu turpmākajiem pētījumiem. Ir informācija par apgalvojumiem, par piešķirtajām dienesta pakāpēm, kas dod zināšanas, kādus pieprasījumus rakstīt dažādos arhīvos, arī reģionālos. Tas ir liels daudzpakāpju darbs,» paskaidro Petrovs. Tagad viņš pabeidz vairākus gadus tapušu pētījumu par to, kas bija slepkavas 1940. gada poļu masveida slaktiņā Katiņā. «Kas bija bendes? Kas Katiņā nošāva virsniekus? Tās ir svarīgas vēsturiskās zināšanas – kas viņi bija? Kā par tādiem kļuva? Tas ir jāzina! Tās ir fundamentālas zināšanas,» saka Petrovs, uzsverot, ka vēsturē viņu interesē divas tēmas: represīvo institūciju totālā kontrole pār cilvēku dzīvēm un paši cilvēki. Pētījumi dažkārt noved pie traģiskiem un arī smieklīgiem stāstiem. Konferencē viņš nolasīja VDK Sverdlovskas nodaļas darbinieku ziņojumu priekšniekiem, ka regulāri tiek izsekoti tie Sverdlovskas iedzīvotāji, kuri nedēļas nogalēs brauc uz Maskavu vai Ļeņingradu (tagad Sanktpēterburga). «Cilvēki brīvdienas izmantoja, lai aizietu uz teātri, muzeju. Kāpēc viņiem jāseko? Nesaprotami! Bet VDK darbiniekiem bija priekšstati, ka tas ir aizdomīgi. Varbūt tāpēc, ka Maskavā un Ļeņingradā var sastapt ārzemniekus? Pat ja tā, tad izsekot visus padomju cilvēkus, kuriem ir kaut niecīgākais sakars ar ārzemniekiem, ir paranoja. Absurds! Vai tad tas nav smieklīgi?» jautri paskatās Petrovs. Taču paskaidro: «Kad runāju par smieklīgām epizodēm VDK darbībā, tas attiecas uz attīstītā sociālisma periodu, Hruščova un Brežņeva laiku. Hruščova un Brežņeva laikā režīms kļuva humānāks nekā staļinisms, bet tas tomēr nebija humāns. Režīms, kurš baidās no vārda un izpausmes brīvības, savu eksistenci beidz slikti. To pierāda Padomju Savienības vēsture. PSRS balstījās tikai uz represijām vai uz bailēm no represijām. Tāpēc ziņas, ka Krievijā cilvēkus vajā par to, ka viņi ir izrunājušies internetā vai ievietojuši tur fotogrāfijas, uzskatu par totalitārās pagātnes atgriešanās pazīmi. Pastāv ne tikai nelikumīgi un neargumentēti aizliegumi strādāt ar arhīva materiāliem, tas pats notiek arī masu informācijas līdzekļos un internetā – ik pa laikam slēdz kādu mediju vai interneta vietni. Tas nozīmē, ka režīms baidās no informētības. Kāda jēga kopēt to sistēmu, kas vienreiz jau izgāzās!»

Jautāju, vai Petrovs kā viens no organizācijas Memoriāls līderiem nav bīstams Putina režīmam. Pirms gada Krievijas Tieslietu ministrija prasīja likvidēt šo organizāciju, taču Augstākā tiesa noraidīja šo prasību. Tas bija viens no retajiem gadījumiem, kad pilsoniskās sabiedrības pārstāvji tiesā uzvarēja valsti. «Nē, neesmu bīstams, es esmu vēsturnieks, strādāju arhīvos ar dokumentiem, kurus man dod,» mierīgi atbild Petrovs. Nevēlas emigrēt no dzimtenes, jo pēta «Krievijas un Padomju Savienības vēsturi, visi materiāli ir Krievijā, vieglāk strādāt, tur dzīvojot, nevis aizbēgot no Krievijas».  Tomēr par Latvijas krieviem, kas skatās Kremļa starptautisko kanālu RT un citus kontrolētos televīzijas kanālus un sakās atbalstām Putina režīmu, Petrovs pasmaida: «Krieviju no tāluma viegli mīlēt. Aizbrauc un padzīvo!»

Ēdienkarte

Divas melnas kafijas, pēc kuru izmalkošanas tika izsmēķēta viena cigarete

Neredzamie bēgļi

Grieķijā un Itālijā nometnēs atrodas gandrīz 200 000 cilvēku

Šogad pirmo reizi olimpisko spēļu vēsturē tajās piedalījās komanda, kas sastāv no bēgļiem. Atklāšanas ceremonijā stadionā aiz olimpiskā karoga ienāca 10 sportisti – pieci īso un vidējo distanču skrējēji no Dienvidsudānas, divi džudisti no Kongo Demokrātiskās Republikas, divi peldētāji no Sīrijas un maratonists no Etiopijas.

Skatītāji viņus sagaidīja ar skaļām ovācijām. ASV prezidents Baraks Obama tvītoja, ka #TeamRefugees pierāda – cilvēka sekmes nenosaka vieta, no kurienes viņš nāk.

Komandas dalībnieku stāsti ir aizkustinoši. Astoņpadsmitgadīgā Jusra Mardini (Yusra Mardini) ar māsu, arī peldētāju, pagājušajā vasarā meklēja glābiņu no kara Sīrijā, mērojot ceļu caur Libānu un Turciju uz Vāciju, kur Jusra šobrīd dzīvo un trenējas. Kad pārpildītajai mazajai laiviņai, ar kuru viņas šķērsoja jūras šaurumu starp Turciju un Grieķiju, noslāpa motors un pār bortu sāka velties viļņi, abas māsas ielēca ūdenī un trīs stundas stūma laivu, līdz tā sasniedza Lesbas salu. Lai gan virzīties uz priekšu bija grūti un divi vīrieši, kuri sākumā bija arī metušies ūdenī palīdzēt, ar laiku pārstāja peldēt un vienkārši turējās pie laivas, Mardini nepadevās. «Es domāju – kas tad nu būs? Esmu peldētāja un es te beigās nomiršu ūdenī,» viņa stāstīja The New York Times. Viņa pat spēja saglabāt pietiekami vēsu prātu, lai mierinātu laivā sēdošos. «Viens mazs, izbijies bērns uz mani visu laiku skatījās, tā kā es taisīju visādus jocīgus ģīmjus», lai novērstu viņa domas no briesmām.

Mardini ir piesaistījusi pasaules uzmanību. Par viņu raksta Ķīnā, Amerikā, gandrīz visur.

Diemžēl viņas vēlme ar savu stāstu pievērst uzmanību citiem bēgļiem nav piepildījusies.

Kopš pagājušā gada beigām, kad Turcija vienojās ar Eiropas Savienību apstādināt bēgļu plūsmu un vienlaikus Maķedonija noslēdza robežu ar Grieķiju, bēgļu jautājums ir lielā mērā pazudis gan no ziņu virsrakstiem, gan no cilvēku apziņas. Nav vairs kamerām tik pateicīgo «Balkānu ceļa» nelaimīgo cilvēku pūļu, kurus pērnā gada vasarā un rudenī katru dienu redzējām fotogrāfijās vai video pie Grieķijas krastiem vai uz putekļainām šosejām, vai pie dzeloņstiepļu žogiem, vai drūzmējoties vilcienu staciju uzgaidāmajās telpās. Līdz ar emocionāli piesātinātajām bildēm pazudušas arī karstās diskusijas Eiropas Savienībā par bēgļu uzņemšanu.

Ik pa brīdim vēl uzšvirkst kāds asāks vārds. Pagājušajā nedēļā divi ietekmīgi Vācijas Bundestāga deputāti – budžeta kontroles komitejas priekšsēdētāja un parlamenta viceprezidents – paziņoja, ka būtu jāatņem ES fondu nauda tām valstīm, kuras nepiedalās kopējā bēgļu uzņemšanas politikā. Ungārijas valdība, kura lepojas ar savu humānisma trūkumu un aizspriedumainību jeb, piedodiet, «pretošanos politkorektumam», aktīvi aģitē balsot pret bēgļu uzņemšanu pašas ierosinātā, oktobrī plānotā referendumā.

Tomēr kopumā drudzis, kas kratīja Eiropu pagājušajā gadā sakarā ar bēgļu jautājumu, ir gandrīz pazudis. Tagad kontinentu satrauc pavisam cita krīze – Brexit, kuru izraisīja nevis arābu un afrikāņu, bet gan austrumeiropiešu migrācija. Kā redzams, ksenofobija ir koks ar diviem galiem.

Taču bēgļu pazušana no ziņām nenozīmē, ka viņu vairs nav. Grieķijā atrodas apmēram 57 000 cilvēku, un, par spīti ES darījumam ar Turciju, tiem katru dienu pievienojas apmēram simt cilvēku. Kamēr pasaule skatās bēgļu komandu Riodežaneiro, ap 2000 cilvēku izmitināti brūkošajos stadionos Atēnās, kuri stāv neizmantoti kopš 2004. gada olimpiskajām spēlēm. Savukārt Itālijā atrodas vairāk nekā 140 000, septiņreiz vairāk nekā 2013. gadā. Atkal par galveno migrācijas ceļu kļūst sevišķi bīstamā pārcelšanās no Ziemeļāfrikas pāri Vidusjūrai, un līdz ar to aug arī bojā gājušo skaits. Starptautiskā Migrācijas organizācija aplēsusi, ka šogad līdz augusta pirmajai nedēļai ceļā uz Eiropu miruši 3176 cilvēki. Pagājušajā gadā šajā pašā laika posmā dzīvību zaudēja 2754.

Būtu vieglprātīgi domāt, ka šā gada relatīvais miers «bēgļu frontē» nozīmē, ka problēma ir atrisināta. Eiropas attiecības ar Turcijas aizvien autoritārāko prezidentu Erdoganu pastāvīgi pasliktinās. Saasinās cīņas par Alepo, kur simtiem tūkstošu cilvēku apdzīvotus pilsētas rajonus regulāri bombardē Asada un Krievijas lidmašīnas. Tautu staigāšana var atsākties jebkurā brīdī, savukārt Itālijā un Grieķijā bēgļu nometnēs nīkstošo gandrīz 200 000 cilvēku likteni nevarēs mūžīgi ignorēt.

Visā šajā bēdu lejā neaizmirsīsim arī piedomāt par kādu grupu tepat Latvijā, kura arī cieš no tā, ka bēgļu krīze vairs nav sabiedrības uzmanības centrā – Nacionālo apvienību. Par ko gan viņi runās, ja ne par šaušalīgiem draudiem, kurus neliels skaits ārzemnieku radīs mūsu zemītei? Vēl trakāk – jauna aptauja liecina, ka gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju atbalsta bēgļu uzņemšanu. Nav brīnums, ka no sabiedrības uzmanības loka NA šovasar tikpat kā pazudusi. Ja līdz oktobrim neatjaunosies bēgļu plūsmas, nāksies no politisko ieroču glabātuves vilkt ārā veco, labo demogrāfijas ultimātu.

Komentārs 140 zīmēs

LNB rēķina, ka latviešu daiļliteratūras darbu vidējā tirāža ir 900. Izdevēji saka, ka populāru romānu var pārdot pat 10 000 eksemplāru.

Putins apsūdz Ukrainu teroristiskā uzbrukumā, atlaiž no darba tuvu līdzgaitnieku un rīko bruņoto spēku manevrus pie Baltijas valstu robežām.

Maikls Felpss savās piektajās spēlēs kļuva par visu laiku godalgotāko olimpieti. Useins Bolts trešajās spēlēs pēc kārtas uzvarēja 100 m skrējienā.

Zaļganie konservi

Kučinska lielākā problēma ir viņa paša partijas politikas veidošanas principi

Pagājusī nedēļa bija līdz šim sliktākā Ministru prezidentam Mārim Kučinskim. Valdība vienubrīd izskatījās esam uz krišanas robežas, bet viņa partijas ministrus pieķēra risinām slepenas sarunas ar Krievijas valdības vadītāja vietnieku.

 Abi skandāli bija paša valdības vadītāja un viņa partijas radīti. Līdz ar premjerministra amatu Kučinskis uzņēmies atbildību arī par Zaļo un Zemnieku savienības politikas taisīšanas principiem, kurus viņš viens pats pat gribēdams nevarētu mainīt. Tāpēc pagājušonedēļ pieredzētais varētu būt tikai brīdinājuma signāls par to, ko varam sagaidīt jau šoruden, kad sāksies nākamā gada budžeta veidošana.

 Sirreālo farsu, par kādu izvērtās Ingas Koļegovas virzīšana Valsts ieņēmumu dienesta vadītājas amatam, var nodēvēt arī par ziepju trilleri Dana apspēlē Māri. Finanšu ministrei Reizniecei-Ozolai izdevās galveno atbildību par pašas atrasto un bīdīto kandidāti pāradresēt premjerministram un sižeta kulminācijas brīdī pagājušās otrdienas valdības sēdē pataisīt viņu par traģisku klaunu, kurš nesaprot, ko runā, un vēl mazāk saprot, kas notiek.

Var tikai minēt, kāds «sabojātais telefons» izraisīja dezinformācijas ķēdi, kuras galā premjerministrs apokaliptiski paziņoja, ka uz robežas esot aizturēta Koļegovas brāļa automašīna, un tas esot «pierādījums», ka negodīgas «shēmas un struktūras» un partija Vienotība mēģinot nepieļaut pārmaiņas VID. (Brālis zvanīja māsai, viņa – finanšu ministrei, Dana pačukstēja Mārim, ka Vienotība ārdās?)

Drīz vien izrādījās, ka nekāda automašīna nebija aizturēta, bet muitnieki lidostā tikai pārbaudījuši kādu sūtījumu amata pretendentes brāļa firmai. Premjerministra patētiski runātais šoreiz laikam bija tikai viņa priekšstatu par politikas taisīšanu projekcija.

Šos priekšstatus labi raksturoja arī Kučinska šoks par Vienotības ministru atteikšanos valdības sēdē atbalstīt Koļegovas kandidatūru. Lai kādi būtu iemesli, Vienotības valde jau dienu pirms tam bija nolēmusi Koļegovu pagaidām neatbalstīt, un partijas priekšsēdētājs Andris Piebalgs to bija skaidri pateicis. Vai Kučinskis uzskatīja, ka tas neko nenozīmē, bet īstā politika notiek citur un citādi?

Kā notiek ZZS ieskatā īstā politika, aizpagājušajā nedēļā parādīja trīs valdības ministri, slepeni tikdamies ar Krievijas premjerministra vietnieku Arkādiju Dvorkoviču zivju pārstrādes rūpnīcā.

Varbūt tā šķiet normāla prakse zemkopības ministram Jānim Dūklavam, kam padomju laikos laba saimniekošana laikam nozīmēja «fondu» un «kombikorma» izsišanu no čomiem «centrā». Bet ko ar Krieviju gribēja sarunāt finanšu ministre Reizniece-Ozola un satiksmes ministrs Uldis Augulis?

Finanšu ministre (kas savu atbildību šoreiz uzreiz veikli pāradresēja it kā sarunu rīkotājam Dūklavam, kurš savukārt vientiesīgi taisnojas, ka tikšanos patiesībā sarīkojis Krievijas vēstnieks) pēc tam stāstīja, ka runājusi «par gāzi» un vai Gazprom turpināšot to pumpēt Inčukalna krātuvē. «Saņēmu apliecinājumu no vicepremjera puses, ka enerģētikas jautājumos nav politisku lēmumu,» ministre ziņo.

Reiznieces-Ozolas ņemšanās ap gāzi, lai arī kādā ministrijā viņa pati būtu, ir jāpatur prātā, ņemot vērā, ka līdz nākamā gada beigām Latvijas gāze jāsadala un tās aktīvi jāpārdod, un interese par to varētu būt ne vienai vien «shēmai un struktūrai», kā teiktu Kučinskis. Bet viņas gandarījums par to, ka Krievijā gāze esot atdalīta no politikas, nozīmē vai nu to, ka «intelektuālā» ministre citus uzskata par idiotiem, vai nu to, ka neko nesaprot no Krievijas politikas.

Augulis gan droši vien labi saprot, ka dzelzceļa tranzīts Krievijai vienmēr ir bijusi svarīga svira kaimiņvalstu politikas ietekmēšanai, un gatavs izpalīdzēt kaut vai šprotu cehā. Taču atbildība par savu ministru separātajām sarunām ar Krieviju galu galā piekrīt premjerministram, kurš turklāt par tām zinājis, bet uzskata, ka abām valstīm ir jāsadarbojas, jo tās ir kaimiņvalstis, kā atrunājas viņa preses sekretārs.

 «Valsts drošības situācija aicina mūs būt mobilizētiem,» ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis vēstīja Latvijas TV dienu pēc Kučinska dramatiskā priekšnesuma valdības sēdē. Aizkulišu cīņās «nedrīkst pazaudēt galveno vērtību – tā ir Latvijas valsts», stāstīja aizkulišu cīņu veterāns. Pēc divām dienām uzzinājām par viņa partijas ministru pusdienām ar Dvorkoviču.

Koļegovas problēmu atrisināja pati Koļegova, atteikdamās turpināt kandidēt uz amatu. Tas ir labs lēmums neatkarīgi no tā, vai viņa to pieņēma tāpēc, ka pati saprata, ka VID nevar vadīt cilvēks, kas neprot aizpildīt ienākumu deklarāciju, vai arī tāpēc, ka brālis saprata, ka viņa uzņēmuma darījumus nu pētīs īpaši rūpīgi.

Diemžēl valdības lielāko problēmu – ZZS politiķu priekšstatu par politiku kā savējo vajadzību kārtošanu kaut vai uz valsts interešu un drošības rēķina – nevarēs atrisināt premjerministrs Kučinskis, bet viņa partijai tā vispār nav problēma. «ZZS svarīgākais ir pierādīt, ka ne velti mēs vadām šo valsti,» Brigmanis piedraud. Var prognozēt, ka «pierādījumu» netrūks arī turpmāk, taču par cenu gan ir iemesls bažīties.

Komentārs 140 zīmēs

Vai izdosies sagraut KNAB? Valdība otrdien izsludināja konkursu uz KNAB priekšnieka amatu. Streļčenoks ir paziņojis, ka kandidēs.

Vajag tikai rakt! Ušakovs nu atzīst, ka Rīgas centrālo ielu remontdarbus nevarēs pabeigt plānotajā laikā.

Vai ir smagi, Aivar? Lembergs gribēja trīs mēnešus iepazīties ar jauno apsūdzību, taču tiesa deva viņam laiku līdz augusta beigām.

Pagātne šodien

 

Dzelzceļa vagons ar bruņutehniku Rīgā – zem pārklājiem rēgojas kāpurķēdes. Klusums pirms vētras. Divas dienas vēlāk pilsētas centrā bruņumašīnas stobrs jau pavērsts pret fotoobjektīvu, fonā slejas Vanšu tilta siluets. Vētra pieņemas spēkā. Vēl pēc dažām dienām – līksmojošu cilvēku pūlis apstājis Ļeņina figūru, kas dīvainā pozā guļ uz muguras kā apvēlusies vabole. Roka, kas iepriekš rādījusi virzienu komunisma cēlājiem, tagad šķiet slīcēja pēdējais sauciens pirms nogrimšanas. Vētra beigusies. Ar varu sadiegtā impērija šķīst pa vīlēm.

Šie jauna vācu fotogrāfa vērojumi 1991. gada augustā Rīgā ir profesionāļa veiksme – ar tūrisma grupu atbraukt uz Latviju tieši pirms komunistu puča un tuvplānā redzēt, kā padomju vara zaudē pēdējā kaujā.

Emocijas, kas safokusētas šajos attēlos, šķiet teiksmaina, sena pagātne. Bailes. Neziņa. Drosme. Spīts. Ar šodienas pieredzi skatoties, neticama šķiet ne jau tikai padomju bruņumašīna uz Vanšu tilta – vietā, kur tagad no rītiem un vakaros sastrēgst automobiļu virtenes. Redzot Kremļa kara mašīnas nežēlību Ukrainā, neticami šķiet arī tas, ka bruņumašīnas stobrs toreiz neizšāva. Par laimi, komunistu «hārdlaineriem» patiesībā trīcēja rokas. Asinspirts gāja secen gan Baltijā, gan pašā Maskavā, kur demokrātisko spēku atbalstītāji bija gatavi kailām rokām iet pret tankiem. Un arī tas tagad diemžēl šķiet neticami. Nogāztais Ļeņina piemineklis Brīvības bulvārī Rīgā ir tāla pagātne, taču tā oriģināls joprojām simboliski stāv Maskavas Sarkanajā laukumā, un blakus Kremlī sēž vadonis, kuram rokas netrīc. Pagātne nav tikai aiz muguras, tā ir tuvu blakus.

Radars pasaulē

Nedēļas notikumi pasaulē


Lielbritānijas centrālā banka Bank of England pieņēmusi lēmumu samazināt bāzes procentu likmi
un paplašināt kvantitatīvās stimulēšanas pasākumus, brīdinot par ekonomikas perspektīvu būtisku pasliktināšanos pēc Brexit balsojuma. Iepriekšējo reizi procentu likme Lielbritānijā tika mainīta 2009. gada martā.

Turcija izdevusi ASV dzīvojošā islāma sludinātāja Fetullas Gilena aizturēšanas orderi. Viņš tiek vainots neveiksmīgā apvērsuma mēģinājuma sarīkošanā. Gilens, kurš kopš 1999. gada dzīvo ASV, ir noliedzis jebkādu saistību ar puča mēģinājumu.

Krievijas parlamentam būs jāsarīko debates par interneta petīciju, kas prasa Krievijas premjerministra Dmitrija Medvedeva demisiju, tādējādi reaģējot uz viņa aicinājumu skolotājiem, kas vēlas algu paaugstinājumu, meklēt citu nodarbi. Likums paredz, ka parlamentam jāizskata ikviena petīcija, kuru parakstījuši vismaz 100 000 cilvēku. Šo līdz otrdienai bija parakstījuši 263 tūkstoši.

Čehijas prezidents Milošs Zēmans noraidīja valdības ierosinājumu uzņemt aptuveni 2700 imigrantu, kas patlaban mitinās Itālijā un Grieķijā, sakot, ka viņi var radīt draudus drošībai.

Krievijas paraolimpiskā izlase izslēgta no Riodežaneiro paraolimpiskajām spēlēm, tā sodot par dopinga lietošanu. Par to paziņoja Starptautiskā Paraolimpiskā komiteja. Lēmums par izslēgšanu no spēlēm pieņemts visu no dopinga «tīro» atlētu labā, skaidro komiteja.

Krievijas Banka laidusi klajā monētu piecu rubļu vērtībā, kas veltīta 14 Eiropas valstu galvaspilsētu «atbrīvošanai» no nacistiskās okupācijas Otrā pasaules kara beigās. Līdz ar Rīgu šo «godu» izpelnījusies Kijeva, Minska, Viļņa, Kišiņeva, Bukareste, Tallina, Belgrada, Varšava, Budapešta, Bratislava, Vīne, Berlīne un Prāga.

Par visu laiku labāko simfoniju atzīta franču karavadonim Napoleonam veltītā vācu komponista Ludviga van Bēthovena 3. simfonija, konstatēts britu raid­organizācijas BBC 151 pasaules diriģenta aptaujā. Arī pēc 200 gadiem kopš tās sacerēšanas diriģentiem patīk to atskaņot. 2. vietā ir Bēthovena 9. simfonija, bet 3. vietā – austrieša Volfganga Amadeja Mocarta 41. simfonija. Bēthovens 1803. gadā sacerētajai simfonijai bija iecerējis dot nosaukumu Bonaparte, taču, kad Napoleons pasludināja sevi par imperatoru, komponists tik ļoti vīlās, ka izdzēsa viņa vārdu no partitūras. 

Riskantās brīvdienas

Ticiet vai ne, bet ir cilvēki, kas dodas tūrisma ceļojumos uz Afganistānu – lai gan šajā valstī joprojām ir nemierīgi un regulāri notiek talibu uzbrukumi. Kādai tūristu grupai gan nav palaimējies – 4. augustā talibi tai uzbruka Afganistānas rietumos esošajā Herātas provincē. Armijas konvojētajā ceļotāju grupā tika ievainoti septiņi cilvēki. Nav skaidrs, kāpēc tūristi izmantojuši zemes ceļu, lai gan rietumvalstu vēstniecības to saviem pilsoņiem neiesaka.

Radars Latvijā

Nedēļas notikumi Latvijā


Vienotības
iebildumu dēļ uz nedēļu atlikta Valsts vides dienesta vadītājas Ingas Koļegovas apstiprināšana Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektora amatā. Balsojumā valdībā visi četri Vienotības ministri bija pret Koļegovas iecelšanu amatā, piecas balsis, ieskaitot bezpartejiskās veselības ministres Andas Čakšas, bija par. Vienotība atsaucās uz koalīcijas līgumu, kas paredz – ja visi viena politiskā spēka deleģētie klātesošie ministri valdības sēdē balso pret kāda lēmuma pieņemšanu, uz nedēļu tā jāatliek un jāsasauc koalīcijas sanāksme viedokļu saskaņošanai pirms jautājuma atkārtotas izskatīšanas Ministru kabineta sēdē. Sašutis par notikušo bija Ministru prezidents Māris Kučinskis (ZZS). 

Pamatojoties uz atkārtotām sūdzībām, Valsts valodas centrs sodījis Rīgas mēru Nilu Ušakovu (S) par pašvaldības īstenoto saziņu svešvalodā sociālajos tīklos. Centra direktors Māris Baltiņš teica, ka rīkojies pēc vairākām sūdzībām, jo Rīgas domes komunikācijā Ušakovs svešvalodā komunicējis atkārtoti.

Lai arī partijas Saskaņa biedri aicinājuši Liepājas domes deputātus Juriju Hadaroviču un Romanu Miloslavski nolikt deputāta mandātus, viņi to nedarīs. Abus domes deputātus partija Saskaņa izslēdza no savām rindām, jo viņi neesot pildījuši priekšvēlēšanu programmas un valdes lēmumus. Tā Saskaņa Liepājā zaudēja ietekmi – partija pēc 2013. gada pašvaldību vēlēšanām pirmo reizi Liepājā iekļuva valdošajā koalīcijā.

Mēneša laikā neviens par 775 eiro nav iegādājies Rīdzinieka karti. Turklāt, lai gan kartes īpašniekiem ieviestas jaunas atlaides, Rīgā deklarēto iedzīvotāju skaits nav palielinājies. Kā zināms, Rīgas dome iespēju iegādāties pašvaldības karti par naudu deva tiem iedzīvotājiem, kuri nav deklarējušies galvaspilsētā.

Līdz bankrotam nolaistās a/s Liepājas metalurgs bijušais lielākais akcionārs Sergejs Zaharjins nopelnījis 2978 eiro lielu pensiju, kas gan ir mazāka nekā ventspilniekam Aivaram Lembergam. Zaharjins pērn sasniedzis pensionēšanās vecumu.

Valdība apstiprināja Rail Baltica dzelzceļa līnijas trases izvietojumu Latvijas teritorijā, izņemot strīdīgo Salacgrīvas posmu, par kuru konsultēsies ar Eiropas Komisiju. Konsultācijas varētu sākties šā gada septembrī un varētu ilgt divus mēnešus.

Konkurences padome (KP) iebilst pret ieceri suņu čipēšanu uzticēt Pārtikas un veterinārajam dienestam (PVD) un neatbalsta šāda Zemkopības ministrijas sagatavota likumprojekta virzību. KP uzsver – nav pieļaujama valsts un pašvaldību iesaiste uzņēmējdarbībā, ja privātais sektors sekmīgi nodrošina preču un pakalpojumu pieejamību. Ministrijas piedāvātie grozījumi Veterinārmedicīnas likumā paredz, ka līdztekus privātajam sektoram arī PVD būtu tiesības patērētājiem par samaksu piedāvāt veikt suņu čipēšanu.

Svara kategorijā līdz 53 kilogramiem Latvijas svarcēlāja Rebeka Koha izcīnīja ceturto vietu Riodežaneiro olimpisko spēļu sacensībās. Raušanā Koha pacēla 90 kilogramus, bet grūšanā viņai padevās 107 kilogramus smags stienis, kas summā deva 197 kilogramus, par kilogramu atpaliekot no sava personīgā rekorda, bet par diviem – no bronzas medaļas. 18 gadus vecā Koha bija jaunākā no visām fināla dalībniecēm.

Strādā arī atvaļinājumā

Gandrīz katrs desmitais jeb 9% strādājošo turpina strādāt arī atvaļinājuma laikā, liecina CV-Online Latvia aptauja. Galvenais iemesls – liels darba apjoms.

Kāpēc strādā atvaļinājuma laikā?


Nedēļas citāts