Dzelzceļa vagons ar bruņutehniku Rīgā – zem pārklājiem rēgojas kāpurķēdes. Klusums pirms vētras. Divas dienas vēlāk pilsētas centrā bruņumašīnas stobrs jau pavērsts pret fotoobjektīvu, fonā slejas Vanšu tilta siluets. Vētra pieņemas spēkā. Vēl pēc dažām dienām – līksmojošu cilvēku pūlis apstājis Ļeņina figūru, kas dīvainā pozā guļ uz muguras kā apvēlusies vabole. Roka, kas iepriekš rādījusi virzienu komunisma cēlājiem, tagad šķiet slīcēja pēdējais sauciens pirms nogrimšanas. Vētra beigusies. Ar varu sadiegtā impērija šķīst pa vīlēm.
Šie jauna vācu fotogrāfa vērojumi 1991. gada augustā Rīgā ir profesionāļa veiksme – ar tūrisma grupu atbraukt uz Latviju tieši pirms komunistu puča un tuvplānā redzēt, kā padomju vara zaudē pēdējā kaujā.
Emocijas, kas safokusētas šajos attēlos, šķiet teiksmaina, sena pagātne. Bailes. Neziņa. Drosme. Spīts. Ar šodienas pieredzi skatoties, neticama šķiet ne jau tikai padomju bruņumašīna uz Vanšu tilta – vietā, kur tagad no rītiem un vakaros sastrēgst automobiļu virtenes. Redzot Kremļa kara mašīnas nežēlību Ukrainā, neticami šķiet arī tas, ka bruņumašīnas stobrs toreiz neizšāva. Par laimi, komunistu «hārdlaineriem» patiesībā trīcēja rokas. Asinspirts gāja secen gan Baltijā, gan pašā Maskavā, kur demokrātisko spēku atbalstītāji bija gatavi kailām rokām iet pret tankiem. Un arī tas tagad diemžēl šķiet neticami. Nogāztais Ļeņina piemineklis Brīvības bulvārī Rīgā ir tāla pagātne, taču tā oriģināls joprojām simboliski stāv Maskavas Sarkanajā laukumā, un blakus Kremlī sēž vadonis, kuram rokas netrīc. Pagātne nav tikai aiz muguras, tā ir tuvu blakus.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.