Strādājot čekistu vadītā valstī un piekļūstot tikai informācijas drupačām, krievu vēsturnieks Ņikita Petrovs ir izstrādājis fundamentāli svarīgus pētījumus par čekas struktūru un darbību
Iepazīstinot konferences Lielais brālis tevi vēro dalībniekus ar Krievijas vēsturnieku, starptautiskā zinātniskā centra Memoriāls priekšsēdētāja vietnieku Ņikitu Petrovu, Valsts drošības komitejas (VDK) zinātniskās izpētes komisijas pārstāve Kristīne Jarinovska teica: «Strādājot profesionālu čekistu vadītā valstī, darbojoties kā disidents, viņš ir panācis daudz vairāk nekā mēs brīvā valstī.» Petrova uzzīmētā Krievijas VDK struktūras analīze, darbinieku katalogi un biogrāfijas, daudzi pētījumi par padomju drošības dienestu administrāciju un represīvo institūciju darbību ir milzīgs izziņas avots arī Latvijas vēsturniekiem, pētot VDK darbību Latvijā.
Ar Ņikitu Petrovu tiekamies kafijas pauzē, kad tikko beigušās Saeimas deputāta Aleksandra Kiršteina uzdotā jautājuma izraisītas diskusijas par to, vai jāatklāj čekas ziņotāju vārdi, ja to vidū ir cienīti intelektuāļi un mākslinieki. Bailes no skandāliem Petrovam ir nesaprotamas. Kopš Padomju Savienības sabrukuma pagājuši jau 25 gadi, liela daļa gan čekas štata darbinieku, gan ziņotāju ir vai nu cienījamā vecumā, vai jau miruši. «Fakts, ka kāds slepeni sadarbojies ar VDK, tagad ir tikai un vienīgi zinātnisko pētījumu tēma. Sadarbojās, nesadarbojās – tas ir interesanti tikai vēsturniekiem un cilvēkiem, kuri reiz dzīvoja Padomju Savienībā,» saka Petrovs. Viņš uzskata, ka saprotami iebildumi pret lustrāciju varēja būt 90. gados, kad ar VDK saistīti cilvēki bieži vēl bija pie varas. «Bet tagad daudzi ir miruši,» nomierinošā balsī saka Petrovs.
Ironija gan nenozīmē, ka viņš piekrīt samiernieciskajai pozīcijai «lai viss paliek, kā bijis». Pat tad, ja ziņotāju vārdi interesē tikai mazu sabiedrības daļu un vārdu nonākšana atklātībā ir «nosacīti nesāpīgs process», Petrovs to uzskata par nepieciešamību. «Tā ir daļa no vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas,» viņš saka. «Cilvēki, kuri pagātnē darīja zemiskas nelietības, ir darījuši to nesodīti. Patiesības noskaidrošana vajadzīga augstākā vēsturiskā taisnīguma vārdā. Runa nav par tiesas piespriestu sodu, par aizliegumu strādāt noteiktās profesijās, runa ir tikai par to, lai to cilvēku vārdi, kas sadarbojās ar čeku, kļūtu zināmi. Tā būs mācība – lai ko tu darītu, agri vai vēlu tas kļūs zināms. Ja esi rīkojies ļauni, tevi piemeklēs kauns un negods.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.