Vēl pirms gadiem trim reti kurš nopietni rēķinājās ar Starptautisko Valūtas fondu. Tas biežāk bija globalizācijas pretinieku izsmiekla objekts. Taču direktora Dominika Štrausa-Kāna vadībā fonds ir nostiprinājis ietekmi, vēl vairāk – krīzes laikā kļuvis par sava veida globālo finanšu pārvaldnieku. Tagad viens no mērķiem ir piespiest Eiropu sākt pamatīgas reformas. Kas un kā notiek SVF aizkulisēs? Šī bija žurnālistiem reti dotā iespēja to redzēt pašiem
Valūtas fonda centrālā mītne ir labi apsargāts, pelēks 12 stāvu kubs Vašingtonas centrā ar lielu stikla ātriju un burbuļojošām strūklakām. Cieši cits pie cita izkārti 187 dalībvalstu karogi.
Ienākušie viesi pa labi redz kafetēriju, kur darbiniekiem patīk sarunāt darba tikšanās – rūpīgi gludinātos kreklos ģērbtie eksperti no papīra glāzēm dzer kafiju un apspriež krīzes skartās valstis. Žaketes pakarinātas uz krēslu atzveltnēm. Dziļāk foajē ir restorāns Terase, kur direktoram patīk uzņemt oficiālos viesus.
Mēs pirmoreiz satiekam šefu kādā vēlā septembra pēcpusdienā viņa kabinetā augšstāvā. Arī viņš novilcis žaketi un zilā kreklā ar zilu kaklasaiti apsēdies uz zilas sofas. Gatavs izskaidrot savas idejas par jauno pasaules kārtību, kas principā sākās 2008.gada rudenī un kurai būtu jāmaina tie ekonomiskie principi, kas tieši tobrīd bruka ar lielu troksni.
Jaunā pasaules kārtība
«Jums jāiedomājas SVF kā ārsts,» saka Dominiks Štrauss-Kāns (61). «Nauda ir tikai zāles, bet valstīm – pacientiem – jāmaina ieradumi, lai atveseļotos. Citu variantu nav.» To sakot, viņš līdzjūtīgi smaida.
Štrauss-Kāns atgādina, ka tieši SVF bija viens no pirmajiem, kas cēla trauksmi par Amerikas nekustamo īpašumu burbuli un tā uzsprāgšanas sekām, taču «politiķi negrib klausīties sliktas ziņas». Un, kad 2008.gada septembrī krīze beidzot pienāca, Eiropa, kurai vienmēr nepieciešami seši mēneši, lai pieņemtu lēmumu, kārtējo reizi gausi ķēpājās. Tieši tad arī dzima jaunā pasaules kārtība.
Uz Štrausa-Kāna rakstāmgalda ir četri telefoni. Bēšs paklājs un balti aizkari. Plauktā vecs pulkstenis un grāmatas par meksikāņu glezniecību. Direktoru reizēm sauc pēc iniciāļiem DŠK, kas izklausās pēc zīmola, gluži kā pats SVF vai ASV, vai D&G.
DŠK atgāžas krēslā un, skatoties uz diktofonu, smaidot izvēlas vārdus. Jaunā pasaules kartība? Labi, parunāsim par to, viņš saka.
Par svarīgiem spēlētājiem kļūst Ķīna un Indija – abās strauji attīstās iekšējais tirgus, un tās ir politiski gana stabilas. Katru reizi, kad viņš pats viesojas Ķīnā vai kādā citā Āzijas daļā, Štrauss-Kāns dzird vietējo līderu secinājumu, ka viņi Eiropu uz laiku ir norakstījuši. «Viņi teic, ka vēlas stipru Eiropu, bet pasaulē vienmēr ir kāda daļa, kas parasti velkas astē. Agrāk tie bija viņi paši, bet tagad – Eiropa. Kauna lieta, bet pasaule var izdzīvot arī bez Eiropas. Eiropiešiem aizvien patīk domāt, ka viņi ir pasaules centrs, bet tagad realitāte ir cita. Tagad svarīgākais ir jautājums, vai Eiropa nākotnē kļūst par būtisku konkurentu globālajā spēlē ar jauniem dalībniekiem. Nav teikts, ka Eiropai tas ir garantēts.»
Savu ietekmi zaudē arī ANO, kas ir apbrīnojami gausa organizācija. Norietu piedzīvo arī ASV – maniakāli egoistiska lielvara, kas pārāk bieži nespēj pieņemt izšķirīgus lēmumus. Protams, Štrauss-Kāns to nesaka šādiem vārdiem, bet diplomātiski liek nojaust, ko domā. Viņš izvēlas piemēru. Sākoties 2008.gada krīzei, ASV neķērās pie ilgtermiņa vīzijas ieviešanas, bet nodarbojās ar banku glābšanu pa vienai. «Vispirms mēģināja atrisināt [investīciju bankas] Bear Stears problēmas, tad glāba [kredītuzņēmumu] Fannie and Freddie. Un visu laiku cerēja, ka katra jauna problēma būs pēdējas šķērslis, kas jāpārvar.»
Savu ietekmi turpretī palielinās spēcīgāko ekonomiku koalīcija G-20. Tieši tā var kļūt par jaunās pasaules kārtības varas centru. G-20 bija tā, kas Valūtas fondam piešķīra 850 miljardus dolāru un uzdevumu atrisināt krīzi. «Tā bija lielākā globālā sadarbība, kāda jebkad piedzīvota,» uzskata Štrauss-Kāns.
Vai tas nozīmē, ka SVF ir kļuvis par sava veida pēckrīzes pasaules valdību? Dzirdot jautājumu, DŠK izslienas, ievelk elpu un atbild pēc 20 sekunžu pauzes. Viņš ir elegants vīrietis – parīzietis ar biezām uzacīm un flirtējošu smaidu. Uzkrītošs kavalieris, lai gan augumā neliels, var pat teikt – strups.
«Nē, nē, valdības veido ievēlēti cilvēki. To nevar aizstāt pat G-20, ko veido ievēlētu valdību pārstāvji. Grupas vēlme sadarboties bija ļoti spēcīga krīzes laikā, bet tagad tā izgaist. Arvien vairāk līderu un finanšu ministru uzskata, ka globālā krīze ir garām, un vairāk uzmanības velta iekšējām problēmām.»
Štrauss-Kāns domā, ka SVF ir jākļūst par G-20 uzraudzībā strādājošu administratīvo vienību – par aģentūru, kas «cenšas atrisināt gan globālas, gan nacionālas problēmas», izstrādā plānus un definē vērtības. «Galu galā mūsu mērķis tomēr ir kas vairāk par pareizām finanšu un ekonomikas politikām. Mūsu mērķis, protams, ir miers pasaulē, kas balstās uz ekonomisko stabilitāti.»
Tieši tā Štrauss-Kāns redz savu organizāciju, un, par lielu pārsteigumu, reti kurš pret to iebilst, izņemot kādu vientuļu profesoru no Bostonas, ar kuru iepazīsimies vēlāk.
Gaļasmašīna būs domnīca
Pēdējā laikā top arvien skaidrāks, ka multilaterālisms jeb daudzvalstu sadarbība vienkārši nedarbojas. ANO ģenerālsekretārs ir blāva personība, kas iemanās ierasties neīstajā vietā nepareizā laikā. Pat tās rīkotās konferences par globālo sasilšanu nespēj vienoties par kopējiem mērķiem, lai gan datus par klimata pārmaiņām apšauba vairs tikai daži ietiepīgi prāti.
To pašu ilgus gadus varēja teikt arī par SVF. Tā reputācija smagi cieta Āzijas krīzes laikā 90.gados. Organizācija atlaida 400 cilvēku, samaksājot kompensāciju – viena mēneša algu par katru nostrādāto gadu. Kad savus aizņēmumus atmaksāja Brazīlija, SVF annālēs palika pavisam īss klientu valstu saraksts. Fonds izskatījās sevi izsmēlis.
DŠK ieradās Vašingtonā 2007.gadā, kad viņu šim amatam izvirzīja Francijas prezidents Nikolā Sarkozī. Abi vīri ir politiskie sāncenši, un tas bija Sarkozī plāns aizvākt Štrausu-Kānu no vietējās politikas. Izskatās, ka šī ideja ir izgāzusies, jo DŠK ir kļuvis ietekmīgāks un, iespējams, atgriezīsies Francijā, lai startētu nākamajās prezidenta vēlēšanās.
2007.gadā SVF aizdevumos bija izsniedzis tikai 2 miljardus dolāru, kas pasaules mērogā ir «sīkums». Pašlaik šis skaitlis ir 195 miljardi.
Jau 2008.gada janvārī Pasaules ekonomikas forumā Davosā DŠK mudināja izstrādāt globālās ekonomikas stimulēšanas plānu. Tā bija pārsteidzoša ideja, jo pats SVF līdz tam bija pazīstams kā ugunsdzēsējs, kad māja jau liesmās, bet nekad nav veicis preventīvus pasākumus.
Tagad fonda rīcībā ir 900 miljardu dolāru (pirms krīzes bija 250 miljardu), dodot iespēju ātri palīdzēt jebkurai pasaules valstij.
Protams, paliek jautājums – vai SVF pietiek jaudas strādāt kā globālai ekonomikas valdībai? Ir dažas pazīmes, ka tas spēs. Kopš fonda izveides tas guvis pieredzi 122 banku krīzēs, saskaitījis Štrauss-Kāns. Turklāt neviena cita organizācija nespējot labāk par viņiem izprast reizēm produktīvo, bet bieži vien arī destruktīvo mijiedarbību starp reālo ekonomiku un nodokļu likumiem, no vienas puses, un moderno Volstrītu ar tās investīciju bankām, no otras.
Fonds ir mainījies. «Esam iemācījušies, ka patiesi efektīvi varam būt tikai tad, kad to valstu cilvēkiem, ar kurām mēs sadarbojamies, palīdzam izskaidrot, ko mēs darām,» saka Štrauss-Kāns. Agrāk fonds atgādināja nežēlīgu kapitālisma gaļasmašīnu, bet tagad sevi pozicionē kā domnīcu, kuras darbinieki dod priekšroku «maigai politikai».
Vai ar to pietiek? Fondam nav tiesību noteikt sankcijas. Un kas notiks, kad krīze būs galā? Vai SVF būtu jādod vairāk varas? ASV, kas sarakstīja organizācijas noteikumus 1944.gadā un piespieda arī citu valstu pārstāvjus tos parakstīt, pieder veto tiesības būtisko lēmumu pieņemšanā. Vai nabadzīgākajām valstīm patiks, ja SVF koordinēs globālo finanšu politiku, izdabājot G-20 valstu interesēm?
Ekskluzīvā kluba biedri
Mūsu ceļojums, iepazīstot SVF pasauli, ilga 10 nedēļas. Tas sākās Vašingtonā, tad aizveda uz Oslo, Grieķiju, Briseli, Bostonu, Ņujorku un noslēdzās atkal Vašingtonā.
Sākumā SVF pat neuzskatīja par pienākumu mums atbildēt kaut vai ar atteikumu. Organizācijai nekad nav paticis atvērt savas durvis ziņkārīgajiem. Bet tad pēkšņi DŠK izlēma: turpmāk nekādu šķēršļu un tabu. Vienīgie noteikumi: darbinieki var lūgt nepublicēt informāciju, kas žurnālistiem tiek izpausta tikai kā fons problēmas labākai izprašanai. Otrs, izraudzītie citāti pirms publicēšanas ir jānosūta apstiprināšanai. Ar pārsteigumu jāatzīst, ka SVF atsauca tikai vienu izteikumu no 10 nedēļās tapušajām intervijām.
SVF centrālais birojs ir labirints ar identiskām fluoriscējošām lampām, telpaugiem un skaitļu pilniem datoriem. Katras nodaļas priekšniekam ir tiesības definēt, kas pie viņiem ir atbilstošs ģērbšanās stils. Piemēram, ekonomiskā padomnieka francūža Olivjē Blanšāra biroja drīkst nevilkt žaketi, ja ir solīds krekls un kaklasaite.
SVF darbinieki darbā ierodas agri, ap septiņiem, bet mājās dodas vēlu un nekad neizslēdz savus BlackBerry viedtelefonus, varbūt tikai naktī izslēdz skaņu.
SVF nekad neatpūšas. «Pēdējās krīzes sekas mēs izjutīsim līdz brīdim, kad jau sāksies nākamā,» secina Štrauss-Kāns.
SVF algas ir robežās no 40 000 dolāru gadā jeb aptuveni Ls 1730 mēnesī (jaunpieņemtajiem darbiniekiem) līdz 400 000 dolāriem (direktoram Štrausam-Kānam). Darbiniekiem, kas nav ASV pilsoņi, nav jāmaksā ienākuma nodoklis, tālab fonds ir pievilcīgs darba devējs. Tikai retais no darba aiziet pēc paša vēlēšanās. Viņi jūtas kā īpaša kluba biedri, kas kopā pavada pat brīvo laiku: futbola klubā, fotografēšanas vai kulinārijas pulciņos. Kad darbiniekiem jautā, kāpēc viņi aizvien tur strādā pat pēc vairākām neveiksmīgām misijām un nicīgas attieksmes dažādās pasaules vietās, viņi atbild: «Tāpēc, ka mūsu lēmumiem ir ietekme.»
Džons Lipskis, ASV pilsonis, kā izpilddirektora vietnieks ir otrs ietekmīgākais cilvēks fondā. Viņš apgalvo, ka «pie mums var domāt ārpus rāmjiem». «Šī ir organizācija, kur strādā īsti pionieri. Tas izpaudās 1944.gadā. To novērtēja 70.gados. Un atkal novērtē šodien. Tam, ko mēs darām pašlaik, neviens cits netiek līdzi.» Savā ziņā tas esot DŠK nopelns, kas uzstāj uz neatkarību un izvairās dancot tikai pēc ASV stabules.
Uz kārts veselas nācijas
Krīzes var izraisīt atkarību. Rodžers Nords, vecākais padomnieks Āfrikas jautājumos, fondā sāka strādāt 1983.gadā. Bijis Ungārijā, kādreizējā Čehoslovākijā un Nepālā, kur atradās Āzijas finanšu krīzes laikā. Tagad viņš grib glābt Āfriku, kamēr kolēģi galvenokārt ir uztraukušies par Eiropu un ASV.
Pols Tolsens ir blonds kopenhāgenietis, kas SVF ieradās 1982.gadā – dienā, kad bankrotēja Meksika. 1987.gadā devās uz Austrumeiropu, kur piedzīvoja aukstā kara beigas. Nesen glāba Īslandi, tagad nosūtīts uz Grieķiju, lai šai nācijai no jauna iemācītu dzīvot bez korupcijas un maksāt nodokļus.
Tāds ir SVF mērogs. Likmes ir veselas tautas, kontinenti, miljoniem cilvēku labklājība un miljardiem dolāru. Viss nonāk pie tā, ka pasauli var mainīt ar vienu parakstu vai ierobežotiem ekonomiskiem instrumentiem, piemēram, aizdevumu procentu likmēm, nodokļu politikas un nodarbinātības politikas priekšlikumiem.
Nav neviena, kas pilnīgi precīzi varētu pateikt, kāda ir šo lietu mijiedarbība. Tas vairāk ir pieņēmums, viedoklis vai tendence. SVF atliek to iestrādāt programmās, izskaitļot skaitļus un procentus un nodot plānus suverēnajām valdībām.
To var salīdzināt ar cirka žonglieri, kas vienlaikus mēģina noturēt gaisā glāzes, pannas un krēslus. Ja rokas ir veiklas, iznākums ir perfekta valsts. Ja kāda glāze nokrīt un sašķīst, tas var beigties pat ar pilsoņu karu vai vismaz stratēģijas pārstrādāšanu.
Fondā strādā 2400 cilvēku, vairākums – Vašingtonā. Mazāki biroji ir viscaur pasaulē ar 3-4 štata darbiniekiem.
Kad Īslandē iestājās maksātnespēja, tā lūdza aizdevumu – cieto valūtu un subsidētu procentu likmi, kas bija tikai 5% zema. Šie jautājumi bija jākārto ātri. Izpētes komanda uzrakstīja ziņojumu, eksperti Vašingtonā izstrādāja glābšanas plānu, Īslande to apstiprināja. Tad kopā sanāca SVF padome un izvērtēja, vai plāns tik tiešām būs dzīvotspējīgs. Tad ar viena taustiņa nospiešanu uz Reikjavīku dažās sekundēs virtuāli aizceļoja 168 miljoni dolāru. Tieši ar to SVF atšķiras no citām daudzpakāpju lēmējinstitūcijām: naudas plūsma bez liekas kavēšanās.
Drīz pēc naudas no Vašingtonas uz Reikjavīku ceļoja arī jauna komanda, kas sniedz padomus un skrupulozi uzrauga īslandiešus. Tas turpinās vairākus mēnešus, jo ārkārtas programma, kas nosaukta par elastīgo kredītlīniju (naudas piešķirta bez garantijām) palielina fonda risku. Ja nu šo naudu nekad neatmaksā?
Atmaigums
Var uzskatīt, ka SVF direktoram ir glauna dzīve. Viņa birojā pie sienas karājas tikai viens foto – Štrauss-Kāns kopā ar ASV prezidentu Baraku Obamu, abi smaida kā puikas, kas sporto vienā komandā.
Tagad DŠK sēž biznesa klases sēdvietā 4F un ar Air France lido no Parīzes uz Oslo. Viņš dodas uz konferenci, kuras nosaukumā vārdus tiklab var arī mainīt vietām. Izaugsmes, nodarbinātības un sociālās kohēzijas izaicinājumi. DŠK aizmieg, kamēr vēl lidmašīna gatavojas pacelties. Viņa darbs lielā mērā sastāv no braucieniem pa pasauli, un šādu skarbu dzīvesstilu var izturēt tikai tāda persona, kas tic, ka dara citiem noderīgas lietas.
Oslo konferenci rīko SVF kopā ar ANO Starptautisko darba organizāciju (SDO). Šis salikums ir nozīmīgs, jo principā abi ir dabiski ienaidnieki, kā «kaķis un suns vienā istabā», saka Štrauss-Kāns. Fonds parasti rosina reformas, pret kurām regulāri rodas sociāla opozīcija. SDO parasti ir protestētāju pusē, kas fondu itin bieži sauc par sātanu un anonīmu varu, kura traucē pasaulei pilnveidoties.
Desmitos vakarā Štrauss-Kāns paaicina Spiegel reportieri uz īsu sarunu foajē. Izskatās uzfrišinājies un runā tīkamā, tēvišķā balsī, kas ir daļa no viņa kapitāla, tāpat kā dziļās grumbas un maisiņi zem možajām acīm.
Viņš uzsver, ka konference ar SDO ir svarīga, jo SVF grib apliecināt savu interesi ne tikai par makroekonomikas problēmām, bet arī par sociāliem jautājumiem. Turklāt krīze nav beigusies, atkārto Štrauss-Kāns. «Lai no tās izkļūtu, mums ir nepieciešama jauna degviela. Ekonomikas augšana bez jaunu darba vietu radīšanas nav laba lieta, [..] un to nedrīkst pieļaut.» Tas arī izskaidro sadarbību ar SDO. «Mēs esam mainījušies. Arodbiedrības ir mainījušās. Protams, tas nenozīmē, ka tagad mīlam cits citu. Sarunājamies un iepazīstam viens otru.»
Tik piemīlīgi vārdi no SVF vadītāja mutes ir neierasti.
Pirms Štrausa-Kāna ienākšanas fondu vairāk pazina kā fabriku, kas štancē shēmas un pieprasa nacionālajām vadībām tās ieviest dzīvē – bez jebkādām ierunām, ja vien vēlas saņemt aizdevumu. Tie, kuri atteicās izpildīt noteikumus, tika iesviesti kredītu karuselī. Tieši šādu iemeslu dēļ no fonda atsvešinājās Āzijas valstis. Ilgi neatrisinātas vilkās krīzes Centrālamerikā un Dienvidamerikā, un ikvienam, kas vēlējās izcelt SVF ļauno dabu, atlika pieminēt vārdus «Argentīna» un «bankrots».
Pirms 2008.gada krīzes fondam bija problēmas gan ar savu tēlu, gan identitāti. Daudzi atklāti jautāja – vai šī organizācija vispār vairs spēj īstenot savu sākotnēji noteikto misiju?
DŠK pēdējā laikā uzsver, ka sociālās sekas un reformu cena tiek ņemtas vērā jaunajās fonda programmās. Piemēram, Salvadoras gadījums. Pretēji ierastajai SVF praksei, ka vienas un tās pašas drēbes der jebkuram rumpim un atsevišķu valstu unikālos aspektus var ignorēt, tagad fonds atzīst pretējo. «Dažiem ir iespēja veikt fiskālus un monetārus manevrus, bet citiem nav. Katra valsts ir atšķirīga, katra situācija ir unikāla,» saka DŠK.
Reformē pašu fondu
Izskatās, ka SVF šefam ir plāns: viņš vēlas pārveidot arī savu organizāciju. Vēlas mainīt priekšstatu par fondu kā ietiepīgu neoliberālisma bastionu.
Kad par šiem plāniem pārjautājam ekonomikas padomniekam francūzim Olivjē Blanšāram, viņš mazliet samāksloti iesmejas. Blanšārs teic, ka tādu plānu nav, jo SVF notiek pašattīstība, veicot ikdienas aktuālos darbus. «Tas, ko jūs sakāt, izklausās gandrīz pēc sazvērestības.» Viņš stāv Oslo Radisson Plaza 35.stāvā, turot šķīvi ar uzkodām. «Protams, ir jauns uzstādījums. Mēs gribam būt atvērti, godīgi un veselīgi skeptiski.» Blanšārs tiek uzskatīts par SVF smadzenēm. Slaids vīrietis ar rāmu runas stilu, parasti satiekams Vašintgonas biroja kabinetā 10-700H. Viens no DŠK galvenajiem padomniekiem.
Dažas dienas pēc konferences Oslo SVF komanda dodas uz Atēnām, lai uzzinātu pēdējos jaunumus par to, kā Grieķija risina savu krīzi. Arī grieķu premjers Georgs Papandreu bija Oslo. Viņš izskatās novecojis vairāk par saviem 58 gadiem.
Kas notiktu, ja SVF komanda atgrieztos no Atēnām un ziņotu, ka Grieķijā cīņa ir zaudēta? Blanšārs varētu izteikties vispārīgi, taču šoreiz atbild ļoti tieši. «Pilnīgi droši, ka mēs šo ziņu neizplatītu publiski. Mēs atgrieztos sākumpunktā un atkal diskutētu, kā atrast apmierinošu risinājumu.»
Skaidrs ir viens: fonds nemaz nevar pieļaut Grieķijas glābšanas plāna izgāšanos. Ja tas tiešām vēlas pozicionēt sevi kā jauna tipa pasaules organizāciju, kas spēj īstenot svaigas ekonomiskas idejas, šis ir īstais brīdis, lai to pierādītu. Ja Grieķija bankrotēs, tā fondam būs jauna «Argentīna».
Vācija sākumā uzstāja, ka Grieķijas sāpe nav naudas plūsmas problēmas, bet gan pašu mājās radīts budžeta pārtēriņš, kas iet roku rokā ar korupciju. Tālab vācieši lūdza SVF nesteigties iejaukties Grieķijas krīzē, jo tā ir daļa no eirozonas un ietekmē visas ES maksājumu bilanci.
Tomēr DŠK iebildis, ka «mēs negribam gaidīt, kamēr upuris nokrīt no klints, lai gan mums bija iespēja viņu noķert». Galu galā Vācijas kanclere Angela Merkele un Bundesbanka tika pārliecināti, un arī viņi iesaistījās finansiālajā glābšanas plānā. Līdz ar Grieķijas krīzi parādījies jauns elements: «kopuzņēmuma» koncepts jeb cieša sadarbība ar citām institūcijām. SVF kopumā Eiropai uz galda nolika 250 miljardus eiro, kas galvenokārt ir Āzijas ieguldījums. Bijušās trešās pasaules valstis nāca palīgā attīstītajai Vecajai pasaulei. Nav šaubu, ka tā bija nepārprotama jaunas pasaules kārtības pazīme.
Vecais klubs
Veca lieta, kas aizvien ir pa prātam eiropiešiem, ir SVF hierarhija un struktūra. Fonda padome pulcējas 13.stāvā pulksten 10 katru pirmdienu, trešdienu un piektdienu. Pirmajā lokā ap apaļo galdu sēž pārdesmit padomes locekļu, bet aiz viņiem iekārtojas palīgi. Apspriedes notiek angļu valodā, un klātesošie caurskata SVF projektus: valsti pēc valsts, komandējumu pēc komandējuma. Eiropieši savu kopējo viedokli saskaņo jau iepriekš, un, taupot laiku, katrs pārstāvis individuālo ziņojumu izplata pirms sapulces. Noslēgumā visi noklausās Štrausa-Kāna gala ziņojumu, kas ierasti beidzas ar aicinājumu uz «atbildīgu rīcību».
Padomē ir 24 direktori. Brazīliešu pārstāvis runā un balso arī Kolumbijas, Dominikānas Republikas, Ekvadoras, Gajanas, Haiti, Panamas, Surinamas, Trinidadas un Tobago vārdā. Kopumā šai grupai pieder 2,41% balsstiesību.
Deviņi no 24 direktoriem aizvien ir eiropieši. ASV pārstāvošajam direktoram ir 16,74% balsu, japānim – 6,01%, vācietim – 5,87%, bet franču un britu direktoriem – katram pa 4,85%.
Viņi uzskatāmi par padomes «smago galu», un nevienu no viņiem principā nevar izbalsot. Vai tas ir godīgi? Kad to jautā SVF darbiniekiem, viņi vienkārši pasmaida un neko neatbild. Skatiens parasti noslīd uz BlackBerry ekrānu.
Izpilddirektors, kas vada padomi, nāk no Eiropas, bet pirmais vietnieks ir no ASV. Šāds princips tika ieviests 1950.gadā, un nekas nav mainījies arī 2010. (Turpat kaimiņos Vašingtonā strādājošās Pasaules Bankas prezidenta krēsls savukārt vienmēr ir rezervēts amerikānim.)
SVF strādā 30 tā dēvētās vecākās amatpersonas, kas ir atslēgas figūras lēmumu pieņemšanā. Štrausa-Kāna tuvāko personu lokā ir tautietis Blanšārs, Reza Mogadams, irāņu izcelsmes britu pilsonis, kas vada stratēģijas departamentu un kuru fondā strādājošās sievietes kādā neformālā aptaujā atzina par pievilcīgāko vīrieti organizācijā. Mazajā šūniņā ir arī īpašais padomnieks ķīnietis Mins Žu un Karolīna Atkinsone, kas vada ārējo attiecību nodaļu.
Katru rītu DŠK komanda sapulcējas uz brokastīm ar svaigiem kruasāniem, pie reizes apspriežot pasaules jaunumus. Atkinsones pienākumos ir katru ceturtdienu nostāties pie pults nelielā zālē ēkas pirmajā stāvā un 15 minūtēs informēt presi par sasniegto «progresu» un «cerīgu attīstību».
Mogadama darbs ir nodrošināt, lai visām lietām ir sava kārtība. Zināmā mērā viņš ir fonda ģenerālsekretārs. Iepazīstina ar iekšējām un ārējām reformām, ierosina jaunas stratēģijas. Piemēram, 2008.gadā pirms krīzes uzliesmojuma SVF smagsvari inscenēja notikumus, ka krīze jau ir sākusies, un vienu dienu veltīja, meklējot risinājumu, kā glābt hipotētisku Austrumeiropas valsti. Tika sagatavoti pat inscenēti paziņojumi presei.
«Grieķu bankrots neizbēgams»
Krīzes laiki ir kā medus maize amerikānim Kenetam Rogofam, kas bija SVF galvenais ekonomists no 2001. līdz 2003.gadam. Viņš kopā ar Karmenu Reinhārti pērn izdeva grāmatu Šoreiz viss ir citādi: astoņi finanšu muļķību gadsimti. Grāmata tika rakstīta septiņus gadus un tagad ir pievērsusi ekonomistu, finanšu menedžeru un politiķu uzmanību.
Rogofs, kas dzīvo Bostonā, cieš no ekstrēmas tuvredzības. Kailā galva un brilles ar metāla rāmi viņu padara līdzīgu dīvaiņiem Vudija Allena filmās. Varētu teikt, ka arī viņš pats ir dīvainis – šaha ģēnijs, kas 15 gadu vecumā ar aizsietām acīm vienlaikus izspēlēja partijas ar 26 pretiniekiem. 25 gadu vecumā tika kronēts kā lielmeistars, bet tad pēkšņi pameta šahu, gluži kā alkoholiķis, pār kuru nākusi apjausma vairs nelietot ne pilīti. Viņš neesot pieskāries šaha figūrām vismaz 30 gadu. Tas esot «pārāk bīstami», viņš paskaidro. Tā vietā meties plašākā spēlē, ko sauc par globālo ekonomiku.
Abi grāmatas autori norāda, ka finanšu krīzes, arī pašreizējā, ieved valstis nacionālo parādu problēmās, lai vai kādus risinājumus izdomātu valdības. Bezdarbs un bankrotējošu uzņēmumu glābšana izraisa budžeta deficīta sprādzienu, kas savukārt izraisa panisku izdevumu apcirpšanu, iestumjot valsti vēl lielākā recesijā. Tā ir nežēlīga spirāle, un tieši to var novērot arī tagad.
Sēžot spartiskā Hārvardas Universitātes kabinetā pie nolaistām žalūzijām, Rogofs vēsi skaidro: «Grieķijas bankrots ir neizbēgams. Ir 95% varbūtība, ka bankrotēs arī Spānija. Ungārija ir uz naža asmens. Austrumeiropā situācija kļūs vēl ļaunāka. Mēs piedzīvosim vairāku valstu bankrotu. Būs vairākas eirozonas valstis, kurām tiks ieteikts vismaz uz gadu izstāties no eirozonas. Arī situācija ASV ir satraucoša. Tirgus nespēs tikt galā ar tādu parādu līmeni.» Klausoties viņu, visvairāk uztrauc tas, ka Rogofs to visu deklarē neizbēgamu faktu konstatēšanas tonī.
Viņam neesot skaidrs, kāpēc SVF un daudzas valdības pašas sev sit uz pleca, slavējot krīzes risināšanas soļus. «Mēs pārāk ātri metamies piedāvāt glābšanas plānus, bet tajā pašā laikā baidāmies atļaut maksātnespēju.» Rogofs uzskata, ka SVF un G-20 ar saviem aizsargmehānismiem ir ieprogrammējuši sliktas prakses atkārtošanos nākotnē.
Viņaprāt, priekšstats par to, kas ir normāli, attīstās līdzi laikam. Agrāk bankrotu ir piedzīvojusi Francija, Grieķija 200 gados ir bankrotējusi piecas reizes. Tas pats noticis arī ar Trešo reihu. Krīze ir krīze, saka Rogofs, tas nav pasaules gals.
Ķīniešu padoms Eiropai
Mins Žu vizītkarti pasniedz ar abām rokām. Izpilddirektora īpašais padomnieks. Tā ir jauna štata vieta fondā un apliecina ķīniešu ietekmes palielināšanos.
«Ķīna man algu nemaksā,» viņš saka. «Es domāju un rīkojos kā SVF cilvēks.» Tie ir diplomāta cienīgi vārdi, lai gan nav noslēpums, ka Žu darbojas vidē, kur izteikti dominē nacionālās intereses.
Savā kabinetā 12-200C viņš piedāvā zaļo tēju. Tējas maisiņus nelieto. «Nenorijiet lapas,» viņš instruē. «Tās vēl būs nepieciešamas, jo otrais uzlējums ir vislabākais.»
Mins Žu teic, ka pārējai pasaulei būtu jāmācās no Āzijas jaunajiem tirgiem, kuriem ir «spēcīgāks pulss un labāki makroekonomiskie nosacījumi» nekā, piemēram, Eiropas valstīs. Budžeta deficīts ir zems, arī ārējais parāds ir mazs, daudzām jaunattīstības valstīm ir cienījamas valūtas rezerves, un tās nostabilizējušas «inflāciju saprātīgās robežās». Viņaprāt, ķīnieši un indieši daudz agrāk nekā amerikāņi saprata, ka nekustamais īpašums ir «visnestabilākais tirgus visā pasaulē pēdējos 50 gados». Tālab abas Āzijas lielvalstis laikus ieviesa tā uzraudzību.
Vai viņš paredz Eiropas norietu un Āzijas turpmāku uzplaukumu? Mins Žu tam nesteidzas piekrist. Viņš zina, ka Ķīna ārpus lielajām pilsētām aizvien ir ļoti nabadzīga, un viņš zina, ka Eiropai ir savas spēcīgās puses. «Jā, reizēm, lai vienotu lēmumu izbīdītu cauri katras ES dalībvalsts parlamentam, nepieciešams pārāk daudz laika, taču Eiropa sper stabilus soļus pareizajā virzienā.»
Tajā pašā laikā vismaz divas lietas attiecībā uz Eiropu viņu patiesi pārsteidz. (Līdzīgi domā arī DŠK.) «Tas ir sociālās labklājības jautājums un demogrāfiskās izmaiņas. Cilvēki dzīvo arvien ilgāk, tāpēc pensiju un veselības aprūpes izmaksas ir pavisam citādas nekā, teiksim, pirms 20 gadiem. Vecais modelis vairs neder mūsdienu prasībām. Rīt tas būs pilnīgi dzīvotnespējīgs.»
Vēl Eiropai esot jādomā par jaunu izaugsmes stratēģiju, rūpniecisko stratēģiju. Ir jāizgudro jauni produkti un jāattīsta sektori, kas apmierina citu pasaules daļu pieprasījumu – pretējā gadījumā valsts ar darba samaksu 30 dolāru stundā nekad nespēs konkurēt ar valsti, kur tā ir tikai trīs dolāri.
«Eiropai ir sevi jāreformē, tas nu ir skaidrs,» saka ķīnietis Žu un ar smaidu piebilst: «Mēs esam gatavi palīdzēt.»
Izplata The New York Times Syndicate ©
