«Hop! Hop?»
Ernesta skats
Žurnāla rubrika: Svarīgi
Bišofa skats
X-mas
Līdz 2017.
Nostāšanās pret Putinu naftas magnātam Mihailam Hodorkovskim maksājusi biznesu un brīvību. Jaunais tiesas spriedums viņu gaida pēc dažām dienām, bet Putins savējo jau izteicis
Mihails Hodorkovskis (47) jau kļuvis par savdabīgu Krievijas simbolu. Pirmo prāvu pret viņu plaši aprakstīja krievu prese, bet otrai, kurā spriedums gaidāms 27.decembrī, pamatā seko tikai ārvalstu mediji. Spriedumu vajadzēja paziņot pirms nedēļas, dienu pirms premjers Putins kārtējā televīzijas tiešraidē atbildēja uz iedzīvotāju jautājumiem. Tiesa bez paskaidrojumiem termiņu pārcēla.
Putina tiešraide gan notika un tajā viņam tomēr pajautāja par Hodorkovski. «Zaglim jāsēž cietumā,» citējot Vladimira Visocka varoni no filmas Tikšanās vietu mainīt nedrīkst, noskaldīja nācijas līderis un atkal piesauca Hodorkovska līdzvainīgumu cilvēku slepkavībās. Par tiesas spriedumu vairs nenākas īpaši šaubīties, jo pēdējā desmitgadē nav dzirdēts, ka tās lemtu pretēji varas vēlmēm.
Neticami garais vilciens
Daudziem, kas bijuši klāt Hodorkovska prāvā, rodas tikai viena sajūta. «Izrāde absurda teātrī», kā to nosauca pavecāks vīrs, kurš esot speciāli atnācis paklausīties tiesas sēdi, lai pats saprastu, kas īsti ir Hodorkovskis un par ko viņu tiesā. Atbildi uz pēdējo jautājumu viņš tā arī nav guvis.
Maigi izsakoties, Hodorkovskim izvirzītā apsūdzība par 350 miljonu tonnu naftas izlaupīšanu no pašam piederošās kompānijas Jukos skan dīvaini. Pirmkārt, šis apjoms ir lielāks nekā kompānijas iegūtais naftas daudzums visā tās pastāvēšanas vēsturē. «Ja šī nafta ir izlaupīta, kur kompānija ņēma naudu darbinieku algām, no kādiem līdzekļiem tā samaksāja nodokļos vairāk nekā 40 miljonus dolāru?» jautā viena no Hodorkovska advokātēm Nataļja Terehova.
Apsūdzības naftas izlaupīšanā sevišķi lielos apmēros Hodorkovskim un viņa biznesa partnerim, koncerna Menatep vadītājam un Jukos vairākuma akcionāram Platonam Ļebedevam tika izvirzītas brīdī, kad tuvojās viņu pirmā ieslodzījuma termiņa vidus un abiem bija tiesības lūgt nosacītu atbrīvošanu pirms termiņa. Abus no soda izciešanas vietas Čitas apgabalā nogādāja Maskavā, un 2009.gada martā viņi atkal stājās tiesas priekšā.
Apsūdzības nopietnas – no Jukos un meitaskompānijām izlaupīta nafta kopumā par 892,4 miljardiem rubļu jeb aptuveni 17,1 miljardu latu. Žurnāls Eho plaņeti aprēķinājis, ka vilciena sastāvam šāda naftas apjoma izvešanai vajadzētu būt 122 000 kilometru garumā, tas trīsreiz apjoztu zemeslodi. Advokāti teic, ka nekādi vainas pierādījumi prāvas gaitā nav iegūti, savukārt prokuratūra uzskata vainu par pierādītu un ir lūgusi abiem piespriest 14 gadus ieslodzījumā.
«Hodorkovska lieta ir izteikti politiska,» pārliecināts viens no opozīcijas līderiem, bijušais vicepremjers Boriss Ņemcovs. «Ar neapbruņotu aci redzams, ka tās visas ir muļķības. Hodorkovskis atļāvās pretoties Putinam. Viņš bija kļuvis nekontrolējams.»
Putina seja pārakmeņojās
Viss sākās 2003.gada februārī. Toreizējais Krievijas prezidents Vladimirs Putins uz apspriedi Kremlī bija uzaicinājis lielāko privāto kompāniju vadītājus. Kad pie vārda tika vislielākās privātās naftas kompānijas Jukos vadītājs Mihails Hodorkovskis, viņš pavēstīja, ka Krievijā nekādu priekšnoteikumu biznesa attīstībai nav, jo neiedomājamos mērogos valda korupcija. Vēlāk tikšanās dalībnieki stāstīja, ka pie šiem vārdiem prezidenta seja gluži vai pārakmeņojusies. Noslēgumā Putins esot izmetis, ka vajadzētu pārbaudīt, kāpēc privātā kompānija Jukos kontrolē vairāk naftas atradņu nekā valsts kompānija Rosņeft. «Tas arī pie korupcijas jautājuma,» piebilda prezidents.
Pēc dažiem mēnešiem Jukos Maskavas birojā parādījās prokuratūras izmeklētāji. Pēkšņi bija ierosināta krimināllieta par izvairīšanos no nodokļu nomaksas, kas it kā notikusi trīs gadus agrāk, 2000.gadā. Jūnijā tika apcietināts Hodorkovska biznesa partneris Platons Ļebedevs par nelikumīgu privatizāciju un krāpšanu. Presē izskanējis, ka Ļebedeva apcietināšana bija mājiens Hodorkovskim, ka vai nu jāizlīgst ar Kremli, vai jāatdod bizness Kremļa kontrolētām struktūrām un jāpamet valsts.
Taču Hodorkovskis publiski paziņoja, ka toziem gaidāmajās Valsts domes vēlēšanās atbalstīs Putina Vienotās Krievijas opozīciju. 2003.gada 25.oktobrī Hodorkovski apcietināja Novosibirskā. Viņam inkriminēja izlaupīšanu un izvairīšanos no nodokļu nomaksas. Vienlaikus tika apcietināti arī vairāki citi Menatep un Jukos augstākie vadītāji. Piemēram, Jukos drošības dienesta vadītāju Alekseju Pičuginu apsūdzēja par to, ka viņš pasūtījis un organizējis vairākas slepkavības. Pičugins ar advokātu starpniecību informēja, ka izmeklētāji no viņa centušies panākt atzīšanos, ka tieši Hodorkovskis pasūtījis Sibīrijas pilsētas Ņeftejuganskas mēra un vairāku citu personu slepkavības. (Acīmredzot tieši šīs lietas domā Putins, kurš pirms gada paziņoja, ka Hodorkovskis ir saistīts ar «vismaz piecām pierādītām slepkavībām».) 2005.gada maijā tiesa Hodorkovskim un Ļebedevam piesprieda astoņus gadus ieslodzījumā.
Firma no Tveras kafejnīcas
Jau atrodoties apcietinājumā, Hodorkovskis žurnāla Forbes krievu izdevumā 2004.gada janvārī tika atzīts par bagātāko Krievijas pilsoni. Viņa personīgais īpašums tika vērtēts 15,2 miljardu dolāru apmērā. Pats uzņēmējs nekad nav noraidījis vai labojis šīs ziņas, kaut arī, pēc mātes Marinas Hodorkovskas teiktā, tā arī neesot ticis pie sava dzīvokļa Maskavā. Lai kā arī būtu, kopš tā laika daudz kas ir mainījies. Kompānija Jukos vairs neeksistē.
2004.gada nogalē valsts piespiedu kārtā pārdeva Jukos lielāko daļu – kompāniju Juganskņeftegaz. To par 261 miljardu rubļu (5,6 miljardiem latu) izsolē bez konkurences nopirka kompānija Baikalfinansgrup, kas, pēc avīzes Kommersant izpētītā, bija reģistrēta tikai pirms dažām nedēļām, un tās juridiskajā adresē no Maskavas netālajā Tveras pilsētā atrodas neliela kafejnīca ar simbolisku nosaukumu Londona. Putins ārzemju žurnālistiem paskaidroja, ka firmu vada viņam personīgi zināmi cilvēki, kas ilgus gadus darbojas enerģētikas biznesā. Drīz atklājās, ka Juganskņeftegaz tālāk pārdota valsts kompānijai Rosņeft. Jukos atliekas tika izpārdotas pēc oficiālā bankrota 2006.gadā.
Jau pirms apcietināšanas Hodorkovskis sāka sarunas, lai akciju apmaiņas ceļā saplūdinātu Jukos ar gigantu Sibņeft, kas piederēja Kremlim tuvu stāvošajam miljardierim Romānam Abramovičam. Acīmredzot vēlējās biznesu glābt, taču darījums nenotika. Pēc apcietināšanas intervijā britu avīzei The Sunday Times Hodorkovskis paziņoja, ka aiz apsūdzībām stāv Kremļa administrācijas vadītāja vietnieks, tagadējais vicepremjers Igors Sečins. Bez visa cita šis bijušais VDK virsnieks vada arī direktoru padomi kompānijā Rosņeft, kura pārņēma Jukos aktīvus.
Drīz valsts savā kontrolē pārņēma arī Sibņeft. Šoreiz iztika bez tiesas, Romāns Abramovičs par kompāniju saņēma 13,1 miljardu dolāru. Boriss Ņemcovs saka – 90.gados likumus tā vai citādi pārkāpa visi. «Ja paraktu, arī Romāns Abramovičs. Tikai sazin kāpēc viņu neviens nevajā, viņš pērk futbola klubus un braukā milzīgā jahtā.»
Žurnālists un rakstnieks Valērijs Paņuškins, kas pētījis Hodorkovska pirmās prāvas gaitu, grāmatā Klusuma gūsteknis rakstīja: «No Jukos akcionāru pūliņiem var uzkonstruēt zināmu kopainu: viņi uzbrūk korupcijai, atbrīvo lielo naftas kompāniju no valsts kontroles, finansē opozīciju, audzina brīvu pilsoņu paaudzi, attīsta humanitāro zinātni, viņiem, šķiet, ir kaut kāds biznesa plāns Krievijai. Vēl mazliet, un Krievija tiks vaļā no prezidenta Putina personiskās kontroles… Kaut kādā ziņā tā patiešām ir sazvērestība, kas vērsta uz iekārtas maiņu. Muļķīgi domāt, ka Kremlis tādu sazvērestību nemanīja.»
Māte: Ilūzijas sen izgaisušas
No milzīgās Jukos impērijas pāri palikusi tikai internātskola 65 km no Maskavas. Pašlaik tajā mācās ap 180 jauniešu, agrāk – divi tūkstoši. Vairākums skolēnu ir no trūcīgām daudzbērnu ģimenēm vai bāreņi. Blakus dzīvo liceja dibinātāja vecāki Marina un Boriss Hodorkovski. Māte piekrīt sarunai.
Vai uzskatāt, ka jūsu dēls nav vainīgs?
Protams. Cik es viņu pazīstu, un domāju, ka pazīstu labāk nekā jebkurš cits, viņš nevarēja izdarīt neko negodīgu.
Tādā gadījumā – par ko Mihailu notiesāja?
Laikam jau atbilde slēpjas Putina personībā. Man šķiet, ka viņš ir ļoti sīkumains, ļauns, skaudīgs un alkatīgs cilvēks. Te sakritušas vairākas lietas. Laikam Putins intuitīvi apjauta, ka Mihails ir par viņu stiprāks cilvēks, kaut kādā mērā redzēja sāncensi. Kaut gan Miška neplānoja darboties politikā. No otras puses, jautājums par korupciju bija trieciens Putinam vārīgā vietā. Vēl papildus arī iespēja sagrābt kompāniju, veiksmīgu biznesu.
Kāpēc viņš neaizbrauca no Krievijas?
Kad viņš jau bija kolonijā un man izdevās parunāties aci pret aci, es to pajautāju. Viņš sacīja: «Ja es būtu aizbraucis, tad nu tiešām teiktu: re, sazagās un aizbrauca. Tad es nevarētu saviem bērniem acīs skatīties.»
Jaunībā Mihails gribēja nodoties zinātnei. Kāpēc mainīja profesiju, iesaistījās biznesā?
Sākās perestroika. Institūta rektors pasauca aktīvākos puišus, to skaitā arī viņu, aizveda uz bibliotēku, kur plauktos bija nokrautas disertācijas, un sacīja: «Skatieties, puiši, – nekas no tā nekad netiks ieviests. Miša, tu uzrakstīsi vēl vienu disertāciju, varbūt tā būs izcila, taču to tāpat neviens neieviesīs. Bet tagad ir tādi laiki, ka vajag attīstīt rūpniecību. Stutēt augšā valsts saimniecību.» Toreiz daudzi saprata, ka valstī kaut kas kardināli jāmaina.
Kā jūs to uzņēmāt?
Negatīvi. Jo es ne pārāk ticēju mūsu valstij. Droši vien tāpēc, ka no revolūciju pārdzīvojušajiem vecākiem biju dzirdējusi stāstus par NEP (tā sauktā Jaunā ekonomiskā politika, ko Krievijā ieviesa 1921.gadā, bet drīz vien likvidēja – red.), bet pēc tam iespundēja tos, kas NEP laikā atjaunoja valsti. Es dēlam tā arī pateicu. Taču viņš atbildēja: nē, māt, tagad viss ir citādi.
Taču man bija taisnība. Savulaik mamma stāstīja, kāds pēc revolūcijas bijis bads, bet, kad pasludināja NEP, tirgū vārda tiešā nozīmē janvārī parādījās zemenes, svaigi gurķi, viss kļuva lēts, droši vien tirgoņiem vai rūpniekiem bija saglabājušies vecie sakari. Mamma stāstīja, kā viņa ar tēti par ļoti mazu naudiņu nopirka divus desmitus olu, uzcepa un pirmo reizi pa visiem tiem gadiem kārtīgi pieēdās. Pēc tam tos cilvēkus, kas tirgojās, kaut ko ražoja, viņus visus iesēdināja. Kad Miša ķērās pie biznesa, es viņam sacīju: «Miša, vai tad tevi neiesēdinās?» Bet viņš man teica: «Mammu, ko tu?! Tagad ir perestroika, nekas tāds noteikti neatgriezīsies.» Taču šaubu tārps manī dzīvoja visus šos gadus.
Jūs taču redzaties ar Mihailu, kāds ir viņa noskaņojums?
Mūsu sarunas notiek tikai caur stiklu, klausulē. Tās noklausās. Taču redzu, ka viņš reāli saprot visu, kas notiek.
Tātad uz attaisnojošu spriedumu viņš necer?
Cilvēks vienmēr cer uz brīnumu. Taču viņš saprot, kas par lietu.
Tagad ir cits prezidents, kaut kas var mainīties?
Visas šīs ilūzijas sen izgaisušas. Ļoti skaisti vārdi, bet… Varu pastāstīt par Vladimiru Pereverzinu, vienu no Jukos lietā apcietinātajiem. Viņam «iešķieba» astoņarpus gadus, pusi jau bija atsēdējis, tad iesniedza lūgumu par nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu, taču vienlaikus izteica arī vēlēšanos liecināt tiesā. Viņam tūlīt pat izteica kaut kādu muļķīgu rājienu, un līdz ar to atteica atbrīvošanu. Tiesā viņš sacīja, ka apmaiņā pret atbrīvošanu ir piespiests apmelot Hodorkovski. Tiesnesis pārtrauca pratināšanu. Tagad laiks pagājis, viņš var otrreiz lūgt pirmstermiņa atbrīvošanu, taču nesen atkal izteikts rājiens.
Droši vien Mihailam 2003.gadā bija iespēja vienoties ar varu, tāpat kā citiem uzņēmējiem. Kāpēc viņš to nedarīja?
Nevēlējās. Nezinu, ko viņam toreiz piedāvāja, taču acīmredzot viņš nevēlējās piekrist kaut kādiem zemiskiem nolīgumiem.
Bērnībā viņš arī bija tik principiāls?
Un kāds vēl! Izlēma pievērsties ķīmijai. Nav ne jausmas, kāpēc, mums pat paziņu lokā nevienam nebija ar to saistības. Piektajā klasē viņš jautāja ķīmijas skolotājai, vai būs atlikuši reaktīvi līdz tam laikam, kad viņam sāksies ķīmijas nodarbības. Mājās visu laiku eksperimentus taisīja, pie mums regulāri kaut kas dega, uzsprāga.
Teicāt, ka Mihails negrasījās iet politikā. Taču kādā intervijā pirms apcietināšanas viņš sacīja, ka domā aiziet no biznesa. Ar ko tad viņš grasījās nodarboties?
Domāja pievērsties izglītībai. Viņš izveidoja šo liceju, kurā tagad runājamies, jo uzskatīja, ka ar izglītību pie mums ir pavisam švaki. Domāja attīstīt to, vēlāk arī kādas citas izglītojošas programmas.
Lai kā arī būtu, agrāk vai vēlāk viņš iznāks brīvībā.
Ļoti gribētos cerēt, taču baidos, ka varu līdz tam nenodzīvot, kā nekā man ir jau 77 gadi.
Cerēsim, ka nodzīvosit. Vai viņš ir dalījies plānos, ko grasās darīt brīvībā?
Skatoties, kad iznāks un kā būs ar veselību. Man šķiet, viņš vairāk pievērsīsies ģimenei. Viņam taču ir četri bērni. Dēls no pirmās laulības un vēl trīs – meita un dvīņu puikas. Zēni viņu gandrīz nav redzējuši, viņiem taču bija tikai četri gadi, kad tēvu iesēdināja. Meitai togad palika 12, bet puikas bija pavisam maziņi.
Redzēt Rīgu
Latvijā ir apdzīvotas vietas, kur līdz tuvākajam veikalam jādodas 25 vai pat 40 kilometru tālā ceļā, un atliek mērot to kājām vai ar velosipēdu, ja vien pašam vai izpalīdzīgam kaimiņam nav privātā auto, jo sabiedriskais transports nekursē gadiem
Brāļi Reinis un Matīss Kaudzītes XIX gadsimtā kājām vien apceļoja gan Vidzemi un Kurzemi, gan aizstaigāja līdz Narvai un Pēterpilij. Reinis Kaudzīte vēl 50 gadu vecumā aizgāja līdz Parīzei aplūkot Eifeļa torni. Ja nebija vilciena vai zirga pajūga, arī XX gadsimta sākumā kājām iešana nebija nekas ārkārtējs. Gadsimta laikā ir mainījušies dzīves apstākļi, un ātra, regulāra pārvietošanās kļuvusi par vienu no ikdienas pamatvajadzībām vai pat pamattiesībām, tomēr bez privāta autotransporta Latvijā daudziem tas viss nav pieejams. Neraugot nelielo platību, niecīgos attālumus un iedzīvotāju bezmaz vai smieklīgo blīvumu, Latvija ir kļuvusi par autobraucēju zemi. Alternatīva arī XXI gadsimtā izrādās tikai viena – piespraust atstarotājus un iet kājām vai braukt ar velosipēdu. Decembra vidū, pašā tumšākajā gadalaikā, agri no rīta izbraucu no Rīgas, un devos Lietuvas virzienā – uz vietām, kas ir Latvijas, bet nav sabiedriskā transporta maršrutu kartē.
66 km no Rīgas
Līdz Zaļenieku pagasta Ūziņiem no Jelgavas ar autobusu vēl var aizbraukt. Ūziņu veikalā man pastāstīja, ka tālāk uz gandrīz astoņus kilometrus attālās Vilces pusi autobuss neejot jau gadiem, jo turpat Ūziņos pagriežas Zaļenieku virzienā. 75 gadus vecais Jānis, kas pusceļā starp Vilci un Ūziņiem dzīvo kopš 1958.gada, reizi 2-3 dienās ceļu līdz veikalam mēro ar velosipēdu – neatkarīgi no laika apstākļiem un gadalaika. Jānis, kam nekad nav bijis automašīnas, uzskata, ka viņam ar sievu vēl paveicies, jo kopš pavasara ledus reiz aiznesis tiltu pār turpat līdzās ceļam tekošo Svēti, upes otrā krastā dzīvojošie līdz Ūziņu veikalam netiek vispār, un viņiem jākuļas uz Zaļeniekiem. «Nekurienes vidū» – tā Jānis raksturo savu dzīvesvietu un piebilst, ka šo sajūtu vēl vairāk pastiprinot fakts, ka vietējie šeit vairs nesaimnieko, jo lielu daļu apkārtējo zemju esot «nopirkšu dāņi». Vienīgā pieminēšanas vērtā civilizācijas vēsma, esot «Dāvids, nu tas, kas no saviem bēniņiem vadīja televīzijas raidījumu», kas šeit nopircis un atjaunojis māju. Vaicāju, kad Jānis pēdējoreiz bijis Rīgā, viņš ilgi domā un visbeidzot secina, ka «kaut kad padomju laikos».
86 km no Rīgas
Ja nepieciešams ikdienā nokļūt uz attālu darbavietu, sabiedriskais transports parasti nav izdevīgs nedz ātruma, nedz lauku apstākļiem visai augsto biļešu cenu dēļ. Piemēram, 60 kilometru braucienam no Auces līdz Saldum biļetes cena ir 2,30 lati, bet starppilsētu autobusā no Saldus līdz Rīgai divreiz garāks ceļš izmaksās 3,20 latus.
Autobusu satiksmei vēl arvien tiek piemērota samazināta pievienotās vērtības nodokļa likme – nākamgad gan to no 10% paredzēts paaugstināt līdz 12%. Pašreizējais biļešu tarifs – ap 3,4 santīmiem par kilometru – ietver valsts dotāciju un, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, var šķist pat zems. Piemēram, Lietuvā biļešu tarifs ir ap četriem santīmiem, citās Eiropas valstīs vēl lielāks, pastāstīja Kurzemes plānošanas reģiona administrācijas pārstāvji. Tomēr jau tagad tarifs balansē uz pasažieru materiālo iespēju robežas. Ja autobusa biļete vienā virzienā maksā 2,30 latus, tad četriem cilvēkiem izdevīgāk būs, vienojoties par kopēju braucienu privātā automašīnā. Protams, šāda izvēle nekā neatvieglo autopārvadātāju likteni – vēl pirms krīzes tie bieži vien ir iegādājušies jaunus un lielus autobusus, kuru braukāšana pa izdangātajiem ceļiem, pārvadājot pāris cilvēku, nepavisam nav rentabla.
Ceļa posmā starp Vilci un Blankenfeldi pie pašas Lietuvas robežas satiku veikala pārdevēju Sanitu (32), kas pa piesnigušo ceļu minās ar velosipēdu. Autobuss tur gan ejot, taču tā kursēšanas laiki neatbilst nedz darba grafikam, nedz sadzīves vajadzībām. Tā nu visu cauru gadu iznāk braukt ar velosipēdu. Arī ja rodas vajadzība nokļūt Rīgā, sabiedrisko transportu Sanita neizmanto, bet parasti braucienu sarunā ar paziņām. Ar riteņiem labā laikā pārvietojoties arī visa ģimene. Ziemā uz skolu gan bērnus vedot skolas autobuss. Atvadījusies Sanita aizstumjas ar riteni pa pieputinātu meža taku – tas ir taisnākais ceļš uz mājām.
107 km no Rīgas
Visčaklākie sabiedriskā transporta izmantotāji laukos ir skolēni un veci cilvēki – tie, kas parasti ar privātiem auto nebrauc. Skolēnu ceļošanas ieradumi gan krietni izmainījušies līdz ar skolēnu autobusu parādīšanos. Daudzviet tie kļuvuši par nozīmīgu atspaidu arī iedzīvotājiem, kas skolu jau sen beiguši, jo šoferi parasti neiebilst līdz veikalam, aptiekai vai pastam aizvest arī pieaugušos.
Daudzviet lauku apvidū tiek praktizēta savdabīga park&ride sistēma, par kuras ieviešanu Rīgā tiek runāts jau daudzus gadus – iedzīvotāji līdz autobusa pieturai nokļūst ar savu auto, bet tālāk dodas ar autobusu.
Ukru pagasts ir tāda kā neliela, Lietuvas teritorijā iestiepusies Latvijas pussala ar puslokā izliekušos vienīgo lielceļu, ko vietumis bija aizputinājušas tikai traktora riteņu izartas kupenas. Citur šī vieta varbūt zināma vienīgi tāpēc, ka daļēji Ukru, daļēji Bukaišu pagastā atrodas Ukru gāršas dabas liegums ar neskartām ozolu audzēm un visai raibu Latvijā reti sastopamu putnu populāciju.
Cenšoties izlīkumot starp dziļākajiem sniega sanesumiem, pamanīju šķērsām pāri baltajam laukam no mežmalas nākošu cilvēku. Jānis (22) strādājot «ar lopiem pie saimnieka» un uz ārzemēm braukt netaisoties. Latvijā esot labāk. Autobusu satiksmes te neesot, un, ja vajag tikt līdz Bēnei vai Aucei, parasti sarunā ar paziņām. Vasarā var braukt ar motociklu, bet pārsvarā Jānis iet kājām. Uz Rīgu retu reizi gadoties aizbraukt praktisku vajadzību dēļ, piemēram, pēc rezerves detaļām mocim. Pārtiku un citas pirmās nepieciešamības preces var nopirkt autoveikalā. Prasīju, vai tajā nav pārāk liels uzcenojums, taču Jānis ir apmierināts: «Tur ir visādas akcijas preces.»
166 km no Rīgas
Izmaksas un potenciālais pasažieru skaits nebūt nav vienīgie sabiedriskā transporta problēmu cēloņi. Izrādās, galvenais iemesls, kāpēc no rītiem nav iespējams nodrošināt autobusu satiksmi no pagastu centriem un mazpilsētām uz novadu centriem, ir tas, ka mazajos galapunktos nav, kur pa nakti palikt nedz autobusiem, nedz to šoferiem. Līdz ar to pirmie rīta reisi parasti dodas prom no pilsētas, nevis pilsētas virzienā, un tātad varbūtējiem pilsētā strādātājiem ir nederīgi. Pretēja aplamība savukārt bieži notiek vakarā, kad autobusi atgriežas pilsētā, lai gan vairāk braukt gribētāju varētu būt pretējā virzienā.
Pa ceļam no Zaņas uz Kursīšiem uz lielceļa sastapu sirmu kundzi ar lakatiņu, kas sevi nosauca par Rasu Ritu (71), – viņa dodas uz autoveikalu, kas atbrauc otrdienās un piektdienās. Uz Pampāļiem, kur ir aptieka, ārsts, pasts un veikali, nokļūt vairs nav iespējams, kopš nav autobusa Saldus-Skrunda caur Ezeri. Pie ārsta viņa gājusi astoņus kilometrus kājām un «palikusi tikai slimāka». Visā apkārtnē dzīvojot vien pensionāri, govis esot tikai retajiem – «man, māsai un bibliotekārei Silvijai».
Kādreiz esot bijusi dzīva sabiedriskā transporta satiksme: «Uz Rīgu, Saldu, Skrundu, pat uz Mažeiķiem.» Savukārt vēl senāk «varēja aizbraukt ar zirdziņu, bet mums šitajā krajā nav neviena zirga». «Vecajam Ruzgam, man liekas, vēl ir. Bet nav jau kas apkaļ. Tu jau nevari braukt bez apkaluma, štolles vajag, ratus, ragavas – nekā jau nav.»
180 km no Rīgas
No Ezeres braucu paralēli Lietuvas robežai, kas līkumo līdz ar Vadakstes upi. Lietuvas pusē cauri sniega miglai brīžiem redzami Mažeiķu naftas pārstrādes kombināta dūmeņi. Grieze ir vienīgā apdzīvotā vieta, kas atbilst Jēkaba Janševska romānā Dzimtene rakstītajam par kādreiz visā apkaimē plaši pazīstamo Jēkaupenes tirgu: «Jēkaupenes tirgu noturēja katru vasaru leišu daļā pie pašām Kurzemes robežām, kur trīs upes satek kopā.» Pie Griezes satiekas Venta, Vadakste un no Lietuvas puses Varduva. «Pēc veco nīgrandnieku liecībām Jēkaupenes tirgus noturēts Vadakstes un Ventas satekā Lietuvas pusē un ieņēmis laukumu līdz pat divus kilometrus attālajam Leckavas miestam. Lai tirgū nokļūtu, bijis jāceļas ar plostu pāri Ventai un Vadakstei,» rakstīja Janševskis.
Tagad Griezē viss mainījies – nav ne 3400 cilvēku draudzes, ne mācītāja muižas un kroga. Līdzās padomju laikā sagrautajai baznīcai, kuras sienās laiku pa laikam notiek dievkalpojumi, ir Meiju mājas. Tur satiku Ausmas kundzi (68), kas pieskata īpašumu un suņus, kamēr 82 gadus vecā saimniece Ārija ir slimnīcā. Autobuss ir vai nu 11 km attālajā Zaņā, vai gandrīz 10 km tālīnajā Ezerē. Turpat arī veikali – parasti braucot uz Ezeri, tur arī dakteris, aptieka, pasts.
Arī Ausma vēl atminas Leckavas tirgu leišu pusē – tur varēts nokļūt, upi šķērsojot pa braslu. «Žīds no ratiem tirgojās ar siļķēm, vēl tur bija tādas mazas baranciņas un sarkanas cukura pīpītes,» stāsta Ausma. Tirgū pirkuši sivēnus, arī vērpjamos ratiņus, jo pēc kara tie, kam saglabājušās stelles, čakli auduši. «1958.gadā, kad pārcēlāmies uz Rīgu, uzreiz varēja pateikt, kurš no laukiem – pēc pašausta uzvalciņa.»
214 km no Rīgas
Nedēļu vēlāk izbraucu no Rīgas vēlreiz. Mans ceļamērķis – Miķeļtornis Tārgales pagastā, 40 kilometru attālumā no Ventspils. Gandrīz 49 kilometrus garais Ventspils-Kolkas šosejas posms no Liepenes līdz Mazirbei ir viens no Latvijā garākajiem ceļa nogriežņiem, kurā nav nekāda sabiedriskā transporta. Līdz ar to jau daudzus gadus bez privātiem transporta līdzekļiem nav iespējams nokļūt virknē lībiešu krasta ciematu: Jaunupē, Ovišos, Lūžņā, Miķeļtornī, Ķesteros, Lielirbē, Jaunciemā, Sīkragā. Kādreiz pārvietošanos starp ciemiem un Ventspili bija nodrošinājis Ventspils-Mazirbes šaursliežu dzelzceļš, taču tagad no tā vietumis palikusi tikai par zemes ceļu pārvērsta meža stiga. Un piemiņas plāksne Miķeļtorņa stacijas vietā.
Iespējams, šāda kārtība nākusi par labu piejūras ekosistēmai, līdzīgi kā padomju laikā valdījušais PSRS pierobežas zonas īpašais iebraukšanas režīms. Taču vienlaikus tas ir iemesls ciemu panīkumam un pārtapšanai par teritorijām, ko pārsvarā apdzīvo no Rīgas un citām pilsētām iebraukuši vasarnieki. Vietējie iedzīvotāji zina stāstīt, ka paradoksālā kārtā pat padomju robežsargu klātbūtne kādreiz bijis nozīmīgs ikdienas atspaids. Tagad līdz tuvākajam veikalam no Miķeļtorņa ir jāmēro vai nu 25 kilometri uz Mazirbi, vai 40 kilometri uz Ventspili, Dundagu, bet padomju laikā bija gan autosatiksme starp Kolku un Ventspili, gan arī turpat četru kilometru attālumā pieejams veikals Irbenes karaspēka bāzē jeb Zvaigznītē. Nemaz nerunājot par allaž palīdzīgajiem padomju armijniekiem, kas varēja ar tanku izvilkt iestigušu traktoru vai automašīnu.
Pastāvīgo iedzīvotāju ciemos atlicis gaužām maz. Vēl mazāk ir tādu, kas nodarbotos ar tradicionālajiem arodiem – zvejniecību vai lauksaimniecību ar pāris govīm. Teodors (64) ir viens no retajiem Miķeļtorņa iedzīvotājiem. Viņš, kā jau lībiešiem piedien, nodarbojas ar zvejniecību, laiku pa laikam izmitina makšķerējošus tūristus, taču būtībā ir atkarīgs no citu transporta līdzekļiem un autoveikala. «Būs jau gadi divdesmit, kopš neiet autobuss,» viņš stāsta. «Kā tad – kopš nomira tēvs.» Taču arī autoveikals ir nedrošs atspaids. Iepriekšējā nedēļā nemaz nav bijis, droši vien sniega dēļ. Tāpēc Teodors šādus tādus pirkumus šajā nedēļā bija pasūtinājis pastniecei. Kamēr runājamies, zvana Teodora mobilais tālrunis. «Es pat nezinu, ko mēs iesāktu, ja nebūtu mobilo telefonu,» saka Teodors. Zvanītāja bija tā pati pastniece, kas ziņoja, ka turpat dažas mājas tālāk ar savu mašīnu iestigusi kupenā. Redzējusi, ka pie Teodora kāds atbraucis, un lūdza, vai varētu doties palīgā. Izmēģinājāmies gan šā, gan šitā, taču manas mašīnas spēki pastnieces glābšanai izrādījās par vāju. Tikmēr jau sāka krēslot, tika sazvanīts vēl kāds no retajiem vietējiem un sarunāts traktors, bet es pa arvien dziļākās kupenās ieputināto un dažbrīd nesaskatāmo Kolkas-Ventspils ceļu sāku braukt mājup, cerot sveiks un vesels ieraudzīt Rīgu.
Te nav Šveice
Par reģionālās plānošanas bausli ir pieņemts mērķis nodrošināt satiksmi no pagastu centriem līdz novada centram vismaz vienreiz dienā. Tā gan bieži izrādās problemātiska, turklāt nākamais šķērslis ir autobusu kustības grafiku nesaskaņotība – centrā gan tiec, bet, ko tas līdz, ja autobuss, kas aizvestu, piemēram, uz Rīgu, ir aizgājis jau pirms pusotras stundas.
Kā vienu no iespējamajiem risinājumiem, kas ļautu «izlauzties» no Latvijas lauku ieslodzījuma, Kurzemes plānošanas reģiona administrācijas pārstāvji man minēja «autobusus uz izsaukumu». To mēģinājuši ieviest Liepājas rajona Jūrmalciemā. Nekas nav izdevies vienkārša iemesla dēļ – neviens uz pasūtināmā autobusa braucienu tā arī nav pieteicies. Var jau būt, ka citviet Latvijā ir notikuši līdzīgi mēģinājumi, taču ziņas par tiem līdz Rīgai un Satiksmes ministrijai nav nonākušas.
Iespējams, izeja būtu mērķtiecīga reģionālā sabiedriskā transporta funkciju apvienošana ar kādu citu jomu. Piemēram, Šveicē vietās, kur ir mazāks iedzīvotāju blīvums un potenciālo pasažieru skaits, satiksme tiek nodrošināta ar tā dēvētajiem pasta autobusiem, kas pasažieru pārvadāšanu apvieno ar pasta piegādi.
Latvijā vismaz tuvākajā nākotnē gan nav ko cerēt uz šādām pārmaiņām, jo nedz privātajiem autopārvadātājiem, nedz reģionu plānotājiem nav īstas skaidrības pat par to, kā atrisināt «nepareizos virzienos» no rītiem un vakaros kursējošo autobusu problēmu, ko iesākt ar treknajos gados nopirktajiem un pārāk ietilpīgajiem autobusiem, kā saskaņot vietējās satiksmes un starppilsētu autobusu kustības grafikus. Turklāt valdības apstiprinātajā nākamā gada budžeta projektā vietējam sabiedriskajam transportam piešķirto valsts dotāciju paredzēts samazināt par 20%. Laucinieki daudzviet Latvijā var turpināt gaidīt autoveikala ierašanos, bet par Rīgu pat nesapņot.
Minskā bez rozā brillēm
Lai Baltkrievijā notiktu brīnums, opozīcijai jāstrādā, nevis jācer uz «haļavu», secina publicists Vladimirs Mackēvičs
Pirmdienas, 20.decembra, rīts Minskā. Vairākiem opozīcijas aktīvistiem, ar kuriem esmu ticies pēdējās dienās, telefona numurs uz laiku slēgts. Daudzās organizācijās naktī viesojušies vīri «civilā», kā šeit apzīmē VDK darbiniekus. Sāp galva. Varbūt no saaukstēšanās, bet varbūt belziena dēļ, kuru svētdien Minskas Neatkarības laukumā dabūju pa pakausi no kāda «civilā». Beidzot izdodas sazvanīt publicistu Vladimiru Mackēviču (54). Viņš Baltkrievijā ir slavens ar to, ka sakot tautai lietas, ko tā negrib dzirdēt. To saka mans draugs Igors Mariničs, kura tēvs ir bijušais Baltkrievijas vēstnieks Latvijā un 2001.gada prezidenta vēlēšanu opozīcijas līderis Mihails Mariničs. Starp citu, publicists Mackēvičs Atmodas laikā dzīvojis Latvijā, pat darbojies Godmaņa valdības izveidotā nacionālo lietu departamentā.
Par spīti sniegputenim, abi ar Igoru dodamies ceļā un pusdienlaikā iebraucam privātmāju pagalmā. Mūs sagaida sirms kungs ar bārdu. Vienojamies par interviju pie kafijas turpat mājīgajā virtuvē. Kafija svaiga, tikko no jaunas pakas. Tad jau arī domām jābūt svaigām. Tā arī ir. Biju gaidījis tipiska opozicionāra viedokli, bet saņēmu realitātes pļauku tieši sejā.
Vladimirs uzskata, ka opozīcija diemžēl ir nokavējusi īsto brīdi, kad salīdzinoši demokrātiskās priekšvēlēšanu kampaņas laikā bija visreālākā iespēja uzrunāt savus vēlētājus. Tā vietā iznācis čiks! Opozīcijas spēki Baltkrievijā sadalījās starp daudziem līdzvērtīgi vājiem kandidātiem, tāpēc visi jau zinājuši, ka Lukašenko atkal uzvarēs. Bet kā tad protesti? Pats savām acīm redzēju, kā «civilā» tērptie vīri svētdien spārdīja sievietes, vecus cilvēkus, nemaz nerunājot par jauniešiem. Laukumā tūkstoši vienā balsī kliedza «Lai dzīvo Baltkrievija!», «Ticam! Ceram! Uzvarēsim!». Vai tā nav liecība, ka tauta beidzot varētu sacelties pret vadoni? Vladimirs mani atvēsina. Protams, daļa cilvēku cerēja uz brīnumu. Taču brīnumi atnāk pie tiem, kas daudz strādā, nevis cer uz «haļavu». Viņš uzskata, ka opozīcijai vienkārši bija kaut kādā veidā jāreabilitējas par neveiksmīgo, vājo un nepārdomāto priekšvēlēšanu kampaņu. Cilvēku protestiem nebija vadītāju (daļa no viņiem jau bija izolēti) un skaidru prasību, līderi nevadīja pūli, bet sekoja tam. Vēlāk Vladimira blogā izlasu trāpīgu salīdzinājumu – nav jābrīnās, ka rudenī nav ražas, ja vasarā lauku jau apsēduši kaitēkļi vai pavasarī vispār nekas nav iesēts.
Tajā pašā laikā Mackēvičs piekrīt, ka runas par vēlēšanu rezultātu viltošanu ir vietā -, viņaprāt, Lukašenko varētu būt ieguvis ap 60% balsu, taču varai šāds skaitlis acīmredzot šķiet pārāk mazs, vajag pārliecinošāku vairākumu, kā padomju laikos.
Ko tad opozīcijai darīt? Pirmkārt, jāattīstās, kaut arī bez iespējām uzvarēt. Tieši tā, Vladimirs Mackēvičs uzskata, ka arī nākamajās vēlēšanās opozīcijai nav izredžu. Tāpēc, ka idejas novecojušas. Cilvēki valstī jūt finansiālā stāvokļa uzlabošanos, bet opozīcija runā par augošu nabadzību. Kopumā dzīve Baltkrievijā nav nemaz tik slikta, un līdz ar to opozīcijai zūd atbalsts pat tuvajās ārvalstīs. Arī Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite ir norādījusi: pārstājiet attēlot Baltkrieviju kā asiņainu režīmu! «Tā sen vairs nav! Ja gribat redzēt asinis, skatieties uz Krieviju,» saka Vladimirs. Viņaprāt, jāmaina opozīcijas filozofija, jānāk ideologam ar vīziju par Baltkrievijas nākotni. Kurš tāds varētu būt? Ilgi domājis, Vladimirs pārliecinoši atbild – viņš šo uzdevumu uzņemtos! Jāsaka, šajos vārdos neskan tikai augsts pašvērtējums vai ambīcijas. Vladimiram ir pieredze. Viņš ir viens no cilvēktiesību organizācijas Harta 97 veidotājiem un hartas teksta autors. Konsultējis opozīciju 2006.gada vēlēšanās, sadarbojoties ar tālaika opozīcijas līderi Aleksandru Miļinkēviču. Toreiz nesanāca, bet Miļinkēvičs joprojām esot reālākais kandidāts, un pareizi vien darījis, ka šogad atteicies kandidēt.
Kas Vladimira Mackēviča redzējumā ir svarīgākās problēmas? Pirmkārt, objektīvas informācijas trūkums. To viņš neattiecina tikai uz valsts kontrolētajām avīzēm un televīzijas kanāliem – faktiski jebkurš medijs, lai cik demokrātisks skaitītos, kalpo kāda interesēm. Īpaši nozīmīgi tas ir valstī, kurā privātā biznesa līdzdalība sabiedriskās domas veidošanā ir faktiski aizliegta ar likumu. Kas atliek? Kalpot kādam kungam, rakstīt tā, lai šis kungs arī turpmāk būtu žēlīgs un dotu naudu izdzīvošanai. Realitātes izjūta pazūd.
Par ļoti bīstamu Vladimirs uzskata Baltkrievijas atkarību no ārējiem aizdevumiem. Nevis investīcijām, bet tieši kredītiem. Tie bieži vien novirzīti sociālo problēmu risināšanai, nevis infrastruktūras attīstībai. Piemēram, liela daļa no 3,46 miljardu dolāru lielā Starptautiskā Valūtas fonda kredīta ir izmantota algu palielināšanai pirms vēlēšanām. Tas ir liels risks valsts stabilitātei nākotnē.
Kā ar Maskavas ietekmi? To Kremlis nekad šeit nav zaudējis, saka Mackēvičs. Un Maskava labi saprot, ka neviens nākamais valsts vadītājs nebūs tā vadāms kā Lukašenko. Taču Vladimirs secina, ka arī Baltkrievija bez Krievijas «nav nekas» – tas ir lielākais un nozīmīgākais tirgus, bez kura nebūs izaugsmes.
Pēc pārdomu brīža Vladimirs tomēr prognozē, ka nākotnē notiks pakāpeniska Baltkrievijas kustība Eiropas virzienā. Ja pēc diviem gadiem nākamajās parlamenta vēlēšanās Baltkrievija tiktu pie starptautiski atzīta parlamenta, tad gaidāms īsts eiropeizācijas vilnis. Bet, lai šis brīnums notiktu, jāsāk strādāt tagad.
ĒDIENKARTE
Kafija un cepumi šokolādes glazūrā
Pamosties svešā vannā ar ledu
Cik patiess ir stāsts par vīrieti bez nieres, un kāpēc cilvēki tam tik ļoti tic?
Teju mēnesi cilvēki cits citam aizrautīgi stāsta par puisi, kam nezinot izgriezta niere. To apcer televīzijā un presē. Baisais stāsts dzīvo arī virtuālu dzīvi, jo kļuvis par ķēdes vēstuli. Es šo stāstu uzzināju kādā dzimšanas dienas ballē.
«Tu varbūt neticēsi, bet…» Jaunā Rīgas teātra aktieris Ģirts Krūmiņš, pavilcis mani stūrī, pusčukstus sāka stāstu par kādu puisi, kurš pēc dzīrošanas klubā atmodies svešā mājā vannā ar ledu. Uz vannas malas bijusi zīmīte, kas vēstījusi, lai zvana policijai. Viņš tā arī darījis. Policists licis paskatīties, vai puisim sānos nav pēcoperācijas rētas un caurulītes. Bija.
«Ivars man to stāstīja. Tu tam tici?» Krūmiņš jautāja. Ar savu stāstīšanas manieri viņš mani bija burtiski anestezēja. Atbildēju, ka ticu. Es, kura labi zina, ka nieru transplantācijai vajadzīgs ilgs saderības izpētes laiks un ka sižets par izgrieztu nieri un vannu ar ledu manīts filmās.
Gribu krieviski lamāties!
Zvanu Ģirta kolēģim Ivaram Krastam. Viņš piebilst, ka reibinošos un sazāļotos kokteiļus puisis lietojis klubā Essential. Morāle – nevazāties pa klubiem un, ja to dara, būt uzmanīgam. Ivars pats cietušo nepazīst, taču kāda viņa draudzene gan. Kontaktus neesot vērts dot, jo puisis ir slimnīcā un nerunās, kamēr lietu pēta policija.
Nu, ko – zvanu uz policiju. Preses pārstāve Ieva Rekšņa smejas balsī: «Jā, jā, un melnais pirkstiņš arī pa pilsētu staigā.» Tenkai par nieru zagļiem esot divas versijas, un abas sasniegušas policiju, taču oficiāla iesnieguma nav. Arī Rīgas slimnīcās nav puiša bez nieres. To apstiprina Rafails Rozentāls, Latvijas Transplantācijas centra vadītājs, un klausulē kliedz: «Es gribu krieviski lamāties! Tās ir muļķības! Tas ir tikpat neiespējami kā nogriezt cilvēkam galvu un piešūt atpakaļ.»
Ance, Ieva, Jurijs, Igors…
Nolemju leģendas teicēju tomēr uzmeklēt. Ivars mani sūta pie Ances, kura zinot vairāk. Sastopu viņu veikalā Yellow. Kad viņas vīrs Ģirts (kas nav aktieris) pastāstījis baiso notikumu, Ancei bijis grūti iemigt. Saku Ģirtam, ka policijā iesnieguma nav. Viņš nopietnu sejas izteiksmi paziņo, ka, visticamāk, policija no medijiem ziņu slēpjot, lai netraucētu izmeklēšanu, jo «tai lietā ir iedarbinātas pašas augšas».
Pēc ilgas tielēšanās izspiežu vien to, ka cietušo tuvāk zina Ieva, kura ir Jēkabpils mēra meita. Ieva man iedod kāda Jurija tālruni, jo nelaime esot notikusi ar viņa draugu. Jurijs teic, ka cietušais no slimnīcas jau it kā izlaists, taču tas esot jāprasa Igoram, kas viņam šo stāstu pastāstījis. Igors paziņo, ka viņš stāstu uzzināja no kāda drauga. Skaidrs. Turpināt nav vērts.
Mēģinu citu ceļu: izsekot, kas palaidis teiku par nieri virtuālajā apritē. Atrast mēstules izsūtītāju kļūst aizvien bezcerīgāk, jo kopš decembra sākuma tas izmetis prāvu loku.
Nesen gan izdevās izsekot kādu citu mēstuli, kas ziņoja, ka it kā no portāla Ziedot.lv konta tiek pirkti eksotiski ceļojumi. Nonākot līdz izsūtītājai, viņa izdzēsās no Draugiem.lv un uz telefonzvaniem neatbildēja.
Ziedot.lv vadītāju Rūtu Dimantu šokē policijas bezspēcība šādos apmelošanas gadījumos. Kluba Essential izpilddirektors Mārtiņš Adukonis apsver iespēju vērsties policijā, jo uzskata, ka tāds tenku laidējs, kas grauj kluba reputāciju, jāsoda.
Draugu dzīves
«Bet kam ticēt, ja ne draugiem?» uzzinājis, ka stāsts par nieri ir mūsdienu teika, komentē aktieris Ivars Krasts. Uz to, ka leģendas noturība meklējam apstāklī «man to pastāstīja drauga draugs», norāda arī grāmatas Made to stick autori Čips un Dens Hīti, kas stāsta par idejām, kas cilvēkiem pielīp un kas ne. Nieru stāstu viņi dēvē par vienu no veiksmīgākajām urbānajām leģendām pēdējos 50 gados. Tā ceļo pa pasauli bez jebkāda finansiāla atbalsta un atjaunināšanas. Tā ir labs lipīga stāsta piemērs. Saprotams, neaizmirstams. Tajā ir bailes, riebums, aizdomas. Tūkstošiem reižu pārstāstīts, tas saglabājis trīs galvenos elementus: apreibinošais sazāļotais dzēriens, ar ledu pildītā vanna, nieres izgriešanas rēta.
Ir interesanti stāsti un neinteresanti. Orgānu zagļu banda – interesanti, bezpeļņas organizācijas finanšu stratēģija – neinteresanti. Vai tāpēc, ka nieru zagšana pārdodama labāk nekā citi temati? «Vai iespējams izveidot patiesu, vērtīgu ideju, kas riņķotu tikpat efektīvi kā falša ideja?» jautā brāļi Hīti, norādot, ka tas paver diskusiju, kura ideja ir spēcīgāka: dzimusi vai izveidota. Sociālantropologs Viesturs Celmiņš gan vairāk sliecas domāt, ka āķis nav stāstā. «Daudz atkarīgs no sarunas anatomijas: režīma, kādā stāsta, un kāds ir stāstītājs. Un ar kādiem nosacījumiem uzticamies cilvēkam.»
Mūsdienu teiku esamība ir tikai saprotama, jo cik gan gadus var runāt par pilīm, kas it kā nogrima. Nieru griešana ir mūsdienīgāka, aktuālāka. «Latvieši gan joprojām nedaudz tic senām teikām. Piemēram, tam, ka bagātnieki iet roku rokā ar velnu,» komentē Guntis Pakalns, mūsdienu folkloras pētnieks. Mūsdienu teikas esot attīstījušās 70.-80.gados ASV, un par urbānajām leģendām tās dēvē tāpēc, ka notikumi risinās nevis viensētā, bet pilsētā – mūsdienu industriālajā vidē, kur stāsti ceļo arī virtuāli.
Pētnieks nosauc vairākas vietnes, kur var izlasīt tik populāros stāstus par krokodiliem kanalizācijā, par slepkavu, kam rokas vietā ir ķeksis, par picā ieceptiem žurkas zobiem. «Mūsdienu teikas pazīme un noturības spēks ir diskusijā par ticamību. Tajā vienlīdzīgās devās ir šaubas un pieļāvums. Mēs meklējam un pārstāstām to, kā ikdienā pietrūkst. Mums vajag stāstus par bailēm. Mēs ticam blēņām.» Vīrieši taču mēdzot piestāt, lai apskatītu autoavāriju, jo tas it kā varēšot noderēt, lai no kaut kā tāda izvairītos. «Cilvēkam piemīt vēlme pašausmināties. Skatoties spriedzes filmu, nopriecāties, ka nekas tāds nenotiek ar viņu pašu,» uz baiļu faktoru norāda arī psihoterapeits Dainis Balodis, komentējot TV sižetu par nieru zagšanu.
Tātad mums patīk pabaidīties, un mēs nevaram būt imūni pret mītiem. Ne aktieris, ne žurnāliste, ne Jēkabpils mēra meita.
Mūsdienu teiku vietnes
www.contemporarylegend.org
www.folklore.ee/FOAFtale
www.netlore.ru
urbanlegends.about.com
www.snopes.com
www.lfk.lv
www.sagen.at
Šoreiz būs citādi…
Ir bezatbildīgi iedomāties, ka nākamgad mūs nepārsteigs jauns krīzes uzliesmojums
Raiti pieņēmuši 2011.gada budžeta versiju 1.0, Saeimas deputāti devušies ziemas brīvdienās, tikai nedaudz kasot galvas, kur nākamgad atrast tos papildus 50 miljonus, kurus no viņiem paģēr starptautiskie aizdevēji. Taču vairākums, visticamāk, neļaus šādam «sīkumam» sabojāt Ziemsvētku priekus vai Jaunā gada sagaidīšanas laimi.
Zaļzemnieku frakcijas vadītājs Brigmanis, kurš pirms vēlēšanām drosmīgi iestājās par starptautiskā aizdevuma programmas izpildīšanu, tagad vienā mierā saka, ka nespēj iedomāties, kur vēl budžetā varētu atrast 50 miljonus, ko ietaupīt. Tādā gadījumā nav īsti saprotams, par kādas programmas izpildīšanu viņš visu laiku ir domājis, jo jau pirms 2011.gada budžeta skaitļu konkretizēšanas bija skaidrs, ka uz nākamo, 2012.gadu būs jāsamazina deficīts vēl par vairākiem simtiem miljonu latu. Ja tagad nevar atrast piecdesmit, kur tad pēc gada ņems tos simtus?
Taču gatavība izdomāt lietas līdz galam un uzņemties atbildību par savu vārdu un rīcības sekām vispār nav bijusi modē šajā budžeta pieņemšanas procesā. Ministru prezidents Dombrovskis un finanšu ministrs Vilks atbildību par savu neizpildīto apņemšanos veikt konsolidāciju, tikai trešo daļu ņemot no ienākumu palielināšanas, bet divas trešdaļas no izdevumu samazināšanas, tagad noveļ uz finanšu ministrijas ekspertiem un bijušo finanšu ministru Repši, kuri šo proporciju viņiem ieteikuši. Taču ne jau Repše izstrādāja budžetu, kurā sanāca ar ienākumu palielināšanu noklāt apmēram pusi konsolidācijas apjoma. Vai tad premjerministrs un topošais finanšu ministrs pirms solīšanas nebija centušies saprast, kā šādu apņemšanos varētu faktiski izpildīt?
Taču, kamēr koalīcija žonglē kopējā budžeta rāmja ietvaros, opozīcija ļaujas visaptverošai bezatbildībai. Saskaņas centrs, kā jau opozīcijai nākas, bija izstrādājis savu alternatīvo budžetu, kurā priecīgi paredzēja nevis deficīta samazināšanu, bet gan palielināšanu līdz gandrīz 12% no iekšzemes kopprodukta, it kā viss 2010.gads nebūtu pagājis, mazām Eiropas valstīm citai pēc citas iekrītot dziļā krīzes bedrē tāpēc, ka nespēja savaldīt budžeta deficītu. Protams, ja visi skati vērsti tikai uz Austrumiem, var arī nepamanīt, kas notiek Grieķijā vai Īrijā.
Un tā pēc politiski smaga gada, kurā nervozām priekšvēlēšanu cīņām sevišķu asumu piešķīra bailes no «Austrumu pagrieziena» un kopējās mediju vides degradācija, bet kurš beidzās ar pārsteidzoši pārliecinošu Dombrovska un Vienotības uzvaru, politiskā elite gandrīz visi kā viens nolēmuši iet ekonomiski vieglāko ceļu. Nekādi pusnakts balsojumi. Visi laikus tika mājās, lai katrs savā gultiņā turpinātu sapņot, ka visas problēmas atrisināsies pašas no sevis, vai nu (koalīcijas gadījumā) pateicoties ekonomikas izaugsmei, vai arī (opozīcijas gadījumā) pavicinot devalvācijas brīnumnūjiņu un vēl sedzot gandrīz jebkura lieluma budžeta deficītu ar kaut kādu mistisku austrumu naudu.
Par nelaimi, ar pagājušā gadā atsākušos ekonomisko izaugsmi un nākamgad gaidāmo tautsaimniecības attīstības paātrināšanos gandrīz noteikti nepietiks, lai izvairītos no turpmākiem soļiem, kuri nepieciešami, lai līdzsvarotu Latvijas budžeta ienākumus un izdevumus. Turklāt pasaules ekonomika kopumā vēl aizvien ir gana trausla. Būtu bezatbildīgi iedomāties, ka nākamgad mūs atkal nepārsteigs kāds jauns krīzes uzliesmojums, līdzīgi kā šogad satricinājumus radīja Grieķijas melīgā budžeta atmaskošana un Īrijas banku aizvien dziļākā grimšana maksātnespējas dūksnājā. Vai tā būs Portugāle, kas nespēs piesaistīt naudu no privātiem aizdevējiem, vai Spānija, kuras reģionālās bankas pēkšņi izrādīsies līdz serdei sapuvušas, vai Ķīna, kuras pārkarstošais nekustamā īpašuma tirgus pārvērtīsies vēl vienā postoši sprāgstošā burbulī, vai vēl kāds cits negaidīts trieciens, vēl nevaram zināt. Taču vēsture rāda, ka lielu finanšu krīžu seku pārvarēšana prasa vairākus gadus un sākotnējai zemestrīcei vienmēr seko vēl virkne nepatīkamu grūdienu.
Pēdējā gada laikā Latvija ir krietni uzlabojusi līdz 2009.gada beigām pabojāto reputāciju, un pēdējās nedēļās procentu likmes par Latvijas desmitgadīgiem valsts vērtspapīriem ir pat nokritušās nedaudz zem likmēm par tāda paša perioda Spānijas obligācijām. Tas norāda ne tikai uz krītošo uzticību Spānijai, bet arī uz augošo uzticību Latvijai.
Mēs esam uz pareizā ceļa, tomēr mēs nedrīkstam ļaut šīm labvēlīgajām tendencēm iežūžināt ar maldīgu pārliecību, ka gala mērķis jau tikpat kā rokā un mums nekas vairs nedraud. Grāmatā This Time Is Different (Šoreiz ir citādi), kura kopš iznākšanas 2009.gada beigās ir kļuvusi par visautoritatīvāko pētījumu par finanšu krīzēm, autori, Hārvarda universitātes ekonomikas profesors Kenets Rogofs un Mērilendas Universitātes ekonomikas profesore Karmena Rainharta, ir izpētījuši 66 valstu pieredzi vairāku gadsimtu garumā. Starp grāmatas daudzajām svarīgajām atziņām mums nākamgad būtu sevišķi jāpatur prātā trīs. Pirmkārt: finanšu krīzes mēdz būt ilglaicīgas. Otrkārt: pēc finanšu krīzēm strauji pieaug «pēkšņā stopa» riski, kad aizdevēji pasaules finanšu centros pilnīgi pārstāj aizdot naudu mazākām, nomaļām valstīm. Treškārt, «vissvarīgākais rīcībpolitikas secinājums ir, ka priekšlaicīga pašapmierinātība var novest pie modrības zaudēšanas», kas savukārt apdraud atkopšanos. Ir bijuši vairāki gadījumi, kad valsts nonāk līdz bankrota robežai drīz pēc tam, kad tai ir paaugstināts kredītreitings vai kad to sāk slavēt kā paraugu citām pasaules valstīm.
Tāpēc nesāksim pāragri priecāties par Latvijas neseno kredītreitinga uzlabojumu vai žurnāla The Economist apskatnieka Dombrovskim piešķirto «Hudini balvu» par politisko izdzīvošanu. Gada nogalē nevajag pārēsties piparkūkas vai pārāk dziļi ieskatīties šampanieša glāzē, jo drīz būs klāt 2011.gads un atelpa līdz nākamajiem izaicinājumiem var būt īsa.
Zatlers Maskavā
Nekas «vēsturisks» attiecībās ar Krieviju nenotiks arī pēc prezidenta atgriešanās
Valsts prezidents Valdis Zatlers savu vizīti Maskavā dēvē par vēsturisku. Viņam taisnība tādā ziņā, ka tas ir patiešām rets notikums (ja arī ne tik rets kā vēsturiski aukstākā ziema vai karstākā vasara). Taču šī vizīte nekļūs vēsturiska ar tās laikā pieņemtiem lēmumiem vai parakstītiem līgumiem. Un labi vien ir, ka tā.
Nu varam teikt, ka Latvijas pirmo personu oficiālas vizītes Krievijā notikušas ne biežāk kā ik pēc sešpadsmit gadiem vai, lai izklausītos optimistiskāk, – ne retāk kā reizi desmitgadē. Taču par tiešām vēsturiskām varētu nosaukt, šķiet, tikai divas politiķu došanās uz Maskavu. Pirmā bija mikrobiologa Augusta Kirhenšteina ceļojums 1940.gadā ar lūgumu uzņemt Latviju PSRS sastāvā, kas formāli nostiprināja jau notikušu okupāciju, tā ka nemaz arī nebija Latvijas valsts pārstāvja vizīte. Otrā – prezidenta Gunta Ulmaņa vizīte Maskavā 1994.gadā, lai ar toreizējo Krievijas prezidentu Borisu Jeļcinu parakstītu līgumu par 1940.gadā ievestā okupācijas karaspēka izvešanu.
Pirmās vēsturiskums vairs neatkārtosies – Latvija ir NATO un Eiropas Savienībā. Otrajai līdzīga varētu būt Krievijas valsts vadītāju atzīšana, ka Latvija bija okupēta, taču uz tādu vēsturiskumu vēl jāpagaida.
Zatlera vizīte ir svarīga pirmām kārtām tāpēc, ka tā ir notikusi. Pirmo personu vizītes ir normāla starpvalstu attiecību prakse, taču šādas prakses neesamība attiecībās ar Krieviju bija slimīgi sakāpinājusi sajūtu par kādu īpaši svarīgu deficītu. To tad tika mēģināts vai nu kompensēt ar slepeni sarunātām pasēdēšanām kalnu būdiņās, vai nu izmantot šejienes politikas ietekmēšanai ar draudzīgiem žestiem – rokasspiedienu vai brīvpusdienām – te vienam, te citam Latvijas politiķim. Bet nu izrādās, ka arī uz Krieviju Valsts prezidents var aizbraukt gandrīz vai tikai pieklājības pēc. Vizītes laikā parakstīto saimniecisko līgumu pakete ir, protams, svarīga, taču noteikti ne «vēsturiska».
Nekas «vēsturisks» attiecībās ar Krieviju acīmredzot nenotiks arī pēc prezidenta atgriešanās, tā ka varēsim mierīgāk pievērsties Latvijai svarīgākām attiecībām – ar ES un NATO valstīm. Piemēram, Zatlera vizīti ASV ne viņš, ne kāds cits droši vien nedēvētu par vēsturisku, taču tikai tāpēc, ka šīs Latvijas drošībai vissvarīgākās attiecības ir nu jau pašsaprotamas.
Tiesa, Zatlera braucienam uz Maskavu bija nepieciešams «pareizs politiski informatīvais fons», kā to pirms diviem gadiem formulēja Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs. Tolaik līdzās parastajiem nepilsoņu un otras valsts valodas jautājumiem ar to bija domāta Krievijas ieskatā nepareiza Latvijas reakcija uz iebrukumu Gruzijā. Tas fons nav pazudis. Taču tam klāt nācis cits – ASV prezidenta Baraka Obamas sāktā attiecību «pārlādēšana» ar Krieviju.
Būtu pārspīlēti teikt, ka Zatlera vizīti izkārtoja Vācijas kanclere Angela Merkele un citi rietumvalstu līderi, kā tas palaikam presē minēts. Drīzāk klusā diplomātija darbojās gan kā pamudinājumi Kremļa saimniekiem pārstāt tielēties, gan kā apliecinājumi Latvijas politiķiem, ka viņu bažas par savas valsts drošību netiks ignorētas. Ja runā par kādiem «darījumiem», tad acīmredzamākais varētu būt šogad beidzot tapušie NATO aizsardzības plāni Baltijas valstīm apmaiņā pret piekrišanu būt partneriem, nevis kairinātājiem Rietumu centienos normalizēt attiecības ar Krieviju. Nav tas sliktākais darījums – lai arī kā nākotnē sektos ar «pārlādēšanu», sešas NATO divīzijas nu ir gatavas doties aizsargāt Poliju un Baltijas valstis.
Vizīšu laikā ir pieņemts apmainīties arī ar politiskām dāvanām, it īpaši Krievijā. Redzamākās ir Zatlera apsolījums atbalstīt Krievijas centienus panākt bezvīzu režīmu ar ES un Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva paziņojums, ka nepilsoņi ir Latvijas iekšējā problēma. (Medvedevs pat pauda, ka izprotot «situācijas sarežģītību» ar nepilsoņiem, kas radusies «zināmu ģeopolitisku procesu rezultātā».) Zatlers varētu būt devis nākotnē neērtu solījumu, kaut gan vīzu režīma atcelšana būs ilgstošs process, un Krievijai tik un tā būs jāizpilda virkne nebūt ne vienkāršu noteikumu. Savukārt Medvedeva sacītais sarūgtinās daudzus «stingrās līnijas» piekritējus gan Maskavā, gan Rīgā, taču nav garantija pret šādas «līnijas» atjaunošanu attiecībās ar Latviju.
Ērmotāk izskatījās Zatlera dāvana premjerministram Vladimiram Putinam – Rīgas Dinamo spēlētāja krekliņš ar uzrakstu «Putin» kirilicā – un novēlējums būt «mūsu komandā». Sanāca gluži vai Aināra Šlesera pirmsvēlēšanu stāsts par sadarbību ar Austrumiem kā «visaugstāko stratēģiju» un Dinamo klubu kā šādas sadarbības paraugu Latvijas valstij.
Acīmredzot gāzinieku un citu no Krievijas atkarīgu biznesmeņu loma vizītes gatavošanā bijusi itin nozīmīga. (Arī paziņojums par gāzes cenas samazināšanu Latvijai vizītes laikā atgādināja, ka ogļūdeņraži ir Krievijas politikas galvenais rīks.) Taču svarīgāks par publiskiem politiskiem žestiem varētu būt ar Putinu un citiem «darba» sarunās runātais par enerģētikas un tranzīta infrastruktūru, par ko Krievijas premjerministrs sarunas publiskajā daļā uzsvērti bilda, ka «parunāsim par visu kompleksu detalizētāk». Ja nu šīs vizītes laikā būtu sarūpēti kādi velnišķīgi pārsteigumi, tad vienīgi šādās detaļās.
Jebkurā gadījumā Zatlera novēlējums – «lai uzņēmēji nebaidītos no politiskajiem riskiem, bet lai viņi baidītos no biznesa riskiem» – ir stipri optimistisks. Krievijas mītiskais «neierobežotais tirgus» bez politiskas svētības jebkuram var pēkšņi sarukt līdz mikroskopiskam. Neba citādi lidmašīnā pie prezidenta būtu spraucies rekordliels uzņēmēju pulks – vēsturiski vislielākais, kāds jebkad devies līdzi valsts pirmajai personai ārvalstu vizītēs.
Krievija var būt ekonomisku darījumu partneris, taču reizēm par itin prāvu politisku cenu. Ilgtermiņā izdevīgāk un drošāk kārtot ar to attiecības kopējās ES un NATO politikas ietvaros. Arī šī vizīte varēja notikt, pateicoties tam, ka ir daļa no šādas kopējās politikas.
Svētku prieks
Iedomājieties, lūdzu, kardiogrammu. Mazi drebelīgi zigzagi, tad strīpa uzšaujas augstu gaisā un atkal krīt
Tieši tā izskatās Google meklētāja statistika, ja palūko vēsturiskos datus atslēgvārdam «dāvanas». Decembrī stāvus gaisā, tad atkal aiza, bet katru gadu smaile arvien augstāka. Ziemassvētki!
Zinu, zinu – būt nomodā nozīmē būt internetā. Internetā ir viss, un otrādi. Vai gandrīz tā. Taču stāsts jau nav par internetu, bet par prieku. Nedomāju, ka prieku var atrast, ierakstot vārdu Google meklētāja lodziņā. Prieks rodas, nevis atrodas.
Visas priecīgās dāvanas pasaulē ir derīgas, skaistas vai gardas. Vai kombinācija no šiem trim vaļiem. Un nevis man, bet apdāvināmajam. Pārējais ir milzīgs lērums, kas dāvanas saņēmējam nav ne derīgs, ne skaists, ne garšīgs. Slogs vai nekas, bet ne jau prieks. Kas tā vispār ir par gudrību «dāvinātam zirgam zobos neskatās», kālab? Dāvināšanas ieražas krietni pamainītos un apdāvināto personības gūtu patiesu uzmanību, ja dāvana būtu jāņem atpakaļ ikreiz, kad apdāvinātais par to nav īsti priecīgs. Lūk, ideja MK noteikumiem. Dāvinu! Ņemšu atpakaļ, ja Dombrovskis no sirds nepriecāsies.
Bet kā ir ar svētku dāvanu sev, kas būtu tā īstā? Šī svētku numura kultūras intervijā veselas kristiešu paaudzes iedvesmotājs ekumenists Sandrs Rīga brīnišķīgi atbild uz jautājumu par debesu valstību. Viņš teic, ka tā ir «miers ar sevi, vienalga, vai sēdi cietumā vai tronī».
No sirds novēlu, lai jums prieks un miers šajos svētkos!
Radars pasaulē
Nedēļas notikumi pasaulē
ASV prezidents Baraks Obama nodēvējis par nožēlojamu tīmekļa medija WikiLeaks rīcību, atklātībai nododot tūkstošiem ASV Valsts departamenta diplomātiskās sarakstes dokumentu. Šādi Obama izteicies telefonsarunā ar Turcijas premjeru Redžepu Tajipu Erdoganu. Tikmēr WikiLeaks dibinātāja Džūljena Asanža atbalstītāji sestdien mudinājuši visā pasaulē rīkot demonstrācijas, pieprasot viņa atbrīvošanu no apcietinājuma. Lielbritānijas policija aizturējusi Asanžu, pamatojoties uz Zviedrijas izdoto aresta orderi, lai varētu viņu nopratināt «aizdomās par izvarošanu, seksuālu uzmākšanos un nelikumīgu piespiešanu».
Starptautiskā reitingu aģentūra Moody’s pirmdien paziņoja, ka kredītreitinga perspektīvu Spānijas banku sektoram saglabājusi negatīvu, ņemot vērā vājos kapitalizācijas līmeņus, kuri, visticamāk, saglabāsies nākamos 12-18 mēnešus. Aģentūra prognozē, ka Spānijas banku zaudējumi sasniegs 176 miljardus eiro.
Septiņas ES dalībvalstis – Latvija, Igaunija, Lietuva, Kipra, Polija, Rumānija un Zviedrija – vienojušās par kopēju nostāju, pieprasot objektīvus kritērijus tiešmaksājumu aprēķināšanai. Deklarāciju ar prasību atteikties no tiešo maksājumu aprēķināšanas sistēmas, izmantojot nevienlīdzīgos vēsturiskos tiešo maksājumu aprēķināšanas aspektus, paredzēts iesniegt Eiropas Komisijai, pārējām ES dalībvalstīm un Eiropas Parlamentam.
Francija, Vācija un Polija aicinājušas Eiropas Savienību līdz nākamā gada beigām spert konkrētus soļus dalībvalstu militārās sadarbības padziļināšanā. Triju valstu ārlietu un aizsardzības ministri kopējā vēstulē ES augstajai pārstāvei ārlietu jautājumos un Eiropas Aizsardzības aģentūras vadītājai Ketrinai Eštonei mudinājuši «dot jaunu impulsu Eiropas Kopējai ārējai un drošības politikai pilnīgā saskaņā ar NATO». Ministru vēstulē ietverts arī aicinājums uzlabot ES attiecības ar NATO. 21 no 27 ES dalībvalstīm pieder arī pie Ziemeļatlantijas līguma organizācijas.
Pirmdien slimnīcā 69 gadu vecumā pēc aortas plīsuma operācijas miris ASV diplomāts Ričards Holbruks. Viņš ieņēma augstus diplomātiskus amatus vairāku demokrātu prezidentu administrācijās, taču vislielāko ievērību izpelnījās 1995.gada Deitonas miera līguma noslēgšanā, kas izbeidza Bosnijas karu. Par to Holbruks tika nominēts Nobela Miera prēmijai. 1998.gadā Holbruks kā ASV valsts sekretāra vietnieks apmeklēja arī Latviju. Prezidenta Baraka Obamas administrācijā viņš bija īpašais sūtnis Afganistānā un Pakistānā.
Viens no desmit krievu spiegiem, kas šovasar tika izraidīti no ASV, kļuvis par vecāko padomnieku Krievijas naftas kompānijā Rosņeftj, vēsta laikraksts Kommersant. «Premjerministrs Vladimirs Putins tur savu solījumu atrast darbu ASV arestētajiem spiegiem un nodrošināt, ka viņi dzīvos interesantas un gaišas dzīves,» vēsta laikraksts. Bijušais VDK virsnieks Putins no ASV izraidītos spiegus satika jūlijā, kad tie atgriezās Krievijā, kopīgi dziedāja ar tiem patriotiskas dziesmas un solīja viņiem nodrošināt laimīgu nākotni.
Hroniskā naudas trūkumā nonākusī Austrijas armija pārdos vairākas savas kazarmas Vīnē, atstājot tikai vienu. Armija arī pārdos vai nodos metāllūžņos vairāk nekā 50% tanku un citas bruņutehnikas – 578 bruņutehnikas vienības un 100 haubiču -, jo tanku kara iespējamību ar jebkuru no Austrijas kaimiņvalstīm varot noliegt.
