Nekas «vēsturisks» attiecībās ar Krieviju nenotiks arī pēc prezidenta atgriešanās
Valsts prezidents Valdis Zatlers savu vizīti Maskavā dēvē par vēsturisku. Viņam taisnība tādā ziņā, ka tas ir patiešām rets notikums (ja arī ne tik rets kā vēsturiski aukstākā ziema vai karstākā vasara). Taču šī vizīte nekļūs vēsturiska ar tās laikā pieņemtiem lēmumiem vai parakstītiem līgumiem. Un labi vien ir, ka tā.
Nu varam teikt, ka Latvijas pirmo personu oficiālas vizītes Krievijā notikušas ne biežāk kā ik pēc sešpadsmit gadiem vai, lai izklausītos optimistiskāk, – ne retāk kā reizi desmitgadē. Taču par tiešām vēsturiskām varētu nosaukt, šķiet, tikai divas politiķu došanās uz Maskavu. Pirmā bija mikrobiologa Augusta Kirhenšteina ceļojums 1940.gadā ar lūgumu uzņemt Latviju PSRS sastāvā, kas formāli nostiprināja jau notikušu okupāciju, tā ka nemaz arī nebija Latvijas valsts pārstāvja vizīte. Otrā – prezidenta Gunta Ulmaņa vizīte Maskavā 1994.gadā, lai ar toreizējo Krievijas prezidentu Borisu Jeļcinu parakstītu līgumu par 1940.gadā ievestā okupācijas karaspēka izvešanu.
Pirmās vēsturiskums vairs neatkārtosies – Latvija ir NATO un Eiropas Savienībā. Otrajai līdzīga varētu būt Krievijas valsts vadītāju atzīšana, ka Latvija bija okupēta, taču uz tādu vēsturiskumu vēl jāpagaida.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.