Daudzi rīdzinieki netic, ka var dzert nevārītu krāna ūdeni. Izrādās, tie ir maldi. Ūdens Rīgā ir pat labāks nekā lauku pilsētās un daudzviet Eiropā
Tāpat kā daudzi rīdzinieki, es līdz šim neesmu īsti uzticējusies krāna ūdenim. Nemitīgā cīņa ar vannas iedzeltenajām sienām un no mediķu aprindām saklausītā ziņa, ka pagājušā gada A hepatīta vilnis varētu būt saistīts ar infekcijas izplatību ūdensapgādes tīklā, ir bijis pietiekams iemels, lai uz manu dzīvokli simtgadīgas centra mājas trešajā stāvā diendienā ceļotu plastmasas pudeles ar rūpnieciski pildītu dzeramo ūdeni.
Krāna saturu biju sākusi uztvert gluži tāpat kā citas lietas, ar kurām vienkārši jāsadzīvo, bet par kurām parasti nepriecājas: kā lietaino Baltijas klimatu vai nīgru veikala pārdevēju.
Manu ikdienu kājām gaisā sagrieza saruna ar cilvēku, kurš jau astoņus gadus daudzveidīgus Rīgas ūdens aspektus pēta Eiropas zinātnieku konsorcijā. Lai arī daži atklājumi pirmajā brīdī var šķist šokējoši, tomēr paradoksāli – mūsu krāna ūdens ir salīdzinoši labs, tas ir dzerams bez vārīšanas, apstiprina Rīgas Tehniskās universitātes profesors Tālis Juhna.
«Pieradinātas» zarnu nūjiņas
Austrumeiropas pilsēta ar vēsturisku, novecojošu ūdensvadu, kam akūti nepieciešamas investīcijas. Pilsēta, kuras iedzīvotāji saņem gan virszemes (attīrītu ūdeni no Daugavas), gan pazemes ūdeni (no urbumiem Baltezera apkārtnē), un tā kvalitāti nosaka šo atradņu īpašības. Ar dāsniem ūdens resursiem apveltīta pilsēta, kuras iedzīvotāji patiešām sadzīvo ar iracionālu nepatiku pret krāna ūdeni, lai gan vairākumā gadījumu bažu iemesls ir vienīgi dzeltenā krāsa, ko rada dzelzs daļiņas tajā. Tā Rīgu raksturojuši pagājušajā gadā noslēgtā Eiropas Komisijas finansētā Techneau projekta ārzemju eksperti. Taču Rīgas ūdens Eiropas zinātnieku redzeslokā nav nonācis pirmo reizi.
RTU ūdens tehnoloģijas un inženierijas katedras pētnieka Tāļa Juhnas vadītā latviešu zinātnieku grupa Eiropas pasūtījumu Rīgas ūdens analizēšanai saņēma jau 2002.gadā. Viņi kopā ar 11 ārvalstu partneriem projektā Safer pētīja, kā mainās ūdens bioloģiskā kvalitāte sadales tīklos, kādi mikroorganismi mīt tā dēvētajā bioplēvē – mūsu acīm slēptajā vidē uz ūdensvadu sienām. Ar pilnīgi jaunām tehnoloģijām – bioplēves sensoriem un molekulārajām zondēm – izzinot «paralēlo pasauli», tika veikti atklājumi, ko pirms diviem gadiem pieminēja gan prestižā zinātnes žurnāla Nature, gan Amerikas Mikrobiologu asociācijas publikācijās. Plašāku rezonansi pašu mājās tie neradīja informācijas delikātā rakstura un daudzo nezināmo dēļ. Runa ir par Escherichia coli – zarnu nūjiņām, kuru esamība dzeramajā ūdenī liecina par fekālo piesārņojumu.
«Konstatējām, ka zarnu nūjiņas ir gandrīz jebkurā ūdens apgādes sistēmā,» stāsta Juhna. «Tā tas bija Francijā, Lielbritānijā, Somijā, Latvijā – mēs neesam sliktāki vai labāki, zarnu nūjiņu klātbūtne visur ir vienāda. Pats interesantākais, ka to nekonstatē ar parastām ūdens ņemšanas analīzēm, tā sauktajām kultivēšanas metodēm. Ko tas nozīmē? Vai ūdens patiešām ir tik piesārņots, vai šī baktērija ir adaptējusies dzīvei bioplēvē un varbūt nemaz nav kaitīga? Pirmā hipotēze ir maz ticama: ja zarnu nūjiņu klātbūtne vienmēr būtu saistīta ar nesenu ūdens piesārņojumu, cilvēkiem nepārtraukti būtu caureja. Skaidrs ir viens – mehānisms, kā patogēnās baktērijas nonāk un izplatās ūdensapgādes sistēmā, ir citāds, nekā pēdējos simt gadus mēs esam uzskatījuši.»
Kamēr mikrobiologi vēl lauza galvu par «kultivējamību zaudējušo» Escherichia coli dzīvotspēju, nav divu domu: mūsu rītdiena ir tradicionālo ūdens pārbaužu – uzsējumu metožu – nomaiņa ar daudz ātrākajām (gandrīz diennakts vietā rezultāts ir gatavs pāris stundu laikā), precīzākajām, bet, protams, arī dārgākajām molekulārmetodēm. Ūdensapgādes industrija – un gandrīz visur Eiropā tie ir pašvaldības uzņēmumi – ir ļoti konservatīva, saka Juhna. «To, ko viņi analizēja pagājušā gadsimta sākumā, viņi analizē arī tagad un gandrīz ar tām pašām metodēm. Tomēr uzlabojumi nākotnē ir neizbēgami: prasības pret sabiedrības drošību un dzīves kvalitāti pieaug.»
Labā ziņa: zinātnieku izmēģinātās molekulārmetodes īpaši koncentrētā Rīgas ūdenī (divi kubikmetri tika «sabiezināti» līdz 50 mililitriem) pirms gada – pašā A hepatīta pīķa brīdī – neuzrādīja šīs ļaunās slimības izraisītājus. Ne smakas, piemēram, arī no Giardia lamblia – parazīta, kas 2004.gadā paralizēja Norvēģijas pilsētas Bergenas dzīvi, ap 1400 cilvēkiem radot smagu gastroenterītu.
Pētnieku kolektīvs, kur bez latviešiem bija iesaistīti kolēģi no Amsterdamas, Bergenas, Deli Indijā un Vindhoekas Namībijā, ķidāja arī nesalīdzināmi biežāk sastopamu problēmu – ūdens rūsainību. Te pie vainas ir cauruļu korozija vai nogulas, ko ūdensvada lēnajos posmos rada caur ūdens attīrīšanas stacijām izslīdējušās metāliskās daļiņas, kuras, mainoties spiedienam, atceļo līdz jūsu krānam. «Izstrādājām modeli, kas ļauj prognozēt, kurā vietā var notikt korozija, ar kādu ātrumu sistēmā veidosies nogulumi. Nīderlandieši savukārt izstrādāja ļoti vienkāršu un efektīvu metodi: vienvirziena skalošanu. Nevis vienkārši taisa vaļā hidrantus un skalo, bet visu izslauka – kā istabu no loga līdz durvīm. Izmēģinājām to Ziepniekkalnā un arī Ādažos,» stāsta Juhna. Kāpēc ne visā Rīgā? Lai izskalotu 1400 kilometru garo Rīgas ūdensvada tīklu, būtu vajadzīgi nevis mēneši, bet gadi. Turklāt skalošana jāveic sistemātiski. To nevar sākt no Bolderājas – būtu jāsāk no attīrīšanas stacijas Daugava, no kurienes ūdens mēro ceļu pie patērētājiem.
«Galvenais mērķis ir ūdensapgādes uzņēmumiem iedot «rīkus», lai tie varētu labāk ekspluatēt savu sistēmu,» rezumē zinātnieks, kura darba grupa, ejot soli pa priekšu laikam, cita starpā ir pievērsusies arī tādām XXI gadsimta problēmām kā cīņai ar bioterorismu un ūdens potenciālajam piesārņojumam ar endokrīno sistēmu ietekmējošām vielām: caur mūsu ķermeņiem jau vienreiz izriņķojušām antibiotikām, arī farmācijas un kosmētikas industrijas produktu atliekām. «Mēs Latvijā pārsvarā izmantojam pazemes avotu ūdeni un tomēr esam labākā situācijā nekā, piemēram, Vācija vai Nīderlande, kur lielākā daļa ir virszemes avotu ūdens. Bet, kas attiecas uz tīklu, problēmas jau ir vienas un tās pašas.»
Dzelžaini lēmumi
«Dzidrs kā bērna asara,» ledusauksta un tiešām garšīga ūdens glāzi man sniedz SIA Rīgas ūdens stacijas Daugava vadītājs Andris Pļavenieks, kuru esmu uzmeklējusi neilgi pēc sarunas ar RTU zinātnieku. «Pudeļu ūdens ir 1000 reižu dārgāks,» iestarpina klātesošais pašvaldības uzņēmuma preses sekretārs Artūrs Mucenieks. «Parēķini: šeit viens kubikmetrs maksā 40 santīmu, bet kubikmetrā ir 1000 litru.»
Nožogotais ēku komplekss, kurā viesojos, atrodas tikai aptuveni 10 kilometru no Rīgas centra, Ķekavas pagasta Valdlaučos, taču astoņu metru dziļumā iegūtais likteņupes ūdens līdz turienei pa caurulēm ir plūdis 14 kilometrus, no Ķekavas pievārtes.
Automatizēta, no dispečera pults vadāma sistēma. Franču zinātnieku izgudrotā ūdens apstrāde ar ozonu, kas izskatās pēc maza vulkānizvirduma un iznīcina mikrobus. Koagulācija ar alumīnija sulfātu, pie kura pielipušās baktērijas un organisko vielu daļiņas pēc tam ir viegli atdalīt no ūdens. Kvarca smilšu un antracīta filtri nelaiž cauri dūņas, nogulsnes un svešķermeņus. Otrreizēja ozonēšana, pilnīgai drošībai – pavisam niecīga, ar garšas kārpiņām nejūtama hlora deva, un 70 000 kubikmetru ūdens caur sūkņu staciju ik dienu var tecēt uz mūsu krāniem. Aptuveni tādu pašu daudzumu galvaspilsētas centra virzienā pumpē pazemes ūdensgūtne Baltezers-Zaķumuiža, kas atrodas otrpus Rīgai. Daugavas kreisajā krastā tiek dzerts attīrīts upes ūdens, labajā – pazemes ūdens, bet pašā Rīgas centrā – abu «kokteilis». 120 litru diennaktī uz katru iedzīvotāju: mūsu patēriņš atbilst Eiropas vidējiem rādītājiem. Ja tas šķiet daudz, parēķiniet – vannas piepildīšanai vien nepieciešami 250 litru, tualetes poda skalojamajā kastē ietilpst 10 litru.
1978.gadā reizē ar Rīgas HES ierīkotā ūdens ražotne Daugava pirms deviņiem gadiem piedzīvojusi milzu rekonstrukciju, un oficiāli tās galaprodukts skaitās tīrāks nekā Baltezera-Zaķumuižas ūdensgūtnes «vākums» no 65-120 metru dziļurbumiem. Tajā nav vainojama 1904.gadā izveidotās Baltezera sūkņu stacijas pumpētā resursa papildināšana ar ezera ūdeni, kas vismaz 90 diennaktis tiekot filtrēts caur zemes slāņiem, bet gan dzelzs un mangāns urbumu skartajos devona iežos.
Attīrīšanas stacijas Daugava ūdenī ir 0,02 miligrami dzelzs uz litru, bet Baltezera-Zaķumuižas ūdensgūtnes ūdenī, pēc stacijas vadītāja Māra Tralmaka teiktā, – aptuveni 0,21 miligrams uz litru. Nonākot līdz patērētājiem, kā savukārt informē Veselības inspekcijas vides veselības nodaļas vadītāja Solvita Muceniece, dzelzs daudzums uz korozijas un tīklā esošo nogulšņu rēķina jau var sasniegt 0,3-0,4 miligramus uz litru. Diemžēl, pēc Eiropas Savienības regulām, Rīgā augstākā pieļaujamā robeža ir 0,2 miligrami dzelzs un litru ūdens. Tāda pati epopeja ir ar melnas nogulsnes radošo mangānu: Eiropas norma ir 0,05 miligrami uz litru, bet Baltezera-Zaķumuižas ūdenī tā koncentrācija sasniedz 0,32 miligramus. Kāds kontrasts ar nozares entuziasta Alberta Auziņa grāmatā Latvijas ūdenssaimniecības vēsture citētā Mirdzas Ķempes dzejoļa patosu!
Paldies! Sirds baltumu sev gūst,
Pat bēdas balinātas kļūst.
Tev, labais ūdeni no Baltezera.
Man katrā šķiedrā jāieplūst,
Lai atspirgusi dzīvei deru,
Jo tevī dzimteni es dzeru.
«Mums ir doti trīs gadi, lai uzbūvētu atdzelžošanas staciju,» stāsta Tralmaks. 50% no septiņu miljonu eiro projekta segtu Eiropas fondu nauda, otra puse jāpieliek pašiem. Lielākā problēma – Eiropas piešķīrums vienotā 15 Latvijas pašvaldību ūdens attīrīšanas projektu paketē dabūjams tikai tad, kad līdzfinansējumu saviem darbiem uz tādiem pašiem noteikumiem būs sameklējušas visas dalībnieces. Tralmaks, kas vairākus gadus darbojies arī Rīgas ūdens valdē, gan nosūkstās, ka apsēstība ar atdzelžošanu varbūt ir kārtējā pārcentība.
Veselības inspekcijas dati par 2009.gada vidējo dzelzs daudzumu ūdenī turklāt liecina, ka Rīgas statistika – 0,13 miligrami uz litru – ir gaužām pieklājīga, salīdzinot ar daudzu citu Latvijas pilsētu datiem. Piemēram, Talsos šis skaitlis ir 0,645 miligrami uz litru, Valkā – 1,21 miligrams uz litru, bet Alūksnē – pat 2,1 miligrams uz litru! Pilsētām ar mazāku iedzīvotāju skaitu nekā Rīgā gan tiekot piemēroti daudz vaļīgāki kritēriji. Dzelzs, kas ir dzeramajā ūdenī, nav veselībai vērtīga: tā neuzsūcas organismā, bet izdalās caur nierēm. «Tādā koncentrācijā kā Rīgas ūdenī tā nekādā gadījumā nav arī veselībai kaitīga,» uzsver iedzīvotāju veselības uzraudze Muceniece. Pasaules Veselības organizācija par augstāko pieļaujamo slieksni Latvijas specifiskajos apstākļos pieņēmusi 4,8 dzelzs jonu miligramus uz litru ūdens. «Tas vairāk ir kvalitātes jautājums: dzelzs rada raksturīgo tintes piegaršu, bojā cauruļvadus. Tāda situācija kā Latvijā ar dzelzi Eiropā nekur nav. Rīgā neatbilstība Eiropas dzelzs normatīviem ir 16,5%, bet vidēji Latvijā – 40%. Diemžēl Eiropas regulas par ūdens kvalitāti vienādi attiecas uz visām dalībvalstīm,» Muceniece neredz apkārtceļu.
Tomēr izrādās, dzelzs problēmu, tiesa, mazākos apmēros vajadzējis risināt pat eirobirokrātijas citadelei: Briselē vēl pirms pieciem gadiem tā daudzums pārsniedzis normu par 5,34%. Briseles ūdenī atklāts arī paaugstināts daudz kaitīgākā niķeļa daudzums (4,80% virs normas) un svins (1,33% virs normas)!
Vadi plīst, sūdzību nav
«Atceraties, kāds Rīgas ūdens bija līdz 2001.gadam – kā tas smirdēja pēc hlora? Ja sistēmā nav uzduļķojumu, mūsu ūdens ir tiešām labs. Tas ir paradokss, ka Baltezera stacijas ūdens ķīmiski ir netīrāks, bet garšīgāks – cietību veicinošie joni uz garšas kārpiņām atstāj labāku iespaidu,» iesaucas Rīgas ūdens apvienotās ūdens kvalitātes kontroles laboratorijas vadītāja Silvija Renita Pastare.
Savā darbavietā Zigfrīda Annas Meierovica bulvārī 1 satiktā Pastare stāsta, ka pati krāna ūdeni dzerot tikai nevārītu. «Protams, tas nav destilēts, un tajā ir vai visa Mendeļejeva tabula, bet 17 gados, kopš es atceros, Rīgā nav bijis bakterioloģiska piesārņojuma,» viņa saka. Ne tik vienkārša situācija, īpaši palu laikā, esot privātmāju akās. Ja aka ir gruntsūdeņu plūsmā starp sauso tualeti un upīti vai dīķi, uzvaras gājienu sāk leģendārās Escherichia coli nūjiņas – šoreiz ne pasīvas, bet pilnā kaujas gatavībā. Tās mudžējušas pat divos svētavota ūdens paraugos, ko ar pāris nedēļu intervālu no Pokaiņiem atvedusi Pastare un viņas kolēģe. Ūdens analīze Rīgas ūdens laboratorijā par 10 latiem tiks veikta ikvienam interesentam – Pastare uz atvadām man pat uzdāvina īpaši šādam nolūkam paredzētu maisiņu.
Taču 29.janvāra avārija maģistrālajā ūdensvadā pie Brasas tilta atklāja problēmu, kas var sagādāt nopietnākas raizes nekā ūdens garšas nianses – tuvākajā nākotnē mums var nākties lāgu lāgiem iztikt bez atspirdzinājuma, kuru atslēgt pat nemaksātājiem neļaujot likums. Rīgas ūdensvads strauji noveco. 1937.gadā liktā Brasas cauruļvada plīsumu, visticamāk, izraisīja tramvaja radītā intensīvā vibrācija, taču jau 2002.gadā angļu uzņēmuma Halcrow izpēte liecinājusi, ka būtu jānomaina puse no Rīgas ūdens caurulēm, neslēpj uzņēmuma pārstāvis Tralmaks. Ir paspēts rekonstruēt simtgadīgo centrālo maģistrāli zem Brīvības ielas, tomēr pašlaik darbi apstājušies. Kamēr Berlīnē ik gadu sistemātiski nomaina 100 kilometru ūdensvada, Rīgā savu kārtu gaida tikpat veci posmi, pārsvarā – pilsētas centrā. Vērienīgāki darbi nozīmētu tarifu pacelšanu, taču pašlaik tas nav iespējams – cilvēku ienākumi ir krasi samazinājušies.
Šo periodu raksturo arī ūdens patēriņa kritums. Kopš padomju laikiem, kad vēl nebija ierīkoti ūdens skaitītāji un darbojās lielās rūpnīcas, tas sarucis dramatiski – par 50%. Apburtais loks – caurulēs, kas sākotnēji paredzētas lielākām jaudām, ūdens plūsma ir lēna, līdz ar to – ideāla augsne korozijai un nogulsnējumiem. «Ūdens diemžēl tek pa tīkliem, kuriem ir divi īpašnieki,» būtisku niansi iezīmē Rīgas ūdens runasvīrs Mucenieks. «Pietiekami liels ūdensvadu garums ir arī privātajās mājās. Pie mājas ieejas Rīgas ūdens atbildība beidzas. Vienā mājā ir veikts eiroremonts un saliktas ideālas kapara caurulītes, bet otrā ēkā būs gandrīz «aizaugušas ciet». Piemēri no dzīves nav tālu jāmeklē: Mucenieks joprojām atceras savu bezspēcību, kad pie viņa atskrējis bijušais televīzijas šovmenis Mārtiņš Ķibilds: «Vecīt, es nopirku dzīvokli 6.stāvā, ūdens tik tikko tek. Ko es varu darīt?»
«Lielākās duļķainības problēmas patiešām sagādā iekšējie tīkli,» ir pārliecināta arī Veselības inspekcijas amatpersona Muceniece (viņu ar Artūru Mucenieku nevieno radniecīgas saites). Tieši nogulsnes esot tas ūdens kvalitātes aspekts, par kuru šīs iestādes kontroles pārvaldē sūdzoties patērētāji. Sūdzību ar katru gadu gan kļūstot mazāk: pagājušogad, piemēram, bijušas piecas, šogad – viena, kas iesniegta Brasas tilta ūdensvada avārijas laikā. Arī Rīgas ūdens centrālajā laboratorijā sūdzību skaits ir neliels, apgalvo tās vadītāja. Ja kāds ar pamatotiem iebildumiem piezvana uz «karsto» telefonu, kas atrodams uzņēmuma mājaslapā, darbinieku pienākums ir paņemt paraugu un pēc 18 stundām nākt klajā ar rezultātiem.
Cilvēki nesūdzas, tomēr nav apmierināti ar ūdens kvalitāti, aizdomāties nākas Veselības inspekcijas darbiniecei Solvitai Muceniecei. Viņa atceras gadījumu no savas pieredzes: lasot lekciju par ūdeni skolēniem, apvaicājusies, vai, pēc viņu domām, krāna ūdeni drīkst dzert bez vārīšanas. Auditorijā skanējušas tikai noraidošas atbildes. «Mīts, ka krāna ūdens ir briesmīgs, ir nepārvarams. Iespējams, tas nāk no padomju laikiem, kad ūdens bija hlorēts, bija dizentērijas epidēmijas un sanitāri epidemioloģiskā stacija lūdza to nedzert nevārītu?» retoriski jautā speciāliste. Arī «pudeļu ūdens» lobijs ir spēcīgs. Uzlūgtai uz kādu šīs cunftes semināru, viņai ausis degušas no slavas dziesmām, kādas saviem ražojumiem veltījuši komersanti, bet vēl vairāk – no nopēlumiem, ko viņi izteikuši krāna ūdenim. «Investīcijas ir ieguldītas cauruļvados, bet ir ļoti jāuzlabo komunikācija, jāveic skaidrojošais darbs,» Muceniece met akmeni Rīgas ūdens dārziņā. Kāpēc uzņēmuma mājaslapā nevarētu būt, piemēram, informācija par ūdens kvalitāti Imantā un Čiekurkalnā?»
Iepriekš teikto apstiprina jau minētā Techneau projekta sadaļa, kurā Lielbritānijas sociologi taujāja, vai rīdzinieki dzer krāna ūdeni.
«Viņi konstatēja, ka «lietotāji» ne vienmēr uzticas tam, ko viņiem saka ūdensapgādes uzņēmums,» rezumē zinātnieks Tālis Juhna. «Tas rada divējādu attieksmi, pat materializējas tādās lietās kā maksāšanas vēlme: tu ar lielāku prieku maksā par produktu, kam uzticies. Bet pašvaldības uzņēmumi Austrumeiropā baidās dalīties ar informāciju, vienalga – sliktu vai labu, jo nezina, kāda būs reakcija. Jūs prasāt, vai «lietotāji» dzer krāna ūdeni, un viņi atbild: «Bet kas tad to dzer?» No otras puses, uzņēmums saka: «Mūsu dzeramais ūdens atbilst normatīviem.» Kaut kas neiet kopā, vai ne? Nīderlandē cilvēku sūdzības, kuru ir samērā daudz, izmanto statistikai, bet mums sūdzību nav. Tas varbūt nav tehnisks secinājums, bet socioloģisks – uzticēšanās moments ir ļoti svarīgs.»
