Elektroniskie teksti datoros, tālruņos un citās ierīcēs maina mūsu lasīšanas paradumus, attieksmi pret grāmatām un informācijas patēriņu. Varētu domāt, ka šis ir skolēnu lasītprasmes krituma cēlonis, tomēr šāds secinājums ir pārsteidzīgs
Latviešu pusaudzim Ludvigam ir sešpadsmit gadu, viņš mācās Anglijā. «Visu ikdienā vajadzīgo informāciju pārsvarā iegūstu internetā vai sarakstoties ar draugiem Latvijā.» Arī lielu daļu skolai nepieciešamās informācijas lieto elektroniski. «Ja mēneša laikā ik dienu izlasīto tekstu apkopotu, sanāktu tiešām daudz,» viņš uzskaita. «E-pasta vēstulēs kādas sešas A4 formāta lappuses, ceturtdaļa lappuses ar īsziņām mobilajā tālrunī, pusotra simta lappušu parastajās mācību grāmatās, pārējais – internetā, par to apjomu ir grūti spriest.» Būtisks informācijas avots viņam ir interneta video – CNN mājaslapa jaunākajām ziņām, bet BBC skolu sadaļa bitesize noder mācībās. No tradicionālajiem medijiem līdztekus grāmatām iznākot palasīt The Daily Mail, «kaut kādu Lielbritānijas sporta žurnālu» un dažus snovborda žurnālus.
Ludvigs nav izņēmums, interneta video ir nozīmīgs informācijas avots daudziem no paaudzes, kas vēl pirms gadiem desmit to pašu būtu centusies uzzināt laikrakstos, žurnālos vai grāmatās. YouTube jau sen nav vieta, kur meklēt tikai jokainus «prikolus».
Gatis, kas ikdienā Rīgā strādā sabiedriskajā ēdināšanā, lielu daļu zināšanu par viņam svarīgām tēmām, piemēram, budismu, uzzina no videolekcijām. Šādu «videolasīšanas» tendenci apliecina arī vietnes TED.com popularitāte – tur tiek publicēti priekšlasījumu ieraksti no tāda paša nosaukuma starptautiskām konferencēm.
Pret grāmatām Gatim iebildumu nav, taču mīkstajos vākos iesietās nav ērti lasīt, jo teksts esot pārāk tuvu iekšmalai, bet palasīt datorā Gatis nespēj, «traucē lēkājošie burtiņi». Raiņa dzejolī Grāmata teikto: «Pie auss to pielikšu. Nu, grāmatiņ, stāsti, kas jauns!» daudzi nu jau uztver burtiski un izmanto, tā teikt, praksē. Tas, ka viņi grāmatā neskatās «visu dienu», bet labāk «ar sunīti skrien», gan nenozīmē, ka viņiem tāpēc draudētu liktenis par «muļķiem kā sunīšiem palikt».
Kaut kas ar mūsu lasīšanas ieradumiem notiek. To apliecina arī pērn publicētais ES progresa ziņojums par programmas Izglītība un apmācība 2010 īstenošanu – pretēji cerētajam uzlabojumam skolēnu lasīšanas un rakstīšanas prasmes daudzviet pasaulē turpina pasliktināties. Starptautiskā skolēnu sasniegumu novērtēšanas programma (OECD PISA) atklāj, ka 2000.gadā slikta lasītprasme bijusi 21% skolēnu, bet 2006.gadā šis skaits pieaudzis līdz 24%. Lai gan šāds skaitlis var šķist biedējošs, jāņem vērā, ka no 2000. līdz 2009.gadam Latvija ir bijusi starp valstīm (līdzās Polijai, Portugālei, Korejai, Ungārijai, Vācijai u.c.), kur lasītprasme ir uzlabojusies.
Kopumā Latvijā lasītprasmes rādītāji ir viduvēji. Starp vairāk nekā 60 pētījumā iekļautajām valstīm ieņemam 30.vietu pēc Itālijas, Šanhajas (Ķīna), Portugāles, Korejas, Somijas, jā, protams, arī pēc Igaunijas.
Lasītprasme šajā pētījumā tiek dalīta līmeņos pēc skolēnu savāktā punktu skaita, piemēram, visaugstākajam jeb sestajam prasmes līmenim atbilst vairāk nekā 700 punktu. Prasmi pārbauda, dodot skolēniem lasīt dažādu veidu tekstus un pēcāk iztaujājot par saturu. Svarīga ir spēja ne tikai pārstāstīt lasīto, bet arī vērtēt un interpretēt.
Latvijas kopējais lasītprasmes rezultāts ir 484 punkti, un tas atpaliek no pētījuma vidējā rādītāja – 493 punktiem. Viduvējība ir uzskatāmi redzama, pievēršoties skalas galiem: mums ir maz skolēnu ar pilnīgi neattīstītu lasītprasmi, bet arī izcilnieku ir uz pusi mazāk nekā vairākumā apsekoto valstu. Visvairāk jeb trešdaļa skolēnu atbilduši 3.līmeņa lasītprasmei, taču vērā ņemami ir tie 3,7%, kuru prasme bijusi sliktākajā jeb 1.b līmenī, par kuru zemāku vērtējumu laikam gan var iegūt vienīgi tie, kas, kā rakstīja Rainis, skraidot ar sunīti, paliek par muļķiem.
Satraukumu par bērnu lasītprasmes pasliktināšanos portālam Nozare.lv pauduši Latvijas grāmatizdevēji. Piemēram, Apgāda Zvaigzne ABC vadītāja Vija Kilbloka ir pārliecināta, ka bez nopietnām aktivitātēm lasītprasmes uzlabošanā tā turpmāk kritīsies.
Raizes par jauno
Grāmatizdevējas Kilblokas teiktajā saklausāmas raizes, kurām līdzīgas nebija svešas jau senā pagātnē. Jau sengrieķu filozofs Platons savulaik dialogā Faidrs centās rast atbildi uz jautājumu, kādos apstākļos rakstīt ir labi un kādos nevietā, brīdinot – rakstība liek cilvēkiem uzticēties nevis savai atmiņai, bet svešām zīmēm un bez atbilstošas izglītības daudziem ļaudīm var šķist, ka viņi saprot lasīto, lai gan «lielākoties nesaprot neko, un arī sadzīvot ar viņiem būs grūti, jo viņi kļūs tikai šķietami gudri, nevis gudri».
Vērojot antīko laiku uztraukumu par rakstības sazelšanu, bet 1500 gadu vēlāk – bažas par Gūtenberga iespiedmākas izplatīšanos, tā vien šķiet, ka iztēloties visu to ļaunāko, ko varētu nest kāds jaunievedums, ir cilvēka dabā. Gūtenberga kritiķi sprieda, ka grāmatu iespiešana rakstītus tekstus gluži kā ar lipīgu slimību aplipinās ar drukas kļūdām (savā ziņā tiesa), zudīs ar roku rakstīta teksta autentiskums (šķiet, atmiņas par to nu jau glabā vienīgi mūsu paraksts, taču pat to tagad apdraud e-paraksts) un vispār sabiedrība tiks sagrauta pašos pamatos.
Vēl 500 gadu vēlāk elektronisko tehnoloģiju attīstība tagad raisa bažas par pārāk vieglu teksta izplatību, pārāk lielu tā apjomu, pārāk mazu iespēju piesaistīt lasītāju uzmanību un arvien sarūkošu varbūtību, ka rakstīts teksts varētu «atstāt iespaidu», «kaut ko mainīt» vai «kādam kaut ko nozīmēt». Atsaucoties uz to pašu Platonu, mūs apdraud pa labi, pa kreisi izsēta «slikta raža». Un piedevām – nevēlēšanās lasīt pat to. Kā nelielā anonīmā aptaujā, ko veicu pusaudžu vidū, norādīja viens no dalībniekiem, galvenie informācijas avoti (tieši šādā secībā) viņam esot TV, internets, vecāki un draugi.
Nederīgās metodes
«Problēma ar lasītprasmi Latvijā ir tā pati, kas ar jebkuru skolas mācību saturu – mēs mācām mehāniku un interesi atstājam novārtā,» vājos lasītprasmes rezultātus komentē skolotāju sagatavošanas programmas Iespējamā misija direktore Zane Oliņa.
Jau kopš 90.gadu beigām Latvijā ir identificēta viena no galvenajām lasītmācīšanās problēmām – pie mums skolās trenēts lasīt ar izteiksmi, savukārt «citur uzsvars tiek likts uz lasīšanu ar izpratni», secina LU konsultante Indra Dedze, kas ilgu laiku kā eksperte nodarbojusies ar izglītības jautājumiem. Viņa uzsver – svarīgi noskaidrot lasīšanas mērķi, ne vienmēr teksts jālasa no pirmās līdz pēdējai rindai. «Viens lasīšanas paņēmiens ir noskaidrot teksta vispārējo saturu. Otrs – nepieciešamība tekstā atrast noteiktus faktus vai skaitļus, to caurlūkojot. Visbeidzot, detalizēta lasīšana ir nepieciešama tad, ja tekstā vajag rūpīgi iedziļināties. To izmanto arī daiļliteratūras lasīšanai. Šķiet, Latvijā šiem lasīšanas veidiem netiek pievērsta pietiekama uzmanība, un tāpēc arī pētījumos sliktāk veicas tekstos, kur ir jāsameklē informācija.»
Visticamāk, metodika un nepārdomāta obligātās literatūras izvēle vainojama arī faktā, ka Latvijā tik būtiski atšķiras zēnu un meiteņu lasītprasme. Lai gan meitenes ir labākas lasītājas vairākumā valstu, Latvijā zēnu rezultāti ir būtiski sliktāki nekā meitenēm (attiecīgi 460 un 500 punktu vidējais rādītājs). «Tieši zēniem visā pasaulē ir daudz lielāka interese par datorspēlēm un multenēm – viņiem nesanāk, bet meitenēm paliek iespēja lasīt. ASV identificēta pretēja problēma – kā piedabūt meitenes interesēties un tālāk studēt tehnoloģijas, dabaszinības, par kurām vieglāk aizraut ar dažādu tehnoloģisku rīku, arī spēļu, palīdzību,» stāsta Zane Oliņa.
Latvijas skolēni OECD pētījumā, kurā tiek apzinātas arī matemātikas un dabaszinātņu zināšanas, tiek vērtēti kopš 2000.gada. Šajā posmā novērots arī kāds uzlabojums – vismaz no 2000. līdz 2003.gadam lasītprasme uzlabojās un tieši Latvija bija valsts, kurā visvairāk saruka slikto lasītāju īpatsvars. LU profesors Andris Kangro, kas sadarbojies ar pētījuma veicējiem, uzsver sakarību – sākumskolā rezultāti ir labi, virs vidējiem rādītājiem Eiropā, taču tie noslīd pamatskolas beigās, aptaujājot 15 gadus vecos skolēnus. «Tā, protams, ir tikai hipotēze, taču, iespējams, problēma ir brīdī, kad 4.klasē notiek pāreja uz priekšmetu sistēmu. Pirms tam bērniem visu, izņemot varbūt dziedāšanu un fizkultūru, mācīja viena skolotāja, pēc tam to dara daudzi un dažādi.» Tomēr skaidrs, ka tā nav atsevišķu skolu vai skolotāju problēma – no mūsu valsts šajā pētījumā tika izklaušināti kopumā četrarpus tūkstoši bērnu 184 skolās.
Mēness un apelsīna līdzība
Kad grāmatizdevēja Vija Kilbloka izteica bažas par lasītprasmes samazināšanos, viņa piebilda vēl kādu būtisku apsvērumu – zemā lasītprasme būs arī skolēnu vāju sasniegumu pamatā citos mācību priekšmetos.
Starptautiskā pētījuma dati to apstiprina – matemātikā mūsu skolēnu rezultāti ir vēl zemāki un vēl vairāk atpaliek no vidējā rādītāja nekā lasītprasmē. Dabaszinātnēs Latvijas pamatskolu piecpadsmitgadīgo skolēnu sekmes ir tuvu Eiropas vidējiem rādītājiem, taču rēķināt mums izdodas labāk vienīgi par Lietuvas, Grieķijas, Rumānijas, Bulgārijas un bijušās Dienvidslāvijas valstu bērniem.
Pirmajā brīdi saistība starp lasītprasmi un citu zinību apguvi varbūt nav acīmredzama, tomēr šīs saites varētu būt krietni izteiktākas, nekā mums ikdienā šķiet. Amerikāņu populārzinātniskais rakstnieks un žurnālists Džeimss Gleiks šogad iznākušajā grāmatā Informācija: tās vēsture, teorija un plūdi lielu tiesu uzmanības velta tam, kā izmaiņas informācijas apmaiņas metodes – no mutvārdu saziņas pārejot uz rakstību, no rokraksta uz druku – izmaina un iespaido arī citus mūsu ieradumus, bet vispirms jau domāšanu.
Gleiks atgādina par krievu psihologa Aleksandra Lurijas pētījumiem, kurus viņš pagājušā gadsimta 30.gados veica attālos Uzbekijas un Kirgīzijas apgabalos. Atšķirības, ko novēroja starp pilnīgiem analfabētiem un tādiem bērniem, kas lasīšanu un rakstīšanu bija apguvuši kaut vai tikai elementārā līmenī, bija satriecošas. Tās nebija atšķirības zināšanu līmenī, bet gan domāšanā. Analfabēti nespēja lietas kategorizēt. Lai izdarītu loģiskus spriedumus, jāspēj lietas sagrupēt, to īpašības abstrahēt un vispārināt, teiksim, saprast, ka gan pilnam Mēnesim, gan apelsīnam ir lodes forma. Piemēram, analfabētu sabiedrībā uz jautājumu, kas attēlots zīmējumā ar riņķa līniju, nesaņemsit vispārīgu atbildi «aplis», bet gan «šķīvis», «siets» vai «Mēness».
Tipisks šo domāšanas atšķirību piemērs ir šāds uzdevums: «Tālu ziemeļos ir daudz sniega un visi lāči ir balti. Novaja Zemļa ir tālu Ziemeļos. Kādā krāsā tur ir lāči?» Analfabētu atbildes bija: «Nezinu», «Vienreiz esmu redzējis melnu lāci» u.tml.
Šie un citi vērojumi Gleikam ļauj izteikt minējumu, ka bez rakstu valodas un lasītprasmes nebūtu iespējama nedz formālās loģikas, nedz citu domāšanas ieradumu dzimšana un mēs joprojām dzīvotu mutvārdu valodas pasaulē, kur viens no atcerēšanās priekšnoteikumiem bija nevis «faktu» pārzināšana, bet gan spēja tos ietērpt iegaumējamās ritmiskās formulās. «Odisejs krietnais», «Odisejs, daudzpraša gudrais» Homēra eposā nebija seno grieķu liekvārdības paraugs, bet gan līdz šai baltai dienai atmiņas čempionātu profesionāļu vidū labi zināms paņēmiens, kas ļauj paturēt prātā vairākus simtus ciparu, sagrupējot tos un katru kopu domās sasaistot ar konkrētu tēlu vai attēlu.
Vēl spilgtāks rakstu valodas neskartas komunikācijas piemērs ir tā dēvētā Āfrikas bungu valoda – būtībā telegrāfa sakaru agrīna versija, kurā ikviens ziņojums tika pārvērsts garā, tēlainā vēstījumā. Gleiks norāda uz šā stāsta paradoksu: kontinentā, kas ilgu laiku uzskatīts par primitīvu «tumsas sirdi», bija dzimusi komunikācijas forma, kas vēl pirms tālruņa izgudrošanas darbojās skaņas ātrumā. Protams, matemātiskas formulas ar šīm bungām gan nepavēstīsi.
Dīvainas šalkas
«Elektroniskais laikmets» kļūs par «otro mutvārdu kultūru» – runātajam vārdam radīsies iespējas izplatīties vēl nepieredzētā apmērā, jau pagājušā gadsimta 60.-70.gados pauda amerikāņu jezuītu priesteris, kultūras vēsturnieks un filozofs Valters Džeksons Ongs. (Jāpatur prātā, ka «mutvārdu kultūra» veido civilizācijas vēstures lielāko daļu, uz tās fona rakstības un lasītprasmes laiks izskatās pēc sīka nogriežņa.)
Kā jau tas nereti gadās ar trāpīgiem vērojumiem, Onga ideja izskanēja nedaudz pāragri – vēl nebija parādījušies mobilie tālruņi un īsziņas, nebija dažādu čatu, elektroniskā pasta un Skype, nevienam pat sapņos nerādījās YouTube un Twitter, nebija dzimuši «smailiji» un tādi saīsinājumi kā LOL, OMG. Tomēr – vai nav tā, ka, paraugoties uz visiem šiem izgudrojumiem un atceroties Onga sacīto, tā teikt, pārskrien dīvaina šalka?
Platona bažas, ka rakstības izplatība varētu samaitāt mūsu atmiņas spēju, lielā mērā izrādījušās pamatotas. Cilvēku, kas spējīgi iegaumēt Iliādu un mutvārdu formā nodot pēctečiem, nu jau uz pasaules laikam nebūs diez cik daudz, kaut iedzīvotāju skaits ir sasniedzis iepriekš nepieredzētu apmēru. Lai kaut ko atcerētos, nu jau sistemātiski paļaujamies uz pierakstiem, un runa nav tikai par enciklopēdijām, bet elementāriem sadzīves sīkumiem – iepirkumu sarakstiem, laika plānotājiem, tālruņos ierakstītiem atgādinājumiem, bez kuriem jūtamies bezpalīdzīgi.
Esam kļuvuši tik atkarīgi no rakstīšanas un lasīšanas iemaņām, ka jebkādas iespējamas pārmaiņas šajā jomā spējam iztēloties tikpat miglaini kā laikus pirms rakstības izplatības. Taču mēs esam šo pārmaiņu daļa, visticamāk, to patieso mērogu nespējam vēl novērtēt, bet sekas nepiedzīvosim. Rakstīšana 21.gadsimta pirmajā desmitgadē pilnīgi noteikti vairs nav tas pats, kas tā bija pirms 100 gadiem. Mobilā tālruņa īsziņa, e-pasts, Skype čats vai 140 zīmju izpaudums tviterī drīzāk atgādina rakstveidā reproducētu runu, nevis pierakstītu domu izklāstu.
Kad pamatskolas pēdējo klašu skolēniem jautāju, ko viņi lasa un kur smeļas interesējošo informāciju, tipiskās atbildes bija «visvairāk internetā», «Tvnet.lv un Spoki.lv», «YouTube», «200-300 SMS mēnesī», «žurnāls Cosmopolitan». Kad vaicāju par grāmatām, parasti tika minētas skolas mācību grāmatas vai kaut kas «normāls», lai gan par pēdējo īstu skaidrību nevarēja gūt.
Daži autori uzskata, ka lasīšanas ieradumi mainās tāpēc, ka jaunās tehnoloģijas radījušas informācijas un stimulu pārbagātību – no lasīšanas tevi ik mirkli atrauj vēlme palūkoties tviterī, pārbaudīt elektronisko pastu vai noskatīties kādu video. Satraukums par to uzvirmo arī citviet pasaulē, un pērnruden The New York Times šai tēmai veltītu rakstu sāka ar stāstu par kādu 17 gadus vecu puisi, kas no vasarā uzdotās obligātās literatūras divu mēnešu laikā bija spējis izlasīt vienīgi 43 lappuses no Kurta Vonnegūta Kaķa šūpuļa. Tā vietā viņš bija klejojis pa YouTube, jo, kā paskaidroja žurnālistiem, tur «visa stāsta izklāstu var uzzināt sešās minūtēs». Skaidrs, ka pēc šādiem rakstiem grāmatizdevējiem ir iemesls satraukties, bet rakstniekiem – pirkt antidepresantus.
Nākotne pēc tam
Pagājušā gadsimta 20.gados ASV ar ražotāju atbalstu dzima ideja par rakstāmmašīnām, kas «sekos skolēnam». Deniss Bairons grāmatā Labāks zīmulis. Rakstītāji, lasītāji un digitālā revolūcija atgādina – novērojumi liecināja, ka rakstāmmašīnu lietotājiem bija labākas sekmes nekā bērniem, kas klasē iztika ar papīru un zīmuli. Tomēr kustība neguva popularitāti. Tai punktu pielika ne vien 30.gadu ekonomiskā krīze, bet arī fakts, ka mehāniskās rakstāmmašīnas sacēla milzu troksni un skolotājiem bieži nebija ne jausmas, kā ar tām rīkoties. Kaut kas šajā atgadījumā šķiet pazīstams, vai ne? Datorus, portatīvos datorus, planšetdatorus katrā klasē un katram skolēnam?
Nevienam nav ne jausmas, kas ar rakstīšanas un lasīšanas ieradumiem būtu noticis, ja rakstāmmašīnu plāns būtu īstenojies un no ASV tās būtu izplatījušās pa visu pasauli. Ar datoriem tas ir noticis, un mums tik un tā ir grūti paredzēt, ar ko tas viss beigsies. Tomēr ne visi ir pesimistiski noskaņoti. Vairāki autori uzskata, ka lasīšana internetā, kur no visām malām uzglūn uzmanību novērst spējīgas reklāmas, videoklipi, tvīti, e-pasta sūtījumi un jaunas saites, ne ar ko neatšķiras no klasiska laikraksta lasīšanas. Arī šī ir «hibrīdlasīšana», kurā lasītājam jāspēj koncentrēt uzmanību uz konkrētā slejā drukātu tekstu, neliekoties ne zinis par to, kas rakstīts blakus, redzams reklāmās, līdzjūtību sludinājumos un ilustrācijās, grāmatā Pārnestās ilūzijas. Digitālā tehnoloģija un drukas veidi secina Merilina Digana un Katrina Sazerlenda.
«Jaunās tehnoloģijas nemazina lasīšanas nozīmi, jo arī sērfojot internetā ar to tiek saņemts lielākais informācijas apjoms,» saka Indra Dedze. Viņasprāt, lasītprasmi veicinātu bērnu atrašanās grāmatu «ielenkumā». Savukārt aizraušanos ar datoriem varētu izmantot tieši lasītprasmes apgūšanai, veidojot mācību spēles, taču Latvijas atpalicību no citām valstīm šajā ziņā ietekmē mazais tirgus, ekonomikas krīze un nepietiekamie finanšu resursi izglītībai.
Zane Oliņa no Iespējamās misijas atzīst, ka daudz tiek runāts par digitālās komunikācijas ietekmi uz jauniešu uzmanības noturību un informācijas uztveri, taču tikpat daudz ir spekulāciju. «Manuprāt, tagad var runāt par ieradumu maiņu. Tas ir jāpatur prātā arī mācīšanās procesā, ņemot vērā multimediju pieejamību jauniem cilvēkiem. Vai tas fundamentāli izmainīs mūsu uztveres spēju – tādu datu pagaidām nav, un tas ir pārāk īss laiks kopējā cilvēces attīstības plūdumā.»
Dedze papildina, ka būtiskāks faktors, kas ietekmē lasīšanu, ir sabiedrības noslāņošanās, nabadzības izplatība un arvien lielāks no skolas atbirušo bērnu skaits. «Somijas skolēniem ir labi rezultāti lasīšanā tāpēc, ka tur sabiedrība ir viendabīgāka un nav arī krasu atšķirību starp lauku un pilsētu skolām. Ir jācīnās ar cēloņiem – jāveido labklājības sabiedrība.»
Kādas būs izmaiņas lasītprasmē un citās zinībās, parādīs turpmākie starptautiskie pētījumi. «Jokojot var vaicāt – vai mums ir jāzina reizrēķins, ja jau ir kalkulatori, un vai vispār kaut kas ir jāzina, ja ir Vikipēdija?» saka LU profesors Andris Kangro. Bet, ja nopietni – starptautiskajā OECD pētījumā ir sākti mērījumi arī lasītprasmei elektroniskajās ierīcēs. Latvija līdz šim nav atradusi līdzekļus, lai sāktu piedalīties šajā pētījumu daļā.
«Kopš nopirku Amazon Kindle, esmu sācis lasīt vairāk nekā jebkad agrāk,» man teica Edgars, kas strādā reklāmas jomā. Viens no iemesliem – kāroto lasāmvielu iespējams iegadāties, neizejot no mājas, nelienot laukā no gultas vai neizkāpjot no sabiedriskā transporta, ar pāris pogas spiedieniem grāmata jau ir jūsu rokās. Šis vērojums un Amazon elektronisko grāmatu pārdošanas apjomu pieaugums liecina, ka lasīšanas ieradumus iespaido arī dažādi citi ar lasāmvielas saturu un kvalitāti nesaistīti apstākļi. Starp citu, arī visu šā raksta tapšanā izmantoto literatūru es lasīju elektroniskā formātā, bet mana 12 gadus vecā meita tikmēr bija pabeigusi lasīt Džeinu Eiru un ķērusies pie Kapteiņa Granta bērniem. Tradicionālu grāmatu formā.
Īsa rakstīšanas un lasīšanas vēsture
4000 gadu pirms mūsu ēras. Pirmie rakstības paraugi Mezopotāmijā. Iespējams, par rakstību uzskatāmi arī aptuveni 6000 gadus p.m.ē tapušie gravējumi uz bruņurupuču čaulām Ķīnā.
3200 gadu pirms mūsu ēras. Rakstība Ēģiptē. Pirmo grāmatu jeb papirusa tīstokļu pierakstīšana.
Ap 200.gadu. Ķīnā izgudro drukāšanu, izmantojot koka iespiedformas.
5.gadsimts. Par ierastu informācijas pavairošanas materiālu Eiropā kļūst pergaments, jo papirusu no Ēģiptes piegādāt ir pārāk sarežģīti.
8.gadsimts. No Ķīnā izgatavota papīra top pirmās Arābu papīra grāmatas.
Ap 1450.gadu. Johans Gūtenbergs izgudro grāmatu iespiedmašīnu, kurā tiek izmantoti saliekami burti.
1952.gads. Tiek patentēta datorpeles ideja.
1998.gads. Tirgū parādās pirmās divas ierīces elektronisku grāmatu lasīšanai: Rocket ebook un SoftBook.
2007.gads. Tirgū nonāk pirmās paaudzes Amazon Kindle.
Pašlaik. No gandrīz septiņiem miljardiem pasaules iedzīvotāju lasīt un rakstīt nepratēju ir mazāk par 20%.
